Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

2. nodaļa. stravaganteJauna

Abi jaunieši stallī sastinga, viņi ieplestām acīm skatījās uz lidojošo zirgu. Čezare mazliet nomierinājās. Jocīgais puika -šķiet, pārāk bīstams viņš nebija ieraudzījis melno kumeļu, rādīja pārsteigtu vaigu. Bet kāpēc viņam rokā kumeļa figūriņa?

Kur tu to dabūji? Čezare jautāja.

Kur es atrodos? tajā pašā brīdī prasīja Džordžija.

Svešinieka jautājums bija tik neparasts, ka Čezare aizmirsa, ko bija jautājis pats. Viņš ieskatījās zēnā ciešāk. Nudien, ērms! Pirmām kārtām jau apģērbs smalka drāna, tādu Remorā varēja atļauties tikai bagāts tirgonis, tomēr mais-veida, neglīts, galīgi prasts, bez jelkāda rotājuma tādu var sadiegt pat nepraša zemnieks. Tomēr ausīs atnācējam mirdzēja dārgais sudrabs kā jaunam princim, tāpat arī uzacī. Nekas tamlīdzīgs Tālijā nebija redzēts. Mīklaini. Sevišķi jau tas, ka viņš nezina, kur atrodas.

Kā tā ieradies un pats nezini, kur esi? brīnījās Čezare.

Džordžija purināja galvu.

Tiešām nezinu, viņa teica. Tikko vēl biju savā gultā Londonā, un tad pēkšņi stallī. Bet ne jau tajā, uz kuru parasti braucu. Visi zirgi neredzēti. Sevišķi jau tas. Bet brīnumains gan, vai ne?

Sajutis svešajā zēnā radniecīgu stīgu, Čezare neliedza viņam pienākt tuvāk Merlai. Diez vai zēns ko ļaunu darīs laikam jau viņš zirgus mīl.

Un tomēr tev rokā ir zirga amulets, Čezare teica.

Mazliet aizdomīgi ierasties Auna zvaigznājā stundu pēc kumeļa piedzimšanas un neko par viņu nezināt!

Bet es tiešām nezināju, taisnojās Džordžija, kā lai es zinātu? Zirgu ar spārniem nemaz nav. Nav, un viss.

Remorā ir, nespēdams slēpt lepnumu, paziņoja Čezare.

Apmēram reizi gadsimtā, ne biežāk un šoreiz tas gods kritis Aunam.

Atvaino, teica Džordžija, pat iedomāties nevaru, kas tas par aunu.

Vai tad tu neesi remorietis? brīnījās Čezare.

Neesmu, atbildēja Džordžija, es jau teicu. Es dzīvoju Londonā, Islingtonā.

Redzēdama zēna sejā neizpratni, viņa piebilda: Anglijā. Tu taču zini: Eiropa, Zeme, Saules sistēma, Visums, aptuveni tā viņa mēdza stundās pierakstīt.

Albiona? pārjautāja Čezare. Bet tagad tu taču atrodies Tālijā! Valsts galvaspilsētā Remorā. Kā tu varēji šeit ierasties, pats to nezinot?

Čezare ieskatījās zēnā ciešāk, gribēdams pārliecināties, vai viņš nemelo. Un tad jaunais tālietis ievēroja zēna iekaisušās acis un netīrās asaru pēdas uz vaigiem, un viņam sametās kauns. Puisis nezin kāpēc bija izmisīgi nelaimīgs. Gadu vai divus jaunāks par viņu, turklāt Čezare nespēja atcerēties, kad viņš pats bijis tik nelaimīgs, lai raudātu.

Kas noticis? Čezare neveikli pajautāja. Vai kāds tev nodarīja pāri?

