Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

10. nodaļa. Lučiano stāsts

Tiklīdz hercogs Nikolo atstāja Auna stalli, visi atviegloti nopūtās. Bet dēliem gan viņš noteica palikt uz vietas.

Ja vien tas nesagādā jums neērtības, sinjor Paolo, Hercogs teica namatēvam, kas, protams, neuzdrīkstējās iebilst.

Netīk, ka mūsu naidnieka dēli saietas ar mūsu jaunajiem, tiklīdz Hercogs aizgāja, Detridžs vērsās pie Paolo. Karieti Nikolo bija atstājis Falko rīcībā, bet pats lieliem soļiem devās darīšanās uz pilsētu.

Paolo purināja galvu.

Varbūt nākotnē tā būs, viņš teica. Vecais naids, iespējams, izkūpēs. Nekas slikts par abiem jaunekļiem nav dzirdēts.

Kazi, šie tomēr darbojas tēva uzdevumā, Detridžs nelikās mierā, un izvilinās no mūsu jaunajiem vairāk, nekā šamiem būtu jāzina.

Arīdzan manuši, sakārtojuši guļammaisus, jau posās uz promiešanu.

Pateicamies par jūsu sirsnīgo viesmīlību, Aurelio svinīgi atvadījās no Paolo un Teresas. Taču mums laiks doties ceļā. Gribas apciemot vecos draugus pilsētā.

Abi palocījās, sakļautām plaukstām pieskardamies pierei. Pēc tam viņi sāka runāt savā valodā, paši tulkodami: Miers jūsu namam un saimei lai jums labi klājas, bet jūsu naidniekiem lai uzkrīt bēdas.

Pēc brīža manuši jau bija gabalā kā spilgti putni lidojumā uz dienvidiem.

Dīvaini ļaudis, teica Teresa, bet man viņi patīk.

Manušiem šī nama durvis allaž būs atvērtas, piebilda Paolo. Vini atsauc manā atmiņā senākus laikus un krietnā-kas ieražas.

Hercogs bija mēģinājis Aurelio par muzicēšanu atlīdzināt, bet Gaetano iečukstēja tēvam ausī, un sudrabs neuzkrītoši pārceļoja pie Rafaelas. Džordžija nobrīnījās: skat, arī jaunais augstmanis ievērojis, kura rokās manušu ģimenē ir naudas maks! Un tūdaļ apķērās, ka nemaz nezina, vai viņi maz ir pāris. Manuši svešos ļaudīs šķita diezgan atklāti, bet nu, kad abi bija projām, izrādījās, ka par viņiem maz kas zināms.

Lučiano nebūt nejutās pārsteigts par abu di Kimiči brāļu vēlmi palikt. Skaidrs Geatano apņēmies ievākt ziņas par stravaganti lietām. lai nu kā, domājot par attiecībām, kas veidojās starp varenās ģimenes dēliem un Auna ļaudīm un līdzinājās draudzībai, zēns jutās ērmoti.

Pievienojies mums, Čezare, aicināja Gaetano. Protams, ja tavs tēvs neiebildīs. Mums ir kariete mana brāļa ērtībām.

Paolo neiebilda, un visi pieci jaunieši sakāpa di Kimiči karietē, kurai bija ar samtu noklātas iekšsienas un priekšā aizjūgti ar spalvām izpušķoti zirgi. Lučiano, braucot kopā ar ļaudīm, kurus viņam mācīja uzskatīt par ienaidniekiem, jutās pavisam savādi. Arī Čezarē no bērna kājas bija iepotētas bailes un neuzticība pret di Kimiči.

Džordžijai tamlīdzīgas bažas izpalika. Tālijā visi vienā balsī skandināja, ka di Kimiči esot gatavie sumpurņi, un viņa jau sāka ticēt, ka no Hercoga tumsā labāk vairīties. Taču, ja neņemtu vērā švītīgos tērpus un izsmalcināto uzvedību, Gae-tano un Falko būtu pavisam parasti zēni. Katrā ziņā nesalīdzināmi jaukāki par Raselu un viņa drauģeļiem.

