Senatnes vārti

Divdesmit sestā nodaļa

Hjūgo de Savarijs izrādījās ļoti elegants profesors. Foristers bija gaidījis nevīžīgi ģērbušos vīreli, kam ir žakete ar ādas ielāpiem uz elkoņiem un blaugznām nosēti pleci. Bet šis Kembridžas mā­cībspēks bija dzīvespriecīgs, jauneklīgs, graciozs un radīja iespai­du par nodrošinātu labklājību.

Acīmredzot to deva grāmatas - populārzinātniski sacerējumi par sātanismu, kultiem, kanibālismu un citām līdzīgām tēmām, kas izrādījās komerciāli veiksmīgas. Iespējams, tādēļ aizvainotie aka­dēmiskas sabiedrības locekļi pret viņu izturējās visai noraidoši - vismaz Foristeram tā šķita, spriežot pēc lasītajām atsauksmēm.

Tieši de Savarijs bija ieteicis pusdienot šajā modernajā japāņu restorānā netālu no Soho. Foristers elektroniskā pasta vēstulē bi­ja lūdzis tikšanos, kad vien profesoram būtu izdevīgi. Profesors labprāt piekrita un pat piedāvāja izmaksāt. Patiešām lieliski, jo parasti Foristers ievāca informāciju restorānos, kas bija vismaz piecreiz lētāki.

De Savarijs aizrautīgi tiesāja melno mencu miso mērcē. Viņi sēdēja uz ozolkoka sola pie pašas bāra letes, kas ieskāva virtuves zonu. Tajā atradās lieli, nomelnējuši grili, pie kuriem strādāja drū­mi un neganti japāņu šefpavāri, kas ar biedējoši lieliem nažiem smalcināja dārzeņus. Profesors pievērsās Foristeram.

- Ka gan kriminālisti zināja, ka tas ir damu?

Profesors runāja par šķidrumu Kaslrigā atrastajā pudelītē. Fo­risters neveiksmīgi mēģināja ar irbulīšiem satvert kādu gabaliņu svaiga kalmāra.

- Londona bija jāizmeklē vairākas nežēlīgas slepkavības, vie­nā no tām upurēts afrikāņu bērns. Tādējādi laboratorijas puiši jau agrāk iepazinušies ar terminu "damu".

- Tā nabaga bērna līķis bez galvas tika atrasts Temzā?

- Jā. - Foristers iemalkoja siltu sakē. - Damu acīmredzot ir kon­centrētas upurēto cilvēku asinis. Vismaz tā teica patologs.

- Tā arī ir. - Tobrīd virtuves zonā liela auguma japanis milzu ātrumā ķidāja bāli sārtu zivi. - Šādas slepkavības ir visnotaļ pre­tīgas. Āfrikā katru gadu mirst simtiem bērnu. Vai jūs zināt, ko tieši viņi dara ar bērniem?

- Cik man zināms, viņiem nocērt locekļus…

-Jā, bet viņi tanī brīdī vēl ir dzīvi. Turklāt tiek nogrieztas arī ģenitālijas. - De Savarijs iemalkoja alu. - Dzīvo upuru kliedzieni pastiprinot rituālās slepkavības speķu. Vai nomēģināsim gabali­ņu šīs dzeltenspuru tunzivs steika?

- Kā, lūdzu?

Tā vien šķita, ka šī supermodernā restorāna galvenā ideja ir nelielu porciju pasūtināšana. Maltīti pasūtina nevis uzreiz, bet gan pakāpeniski, kamēr klients jūtas paēdis. Jocīgi. Foristers ne­kad tādā vietā nebija pusdienojis un prātoja, kam ir pa kabatai šis restorāns, kur pasniedz mīkstčaulas krabja suši, kas piegādāts no Aļaskas, kā ari toro ar sparģeļiem un sevrjugas kaviāru.

- Garneļu tempura ir dievīga, - sacīja de Savarijs.

- Esiet tik laipns un ēdienu pasutiniet jus, - atbildēja Foris­ters. - Un izstāstiet, ko domājat par slepkavību…

De Savarijs sadrūmis pasmaidīja.

-Ja, protams. Lekcija sākas trijos. Ķersimies pie lietas!

- Tātad, ko jūs domājat?

- Šie slepkavas šķiet kā apsēsti ar cilvēku upurēšanu.

- To mēs jau zinām.

