Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

8. nodaļa. Manuši

Džordžij! iesaucās Lučiano, aizmirsdams, ka Džordžija visu acīs ir zēns, tik ļoti viņu šausmināja meitenes nepiesardzīgā izpļāpāšanās.

Šo vardu nevajadzetu metat, ka pagadas, iemnājās Aurelio. Varbūt vispār nepieminēt, ja nu vienīgi personīgās sarunās uzticamu draugu lokā. Jūs mani nepazīstat. Ja tas, ko teicāt, ir patiesība, jums no manas puses varētu draudēt lielas briesmas. Arīdzan šiem jaunekļiem.

Tas bija tiesa. Džordžija zināja, ka bijusi neapdomīga. Ej nu sazini, kādām briesmām viņa, iespējams, pakļāvusi Lučiano un viņa draugus. Meitene jutās kā nelaimes čupiņa. Te pēkšņi, pavisam negaidot, pie viņas ieradās palīdzība.

Netiesājiet zēnu tik bargi, ierunājās Gaetano, acīmredzot palaidis gar ausīm Lučiano pārteikšanos. Cik zinu, mūsu ģimene sagājusi naidā ar… tiem, ko jūs nosaucāt. Bet mani personīgi tas neskar. Tēvs neko tādu man nav stāstījis, un politikā esmu nulle. Vienīgais iemesls, kāpēc vēlos sastapt… jūs jau saprotat, ko, ir, lai uzzinātu, vai viņš spēj kaut kā palīdzēt manam brālim.

Lučiano ienāca prātā, ka varbūt Gaetano tiešām ir lāga puisis, kas par to, ka di Kimiči. Lučiano augstmanim ticēja -skaidrs, ka viņš no sirds mīl jaunāko brāli. Arī Falko bija pievilcīgs zēns, izskatījās inteliģents un, protams, gaužām nelaimīgs. Lučiano gara acīm atklājās sešpadsmitā gadsimta pavalstnieku dzīves ēnas puses. Pat tik bagāta ģimene kā di Kimiči nespēja dziedināt mīļoto dēlu, kas bija tik nopietni savainots kā Falko. Neba Lučiano nezināja, kā jūtas nāves kandidāts.

Ieradās kalpi ar pilnām paplātēm. Visiem gribējās ēst, un saruna pārtrūka, skanēja tikai maltītē neiztrūkstošās frāzes. Un vai nav brīnums kad visi līdz sātam pieēdās, naids, šķiet, pazuda bez pēdām. Vienīgi Džordžijas izrunāšanās dēļ viņi joprojām jutās nelāgi.

Pastāstiet mums par manušiem, meitene vērsās pie Aurelio. Jums taisnība par jums es neko nezinu. Vispār par Tāliju zinu nepiedodami maz.

Pirmām kārtām mēs neesam tālieši, atbildēja Aurelio.

Rafaela pamāja. Viņa izskatījās ļoti līdzīga arfistam. Slaida

auguma, tādiem pašiem gariem, melniem matiem, vienīgi tie bija rCipīgi sapīti bizēs un caurvīti krāsainām lentēm. Abi bija ģērbušies garos, plandošos tērpos ar zīda aplikācijām un izšuvumiem, kas savulaik bijuši spilgtās krāsās. Rafaelai gar apģērba malām un piedurknēm pat laistījās piekarināti spogulīši. Abi bija mazliet melnīgsnējāki par Čezari un di Kimiči, turklāt plīvojošās šalles un izšūtās tunikas piešķīra manušiem eksotisku izskatu. Džordžija to sākumā neievēroja: viņai visi tālieši šķita eksotiski, tomēr Aurelio un Rafaela ar kaut ko atšķīrās.

Mēs nākam no Austmmiem, paskaidroja sieviete. Taču esam bez tēvzemes. Klejojam no vietas uz vietu. Šajā ziņā atgādinām tos, kurus norunājām nesaukt vārdā.

Vai jūsu ir daudz? pajautāja Falko.

Daudz, atbildēja Aurelio, tikpat, cik smilšu graudiņu jūras krastā.

Bet Tālijā manušu necik nav, piebilda Rafaela. Mēs esam ceļā uz Zvaigžņu pilsētu. Turpmākajās nedēļās ieradīsies vēl citi mūsējie.

