Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

20. nodaļa. Karogs kolonnas galā

Džordžija, šausmu pārņemta, pamodās savā pasaulē. Gandrīz vai likās, ka arī Rodolfo stravagēs tik saniknots viņš bija. Iedomājoties melnajā samtā tērpto augumu parādāmies savā istabā un neizbēgamo izskaidrošanos, ja Rodolfo kāpņu laukumā uzskrietu Raselam, Džordžija krita izmisumā. Pēc brīža viņa mazliet nomierinājās. Rodolfo līdzās nebija, un, ja arī būtu, Rasels Reģentam nebija pretinieks. Varbūt būtu vērts pat tādu ainu noskatīties.

Džordžija aši apdarīja rīta darbiņus, nobažījusies, ka jātiek pie Falko, taču, tuvojoties Vikijas mājai, nezināja, ko viņam teiks. Kā lai pārliecina Falko atgriezties Tālijā? Viņš taču gaidīt gaida operāciju! Kā Malholendi pārdzīvos, ja nāksies pa otram lāgam zaudēt zēnu?

Džordžija Rodolfo cienīja, bet šoreiz Reģentam, viņasprāt, nebija taisnība. Sirds sarāvās, iedomājoties, ka viņa varētu

Rodolfo nepakļauties. Nonākusi krustugunīs starp Rodolfo un bēdu sagrauzto Hercogu abi gribēja, lai Falko atgriežas -, Džordžija nespēja iztēloties, kā to īstenot. Vai tiešām viņa galīgi pārpratusi savu misiju Remorā?

Čau, Džordžij! ielaizdams meiteni dzīvoklī, sveicināja Falko. Kā sviežas?

Jaunais di Kimiči jau tagad izskatījās labāk nekā Tālijā. Ēst Falko ēda kārtīgi, labi iejuzdamies vidusmēra ģimenes gaisotnē. Īstenībā viņš strauji pārtapa divdesmit pirmā gadsimta zēnā.

Ne visai, atbildēja Džordžija. Vai varam te aprunāties?

Vikijas nav mājās, atbildēja Falko. Aizgāja pie draudzenes uz stīgu kvarteta mēģinājumu.

Rodolfo atklājis, ka mēs palīdzējām tev stravagēt, iesāka džordžija.

Viņam tas nepatīk?

Tas ir par maigu teikts!

Zēns Rodolfo nepazina, tomēr viņam sametās bail.

Šeit viņš taču neieradīsies?

Laikam jau ne, atbildēja Džordžija, ja jau neizdarīja to viņnakt. Trakoja uz velna paraušanu, vienubrīd likās, ka viņš tiešām stravagēs.

Kālabad? jautāja Falko. Ko vēl Rodolfo varētu uzsākt?

Džordžija saminstinājās.

Viņš grib, lai tu atgriezies mājās.

Falko seja kļuva pelnu pelēka.

Nemūžam! viņš nikni attrauca. Neba tāpēc strava-gēju , lai atgrieztos!

Varbūt vērts par to padomāt, ieteica Džordžija. Nē, ļauj man pateikt līdz galam! meitene piebilda, kad Falko centās viņu pārtraukt. Tu pat iedomāties nevari, kā patlaban jūtas tavējie. Visi sapulcējušies Remorā Gaetano un pārējie tēvs ne soli neatkāpjas no tavas gultas.

Falko palūkojās Džordžijā, un viņa acīs mirdzēja asaras.

Bet es taču nevaru, zēns čukstēja. Jau pirmoreiz bija tik smagi. Ja atgriezīšos, bet pēc tam atkal pārtulkošos, būs sliktāk mums visiem, jo sevišķi tēvam.

Rodolfo grib, lai pārliecinu tevi atgriezties uz visiem laikiem.

Tev nāksies iznīcināt manu talismanu, Falko nepadevās.

Džordžija viņu pārsteigta uzlūkoja.

Ņem un izkausē gredzenu vai aizmet projām! viņš sauca.