Brauciet pa Dienvidu ceļu! Gaetano izrīkoja, un pēc brīža kariete ripoja pa Auna bruģēto ielu, apbrauca Campo un pagriezās uz dienvidiem platās Zvaigžņu ielas virzienā un tālāk uz Mēness vārtiem.

Gaetano pieliecās tuvāk Džordžijai, lai parunātos.

Mums neiztikt bez jūsu palīdzības, jaunais di Kimiči ķērās vērsim pie ragiem. Ja brālis būs neizārstējams, viņu piespiedīs saistīties ar baznīcu. Gaetano gan neteica to, kas piespiedīs, bet tas tāpat bija skaidrs.

Un tev to negribas? Džordžija jautāja Falko, cenzdamās iegūt laiku.

Jaunākais brālis rādīja domīgu vaigu.

Ne visai, viņš gausi teica, bet manī jau neviens neklausās. Es labāk dotos uz universitāti, tāpat kā brālis, un studētu filozofiju, glezniecību un mūziku.

Džordžija centās iztēloties sešpadsmitā gadsimta universitāti. Falko nebija invalīdu ratiņu jādomā, tādi Tālijā vēl nav ieviesti, tāpat arī uzbrauktuves un tamlīdzīgas ērtības. Ja Falko nespēs normāli staigāt, uz lekcijām viņš būs jānes ar nešanu.

Vai stravagantes nevarētu manam brālim kaut kā palīdzēt? Gaetano vērsās pie Džordžijas. Pie Falko tika atsaukti labākie Tālijas ārsti, neko vairāk viņi palīdzēt nespēj.

Tikai augstākās prasmes, kas, kā zināms, piemīt jūsu dabas filozofiem, varētu sniegt Falko cerību uz atveseļošanos.

Džordžija nezināja, ko darīt. Viņa taču nav nekāda filozofe, bet jaunais augstmanis uzrunā viņu kā godājamu zinātnieci. Džordžija nebūt neapšaubīja, ka īstais cilvēks varētu būt noslēpumainais Rodolfo vai arī Elizabetes laika doktors, varbūt pat Paolo, ko, šķiet, dabas māte apveltījusi ar autoritāti. Varbūt izcilas spējas, par kurām Džordžijai līdz šim nebija ne jausmas, piemita pat Lusjēnam, ja jau viņš tik neizskaidrojami iekārtojies šajā pasaulē. Turpretim Džordžija bija tikai izstīdzējusi desmitās klases skolniece un nespēja neko citu kā vien pārvietoties no pasaules uz pasauli. Vai tad tas zēnam ar milzīgajām, tumšajām acīm un kroplo kāju var kaut kā līdzēt?

Falko, kas Džordžiju vēroja, negaidot vērsās pie brāļa, sacīdams: Diez vai viņa spēs man palīdzēt.

Gaisotne karietē saspringa, un Džordžija juta vaigos sakāpjam sārtumu.

Viņa? pārjautāja Gaetano. Stravagante ir sieviete?

Lučiano steidzās palīgā.

Džordžijai Tālijā jāmaskējas. Mēs, stravagantes, cenšamies neizcelties.

Lučiano neapstrīdami novērsa uzmanību no Džordžijas. Abi di Kimiči tagad griezās pie Lučiano, dedzīgi apbērdami viņu ar jautājumiem.

Tu arī esi stravagante ? jautāja Gaetano. Tad jau tu pie Reģenta apgūsti šo mākslu!

Lūdzu, teica Falko, ja kaut ko zini, pastāsti mums! Vai tie stravagantes spēj dziedināt ķermeni?

*

Kad Hercogs atstāja Auna zvaigznāju, viņam pa pēdām aizslīdēja vīrs zilā apmetnī. Sasniedzis Campo delle Stelle, nikolo pagriezās ar seju pret sekotāju un, to pazinis, atslāba.

