Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

11. nodaļa. Bungām rībot

Džordžijai teju visa pirmdiena aizritēja kā sapnī. IVIeitene bija sasniegusi pakāpi, kad parastā dzīve šķiet ireāla; domās viņa nepārtraukti atradās sašķeltajā Remorā ar visām tās intrigām. Par labu nenāca arī miega bads, lai gan visu nakti viņa Remorā taču nepavadīja.

Pēc Falko paziņojuma karietē un Gaetano pretošanās brāļa iecerei Lučiano centās iegūt laiku, teikdams, ka lieta mazliet jāapdomā. Džordžija atviegloti uzelpoja viņa jau sāka justies kā krastā izmesta zivs, gaisotne bija sakaitusi līdz baltkvēlei. Kariete piestāja, un jaunieši izkāpa vietā ar nosaukumu Belle Vigne (,Skaistie vīna lauki). skatienam atklājās zālains pakalns ar mazu ciemu pakājē. Kalna galā, ja ticēt Gaetano vārdiem, pletās Rase-nanu apmetnes dmpas. Džordžija beigās izdomāja, ka rasenani sasaucas ar etniskiem, un labprāt senatnīgo vietu apskatītu, bet Falko nebija pa spēkam pievārēt pat nelielu pauguru.

Atlaidusies zālē, jaunieši pievērsās vieglāka rakstura sarunām.

Bet kāda ir Beleca? Gaetano pajautāja Lučiano. iMan drīz turp jādodas jāpavada jaunā Hercogiene ceļā uz šejieni.

Beleca ir skaistākā pilsēta pasaulē, Lučiano īsi un tieši atbildēja.

Ai, bet viņš jau vēl nav bijis Džiljā, pareizi, brāl? teica Gaetano.

Falko pamāja, savukārt Čezare piebilda: Bet mana pilsēta? Vai tad kaut kur ir jaukāk nekā Remorā?

Katram sava pilsēta jāmil viskarstāk, Lučiano taktiski paziņoja, un Džordžija centās iztēloties tamlīdzīgas jūtas pret Londonu.

Beleca ir būvēta no sudraba un peld ūdenī, turpināja Lučiano. To krustām šķērsām vago mazi ūdensceļi pilsētu tiešām veido pārsimt saliņu virkne. Belecieši prot baudīt dzīvi, pie katras izdevības rīko balles. Pilsētnieki mīl arī savu Hercogieni. Kad iepriekšējā nomira, visus pārņēma izmisums.

Lučiano pieklusa. Abiem di Kimiči prinčiem tas bija vārīgs jautājums.

Kāda ir jaunā Hercogiene? jautāja Falko, un Džordžija nejauši ievēroja, ka Gaetano pieliek lūpām pirkstu.

Pavisam jauniņa, atbildēja Lučiano, kas Gaetano žestu neievēroja. Tikai meitene manā vecumā. Taču jo dienas, jo vairāk viņa līdzinās savai mātei. Turklāt ļoti lepojas ar savu pilsētu.

Vai jaunā Hercogiene ir tikpat daiļa, kā, spriežot pēc runām, bija viņas māte? nevērīgi pajautāja Gaetano, un Džordžija saspicēja ausis.

Lučiano atbildēja īsi: Jā, neko sīkāk nepaskaidrodams.

Brīdi vēlāk Gaetano ievēroja, ka Falko ir saguris, un visiem bija jāatgriežas Remorā. Atpakaļceļā neviens neko daudz nerunāja, taču, izlaižot pie Remoras staļļiem trīs ceļabiedrus,

Falko teica: Neaizmirstiet, ko jums teicu. Vai ieradīsieties rīt mani apciemot?

Falko lūgumu nebija iespējams noraidīt.

