Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

6. nodaļa. Pastarītis

Vai tik tu neesi sasirgusi? noprasīja māte, kad Džordžija brokastu laikā ceturto reizi gari nožāvājās.

Nē, nudien, mammu, man nekas nekaiš goda vārds, -viņa atbildēja, vienkārši pagājušajā naktī lāgā neizgulējos.

Un tā bija patiesība. Lusjēns jau bija brīdinājis. “Kad ik nakti stravagēju, atgriežoties mājās, allaž biju pārguris,” viņš atzinās, piebilzdams, ka viņš vismaz varēja aizbildināties ar slimību.

Šajā ziņā, pēc Džordžijas domām, Lusjēns varēja būt mierīgs viņa noteikti galu galā ir vesela.

Varbūt tev derētu šodien izlaist jāšanas nodarbības, -tēlodams norūpējušos vecāko brāli, ierosināja Rasels. Džordžija uzmeta viņam iznīcinošu skatienu.

Varbūt tev derētu vēlā stundā nespēlēt savu “mūziku”? -viņa atkodās. Tās dēļ nevarēju gulēt.

Nu, nu, jūs abi, beidziet vienreiz ecēties, neizturēja Ralfs. Maltītes laikā viņš necieta nekādus ķīviņus.

Džordžija jau bija uzģērbusi jātnieku bikses un zābakus. Dažkārt, kad tiešām uzsmaidīja veiksme, Ralfs un Mora aizveda viņu uz stalli, taču tas bija tālu un aizņēma visu rītu, jo nācās Džordžiju gaidīt. Tāpēc visbiežāk kā šodien meitenei vajadzēja braukt ar ķiveri un pātadziņu rokās metro vagonā teju līdz galastacijai.

Tā kā jātnieka aksesuāri runāja paši par sevi, dažs labs jokupēteris brauciena laikā mēdza apjautāties: “Bet kur tad tavs zirgs?”, skaļi iesmiedamies par savu asprātību. Šodien meitene nelikās neko manām, lai gan paraduma pēc saskaitīja asprāšus.

Šoreiz tikai trīs, nomurmināja Džordžija, kāpdama autobusā, lai dotos no stacijas uz stalli. Laikam zūd kvalifikācija.

Pazīstamā staļļa smarža acumirklī atsauca atmiņā Remoru, kur zirgus cēla bezmaz dievu kārtā, arī tos bez spārniem. Gandrīz visu nakti Tālijā tā bija diena Džordžija bija runājusi ar Lusjēnu un Čezari par di Kimiči, Belecu, stravagē-šanu un tālijas burvību. patlaban meitene dedzīgi vēlējās tur atgriezties, lai uzzinātu vairāk par zirgu cilti, kas, šķiet, pārņēmusi savā varā visu pilsētu. Un lai atkal tiktos ar Lusjēnu.

Sarunas beigās Lusjēns piekodināja katm nakti nestravagčt, lai nepārgurtu. vēl viņš bija brīdinājis, ka vārteja no Džordžijas pasaules ieguvusi bēdīgu slavu ar savu nepastāvību. Viņš ar Detridžu un noslēpumaino Rodolfo, kas Lusjēna acīs nepārprotami bija dižgars, centās izstrādāt stravagēšanas ceļa sakārtošanas metodi. Neierodoties Tālijā visu nedēļu, varētu gadīties, ka tur aizritējusi tikai viena diena.

Bet vai tad varēja zaudēt kaut vienu iespēju tikties ar Lusjēnu? Skaidrais saprāts Džordžiju brīdināja, ka palikt kopā ar Lusjēnu viņai tikpat maz izredžu kā tad, kad zēns tiešām būtu miris. Galu galā Lusjēns bija miris, ciktāl tas attiecās uz Džordžijas pasauli. Ari tad, ja viņa aizstravagētu uz tāliju, lai apmestos tur uz visiem laikiem, tas, protams, neietilpa Džordžijas plānos diez vai viņi pārkāptu draudzības robežu. Pietika atcerēties Lusjēna seju, dzirdot pieminam jauno Belecas Hercogieni. Džordžija atkal ieslīga izmisuma purvā.