Tu nu gan esi jocīgs, teica Džordžija, vai tiešām tu to nopietni? Ja nemaldos, pats gribēji, lai gredzenu paturu -ja nu tu pārdomā?

Gribu, lai ir tā, ka vairs nevaru pārdomāt, Falko atbildēja. -Ja tu gredzenu iznīcināsi, nespēšu atgriezties.

Čezare ar Arkandželo jau rīta agrumā ieradās trasē, gatavi uzsākt priekšsacīkšu otro kārtu. Pirmajā, kas notika iepriekšējā vakarā, zēns uztraucās un izcīnīja Aunam devīto vietu. Šodien bija citādi. Čezare jutās apķērīgs, spēkpilns un gatavs jāt.

Viņš bija Auna sarkani dzeltenajā tērpā, pārējie žokeji visapkārt katrs sava zvaigznāja krāsās. Daudzu zirgu liktenis izšķīrās tikai pēc mēnesnīcas sacīkstēm, dažiem žokejiem pat vēlāk. Čezarem bija tā priekšrocība, ka viņi ar Arkandželo treniņu trasē bija jājuši vairākas nedēļas.

Nopietns sāncensis, Enriko sacīja Dvīņu zirgu meistaram Rikardo, vērodams, kā Čezare Arkandželo mugurā lavierē starp virvēm.

Tu domā? atsaucās Rikardo. Vakar gan viņš ar ātrumu neizcēlās.

Nu jau būs piešāvies, turpināja Enriko, vari man ticēt: labāku sastāvu Campo neredzēs.

Mūsu Zīds taču viņus pārspēs, vai ne? jautāja Rikardo.

Žokeji, kas Stellata sacīkstēs piedalījās atkārtoti, bija tikuši

pie iesaukām. Dvīņu žokejs bija Zīds, Kundzes Eņģelītis. Likteņa ironija: Eņģelītis gadu ziņā bija visvecākais, piedalījies jau piecpadsmit sacīkstēs. Trīsdesmit trīs gadus vecs, pēc sejas pienapuika, tāpēc arī ticis pie tāda pievārda. Pārējie divi žokeji līdzās Čezarem bija zaļknābji, kas savas palamas vēl gaidīja. Tie pārstāvēja Lauveni un Ūdensvīru.

Kundzes žokejs Emilio kopā ar Enriko un Rikardo vēroja Campo no koka tribīnēm, kas apjoza laukumu. Emilio bija gatavs atzīt, ka Aunam šogad tiešām spēcīgs duets, tomēr pamatoti nešaubījās, ka viņa noslēgtie līgumi nodrošinās uzvaru Eņģelītim un Kundzei. Protams, ja vien Dvīņi saviem līgumiem nebūs atvēlējuši brangāku naudas žūksni.

Pēdējo divdesmit gadu laikā Stellata sacīkstēs četrpadsmit reizes bija uzvarējusi Kundze vai Dvīņi. Tomēr pat vissmalkāk izstrādātie un visdāsnāk apmaksātie līgumi nespēja nodrošināt simtprocentīgu uzvaru, tāpēc sešus gadus laurus bija plūkuši citi zvaigznāji ne tik dedzīgie di Kimiči atbalstītāji. Auns diemžēl jau vairākus gadu desmitus bija palicis bešā. Pēdējais Auna uzvarētājs bija Paolo.

Visas pazīmes solīja uzvaru Aunam. Viņiem bija labs zirgs un žokejs, pēdējā uzvarētāja dēls. Turklāt arī slepenais veiksmes pravietojums, par kuru zināja tikai zirgu meistara mājās, proti, spārnotā zirga piedzimšana. Čezare šai domai bija pieķēries, lai arī Merlas patlaban stallī nebija. Viņš centās atvairīt domu, ka pienācis laiks parādīt Merlu atklātībā, padižoties ar savu veiksmi visiem zvaigznāja ļaudīm.