Mūsu svētceļojuma mērķis ir Zvaigžņu pilsēta, turpināja Aurelio. Pilsētnieki ceļ godā mūsu Dievietes dzīvi, paši to neapzinādamies.

Es jau zinu, kas jūs esat! iesaucās Čezare. Zinti, tā mēs jūs saucam, ceļojošā tauta. Jūs ierodaties uz Stellata sacīkstēm esmu jūs tur manījis.

Jūsu zirgu sacīkstes mūs nesaista, sacīja Aurelio, tomēr nepieklājīgi tas neizklausījās. Vienkārši Stellata sacīkšu laiks sakrīt ar mūsu senāko festivālu. Nav jau tā, ka jūsu pilsēta būtu vienīgā, kur mēs to svētījam, tomēr daudzi manuši dod priekšroku tieši jums. Mums te tiešām patīk.

Aurelio pagrieza seju pret Džordžiju.

Bet tu neuztraucies! Mēs nejaucamies nedz Tālijas, nedz citu valstu politikā. Tā kā esam bezzemnieki, diskusijas par to, kas pārvalda zemes pleķīšus, mums vienaldzīgas arī tad, ja uz tiem sabūvētas lielpilsētas. Tomēr kā klejotājus mūs interesē citi ceļotāji, lai no kurienes tie nāktu un no kādiem laikiem. Ceļā satiekam daudzus un cenšamies no visiem kaut ko iemācīties. Pēdējā apmešanās vietā mums ar Rafaelu draudzību izrādīja tās kārtas cilvēks, ko pieminēja sinjors Gaetano. Tā bija Belona, un cilvēks, šķiet, bija gudrs un izglītots.

Tieši tā, piebalsoja Gaetano. Es arī esmu par to dzirdējis. Diemžēl tiku audzināts ticībā, ka šie ļaudis ir spēcīgi, bīstami un glabā svarīga noslēpuma atslēgu, kas varētu Tālijai noderēt. Taču viņi atsakoties atklāt šo noslēpumu sabiedrībai.

«

Lučiano grasījās iebilst, bet Gaetano viņu ar mājienu apturēja.

Zinu, zinu. Pats vairs tam neticu.

Gaetano vērsās pie Falko.

Man grūti atzīt, taču, manuprāt, tēvs centās mums to iestāstīt tāpēc, lai pats varētu noslēpuma atslēgu sagrābt, lai kāda tā būtu. Turklāt neticu, ka viņš šādi domā palīdzēt Tālijas ļaudīm.

Pie galda sēdošie klusēja. Jaunais di Kimiči Lučiano acīs bija cēlies. Stravagante varēja labi iedomāties, cik smagi Gaetano nācās atklāti izteikt savas aizdomas. Falko cīnījās ar jūtām: tēvu viņš mīlēja, lai arī zināja, cik valdonīgs tas spēj būt. Cik tad sen pašam nācās uzzināt, ka Hercogs patvarīgi izrīkojas ar viņa likteni.

Arī Čezares izjūtas bija dažādas. Nav viegli piederēt gan Re-morai, gan Aunam, tāpēc šādus pavalstniekus mocīja pretrunīgas uzticības jūtas. Vēsturiski juzdamies vienoti ar Belecu, Auna ļaudis neuzticējās di Kimiči. Bet viņus taču Čezare nekad nebija sastapis. Staļļa zēni, pat cienījamu zirgu meistaru dēli, ar hercogu bērniem parasti nebiedrojas.

Džordžija jutās kā sausumā izmesta zivs. Viņa pat nezināja, kas tie tādi di Kimiči un kāpēc sagājuši ragos ar stra-vaganti. nebija skaidrs arī, ko domāt par noslēpumainajiem manušiem. Aurelio teica, ka viņi nevienam nepieslejas. Bet vai tad tas iespējams? Remorā, šķiet, neviens nešaubījās, kam kurš piederīgs un kam uzticīgs.

Jel ticiet man, turpināja Gaetano, negribu uzzināt neko tādu, kas palīdzētu manai ģimenei vērpt intrigas. Vēlos noskaidrot tikai vienu: vai senatora Rosi noslēpums varētu palīdzēt manam brālim?

Lučiano domās atgriezās pie pirmās tikšanās ar Rodolfo viņa jumta dārziņā Belecā. “Di Kimiči grib palīdzēt tikai citam di Kimiči,” stravagante toreiz teica. tad viņi runāja par Ziemeļ-tālijas valdošās ģimenes alkām izmantot stravagācijas mākslu modernās medicīnas un karamākslas noslēpumu izzināšanai. Tolaik tas likās bezgala bīstamāk nekā tagad, dzirdot, ka šis nopietnais jauneklis vēlas izdziedināt brāli.