Džordžijai pēkšņi viss no jauna atausa atmiņā. Rasela uzbrukums, sajūta, ka savā istabā esi kā slazdā, vēlēšanās aizlaisties uz citu pasauli, kur ir spārnotie zirgi. Vai viņa būtu nokļuvusi pagātnē un vietā, kur dzīvo etruski? Kā to sauc -varbūt Etrurija? Bet vai tad zēns neteica, ka te ir Remora, Tālija? Nosaukumi tādi nedzirdēti. Džordžija gurdi aizvēra acis. Kad viņa tās atvērs, zēns ar brīnišķīgo kumeļu un stalli varbūt būs izgaisis.

Bet nekā tamlīdzīga stallī tikmēr bija ienācis liela auguma vīrs sirmiem matiem, tik līdzīgs zēnam, ka noteikti bija viņa tēvs, un tagad pārsteigts nolūkojās Džordžijā.

Kas viņš ir, Čezare? vīrs strupi, tomēr nevarētu teikt, ka nelaipni, jautāja.

Nezinu, Čezare godīgi atbildēja. Viņš pēkšņi te uzradās, un viss.

Mani sauc Džordžija O’Gradi, teica Džordžija, noprazdama, ka Čezare pat nenojauš, ka viņa ir meitene.

Džordžio Gredi, teica vīrs, un Džordžija saprata, ka jau atkal viņu kļūdaini uzskata par zēnu. Taču tagad nebija īstais brīdis ieviest skaidrību.

Es esmu Paolo Montalbano, Auna zvaigznāja zirgu meistars, vīrs oficiāli stādījās priekšā. Bet tu, kā redzi, esi iepazinies ar manu dēlu Čezari. Tagad, lūdzu, pastāsti, ko tu šeit dari!

*

Citā stallī tajā pašā pilsētā, ne tālāk par jūdzi, jaunam zirgu puisim ierādīja viņa pienākumus.

Bet tas, teica Rikardo, ir Benvenuto (Laipni lūdzu!), zirgs, ko esam izvēlējušies Stellata sacīkstēm.

Jauniņais uzmeta bērim vērtējošu skatienu un paberzēja tam starp ausīm. Cik labi atkal būt pie dzīvniekiem: Belecā tā gribējās uzlēkt zirgā! Atklāti sakot, Enriko bez nožēlas uzgrieza muguru švītīgajai, samākslotajai pilsētai ar tās smalki izstrādāto dzīves kārtību un neprātīgo valdnieces pielūgsmi.

Pats Enriko par sievietēm nelikās ne zinis tad jau labāk zirgi! Vienīgās nopietnās attiecības viņam bija noslēgušās ar neveiksmi iecerētā mīklainos apstākļos pazuda. Enriko nepameta aizdomas, ka viņa varētu būt aizlaidusies ar citu vīrieti. Lai nu kā, līgavas tēvs pusi pūra Enriko atvēlēja, un arī vecais darba devējs Rinaldo di Kimiči par spiegošanas pakalpojumiem Belecā dāsni samaksāja. Bez jaunā darba Remorā Enriko varētu tīri labi iztikt.

Taču spiegošana viņam bija asinīs. Turklāt Enriko pamazām tuvojās di Kimiči ģimenes pulsējošajai sirdij. Viņa jaunais saimnieks bija Pāvests, Rinaldo tēvocis, dzimtas vecākā atzara pārstāvis. Enriko darba pienākumi, proti, strādāšana Dvīņu stallī, faktiski bija par katru cenu Stellata sacīkstēs nodrošināt uzvaru di Kimiči zirgam.

Siamo a cavallo, viņš klusi teica Benvenuto. Nu mēs esam zirgā, un bēris atbubināja.

*

Džordžija bija apmēram stāstījuma pusē, kad Montalbani -tēvs un dēls apķērās, ka viņu mieru iztraucējusi meitene.

Bet kāpēc tu ģērbies kā puika? nesaprata Paolo.

Džordžija pārlaida skatienu savam ietērpam pelēko, silto

treniņbikšu starām un maisveida T kreklam, savam ierastajam naktstērpam, un paraustīja plecus.

Tur, kur dzīvoju, tā ģērbjas, viņa paskaidroja.

Meitenes nēsā ūzas? neticīgi jautāja Čezare. Un tā apgriež matus?

