Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

24. nodaļa. Zelta tīkls

Kad Džordžija savās mājās iegāja dzīvojamā istabā, vajadzēja laiciņu, lai pielāgotos. Meitene bija līdz nāvei nogurusi, un cilvēki, no kuriem viņa nupat Aunā atvadījās, šķita daudz neviltotāki par viņas tuviniekiem. Tagad Džordžija visu uzmanību veltīja Falko, kas savā ziņā bija viņai vistuvākais.

Visi skatījās uz Džordžiju, bet viņa svētsvinīgi vērsās pie Falko: Es uzvarēju!

Un pirms vētras sākuma Džordžija vēl paspēja notvert Falko sejā pārsteigumu un prieku. Istabā bija Mora un Ralfs, Rasels un Malholendi, un vīrietis ar sievieti, kuros Džordžija pēc mirkļa sazīmēja policijas ierēdņus. Pēdējie divi ilgi neaizkavējās, uzskatīdami, ka notikums ar pazudušo personu laimīgi noslēdzies, turklāt viņus gaidīja krimināllietas.

Tiklīdz policisti bija projām, Ralfs devās uz virtuvi uzvārīt kafiju, aizvilkdams līdzi protestējošo Raselu. Rasels gribēja palikt un noskatīties "uguņošanu", bet tēvs bija nelokāms. Džordžijai likās, ka bāršanās nekad nebeigsies. Jautājumi atkārtojās bez sava gala. Kur Džordžija bija? Ar ko? Ko darīja? Kas par to zināms Nikolasam?

Taču visas pūles bija veltīgas. Ko lai Džordžija teiktu? Ka jājusi zirgu sacīkstēs svešā pasaulē, uzvarējusi un līksmojusi, nodancojusi visu nakti, ka viņu skūpstījuši gan augstmaņi, gan vienkāršie ļaudis? Ka viņa redzējusi spārnotu zirgu? Un novērsusi politisku sazvērestību? Ka bijusi kopā ar Malho-lendu dēlu? Ka Nikolass ieradies no citas dimensijas un ir aristokrāts, vairākus gadsimtus vecs? Ka viņa ir varonis vārdā Džordžio?

Lai ko Mora ar Ralfu būtu domājuši, tomēr, ja Džordžija atbildētu kaut uz vienu no šiem jautājumiem, abi nospriestu, ka meita lietojusi narkotikas. Džordžija krampjaini turējās pie vienkāršiem paskaidrojumiem.

Es nevaru teikt. Bet neko sliktu neesmu izdarījusi. Izpildīju solījumu. Nikolass neko nezina (pēdējais apgalvojums nebija patiess, bet to, kur viņa bija, taču zināja Falko, nevis Nikolass).

Varu saderēt, ka vecajam pēdiņām krāmu bodē kaut kas zināms, Rasels pakalpīgi iestarpinājās, un inkvizīcija gāja vaļā ar jaunu spam.

Par laimi, atklājās, ka Deivids Malholends pazīst Morti-meru Goldsmitu, un aizdomas par vecā vīra ļaunajiem nodomiem tika izklīdinātas.

Tam nav ne mazākā sakara ar Goldsmita kungu, Džordžija truli sacīja. Vai tagad vam iet gulēt? Esmu ļoti nogurusi.

Pavadīji ārpus mājas visu nakti, daļu nākamās dienas un ceri tik viegli no mums atkratīties? aizsvilās mamma. Es uztraucos, vai slima palikdama. Nedod Dievs piedzīvot kaut ko tādu vēlreiz!

Un tad Mora izplūda asarās.

Džordžija jutās draņķīgi. Vajadzēja ari tā beigties še tev uzvarētājas lauri! Bija nepanesami redzēt mātes asaras, raiž-pilnās sejas visapkārt, izņemot Raselu, kas vienīgais ļauni priecājās, un Falko, kas zināja, kur viņa abās pasaulēs uzturējusies.

Man tiešām žēl, mamm, Džordžija teica. Nevarēju to nedarīt. Nekas pretlikumīgs vai bīstams (viņa atkal salieca īkšķi), vai stulbs tas nav. Taču nedrīkstu neko teikt. Tev man jātic, un viss. Uzrakstīju, ka būšu pie Malholendiem, lai tu neuztraucies. Taču tik ātri, kā cerēju, nepaguvu, tur tā nelaime. Apsolu, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Vari mani iespundēt vai sodīt, dari, ko gribi, bet es eju gulēt neatceros, kad pēdējoreiz aizvēru acis.

Mora, liecies mierā! neizturēja Ralfs. Ļauj taču viņai atpūsties. Sarunu turpināsim rīt.

