Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

3. nodaļa. Sašķeltā pilsēta

Kundzes zvaigznāja sacīkšu ķēve Zariņa atstāja uz hercogu Nikolo labu iespaidu. Temperamentīgs, trīs gadus vecs brūns zirgs, pilnīgi gatavs Stellata sacīkstēm. tomēr prāta stūrītī Hercogam nelika mieru Auna zvaigznājs, un, padevies untumam, viņš izšķīrās apmeklēt arī Auna stalli.

Tāpat kā Kundze bija saistīta ar Džilju un Dvīņi ar pašu Remoru, Auna zvaigznājs veidoja savienību ar Belecu, un Nikolo bija ļoti ieinteresēts, lai Auna zirgs sacīkstēs paliek bešā. Protams, savas jūtas viņš neizrādīja. Dižā Džiljas Hercoga apmeklējums staļļa ļaudīm bija augsts pagodinājums, un Nikolo pati laipnība, kā jau augstmanim pieklājas izturēties pret padotajiem.

Zirgu meistars ar dēlu, šķiet, to skaidri apzinājās. Hercoga klātbūtne stallī abus satrauca, un viņi dedzīgi rādīja savu zvaigžņu zirgu muļķadesas! Būtu viņiem kaut kripata prāta,

pateiktu Hercogam, ka uz sacīkstēm sūtīs citu zirgu! Tomēr Arkandželo, jāatzīst, bija glīts lops.

Lielisks, tiešām lielisks! Hercogs sirsnīgi iesaucās kā žēlsirdīgs labvēlis no galvas līdz papēžiem. Kundzes zirgam nāksies pasvīst, lai viņu apdzītu, tomēr arī mūsējais nav peļams.

Bet, Jūsu Gaišība, Paolo pieklājīgi atbildēja, tas vēl tik tālu. Līdz sacīkšu dienai var notikt nezin kas, tāpat arī lielajā dienā.

Svēta patiesība, piekrita Hercogs. Viņš jutās saguris un ilgojās atgriezties Pāvesta pils ērtībās. Taču, iedams laukā no staļļa, Nikolo pagausināja soli, lai uzmestu skatienu palsajai ķēvei ar melno kumeļu. Kumeļš bija pārklāts ar segu.

Kas vainas mazajam? Hercogs apvaicājās.

Viegls drudzis, Jūsu Gaišība, paskaidroja Paolo. Piesardzības pasākums, nekas vairāk kumeļš atskrēja viņnakt.

Nikolo pamāja.

Piesargāties nekad nav par ļaunu, viņš piekrita un, dodamies uz durvīm, gurdeni pamāja ar roku, bet pēc tam mazliet pieliecās pretējā gadījumā viņš ar galvu ieskrietu stenderes augšmalā. Paolo gāja nopakaļ viesim un izvadīja viņu laukā. Tikko abi bija projām, Čezare kāpa augšā pa trepēm uz bēniņiem: Džordžija bija skaļi nošķaudījusies.

Meitene tikšanos vēroja pa bēniņu grīdas spraugu.

Labi gan, ka nenošķaudījies Hercoga klātbūtnē, teica Čezare, un abi ieķiķinājās. Hercogs nebija pamanījis nedz Džordžiju, nedz kumeliņu aiz prieka gribējās vai diet. Kumeļu Nikolo redzēja, tomēr neieraudzīja.

Lūkas durvīs parādījās Paolo sirmā galva.

Gaiss tīrs, viņš paziņoja, bet daudz netrūka. Jo ātrāk nogādāsim Merlu Santa Finā, jo labāk.

IVlēs viņu ar Zvaigžņugaismu vedīsim laukā no pilsētas, -Čezare paskaidroja Džordžijai. Tēvs domā, ka tā būs drošāk.

Pārējie zvaigznāji, uzzinājuši par notikumu Auna stalli, varētu iedegties skaudībā, un kāds varētu sadomāt kumeļu nolaupīt.

Kamēr hercogs Nikolo aplūkoja stalli, Džordžija bija ieģērbusies zēna tērpā. Viņa bija gandrīz vienā augumā ar Čezari. Viņš, šķiet, savos gados izskatījās pasīks, bet varbūt tāliešu zēni nebija tik slaidi kā viņu divdesmit pirmā gadsimta vienaudži. Paolo uzmeta Džordžijai vērtējošu skatienu.