Hercogieni laikam sauca Arianna, un ar viņas dzimšanu saistījās noslēpums īstenībā viņa bija iepriekšējās Hercogienes un Rodolfo meita. Lusjēns un Arianna bija sadraudzējušies pasen, kad Arianna vēl neko nezināja par saviem vecākiem. Tolaik viņa bija vienkārša Belecas lagūnas salas meitene. Vēlāk tika "nogalināta" Ariannas māte un atklājās patiesība.

Džordžij! atskanēja sauciens, un meitenes sapņojums pārtrūka. Vai šodien tu jāt nedomā. Varbūt visu rītu stāvēsi pagalma vidū?

Tā bija Džīna, staļļa vadītāja, viens no Džordžijas mīļajiem cilvēkiem.

Atvainojos, aizklīdu zilās tālēs, atbildēja Džordžija, un tā bija patiesība.

Falko di Kimiči bija pavisam viens, ja neskaita kalpus. Zēna rīcībā bija visa pils, pa kuru varēja klaiņot pēc sirds patikas. Di Kimiči vasaras pils Santa Finā, ap desmit jūdžu attālumā no Remoras, bija lepnākais no Džiljas hercogu mājokļiem. To uzbūvēja otrais hercogs Alfonso, Falko vectēvs, kas bija tā aizrāvies ar naudas pelnīšanu, ka apprecējās tikai sešdesmit piecu gadu vecumā.

Spītējot vecumam, Alfonso sarūpēja sev četrus dēlus: sešdesmit septiņu gadu vecumā vecāko Nikolo, bet desmit gadus vēlāk pastarīti Džakopo, tagadējo Belonas princi. Hercogs Alfonso nomira astoņdesmit septiņu gadu vecumā (Falko piedzima pēc vairāk nekā divdesmit gadiem), dodot Nikolo iespēju kļūt par hercogu jau divdesmit gadu vecumā. Alfonso sieva Renata bija ievērojami jaunāka par savu vīru. Falko savu omīti atcerējās labi tā bija sīciņa sirmgalve ar neparasti mirdzošām acīm, viņa kliboja pa palazzo ar spieķīti, par visu interesējās un lepojās ar brīnišķīgajiem dēliem un mazdēliem.

“Pat ar mani,” nodomāja Falko, ar grūtībām un gausi uz divām kūjām kleberēdams no telpas uz telpu. Bet tādas domas viņam nebija raksturīgas: Falko sevis žēlošanu neatzina.

Falko bija dievināts bagātas, ietekmīgas dzimtas pastarītis, izskatīgākais dēls dzimtas atzarā. Tēvs hercogs Nikolo turēja dēlu rokās jau dažas minūtes pēc viņa nākšanas pasaulē, kaldams plānus par jaunām hercogistēm, kuras apgūt vai nopirkt, lai skaistais bērns tiktu pie augsta titula.

Falko bija trīs par viņu vecāki brāļi katram bija savi talanti. Gan Fabricio, gan Karlo bija izskatīgi un gudri; Fabricio visnotaļ piemērots tēva mantinieka lomai, jo dzīvi interesējās par politiku un diplomātiju un ik dienu neskaitāmas stundas aizvadīja kopā ar Hercogu. Karlo bija vairāk uzņēmējs, tāds kā ģimenes pamatlicējs. Jau puišeļa gados, būvēdams no koka klučiem pilis, Karlo vēlējās brāļus nokalpināt kā zaldātus.

Falko mīļākais brālis bija Gaetano, gados vistuvākais un nebūt ne skaistulis. Īstenībā Gaetano bija neglīts ar lielu degunu un milzīgu, sašķiebtu muti. Runāja, ka viņš pēc izskata atgādinot vectēvu Alfonso, kas bija uzbūvējis lielo Santa Finas pili. Gaetano katrā ziņā bija gudrākais no brāļiem un vairāk interesējās par bibliotēkām Santa Finā un tēvoča Pāvesta pilī.

Ar Gaetano varēja arī vislabāk pavadīt laiku. Viņš prata jāt un paukoties, izgudroja vienreizīgas rotaļas. Laimīgākās Falko bērnības stundas aizritēja kopā ar Gaetano Santa Finā, darbojoties brāļa izdomātajos bruņinieku un spoku piedzīvojumu romānos ar paslēptām bagātībām un ārprātīgu cilvēku ģimenes noslēpumiem, slepenībā turētiem testamentiem un kartēm. Spēlēt jaunavu un kareivīgu ķēniņieņu lomas Gaetano lugās šad tad varēja piemnāt vecāko māsu Beatriči, tomēr uzņemties sieviešu tēlus un ietērpties muslīnā un brokātā bieži vien nācās Falko, jo viņš bija apveltīts ar smalkiem sejas vaibstiem un milzīgām, melnām acīm.

