Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

18. nodaļa. Sāncenši

Zināmā mērā šķita vieglāk nekā pirmajā reizē. Tagad bija brīvdienas, un neviens īsti negaidīja Džordžiju brokastīs. Kad viņa beidzot nokāpa lejā, visi jau bija aizgājuši uz darbu. Palikusi bija tikai zīmīte ar norādījumu, lai viņa vakariņo sešos. Uzskrējusi augšā, meitene noveda pa kāpnēm Falko. Savu apģērba ansambli jaunais di Kimiči bija papildinājis ar beisbola cepuri.

Tev piestāv, teica Džordžija. Vienīgi esi uzvilcis to ačgārni.

Abi ieturēja laiskas brokastis. Falko izrādīja interesi par visiem virtuves mehānismiem pēc kārtas, lūgdams Džordžiju, lai parāda, kā kurš darbojas. Brfnišķīgi: tagad varēja ne vien paskaidrot, bet arī demonstrēt mikroviļņu krāsni, tējkannu un tosteri, lai arī beigās brokastis sanāca pamatīgākas nekā parasti. Falko jūsmoja par skapīšu saturu, un viss viņam bija jānogaršo. Jo īpaši jaunajam princim pie sirds gāja zemeņu ievārījums un apelsīnu sula, tāpat ari šķiņķis un baltmaizes radziņi.

Džordžijai pavērās iespēja uzskatāmi izrādīt ari trauku mazgāšanas automātu.

Vai tāpēc jūs iztiekat bez kalpiem, pajautāja Falko, ka mašīnas gatavo ēdienus un dzērienus, bet pēc tam jūsu vietā nomazgā traukus?

-Jā, apstiprināja Džordžija, pa daļai tāpēc. Bet mēs ari nevarētu atļauties maksāt viņiem algu. Mašīnu darbs sanāk lētāk.

-Jūs savā pasaulē kalpiem maksājat? nerimās Falko.

Tu gribi teikt, ka jūs ne? atjautāja Džordžija.

Falko un Džordžija saskatījās. Neticami, ka viņi, tik atšķirīgu laikmetu cilvēki, sadraudzējušies. Kopš šī brīža abiem taču nāksies dzīvot vienā pasaulē.

Lučiano pamodināja steidzīgu soļu un klusinātu balsu troksnis. Ar pūlēm saģērbies, viņš devās uz kalpu galu tur valdīja liels satraukums.

Kas noticis? zēns jautāja, skaidri zinādams atbildi.

Nespējam pamodināt jauno kungu, skaidroja mājas pārvaldnieks. Viņš… viņš izdzēris mikstūru nezinām, kādu tieši.

Vai aizsūtījāt pēc ārsta? jautāja Lučiano.

Jā, atbildēja pils pārvaldnieks, un Hercoga.

Ielaidiet mani iekšā! palūdza Lučiano.

Iegājis istabā, Lučiano apsēdās pie gultas ar aizmigušo Falko, kurš gulēja tāpat, kā Lučiano viņu naktī bija atstājis. “Interesanti, ko viņš patlaban dara Anglijā,” nodomāja Lučiano.

Kad Falko bija līdz sātam paēdis, Džordžija izrādīja viņam vannasistabu, paskaidroja, kā rīkoties ar dušu, elektrisko zobu birsti un pat Ralfa skuvekli.

Pēc dažiem gadiem tev tāda ierīce būs jālieto pašam, ja vien nesadomāsi uzaudzēt bārdu, Džordžija paskaidroja. Viņa aši izvadāja zēnu pa māju, parādīja, kā darbojas televizors un dators. Jo sevišķi Falko valdzināja elektriskie slēdži un krāni, bet nepatika paklāji uz grīdas, lai gan staigāt ar kruķiem pa tiem bija ērti.

Nāc! aicināja Džordžija. Mums jāiet. Labāk pārlieku nepieķeries manām mājām. Šeit tāpat dzīvot nevarēsi.

Varbūt iesim uz slimnīcu? lūdza Falko.

Pagaidām vēl ne, atbildēja Džordžija. Vispirms mums tevi jāreģistrē. Vai neesi aizmirsis, ko teicu par atmiņas zudumu?