Cerams, ka parasti tu tik uzkrītoši nedarbojies, Hercogs teica Enriko. Pretējā gadījumā tava spiega vērtība kritīsies.

Protams, mans kungs, Enriko pieglaimīgi atbildēja. Es Jūsu Gaišību nemaz neizsekoju ne prātā nenāk. Pavadīju jūs tikai tāpēc, ka gribēju pavēstīt jaunumus.

Hercogs Nikolo sarauca uzacis. Par Enriko viņš ilūzijas neloloja brā|adēls par spiegu bija izstāstījis visu, kas Nikolo būtu jāzina.

Aunam ir noslēpums, un to viņi no jums, mans kungs, bēdzina, Enriko turpināja. Hercogs kļuva pati uzmanība -viņš taču pats zināja, ka Aunā kaut kas darās pārāk lielu cieņu viņam tur izrādīja.

Un tas palīdzēs Aunam sacīkstēs? Hercogs jautāja.

Bet, protams, atbildēja Enriko. Noslēpums tiek glabāts Santa Finā. Esmu jau ceļā uz turieni, lūkošu izdibināt, kas un kā.

Tiklīdz kaut ko uzzini, sūti ziņu, piekodināja Hercogs.

Un, ja tev Santa Finā ievajagas palīdzību vai jāslēpjas, ej uz manu vasaras pili!

Nikolo uzskricelēja uz papīra strēmeles dažus vārdus. Uzrādi to manam pārvaldniekam. Viņš parūpēsies, lai tev nekā netrūkst.

*

Lučiano bija izšķīries.

Pastāstīšu jums visu, kas ar mani notika, viņš iesāka, tomēr jums abiem jāapzvēr, ka nevienam neteiksiet, jo sevišķi tēvam.

Uz brīdi iestājās klusums, kamēr Gaetano cīnījās ar savām ģimenes jūtām. Abi brāļi saskatījās viens tik neglīts, bet fiziski spēcīgs un kustīgs, otrs skaists un tik sakropļots. Abi reizē pamāja.

Zvēram, brāļi solīja. Par pārsteigumu ceļabiedriem, Gaetano lika apturēt karieti, lai abi ar Ealko var Lučiano priekšā nomesties ceļos un pasniegt viņam savus dunčus. Falko pienācīgi sakņupt nespēja, tomēr saliecās uz priekšu un, viebdamies sāpēs, noslīga uz mazāk cietušās kājas.

Abi brāļi svinīgi, vienā balsī noskandināja:

Zvēram mēs pie nama Ziedu pilsētā -Lai tas stingri stāv un nesagrūst -Mūsu vārds no tiesas svēts,

Ņem jel mūsu dzīvības, ja solījums šis lūst.

Pēc tam jaunie prinči mudināja Lučiano paņemt dunčus aiz spala un iešņāpt viņiem abiem plaukstas locītavā.

“Viņi grasās noslēgt asinsbrālību”, nosprieda Džordžija, bet gluži tā nebija. Abi jaunie augstmaņi pastiepa plaukstas uz Lučiano pusi, uz abām mirdzēja sarkanas asins lāses, un tad pamāja, lai Lučiano pieskaras rētām ar lūpām. Džordžija notrīsēja, bet Lučiano nevilcinājās. Tiklīdz viņš sagaršoja di Kimiči labprātīgi izlietās asinis, Džordžija manīja, ka Čezare līdzās atslābst, noprazdama, ka jaunais tālietis bija uzvilkts kā vijoles stīga.

Gaisotne karietē spēji mainījās.

Uz priekšu! norīkoja Gaetano, ielikdams makstī dunci, ko Lučiano viņam bija atdevis atpakaļ, un kučieris metās skubināt zirgus. Izbraukuši pa Mēness vārtiem, viņi laidās dienvidu virzienā, jāsaka gan, ka neviens karietē nepievērsa uzmanību, kurp tā brauc.