Tomēr vistuvākie Falko sirdij bija piedzīvojumu romāni ar zobenu kaujām. Zobenu karjeru brāļi uzsāka ar koka ieročiem, bet, kad Falko bija desmit gadus vecs, noslēdza ar flo-retēm. Cīnīdamies brāļi izskraidelēja augšup lejup visas pils kāpnes, sākot ar galveno marmora kāpņu plašumiem un beidzot ar noslēpumaini sazarotajām koka kāpnēm kalpu galā. Divkaujas notika zem smagajām lustrām banketu zālē, metot simtiem atspulgu tās spoguļsienās. Māņkustības un atsitienus jaunie di Kimiči praktizēja pat pils virtuvē, apgāzdami pannas un pārbiedēdami kalpones. Lai gan Gaetano bija četrus gadus vecāks par savu mazo brāli, prasmju ziņā abi bija līdzvērtīgi un, zaudējuši elpu, allaž sabruka un smējās reizē.

Tas bija vienreizēji. Taču pirms diviem gadiem, kad Gaetano kļuva piecpadsmit gadus vecs, visam pienāca gals. Gaetano grasījās iestāties Džiljas universitātē, un audzinātāja Ignačio aprūpē paliktu tikai viens skolēns. Brāļu rīcībā gan vēl būtu garās vasaras brīvdienas, kad varētu turpināt paukošanos un lomu spēli, ja vien ar Falko nenotiktu nelaime.

Tieši par to, ar sāpēm pievārēdams vienas no kāpnēm, kas savulaik padevās bez grūtībām, Falko patlaban prātoja. Sasniedzis milzīgo velvēto lodžiju, no kuras pavērās skats uz pils galveno ieeju, Falko, smagi elsodams, vēroja lauku ainavu un, ieķēries margās, atpūtās.

Stalli no šejienes nevarēja redzēt, un labi vien bija. Pēc negadījuma Falko zirga mugurā nekāpa nebija nekādas vēlēšanās, viņš pat nezināja, vai tam pietiktu spēka. Ļaut savu neveiklo augumu celt mugurā dzīvniekam, uz kura viņš savulaik viegli uzlēca pats, šķita nepanesams pazemojums. Falko piemita savs lepnums.

Piecpadsmitajā dzimšanas dienā Gaetano saņēma dāvanu -jaunu, nervozu sugas bēri vārdā Kaino. Falko lūdza atļauju pajāt, bet brālis sev neraksturīgi atteica. “Zirgs tev ir par lielu, Falkončino,” Gaetano paskaidroja. “Pagaidi, līdz paaugsies.”

Pieaugušie toreiz smējās, bet Falko vārījās dusmās. Savu mūžu neviens nebija viņam atteicis tāpēc vien, ka viņš ir par mazu vai par jaunu. Gaetano taču labāk par visiem ģimenē vajadzēja zināt, cik spēcīgs un spējīgs ir Falko. Vai tad viņš šorīt nebija piespiedis brāli padoties, kad abi plašajā banketu zālē paukojās visapkārt sešus metrus garajam galdam?

Falko gaidīja, līdz pie tā paša galda beigsies lielā dzimšanas dienas maltīte. Visi ēda un dzēra bez jēgas, izņemot Falko, kas bija galīgi noskaities. Pēc maltītes beigām viesi izklīda pa pils augšstāva vēsajām istabām baudīt siestu. Pat Gaetano aizgāja pasnaust pie saviem manuskriptiem bibliotēkā.

Izgājis laukā, Falko devās uz stalli un apsegloja Kaino. Tas bija neprāts. Zirgu puiši bija aizgājuši pusdienās, zirgi agrīnās pēcpusdienas tveicē jutās samiegojušies, un sirmis nepazina zēnu, kas to veda laukā no staļļa. Tomēr sev mugurā Kaino kāpt neliedza, tikai mazliet pieglauda ausis, laikam jau jātnieka jutīgās rokas zirgu nomierināja.