Rodolfo noslēpumus es atklāt nedrīkstu, sacīja Lučiano. To jūs no manis nevarat prasīt. Teikšu tikai to, ka Rodolfo ir viens no gudrākajiem un spēcīgākajiem cilvēkiem, ko pazīstu, un pēc pāris nedēļām viņš būs šeit. Jūs noteikti zināt, ka Hercogiene saņēmusi ielūgumu uz Stellata viņa kopā ar reģentu drīz vien ieradīsies. Mēs ar audžutēvu no Belecas atbraucām uz Auna zvaigznāju pārliecināties, ka Re-moras pilsētā viņiem nedraud briesmas. Atvainojiet, ka to pieminu, bet Hercogienes māte tika nogalināta pati savā pilsētā, tāpēc mums, ierodoties vietā, kur pie varas… viņas pretinieki, jāievēro īpaša piesardzība.

Gaetano savaldījās viņam taču neiztikt bez jaunā, augstprātīgā belecieša palīdzības.

Esmu pārliecināts, ka Viņas Gaišībai šeit būs tikpat droši kā jebkurā citā vietā, jaunais di Kimiči kokainā balsī atbildēja.

Turklāt mēs neesam jaunās Hercogienes pretinieki. Neesam iejaukti viņas mātes slepkavībā tas mums bija tikpat smags trieciens kā visai valstij. Turklāt tēvs sūtīs mani, lai pavadu Hercogieni ceļā uz šejieni, un vani jums svēti apsolīt, ka pilnībā veltīšu sevi Hercogienes drošībai un ērtībām.

Lučiano tas bija jaunums, un nevarētu teikt, ka viņam patīkams. Kad Gaetano taisnojās, ka viņi sazvērestībā nav iejaukti, Lučiano tam ticēja, taču būtu interesanti dzirdēt, ko neglītais, bet patīkamais jauneklis teiktu, uzzinādams, ka Hercogiene nemaz nav nogalināta, bet ērti iekārtojusies Padāvijā un no droša attāluma uzrauga meitu un savu pilsētu?

Bet teikt Lučiano neteica neko, tikai piezīmēja: Tad jau jūs satiksieties ar manu meistaru personīgi. Tad arī parunāsiet ar viņu par savu brāli.

Gaetano tik viegli neatkāpās. Viņš vērsās pie Džordžijas.

Un kā ar tevi? viņš jautāja. Ja esi tas, par ko uzdodies, nevis tukšs lielībnieks, varbūt vari mums kaut ko pastāstīt?

*

Padāvijas nomalē, jauka namiņa pagalmā sēdēja labi ģērbusies spilgta pusmūža sieviete. Zaļā satīna kleita bija piegriezta beleciešu gaumē, mati rūpīgi ieveidoti. Gaidīdama ciemiņu, kundze knibināja rubīnu virkni sev kaklā.

Stalts, rudmatains kalps ieveda no mājas dārzā citu sievieti. Viešņa bija mazliet vecāka par mājas saimnieci un krietni tuklāka, taču arī viņai, šķiet, par dzīvi nebija jāsūdzas. Abas apkampās kā senas draudzenes, lai gan bija pazīstamas tikai mazliet ilgāk par gadu.

Silvij! iesaucās viešņa. Tu kā allaž esi apburoša un jauna.

Namamāte iesmējās.

Tas no laika gala bijis mans amats, ja neesi vēl aizmirsusi. Vienīgi tagad viss jāpanāk pašas spēkiem. Gvido, lūdzu, pasaki Suzannai, lai atnes uzkodas!

Dāmas sēdēja pie akmens galda vīnkoka pavēnī. Ziediem bagātajā pagalmā valdīja klusums un svētnīcas gaisotne. Sievietes to apzinājās. Belecā abas bija pārdzīvojušas bīstamu un satraucošu laiku, bet tagad Silvijai briesmas vairs nedraudēja. Bet kas tad viņa īsti bija no nāves izglābtā vai trimdiniece? Viešņa šo domu materializēja vārdos.

Vai tevi te dažkārt nemoka garlaicība?