Kā tā saderinājies? Hercogs nesaprata, kad Gaetano un Frančeska, rokās saķērušies, atgriezās istabā un pavēstīja viņam savus jaunumus. Bet kas būs ar Hercogieni?

Es viņu bildināju, tēvs, atbildēja Gaetano māsīcai viņš jau bija visu paskaidrojis. Darīju, kā liki, bet viņa atteica. Apsolīja, ka paliksim draugi, taču viņas sirds piederot citam. Pēc tam ieteica man iet un sameklēt Frančesku.

Esmu brīva un varu pieņemt Gaetanb priekšlikumu, tē-voc, ierunājās Frančeska. Laulība ar Belecas vīru izšķirta.

Hercogs abus uzlūkoja. Viņa plāni bija izgāzušies. Redzot, ka abi jaunie ir iemīlējušies, Nikolo prātoja par citām iecerēm. Belecu Gaetano nedabūs, tomēr pēc vecā brālēna Dža-kopo nāves dēls varētu mantot Fortecas titulu, tam taču vienas meitas. Un šīs meitas varētu izprecināt pārējiem Nikolo dēliem un brāļadēliem, lai dzīvo laimē un drošībā, lai neprecas ar zemākas kārtas vīriem un neapkauno dzimtas un Gaetano godu.

Lieliski, Hercogs beigās teica, dodu jums savu svētību. Bet tagad laidieties ar jaunumiem uz pili. Man jāpaliek ar Laiko.

*

Pie Ariannas Pāvesta pilī ieradās ciemiņš. Jaunajai Hercogienei nenāca miegs, viņa jau bija uzvilkusi dienas tērpu, un tad sulainis ieveda istabā viņas māti.

Sinjora Bellīni, viņš paziņoja un devās uz durvīm.

Silvij, sacīja Arianna, tiklīdz kalps aizgāja. Par māti Arianna viņu nesauca: mātes vārds pienācās tantei, kas bija uzaudzinājusi viņu neziņā lagūnas salā, kamēr Silvija Bellīni valdīja Belecā un dzina strupceļā di Kimiči.

Labrīt, mana mīļā! teica Silvija un noņēma plīvuru.

Neba tu nezini, cik bīstami tev šurp nākt? uztraucās Arianna.

Nepavisam ne, atsaucās Silvija. Neviens jau manu seju te nav redzējis, izņemot tevi un tavu tēvu.

Ceru, ka vismaz pagājušajā naktī tevis šeit nebija? jautāja Arianna, ar šausmām iedomādamās iespējamās briesmas.

Ko gan es te darītu pēc lielajiem svētkiem? Nē, es paliku Aunā, atbildēja Silvija. LJn tur parunājos ar tavu jaunekli.

Kuru tad? greizi pasmaidījusi, jautāja Arianna.

To, kurš grasās tevi bildināt un met acis uz Belecu.

Tu runā par Gaetano, teica Arianna. Ko tu viņam teici?

Devu padomu kārtīgi apdomāties, pirms pamest veco mīlestību un ķerties pie jaunas.

Hm, viņš tavu padomu palaida gar ausīm, atbildēja Arianna. Atpakaļceļā uz pili, austot rītam, Gaetano mani bildināja.

Silvija klusēdama uzlūkoja meitu un beigās teica: Bija pārlieku agra stunda, lai teiktu nopietnu vārdu. Ko tu atbildēji?

Atteicu, atbildēja Arianna.

Un kā to pamatoji?

Pamatoju tā, ka viņu nemīlu un, manuprāt, viņš mīl citu -pietiekami labs iegansts, manuprāt.

Jā, vienkāršai salu meitenei varbūt, piekrita Silvija.

Diemžēl tu vairs tāda neesi. Pati zini, ka izvēloties jāklausa nevis jūtām, bet citiem apsvērumiem.

Arianna iepleta acis.

Tu taču neteiksi, ka man viņa bildinājumu vajadzēja pieņemt? Di Kimiči? Viņš kļūtu par Belecas hercogu, un tie neliktos mierā, līdz vīrs mani nomocītu, pierunādams apvienoties ar di Kimiči Republiku. Un tad viņš būtu īsts Hercogs: nevis dzīvesbiedrs, bet valdnieks. Beleca zaudētu neatkarību un savas tradīcijas visu, par ko tu gadu gadiem cīnījies.

Vai esi pārliecināta, ka tavs atteikums nebalstās uz mazāk augstsirdīgiem pamatiem? nerimās Silvija. Varbūt izvēlējies dāvāt savu brīvību citam?