Ne jau visas, atzinās Džordžija, pārlaizdama ar roku pār nepakļāvīgajiem matiem, bet ūz… gribu teikt, bikses, gan valkā. Dienā parasti džinsus, getras, bet vakaros treniņbikses.

Te pēkšņi Džordžijai kaut kas ienāca prātā.

Šeit taču vēl nav nakts?

Par atbildi Paolo atrāva vaļā durvis, un stallī ielija spoža saules gaisma. Kaķis aizgāja līdz durvīm un sāka saules gaismā mazgāt ausis. Čezare pārsteigts iesaucās. Džordžija redzēja, ka dēls ar tēvu skatās viņā pavērtām mutēm viņa bija tos kārtējo reizi pārsteigusi.

Kas tad nu? Džordžija, pavisam samulsusi, jautāja.

Čezare pamāja viņai aiz muguras.

Tev nav ēnas, skanēja atbilde.

*

Pēc pieklājības vizītes Dvīņu stallī Nikolo di Kimiči izgāja caur pilsētu un ieradās Kundzes zvaigznājā. Pa ceļam viņš šķērsoja nevienam nepiederošu zemi Strada delle Stelle (Zvaigžņu pilsētā), kas pletās no Saules vārtiem pilsētas ziemeļos līdz Mēness vārtiem dienvidos. Tā bija liela maģistrāle, pietiekami plata, lai uz tās pārmītos pretimbraucoši zirgu pajūgi. Pusceļā, teju vai apļveida pilsētas centrā, atradās CamļK) delle Stelle (.Zvaigžņu lauks) plašs, četrpadsmit sektoros sadalīts apaļš laukums. Tajā katru gadu notika Zvaigžņu sacīkstes.

Laukuma malā piestājis, Nikolo nolūkojās Campo rosībā. Miers valdīja tikai tur, kur pacēlās strūklaka ar akmens apmali visapkārt, no kurienes vislabāk vērot sacīkstes. Pie strūklakas šļakstinājās zivis un slīga marmora nimfas ar ūdens traukiem, no kuriem lija ūdens, bet pašā vidū pacēlās augsta, slaida kolonna, mazliet resnāka par stabu, kuras galā stāvēja savvaļas lauvene, zīdīdama pilsētas dibinātāju Remu un viņa dvīņubrāli Romulu (tas bija aizceļojis tālāk uz dienvidiem, kur nodibināja pilsētu-sāncensi Romulu).

Visas ēkas ap Campo un vareno Palazzo Papale (Pāvesta pils), kurā dzīvoja Nikolo brālis Ferdinando, dižojās ar smalkiem balkoniem, no kuriem pavērās skats uz sacīkšu trasi. Paies dažas nedēļas, un katru balkonu saimnieks izdaiļos mīļākā zvaigznāja krāsās: Pāvesta balkonos rotāsies Dvīņu baltā un sarkanā, Kundzes zaļā un purpura, Auna sarkanā un dzeltenā… Iedomājoties par Aunu, Nikolo gribējās griezt zobus.

Vai nevēlaties atspirdzināties, Jūsu Gaišība? Hercogam ar kausu ledaina šerbeta tuvojās bezbēdīgs tirgotājs.

Piedāvājums nāca laikā. Nikolo ierāva kārtīgu malku un pasvieda tirgotājam sudrabu, kas krietni vien pārsniedza šerbeta vērtību. Te pēkšņi Hercogs satrūkās, iedomādamies, ka varbūt bijis pārāk neapdomīgs. Parasti ārpus dzimtas pilīm viņš nedz ēda, nedz dzēra, bet palazzo (pils) viņam bija degustētāji, kas pārbaudīja, vai ēdiens nav saindēts. Laikam jau vecumā zūd modrība. Lai nu kā, šodien paveicās tas tiešām bija citrona dzēriens.

Šķērsojis Campo , Nikolo ienira vienā no šaurajām pārejām, kas veda uz pretējo pusi uz Kundzes zvaigznāja galveno ielu.