Nu vairs neviens nešaubījās, ka di Kimiči visu, ko uzzinās, paturēs pie sevis. Džordžija saprata, ka beidzot varēs noklausīties visu patiesību par Lusjēnu.

Lusjēna stāstījums, protams, būs subjektīvs, bet tāpat aizraujošs.

Es, tāpat kā Džordžija, atstravagēju no citas pasaules, -lučiano iesāka. Mājās biju nopietni sasirdzis ne jau kā Falko -, mana slimība lēnītēm zagās klāt un sagrāva ķermeni.

Gaetano pamāja.

Mēs tādu pazīstam. Šeit to sauc par Vēža sērgu: sagrābusi ķermeņa orgānus, tā saspiež tos kā spīlēs.

Kad atstravagēju pirmoreiz šurp, turpināja Lučiano,

precīzāk, uz Belecu, kas tagad kļuvusi par manu pilsētu, atkal jutos sveiks un vesels.

Falko acis iedegās, bet Gaetano aizturēja elpu.

Vai tas nozīmē, ka Falko, dodamies uz tavu pasauli, tiktu izdziedināts?

Nedomāju gan, atbildēja Lučiano. Varbūt viņš tiešām justos labāk, tomēr lūzumi nezin vai saaugs. Labākajā gadījumā viņš kļūtu spēcīgāks. Tomēr, atgriežoties atpakaļ, spars izgaistu.

Lučiano pieklusa.

Lai arī Tālijā allaž jutos labi, savā pasaulē ar mani kļuva aizvien ļaunāk. Un tad mani Belecā sagūstīja. Stravagācijas īpatnība ir tā, ka tajā brīdī, kad Tālijā ir diena, otrajā pasaulē tumst nakts. Ja kāds no mums paliek Tālijā uz nakti, tajā pasaulē pa dienu viņa ķermenis tiek atrasts aizmidzis, un atmodināt to nevar. Gūsta laikā nespēju atgriezties savā pasaulē, un tur mans ķermenis jau bija komā ziniet, kad cilvēks elpo, bet citādi ir tikpat kā miris.

Jā, atsaucās Gaetano. Mēs tādus gadījumus saucam par Morte Vivenda dzīvo nāvi. Dažkārt tā notiek pēc jāšanas negadījumiem. Tādi upuri ar retiem izņēmumiem ātri vien dabū galu.

Lučiano pamāja.

Ar mani bija tāpat. Necik ilgi, un mans ķermenis tajā pasaulē pārstāja elpot.

Un tad tu nomiri? jautāja Falko, un izskatījās, ka viņa sejā palikušas tikai milzīgās, tumšās acis.

Lučiano vilcinājās.

Es ierados no pasaules, kas eksistē tālā nākotnē, viņš, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus, skaidroja. Ārsti ar īpašām iekārtām var kādu brīdi uzturēt dzīvību. īsti nezinu, kas notika ar mani, tomēr, šķiet, laiciņu tiku elpināts, un pēc tam, nosprieduši, ka smadzenes atmirušas, ārsti iekārtu atslēdza.

Karietē iestājās ilgs klusums, un Džordžija apķērās, ka arī pati aizturējusi elpu. Lusjēns izskatījās drausmīgi.

Un tomēr, viņš steidzīgi turpināja, pienāca īpašs bridis, kad atskārtu, ka Šeit, Tālijā, dzīvoju, lai gan savā pasaulē biju miris. Kopš tās dienas nu jau teju gads apkārt esmu Tālijas pavalstnieks un atrodos meistara Reģenta aizbildniecībā, bet dzīvoju pie audžutēva Doktora Krinamortes un viņa sievas.

Bet atgriezties savā pasaulē tu vairs nevari? nerimās Falko.

Uz pastāvīgu palikšanu ne, atbildēja Lučiano. Tagad vairs tikai uz dažiem mirkļiem.

Bet tie nākotnes ārsti, iemnājās Gaetano, pievērsdamies, viņaprāt, nozīmīgākajai daļai stāstā. Vai viņi manam brālim spētu palīdzēt?