Nu un tad? atjautāja Arianna mātes jautājums bija trāpījis sāpīgā vietā. Tu skaidro man par pienākumu un atbildību, bet pati gan apprecējies aiz mīlestības. Nesaki man, ka es nedrīkstu rīkoties tāpat.

Neteikšu tev, ko darīt vai nedarīt, atbildēja Silvija. Vienīgi tiec skaidrībā par motīviem.

Pie durvīm pieklauvēja, un sulainis ieveda Gaetano. Smaidīdams kā saulīte, viņš nāca, vezdams aiz rokas Frančesku.

Atvainojiet, Jūsu Gaišība, Gaetano svinīgi iesāka. Nemaz nezināju, ka esat saderināta. Runādams viņš uzmeta ziņkārīgu skatienu iepriekšējās nakts sarunu biedrei.

Man šķiet, ka saderināts esat jūs, smaidīdama atbildēja Arianna. Un tad sniedza abas rokas Frančeskai. Manuprāt, tagad, kad nebūsiet belecietis, mēs satiksim vēl labāk!

Tēvs mums deva savu svētību, paziņoja Gaetano. Cem to saņemt arī no jums.

Kā tad citādi, Arianna sacīja. Neaizmirstiet ielūgt uz kāzām!

Džordžija nogulēja sešas stundas no pusdeviņiem vakarā līdz pustrijiem nakti un tad viņu iztrūcināja modinātāja apslāpētais zvans to viņa bija pabāzusi zem spilvena. Džordžija žāvādamās uzslējās sēdus un nolūkojās istabā, kas likās pavisam sveša. Durvju priekšā viņa bija aizstūmusi kumodi, lai aizstātu izļodzīto slēdzeni, ko Ralfs, taisīdams vaļā durvis, bija salauzis.

Izņēmusi no kabatas spārnoto zirdziņu, Džordžija atslīga spilvenos aizmigt vēlreiz nebūs grūti.

Nākamdien pēc sacīkstēm Aunā neviens nesteidzās mosties. Čezarem likās, ka pēc gūsta, bēgšanas un mežonīgā noslēguma Stellata sacīkstēs, nemaz nerunājot par mielastā baudītajiem ēdieniem un dzērieniem, varētu gulēt visu nedēļu. Taču bija jārūpējas par zirgiem, kārdināja arī brokastis, un -kas tur ko brīnīties nu jau bija garām pat pusdienu laiks.

Nosteberējis pa kāpnēm virtuvē, Čezare ieraudzīja Teresu, kas lika galdā maizi, sieru, olīvas un augļus.

Kur visi palikuši? viņš jautāja, izņemdams mātei no rokām smagu krūzi ar alu un nolikdams to uz galda.

Tēvs ar Lučiano un Doktoai Detridžu stallī, Teresa atbildēja, bet dvīņi spēlējas pagalmā. Belecieši izgudrojuši asprātīgu būri, bet arī tavas māsas tur ņemas mani gan nepamet aizdomas, ka jaunievedums ātri apniks.

Paņēmis sviestmaizi, Čezare izgāja pagalmā. Kā tad, pusbrāļi un pusmāsas skraidelēja plašā koka aizgaldā ar biezi saliktiem šķērskokiem lai nevar izspraukties laukā. Det-ridžs un Lučiano pa spraugām cienāja bērnus ar konfektēm. Čezare ieraudzīja no staļļa iznākam Džordžiju. Meitene nebija sarkani dzeltenajā Auna žokeja zīda tērpā, bet jau savā ikdienas Remoras zēna apģērbā.

Skatos, ka esat iekārtojuši rotaļaploku, Džordžija, nevienu īpaši neuzrunādama, teica.

Jaunais Lučiano man apstāstīja par bērneļiem, un par abiem kopā ar šinjoni Paolo saslējām, paskaidroja Det-ridžs, uzmezdams savam veikumam visai gandarītu skatienu.

Mazie par varītēm centās iekļūt stallī pie Merlas, piebilda Lučiano. Teresa baidījās, ka netiek zirgiem zem kājām.

Teresa, iestājusies sētas durvīs, sauca visus pusdienās, bet bērni pieprasīja maltīti brīvā dabā, savā aplokā.

Nav ne vainas, sacīja Detridžs. Es šamos pieskatīšu.

Beigās Teresa iznesa laukā paplāti ar ēdienu un dzērienu

arī Detridžam un sev, un, protams, bērniem, lai tie var pieēsties līdz sātam, tad nu beigās mājā pusdienoja tikai Džordžija, Lučiano, Čezare un Paolo.

Jaunieši pēc nakts draiskulībām izskatījās sakautrējušies.