Viņi lēnām soļoja pa Islingtonas ielām, šoreiz neskaitīdami minūtes, lai Falko aprod ar mašīnām un troksni. Džordžija centās izsmeļoši pastāstīt par luksoforu gaismām un gājēju pārejām, neaprobežodamās tikai ar palīdzību šķērsot ielu.

Falko interesējās par visu, sevišķi jau par garāmgājējiem. Viņš atklāja, ka vīriešus grūti atšķirt no sievietēm.

Visi staigā ūzās! Falko čukstēja.

Viņam pašam gan neviens nepievērsa uzmanību. Pēc Tālijas pieredzes Džordžija zināja, ka cilvēki visbiežāk ēnu pat neievēro, turklāt pelēcīgajā Anglijas vasaras dienā cilvēks bez ēnas nebija tik uzkrītošs kā spožajā Remoras saulē.

Tuvojoties mērķim, Džordžija palēnināja soli. Par šo brīdi meitene bija domājusi, un nu, kad tas bija klāt, viņu pārņēma augošs nemiers.

Labi, Džordžija teica, pagaidi tepat, es tikmēr ieiešu un visu noskaidrošu.

Ierodoties vasaras pilī, Hercoga rumaks mirka sviedros. Nokāpis zemē, di Kimiči pasvieda staļļa puisim pavadu, bet pats metās augšā pa kāpnēm, izlaizdams katru otro pakāpienu.

Kad izmisušais Hercogs, atrāvis durvis, metās uz gultu, Lučiano pielēca no krēsla. Nikolo sagrāba dēlu rokās, bet zēna ķermenis bija ļengans un paļāvīgs.

Kur ir ārsts? uzstāja Nikolo. Redzot Hercoga neprātu, metās baisi, tāpēc Lučiano, kamēr kalps skaidroja, ka ārsts jau ceļā, lūkoja izslīdēt laukā pa durvīm.

Pagaidi! Hercogs ieaurojās. Tu! Belecas puika! Paliec uz vietas! Kas tev par to visu zināms?

Šorīt dzirdēju kņadu, Lučiano nemelodams atbildēja. Kalpi pateica, kas noticis. Lūkoju Jūsu Gaišības dēlu modināt atradu viņu tādu, kā redzat. Kopš tā brīža esmu līdzās viņam un gaidu ārstu.

Vai pagājušajā naktī biji šeit? Nikolo jautāja.

Lučiano pamāja.

Bet kur tas otrais tavs kalps?

Mans draugs, rāmi izlaboja Lučiano. — Džordžio būs devies atpakaļ uz Remoru. Es pats arī labprāt turp brauktu, lai paziņotu viņam par notikušo.

Lučiano ar Džordžiju bija norunājuši, ka atstravagējusi meitene gaidīs viņu remorā.

Nikolo mētāja galvu kā ievainots lācis.

Pagaidām ej, viņš teica. Bet mums vēl ar tevi būs saruna. Jo īpaši tad, ja manam dēlam kaut kas notiks.

Ar smagu sirdi iekāpis karietē, Lučiano devās atpakaļ uz Remoru.

Zēnam zudusi atmiņa? kā nesaprazdama pārjautāja Vikija Malholenda.

Džordžija pacietīgi sāka skaidrot no sākuma.

-Jā, es jums jau teicu: viņš pienāca uz ielas man klāt, kad gāju garām. Pie jūsu durvīm piezvanīju tāpēc, ka nevienu citu tuvumā nepazīstu. Nezinu, ko darīt. Viņš, šķiet, aizmirsis pilnīgi visu neatceras nedz savu dzīvesvietu, nedz arī to, kas ir vina vecāki.

Bet varbūt viņš dzen jokus?

Nē, viņš izskatās tāds… savāds. Turklāt smagi cietis. Pārvietojas ar kaiķiem, viena kāja sakropļota. Tādā stāvoklī uz ielas ilgi neizturēt. Varbūt piezvanīt policijai?

Pagaidi, teica Vikija, ielaizdama rokas savos cirtainajos matos. Viņš stāv tur laukā?

Teicu, lai uzgaida, kamēr sameklēšu palīdzību.

Nu, varbūt labāk ievedīsim viņu šeit, pirms kaut ko sākam darīt, ierosināja Vikija.