Taču laukā, agrās pēcpusdienas svelmainajā saulē, bēris gāja nelabprāt un drīz vien saīga. Kaino klīrīgi apgāja ceļa oļus, kas viņam nepatika, palēninot gaitu līdz sēru procesijas solim, un, tiklīdz Falko iespieda zirgam sānos papēžus, tas no miera stāvokļa strauji uzņēma riksi un pēc brīža jau aulekšiem metās pāri laukam. Falko nobijās. Gaetano taču neganti pārskaitīsies, ja viņš jauno zirgu nodzīs. Savādi, bet par sevi Falko nebaidījās.

Kaino, pamanījis ceļā augstu mūri, saslējās pakaļkājās, lai šķērsli pievārētu. Un tas viņam teju izdevās. Taču izšķirošajā brīdī gaisā pacēlās putns un zirgu izbiedēja, un Kaino nokrita uz muguras, paraudams sev apakšā jātnieku.

Pusstundu vēlāk staļļa puiši ievēroja, ka bēris pazudis. Galvenais zirgu puisis ar satraucošo vēsti skrēja pie Nikolo, kas nīgri iztrūkās no snaudas. Muļķa puika tādā karstumā dzīt laukā zirgu, Hercogs noburkšķēja, laikam tak nespēja nociesties, neizmēģinājis dāvanu.

Nē, Jūsu Gaišība! atbildēja zirgu puisis. Jūsu kalps teica, ka Gaetano kungs sēžot bibliotēkā.

Viņus atrada tikai pēc vairākām stundām. Zirgs jau bija pagalam izvalbītām acīm, skaistā galva vienās asinīs un putās. Kaino bija lauzis sprandu. Tikai piecatā vīri spēja nocelt dzīvnieka ķermeni no zēna. Viens no tiem bija izmisušais Hercogs, kas par katru cenu vēlējās nest pastarīša ļengano ķermeni rokās uz palazzo. falko tikpat kā neelpoja.

Kurjers aizauļoja uz Santa Finu pēc ārsta, kas pēc ierašanās secināja, ka zēna stāvoklis ir bezcerīgs. Trīs dienas Falko dzīvība karājās mata galā. Falko to skaidri atcerējās toreiz šķita, ka viņš lido augstu virs raudošās ģimenes tikpat kā uz viņa istabas augstajiem griestiem gleznotie eņģeļi. Tāpat kā viņi, arī Falko neko nejuta viņš bija gaismas, siltuma un domas iemiesojums. Tikai ceturtajā dienā zēna sakropļotajā ķermenī atgriezās apziņa un sākās viņa sāpju ceļi.

Salauztās ribas, brūces un nobrāzumi ar laiku sadzija, lai gan rēta uz vaiga palika uz mūžu. Taču labā kāja palika kropla, un nekādas ārsta pūles ar šinām un pārsējiem nespēja atdot tai kustību vieglumu un dabisko gaitu. Pagāja vēl divi gadi, līdz Falko iemācījās staigāt kā tagad ar kruķiem, kad par katru soli nācās maksāt ar pūlēm un sāpēm. Atspiedies pret margām un atbalstījis zodu izdēdējušajā plaukstā, Falko atcerējās drausmās ciešanas, kas bija jāpārdzīvo vecākiem. Māte pirms gada nomira drudzī, iesveldama Falko jaunas sāpes. Tēvs viņu joprojām mīl to Falko zināja. Taču šādu mīlu viņš nespēja īsti pieņemt, jo gauži kaunējās par savu sakropļoto ķermeni.

Gaetano mocījās sirdsapziņas pārmetumos, viņš vēl tagad tik tikko spēja uzlūkot Falko. Vecāko brāli nepameta izjūta, ka nelaime būtu gājusi secen, ja viņš nebūtu pastarītim atteicis. Falko vecāko brāli nevainoja, un neviens cits arīdzan. Pastarītis apzinājās, ka pie visa vainīgs viņš pats. Zēns nespēja piedot sev skaistā zirga nāvi un domāja, ka ciešanas ir pelnīts sods. Dažkārt ienāca prātā, ka Gaetano neviltotā biedriskuma zaudējums ir papildu sods, kas viņam jāizcieš, un tas bija bezgala smagi.

“Interesanti, kur tagad ir Gaetano?” Falko ienāca prātā.