Ko tu, Leonora, īsti iedomājies? zobgalīgi atbildēja Silvija.

Man taču jānodarbojas ar izšūšanu un labdarību, tāpat arī

jāuztur kārtībā sakņu dārzs. Esmu iecerējusi pat iekārtot olīvu saimniecību vai tad Rodolfo tev neteica? Darba pilnas rokas.

Draudzenei atbildi aiztaupīja kalpones Suzannas ierašanās ar paplāti, uz kuras bija atdzesēta limonāde un kūkas. Kalps Gvido sekoja viņai pa pēdām un apstājās pie vārtiem. Varēja redzēt, ka viņš allaž cenšas uzturēties saimnieces tuvumā.

Abas sievietes, kalpiem klātesot, omulīgi tērzēja. Suzanna saimniecei bija kalpojusi daudzus gadus, un Gvido, lai gan pirmajā tikšanās reizē grasījās Silviju nogalināt, tagad bija viņas padevīgais vergs. Silvija, nežēlodama naudu, bija uzņēmusies gādāt par Gvido slimo tēvu, neraugoties uz to, ka Gvido bija nolīgts viņas nonāvēšanai. Vecais vīrs pirms mēneša bija miegā nomiris, taču pēdējā dzīves gadā viņam nebija trūcis nedz ārstu, nedz ērtību.

Kas jauns pilsētā? pajautāja Silvija. Kā klājas jaunajai Hercogienei?

Ar viņu jūs abi varat lepoties, atbildēja Leonora. Un es arīdzan, lai arī esmu tikai viņas krustmāte.

Silvija gandarīta pamāja.

Bet kā klājas tavam vīram, krietnajam Doktoram?

Labi, cik man zināms. Vienīgi patlaban abi ar Lučiano aizceļojuši. Tas nu gan ir mīļš zēns!

Un jūsu sirdij mierinājums bērns, kam vecumdienās dāvāt mīlestību, teica Silvija. Vārdi nāca no sirds vairāk nekā piecpadsmit gadus viņai pašai meita bija zudusi un tikai nesen atgūta.

Zinu, ka mums nekad neizdosies aizstāt zēna īstos vecākus, klusi atbildēja Leonora. Viņš tik ļoti skumst pēc tiem. Taču mēs viņu mīlam, un ceru, ka Remorā zēnam briesmas nedraud, viešņa bažīgi piebilda.

Esmu par to pārliecināta, piekrita Silvija. Turklāt viņš gādā arī par Ariannas drošību. Vai negrasies pievienoties viņiem sacīkstēs?

Nē, es… manīdama uguntiņu sarunu biedrenes acis, Leonora aprāvās pusvārdā. Silvij! Tu taču nedomā… Tas ir pārlieku bīstami.

Kāpēc? jautāja Silvija. Mani tur apsargās četri strava-gantes un gvido piedevām.

Bet pilsēta mudžēs no di Kimiči, iebilda Leonora. Tevi kāds noteikti pazīs!

Nudien nesaprotu, kāpēc es nevarētu turp braukt, pieceldamās kājās, teica Silvija un sāka staigāt turp atpakaļ pa terasi. Bez maskas mani neviens nepazīs. Tu taču zini, cik bieži pēdējos mēnešos esmu viesojusies Belecā. Un, ja nepazīst tur, vai atradīsies kāds, kas sazīmēs mani Remorā?

Vēstnieks, par viņu es nešaubos, atbildēja Leonora.

Un Hercogs.

Tad jau maza bēda, tikai jāpacenšas negadīties viņiem ceļā, vai ne? Neko vairāk Silvija neteica.

♦

Iegarena palazzo augšstāva istabā ar skatu uz kanālu vīrietis melnā tērpā lūkojās spoguli. Bet ne jau iedomības dzīts. Rievām izvagotā seja, apņemta ar sudrabu cauraustiem matiem, viņam pretī neskatījās. Spoguli bija senā drauga un meistara Viljama Detridža krietni vecākā galva ar manāmi sirmākiem miltiem.

Sumināts, māster Rodolfo! sveicināja Detridžs. Nu gan līksmoju, redzot, ka jūsu spieģelis šeitan, Remorā, darbojas, kā pieklājas!

Pēdējās divas dienas manis šeit nebija, atbildēja Rodolfo. Tiklīdz uzzināju, ka ar jums viss labi, man tikpat kā akmens no sirds novēlās. LIn kā klājas zēnam?