“Izdevās!” nodomāja Džordžija. Par pārējo, cerams, parūpēsies pats Falko.

Abas ar Vikiju, piegājušas pie ieejas durvīm, pamāja Falko. Zēns stāvēja, kur Džordžija viņu bija atstājusi pie vārtiem -, bāls, saguris, ar visu svaru balstīdamies uz kruķiem. Džordžija dzirdēja, kā Vikijai, ieraugot Falko melnās cirtas un smalko, skaisto seju, aizraujas elpa.

Varbūt tu vēlētos ienākt? Vikija pajautāja, un Falko viņai uzsmaidīja.

Pienāca diena, kad Ariannai bija jaaizceļo no Belecas. Iebraukt Remorā bija paredzēts desmitajā augustā, un nākamajā

dienā pilsētas Campo jau pārvērtīsies sacīkšu trasē. Hercogienei piedienēja ceļot smalki, valsts karietē un nesteidzīgi, uz nakti piestājot ceļmalas viesnīcās, lai galamērķi viņa neizskatītos sagurusi. Gribējās apskatīt ari citus Tālijas novadus. Hercogieni pavadīja Rodolfo un Gaetano.

Lagūnu Arianna atstāja pirmo reizi, kopš stāšanās Hercogienes amatā tā bija viņas pirmā nozīmīgākā valsts vizīte. Arian-nas kalpone Barbara sekoja otrā pajūgā, kurā bija sakravātas lādes ar tērpiem Hercogienes oficiālo pasākumu nedēļai. Kad Hercogienes svīta ieradās piestātnē, lai dotos uz cietzemi, lādēm vien vajadzēja trīs mandolas.

Labi, ka, arī braucot pa jūru uz cietzemi, Ariannas seju sedza maska un galvā bija kapuce, jo viņā kūsāt kūsāja gaužām nehercogisks ceļotprieks. Krastā jauno Hercogieni sagaidīja jauni pārdzīvojumi. Belecas valsts kariete stāvēja cietzemē, un ceļošanai to izmantoja reti. Arianna pirmo reizi dzīvē ieraudzīja zirgus, kas ar savu dižo augumu un spēku uzreiz iedvesa viņā godbijību.

Nu viņa ieraudzīja Gaetano liela bēra mugurā, ko viņš, jājot uz Belecu pirms trim nedēļām, bija atstājis hercoga Nikolo stallī. Jaunais di Kimiči Hercogienes acīs cēlās. Arianna no karietes lodziņa viņam uzsmaidīja.

Jūs, Principe , šķiet, esat pieradis pie zirgiem, viņa teica Gaetano.

Tas tiesa, Jūsu Gaišība, Gaetano Hercogienei oficiāli atbildēja. Lai cik skaista jūsu pilsēta, zirgu man tur pietrūka.

Priecājos dzirdēt, ka vismaz citā ziņā jūtaties gandarīts, -Arianna, aizvilkdama aizkariņu, piebilda.

Ka tevi sauc? jautaja Vikija, iesēdinādama Falko virtuves krēslā. Vai savu vārdu atceries?

Nikolass Hercogs, atbildēja Falko, uzmanīgi izrunādams vārdu, ko abi ar Džordžiju bija izdomājuši. Vārds paša mutē skanēja neparasti, taču viegli iespiedās atmiņā.

Nikolas, turpināja Vikija, vai vari mums kaut ko par sevi pastāstīt?

Falko purināja galvu.

Nē, viņš meloja.

Kur tu savainoji kāju? Vikija nelikās mierā.

Laikam negadījumā, jājot ar zirgu, atbildēja Falko.

Bet kā tu nokļuvi šeit?

Falko uzmeta lūdzošu skatienu Džordžijai. Es tiešām nezinu, viņš teica, juzdams acīs sariešamies asaras.

Vikijas seja saviebās sāpēs. Metusi mieru iztaujāšanai, viņa aizgāja uzlikt uz uguns tējkannu.

Šķiet, tev taisnība, Džordžij, Vikija klusā balsī sacīja.

Nekavējoties jāpiezvana uz policiju un iespējami ātri jānoskaidro, kur ir viņa vecāki. Bet vispirms iedzersim kafiju -zēns izskatās galīgi izvārdzis.