Nu jau tu kaut cik izskaties pēc remorieša, viņš secināja. Kāds tomēr varētu pabrīnīties, ieraudzījis pie zēna apģērba sudraba rotaslietas.

Bet es taču neesmu remoriete, atbildēja Džordžija,

un tikpat kā neko nezinu par jūsu pilsētu un sacīkstēm, kas, šķiet, ir visai nozīmīgs pasākums. Jūs jau man arī līdz galam neizstāstījāt par stravaganti.

To vēl paspēsim, Paolo sacīja. Vispirms tev jāiemācās Remorā nenomaldīties. Ja stravagēsi no savas pasaules tāpat kā viņnakt, krēslas stundā tev jālaižas atpakaļ. Tātad tavā rīcībā ir tikai dažas stundas. Manuprāt, jums ar Čezari laiks doties pastaigā pa Remoru. Viņš tev izsmeļoši pastāstīs par Stellata.

*

Pāvests savā pilī uzmanīgi noģērba sudrabaino brokāta talāru, palikdams sārtā zīda sutanā iespaidīgs, lai arī ne tik gara auguma kā viņa brālis Hercogs. Ferdinando nepiemita arī Nikolo godkāre. Pāvestam patika laba dzīve, smalki vīni un izmeklētas delikateses, mīksta gulta un reto manuskriptu bibliotēka. Kas par to, ka jādzīvo bez sievas un ģimenes. Kaislību liesmas Ferdinando bija dedzinājušas tikai īsu brīdi jaunībā. Bet tagad viņš labprātāk ierāva glāzīti sarkanvīna un paklausījās kardinālu diskusijas par teoloģiju, nevis apgrūtināja sevi ar sievietes aplaimošanu.

No daiļā dzimuma Pāvests pazina tikai brāļasievas un brāļameitas, un di Kimiči dzimta visumā bija vīriešu saime. Vienīgais, kas Ferdinando šobrīd uztrauca, bija pēctecības jautājums. Viņa otrais brāļadēls Karlo kļūs par Remoras princi, bet kas būs nākamais pāvests? Nevar būt ne runas, ka šo misiju varētu uzņemties sveša dzimta. Ferdinando cerēja, ka trešā brāļadēla Gaetano apciemojums apliecina viņa interesi par baznīcu, taču līdz šim zēns, šķiet, bija saīdzis un pilī diez cik labi nejutās.

Tamlīdzīgas domas lika Ferdinando justies neomulīgi. Vispār jau viņš tikai paretam atskārta, ka ir vadoša dekorācija, lellis, ko rausta viņa gudrākais un krietni cietsirdīgākais "lielais" brālis. Protams, tā bija Nikolo ideja, ka Ferdinando jāsaistās ar baznīcu, ar savu naudu viņš bija nodrošinājis Ferdinando straujo gājienu līdz kardināla postenim un visbeidzot pāvesta. Negribējās pat domāt, ka iepriekšējais pāvests Augusts II aizgāja pie tēviem tikpat kā pēc pasūtījuma. Bet viņš jau bija večuks. Ferdinando aši aizgaiņāja projām domas par priekšgājēju.

Valsts nozīmīgākās pilsētas prinča un baznīcas galvas stāvoklis nodrošināja Ferdinando omulību, pat greznību un cieņu, vismaz tā izskatījās no malas. Kad Pāvests gāja pa ielu, garāmgājēji krita ceļos. Bet ne jau vienmēr izdevās aizmirst, ka viņš nestāv ne tuvu iepriekšējiem Remanu impērijas zelta laikmeta pāvestiem. Uz tamlīdzīgām pārdomām vedināja jaunā Gaetano skaidrais skatiens.

Svēto Tēv, pusdienas jau galdā, paziņoja kalpotājs.