Pēkšņi kā uz burvja mājienu putekļainā ceļa līkumā no Remoras puses parādījās jātnieks. Falko acumirklī zināja, ka tas ir Gaetano neviens cits tā zirgā nesēdēja. Sendienās Falko būtu skrējis uz vārtiem un brāli apkampis. Tagad tas nebija iespējams pat tad, ja viņš to gribētu. Falko palika uz vietas, brīnīdamies, kāpēc brālis tā steidzas.

Džordžija juta, ka jāšana viņai padodas labāk. Nogurums likās kā ar roku atņemts, palicis tikai možums. Viņa bija jauna, mundra, vesela un šonakt atkal tiksies ar Lusjēnu ja vajadzēs, pavaļosies gultā visu svētdienu. Labo omu nespēja sabojāt pat Rasela ņirdzīgais ģīmis, kas Džordžiju sagaidīja mājās.

Džordžija ielaida vannā neciešami karstu ūdeni, pielēja klāt smaržīgas putas. Aiz vannasistabas durvīm jau skanēja Rasela burkšķēšana, bet velti viens no mammas nerakstītajiem likumiem noteica, ka Džordžijai pēc jāšanas nodarbībām jāizmērcējas karstā ūdenī. Džordžija palika vannā, kamēr tā atdzisa, un tad, pielaidusi klāt karsto ūdeni, aizsap-ņojās par Remoru.

Te pēkšņi meitene satrūkās: viņa taču jau laidās miegā. Aši izkāpusi no vannas, Džordžija sparīgi apslaucījās dvielī. Uzvilkusi pār apakšveļu halātu, viņa ielika jātnieku bikses veļas grozā, pirms tam izvilkusi no kabatas spārnoto zirdziņu. Talismanu sargāja polsterēts iesaiņojums. Lai gan jāšanas nodarbībā zirdziņš traucēja, Džordžija no tā nešķīrās. Nolāpītā Rasela dēļ.

Gaetano skrēja, izlaizdams katru otro marmora pakāpienu. Sulainis pie durvīm pateica, kur meklēt Falko. Gaetano nevilcinājās ne mirkli. Pieskrējis pie brāļa, viņš to pēc divu gadu pārtraukuma apkampa.

Brāl! Gaetano elsa. Mums bija jāsatiekas. Tēvs grib, lai es precos!

Falko jutās aizkustināts. Bija tikpat kā sendienās, kad brāli dalījās savos noslēpumus. Falko sirsnīgi atsaucās brāļa apskāvienam un ieskatījās viņa satrauktajā sejā.

Kas viņa ir? viņš jautāja. Neizskatās, ka tamdēļ tu justos pārāk laimīgs.

Ak, man vienalga, atbildēja Gaetano drūmāk, nekā pienāktos tamlīdzīgai vēstij. Nekad neesmu cerējis, ka šajā jautājumā man būs teikšana. Man jau sāka likties, ka tēvs nodomājis pievērst mani baznīcai.

Un tu esi vīlies? nesaprata Falko.

Nē jau, atsaucās Gaetano, nepacietīgi soļodams turp un atpakaļ pa lodžiju. Tu nesaprati. Tas neattiecas uz mani vien. Manuprāt, tēvs izdomājis, ka nākamais pāvests ģimenē būsi tu

Falko apstulba. Būdams apveltīts ar asu prātu, viņš, tāpat kā brālis, visu saprata. Viņš vairs nebija skaistais pastarītis, kas piemērots kāpšanai tronī vai precībām ar kādas Tālijas hercogu ģimenes atvasi. Diez vai kāda sieviete uz Falko paskatīsies. Tāpēc viņu var sūtīt projām uz baznīcu priesteri taču neprecas. Falko nosirmos, neiepazinis citu sieviešu glāstus, izņemot māti un māsu. Līdz Ferdinando nāvei Falko likumīgi kļūs par kardinālu. Tiks izspēlētas vēlēšanas, un viņu iecels pāvesta tronī.