Kārtējais neuzmanīgais gājiens, pamezdams skatienu pār plecu, viņš nomurmināja. Tomēr neviens slepkavnieks viņam nesekoja, un Hercogs virzījās tālāk pa Via della Donna (Dāmu iela) uz galveno zvaigznāja laukumu, pa ceļam paiedams garām ne vienai vien Kundzes statujai, kas dažviet atgādināja austrumu dievieti, citur maigu māti, kas zīda savu un pasaules valdnieka jaundzimušo dēlu. Tamlīdzīgas pretrunas Nikolo nemulsināja. Viņš bija caurcaurēm tālietis, radis sekot divām reliģijām vienlaikus, vismaz čukstus lūgsnās.

Kundzes zvaigznājā Nikolo jutās labāk nekā citviet Re-morā. Kundze savu uzticību dāvāja Džiljai līdzīgi kā citi zvaigznāji katrs savai pilsētvalstij, kas visas kopā veidoja valsti. Tāpēc jau šeit, Zvaigžņu pilsētā, bija Ziedu pilsētas sektors. Nikolo savu naudu ziedos Kundzes zirgam, lai gan brāļa saime, dabiski, būs Dvīņu līdzjutēji. Benvenuto bija izskatīgs dzīvnieks; pēdējais laiks iegriezties Kundzes stallī un pārliecināties, ko sacīkstēm sagatavojuši paša ļaudis.

*

Paolo ielēja Džordžijai mutē Čezares pusdienu alus pārpalikumu. Atklājusi, ka viņai nav ēnas, meitene bija nobālējusi kā krīts un atslīgusi salmos.

Kā tā? viņa jautāja. Vai tas nozīmē, ka manis šeit nemaz nav?

Zināmā mērā, jā, nopietni atbildēja Paolo, tas nozīmē, ka tu esi stravagante.

Džordžijai stravagante bija tukša skaņa, taču viņa ievēroja, ka Čezare pārmet kaut ko līdzīgu krustam, it kā viņam tikko būtu pateikts, ka Džordžija ir ragana vai nelabais.

Ko tagad darīsim? Čezare jautāja. Varas iestādēm taču nenodosim.

Nekādā gadījumā, klusi atbildēja Paolo. Mums tikai jāsazinās ar citu stravaganti.

Bet kā? jautāja Čezare, acīmredzami nobažījies. Vai tad viņi nav bīstami un spēcīgi burvji kā, teiksim, Belonā?

Ne vienmēr, tēvs smaidīdams atbildēja. Es, starp citu, arī esmu stravagante.

Nu bija Čezares kārta strauji piesēst.

Džordžija nezināja, kas ir stravagante, arī to ne, kas viņu varētu saistīt ar plecīgo vīru, turklāt viņam taču bija skaidri izteikta ēna! Viens gan skaidrs: Paolo paziņojums Čezari bija satriecis.

Lai notiek, — teica Paolo, pēdējais laiks tev to zināt. Jau labi sen grasījos izstāstīt. Tuvākajās dienās mūsu pilsētā ieradīsies divi mani likteņbrāļi, un tad viņi mums ieteiks, ko darīt ar jauno Džordžiju. Bet tagad jāsameklē apģērbs, lai viņa tā nekrīt visiem acīs, to teikdams, Paolo vērsās pie Džordžijas. Baidos, ka īso matu dēļ tev nāksies valkāt zēna apģērbu. Un labāk būs, ja, uzturoties Tālijā, tu uzdosies par Džordžio.

Labi, aši izmeta Džordžija. Bail pat iedomāties, kā ģērbjas meitenes šajā acīmredzot arhaiskajā valstī, kurā viņa nezin kāpēc nokļuvusi. Varbūt visas staigā aizsegtām sejām un droši vien korsetēs.

Čezare devās izpildīt tēva rīkojumu meklēt Džordžijai apģērbu, tikmēr pati Džordžija kārtīgi apskatīja spārnoto kumeļu. Viņa parādīja Paolo savu zirdziņu.