Brīdi vēlāk Vikija ienesa paplāti dzīvojamā istabā, kur stāvēja klavieres un vijoles. Izdzirdējusi sev aiz muguras Falko pārsteiguma saucienu, Vikija teju neizlaida no rokām paplāti. Zēns lūkojās uz klavierēm noliktajā fotoattēlā. Lai arī jaunāks, viņam pretī lūkojās pats stravagante lučiano. nolikusi paplāti, vikija palīdzēja Falko iekārtoties klubkrēslā.

Redzu, ka tu skaties fotogrāfijā, viņa teica. Mans dēls Lusjēns. Viņš… pērn nomira.

Viņš tagad dzīvo citā vietā, atbildēja Falko. Džordžija iebukņīja princim potītē.

Vikija nobālusi apsēdās.

To pašu bērēs teica tas savādais vīrietis, viņa ar trīsām atcerējās. Ko gan tas viss nozīmē? Vikija pārlaida plaukstu pār acīm. Dažkārt man šķiet, ka Lusjēns turpina dzīvot kādā citā pasaulē. Man pat liekas, ka esmu viņu redzējusi.

Vikija uzmeta jauniešiem piesardzīgu skatienu, lai pārliecinātos, ko viņi par to domā.

Manuprāt, tā tikai tāda runāšana, aši izmeta Džordžija.

— Varbūt reliģiozs cilvēks.

Un tad paglūnēja uz Falko.

*

Šodien mums bija pavisam neparasts gadījums, Mora pie pusdiengalda ierunājās. No policijas atveda zēnu, kam zudusi atmiņa, laikam vecāki viņu pametuši.

Apžēliņ, atsaucās Ralfs, cik viņam gadu?

Trīspadsmit, atbildēja Mora. Vismaz viņš pats tā saka. Izskatās jaunāks. Turklāt smagi cietis fiziski, pārvietojas ar kruķiem. Taču pats dīvainākais, ka par zēnu pavēstīja Džordžijas vijoļspēles skolotāja Vikija Malholenda.

Džordžijai pēkšņi likās, ka Boloņas spageti garšo pēc pelniem. Viņa skaļi norija siekalas. Laiks vaļsirdīgi atzīties. Tikmēr Rasels spicēja ausis, lai gan parasti pusdienu laikā bija izklaidīgs.

Jā, vispār jau viņu tur klīstam ievēroju es, iedama garām Vikijas mājai, ierunājās Džordžija. Palūdzu Vikijai, lai izsauc policiju.

Visu acis pievērsās Džordžijai.

Bet, dieva dēļ, kāpēc tu man neko neteici? jautāja Mora.

Džordžija paraustīja plecus. Kas tur liels, viņa attrauca.

Kā? Vai tad tu katm dienu uzej pamestus bērnus, ko? -brīnījās Ralfs.

Kropļus Džordžija atrod bez grūtībām, atsaucās Rasels.

Viņa tos kolekcionē.

Cilvēkus ar īpašām vajadzībām, Rasei, māte skarbi iebilda. Nu, Džordžij, varēji gan pateikt. Tad es būtu oficiāli uzrakstījusi pieteikumu.

Kādu pieteikumu? Es taču viņu redzēju pirmo reizi mūžā, meloja Džordžija. Nejauši pamanīju, ievedu pie Malholendas kundzes, un viss. Vai tas kāds noziegums?

Nē, bet rada sarežģījumus, skaidroja Mora. Saproti, par bērnu ar tādu aprakstu netika ziņots, tāpēc mums nācās nodot viņu pagaidu aizbildņiem. Neba tu nezini, kā pie mums Islingtonā atbalsta bērnus, kam vajag audžuvecākus, un visi mūsu bērnunami plīst pa šuvēm!

Tikai nesakiet, ka vajadzēs viņu pieņemt savās mājās! -ierunājās Rasels.

Nē, Rasei, atbildēja Mora. Pieteicās Malholendi, un mēs viņus apstiprinājām par pagaidu aizbildņiem. Kamēr sameklēsim īstos vecākus, zēns dzīvos pie viņiem.

Bet kur, tavuprāt, palikuši vecāki? jautāja Ralfs.