Zirgi jau stāvēja ierindā, gatavi startam. Rumaks ar divpadsmito kārtas numuru, kam jāveic Rincorsa (ieskriešanās), šajās priekšsacīkstēs bija Svaru pārstāvis, virvju posmu izskrēja aulekšiem un sacensības gāja vaļā. Vispirms priekšā izrāvās Skorpions un pirmo apli noturējās priekšgalā, taču otrā apļa vidū Čezare žokeju Razzo (raķete)ar zirgu Celeste (debess) apsteidza un distanci beidza pirmais.

Paolo pie finiša taisnes Čezari apskāva, un zēns staroja priekā. Visi Auna zvaigznāja ļaudis dziedādami un cildinādami pavadīja jātnieku un zirgu līdz mājām. Kamēr Arkan-dželo nelielā aplokā atvēsinājās, ieradās Džordžija.

Ak vai, man viss gāja secen! meitene vīlusies teica. Kā jums gāja?

Cezare uzvarēja, lepni paziņoja Paolo.

Tas vēl neko nenozīmē, Čezare kautri atsaucās. Kurš tad nezina, ka priekšsacīkšu rezultāti neskaitās. Visu izšķir galvenās sacīkstes.

Un tomēr viņš smaidīja kā saulīte.

*

Žēl gan, ka Hercogam nenesas prāts uz sacīkstēm, -ierunājās Enriko, kas ar Rikardo bija ienākuši krodziņā.

Nevar jau cilvēkam pārmest, sacīja Rikardo. Tāpat kā mēs, Hercogs ir no miesas un asinīm, un dzird runājam, ka viņa dēls jau uzkāpis uz nāves sliekšņa.

Enriko noskurinājās. Negribējās par to pat domāt.

Manuprāt, pēdējais laiks parūpēties par opozīciju.

Rikardo paraustīja plecus.

Kas tev padomā?

Enriko piesita sev pie pieres.

Atstāj to manā ziņā, skanēja atbilde.

*

Lučiano un Detridžs piepulcējās Auna svinīgo brokastu dalībniekiem. Visi zināja, ka pievārēts tikai viens posms, tomēr

Paolo mājās valdīja satraukums, bērni skraidīja kā apsēsti. Meitenītēm rokās zibēja sarkani dzeltenie karodziņi, ko tās aizrautīgi vicināja.

Auns, Auns, Auns! mazās kliedza. Es esmu vislabākā, es!

Manuprāt, šorīt pats labākais bija Čezare, iebilda Teresa un viņam uzsmaidīja.

Čezare gozējās ģimenes uzslavu saulītē. Pirmā vieta priekšsacīkšu posmā ļāva izgaršot iespējamo Stellata uzvaru, un alkaini gribējās izbaudīt to vēlreiz.

Līksmā, Čezares uzvaras radītā gaisotne novērsa Džordžijas uzmanību no nepatikšanām ar Rodolfo. Taču ne uz ilgu laiku. Palikusi divatā ar Lučiano, meitene atstāstīja viņam sarunu ar Falko.

Lučiano vēl aizvien sūrstēja Rodolfo pārmetumi, tomēr, dzirdot par Falko apņēmību, viņa oma uzlabojās.

Drosmīgs sīkais, sacīja Lučiano. Domāju, ka mums jānostājas viņa pusē.

Džordžija pamāja.

Bet nepakļaušanās Rodolfo prasīs zināmu drosmi, meitene teica. Proti, mums jātic, ka taisnība mūsu pusē un viņš kļūdās.

Rodolfo nepazīst Falko, ieminējās Lučiano. Un nesaprot, ko tas viņam nozīmē. Zini, savulaik es pats nepaklausīju Rodolfo. Ierados Belecā nakti, gribēdams noskatīties uguņošanu, ko palīdzēju viņam sagatavot.

Vai toreiz viņš dusmojās? jautāja Džordžija.

Nē. Pateica, ka tas ir liktenis vai tamlīdzīgi. Es taču izglābu Hercogieni no nāves.

