Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

17. nodaļa. Pārtulkošana

Džordžija nespēja mierīgi nosēdēt un noskatīties, kā Falko pazūd no istabas. Visa meitenes būtne brēca, ka jāpaķer talismans un jāmetas pakaļ Falko. Bet viņa zināja, ka Remorā Falko atgriešanos sagaidīs Lučiano un pazust uz visu pēcpusdienu būtu par traku. Var gadīties, ka māte viņu sauc. Jānogaida līdz naktij, tad būs iespējams uzzināt, kas pa šo laiku Santa Finā noticis.

Ai, Džordžij, sacīja māte, pabāzdama durvīs galvu,

dzirdēju, ka atgriezies. Kā gāja Britu muzejā?

-Jauki, atbildēja Džordžija. Pierakstīju papīru kalnu, -viņa nenoteikti pamāja ar piezīmju grāmatiņu uz mātes pusi.

Kāpēc tu esi šurp atnesusi Nanas vecos spieķus? savilkdama uzacis, jautāja māte. Džordžija, juzdamās vainīga, satrūkās. Spieķi stāvēja, atbalstīti pret gultas malu.

Izmantoju radošai iedvesmai angļu valodas sacerējumam, Džordžija aši izmeta, pati brīnīdamās, cik viegli var samelot. Mums brīvdienu laikā jāuzraksta eseja no Ričarda III viedokļa kā jūtas kroplis.

Paldies Dievam, Šekspīra luga bija iekļauta Džordžijas vidusskolas beigu eksāmenā.

Persona ar īpašām vajadzībām, automātiski pārlaboja Mora. Tad jau viss kārtībā, vienīgi varēji pateikt.

Piedod, atvainojās Džordžija, nospriedu, ka tu taču neiebildīsi.

Es neiebilstu, atbildēja māte, bet vai tu nepārcenties? No sākuma kursa darbs klasiskajā civilizācijā, tagad angļu valoda. Neaizmirsti, ka brīvlaiks vēl nav īsti sācies.

Es taču rīt uz divām nedēļām laižos projām uz Devonu, -iebilda Džordžija. Neba gribēsies pavadīt laiku ar Alisi, pildot skolas mājasdarbus!

Mora ieskatījās meitā ciešāk.

Jādomā, ka ne. Un tad piebilda: Tev uzacī nav gredzena. Vai apnika?

Nē, atbildēja Džordžija, mazliet sūrstēja, tāpēc nodomāju, ka uz laiciņu jāizņem un jāpieliek spirts.

Bez gredzena tu izskaties tīri labi, piezīmēja māte. Varbūt pat labāk to Devonā nenēsāt. Alises tēvs var noturēt tevi par panku meiču. Arī mati atauguši. Brīnos, ka nevēlies tos pirms brauciena apgriezt.

Džordžija nopūtās.

Gredzenu ielikšu, tiklīdz pāries nieze. Šaubos, vai Alises tēvs to vispār ievēros. Un, kamēr būšu projām, par matiem nav vērts uztraukties. Kas tad tur uz mani skatīsies tikai Alise ar tēvu. Atbraukšu un tad aiziešu uz frizētavu.

Merla staveja ar nolaistiem spārniem. Viņai tmka vingrinājumu un joprojām māca skumjas pēc mātes. Neparastā augšanas

ātruma dēļ Zvaigžņugaismas piens Merlai vairs nebija vajadzīgs, tomēr viņa tikpat kā neēda un izskatījās novājējusi.

Tev nāksies viņu naktī izlaist laukā, Nello teica Enriko, kas joprojām dzīvojās pa pili.

Enriko bija nonācis pie tāda paša slēdziena. Riskanti, tomēr kāda jēga turēt spārnoto zirgu, ja tas nevar palidot?

Šonakt palaidīšu, viņš teica.

Pabeigusi kārtot ceļasomu, Džordžija nolēma laikus iet gulēt. Vismaz dzīrās to darīt. Raselam bija citi nodomi. Viņš kārstījās durvīs, un tas meiteni biedēja. Skaidrs: šim nav ko darīt, tāpēc tagad meklē ieganstu, lai var sākt viņu mocīt.

Atklājās, ka Rasels atradis jaunu ieroci.

Kur tu nocopēji to čali? viņš nevērīgi izmeta.

Džordžija sastinga.

Man nav ne jausmas, par ko tu ninā, viņa iespējami klusi atbildēja.

Mezs jūs redzēja, Rasels novilka. Pie Kaledonijas ceļa, ar kaut kādu paralītiķi. Kas ar tevi notiek? Pievelc visādus ķēmus un aptaurētos. Laikam jau tāds tādu atrod.

Džordžija klusēja. Tas dažkārt līdzēja. Varbūt apniks un liksies mierā. Bet varbūt klusēšana Raselu satracinās?