Vecāki, visticamāk, ir patvēnima meklētāji, tā man šķiet, un pametuši bērnu apzināti sak, kāds atradīs, un bērns saņems kārtīgu medicīnisko aprtipi. Varbūt pat viņš Anglijā ieradies viens. Nav jau pirmais gadījums, teica Mora.

Tomēr mazliet nežēlīgi tā pamest bērnu, turpināja Ralfs.

Sevišķi, ja viņam zudusi atmiņa.

Ja vien tā ir zudusi, Mora šaubījās. Ļoti iespējams, ka vecāki piekodinājuši viņam tā teikt izklausās traģiskāk. Man tomēr gribas domāt, ka zēna ģimene nebūt nav cietsirdīga.

Džordžijai sametās neomulīgi mātes minējumi nebija tālu no patiesības.

Apsveicam ar atgriešanos! teica Paolo. Šķiet, pēdējā laikā tu mūs apciemo reti.

Nestrīdos, atzina Džordžija. Turpmāk būs citādi.

Tiešām? jautāja padzīvojušais stravagante. tavi vārdi skan pārliecinoši. Nezinu, kas jums ar Lučiano prātā. Es gan teicu, ka draudzēties ar di Kimiči jauniešiem nav peļami, tomēr jums jāuzmanās. Hercogs ir spēcīgs ienaidnieks.

Kamēr neatbrauca ekipāža ar Lučiano, Džordžiju puslīdz lika mierā. Lučiano nācās pastāstīt Paolo un Doktoram Detridžam par negadījumu, kas bija noticis ar Falko. Visi četri stravagantes brīdi klusēja katram par notikušo bija savs viedoklis.

Neba jūs abi neapjautāt bērneļa ieceri? ierunājās Det-ridžs. Viņš pastrādājis baisas lietas.

Manuprāt, Falko vienkārši apnika dzīvot un mocīties, -teica Lučiano.

Bet vai viņš jums nedz vienam, nedz otram par savu nodomu neieminējās? iztaujāja Paolo.

Nebija viegli, skatoties abiem vīriem acīs, izturēt jautājumu zalvi. Beigās Paolo lika Lučiano un Džordžiju mierā, tomēr izskatījās galīgi sadrūmis.

Ar lielu atvieglojuma izjūtu abi jaunie stravagantes devās uz pilsētu.

Negribētos pārdzīvot vēl vienu tādu nakti, atzinās Lučiano. Kā jums klājās tajā pasaulē?

Jauki, atbildēja Džordžija, lai gan pati jutās un arī izskatījās draņķīgi. Tagad meitenei bija noslēpums no Lučiano un arī citiem tāliešiem. Nevar zināt, ko Lučiano par viņas plānu teiktu.

Londonā Falko vaļējām acīm bija atlaidies gultā, kas savulaik piederēja Lučiano. Jaunais di Kimiči nekādi nespēja atslēgties. Pēc otrās stravagēšanas tik daudz kas bija noticis. falko pat nenojauta, ka Džordžija pie Lučiano vecākiem aizveda viņu tīšuprāt, tomēr tie viņam patika. Deivids it nemaz nelīdzinājās Falko tēvam, no viņa nepavisam nebija bail.

Uzzinājis sievas nodomu pieņemt ģimenē noklīdušu zēnu, viņš nedomādams piekrita.

Cik jauki atkal just mātes rūpes! Falko jau bija gandrīz aizmirsis, kā tas ir.

Tomēr jauno princi mocīja sirdsapziņa: viņš taču bija ieņēmis Lučiano vietu. Smagu sirdi Falko domāja par ciešanām, kuras, uzzinot par notikušo, piemeklēs viņa Remoras, Džiljas un Belecas radus. Falko zināja, ka Džordžija šobrīd kopā ar Lučiano uzturas Remorā, un pēkšņi viņu sagrāba ilgas pēc Tālijas.

Tāpat kā no ģimenes, Falko bija atteicies arī no Lučiano; jāatzlst, ka stravagantem viņš bija pieķēries kā brālim. Bet tagad, ja pilnībā īstenosies Falko nodoms, viņi ar Lučiano nekad vairs nesatiksies. Neko darīt, visi tilti nodedzināti. Talismans pie Džordžijas, un viņa nakšņo citās mājās. Bet varbūt Džordžija pastaigājas Remorā un, protams, tagad par Falko zobojas.