Vecais doktors laikam mīl bērnus, ierunājās Čezare.

Savējos viņš gan nepiemin, atsaucās Lučiano, manuprāt, viņš smagi pārdzīvoja šķiršanos.

Kā aizkļuvi mājās, Džordžij? apvaicājās Paolo.

Dzirdot meitenes smago nopūtu, visi pacēla skatienus.

Nebija tik traki, Džordžija teica. Bet ļaunākais laikam vēl priekšā. Šonakt jāstravagē mājās laikus un, galvenais, jāgatavojas rīta sarunai ar vecākiem viņi atļāva man iet gulēt, jo biju pārgurusi, bet, kāds sods mani sagaida rīt, gan nepateica.

Man žēl, ka tev mūsu dēļ jācieš, sacīja Paolo. Tu teici “vecāki”. Agrāk tu abus tā nesauci.

Džordžija pati jutās pārsteigta. “Tik tiešām,” viņa nodomāja. Lai arī Ralfs, kad Mora meitu strostēja, centās iespējami norobežoties, tomēr izskatījās norūpējies un saprotošs. Varbūt kādudien viņš Džordžijai tiešām kļūs tuvs kā tēvs?

Pie durvīm pieklauvēja, un parādījās Rodolfo slaidais augums.

Atnesu jaunumus, apsēdies viņiem blakus pie galda, stravagante paziņoja. Di Kimiči ģimenē gaidāmas kāzas.

Džordžijai, redzot, ka Lučiano nobāl, mazliet uzlabojās garastāvoklis.

Gaetano precēsies ar māsīcu Frančesku, Rodolfo turpināja. Lučiano, tu viņu noteikti atceries. Vēlēšanās viņu kā sāncensi Ariannai pieteica Vēstnieks. Frančeskas laulība ar padomnieku Albāni esot šķirta.

Jā, atbildēja Lučiano, izskatīdamies daudz mierīgāks nekā patiesībā bija. Belonas prinča meita, vai ne?

Tā pati, atbildēja Rodolfo. Abi jau kopš mazotnes ir sirdsdraugi. Kad devos projām, viņi savus jaunumus tikko bija pavēstījuši Hercogienei.

Arianna zina? brīnījās Lučiano. Un neko nesaka?

Rodolfo sarauca uzacis.

Tas tev jājautā viņai pašai, viņš atbildēja. Pēc dažām dienām mēs visi kopā atgriezīsimies Belecā.

Lučiano smaids pauda atvieglojumu un prieku.

Ko mēs vēl gaidām?

Man jāsaka, ka diemžēl mēs gaidām Falko di Kimiči nāvi, atbildēja Rodolfo. Vai ari atveseļošanos.

Rodolfo uzmeta nopietnu skatienu Džordžijai.

Atliku jautājumu līdz sacīkšu beigām, viņš turpināja.

Bet tagad man vēlreiz jālūdz tevi ved zēnu atpakaļ!

*

Rinaldo di Kimiči apciemoja brāli no Kazas zvaigznāja. Alfonso, Volanas jaunais hercogs, neslēpa vilšanos par sacensību iznākumu. Kazas žokejs Papavero (Magone) ar zirgu Brunello (Bruno tumšs, melnīgsnējs) bija palikuši bešā, un vispār sacīkstēm pietrūka asuma. Alfonso bija pusdienojis Pāvesta pilī, taču drūmā gaisotne Dvīņos nebija nekāda izprieca, un viņš jau grasījās doties mājup uz savu pilsētu. Tomēr, tāpat kā visi, Alfonso uzskatīja par pienākumu neatstāt Remoru, kamēr Nikolo pastarītim vēl draud briesmas.

Alfonso nopūtās.

Laikam būs jāapciemo slimnīcā tēvocis Nikolo, jāpalūko, kas tur darās, viņš piebilda. Smaga lieta.

Es aiziešu tev līdzi, piedāvājās Rinaldo. Jāuzzina, ko viņš piedāvās man pēc neražas Belecā. Varbūt vēl nezini, ka Gaetano saņēma kurvīti? Tagad viņš pošas precībām ar māsīcu Frančesku.

Tiešām? brīnījās Alfonso. Šķiet, pavisam nesen vēl kā bērni vasarās rotaļājāmies Santa Finā. Viņa jau tolaik pret Gaetano bija mīļa. Turpretī Fabricio allaž sagadījās pāri ar Katerinu.

Varbūt arī viņi veidos savienību? atsaucās Rinaldo, iepriecināts par jaunākās māsas izredzēm savieno dzīvi ar di Kimiči titula un naudas mantinieku.

Arī Alfonso aizdomājās.