Mezs saka, esot tīrais bērns, Rasels nevarēja rimties.

Kropls bērns. Interesanti, ko par to teiktu Mora? Baigie veči un aptaurēti pienapuikas. Kas būs nākamais?

Pēc stravagēšanas atpakaļ uz santa finu falko ilgi nespēja aizmigt. Gribējās paturēt Džordžijas sudraba gredzenu, bet Lučiano to paņēma.

Vai tad tev gribas nejauši nokļūt Anglijā? Kamēr aizmigsi, pasēdēšu tepat, bet pēc tam iešu uz savu istabu.

Džordžija cerēja, ka varbūt Tālijā viņa atmodīsies Falko pilī, jo pēdējo reizi bija stravagējusi no turienes. tomēr lidojošais zirdziņš aiznesa viņu kā allaž uz Auna siena šķūni.

Nācās lūgt Paolo zirgu un jāt uz Santa Finu. Abi dienestnieki gan tas, kas saņēma no viņas zirgu, gan tas, kas ielaida pa vārtiem, izskatījās apjukuši. Viņi taču zināja, ka jaunais remorietis nakšņoja pilī, un tagad abi nespēja saprast, kā viesis iemanījies ierasties vēlreiz zirga mugurā, ja iepriekšējā vakarā bija atbraucis kopā ar biedru karietē.

Lai nu kā, sulainis uzveda Džordžiju viņas istabā. Meitene atvēra starpdurvis, kas veda pie Falko. Jaunais di Kimiči pavisam bāls gulēja milzīgā spilvenu kaudzē. Durvis istabas otrā pusē atvērās, un ienāca Lučiano ar tumšiem lokiem zem acīm. Ieraudzījis Džordžiju, zēns pasmaidīja.

-Jums izdevās! Lučiano teica. Falko man stāstīja. Viņš ir sajūsmā.

Lučiano atdeva Džordžijai sudraba gredzenu.

Arī par satiksmi? jautāja Džordžija, ielikdama gredzenu vietā.

Arī par satiksmi, apstiprināja Lučiano.

Džordžija piesēda uz zema krēsliņa, pēkšņi satriekta par saviem, jādomā, gaidāmajiem pienākumiem.

Aprēķināju, ka mums atlikušas divas nedēļas, meitene teica, ja paveiksies un es varēšu no Alises mājām katm dienu ierasties Tālijā. Pēc sacīkstēm Falko taču atgriezīsies Džiljā. Kopš Rasels salauza manu talismanu, neizlaižu to no rokām. Mūsu rīcībā ir četrpadsmit dienas un naktis, lai iepazīstinātu Falko ar visu nepieciešamo dzīvei divdesmit pirmajā gadsimtā.

Mēs to spēsim, atbildēja Lučiano. Par abiem.

Turpmākās divas nedēļas bija darbīgākās Džordžijas dzīvē. Nākamajā dienā viņa vilcienā kopā ar Alisi devās uz Devonu. Draudzenes tēvs Pols sagaidīja meitenes savā apvidus automašīnā.

Pols bija patīkams, švītīgs kungs ar bārdiņu. Viņš it nemaz nelīdzinājās Ralfam, bija draudzīgs un jautrs. Ja Džordžija nebūtu viesojusies Tālijas pilīs, varbūt Pola nams iedvestu bijību, bet tagad viņa jutās tāpat kā jebkur citur. Tā bija liela, sarkanu ķieģeļu lauku māja ar piebūvēm, stalli un aploku. Stallī mitinājās Alises zirgs slaida, brūna ķēve vārdā Trifele.

Meitenes, neizkravājušas mantas, uzreiz gāja pie Trifeles.

Vienreizēja, ne bez skaudības teica Džordžija. Tālijā nebija slikti Auna stallī varēja paņemt jebkum zirgu un jāt, bet īstajā dzīvē Džordžija pat necerēja tikt pie savējā. Nu līdzās stāvēja Alise, Džordžijas vienaudze un skolasbiedrene, ar personīgo zirgu, kurš gaidīja Alisi katrās brīvdienās un jebkurā nedēļas nogalē, kad viņa tik spēja atbraukt. Tikmēr Džordžijai bija jāiztiek ar Džīnas staļļa apmeklējumu vienreiz divās nedēļās.

Stallī bija vēl kāds iemītnieks.

Iepazīstieties ar Kastani! teica Pols. Līdzās Trifelei stāvēja kastaņbrūns zirgs, neticami līdzīgs Remanas Arkandželo.

No kurienes uzradies viņš? jautāja Alise, tikpat pārsteigta kā Džordžija.