Nopūties Falko aizvēra acis. Spogulis gultas kājgali rādija melnas cirtas uz spilvena ne jau pirmoreiz.

Ko… ko tu izdarīji! iesaucās Lučiano.

Viņš bija gribējis uzzināt visu, kas ar Falko notika Londonā, un Džordžija, lai ari nodomājusi šo plāna daļu pagaidām neatklāt, nespēja klusēt. Kaut tik labuma, ka abi ar Lučiano atradās sabiedriskā vietā. Patlaban abi, sēžot uz akmens apmales, kas ieskāva slaidu kolonnu laukuma vidū, malkoja Carnpo delle Stelle tirgotavā nopirktu citrona šerbetu.

Lučiano ārdījās tik neganti, ka Džordžija zaudēja dūšu. Meitene bija cerējusi, ka viņš to vismaz apbrīnos, uz neko vairāk jau cerēt nevarēja, un tagad pati bija visu sagrāvusi.

Nespēju ticēt, Lučiano teica. Mani vecāki! Viņi taču nekad nerunāja par adopciju!

Nu, tas notika diezgan negaidīti, skaidroja Džordžija.

Viņiem piedāvāja, jo citas mājas sociālais dienests viņam nespēja atrast.

Man gan tas viss atgādina rūpīgu plānošanu, Lučiano skarbi pārmeta. Tu taču neteici, ka tiks iesaistīti mani vecāki!

Un tu iebilsti? Džordžija satraukta jautāja.

Nē, mirkli padomājis, Lučiano atbildēja. Ne gluži. Vienkārši esmu satriekts. Kā tev vispār kaut kas tāds varēja ienākt prātā?

Pēc sarunas ar tavu mammu, atzinās Džordžija. Viņa joprojām skumst pēc tevis. Falko taču kaut kur jādzīvo, un es iedomājos, ka tavai mammai vajag zēnu, par ko rūpēties.

Vai tik tu neesi žēlsirdīgā samariete? iedzēla Lučiano, izmocīdams smaidu. Zinu, tas izklausās patmīlīgi, tomēr man nepatīk, ja mani kāds aizvieto, pat Falko.

Džordžija cieši paspieda Lučiano roku.

Tā nenotiks, viņa teica, tevi aizstāt nevar.

Viņi devās atkal pie letes, lai atdotu koka krūzes, Tālijā vienreizējas lietošanas priekšmetu nebija.

Vai nav savādi, ka pēc nedēļas te būs sacīkšu trase? -ierunājās Džordžija, tīšuprāt mainīdama sarunas tematu. Če-zare un visi pārējie auļos ap laukumu.

Un Auna ļaudis drūzmēsies ielās, lai viņu un Arkandželo atbalstītu, piebilda Lučiano. Atnāks visa ģimene.

Vai tu sēdēsi skatītājos? painteresējās Džordžija.

Jā, juzdamies mazliet neveikli, atbildēja Lučiano. Cik zinu, mums ar Doktoru Detridžu Pāvesta tribīnē rezervētas vietas blakus Rodolfo un Hercogienei.

Karaliskajā ložā, piebilda Džordžija. Kā tas nākas, ka tu saejies ar aristokrātiem, bet es tikmēr esmu necils staļļa zēns?

Nejaušība, atbildēja Lučiano, bet varbūt liktenis.

Tev neatliks nekas cits kā sēdēt Campo kopā ar pārējiem remoriešiem. Varbūt tur valdīs lielāka jautrība.

Skat! pēkšņi iesaucās Džordžija. Zivis!

Lučiano satvēra dunci sev pie jostas. Trīs jaunieši, kas viņiem tuvojās, tiešām bija ģērbušies zili rozā Zivs zvaigznāja krāsās un pārāk draudzīgi neizskatījās. Sacīkšu priekšvakarā naidīgums starp zvaigznājiem padziļinājās. Lučiano un Džordžija bija mazākumā. Te negaidot Zivis atkāpās.