To es atkal nevaru tā uzreiz pateikt, atbildēja Lučiano.

Kā tev šķiet, Džordžij?

Es medicīnā maz ko saprotu, Džordžija godīgi atzinās.

Iespējams, ka ir tādas operācijas, pēc kurām Falko kļūtu vieglāk staigāt. Ja ārsti tomēr nespētu palīdzēt, viņš varētu iegādāties elektrisko ratiņkrēslu, kas atvieglotu pārvietošanos.

Džordžija pieklusa.

Laikam jau nav lielas jēgas tam, ko stāstu, viņa piebilda.

Vai jūs nevarētu ārstus atvest uz šejieni? gribēja zināt Gaetano.

Lučiano un Džordžija abi reizē noliedzoši papurināja galvu.

Ārsti vien neko nespēs, teica Lučiano, pat ja mēs viņus šurp atdabūtu.

Ārstiem neiztikt bez medicīniskām iekārtām, paskaidroja Džordžija, operāciju zālēm, elektrības, anestēzijas līdzekļiem, medicīnas instmmentiem un medikamentiem.

Tad jau paliek tikai viena izeja, klusi iemnājās Falko.

Man pašam jādodas uz turieni. Jums jāpalīdz man stravagēt.

*

Remoras zirgu meistari pulcējās sanāksmēs, kurās apsprieda līgumus, kas slēdzami starp zvaigznājiem Stellata laikā. tas bija savienības saiets, kurā zvaigznāji tikās ar sava elementa sabiedrotajiem Uguns ar Uguni, Gaiss ar Gaisu. Tad nu Paolo Auna valstībā uzņēma viesus trīs Uguns zvaigznājus. Patlaban viņš sēdēja krodziņā kopā ar Strēlnieka un Lauvenes pārstāvjiem.

Līdzīgas sapulces notika arī citos Remoras krodziņos. Dvīņu zirgu meistars Rikardo cienāja Gaisa zvaigznājus Svarus un Ūdensvīru; Kundzes zirgu meistars Kmilio izklaidēja Zemes zvaigznājus Vērsi un Kazu; Skorpiona zirgu meistars Džovanni uzsauca dzērienus Ūdens zvaigznājiem Zivīm un Vēzim.

Ikgadējās sanāksmes tika sasauktas iesakņojušos naida tradīciju dēļ. Galvenais noteikums bija, ka Stellata sacīkstēs zvaigznājiem jānobloķē pretējā elementa žokeji. Ūdens žokeji centās kaitēt visiem Uguns zirgiem, savukārt Zemes jātnieki centās visā garumā sabojāt trasi Gaisa zirgiem. Vispārējās opozīcijas ietvaros katrs jātnieks perināja īpašu naidu pret galveno pretinieku: piemēram, Auns pret Zivīm vai Dvīņi pret Vērsi.

Bija noslēgtas arī pilsētu savienības; tās kūdīja Dvīņus un Kundzi pret Aunu. Bija tikai daži zirgi, kurus, sākoties sacīkstēm, kaimiņu jātnieki uzlūkoja bezkaislīgi. Katrs jātnieks ietērpās sava zvaigznāja krāsās. Kad žilbinošais ātrumsacīkšu kaleidoskops sāka zibēt riņķi ap Campo, vajadzēja īpašu attapību, lai izsekotu izstrādātajām stratēģijām.

Bet vēlāk gan vairs plānot nevarēja. Secība, kādā zirgiem bija jānostājas starta vietās, tika izšķirta izlozes kārtībā īsi pirms sacīkstēm. Tad nu līdz sacīkstēm sabiedrotie zvaigznāji tiešām maldījās stratēģijas labirintos, pūlēdamies uzrakt ziņas par sāncenšu zirgiem un jātniekiem, kas priekšdienās varētu noderēt.