Un visi izturējās tā, it kā viņa būtu nogalināta?

Nē, tas bija vēlāk otrajā reizē. Hercogienes vietā mira cita sieviete, bet Silvija nolēma, ka viņai vienreiz pietiek.

Viņa uzskatīja, ka, noiedama no skatuves, varēs sekmīgāk pretoties di Kimiči. Pēc Ariannas uzvaras vēlēšanās Silvija visnotaļ rosīgi darbojas Belecas politikā.

Iedomājies, ka tev tādi vecāki! Džordžijai pēkšņi sametās Ariannas tīri vai žēl.

Es to iedomājos tīri bieži, piekrita Lučiano. Iepazīstoties tuvāk, redzi, ka abi ir krietni cilvēki, tomēr labāk pret viņiem nenostāties. Ariannā ir kaut kas gan no Rodolfo, gan Silvijas, Lučiano nopūtās.

Kā tev šķiet, vai Rodolfo pateica Doktoram Detridžam un Paolo, ko mēs izdarījām? jautāja Džordžija.

Takš pasacīja, atskanēja pazīstama balss. Iznākuši no staļļa, viņiem līdzās stāvēja Detridžs un Paolo. Jūs tak dziraties to nabaga bērneli pārtulkot.

Kaut ko tādu, iepriekš nepārrunājot ar mums, tomēr nevajadzēja pasākt, nopietni teica Paolo. Milzu pārmaiņas pašam zēnam, pārlieku agri nepieredzējušam stravagante, un ne tas vien. neba esat padomājuši, kas sagaida jūs pašus? Ja Falko nomirs, un tas šeit, šķiet, notiks drīz, Hercogs atriebsies. Viņa skatiens uzreiz vērsīsies Auna virzienā, tieši te viņš meklēs rokā Belecas atbalstītājus un manu ģimeni, nemaz nerunājot par dažiem stravagantēm. jūs ar savu rīcību apdraudat visu mūsu brālību.

♦

Nenojauzdams, ka pār Auna zvaigznāju savelkas negaisa padebeši, Čezare ieradās Campo apskatīt trasi. dažas dienas nebija lijis, un apstākļi rādījās labi. Sacīkšu starplaikā remo-rieši bariem vien izmantoja izdevību un pastaigājās pa trasi, pieblietējot zemi tā, ka virsma pārvērtās labā skrejceļā. Čezare pamāja Strēlnieku pulciņam, kas patlaban tieši ar to nodarbojās.

Lielisks skrējiens! viņi sauca. Strēlnieku zirgs Alba (rītausma) ar jātnieku Topolino (pelīte) rīta priekšsacīkstēs ierindojās trešajā vietā, tāpēc atbalstītāji bija līksmā noskaņojumā.

Tiešām lieliski! piebalsoja neliela auguma vīrs zilā apmetnī. Runātājs bija Auna krāsās, tomēr Čezarem nelikās pazīstams. Un nav jau brīnums sacīkšu sezonā Auna zvaigznājā atbalstīt savējos atgriezās dažādi ļaudis pat tie, kas sen dzīvoja svešatnē.

Ļauj man izpirkt tev dzērienu, sacīja nepazīstamais vīrs, rādīdams visai draudzīgu vaigu. Gribu uzzināt visu par tevi un tavu zirgu Andželo, tā viņu sauc?

Arkandželo, lepni pārlaboja Čezare. Labākais zirgs, kāds mums pēdējos gados bijis, ja neskaita vienu citu, zēns skumji piebilda, atcerēdamies Merlu.

Beigās Čezare svešinieka uzaicinājumu tomēr pieņēma. Viņš pat nemanīja, ka dzēriens garšo savādi, jo bija aizrāvies, bez gala stāstot par sava bēra panākumiem.

Tik agra stunda, un jau tā piesūcies, aizrādīja krodziņa apmeklētājs, redzēdams vīru zilajā apmetnī vedam laukā jaunāko pudeles brāli, kas, lāgā neturēdamies kājās, bija uzgūlis tam ar visu svaru.