Varbūt tiešām nebūtu slikti ierosināt, kamēr Nikolo vēl daudzmaz pretimnākošā omā. Dosimies tagad pie viņa un pateiksim!

*

Tālijā Džordžija bija iedzīta stūrī tāpat kā mājās. Rodolfo bija uzaicinājis viņu uz sarunu zem četrām acīm, un nu abi sēdēja Detridža istabā. Lučiano, kas palīdzētu, nebija nāksies vienai aci pret aci stāties pretī Belecas stravagantem.

Falko tagad gaida operāciju, pēc kuras viņš atkal spēs staigāt, Džordžija iesāka. Ari pie Malholendiem viņam patīk, manuprāt, viņi pat varētu Falko adoptēt.

Un visi atkal staros laimē? jautāja Rodolfo. Dzīvē tā nemēdz būt, Džordžij. Lučiano neviens neaizstās.

Domājat, ka es pati to nezinu? sacīja Džordžija, ar pūlēm valdīdama asaras. Taču cilvēki varētu rast mierinājumu. Malholendi zaudējuši dēlu, Falko ģimeni. Visiem būtu labi.

Par tavām jūtām es nešaubos, maigi turpināja Rodolfo,

vienīgi par zināšanām un varbūt gudrību. Falko taču nav zaudējis ģimeni. viņš to pameta. Falko nāve (un Tālijā, ja viņu neglābsi, tas notiks drīz) radīs sekas, tu pat iedomāties nevari, kādas. Tālijai, satiksmei starp abām pasaulēm, mums visiem, kas stravagē. Ja vēlies, lai dodos tev līdzi, esmu tavā rīcībā.

Rodolfo pieklusa.

Tev vairs nav gredzena, ko viņš izmantoja par talismanu, kur tas ir?

Virtuvē, atkritumu tvertnē, atbildēja Džordžija. Pēkšņi viņai sametās bail vēl vairāk nekā toreiz, kad viņus iztau-

> 7 > jāja hercogs Nikolo vai kad pār galvu bira Zivju žokeja sitienu krusa. Džordžija sagatavojās Rodolfo kārtējam izvirdumam, bet viņš tikai piecēlās un piegāja pie loga.

Pēc brīža viņš pagriezās un meiteni uzlūkoja. Stravagante izskatījās ļoti noguris. Džordžija saprata, ka viņu nospiež atbildības nasta.

Tas laikam nozīmē, ka talismans iznīcināts, Rodolfo teica. Mani tu neklausīji. Laikam pat zinu, kāpēc. Tu tici, ka mierinājums, kas tiek sniegts un saņemts vienā pasaulē, spēj atsvērt bēdas un zaudējumu otrā. Ceru, ka tas tā arī būs. Tāpēc, ka jums ar Lučiano patlaban draud lielas briesmas.

♦

Hercogs Nikolo savus brāļadēlus, šķiet, pat nepazina. Viņš sēdēja, kā bija sēdējis turpat divas nedēļas, satvēris dēla izdēdējušo roku.

Ārsti kļūdījās, Nikolo teica, Falko vēl dzīvo.

Tēvoci, man tiešām žēl, iesāka Alfonso, un viņš nemeloja. Kā jau visiem di Kimiči, arī viņam mazais princis bija mīļš. Pirms diviem gadiem pēc negadījuma bēdājās visi, bet tagad sirdis bija vēl smagākas.

Bet ziņa par Gaetano gan laba, Alfonso piebilda. Jauki, ka brālēns ar māsīcu spēj ģimenes bēdu laikā rast laimi. Abi ir jauni, veseli, aplaimos jūs ar mazbērniem.

Hercogs izskatījās tik pārsteigts, ka Alfonso pārlika, vai nav pieļāvis nesmalkjūtību. Tomēr nē, šķiet, ģimenes tēvs pārslēdzās uz pozitīvu vilni.

Tev taisnība, atzina Hercogs, laipni no tavas puses. Vērts par to padomāt. Vienīgi, kādēļ Gaetano jāapņem sieva tik jaunam, ja divi vecākie brāļi vēl staigā puišos? Un arīdzan māsa? Visiem būtu laiks domāt par precībām, arīdzan jums, Alfonso un Rinaldo, ja to vēlaties. Di Kimiči ģimenei nepieciešami jauni spēki. Jums taču ir māsa, vai ne? Mana brāļameita kā viņu sauca, Katerina? Ja nemaldos, maza, glīta būtne. Kā būtu, ja viņa apprecētos ar kādu no maniem dēliem? Volanieši ir auglīgs ģimenes atzars, ko nevarētu teikt par Moreskas radiem, tie jau drīz izmirs…

Hercogs staigāja pa istabu, kaldams plānus. Nikolo acu priekšā atausa vīzija ar pēctečiem un mūžzaļu ģimenes koku, kura zaros briest no di Kimiči sēklas izauguši augļi. Alfonso tā kā satrūkās, taču turpat ari nopriecājās, ka tēvocis tik rosīgā noskaņojumā.