Arīdzan labi, atbildēja Elizabetes laikmeta anglis. Bet man jāvēsta vēl kauč kas.

Rodolfo iekārtojās krēslā uz klausīšanos.

Ieradies jauns stravagcefotājs, turpināja detridžs. un tā ir meiča.

Meitene? jautāja Rodolfo. Viņa ieradusies pie sinjora Paolo?

Tieši tā. Nu jau trejas reizes. Šodien ar Paolo dēlu Čezari cierē Santa Finas pils-sētā. Māsters Lučiano devies līdzi Samiem.

Vai briesmas tur nedraud? Vai meitene apzinās, cik tas bīstami? Kā viņu sauc?

Meičai tur tik droši, cik droši var būt tai odžu pērklī, -pieklusinādams balsi, atbildēja Detridžs. Jaunais Čezare ar Lučiano ierāda šai, kā nu var’ , visas tās šaušalas. Meiču sauc Džordža vai kauč kā uz to modi. Puiškans pazīst viņu no agrākiem laikiem.

Bet ko par stāvokli pilsētā domā Paolo? jautāja Rodolfo.

Vai, viņaprāt, Ariannai ielūgums uz sacensībām jāpieņem?

Viņš teic, ka atteikums būtu kļūme, tad jau Kimiči izmantotu to par ieganstu pretdarbei pret viņu.

Un ko domājat jūs pats? jautāja Rodolfo.

Mūsiem savai izpētei līdz šim pietrūcis laika, atbildēja Detridžs. Atvēliet mums drusciņ ilgāku sprīdi, tad došu jums padomu.

Labi, piekrita Rodolfo. Taču man drīzumā jāsūta atbilde Hercogam. Gribētos būt pie jums Remorā. Labprāt tiktos ar to meiteni.

Viņa izskatās vairāk pēc puiškana, tā es teiktu, piebilda Detridžs. Puiškans, kas mīļo zirgus.

*

Bariņš Santa Finā šķīrās nelabprāt. Gaetano vēlējās, lai manuši kopā ar viņiem dotos uz tēvoča pili, Lučiano labprāt vestu viņus pie Paolo, bet Falko gribējās pamest tukšo vasaras pili un doties ar brāli un svešiniekiem uz pilsētu.

Paldies, bet mēs jau telpās neguļam, atbildēja Aurelio.

Manuši nakšņo zem klajas debess. Taču, ja nāksiet kopā ar mums savākt guļammaisus, dosimies ar jums uz pilsētu. Tas galu galā ir ari mūsu ceļojuma mērķis. Ja vēl varētu apmesties pagalmā vai nu pie Auna, vai Pāvesta, neko citu mums nevajadzētu.

Džordžija prātoja, vai Rafaela tikpat dedzīgi kā līdzbiedrs uzskata, kas manušiem darāms un kas ne. Viņa atcerējās, kā slaidā meitene Aurelio solokoncertā zagšus savāca naudu, un nosprieda, ka varbūt Rafaela no abiem ir praktiskākā. Lučiano un Gaetano patlaban dedzīgi pārrunāja, uz kurieni kuram doties un ar kādu pārvietošanās līdzekli.

Džordžija nožāvājās. Neticami, ka viņas otrais es patlaban londonā aizmidzis guļ gultā. Paldies Dievam, viņa allaž aizslēdz durvis. Māte to necieta, bet Ralfs bija pateicis: “Viņa ir pusaudze. Vai tad jau aizmirsi, kā bija pašai?” Un pēc tam sarūpēja slēdzeni Džordžijas durvīm.

Beigās visi norunāja pēc stundas tikties pie Roderigo staļļiem. Gaetano grasījās ar Falko jāt uz pili, paņemt tur apģērbu un pateikt kalpiem, ka abi dodas apciemot tēvoci Pāvesta pilī. Pēc tam viņš Falko aizvestu uz stalli, kur brālis pārkāptu Lučiano ekipāžā, lai varētu ērtāk aizbraukt uz pilsētu. Uz Remom Gaetano jātu pa priekšu un nokārtotu darīšanas ar tēvoci.

Arī manuši grasījās braukt ar Lučiano par lielu pārsteigumu Džordžijai. Pirmīt meitenei šķita, ka viņi noraida jebkādas ērtības, taču tagad Aurelio piedāvājumu uzņēma atsaucīgi. Laikam jau viss, kas saistās ar ceļošanu, manušiem tomēr atļauts, lai gan parasti viņi pārvietojās kājām.