Kaimiņa bēris, paskaidroja Pols. Gan jau atceries Džimu Gārdineru ceļa galā. Viņš aizbrauca brīvdienās un grasījās nodot Kastani dzīvnieku patversmē, bet es piesolīju pieskatīt zirgu labāk, pateicu, ka noderēs meitas draudzenei. Tu taču, kamēr būsi šeit, gribēsi pasēdēt zirga mugurā, vai ne, Džordžij? Alise stāstīja, ka esi īsta meistare. Kā tev šķiet, vai spēsi viņu savaldīt?

Džordžija, aiz prieka zaudējusi valodu, tikai pamāja. Viņa jutās kā septītajās debesīs.

Abas draudzenes ieslīga bezgala laimīgā ikdienā. Džordžijai tika ierādīta istaba līdzās Alisei, un viņa ar atvieglojumu atklāja, ka draudzene nav cīrulis. Tātad pēc atgriešanās no Tālijas Džordžija, jādomā, katrreiz varēs vismaz dažas stundiņas nosnausties.

Rītos, kad meitenes nokāpa apakšstāvā, Pols jau sen bija uzcēlies un aizbraucis uz darbu viņš tuvējā pilsētā strādāja advokātu birojā. Džordžija un Alise tad iebaudīja brangas vēlīnas brokastis pankūkas, augļus un olas, pārējo dienas daļu aizvadīdamas zirgos.

Kopā ar Trifeli un Kastani meitenes stundām dzīvojās pa tīreli, un, kad beidzot bija gana, viņas palaida zirgus ganīties, bet pašas atgūla uz atsperīgās kūdras un svaigā gaisā notiesāja pamatīgās, seglu somās līdzpaņemtās sviestmaizes.

Tas bija burvīgs laiks, dienas garas, saulainas, un meitenes bez sava gala stāstīja viena otrai par savām ģimenēm. Alise pastāstīja par vecāku laulību. Tēvs ar māti bija iepazinušies universitātē. Māte Džeina bija aktīva politiķe, studentu apvienības vadītāja. Visi brīnījušies, kad viņa sadraudzējās ar Polu, vietējās vidusslāņa ģimenes vienīgo dēlu.

Abi izšķīrās uzreiz pēc manas piedzimšanas, turpināja Alise. Kad nomira tēva vecāki, viņš atgriezās Devonā. Braucu uz šejieni, ciktāl vien sevi spēju atcerēties.

Vai tava mamma un tētis satiek labi? pajautāja Džordžija.

Patlaban tā neko, atbildēja Alise. Pēdējais nopietnais strīds izcēlās par manu vidusskolu. Tētis gribēja, lai mācos tuvējā meiteņu internātskolā, bet mamma nepiekrita. Viņas meita privātskolā nemūžam! Vai zini, mamma tagad ir Strādnieku padomes locekle. Pēc viņas uzskatiem, vietējā vidusskola esot pietiekami laba, un tolaik mēs abas jau bijām pārvākušās uz Bārnsberiju. Vecāki toreiz sastrīdējās ne pa jokam un, kad iestājos internātskolā, tikpat kā nerunāja. Taču sanāca tā, ka man tur galīgi nepatika, un mamma beigās panāca savu es tiku pārcelta uz Bārnsberijas videni.

Kā tu domā, vai mammai bija taisnība? jautāja Džordžija.

Nu, mūsu skolā taču nav tik slikti? Alise teica. Vienīgi mani nepamet sajūta, ka dzīvoju divas atšķirīgas dzīves.

-Jādomā, ka tā ir visiem, kuru vecāki izšķīrušies.

Jā, bet mūsu klasē kaut vai Selīnai, Džūlijai, Taši, Kailumam visiem gan tēvs, gan māte dzīvo Londonā. Viņiem pavadīt nedēļas nogali ar tēti kas tur liels? Man, lai tiktu līdz šejienei, ceļā jāpavada vairākas stundas, līdz ar to beigās paliek tikai viena pilna brīvdiena. Bet man te ļoti patīk! Tāpēc jau es pilsētā nenojūdzos. Vispār jau man patiktu dzīvot šeit visu laiku, bet mamma nemūžam nepiekritīs. Lai nu kā, man nav kā citiem mans tētis nav kā tie tur skolā. Nedod Dievs, ja kāds uzzinātu, kā mēs te dzīvojam. Nevienu citu no skolas uz šejieni neesam aicinājuši, tikai tevi.

Džordžija jutās pagodināta. Viņai ienāca prātā, ka pašai ir vieglāk par tēti bija saglabājušās tikai miglainas atmiņas. Arī Džordžija pastāstīja Alisei par savējiem, sevišķu uzmanību veltot Raselam. Alise viņu, protams, pazina, vismaz pēc izskata. Tagad viņa sagādāja Džordžijai pārsteigumu, sacīdama, ka dažām klases meitenēm Rasels tīri labi patīk.