Falko tēvu mīlēja, bet ilūzijas par viņu neloloja. Nikolo visu nokārtos un, ja pats nomirs pirms Ferdinando, būs parūpējies, lai viņa plānus īsteno pēctecis Fabricio. Falko juta, ka trīspadsmit gadu vecumā viņam saplānota visa nākotne. Viņa viedoklim atvēlēts šaurs stūrītis, ko neviens neņems vērā. Falko varētu izveidoties par dižu garīgās pasaules zinātnieku, sacerēt filozofijas traktātus, kļūt par smalku vīnu lietpratēju. Tas viss tagad atklājās Falko acu priekšā. Taču viņš bija tikai zēns, lai arī ļoti gudrs, un nebūt nebija ar mieru beigt pasaulīgo dzīvi.

Gaetano izskatījās satriekts.

Neļaušu ar tevi tā izrīkoties. Mums jāmeklē izeja. Mans precību objekts ir jaunā Belecas Hercogiene. Vēl pavisam meitene jaunāka par mani. Tēvs man rādīja portretu īsta skaistule.

Attēlos viņas jau allaž tādas, vai ne? atbildēja Falko.

Vai atminies stāstu par princesi Rozi Mirandu?

Gaetano sejā atplauka viņa nepārspējamais blēža smaids. Stāsts par princesi bija viens no vecākā brāļa veiksmīgākajiem sacerējumiem. Viņi to izdzīvoja veselu vasaru tas bija garš, sarežģīts romāns par nodotiem mīlētājiem un dzimtu naidu, ar daudzām lieliskām zobenu kaujām. Gaetano sažņaudzās sirds, atceroties laiku, kad Falko bija tikpat laimīgs kā viņš un lēkāja no pakāpiena uz pakāpienu kā barons Moresko vai arī, ietinies vecā zila samta aizkarā, tēloja daiļu princesi.

Paklau, turpināja Gaetano, ja nu kas… Hercogienes tēvs un reģents ir RodOlfo Rosi. Varens burvis. Tēvs teica, ka viņš esot stravagante.

Falko acis iepletās vēl milzīgākas.

Kas tas tāds?

Gaetano saminstinājās.

īsti nezinu. Bet vienu gan zinu: viņš atstājis neizdzēšamu iespaidu uz tēvu un pārējiem. Stravagantes, kā runā, pārzina visus noslēpumus. Tomēr starp viņiem un mūsu ģimeni laikam pastāv naids. Tēvs nemūžam neies pie viņiem lūgties palīdzību.

Kādu palīdzību?

Par tevi, atbildēja Gaetano. Ja man tiešām izdosies to meiteni apprecēt, tad lūgšu viņas tēvam, lai tev palīdz. Esmu pārliecināts, ka viņš ar savām spējām varētu mainīt tavu dzīvi uz labo pusi. Tad tev nevajadzētu kļūt par pāvestu. Varēsi darīt, ko pats gribi.

Falko acis pildījās asarām. Ne jau tāpēc, ka viņš cerētu uz Belecas stravagantēm , kas varētu viņu izārstēt. Tādiem brīnumiem Falko neticēja. Raudāt gribējās tāpēc, ka viņi ar Gaetano atkal bija draugi.

*

Šoreiz Džordžiju Auna stallī jau gaidīja. Viņai bija sagatavots apseglots zirgs. Čezare meitenei uzsmaidīja.

Dosimies apciemot Merlu, viņš paziņoja. Varbūt palīdzēt tev uzkāpt?

“Jāju dienu, jāju nakti,” nodomāja Džordžija, “necik ilgi, un iedzīvošos Švarcenegera muskuļos!”

Kur tad Lučiano? tiklīdz Čezare uzkāpa zirgā, meitene apvaicājās.

Viņš būs tur jau priekšā, Čezare atbildēja.

Abi ar zirgiem pa bruģēto ielu devās uz Auna vārtiem un laukā no pilsētas. Nu jau viņi rikšoja gar pilsētas mūri, pajāja garām Vērša un tad Dvīņu vārtiem, līdz sasniedza lielceļu, kas no Saules vārtiem aizvijās uz ziemeļiem. Jājot garām Dvīņu zvaigznājam, abi paskubināja zirgus, tomēr no Dvīņu vārtiem viņiem aiz muguras paspēja izslīdēt ēna vīrs zirgā, kas tagad sekoja. Gluži uz papēžiem nelūgtais pavadonis, protams, nemina, viņš palaida sev priekšā vairākus vezumus un jātniekus. Enriko bija pārlieku slīpēts spiegs, lai rīkotos atklāti.