Izlocījis iespaidīgo būdu laukā no krēsla, Pāvests devās uz maltīti. Redzot sudraba šķīvjus un biķems, galdu ar tik daudz degošām svecēm kā Remoras Doma cēlajā altārī, Ferdinando acis iemirdzējās. Pie sniegbalti klātā galda sēdās tikai viņš, Nikolo un Gaetano, taču vismaz ducis apkalpotāju ieklausījās katrā kungu iegribā.

Pēc īsas, tāliski (Remoras un visas Tālijas senvalodas) modulētas galda lūgsnas visi trīs ķērās pie maltītes. Ferdinando ēda nesteigdamies, ar baudu izgaršodams katru izmeklēto ēdienu. Nikolo ēda maz, toties daudz dzēra. Gaetano notiesāja visu, kas stāvēja nolikts viņam priekšā, tik aši, cik atļāva labas manieres, it kā viņš augu dienu būtu vergojis uz lauka, nevis, skumdams pēc draugiem un grāmatām, klīdis pa pili.

Kā aizvadīji dienu, brāli? apvaicājās Ferdinando.

Visnotaļ auglīgi, Nikolo paskaidroja. Apraudzīju tavu smalko Benvenuto, apmeklēju savu Zariņu un beigās vēl apciemoju Aunu.

Ferdinando sarauca uzacis.

Ko tad viņi šogad nodomājuši laist uz sacīkstēm?

Smalku bēri vārdā Arkandželo, atbildēja Nikolo. Labi veidots, sprigans zirgs. Es teiktu viņiem ir labas izredzes.

Gaetano tā kā nosprauslājās un tad izlikās, ka aizrijies ar vīnu.

Tev vajadzēja doties man līdzi, Gaetano, tēvs teica dēlam, vismaz būtu izklaidējies.

Gaetano patika zirgi, tas tiesa; viņš bija viens no labākajiem jātniekiem ģimenē. Varbūt vainojams bija vīns, bet Gaetano juta, ka īgnums pret tēvu un Remoru noplok. Varbūt tiešām derētu, viņš laipni atbildēja. Vai esat nodomājis apmeklēt visus staļļus? Rīt labprāt dotos jums līdzi.

Laikam jau būs tā jādara, atbildēja Nikolo, kam pirms briža tādas ieceres vēl nebija. Nenāks par ļaunu apskatīt sāncenšus, un neba vēlamies, lai pārējie zvaigznāji justos noniecināti.

*

Ejot pa Remoras ielām, Džordžijas ģīmis izstiepās. Dzirdēt Paolo vārdus, ka viņi dzīvo sešpadsmitajā gadsimtā, bija viens, bet soļot pa bmģētām ielām, kurās neredz ne automašīnu un mājas stāv tik tuvu, ka pār ielu bez grūtībām var nostiept veļas auklu un kaķi pārlec no jumta uz jumtu, bija kaut kas cits.

Jebkurā stūrītī, ko Džordžija tagad pazina kā Auna zvaigznāju, vīdēja auna zīmols. Katrā kiustojumā dižojās auna stāvs ar līkiem ragiem, dažs labs nams lepojās ar sarkani dzelteniem karogiem, kuros plandījās dižmanīgs, pakaļkājās saslējies auns ar sudraba kroni galvā, un aptuveni ik pēc pāris jūdzēm bija redzami nelieli metāla gredzeni ar auna krūšutēlu, kas sacēlis augšā priekškājas.

Kam tie? brīnījās Džordžija, pamādama uz gredzenu.

Zirgu piesiešanai, teica Čezare. Paskaties uz augšu!

Pacēlusi skatienu, Džordžija apmēram desmit metru augstumā virs zemes ieraudzīja vēl citus gredzenus.

Lidojošajiem zirgiem, čukstēja Čezare. Katram gadījumam, jo tie jau var gadīties jebkurā zvaigznājā.

Pēc tam Čezare ieveda meiteni nelielā skvērā. Ziemeļpusē pacēlās milzīgs, iespaidīgs dievnams, centrā irdzēja strūklaka. Saule meta skvērā spožus starus, pārvērzdama strūklaku mirdzošā vēdeklī. No milzīga sudrabragaina auna mutes šļācās ūdens. Sudrabs mirdzēja arī uz tritonu trijžuburiem visriņķī baseinam.