Paolo joprojām bija zirgu meistaru sanāksmē, tāpēc Čeza-rem nācās ķerties pie uzkopšanas darbiem. Džordžijai pavērās necerēta iespēja pavadīt laiku divatā ar Lučiano. Gribējās pārrunāt notikušo, uzzināt, kāda loma bijusi talismanam, bet Lučiano, uzmetis Džordžijai vērīgu skatienu, paziņoja, ka viņai labāk stravagēt mājās, nevis pavadīt pēcpusdienu Remorā.

Labi atceros, kā bija ar mani, viņš teica ar smaidu, kas lika sastingt Džordžijas sirdij. Zinu, tu teiksi, ka jūties labi, bet pat veselīgākais cilvēks nespēj dzīvot bez gulēšanas.

Tad nu Džordžija atgriezās mājās nakts vidū, brīsniņu palika nomodā, ieklausīdamās guļošās mājas troksnīšos, un pēc tam iekrita smagā bezsapņu miegā.

Māte, kā Džordžijai šķita, modināja viņu pārlieku agri, mudinādama posties uz skolu. Ari vēlāk diez ko neveicās. Stundās Džordžija nespēja sakārtot domas. Pat angļu valodā, kas no sākta gala padevās visvieglāk, Džordžija nespēja atbildēt uz vienkāršāko jautājumu.

Par laimi, jaunpienācēja Alise Džordžijai pateica priekšā. Abas kopā aizgāja pusdienās, un Džordžija ar prieku atklāja, ka Alise dzīvi interesējas par zirgiem viņai pat bija savs zirdziņš tēva mājās Devonā. Dienas beigās abas meitenes jau bija labas draudzenes. Džordžijai gribējās pastāstīt par Re-moru, bet prieku sagādāja jau saninas par zirgiem.

Pirmdienā Rasels parasti devās uz futbola treniņu, tomēr Džordžija uzreiz pēc stundām mājās negāja. Viņa nolēma aiziet pie Goldsmita kunga. Veikalnieks, ieraudzījis Džordžiju, nopriecājās un šoreiz piedāvāja daudz garšīgāku tēju. Džordžija pat nemanīja, pa kuru laiku bija notiesājusi četrus šokolādes cepumus.

Atvainojiet, viņa teica, pagājušo nakti lāgā neizgu-lējos un nogurusi vienmēr ēdu kā izsalcis vilks.

Man jau likās, ka tu tāda pabāla, Goldsmita kungs piezīmēja, negribas būt uzbāzīgam, bet vai nav kas atgadījies?

Džordžija, atcerējusies, ka Goldsmita kungs ieskaitīts viņas sabiedrotajos, nolēma izkratīt sirdi un pastāstīt par Raselu. Tomēr uzsāka aplinkus.

Vai jums ir ienaidnieki? Džordžija pajautāja.

Dīvains jautājums, Goldsmita kungs atbildēja. Nē, ienaidnieku man visumā nav. Bet sāncenši gan, jāsaka, ir. Zini, ļautiņi, kas cenšas tevi sist pušu vairāksolīšanā citi tirgoņi. Bet tās ir koleģiālas sacensības un satiekoties esam tīri biedriski.

“Ar to Tālija no šīs pasaules atšķiras,” nosprieda Džordžija. No vienas puses, Remoras zvaigznāji ir drīzāk sāncenši, lai gan uzskata cits citu par pretiniekiem. No otras puses, Nikolo di Kimiči, šķiet, bija naidnieks cilvēkiem, kurus Džordžija uzskatīja par savējiem. Ieskaitot stravagantes. bet ko domāt par gaetano un viņa brāli? Viņi taču bija drīzāk draugi.

Katrā ziņā īstāki draugi nekā Džordžijas tā sauktais pusbrālis. Meitene smagi nopūtās.

Vaimandieniņ! iesaucās Goldsmita kungs. Labāk paņem vēl kādu cepumu!

Džordžijai gribējās pasmaidīt.

Man draugu ir maz, viņa atzinās. Vismaz šeit.