*

Jo ilgāk Arianna sēdēja Hercogienes krēslā, jo lielāku cieņu juta pret savu māti. Tas bija smags darbs. Vispirms jau apnicīgā ģērbšanās ar kalpoņu palīdzību un vairākkārtēja tērpu nomainīšana dienā. Kad Arianna bija vēl parasta meitene un dzīvoja Torones lagūnas salā, mēneša laikā kleitas iznāca mainīt retāk nekā tagad katru dienu.

Tagad bija jāpadodas un jānēsā izsmalcināta apakšveļa ar neiedomājami daudzām lencītēm un sprādzītēm, vēl sarežģītāk s pasākums bija sakārtot matus, izmantojot matu sprādzes un bieži vien arī ziedus un dārgakmeņus. Dienai ejot uz rietu, tērpi, matu ieveidošana un maskas prasīja aizvien vairāk pūļu un kļuva izsmalcinātākas un greznākas. Jo sevišķi Ariannu kaitināja maskas, bet, tā kā meitenei jau bija sešpadsmit gadu, tad tās nāktos nēsāt arī tad, ja viņa nebūtu lielpilsētas Hercogiene.

Pārvietošanās brīvību, kas Ariannai, lagūnas meitenei, bija sirdij tuva, nācās aizmirst uz visiem laikiem. Pamazām vien viņa iejutās lomā. Soli īsināja stīvie apakšsvārki un smagie tērpi, cieši sasaitētajās korsetēs pat gribēdama viņa nespētu sagumt. Tad nu jaunā Hercogiene ieguva reputāciju kā gracioza un pašpārliecināta būtne, kam piemīt arī daiļums; jebkurš, kas meiteni pazina viņas draiskajās sendienās, justos bezgala pārsteigts.

Līdz ar pielāgošanos kustību ierobežojumiem Ariannai nācās apgūt gribējās to vai ne diplomātijas mākslu, tāpat arī krietni papildināt zināšanas gan iekšzemes, gan ārzemju politikā. Rodolfo bija stingrs skolotājs. Kas par to, ka viņš bija mīlošs tēvs, kam meitas parādīšanās bija mainījusi dzīvi. Rodolfo bija arīdzan Belecas reģents, līdz ar to viņa galvenais pienākums bija nodrošināt, lai Arianna sekmīgi tiek galā ar darbu, ko uzņēmusies.

Tas bija iekļauts ari līgumā. Arianna bija piekritusi piedalīties I lercogienes vēlēšanās pēc pamatīgas apdomāšanās un apspriešanās ar iepriekšējo ģimeni. Meitenei likās, ka viņa zina, ko uzņēmusies. Taču pēdējos mēnešos uzmācās šaubas, vai, līdz galam zinādama, ko nozīmē būt Hercogienei, viņa maz būtu piekritusi.

Tagad Arianna daudz labāk saprata savu māti. Nebija grūti iedomāties, cik nogurdinošas tai bija likušās nebeidzamās Padomes sēdes un Senāta sanāksmes, pavalstnieku personīgo prasību uzklausīšana ikmēneša Tautas pieņemšanas dienā. Droši vien mātei gribējās izvairīties no biežās publiskās uzstāšanās, tāpēc viņa izmantoja dublieri, lai nu kā, Arianna bija stingri nolēmusi tamlīdzīgas blēdības nepiekopt.

Pirms diviem mēnešiem jaunā Hercogiene piedzīvoja pirmās Laulības ar jūru, ļaudama nolaist sevi netīrajā ūdenī, līdz tas sitās viņai pret augšstilbiem un ļaudis vienā balsī kliedza: “Sposatū precības notikušas!” svinības ilga visu nakti. Be-leca beidzot bija pilnībā atguvusies no sērām par iepriekšējo Hercogieni, pavalstniekus bija savaldzinājusi jaunā pēctece, kas tikko bija nodrošinājusi pilsētai pārticību nākamajam gadam. Arianna svētku laikā kavējās atmiņās pie pērngada Laulībām, kuras bija vērojusi, sēdēdama brāļu zvejnieku laivā.