Fonte d’Argento sudraba strūklaka, skaidroja Čezare.

Auns noslēdzis savienību ar sudrabkaļu ģildi, un viņi mums to izrotāja. Katrs zvaigznājs saistīts ar kādu pilsētas ģildi. Kundze ar gleznotājiem, Dvīņi ar baņķieriem, to sacīdams, Čezare iesmējās. Bet var jau skatīties arī no citas puses. Di Kimiči ir baņķieri, Kundzes pilsēta Džilja viņu centrs. Lai nu kā, di Kimiči izceļas arī kā mākslas mecenāti, tāpēc gleznotāji viņiem jūtas parādā.

Tevī klausoties, galva iet riņķī, iemnājās Džordžija. Cik man zināms, Kundze ir šīs pilsētas daļa. Kā tā var piederēt citam?

Abi apsēdās uz akmens soliņa līdzās strūklakai, un Čezare sāka pacietīgi skaidrot.

Katram Remoras zvaigznājam jāatrodas savienībā ar vienu Tālijas pilsētvalsti. Vienīgi Dvīņu zvaigznājs atbalsta pašu Re-moru. Kundze vērš skatienu uz Džilju, bet Auns uz Belecu.

Kā sauc citus zvaigznājus? Džordžija vēlējās zināt.

Dzirdu pieminam tikai šos trīs.

Vērsis, Vēzis, Lauvene, Svari, Skorpions, Strēlnieks, Kaza, Ūdensvīrs un Zivis, noskaitīja Čezare, ņemdams palīgā pirkstus.

Džordžija, brīdi padomājusi, uzvaroši iesaucās: Man skaidrs! Tās ir zodiaka zīmes, vai ne? Astroloģija? Bet paklau! Kāpēc Lauvene? Manā pasaulē ir vienkārši lauva Leo.

Dvīņus zīdīt varēja tikai lauvene, Čezare lietišķi atbildēja. Tu taču zini Romuls un Rems.

Manā pasaulē bija vilcene, iebilda Džordžija. Bet kāpēc tad šis zvaigznājs nebiedrojas arī ar Remoru?

Tas pieder Romulai.

Džordžija neizpratnē grozīja galvu. Vajadzēs vai gadsimtu, lai šo sistēmu aptvertu.

Ejam uz Campd. piecēlies vedināja Čezare. Tur viss būs uzskatāmāk.

Izgājuši pa šauru aleju, abi nonāca žilbinošā vietā neko tamlīdzīgu Džordžija vēl nebija redzējusi. Ienākot Campo, šķita, ka esi izkļuvis no ieslodzījuma brīvībā, kā pēc ilgām dzemdībām ieraudzījis dienas gaismu. Džordžijai gribējās skaļā balsī gavilēt.

Laukums bija aplis, taču milzīgs un spožas saules gaismas pielijis, un to apjoza mājas un milzīgi nami. Pašā vidū dzirkstīja smalka strūklaka, no kuras pacēlās slaida kolonna. Pats laukums, bruģēts ar ķieģeļiem skujiņu rakstā, bija sadalīts ar taisnēm vienādos sektoros. Izskatījās pēc šķērseniski uz pusēm pārgriezta apelsīna. Katra sektora centrā vīdēja zvaigzne.

Redzi, teica Čezare, divpadsmit sektori katram zvaigznājam savs. Taču no visu zvaigznāju sektoriem ved ceļš uz pilsētu. Mēs stāvam Auna daļā.

Džordžija saskaitīja.

Bet te ir četrpadsmit, nevis divpadsmit, viņa iebilda.

Papildu ceļi ved uz Strada delle Stelle, skaidroja Čezare,

tā, jāsaka, ir neitrāla josla un savieno Saules vārtus ar Mēness vārtiem. Skaties, šajos segmentos ir saules un mēness zīmes. Pa šo ielu var iet katrs un kad vien to vēlas.

x Bet pa citiem ceļiem ne? neticīgi jautāja Džordžija.

Nu, tas atkarīgs no zvaigznāja, Čezare sacīja, Auns noslēdzis savienību ar Lauveni un Strēlnieku, bet naidojas ar Zivīm. Zivju zvaigznājs ir mums kaimiņos, dienvidrietumos, un, tur ieklīduši, mēs pakļautu sevi lielām briesmām.