Man tāpat, piebalsoja Goldsmita kungs. Bet, zini, draugu jau daudz nevajag, galvenais, lai viņi ir krietni.

Džordžija izšķīrās spert kārtējo uzticības soli.

Varbūt jums zināms, kurā Itālijas pilsētā notiek īpašas zirgu skriešanas sacīkstes? viņa pajautāja.

Un jutās bezgala pārsteigta, kad Goldsmita kungs to tiešām zināja.

Tu domā Sjēnu? Goldsmita kungs jautāja. Katai vasaru tur notiek sacīkstes ar nosaukumu Palio ja nemaldos, pat divreiz. lai nu kur, bet tur sāncensības gars izpaužas.

Turpiniet, dedzīgi lūdza Džordžija, pastāstiet man par Palio'.

Sjēna atrodas Toskānā, netālu no vietas, kur radies tava zirdziņa oriģināls. Pilsēta sašķēlusies daudzās daļās laikam septiņpadsmit, sacīkstēs zirgi skrien ap laukumu pilsētas centrā. Tradīcija iesniedzas gadsimtiem senā pagātnē, un arī pati pilsēta vēl, šķiet, kavējas viduslaikos. Šaurajās ieliņās tikpat kā neredz mašīnu, būtībā nav modernu ēku, vismaz centrā ne.

“Redz, kā,” sprieda Džordžija. “Ja Lusjēna Beleca atbilst mūsu pasaules Venēcijai, tad jau Remora ir radniecīga Sjēnai!”

Vai esat tur bijis? Džordžijai gribējās zināt.

Palio ? Nē, atbildēja Goldsmita kungs. Bet Sjēnā gan, ne vienu reizi vien. Jauka vietiņa. Tev, ja mīli zirgus, arī tur patiktu.

Brīdi vēlāk abi jau tērzēja par jāšanu, un Džordžija pastāstīja par Džīnas staļļiem. Iziedama no veikala, meitene bija jau krietni labākā omā, un, kad Goldsmita kungs atvadījās ar vārdiem: “Uz redzēšanos, un lai tev veicas pret ienaidniekiem!”pagāja mirklis, kamēr viņa atcerējās sarunas sākumu. Tuvojoties mājām, Džordžijai ienāca prātā, ka viņa taču neizstāstīja par savu ienaidnieku. Džordžija pasmaidīja. Goldsmita kungs tik tiešām ir draugs.

Djego, ieraudzījis savu jauno draugu Enriko, nopriecājās. Darba pienākumi viņam bija apnikuši kā rūgta nāve. Djego bija radis pavadīt dienu uz kājām, vislabāk laukā, ganot zirgus, jājot, dažkārt pārvietojot tos pilsētā vai ārpus tās uz tālākām ganībām. Bet tagad dienas lielākoties pagāja, pieskatot mazo brīnumu. Tā jau, protams, nebija zirdziņa vaina. Djego bija pieķēries melnajam kumeļam tāpat kā visi pārējie. Brinumzirgs par to Djego nešaubījās. Bet kāpēc viņš jātur tādā slepenībā?

Djego nebija remorietis, viņš bija dzimis un audzis Santa Finā. Stellata sacīkstēs zēna gados dažas reizes bija pabūts, bet par pilsētas politiku viņš galvu nelauzīja. Djego patika garākas sacīkstes, kurās iespējams paredzēt iznākumu un var vinnēt. Viņam nebija laika nodarboties ar remoriešu trikiem. Darījumu slēgšana, rezultātu paredzēšana ierindas derību slēdzējam ņemties ar tādām lietām un uzvarēt bija tikpat kā neiespējami.

Enriko bija vienisprātis ar Djego.

Šajā pilsētā visi kā nojūgušies, draudzīgi tērgādams, okšķeris izmeta un iekārtojās ērtāk uz siena ķīpas līdzās Djego. Turklāt vēl tik noslēpumaini, pamezdams uz zirgu puisi ašu skatienu, spiegs piebilda.