-Taču ta ir ekscentriska tieksme samest visu vienā kaudzē.

- Kā, ludzu?

- Viņi izvēlas dažādu tautu upurēšanas rituālus. Meles izgrie­šana, iespējams, nāk no skandināviem, galvu aprok japāņi vai iz­raēlieši. Matu noskūšana aizgūta no actekiem, bet Dāvida zvaig­zne ir saistīta ar Zālamanu.

Pienāca jauniņa taizemiešu viesmīle, un de Savarijs pasutinā- ja nākamo porciju. Viesmīle pakniksēja un aizgāja. De Savarijs at­kal pievērsās Foristeram.

- Un tagad esam atraduši damu, kas aprakts upurēšanas vie­ta. Tā rīkojas afrikāņu burvji pirms īstās rituālās nogalināšanas. Damu tiek aprakts svētītā zemē, un pēc tam viņi veic upurēšanu.

- Tātad… jūs uzskatāt, ka viņi slepkavos vēl?

- Dabiski! Jus tā nedomājat?

Foristers nopūtās un piekrītoši palocīja galvu. "Protams, banda rīkosies atkal."

- Un ko jus teiksiet par Elles uguņu klubu?

- Neesmu īsti pārliecināts. Šie slepkavas acīmredzot mekle kaut ko, kas saistīts ar Elles uguņu klubu. Tikai mums nav skaidrs, ko tieši viņi meklē.

Uz ozolkoka galda viņiem priekšā tika nolikti trīs šķīvji. Aro­māts bija lielisks. Foristers ilgojās, kaut tiktu servēta ari karote.

- Patlaban, - de Savarijs turpināja, - varu vispārīgi pastāstīt par šiem sātaniskajiem kultiem un par šo grupējumu psiholoģiju. Visbiežāk šie cilvēki nāk no vidusslāņa vai pat augstākajām sa­biedrības kārtām. Mensons un viņa sekotāji bija nevis nelietīgi padibeņu pārstāvji, bet gan bagātnieku bērniņi. Tieši garlaikotie, izglītotie bagātnieki pastrādā visdrausmīgākos noziegumus. Va­ram vilkt paralēlēs, piemēram, ar Bādera un Meinhofas grupēju­mu Vācijā. Baņķieru, miljonāru, uzņēmēju dēli un meitas. Elites atvases.

- Un Bin Ladens…

- Tieši tā! Bin Ladens ir gudrs, harismātisks slavena miljar­diera dēls, taču viņu vilināja nihilistiska kais, psihopātiskākais is- lāma atzars.

- Tātad jūs saskatāt paralēles ar Elles uguņu klubu?

De Savarijs veikli ar irbuļiem iebāza mutē vairākus dzelten- spuru tunzivs gabaliņus. Foristeram izdevās paveikt to pašu. Iz­rādījās, ka zivs ir neticami garda.

-Jums atkal taisnība. Elles uguņu klubs bija gluži vai paraugs, ja tā varētu teikt, mūsdienu boti chic bon genre nāves kultiem. An­gļu aristokrāti, visnotaļ talantīgi cilvēki - rakstnieki, valstsvīri, zi­nātnieki -, kas labprātīgi nododas grēkam. Varbūt mērķis ir epzttcr Ies bourņcois?

- Bet daži apgalvo, ka Elles uguņu klubs bija dzērāju pulcēša­nās vieta. Uzdzīvotāju pulciņš.

Profesors papurināja galvu.

- Sers Frānsiss Dešvuds bija viens no izglītotākajiem sava lai­ka teoloģijas zinātniekiem. Viņš devās uz Tālajiem Austrumiem, lai realizētu savas dīvainās vēlmes, proti, apgūtu reliģisko ezote- riku. Diletants tā nerīkojas. Savukārt Bendžamins Franklins bija viens no dižākajiem tā gadsimta vīriem.

- Tātad viņi nepulcējās tikai tādēļ, lai kopīgi iedzertu džinu un kaili uzspēlētu "Tvisteru".