Bet viņš taču ir preteklis! iesaucās Džordžija un tad iegrima pārdomās. Rasels taču allaž bija redzēts tikai ar ņirdzīgu, naidā pret Džordžiju saviebtu ģīmi. Varbūt smaidīgs viņš nemaz nebūtu tik neglīts. Slaids, labi noaudzis, bieziem, brūniem matiem un brūnām acīm. Jā, nudien, fiziski neglīts Rasels nebija. Tomēr nejaukā rakstura dēļ viņš Džordžijai riebās. Pilnīgs pretstats Gaetano, kas bija tiešām neizskatīgs, bet uzvedās ļoti pieklājīgi un bija tik labestīgs visi, kas Gaetano pazina, viņu mīlēja.

Likšu aiz auss, ko teici par Raselu, sacīja Alise. Izklausās drausmīgi. Kas to būtu domājis, ka cilvēks var būt tik nežēlīgs, lai arī pēc skata tīri nekas.

Vēlā pēcpusdienā meitenes nesteidzīgi devās uz mājām un, atgriezušās mājās, aplokā pavingrinājās jāt bez segliem. Džordžijai, pateicoties pastāvīgajiem treniņiem Remorā, gāja labāk nekā Alisei. Taču Alise ātri visu apguva. Abas meitenes prata jāt un labi sapratās ar zirgiem. Pēc dažām dienām Džordžija jau zināja, ka pēc atgriešanās no Devonas viņu māks ilgas pēc Kastaņa. Kastanis bija milzīgākais zirgs, kādam Džordžija sēdējusi mugurā, taču ar jauku raksturu. Jo ilgāk, jo vairāk Kastanis atgādināja Arkandželo, lai gan ar to viņa tikpat kā nebija jājusi, jo Stellata sacīkstēm Čezare gatavojās kopā ar Arkandželo.

Jāt uz neapseglota zirga bija pavisam kas cits nekā ar segliem. Sākumā likās neērti, bet vēlāk, ar ceļgaliem un sēžamvietu jūtot zirgu, kļuva vieglāk ar viņu saprasties. “Raselam būtu ko paņirgt,” nodomāja Džordžija. To pašu viņa bija novērojusi Remorā jātnieks Čezare ar zirgu veidoja vienu veselu Doktors Detridžs to sauca par pārtapšanu kentaurā. Tagad, ātri jājot, Džordžija centās to izjust. Interesanti, ko teiktu Džīna, ja Džordžija kaut ko tādu ierosinātu vienā no savām retajām nodarbībām?

Lučiano laiks Tālijā ritēja, lielākoties apciemojot Falko. Viņa dienas, tāpat kā Džordžijai Devonā, bija saplānotas. Agrās rīta stundas tika ziedotas slepenajām jāšanas stundām, pēc tam sekoja tikšanās ar Džordžiju Auna zvaigznājā. Gandrīz vai katrreiz stravagantes karietē devās uz santa finu, kur centās sagatavot Falko lielajām dzīves pārmaiņām.

Neviens nejauši iemaldījies tālietis netiktu gudrs, ar ko jaunieši nodarbojas.

Tev būs jāiet skolā, skaidroja Džordžija. Ja dzīvosim netālu, tad manā skolā, kurā mācījās arī Lučiano.

Būsi devītajā klasē, papildināja Lučiano, nākamajā gadā varēsi izvēlēties priekšmetus. Tā apgūsi visas zinības.

Džordžija, ņemdama talkā pirkstus, priekšmetus uzskaitīja:

Angļu valoda un literatūra tur īpašām grūtībām nevajadzētu rasties, tu, šķiet, aizstravagējies angliski runāji un saprati, tāpat kā es tieku galā ar tāliešu valodu šeit, turklāt tu esi arī grāmatu tārps.

Falko pamāja.

Turpini, viņš mudināja.

Vēl būs matemātika un dabas zinātnes ķīmija, fizika un bioloģija.

Esmu nedaudz ielauzījies fizikā un astronomijā, teica Falko, tāpat arī anatomijā, lai gan galvenokārt zīmēšanas vajadzībām.

Ak jā, sacīja Lučiano, kā izvēles priekšmetus varēsi ņemt arī mākslu un mūziku.

Bet kā ar valodām? jautāja Džordžija. Vai franciski tu runā? Paklau, bet vai šajā pasaulē vispār ir kaut kas radniecīgs Francijai?

Viņa domā Galliju, paskaidroja Lučiano.

Galliski protu, atbildēja Falko. Vai ar to pietiks?

Franču un gailu valodas ir radniecīgas, paskaidroja Lučiano, cik man zināms tāpat kā tāliešu un itāliešu.

Vienpadsmitajā klasē varēsi mācīties itāliešu valodu, -piebilda Džordžija. Tas būs viens no izvēles priekšmetiem. Mani vairāk uztrauc internets un datortehnoloģijas.

Kas tie tādi? jautāja Falko.

Atlikusī diena pagāja, pūloties izskaidrot jaunajam tālietim, kas ir datori. Tas nebūt negāja viegli.