Remorā tā pieņemts, pamāja Djego. Ja varētu, viņi pat noslēptu miesīgo māti. Gadījumā, ja sāncenši varētu no tās gūt sev labumu.

Kā tev šķiet, vai viņi visi tādi maitas? jautāja Enriko. Vai arī cits sliktāks, cits labāks? Ko tu teiktu, piemēram, par Aunu?

Ak, Auns? Djego mīklaini izmeta, uzsizdams ar plaukstu sev pa pieri. Šo to tev par viņiem vam pateikt.

Būtu jauki, ja tu tā darītu, teica Enriko. Tad mans saimnieks reizi par visām reizēm no manis atšūtos. Padomā, viņš ieņēmis galvā, ka šogad Auns kaut ko perina Stellata sacīkstēm.

Djego saminstinājās. Pēc tam paraustīja plecus. Diez vai slepenībā turētajam kumeļam ir kāda saistība ar sacīkstēm. Lai arī viņš aug straujāk nekā parastie kumeļi un līdz Stellata sacīkstēm būs jājams, auna žokejam neviens neatļaus startēt ar spārnotu zirgu. Kāpēc gan par kumeļu nepastāstīt jaunajam draugam?

Viņi tiešām kaut ko perina, Djego piekrita.

*

Kad Džordžija nākamreiz ieradās Auna staļļos, Čezares un Lučiano tur nebija meiteni sagaidīja tikai Paolo.

Mums jāpārrunā tavas ierašanās mērķis, viņš iesāka, vezdams Džordžiju mājā. Un par mūsu brālību. Kā esi Re-morā iejutusies?

Paldies, labi, atbildēja Džordžija. Vienīgi daudz ko vēl nesaprotu. Bet Čezare ir labs skolotājs, un vēl es mājās izgatavoju tādu kā karti, kurā pārredzami visi zvaigznāji. Visai sarežģīta pilsēta, vai ne?

Protams, piekrita Paolo, un ne jau tikai izkārtojuma ziņā. Čezare tev, jādomā, būs pastāstījis par zvaigznāju sāncensību.

Jā, apstiprināja Džordžija. Cenšos paturēt prātā ari to.

Zini, di Kimiči zvaigznāju sāncensību izmanto savā labā, -turpināja Paolo.

Viņi sēdēja divi vien Paolo mājīgajā virtuvē. Džordžija nobrīnījās, kur palikusi visa ģimene, bet Paolo paskaidroja, ka Teresa ar bērniem devusies apciemot māti Lauvenes zvaigznājā. Patlaban mājā valdīja nedabisks klusums, un Džordžija bija pārlieku kautrīga, lai apjautātos par Belecas viesiem.

Vakar teicāt, ka varbūt pienācis laiks aizmirst veco naidu, viņa atgādināja. Kā jums šķiet, vai mēs rīkojamies pareizi, draudzēdamies ar di Kimiči prinčiem?

Manuprāt, jā, atbildēja Paolo. Maz ticams, ka viņi gribēs izmantot jūs savtīgā nolūkā.

Paolo vērīgi ieskatījās Džordžijā, un meitene atskārta, ka plecīgais, spēkpilnais virs ar prasmīgajām rokām un staļļa smaržu varbūt ir tikpat vieds un gudrs kā pats hercogs Nikolo.

Man jums kaut kas jāpastāsta, turpināja Džordžija. Tie abi Gaetano un Falko par mani zina. Tāpat ari par Lučiano. Viņš izstāstīja. Bet tikai tāpēc, ka es pati biju tik stulba, ka pirms tam atklāju savu noslēpumu, Džordžija godīgi piebilda.

Paolo izskatījās domīgs.

Un kā tev šķiet ko viņi tagad uzzinājuši darīs? viņš jautāja.