Bet kā tad viņi mūs pazītu? nesaprata Džordžija.

Pēc krāsām, Čezare nedomādams atbildēja un pamāja uz savu kaklautu. Tas bija sarkani dzeltens tādas pašas krāsas Džordžija bija redzējusi Auna ielās izkārtajos karogos. Viņa apķērās, ka arī pati valkā tādu kā piederības apliecinājumu. Džordžija nogrozīja galvu. Tikpat kā Losandželosas ielu pašpuikas.

Bet vai nav iespējas palikt neatkarīgam? meitene jautāja. Proti, vai drīkst nepiederēt nevienam zvaigznājam?

Nepiederēt nevienam zvaigznājam? Čezare neticīgi pārjautāja. Džordžija atcerējās Raselu, kas, kaut ko nesapratis, purpināja: “Nepielec.”

Remorā katrs cilvēks ir piedzimis vienā no zvaigznājiem, -Čezare centās skaidrot. Pat tad, ja sievietei, atrodoties citā pilsētas malā, negaidot piedzimst bērns, viņai noteikti būs līdzi paņemts maišelis ar sava zvaigznāja zemi, ko izbērt pagultē, lai bērns nāk pasaulē uz dzimtās zemes.

Līdz šim Džordžija bija iztēlojusies Remoru kā fanātisku futbola līdzjutēju sakopojumu, bet tagad atskārta, ka tas nebūt nav tik vienkārši.

Labi, viņa teica, jums ir divi uzticami sabiedrotie un viens ienaidnieks. Bet kā sastāv ar pārējiem astoņiem?

Nu, tie mūs pārāk neapdraud, atbildēja Čezare. Vai tu gribētu kādu apmeklēt?

Laiskā solī abi slāja pa Campo laukumā drūzmējās ielu tirgoņi, piedāvādami ēdamo un dzeramo, karogus un karodziņus visās varavīksnes krāsās. Džordžija izvēlējās sarkani dzeltenu Auna karodziņu. Viņai iekrita acīs, ka visiem garāmgājējiem ir kaklauti vai cita krāsaina emblēma. Daži cienīgāk ģērbti ļaudis kaklautu vietā dižojās ar satina plecu lentēm.

Zils un purpursārts, zaļš un dzeltens, sarkans un melns -Čezare krāsu valodu uztvēra acumirklī un nedomādams paskaidroja: Skorpions, Kaza, Lauvene.

Bet tad viņi pagāja garām jauniešu bariņam ar sārti zilām lentēm. Tie acumirklī sāka māt uz Čezari ar Džordžiju un izkliegt aizskarošus vārdus.

Žigli! nošņāca Čezare. Zivis!

Zēns vilka Džordžiju uz aleju Campo tālajā galā, no kurienes viņi tikko bija atnākuši. Šeit ir Strēlnieka valstība, te vini mums nesekos.

Zivju puiši klaigādami soļoja pa blakusaleju līdzās.

Nu viņi jau iegājuši Skorpiona zvaigznājā, ieklausījies secināja Čezare. Tie, kā pati saproti, ir viņu sabiedrotie.

Saprotu gan, zobojās Džordžija.

Čezare veltīja viņai nopietnu mirkli.

Tā nav joka lieta, viņš sacīja, ja gribi Remorā justies droši, šie likumi jāapgūst.

Džordžija ievēroja, ka Strēlnieka zvaigznājā kārtība visai līdzīga Aunam. Visapkārt slējās statujas vienīgi aunu vietā stāvēja kentauri ar loku un bultām. Skvērs dievnama priekšā likās gluži pazīstams, tāpat arī strūklaka centrā. Tikai šo sauca Fonte Doloresa, tā teica Čezare. Viņš pamāja garāmejošiem zēniem ar purpursārtām krāsām, un tie atmāja.

Strēlnieki, zēns nočukstēja.

Doloresa, teica Džordžija, viļādama vārdu uz mēles.

Izklausās gaužām sērīgi. Kāpēc tā?

Čezare paraustīja plecus.