Pēc tam pienāca kāita televīzijai, mašīnu darbības principiem, mobilajiem telefoniem, futbolam, ātrās apkalpošanas restorānu ēdieniem, elektrībai, kompaktdiskiem, Game Boys, mikroviļņu krāsnīm, lidmašīnām. Falko acis kļuva arvien platākas. Džordžija un Lučiano saprata, ka jaunā di Kimiči vēstures, tāpat arī ģeogrāfijas izpratne ievērojami atšķirsies no modernās pasaules zinātnes. Džordžijas pasaule taču apsteigusi Tāliju par četriem gadsimtiem un nupat iegājusi piektajā. Falko zināšanas par pasauli, kurā atrodas Tālija, balstījās uz to, ko viņš sauca par Vidusjūru, un bija apgūtas ar globusu palīdzību Džiljas mājās. Lučiano pēc apraksta noprata, ka tie līdzinās Belecas Hercogienes pilī redzētajiem.

Taču Falko bija tiešām attapīgs un ātri visu aptvēra. Sporta stundas un spēles, kamēr Falko klibos, atkritīs, tātad izbrīvēsies laiciņš bibliotēkai, darbam ar grāmatām un datoru. Lai kur Falko apmetīsies uz dzīvi, visur noteikti būs datori un ari piekļuve internetam. Arīdzan šie jautājumi bija grūti izskaidrojami. Līdzīgi kā Rodolfo, kad Lučiano stāstīja par intemetu, ari Falko to iztēlojās kā milzu zirnekļa tīklu, nespēdams ticēt, ka ar piesitienu iespējams piekļūt informācijai.

Vai tad tas netiek nodrošināts tikai varenajiem? Falko vienubrīd pajautāja. Gan Džordžijai, gan Lučiano iešāvās prātā: “Ja Tālijā ieviestos globālais tīmeklis, Nikolo di Kimiči, bez šaubām, vēlētos to pakļaut savai pārraudzībai.” Tomēr savas domas abi paturēja pie sevis.

Viendien pienāca kārta nodarbībai par divdesmit pirmā gadsimta naudu.

Vai atceries banknoti, ko rādīju tev Londonā? jautāja Džordžija. Tās bija divdesmit mārciņas, pie tādas naudas

mūsu vienaudži tik bieži netiek. Tomēr tev jāpazīst vismaz mārciņu monētas, piecdesmit, divdesmit, desmit un pieci pensi.

Gribējās kost vai pirkstos, ka pie rokas nav monētu varētu parādīt Falko. I-ai nu kā, jaunajam di Kimiči zelta un sudraba naudas šķinda patika, taču, kā jau tālietis, sudrabu Falko vērtēja augstāk par zeltu un līdz ar to visu uztvēra pa savam.

Viendien atpakaļceļā uz Remoru Lučiano pieskārās jautājumam, kas viņam nelika mieru jau kopš dienas, kad Falko lūdza viņu palīdzību.

Pēc taviem vārdiem varētu spriest, ka viņš noteikti dzīvos Islingtonas apkaimē, bet kur, apžēliņ, viņš apmetīsies? Lučiano jautāja Džordžijai. Tikpat kā no debesīm nokritis.

Džordžija apsvēra, cik daudz no sava plāna viņa Lučiano atklājusi.

Zini, mana mamma ir sociālā darbiniece! viņa paziņoja. Faktiski nodaļas vadītāja, kas nodarbojas ar aizbildniecības un adopcijas jautājumiem. Mēģināšu iekārtot tā, lai viņa sameklē Falko mājas. Manuprāt, visdrošāk būs, ja Falko izliksies, ka zaudējis atmiņu. Tad nebūs jāuztraucas atbildēt uz ierēdņu jautājumiem vai ne.

*

Falko sāka redzēt dīvainus sapņus. Viņš allaž atradās pazemes tunelī, kur viņam pretī drāzās pērkondimdošs pūķis. Pats Falko atradās šaurā sprostā, kas neiedomājami ātri cēlās augšā un tad laidās lejā. Nākamajā mirklī zēns jau stāvēja mirdzošu sudraba kāpņu galā, kas pēkšņi izslīdēja viņam no kāju apakšas. Kruķi grabēdami izkrita no rokām, un viņš gāzās uz galvas lejā. Šajā mirklī zēns nosvīdis un šausmu pārņemts pamodās.

Tiklīdz Falko iemiga, atkal bija klāt sapnis ar daudziem jauniem tēliem. Atskanēja spalgs, sērīgs sauciens un plīkšķi; likās -aiz loga sitas milzu spārni. Falko zināja, ka putns tas nav. Un tomēr sapņa beigās viņam gar acīm nozibēja melni spārni.