Hm, novilka viesmīlis. Jauneklis taču dzēra tikai citrona šerbetu.

Tad krodziņā ienāca bariņš tūristu un pasūtīja vīnu un krodziniekam radās citas rūpes.

*

Remorā Frančeska iebrauca ar sabiedrisko karieti: sinjors Albāni nebija tik bagāts, lai viņam piederētu ekipāža. Bet tas šobrīd nebija galvenais. Frančeska devās tieši uz slimnīcu, bet ceļasomas ar nesēju aizsūtīja uz Pāvesta pili. Viņa nešaubījās, ka Pāvests viņu laipni sagaidīs. Di Kimiči turējās kopā, sevišķi ģimenei liktenīgos brīžos.

Ieraudzījis Frančesku, Gaetano satrūkās redzot māsīcu, visas bēdas aizmirsās.

Kā viņam? Frančeska apvaicājās.

Kā redzi, Gaetano teica, pamādams uz gultu, kurā gulēja brāļa kalsnais, teju caurspīdīgais augums. Nikolo sēdēja kā allaž līdzās gultai, saņēmis dēla roku. Frančesku nepatīkami pārsteidza Hercoga neskūtā seja un asinīm pieplūdušās acis.

Tēv, paskaties, kas atnācis, maigi teica Gaetano. No Belecas atbraukusi Frančeska.

Hercogs piecēlās tik vien, lai sasveicinātos ar Frančesku, pirms runāšanas nolaizīdams sausās lūpas.

Paldies, mana mīļā, Nikolo pateicās, labi, ka atbrauci! Bet neko jau tu līdzēt nespēsi. To nevar neviens.

Hercogs pārbrauca ar brīvo roku sev pār seju.

Iesteidzās Beatriče.

Ai, Frančeska! Paldies Dievam, kaut vēl viena sieviete! -viņa teica. Palīdzēsi tikt man galā ar tēvu, vai ne? Paklau, tēv, nu, kad mums ir Frančeska, tu varētu doties uz pili mazliet atvilkt elpu. Tu taču zini ja kas mainīsies, mēs tev paziņosim.

Gaetano grasījās iebilst, ka māsīca tikko atbraukusi un droši vien ceļā sagurusi, bet Frančeska viņu apklusināja.

Mīļuprāt pasēdēšu pie Falko kopā ar tevi, Beatriče, -viņa teica. Par lielu pārsteigumu Gaetano, Hercogs piecēlās un pārlika Falko roku no savējās Frančeskas plaukstā.

Būs jau drusku jāatpūšas, viņš teica. Tu esi laba meitene, Frančeska. Bet tu, Beatriče, vai vari apzvērēt, ka, tiklīdz kaut kas notiks, sūtīsi pie manis Gaetano?

Tēv, vai gribi, lai tevi pavadu? Gaetano apvaicājās.

Nē, atbildēja Nikolo. Kad Falko atvērs acis, tev jābūt pie viņa. Līdz pilij pāris soļu. Aiziešu pats.

Hercogs atstāja slimnīcu, iziedams cauri labvēļu bariņam, kas lūdza ar rožukroņiem un Dievietes tēliem rokās.

*

Kā tā, nav? nesaprata Paolo.

Čezares šeit nav, teica Teresa. Gan jau būs Campo.

Bet tūlīt taču sāksies priekšsacīkstes, uztraucās Paolo.

Viņam jābūt šeit, jāved uz trasi Arkandželo!

Staļļa tuvumā Čezari nemanīja. Pēc brokastīm viņš vairs nebija redzēts. Uzticīgo Auna līdzjutēju bariņa aplenkumā Paolo pats aizveda uz Camjx) arkandželo. viņiem pievienojās arī Lučiano ar Džordžiju, lai gan meitenei drīz vien bija jāstravagē mājās. bet ari piazza tuvumā Čezare viņus negaidīja.