Toreiz Arianna ar viltu bija lūkojusi iekļūt pilsētas mandol-jeru pulkā un visu nakti aizvadījusi, slapstoties uz Madalēnas lielās sudraba bazilikas lodžijas. Šogad no tās pašas lodžijas, stāvot starp diviem pāriem bronzas aunu, viņa māja laukumā sanākušajiem ļaudīm un pēc tam atgriezās savā palazzo, turpat līdzās, uz lepnu laulību pasākumu.

Pērn Arianna ieraudzīja Lučiano apstulbušu un pārgurušu stāvam laukumā. Šogad zēns sēdēja viņai līdzās, tērpies samtā un sudrabā. Pērn Arianna pat neiedomājās, ka viņas vecāki nav vienkāršs muzeja uzraugs un omulīga namamāte. Tagad bija zināms, ka Ariannas māte ir iepriekšējā Hercogiene, bet tēvs tagadējais Reģents, kas patlaban sēdēja Ariannai otrā pusē, vadīdams viņu cauri sarīkojuma svinīgajai daļai.

Šodien jaunā Hercogiene jau bija apmeklējusi skolu bārenēm, uzklausījusi pavalstnieku sūdzības, sākot ar strīdu par miltu sūtījumu līdz pat laulību līgumam starp māsīcu un brālēnu, vēlāk pusdienojusi ar vizītē ieradušos Austrumeiropas princi un pieņēmusi Anglijas sūtni saistībā ar tirdzniecības līgumu. Viņa bija tikusies ar Belecas flotes admirāli, kurš neslēpa aizdomas, ka lagūnas austrumu piekrastes robežvalstīs briest agresija.

Tūlīt kalpones Hercogieni izģērbs un viņa varēs iekrist ērtajā gultā. Ariannas personīgā kalpone Barbara sukāja viņai matus, te pēkšņi pie durvīm pieklauvēja. Tas bija Rodolfo.

Atvainojos par traucējumu, mana dārgā, taču dienas laikā mums nesanāca pārmīt ne vārdiņu. Ja neesi pārlieku sagurusi, varbūt vari palikt nomodā brīsniņu ilgāk?

Protams, varu, atbildēja Arianna un atlaida kalponi.

Palikt divatā ar tēvu ārpus valstiskajām rūpēm bija kā

saldais ēdiens.

Rodolfo iesēdās krēslā ar gobelēna drapējumu, kas bija mantots no Ariannas mātes, iepriekšējās hercogienes Silvijas. Rodolfo uz Silvijas istabu nāca pa slepenu eju, kas tieši savienoja viņa netālo palazzo ar belecas valdnieces pili. tagad šis ceļš bija kļuvis vēl slepenāks, tomēr slēgts nebija. Nepieciešamības gadījumā eja varētu noderēt. Gan viņš, gan Arianna zināja, ka visi uzskata Silviju par mirušu, un tas, ka viņa sveika un vesela dzīvo Padāvijā, nebija zināms nedz Belecā, nedz Padāvijā. Sprādzienā mira cita sieviete, un Hercogienei šobrīd nekādas briesmas nedraudēja.

Esmu ieradies ar divām vēstīm, teica Rodolfo, tikmēr Arianna turpināja sukāt matus pati.

Labi, viņa sacīja, vai viena būs par Lučiano?

Tev taisnība, smaidīdams atbildēja tēvs. Šodien Doktors Detridžs ar manu spoguļu palīdzību sazinājās ar mani.

Abi veiksmīgi aizkļuvuši līdz Remorai un jau paguvuši iekulties dēkā.

Dēkā? Arianna ilgpilna pārjautāja. Bet tad viņas seja samācās. Briesmas viņiem taču nedraud, vai ne?

Ne vairāk kā ikvienam no mums, kas nonāktu di Kimiči cietoksni, atbildēja Rodolfo. Tieši ar cietoksni saistās mana otrā vēsts, un tā laikam tik priecīga nebūs. Šodien pie manis ieradās hercoga Nikolo sūtnis.

Ak, droši vien par Stellata sacīkstēm, — minēja arianna. Uz Pāvesta ielūgumu apmeklēt sacīkstes viņi ar Rodolfo nesteidzās atbildēt, iekams Lučiano un Detridžs nebija pārbaudījuši, cik droši Hercogienei tur ierasties.

Šoreiz ne, mana dārgā, atbildēja Rodolfo, sūtņa nolūks bija lūgt tavu roku laulībām ar Hercoga dēlu. Izskatās, ka Gaetano di Kimiči nodomājis tevi precēt.