Naktis šķita garas un murgainas, sevišķi pēc viena no tēva biežajiem apmeklējumiem. Tādos brīžos zēns kvēli ilgojās pēc Gaetano. Brāļi ne vienu reizi vien bija apmainījušies domām par tēvu. Grūti bija pārstāvēt tādu ģimeni, vēl jo grūtāk būt tāda tēva dēliem, par kura darbošanos zināja visi un nebija iespējams neņemt to vērā. Tomēr Falko tēvu mīlēja un saprata, ka tēvs mīl viņu. Falko nezināja, kura no tikšanās reizēm ar Hercogu izrādīsies pēdējā. No mīļā brāļa viņš jau bija atvadījies.

♦

Gaetano Belecā turpināja vadīt dubultdzīvi, pa vakariem uzturoties galvenokārt Hercogienes sabiedrībā, kurn viņam vajadzēja aplidot, bet pa dienu bija kopā ar māsīcu, ko mīlēja tikpat karsti kā sendienās, kad viņi abi vēl kā bērni rotaļājās.

Gaetano jūtas pret Ariannu ieguva citu nokrāsu. Hercogienei bija tāpat. Gaetano bija apburošs, asprātīgs kavalieris, interesants un ar plašu redzesloku. Jo tuvāk Arianna jauno di Kimiči iepazina, jo retāk iedomājās, cik viņš neglīts. Ja godīgi, Arianna pat pieķēra sevi, ka sākusi kopējos vakarus gaidīt. Viņai ļoti pietrūka Lučiano, un nu varēja atslābināties tāliešu kolēģa, Hercoga ģimenes locekļa, sabiedrībā, kas no pusvārda saprata viņas pienākumus un lomu. Ariannai nācās pastāvīgi sev atgādināt, ka Gaetano tēvs tiek uzskatīts par vainīgu viņas mātes nāvē.

Arī Gaetano to neaizmirsa. Viņš bija dzirdējis runas, ka hercogs Nikolo licis uzspridzināt Ariannas māti. Tieši tāpēc tēva plānus par laulībām Gaetano uzskatīja par visnotaļ cietsirdīgiem un tajā pašā laikā viņam raksturīgiem.

Ko tu domā par mūsu ienaidnieku atvasīti? reiz vakarā, pusdienu laikā, kāda viešņa pajautāja Rodolfo. Viņa bija ģērbusies kā tāliešu atraitne tumšā tērpā ar gaišu plīvuru.

Taču tēraudkrāsas tērps bija moderni piegriezts un aprocē mirdzēja safīri.

Senators izskatījās bezgala satraukts.

Silvij, tu taču zini, ka apmeklēt mani šeit nedrīksti, -viņš klusā balsī sacīja. Tas ir pārlieku bīstami.

Redzēju viņu braucam pa kanālu ar to muļķa jauno sievieti, kas vēlēšanās stājās pretī Ariannai, teica Silvija, nelikdamās ne zinis par Rodolfo aizrādījumu. Lai gan, šķiet, patlaban viņš pietiekamu uzmanību veltī Ariannai.

Patīkams jauneklis, atbildēja Rodolfo. Nemaz nav līdzīgs savam tēvam vai brālēnam Vēstniekam. Lai gan, jādomā, vēl aizvien vairāk uzklausa tēva rīkojumus nekā savu sirdi.

Atraitne nolieca galvu.

Varbūt tieši tā viņa kārtas arīdzan Ariannas ļaudīm jārīkojas. Jādomā, ka tas ir vērtīgāk nekā pienapuikas mīla.

Vai tiešām tu iesaki Ariannai viņu pieņemt? brīnījās Rodolfo.

Iesaku viņai un tev kārtīgi apdomāties, pirms viņu atraidīt, atbildēja Silvija. Man di Kimiči laulības nepiedāvāja. Tas varētu būt interesants ceļš, ko vērts papētīt.

Piektdien, teju pēc divu nedēļu viesošanās Devonā, Džordžija kopā ar Alisi iesēdās vilcienā, kas veda atpakaļ uz Pa-dingtonu. Nākamajā dienā Džordžijai bija pieteikts treniņš stallī, un viņa nevēlējās to izlaist jau tā nācās pārcelt nedēļu uz priekšu. Bija pirmais augusts, un līdz Falko īstajai strava-gēšanai atlikušas dažas dienas.

Atgriežoties Londonā, pārņēma ērmotas izjūtas. Mora, Ralfs un Rasels vēl bija darbā. Līdz Islingtonai meitenes atbrauca ar metro un pie stacijas atvadoties apskāvās. Abas norunāja svētdien satikties atkal.

Džordžija iegāja tukšajā mājā. Tā likās pavisam sveša te nebija nedz Devona, nedz Remora. Viņa jutās kā viešņa. Uzkāpusi augšā savā istabā, Džordžija pameta skatienu uz plakātiem, attēlu ar melno un balto zirgu, līdz juta, ka dzīve pamazām ieiet vecajā gultnē. Džordžija nolēma, ka šonakt abiem ar Lučiano jānosaka diena, kad Falko stravagēs.