- Nedomāju vis. - De Savarijs iesmējās. Japānis virtuvē strā­dāja ar diviem nažiem vienlaikus. Šķēlējamais zutis dancoja uz griežamā dēļa, it kā joprojām būtu dzīvs. Varbūt tas tiešām vēl bijt7 dzīvs. - Par to, kas noticis Anglijas Elles uguņu klubā, daudz diskutēts. Mēs zinām, ka Īrijas kluba biedri bijuši ārkārtīgi nežē­līgi. Piemēram, aplējuši ar alkoholu kaķus un tad cepinājuši uz uguns. Mirstošo dzīvnieku brēcieni turējuši nomodā pusi karaļa Džordža laikmeta Dublinas. Tādā pašā veida viņi nogalinājuši ari kalpotāju. Tās bijušas derības. - Profesors uz mirkli apklusa. - Manuprat, Elles uguņu klubs un daži citi Eiropas satanistu klu­bi palīdzēs mums izprast, kādi varētu būt jusu noziedznieki. Kā­da ir viņu hierarhija, motivācija, psiholoģija. Viņiem noteikti ir lī­deris. Harismatisks un ārkārtīgi inteliģents. Iespējams, no labas ģimenes.

- Un sekotāji?

-Īle varētu būt līdera tuvākie draugi, vājas, taču izglītotas per­sonības. Viņus savaldzinājusi līdera sātaniskā harisma. Ari šie cilvēki nākuši no privileģētām aprindām.

- Tas atbilst viņu ārējā izskata aprakstam un izsmalcinātajai valodai.

De Savarijs paņēma no letes šķīvi. Lūkodamies uz ēdienu, viņš mirkli apdomājās un tad turpināja:

- Lai gan es uzskatu, ka jūsu bandas vadītajs ir absolūti jucis.

- Kā to saprast?

- Neaizmirstiet viņa savādo aizraušanos! Tas ir dažādu upurē­šanas elementu sajaukums. Pati upurēšanas ideja ir absolūti vāj­prātīgā. Ja viņš meklē kaut ko, kas ir saistīts ar Elles uguņu klubu, tad to varētu izdarīt daudz prātīgākā veidā, nevis braukāt apkārt pa Britu salām un šķērst cilvēkus. Jā, slepkavības ir smalki izplā­notas un tikpat rūpīgi izpildītas, viņi lieliski slēpj pēdas, bet… kā­dēļ vispār slepkavot, ja jūsu mērķis ir kaut ko atrast? Atklāt kaut ko apslēptai? - De Savarijs paraustīja plecus. - Kt voila. Šis cilvēks līdzinās loģiski domājošam Frānsisam Dešvudam un pārspēj pat Čārlzu Mensonu. Viņš ir psihopāts. Ģeniāls, taču psihopāts.

- Ko tas nozīmē?

-Jūs esat detektīvs. Manuprat, tas nozīmē, ka viņš aizies par tālu. Un tādā trakumā viņi pieļaus kļūdu. Jautājums tikai…

- Cik cilvēku viņi līdz tam nogalinās?

- Tieši tā. Bet tagad jums jānomēģina šis daikons. Tas ir redisa paveids. Garšo debešķīgi!

Atgriezies Skotlendjardā, Foristers apmierināts atraugājās - tā viņš atsauca atmiņā tikko tiesātās pusdienas. Tad viņš apsēdās grozāmajā krēslā un sagriezās gluži kā bērns. Sakē viņu bija ap­reibinājis, taču tas attaisnojās. Pie pusdienu galda kopa ar jauno draugu Hjūgo viņš bija daudz uzzinājis. Foristers pacēla telefo­na klausuli un piezvanīja Boidžēram.

-Jā, kungs?

- Nepieciešams sameklēt informāciju. Veikt pamatīgu pētī­jumu.

- Kādu?

- Jāapzvana elitārākās privātskolas.

- Labi…

- Sāc ar ītonu, Vinčesteru, Vestminsteru. Zemāk par Milfildu nenolaidies. Piezvani arī uz Herovu. Izmanto Skolu direktoru aso­ciācijas sarakstu.

- Skaidrs. Un… ko man viņiem prasīt?

- Apjautājies par pazudušiem zēniem. Pazudušiem skolēniem. Piezvani arī uz labākajam universitātēm, uz Oksfordu, Kembri­džu, Londonas universitāti un Svētā Endrū universitāti. Tāpat uz Daremu. Nu, tu jau zini.

- Vēl ir Bristole.

- Un kāpēc ne? Tāpat kā Ekseteras universitāte un Sairenses- teras lauksaimniecības koledža. Mums jāatrod studenti, kas ne­sen pēkšņi pametuši mācības. Man vajadzīga informācija par ba­gātnieku dēliņiem ar problēmām.