Manuprāt, Katerina vairāk pieķērusies manam brālēnam Fabricio, Alfonso iesāka.

-Jauki, jauki, atsaucās Hercogs. Šovakar aizlikšu viņam vārdiņu par Katerinu. Laiks negaida. Kā jums pašiem sastāv ar precību lietām?

Nupat iedomājos, vai jums, tēvoci, nav kas padomā par mani, atbildēja Alfonso. Negribas precēties bez jūsu piekrišanas.

Pareizi, visnotaļ pareizi, Hercogs sacīja. Viņš jau prātoja par jaunu problēmu. Ko teiksi par vecā Džakopo jaunāko meitu Bianku? Un vecāko kā viņu sauca Lučija? Tā, manuprāt, būtu labs pāris ar Karlo. Gribu, lai pēc Džakopo nāves Gaetano iegūst Fortecas prinča titulu, savukārt meitenēm vajag krietnus vīrus.

Alfonso pamāja. Nevar zināt, ko par tik negaidītu piedāvājumu teiks pati Bianka viņu ar māsu Alfonso bija saticis vakar pusdienās; jā, laikam jau šogad gaidāms precību bums starp di Kimiči brālēniem un māsīcām. Viņam pašam arī jau divdesmit seši: pēdējais laiks tikt pie līgavas. Bianka, protams, ir pievilcīga meitene. Tādas jau bija visas di Kimiči sievietes, vienīgi daži vīrieši kā Gaetano un Rinaldo nebija skaistuļi. Tomēr pat Gaetano negaidītajā laulību loterijā bija ieguvis Frančesku.

Bet kā ar tevi, Rinaldo? jautāja Hercogs, pacilāts, ka viņa jaunās ieceres uzņemtas atsaucīgi.

Man man, tēvoci, negribas precēties, samulsis atbildēja Rinaldo. Šajos plānos mani, lūdzu, neiekļaujiet. Protams, darīšu visu ko citu, lai jums kalpotu.

Hm, Hercogs iegrima pārdomās. Vai esi daudzmaz dievticīgs?

Pēc sarunas ar Rodolfo Džordžija jutās draņķīgi. Kas gan viņa tāda ir, lai pretotos dižākajam Tālijas stravagantem ? Lu-čiano gan bija nostājies viņas pusē, bet tas bija vājš mierinājums, zinot, ka gan Paolo, gan Detridžs šaubās. Džordžija izgāja staļļa pagalmā, juzdamās kā piektais ritenis: sacīkstes jau garām, viņas pienākumi Remorā, šķiet, beigušies.

Staļļa durvīs parādījās Čezare ar pelēko kaķi rokās un viņai pamāja.

Manuprāt, tev derētu izklaidēties, viņš teica. Ko teiksi par izjādi ar Merlu?

Džordžija nespēja ticēt savām ausīm jāt ar spārnoto zirgu? Tad jau savā pasaulē varēs paciest jebkuru sodu.

Vai tad drīkst? viņa pārjautāja. Ko teiks Paolo?

Tēvs pats ierosināja, atbildēja Čezare. Patlaban viņš aizgājis kārtot Stellata parādu lietas, taču teica, ka pēc sarunas ar Rodolfo tevi derētu mazliet uzpurināt.

Džordžijai divreiz nebija jāsaka. Čezare izveda melno zirgu no staļļa, un pagalmā par abiem viņi to apkopa. Līdzās parastajai krēpju un astes izķemmēšanai un spožā akota sukāšanai vajadzēja pievērst uzmanību ari spārnu spalvām. Merla izpalīdzīgi izpleta vienu milzīgo spārnu, tad otru, ļaudama sakārtot ik spalviņu un maigi izsukāt laukā katru puteklīti.

Par seglu likšanu, protams, nebija ne runas, un Džordžija nolēma jāt arī bez pavadas. Lučiano taču to spēja. Izvedusi zirgu no staļļa, Džordžija gāja pa ielu, līdz nolūkoja pietiekami plašu vietiņu Merlas ieskrējienam. Čezare devās līdzi un palīdzēja Džordžijai uzkāpt zirgā. Meitene sēdēja spārnotā zirga mugurā un nolūkojās Čezares atklātajā, līksmajā sejā, atskārzdama, cik viņš tai kļuvis mīļš. Čezare bija īsts draugs -tāpat kā Alise. Uz viņu varēja droši paļauties.