Nikolo di Kimiči devās uz Santa Finas stalli meklēt rokā Enriko. Pa dienu spiegs parasti trina mēles ar Nello.

Kā jaunais zirgs? Nikolo vērsās pie abiem.

-Jauki atžirgst, atbildēja Nello.

Daudz labāk, kopš palaidu viņnakt palidot, piebilda Enriko. Iet vai pa gaisu. Es viņu iejāju. Apžēliņ, tas tik bija piedzīvojums!

Par to es nešaubos, atbildēja Hercogs. Varbūt kādu-nakt palikšu un izmēģināšu pats.

Hm, novilka Enriko. Miesās zirgs necik pieņemties nevar augošs organisms. Tāds kaulains nīkulis kā es šim neko daudz nekaitē, turpretim kārtīgs, labi noaudzis kungs kā Jūsu Gaišība varētu būt pasmags.

Patlaban tas nav galvenais, attrauca Nikolo. Esmu atnācis parunāt ar tevi par kaut ko citu. Manam dēlam šeit vai katru dienu ierodas ciemiņi. Gribu, lai izzini, ko viņi te dara un kāpēc dēls abiem tā pieķēries.

Enriko pamāja.

Zinu, kas viņi tādi, mans kungs. Abi no Auna, lai gan vismaz viens patiesībā ir belecietis Rodolfo māceklis Lučiano.

Nūja, novilka Nikolo, satikāmies, kad dēli aizveda mani uz Aunu paklausīties zinti muzicēšanu. Lučiano tēvs ir padzīvojis albionietis. Otrais, manuprāt, ir staļļa zēns.

Ak tad tā, teica Enriko, nu jau uzdodas par vecā Be-lecas doktora dēlu? Bet, ierodoties pilsētā, šim bija citi raduraksti. Tolaik viņš bija attāls Reģenta brālēns. Turklāt puika tika man rokās, ar viņu kaut kas nav lāgā, un Jūsu Gaišības dēls tieši par to ļoti interesējas.

Vai zini, meitene tiešām ir apdāvināta, Džina teica darbabiedrenei Andželai.

Abas vēroja Džordžiju jājam uz neapseglota zirga apkārt aplokam.

Kur viņa to iemācījās? pajautāja Andžela.

Dažas nedēļas esot vingrinājusies pie draudzenes Devonā, atbildēja Džina.

Izskatās, ka viņai krietni lielāka pieredze, iebilda Andžela.

-Jā, piekrita Džīna, tikpat kā lido!

Pienāca liktenīgā diena 4. augusts. Džordžija gandrīz vai nešaubījās, ka Tālijā ir tāds pats datums vārteja starp abām pasaulēm teju trīs nedēļas nebija nobīdījusies it kā spītējot Lučiano pastāvīgajiem brīdinājumiem par tās nepastāvību. Iepriekšējā dienā Falko bija apciemojis viņa tēvs. Radās iespaids, ka Hercogs nodomājis palikt pilī divas dienas pēc kārtas.

Džordžija sarūpēja to pašu apģērbu kā pirmoreiz, vienīgi nogrieza firmas zīmes. Viņa bija sadabūjusi arī vecu audekla somu. Marks and Spencer veikalā džordžija nopirka maza izmēra vīriešu apakšbikšu komplektu. Falko, saprotams, vēlējās paturēt Rasela bikses kā svarīgu relikviju, tomēr tās viņam bija krietni par lielu.

Plānots bija bez sava gala. Pietiek plānot pēdējais laiks pievērsties darbībai! Turklāt tik ilgi uzturēties vasaras pilī bija apgrūtinoši. Gan jau ari tad, kad Falko būs atvests uz šejieni, neklāsies rožaini, bet vismaz varēs baudīt dzīvi Remorā. Patlaban nācās ierobežot jāšanu uz neapseglota zirga, bet viss laiks divatā ar Lučiano aizgāja sarunās par Falko.

Džordžija jau bija aizmirsusi, kā ir dzīvot, nerūpējoties par citu cilvēku. Viņa nolēma apciemot Goldsmita kungu antikvariātā.

Goldsmita kungs, ieraudzījis meiteni, nopriecājās, tomēr izskatījās mazliet atturīgs.

Kamēr biji projām, pie manis ieradās negaidīts ciemiņš, -viņš paziņoja. Atnāca tava māte patērzēt.

Džordžija paslēpa seju rokās. Meiteni pārņēma gan mulsums, gan dusmas.

Nespēju ticēt, ka viņa to izdarīja! Džordžija murmināja.