Zili zaļi brīnumi, pareizi? meitene teica. Tas noteikti saistīts ar to, kāpēc esmu šeit.

Protams, atbildēja Paolo. Tas ir talismans. Bez tā neiztiek neviens stravagante. Talismans ir atslēga, kas saslēdz mūsu pasaules. Es tavā vietā to nevienam nerādītu. Sevišķi jau Remorā. Šī pilsēta ir di Kimiči cietoksnis, un viņus ļoti interesē stravagācija.

Atvainojiet, teica Džordžija, jūs droši vien domājat, ka esmu neapķērīga. Bet vai jūs tomēr nepaskaidrotu? Netieku gudra, kas tā par stravagāciju. Vai jūs nepateiktu arī, kāds tai sakars ar manu ierašanos, un vēl kas tie par kimmi ļautiņiem? Un, starp citu, cik ilgi man te jāpaliek? Ja es rīt no rīta nepārradīšos mājās, māte sajuks prātā. Džordžija pieklusa un tad turpināja: Ja tur vispār būs rīts.

Paolo purināja galvu.

Uz visiem taviem jautājumiem atbildēt nespēšu, viņš atzinās. Tomēr pateikšu, ko zinu un ko nojaušu. Strava-gantes ir zinātnieku brālība, un tās biedri dzīvo izklaidus Tālijas pilsētvalstīs. Remorā esmu es viens pats. Tas ir bīstams aicinājums, tāpēc piederību brālībai slēpju, arī strādādams par zirgu meistaru. Pat mana ģimene nezina, ka esmu stravagante vismaz līdz šim, kamēr nebiju atzinies Čezarem.

Viņš izskatījās pārbijies kā diegs, teica Džordžija. Kāpēc būt par stravaganti ir tik bīstami?

Pirmais stravagante no jūsu pasaules ieradās mūsējā pavisam nejauši, skaidroja Paolo. Viņš nodibināja mūsu brālību. Šis stravagante ieradās no vietas, ko jūs saucat par Angliju, bet mēs par Albionu. Dabas filozofs, viņus dēvē arī par alķīmiķiem, ceļu uz Tāliju atrada sprādziena dēļ -viņa laboratorijā notika alķīmisks negadījums.

Kā viņu sauca? jautāja Džordžija, likdama aiz auss, ka būs jāpameklē internetā.

Viljams Detridžs, atbildēja Paolo. Vismaz tolaik tā viņu sauca. Pirmoreiz Tālijā Detridžs ieradās pirms divdesmit pieciem gadiem, kad di Kimiči sāka iekarot valsti. Kopš tiem laikiem Detridžs māca itāliešiem ceļot ar talismaniem tos viņš atgādājis no savas pasaules. Un kas jo svarīgāk viņš rūpējas, lai citi talismani no Tālijas nonāk jūsu pasaulē, lai no turienes var stravagēt uz šejieni.

Talismani? pārjautāja Džordžija. Vai jūs runājat par tādiem kā mans spārnotais zirgs? Vai viņš būtu no Tālijas?

-Jā, atbildēja Paolo, es pats to pie jums aizvedu.

Nu bija Džordžijas kārta purināt galvu. Jāsaka gan, ka viņa atgādināja drīzāk suni, kas pūlas izpurināt no ausīm ūdeni un cenšas saprast saimnieka teikto.

-Jūs esat bijis Anglijā? Džordžija neticīgi jautāja. Manā pasaulē? Kad? Un kā? Es savu zirdziņu iegādājos Goldsmita kunga antikvariātā. Viņš sacīja, ka tas ieradies no vecas kundzes mājām Voverlijas ielā.

Pirms dažiem mēnešiem, atbildēja Paolo, di Kimiči un stravaganti "sagāja uz īso". Viņš bažīgi pārlaida roku pār saviem sudrabotajiem matiem. Lai tu kaut ko saprastu, man vajadzētu skaidrot bez sava gala. Tikko ieradusies mūsu pasaulē, tu esi kā jaundzimis jēriņš vilku barā, jo sevišķi tāpēc, ka nokļuvi vienā no di Kimiči varas cietokšņiem.