Esmu pārliecināta, ka tēvam nestāstīs, Džordžija nešaubīdamās atbildēja. Abi svinīgi apsolīja zvērēja pie saviem ieročiem, piedāvādami Lučiano nogaršot savas asinis.

Atceroties to, Džordžija viegli notrīsēja.

Tad jau man jāpiekrīt, ka tev taisnība, teica Paolo.

Gan jau redzēsim, ko citu viņi ar iegūtajām ziņām darīs.

Nezin kāpēc Džordžijai negribējās pieminēt Falko nodomu izmantot šīs ziņas ceļojumam uz viņas pasauli. Turpmākajās dienās Džordžija ne vienu reizi vien apsvēra, vai nebūtu bijis labāk, ja viņa būtu izstāstījusi. Taču tobrīd šķita, ka vēl par agru. Nekas jau vēl nebija izlemts.

Taču Paolo vēlējās runāt ne par to vien.

Pēdējais laiks iegrožot di Kimiči, Paolo teica. Viņi sagrābuši varu visur, izņemot dažas ziemeļu pilsētas. Beleca, tu jau zini, pretojas, tāpēc Nikolo ielūdza jauno Hercogieni uz Stellata. īsti nezinām, kas viņam aiz ādas, un Belecas Hercogieni sargās uzticami draugi, tomēr mums visiem jāsaglabā modrība. Pārliecināts, ka Hercogiene ir jauna, viegli iespaidojama sieviete, Nikolo noteikti centīsies viņai iegalvot, cik viedi ir apvienot spēkus ar Hercoga dzimtu.

Bet vai tad viņa nav iespaidojama jauna sieviete? pajautāja Džordžija. Beidzot bija radusies izdevība bez Lučiano klātbūtnes uzzināt vairāk par meiteni, kas ir viņas sāncense.

Šaubos gan, pasmaidīja zirgu meistars. Ja ir tādi vecāki kā Silvija, kas gadsimta ceturksni valdījusi Belecā, un dižākais mūsu brālības pārstāvis Rodolfo, arī meitai jābūt spīta un viltības iemiesojumam.

Vai esat ar viņu ticies? pavaicāja Džordžija.

Nē, bet pazīstu abus vecākus, atbildēja Paolo. Ābols nekrīt tālu no ābeles, tā mēs sakām Tālijā.

Mums arī ir tāds sakāmvārds, sacīja Džordžija, pirmoreiz iedziļinādamās izteiciena jēgā. Ābeles zaros persiki neaug, tas tiesa, bērniem jābūt tādiem kā vecākiem. Džordžijai gan likās, ka viņas ar māti nemaz nav līdzīgas. Vispirms jau mātei galīgi nepatika zirgi. Varbūt mīlestību pret zirgiem Džordžija mantojusi no tēva, kuru tikpat kā neatceras. Bet ko lai saka par Raselu? Viņa tēvs taču ir tīri jauks. Varbūt negantniece bijusi Rasela māte? Bet varbūt pie visa vainojama vecāku izturēšanās pret Raselu?

Džordžija pēkšņi apmulsa. Savā ziņā Remora ar savu stingro sadalījumu un īpatnībām bija vieglāk saprotama.

Kā jums šķiet, kāpēc es te ierados? Džordžija jautāja.

Nezinu, atbildēja Paolo. Nogādājot talismanu citā pasaulē, nekad nevar zināt, ko tas sameklēs, nedz arī par šī cilvēka sūtību. Rodolfo domā, ka Lučiano, iespējams, bija ieradies, lai glābtu Hercogieni, bet tu jau laikam zini, cik dārgi viņam par to bija jāmaksā.

Džordžija pamāja.

Lučiano beigās laikam Hercogieni tomēr neizglāba. Di Kimiči viņu taču nogalināja, vai ne?

Iestājās klusuma brīdis, un tad Džordžija izdzirdēja no ielas nākošus apslāpētus, pulsējošus trokšņus.