Nav vērts pieminēt, mierināja Goldsmita kungs. Manuprāt, tava māte tikai gribēja mani pārbaudīt. Gan jau būs nomierinājusies, ja jau atkal atnāci.

Man viņa neko neteica. Ceru, ka vismaz nesarunāja jums rupjības.

Ne uz to pusi patīkama sieviete. Vienīgi viņai esot jāzina, kad tieši tu grasies mani apciemot. Tad jau, jādomā, par tavu šodienas apciemojumu viņa nezina?

Nezina gan, atbildēja Džordžija. Bet kādas gan viņai tiesības noteikt, ar ko man tikties un kad? Tad jau sanāk, ka, iepriekš nepateikusi, nedrīkstēšu brīvā brīdī te ieskriet.

Džordžij, māte vienkārši par tevi uztraucas, laipni iebilda Goldsmita kungs. Mūsdienās nenāk par ļaunu piesargāties.

Pēkšņi Džordžijas skatienu saistīja veikala stūris aiz Goldsmita kunga galda ar kases aparātu.

Kaiķi! meitene iesaucās. Man jau likās, ka kaut kur tos redzēju! Vai tie ir jūsējie?

Pērn bija, atbildēja vecais vīrs. Pēc gurna operācijas vajadzēja ar tiem kleberēt sešas nedēļas. Grasījos jau nodot atpakaļ slimnīcā. Paldies, ka atgādināji.

Nedariet tā! aši izmeta Džordžija. Gribu lūgt, vai jūs nevarētu man tos uz laiciņu aizdot? Man tieši tādus vajag skolas projektā izmeklējos pa malu malām. Vēlāk es tos jūsu vārdā varētu nogādāt slimnīcā.

Labi, atbildēja Goldsmita kungs. Norunāts. Bārts, ortopēdiskā nodaļa.

Vecais vīrs pasniedza kruķus Džordžijai. Tagad nakts pasākumam bija sarūpēts itin viss.

Vai nevēlaties dzirdēt par manu Britu muzeja apmeklējumu? Džordžija pajautāja.

Falko jau vairākas stundas sēdēja kaujas gatavībā. Zem naktstērpa viņš jau laikus uzvilka ērmoto apakšveļu. Arī pudele ar indi stāvēja nolikta pa rokai to viņš pirms dažām dienām nočiepa dārzniekam. Satum Falko uzmanīgi izlēja notekcaurulē, lx;t pudeles dibenā vēl aizvien sīvi smaržoja pēdējā indes lāse.

Domās Falko jau bija atvadījies no Santa Finas pils, di Kimiči dzimtas casa (nams), kaistām šķērsām izstaigājis visas telpas un plašā dārza avēnijas. Pagalmā zēns apstājās pie mirstošā vērša statujas.

Mitra, zēns murmināja, atcerēdamies Džordžijas nolasīto vārdu svešās pasaules muzejā. “Ātra nāve,” Falko prātoja. “Nazis pie rīkles, un cauri, ne tā kā man ilgstoša neziņa. Nez vai mirt šajā pasaulē būs sāpīgi, ja citā dzīvošu?” Neko tādu jau Lučiano nejautāsi.

Pagāja vesela mūžība, līdz ieradās abi stravagantes. trijatā viņi vēlreiz pārrunāja, kam pievērst īpašu uzmanību. Džordžija izskatījās sagurusi spriedze, ko meitene centās pārvarēt, atspoguļojās viņas sejā. Arī Lučiano rādīja drūmu vaigu. Plānots bija bez sava gala, un tagad stravagante mocījās šaubās, vai iecerētais pasākums nav neprāts.

Ienāca kalpi ar jaunām svecēm, un trīs draugi saprata, ka pienācis liktenīgais brīdis. Falko iekārtojās gultā ar tukšo pudeli vienā rokā un Džordžijas sudraba gredzenu otrā. Meitene tāpat kā iepriekšējā reizē viņam piekļāvās, un abi gaidīja miegu.

Taču miegs nenāca ne lūdzams. Lučiano sēdēja līdzās gultai aizvērtām acīm, iegrimis domās. Jau dziļā nakti Falko pirms iemigšanas pēdējo reizi pārlaida skatienu guļamistabai. Gaisotnē kaut kas mainījās, un Lučiano pacēla acis. Džordžija bija pazudusi. Ieskatījies ciešāk, Lučiano redzēja, ka Falko aizmidzis, pudele no rokām izkritusi. Tāds viņš rīt jāatrod kalpiem. Lučiano devās uz savu istabu. Laižoties miegā, viņam šķita, ka aiz loga nošvīkst spārni.

Tad nu esam galā, pamodies Džordžijas istabā, teica Falko. Meitene, uzslējusies sēdus, viņā nolūkojās.

Lūdzu, te tavs gredzens, Falko, atvērdams plaukstu, teica. Nedod to man atpakaļ, lai kā es lūgtos!