Jūs nemitīgi pieminat šo vārdu, teica Džordžija. Kas tie par cilvēkiem, un kāpēc viņi apdraud jūsu brālību?

Di Kimiči ir varena dzimta, skaidroja Paolo, spēcīgākā visā Tālijā. Viņu klana pārstāvji hercogi un prinči valda vairumā Ziemeļtālijas pilsētvalstu. Pilsētās, ko di Kimiči vēl nav paspējuši sagrābt, viņi veido savienības ar to valdniekiem. Šeit, Remorā, kas savulaik bija dižās Remanu impērijas galvaspilsēta, pāvesta krēslā sēž tagadējās di Kimiči paaudzes otrais dēls, arīdzan mūsu princis. Di Kimiči ir pasakaini bagāti, viņu godkārei nav robežu. Viņi alkst sagrābt visu Tāliju. Ziemeļu daļā klanam tiešām veicas, izņemot vienu pilsētu. Di Kimiči vērš skatienus arī uz dienvidiem Romulas un Čitanovas virzienā. Tiklīdz visas divpadsmit pilsētvalstis pievienosies Republikai, tā, pats par sevi saprotams, pārvērtīsies Karalistē. Vari iedomāties, kura dinastija tad cels tronī pirmo karali.

Paolo nogaidoši lūkojās Džordžijā. Padomājusi meitene atbildēja:

Di Kimiči? Atvainojiet, bet tiešām nesaprotu, kāds tam sakars ar mani. Politikā neorientējos, kur nu vēl jūsējā, un tā, manuprāt, ievērojami atšķiras no mūsējās. Vai jūs nepateiktu, kurā gadsimtā dzīvojat?

Džordžijas pasaulē tamlīdzīgs jautājums tiktu uztverts kā apvainojums, uz kuru parasti neatbild, bet šeit viņa tiešām vēlējās zināt.

Cinquecento, atbildēja Paolo. Sešpadsmitajā. Zinu, ka tu nāc no pasaules, kas atrodas vairāk nekā četrsimt gadu tālā nākotnē. Gribu atgādināt, ka viesojos ne vien jūsu pasaulē, bet ari jūsu laikā.

Tad jau gan, saraukusi pieri, atzina Džordžija. Jūsu Tālija, spriežot pēc personvārdiem un vietu nosaukumiem, ir radniecīga mūsu Itālijai, tomēr saprotu visu, ko runājat, lai ari itāliešu valodu neesmu mācījusies.

Stravagantes zina tās valsts valodu, kurā ierodas, skaidroja Paolo. Lai gan līdz šim vārteja savienoja tikai jūsu Angliju ar mūsu Tāliju.

Bet kāpēc jūs dzīvojat gadsimtu senā pagātnē? nesaprata Džordžija. Vismaz attiecībā uz mani te ir pagātne. Atvainojiet, es daudz ko vēl nesaprotu. Jūs teicāt, ka talismans mani uz šejieni atveda, bet kālab? Neesmu vēl pieaugusi, pēc izskata spriežot, pat jaunāka par Čezari. Kā gan es varu palīdzēt jūsu brālībai cīnīties pret bagātu un varenu dzimtu? Ja pati netieku galā ar vienu cilvēku savā ģimenē?

Tobrīd stalli iesteidzās Čezare ar apģērbu rokās.

Atvainojiet, ka aizkavējos, viņš aizelsies sauca. Mūsmājās viesis. Pierunāju, lai iedzer ar Teresu vīnu, bet mums tikmēr jāpaslēpj Džordžija. Un ne jau Džordžija vien. Viņš grib apskatīt zirgus.

Kas tas par viesi? vienā balsī jautāja Džordžija un Paolo.

Hercogs Nikolo, atbildēja Čezare. Mūsu virtuvē sēž Nikolo di Kimiči. Un kuru katru mirkli viņš būs šeit!