Kas tur? viņa noprasīja.

Uz šo jautājumu man būs atbildēt vieglāk nekā uz citiem, atbildēja Paolo. Tur notiek bundzinieku mēģinājumi

Stellata sacīkstēm. bungošanu līdz sacīkstēm dzirdēsi bieži. Iesim pastaigāt, redzēsi pati!

Kad viņi izgāja laukā, bungu dārdoņa pieņēmās spēkā. Džordžija uzreiz pazina bruģēto ielu, kas veda uz skvēru ar sudraba strūklaku. Ienākot skvērā, meitenei aizrāvās elpa. Piazza del Puoco (uguns laukums) mudžēja no dzelteni sarkaniem karogiem, uz kuriem viļņojās auna tēls ar sudraba kroni. Divi labi noauguši puiši mētāja karogus sarežģītā rakstā vienā taktī ar nepārtrauktajiem bungu sitieniem.

Pāris nākamo nedēļu laikā bungu skaņas, spēlētāju un karognesēju diennakts mēģinājumi iezīdās Džordžijai smadzenēs, un viņa tos dzirdēja visur Remorā un Londonā, gultā un skolā, miegā un nomodā. Tās bija Stellata skaņas. katrā zvaigznājā sanāca jauniešu pulciņš atbildīgie par krāšņu izrādi procesijā, kas pirms sacīkstēm apjozīs Campo. paolo paskaidroja Džordžijai, ka delegāciju priekšgalā soļos bundzinieki un karognesēji un tikt izvirzītam viņu pulkā bija liels gods.

Vai Čezares viņu vidū nav? Džordžija jautāja, domādama, ka tāpēc zēna nebija mājās.

Nē, atbildēja Paolo. Šogad Čezare būs mūsu žokejs -pirmo reizi. Pērn gan viņš maršēja parādē.

Karognesēji un bundzinieki jau virzījās ārā no skvēra un pēc brīža ievijās šaurajās zvaigznāja ieliņās, un skaņa ielocījās līdz ar viņu soļiem līkloču rakstā Auna valstībā, kļūdama te skaļāka, te atkal pieklusdama. Nopakaļ, trokšņa un krāsu vilināti, skrēja bērneļi, bet Paolo un Džordžija palika sēžam uz strūklakas akmens apmales.

Tas bija pasakains skats. Spoža saule, zilas debesis, klusi, liegi ūdens šļaksti, gleznainas ielas Džordžijai ienāca prātā televīzijas ceļojumu raidījums. Taču viņa zināja, ka Remoras izskats ir mānīgs, no tās dziļumiem varēja uzglūnēt briesmas. Joprojām bija grūti iedomāties, ka viņai varētu būt viena no galvenajām lomām sarežģītajā Tālijas politisko spēku sacensībā. Viss mazliet atgādināja jaunu datorspēli ar nezināmiem noteikumiem. Čezare lieliski aizstāja rokasgrāmatu, taču nedz viņš, nedz pati Džordžija nezināja, kādi ieroči ir viņas rīcībā.

Jūs allaž pieminat Brālību, un visi stravagantes, izņemot mani, kā dzirdu, ir vīrieši, Džordžija teica. Jūs, senators Rodolfo, Doktors Detridžs, pat Lučiano. Vai tiešām es būtu vienīgā sieviete?

Neesi gan, atbildēja Paolo, pazīstu kādu visai smalku stravaganti džiljā, viņu sauc džudite Mīle. Tēlniece. Vismaz viena dzīvo arī Belonā viņas vārdu gan nezinu. Tomēr tu esi pirmā sieviete stravagante, kas no jūsu pasaules ieradās mūsējā. Atzīšos, ka sākumā biju pārsteigts, sevišķi, kad uzzināju… ceru, ka tu man piedosi tu jau izskaties drīzāk kā mūsu puiši. Taču talismanu izvēle nebūt nav nejauša. Tie allaž atved pie mums cilvēku, ko gaidām visvairāk.