Paldies, Čezare! Džordžija teica.

Prieks censties, zēns atbildēja. Merlā uzkāpt jau nav viegli spārni traucē.

Gribēju pateikties par to, ka visu laiku biji pret mani tik labs, par sacīkstēm un vispār.

Čezare paraustīja plecus.

Būs jau vēl citas sacīkstes, viņš teica. Un tu jau atdevi mums Hercogienes sudrabu. Bet tagad aiziet!

Čezare viegli piesita Merlai pie sāna.

Melnā ķēve pacēla galvu, iezviedzās un tad, izstiepusi kaklu uz priekšu, metās skriet. Merla uzņēma ātrumu, un Džordžija stingrāk ieķērās krēpēs. Sajūta bija tada, kā paceļoties lidmašīnā, vienīgi tagad Džordžija jutās vairāk iesaistīta darbībā. Pēc pēdējā atspēriena zirga kājas pierima, toties sāka darboties spārni, celdami Merlu ar jātnieci gaisā. Viņas strauji virzījās augšup, un, tiklīdz bija uzņemts pietiekams augstums, Merla spārnus vēzēja gausāk tik vien, lai zilajās debesīs virs Remoras virzītos uz priekšu.

Viņas lidoja uz ziemeļiem, projām no pilsētas. Džordžija, iekārtojusies ērtāk, piebikstīja Merlai ar labo ceļgalu un viegli paraustīja aiz krēpēm, likdama noprast, ka vēlas mainīt lidošanas virzienu. Spārnotais zirgs neklausīja kuram tad gribas atgriezties nebrīvē? Dienas gaismā Merla lidoja ar baudu, izlocīdama spārnus dāsni siltajā saulē.

Apakšā klājās daudzos sektoros sašķeltā Remora, kas, skatoties no attāluma, saplūda vienā rosīgā pilsētā. Skvēros un piazza stāvēja sīciņi pavalstnieki, pielikuši virs acīm roku, lai var saredzēt. Merla vairs nebija noslēpums viņa bija pilsētas lepnums un prieks, lai arī slava lielākoties tika Aunam. Taču, redzot Merlu, straujāk iepukstējās pat Dvīņu un Zivju sirdis viņi visi arī bija remorieši, un neviena cita Tālijas pilsēta nevarēja lepoties ar lidojošu zirgu, tikai Remora.

Patlaban abas ceļotājas laidās uz Belle Vigne, kur Džordžija di Kimiči karietē bija atbraukusi todien, kad aizsākās draudzība ar jaunajiem prinčiem. Bija aizritējis mēnesis un dažas dienas, un Falko jau dzīvoja citā pasaulē, bet Gaetano grasījās precēties. Džordžija, Čezare un Lučiano visi trīs bija jājuši ar spārnoto zirgu, Auns uzvarēja Stellata sacīkstēs. Bet kas viņus gaida turpmāk?

Džordžija juta, ka viņas piedzīvojumi Remorā tuvojas noslēgumam. Pēc nedēļas jādodas ceļojumā uz Franciju, ja vien vecāki nebūs pārdomājuši un ņems viņu līdzi. Belecieši ap to laiku noteikti būs jau atgriezušies mājās. Negribējās par to pat domāt.

Bet patlaban Džordžija negribēja neko citu, kā tikai lidot, piespiest seju Merlas siltajam kaklam, ieklausoties, kā zirga melnie spārni lēnām, ritmiski šķeļ dzidro gaisu.

Falko atvērtām acīm gulēja bijušajā Lučiano istabā. Džordžijas mājās gāja traki, bet, lai nu kā, viņa tomēr bija droši atgriezusies savā ķermenī. Tagad Falko gribējās, kaut meitene atkal būtu viņa istabā. Nenāca miegs, mocīja neziņa: nezin kā Džordžijai bija veicies Tālijā? Viņa gan teicās guvusi uzvaru Stellata sacīkstēs, bet tas taču nebija iespējams! Falko zināja, kādu naudu tēvs un tēvocis bija gatavi izgrūst, lai tik nodrošinātu uzvaru Dvīņiem vai Kundzei.

Interesanti, vai Džordžija patlaban turp aizstravagējustt Falko juta, ka viņam saikne ar iepriekšējo dzīvi pārtrūkusi. Nez, kā patlaban Gaetano sokas ar Hercogienes aplidošanu? Ko dara tēvs? Kamēr neizrunāsies ar Džordžiju, atbilžu uz šiem jautājumiem nebūs. Un, kamēr jādzīvo neziņā, nav ko cerēt uz miegu.