Todien trijās sanāksmēs no četrām tika spriests galvenokārt par Auna slepeno trumpi. Paolo pilnībā uzticējās Lauvenes un Strēlnieka sabiedrotajiem: kurš tad no viņiem nepriecāsies par jelkādu priekšrocību Uguns zvaigznājam? Tāpēc viņš izstāstīja par Merlu.

Lai slavēta Dieviete! atsaucās pārējie divi zirgu meistari.

Protams, leģendu par lidojošo zirgu viņi bija dzirdējuši -kurš tad Remorā nezina, ka tādas būtnes, lai ari reti, tomēr ir sastopamas? Neviens gan savām acīm spārnotu zirgu nebija redzējis, taču katram bija paziņa, kas bija to redzējis, vismaz drauga vecvectēvs. Turklāt visi ticēja labās pazīmes spēkam.

Auna ļaudis nejustos tik pašpārliecināti, ja zinātu, ka Ri-kardo un Emilio patlaban atklāj Auna noslēpumu Gaisa un Zemes zvaigznājiem. Abiem zirgu meistariem to pirms brīža izstāstīja spiegs Enriko, kas strādāja Dvīņu stallī un piegādāja ziņas gan Pāvesta, gan Hercoga ļaudīm. Sīkāk par noslēpumu Enriko neprata teikt, tomēr zināja, ka atbilde meklējama Santa Finā, un nešaubījās, ka drīz vien viss nāks gaismā.

Ūdens zvaigznāji par lielo noslēpumu vēl nenojauta, taču tas bija tikai laika jautājums, un uzzinās arī viņi. Dažs labs no Dvīņiem vai Kundzes savas opozīcijas pret Belecu dēļ ļaus noplūst informācijai līdz Ūdens zīmes zvaigznājam, vislabāk Zivīm. Tad nu šīgada sacīkstes sevišķi smagas bija gaidāmas Aunam, jo trīs ceturtdaļas pilsētnieku kāda nebūt iemesla dēļ vērpa pret Aunu intrigas.

Čezare, gaidīdams, ka viņu apstiprinās par Auna šīgada jātnieku, dzīvoja svētlaimīgā neziņā par tuvajām briesmām. Falko paziņojums bija viņu tā satriecis, ka neatlika laika domām par savu nākotni.

Lučiano cīnījās ar savām jūtām. Falko, protams, pats nezina, ko runā, nenojauš, cik bīstama ir stravagēšana. arī tad, ja lučiano iepriekšējās pasaules ārsti spētu jauno princi dziedināt, viena apmeklējuma laikā tas nenotiks. Falko cerības piepildīsies tikai pēc labprātīgas atteikšanās dzīvot Tālijā. No visiem jauniešiem karietē Lučiano vienīgais bija to piedzīvojis.

Visu acis pievērsās Lučiano gaidot, ko viņš tagad sacīs. Lučiano uzmeta ašu skatienu Džordžijai varbūt meitene to sapratīs labāk nekā pārējie, bet arī viņa stravagēšana taču bija iesācēja.

Klusumu pārtrauca Falko. Pagriezies pret brāli, viņš paziņoja: Gaetano, man ir tikai viena iespēja, lai to sasniegtu. Zinu, ka būs bezgala smagi, smagāk par nāvi, bet tomēr tā ir iespēja. Es došos uz nākotnes pasauli un sākšu tur jaunu dzīvi.

Vecākais brālis Falko apkampa, un klātesošie ieraudzīja viņa acīs mirdzam asaras.

Nē! Gaetano iesaucās. Nelaidīšu! Tu nedrīksti mūs pamest. Ko tu viens bez ģimenes tur iesāksi? Bez manis?

Falko balss apslāpa brāļa apkampienos.

Labāk visu dzīvi vadīt svešumā, arī tad, ja nāksies iztikt bez tevis, manu brāl, viņš teica, nekā līdz mūža galam nīkuļot puscilvēka ādā, kā man te paredzēts.

To pateicis, Falko atkal vērsās pie Lučiano un Džordžijas.

Esmu izšķīries, viņš teica. Kas man tagad jādara?