Nezinu. Dievnamam ir San Sebastiano vārds, bet skumjas, iespējams, bultu dēļ.

Paklau! iesaucās Džordžija. Jums tādi dievnami ir katrā zvaigznājā, tāpat arī svētie, bet viss izkārtots atbilstoši zodiaka zīmei. Vai tas nerada jukas? Zini, manā pasaulē baznīca nostājusies pret astroloģiju, bet šeit zodiaks celts godā tikpat kā elki. Vai zini, neticīgie un viņi ir vairākumā uzskata, ka pat baznīca ir Āfrikas cilts elkdievība.

Džordžija manīja, ka Čezare nesaprot, par ko tiek runāts. Tāpēc, mainījusi tematu, viņa teica: Ar kuru ģildi sadarbojas Strēlnieks?

Ar zirgu vīriem, laimē starodams, atbildēja Čezare.

Mums ar sabiedrotajiem paveicies, vai ne?

Vai stalli ir katrā zvaigznājā? jautāja Džordžija. Meitene pēkšņi jutās kā pilsētas iedzimtā.

Protams, sacīja Čezare. Katrā zvaigznājā ir stallis un zirgu meistars, kas sagatavo rumaku Stellata sacīkstēm.

Tavs tētis runāja tieši par šīm sacīkstēm, vai ne? nerimās Džordžija.

Jā, par Zvaigžņu sacīkstēm, atbildēja Čezare. Šogad mēs tajās piedalīsimies ar Arkandželo.

Lielo bēri? jautāja Džordžija. Lielisks. Es pati labprāt sēstos tādam mugurā. Kas būs žokejs?

Cerams, ka es, kautri teica Čezare, bet Džordžija ievēroja, ka zēns aiz lepnuma piepūšas.

Sacīkstes notiks Campo, viņš turpināja, Campo delle Stelle.

Ko, tajā apaļajā laukumā, ko tikko šķērsojām? brīnījās Džordžija. Bet tas taču ir maziņš! Nu, kā piazza (laukums) tīri plašs, bet ne jau kā trase. Cik ilgi rit sacīkstes?

Čezare izskatījās aizvainots.

Vismaz pusotru minūti, skanēja atbilde.

Džordžija pēc zēna sejas noprata, ka smieties būtu nevietā. Čezare nejokoja. Sacīkstes, kas šai neparastajai pilsētai nozīmēja tik daudz, beigsies ātrāk nekā īsziņas uzrakstīšana. Bet, ja viņa grasās šurp atgriezties, jāiemācās cienīt pilsētas paražas. Džordžija juta, ka viņa to vēlas. Ļoti, ļoti.

Kā nolasījis meitenes domas, Čezare pameta skatienu debesīs.

Pēc stundas satumsīs, viņš teica, labāk atgriezīsimies Aunā.

Džordžija uzrāvās gultā sēdus. Viņa bija nosvīdusi, un pie durvīm klauvēja māte.

Džordžij, pasteidzies, nokavēsi skolu! sauca Mora. Man labāk patiktu, ja tu savas durvis neaizslēgtu.

“Kas noticis?” Džordžija iztrūkusies domāja. Tikai pēc laiciņa viņa attapās, ka atgriezusies īstajā dzīvē. Izredzes pavadīt dienu Bārnsberijas videnē pēkšņi šķita nepanesami drūmas.

Pinns brīža Džordžija bija atgūlusies uz raupja matrača Paolo bēniņos un aizmigusi ar spārnoto zirdziņu rokā. Pēdējais, ko viņa atcerējās, bija Paolo un Čezare, kas grasījās vest Merlu uz drošu vietu Santa Finā (ej nu sazini, kur tāda atrodas).

Būs nākamreiz jāuzprasa, Džordžija murmināja, virzīdamās uz vannasistabu. Pēc brīža, apķērusies, ka vēl aizvien tur rokā etrusku zirdziņu, meitene aši iemeta to treniņbikšu kabatā. Negribējās, lai talismanu ierauga Rasels.

Vienalga, ko tas viss nozīmē, lai kur īstenībā atrodas zirgu pilsēta Remora, bez spārnotā zirdziņa tajā neatgriezties.