“Ak, kaut tik es zinātu, kādā nolūkā,” domās piebilda Džordžija.

*

Manuši uzturējās Lauvenes zvaigznājā. Ne jau pie staļļiem, bet kāda namiņa tuvumā, kurā dzīvoja večiņa vārdā Grācija. Viņa neraksturīgi savai ciltij bija apprecējusies ar remo-rieti, atteikdamās no mantojuma. Vēl tagad, piecēlusies rīta agrumā, Grācija vērsa seju pretim saulei, bet krēslas stundā allaž no tās atvadījās. Tomēr večiņa ar savu ticību bija noslēgusi kompromisu: pateikusi ardievas klaiņojumu dienām, viņa tagad dzīvoja namiņā.

Grācija bija jau sirma atraitne, lai ari saglabājusi slaidu, pievilcīgu augumu, bet ģimenes dzīves sākumā abi ar vīru gan bija gulējuši saliekamajā gultiņā mājas lodžijā, lai nodrošinātu bērnu ieņemšanu zem zvaigznēm. Bērni četri dēli un trīs meitas -bija jau pieaugušie, kam audzināmi savi bērni, un visi, izņemot meitu, bija atgriezušies pie manušu dzīvesveida. Lūk, kādu likteni viņiem bija novēlējušas zvaigznes!

Aurelio un Rafaela veda Grācijai vēstis no bērniem, kas dzīvoja izklaidus visā Tālijā, līdz ar to, katrreiz ierodoties Remorā, nodrošināja sev viesmīlību atraitnes namā. lauvenes zvaigznājs bija noslēdzis savienību ar Romulu, pilsētu Tālijas dienvidos, ko di Kimiči klana taustekļi vēl nebija aizsnieguši. Tieši tur Grācija bija sastapusi nākamo vīru abi tolaik viesojās Romulā. Pūķa pilsētā bija uzliesmojusi mīlestība starp daiļu, jaunu manušieti un viesi no Lauvenes aploka. Mīlestība izrādījās pietiekami stipra, lai noturētu Grāciju vīra mājas mūros arī pēc viņa nāves. Nu jau pagājis laiciņš, kopš viņa bija ievākusies guļamistabā zem mājas jumta.

Bet sirmgalve arī tagad svinēja agrākās dzīves lielākos svētkus, un tuvais Dievietes festivāls bija pats nozīmīgākais. Stellata grācijai neko neizteica, lai gan tādā dienā viņa labprāt priecātos Lauvenes ļaužu vidū, cerēdama uz viņu zirga uzvaru. Taču ap to laiku Grācijai un viņas manušu viesiem festivāla kulminācija jau būs garām. Manuši kārtējo reizi grasījās pavadīt nakti nomodā, lūdzot Dievieti, zvaigžņu piebārstīto debesu valdnieci. Un gaidīt rītu, kad virs Campo uzlēks saule, lai sveiktu dievietes pavadoni līdz ar pirmajiem saulstariem debess, kas saplūst ar rītausmas gaismu.

*

Vienreizējs! iesaucās Enriko, un viņš nemeloja. Nekā mīļāka par zirgiem spiegam nebija, un, kad Djego parādīja teiksmaini melno kumeļu, Enriko vispirms apbrīnoja tā trauslo daiļumu un neparastās īpašības. Taču jau brīdi vēlāk virsroku guva zemākas dziņas, un Enriko sāka prātot, kādu balvu saņems, kad viņš par šo brīnumu paziņos hercogam Nikolo.

Bet varbūt varētu gūt vēl lielāku balvu, ja kumeļš tiktu atdots Kundzes zvaigznājam? Bet varbūt Dvīņiem? Katrā ziņā tiem, kas piedāvās visvairāk sudraba.