Bariņš Strēlnieka līdzjutēju, kas gaidīja ierodamies Albu ar žokeju, pienāca pie paolo, uztraukušies, ka Arkandželo atvests bez jātnieka. Atbildot uz Paolo, čukstus izteiktajiem jautājumiem, viņi apstiprināja, ka pirms dažām stundām redzējuši Čezari staigājam pa Campo.

Viņš kopā ar vīru zilā apmetnī aizgāja uz krodziņu, -kāds atcerējās. Tas bija Auna cilvēks vismaz tērpies Auna krāsās.

Lučiano satrūkās. Vīrs zilā apmetnī nepārprotami vēstīja ļaunu. Vai tik Čezare nebūs nolaupīts, zēns pačukstēja Džordžijai.

Visi zirgi uz starta līnijas! iesaucās sacīkšu vadītājs.

Ārprāts! Ko iesāks Paolo? uztraucās Džordžija. Līdzās stāvošie cilvēki un zirgi pieklusa un aprima.

Auns izstājas! paziņoja sacīkšu vadītājs. Pārējie vienpadsmit, lūdzu, uz starta līnijas! Ieņemiet vietas trešajai kārtai!

Priekšsacīkšu trešais posms notika bez Auna.

Čezare pamodās ar negantām galvassāpēm. Viņam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas un kā šurp nokļuvis. Telpa bija karsta, putekļaina, bez mēbelēm, augstos logus sedza restes. Pastiepies līdz logam, Čezare secināja, ka ieslodzīts augstā ēkā no loga pavērās skats uz kalniem un mežiem. Kaut kas likās pazīstams, bet Čezare bija tik apdullis, ka nesaprata, kas tieši.

Spriežot pēc gaismas, viņš ilgu laiku bija pavadījis nesamaņā šobrīd droši vien jau notiek vakara priekšsacīkstes. Čezare satriekts mēroja soļiem istabu. Paraustījis durvis, zēns saprata, ka tās aizbultētas no ārpuses. Viņš bija notverts kā pele slazdā.

Džordžij, teica Ralfs nākamajā dienā. Šovakar televīzijā ir raidījums, kas varētu tevi interesēt. Par zirgiem.

Džordžija pat lāgā nepaskatījās uz laikrakstu, ko patēvs tai sniedza. Meitene vēl aizvien bija stindzinošo Remoras nakts notikumu varā, kas risinājās īsi pirms viņas stravagēšanas mājās. Nepiedalīšanās priekšsacīkstēs bija liels negods zvaigznājam, bet Paolo taču nevarēja tā uzreiz sameklēt citu žokeju, kas varētu Čezari aizstāt. Pats viņš Stella ta sacīkstēs piedalīties nevarēja to neļāva garais augums un svars. Pirms divdesmit pieciem gadiem, kad Paolo izcīnīja Aunam uzvaru, viņam bija tikai piecpadsmit gadu. Nu jau tiešām sāka likties, ka Čezare nolaupīts.

Mājās Džordžija atgriezās pārgalvīgi vēlu, zinādama, ka viņas neparādīšanās brokastis nevienu neuztrauks. Tomēr, viņai par pārsteigumu, Ralfs vēl bija mājās. Patēvs paskaidroja, ka uzņēmums gaida svarīgu montāžas daļu piegādi. Un tad Džordžijas samiegojušos acu priekšā nozibināja Guardian pielikumu ar tv programmu.

Te pēkšņi Džordžija sastinga. Laikrakstā bija rakstīts: PALIO. Dokumentāla filma par neprātīgākajām zirgu sacīkstēm pasaulē. 4. kanāls, pīkst. 20.00.

Nodomāju, ka tas tevi interesēs, teica Ralfs, izrādīdams prieku par pameitas atsaucību.

Trāpīji desmitniekā! sajūsminājās Džordžija. Vai mums neatradīsies tukša kasete, lai vani ierakstīt? Varbūt gribēšu filmu noskatīties vēlreiz.