Tiklīdz diena gāja uz rietu, Džordžija, lidojot virs pilsētas, skubināja spārnoto zirgu doties atpakaļ. Merla lēnītēm laidās mājup, un Džordžijai ienāca prātā dzejas rinda, kas patika mātei: “Laiku zelta tīklā nenotvert.” Džordžija nodomāja, ka tas tiesa, tomēr, ja viņai būtu zelta tīkls, gribētos šo mirkli saglabāt uz mūžiem.

Merla nesteidzīgi laidās zemē brīnišķais lidojums tuvojās beigām. Turpmākajā dzīvē, kad vien radās sarežģījumi, Džordžijai pietika aizvērt acis, un viņa atkal sēdēja spārnotā zirga mugurā un traucās pāri Zvaigžņu pilsētai, ko ieskāva zeltaini purpursārtie safrāna lauki.

Tiklīdz Džordžija nokāpa zemē, Merla sapurināja spārnus un uz bruģa nokrita melna spalva. Meitene to pacēla un ielika kabatā blakus etrusku zirdziņam. Varbūt nevajadzēja tā darīt, bet atstāt spalvu Remorā viņa negrasījās.

Kad Džordžija atveda Merlu uz stalli, Lučiano jau bija priekšā. Nogaidījis, kamēr spārnoto zirgu izsukā un paēdina, jaunais stravagante aicināja džordžiju doties pastaigā.

Labi, meitene piekrita, bet ilgi ne. Šodien man laikus jāatgriežas mājās.

Abi devās uz Campo tāpat kā bieži vien agrāk. Galvenajā kolonnā vēl plīvoja Čezares sarkani dzeltenais kaklauts, bet tur, kur pirms nepilnas dienas notika sacīkstes, tagad pastaigājās remorieši un tūristi. Pazinuši Džordžiju, daudzi ar izsaucieniem un aplausiem viņu sveicināja.

Tu esi pilsētas varone, Lučiano, viņai uzsmaidījis, teica.

Ka nesakāpj galvā, smējās Džordžija, rudenī, ieejot pa skolas vārtiem, gaidīšu tādu pašu attieksmi.

Bet es, atgriezies Belecā, centīšos izmācīties par labāku stravaganti, atbildēja lučiano.

Sit pušu vidusskolas atestātu, teica Džordžija.

Man tevis pietrūks, negaidot atzinās Lučiano.

Tiešām? jautāja Džordžija un nodomāja: “Mīļais Dievs, tagad tik nenosarkt un nesākt raudāt!”

Tikšanās ar kādu no vecās pasaules tiešām palīdz, Lučiano teica. Sākumā skumdināja katrs sīkums, bet tagad gan gribas zināt, kā tur klājas Falko un maniem vecākiem.

Tu teici, ka dažas reizes tur biji, atgādināja Džordžija,

vai nevari aizstravagēt un pārliecināties pats?

Varu, bet tas ir bezgala smagi, klusi teica Lučiano. Nejūtos tur vairs īsti piederīgs. Vai nav jocīgi: vecākus redzu, bet dzīvot pie viņiem nespēju. Zinu, ka arī mamma un tētis mani redz, tomēr nespēju viņiem paskaidrot, kas ar mani īstenībā noticis.

Iespējams, ka, stravagējot biežāk, tev būtu vieglāk, -atbildēja Džordžija. Varbūt varēsim satikties arī Londonā?

Labprāt, atbildēja Lučiano, satverdams Džordžijas roku. Nespēšu īsti pateikt, kā tas ir, bet man pret tevi ir īpašas jūtas, tu mani vieno ar iepriekšējo dzīvi to šeit nespēj it neviens, pat Doktors Detridžs. Pasaule, no kuras ieradās viņš, nemaz nav līdzīga tai, no kuras tiku izrauts es.

“Nav jau slikti, ja kāds pret tevi lolo īpašas jūtas,” nodomāja Džordžija, “lai arī mazliet nedabiski.”

Man laiks doties mājās, viņa teica. Jāstravagē.

Tad atvadīsimies tepat, sacīja Lučiano. Ja neiebilsti, es labprāt dotos uz pili tikties ar Ariannu.

Vai tas nav bīstami? nobažījusies jautāja Džordžija. Ja nu tur ir Hercogs?

Nevar taču dzīvot, visu laiku drebot bailēs no Hercoga, -atbildēja Lučiano un pieliecās meiteni samīļot, uzspiezdams viņai uz vaiga vieglu skūpstu.

Un prom bija; vieglā solī viņš aizgāja pār Campo.