Jā, atsaucās Ralfs. Mierīgi raksti virsū Četrām kāzām un bērēm. to es nemūžam vairs neskatīšos.

Neāksties! pasmaidījusi iesaucās Džordžija. Mamma mani nositīs. Viņai tā filma patīk.

Es tikai pajokoju, atbildēja Ralfs. Vari ņemt to kaseti, kurā ierakstījām Oskarus, to jau viņa otrreiz neskatīsies.

Man gribētos ielūgt Fal… Nikolasu, teica Džordžija.

Tu jau zini, viņš arī kā traks uz zirgiem.

Laba doma, piekrita Ralfs. Varēsim noskatīties visi kopā dzīvojamā istabā pa lielo video.

Džordžija nebija gluži tā domājusi. Jābrīdina Falko, lai nesalīdzina Palio arStellata un tas būs grūti gan viņam, gan Džordžijai.

Vispirms Merla, tagad Čezare, sacīja Paolo. Tie noteikti ir di Kimiči!

Man arī tā šķiet, piekrita Rodolfo, kas bija atnācis uz zirgu meistara mājām. Tomēr jābrīnās par Hercogu dēla dzīvība taču karājas mata galā. Man jau likās, ka nekas cits vinu vairs neuztrauc.

Pilsētā netrūkst citu di Kimiči, piebilda Paolo.

Ko tu tagad domā darīt? ierunājās Teresa. Visi mazie bērni jau bija gultās, un tagad pietika laika raizēties par padēlu.

Nedomāju, ka viņi Čezarem ko nodarīs, Teresa, mierināja Paolo. Droši vien pa sacensību laiku paturēs nebrīvē un tad izlaidīs.

Bet ko jūs domājat iesākt sacīkstēs? jautāja Lučiano.

Manuprāt, ir tikai viena izeja, atbildēja Paolo, Aunu būs jāpārstāv Džordžijai.

Pat nenojauzdama, kas viņu sagaida Remorā, Džordžija kā apmāta skatījās dokumentālo filmu. Abi ar Falko sēdēja uz dīvāna ar milzīgu popkorna turzu vidū, kas Falko viņa jaunajā dzīvē šķita viens no mīļākajiem atklājumiem. Ralfs sēdēja līdzās klubkrēslā, Mora ofisā rakstīja darba piezīmes, bet Rasels demonstratīvi bija aizgājis uz savu istabu skatīties videofilmu par austrumu cīņas veidiem.

Izskatās diezgan rupji, ierunājās Ralfs, saviebtu seju vērodams pārgalvīgo auļošanu ap Sjēnas gliemežveida Campo, ko pavadīja žokeju pātagu plīkšķi.

Viņi jāj bez segliem, Džordžij, čukstēja Falko, tāpat kā mūsu žokeji.

Izskatās, ka viņiem ir daudz smagāk nekā man, jājot uz neapseglota zirga, piezīmēja Džordžija. Nez vai Stellata pasākums notiek tikpat zibenīgi un neprātīgi kā Palio. Žokeji visi bija manāmi vecāki par Čezari un acīmredzot profesionāļi, un reti kurš nāca no Sjēnas.

Tikko Ralfs aizveda Falko, Džordžija nolēma agri likties gultā. Gribējās laikus nokļūt Remorā un noskatīties nākamo priekšsacīkšu posmu interesanti, ko Paolo būs izdomājis. Džordžija vārīja sev šokolādi, kad virtuvē ienāca Rasels -iemest skatienu ledusskapī.

Nespēju saprast, kā tev neriebjas vazāties ar to bērneli, -viņš teica, izteiksmīgi paraustīdams plecus. Ar tik izkropļotu kāju. Man, jau paskatoties vien, metas zosāda.

Mora, iestājusies virtuves durvīs, izskatījās sašutusi.

Tu taču nerunā nopietni, Rasei? viņa teica.

Nē, dzenu jokus, viņš nevilcinoties atbildēja.

Manuprāt, tas nemaz nav jocīgi, turpināja Mora: tik dusmīgi viņa ar padēlu vēl nekad nebija runājusi.

Rasels aiziedams raidīja Džordžijai iznīcinošu skatienu.

Nāc nu, daiļaviņ, Enriko nakts melnumā čukstēja Merlai.

Laidīsimies uz jauku vietiņu!

Melnā ķēve, jau pieaugusi un spēkpilna, laidās uz Remo-ras pusi viņu skubināja vīrs, pie kura tā bija jau pieradusi. Lidojums šķita garāks nekā parasti, bet Merlai nebija iebildumu izlocīt spārnus.

Lidojot aizvien dziļāk zvaigžņotajā naktī, arvien tālāk uz dienvidiem, pāri lielpilsētas mūriem, Merlai kaut kas atausa atmiņā. Gribējās pagriezties uz rietumiem, bet jātnieks skubināja uz citu pusi uz pilsētas sirdi, un pēc brīža viņu maigi apturēja, lai planētu virs apaļa klajuma. Merlai nebija īstas skaidrības, ko no viņas gaida, bet vienu gan Merla atcerējās: tepat tuvumā ir ļaudis, kas pret viņu mīļi izturējās.

Čezare aizvadīja baisu nakti, zinādams, ka jāpaliek sprostā, kad jau sākas rīta priekšsacīkšu kārta. Sapnī zēns dzirdēja aiz loga iezviedzamies zirgu. Gan jau tas bija tikai sapnis, tik augstu taču zirgs nevarēja piekļūt. “Ja nu vienīgi Merla,” Čezare iedomājās, ieslīgdams nākamajā sapnī, kurā Arkandželo bez viņa uzvarēja sacīkstēs. Tas nemaz nebija neiespējami: Stellata skrējienā zirgs varēja uzvarēt scosso bez jātnieka. Bet startēt bez žokeja tomēr nedrīkstēja.

Čezare dzirdēja atveramies durvis un metās tām klāt, taču divi agrāk neredzēti dūšīgi vīri aizšķērsoja viņam ceļu. Viens nolika zemē grozu ar maizītēm un augļiem un kausu piena. Pēc brīža Čezare atkal palika viens un mierīgi varēja remdēt izsalkumu, ciešot garīgas mokas.

*

Tev ar Arkandželo būs jāpārstāv Auns, sagaidījis Džordžiju staļļa bēniņos, paziņoja Paolo ar Čezares žokeja zīda tērpu rokās. Vai varēsi? Es domāju jāt uz neapseglota zirga.

Vispār jau varēšu, norijusi siekalas, atbildēja Džordžija.

Vai esi jājusi uz tik milzīga zirga? Paolo neatlaidās.

Atcerējusies Kastani, Džordžija pamāja.

Tad, lūdzu, uzvelc tērpu un pēc brīža tiekamies pagalmā, -teica Paolo. Laiks doties uz trasi.

*

Remorā no mutes mutē gāja ziņa par pārdabisku notikumu. Campo bija pilns ar cilvēkiem, kas skatījās augšup. Kur vien paveries, visur pulcējās bariņi, krietni vairāk, nekā parasts redzēt rīta priekšsacīkstēs.

Augstā, slaidā kolonna Campo centrā, kas pacēlās strūklakas vidū, bija ieguvusi rotājumu. Pašā augšā, augstāk, nekā iespējams aizsniegt ar kāpnēm, Lauvenei pie kakla plīvoja Dvīņu sārti baltais karogs.

Pravietojums, secināja remorieši un pārmeta veiksmes zīmi. Jādomā, uzvarēs Dvīņi?

Nebūs nekāds brīnums, teica citi. Vienīgi nav skaidrs, kā tas karogs tur tika.

Droši vien par to jāpateicas Dievietei, kāds piebilda.

Visā laukumā atbalsojās: Dia, Dia!

Dievietei vai arī jātniekam spārnotā zirgā, ierunājās vēl kāds.

Lūk, kā aizsākās baumas par Remorā parādījušos spārnotu zirgu.