Pagriezušies Lučiano un Džordžija ieraudzīja tuvojamies Čezari un Paolo. Laikam jau Zivis nosprieda, ka četriem Auniem labāk griezt ceļu, sevišķi jau tāpēc, ka viens no atnācējiem bija izteikti stalts.

Sumināti, sveicināja Paolo. Diemžēl manas vēstis būs nepatīkamākas nekā Zivis, kur nu vēl tādas "mailītes" kā šī trijotne. Pēc jums ieradās ziņnesis. Hercogs Nikolo grib jūs abus redzēt Pāvesta pilī. Un aizkavēšanos viņš necietīs.

*

Pāvesta pilī Rinaldo di Kimiči gaidīja visnotaļ nepatīkama samna ar tēvoci. Rinaldo bija noklusējis par savulaik notverto jauno belecieti toreiz plāns ar lielu blīkšķi izgāzās. Savu vainu viņš izpirka, aizsūtot uz Džilju vēsti par krietni svarīgāku pasākumu sazvērestību pret Hercogieni. Taču patlaban Hercogs uzstājīgi pieprasīja izstāstīt visu, kas Rinaldo zināms par Lučiano.

Noķēri un atlaidi? Nikolo neticīgi jautāja. Zinādams, ka puika ir stravagante no citas pasaules?

Tās bija aizdomas, tēvoci. Turklāt, ja viņš arī bija no citas pasaules pats savām acīm redzēju, ka bez ēnas, tagad vairs nav. Vecā burvja Rodolfo plānos kaut kas nogājis greizi. Es jau teicu: kad izvirzījām pret puiku apsūdzību, viņam bija skaidri redzama ēna.

Bet kur palika tā grāmata? nerimās Nikolo. Tu stāstīji par grāmatu, kura viņam dārga un kurai kaut kāds sakars ar viņa spējām.

Rinaldo krēslā sagrozījās.

Grāmata ir pie manis, tēvoc, -taču nezinu, no kura gala tai ķerties klāt. Man ir aizdomas par kaut kādu blēdību.

Un tu tiešām puiku atlaidi?

Nevarējām taču viņu aizturēt veselu mūžību.

Varējāt pārgriezt rīkli, kamēr viņš pie jums bija.

Ienāca sulainis.

-Jūsu Gaišība, ieradušies jaunieši, pēc kuriem sūtījāt.

Vari iet, Rinaldo, Nikolo dzestri norīkoja.

Lučiano, pārmīdamies durvīs ar veco ienaidnieku Vēstnieku, satrūkās. Džordžija redzēja Rinaldo pirmoreiz un par viņa attiecībām ar Lučiano neko nezināja. Viņas acīs tas bija izstīdzējis, nemierīgs jauneklis, kas pagāja garām, smaržu mākoņa pavadīts. Nākamās divdesmit minūtes aizritēja, Hercogam neganti iztaujājot abus stravagantes par falko. kāpēc viņi tik bieži šurp nāca? Par ko runāja? Kas viņiem zināms par Hercoga dēla dvēseles noskaņojumu?

Turklāt atbildes Nikolo neapmierināja. Tas bija neizbēgami, jo Lučiano un Džordžija, izrādot cieņu Falko vēlmēm, bija spiesti melot. Tomēr apmānīt Hercogu nebija viegli. Abi stravagantes bija laimīgi, tikuši cauri ar veselu ādu, ja neskaita draudus.

Pat nedomājiet atstāt Remoru! Hercogs dzedrā balsī brīdināja. Visi pilsētas vārti taps aizslēgti, projām netiksiet! Ja mans dēls neatgūsies, jums būs jāpaliek tepat!

Pēc Lučiano un Džordžijas aiziešanas Hercogs saķēra ar rokām galvu.

*

No Remoras puses, spēkus netaupīdams, traucās jātnieks. Ceļā vairākkārt nomainījis zirgus, viņš beidzot nakts melnumā iejoņoja viesnīcā Volanas nomalē. Viesnīcnieks samiegojies nevarēja izšķirties, vai drīkst traucēt jaunā prinča mieru, tomēr beigās tika pārliecināts, ka gadījums ir neatliekams. Pēc mirkļa, acis berzēdams, Gaetano sēdēja gultā, pūlēdamies aptvert jātnieka atnesto vēsti.

Trešdien, rīta agrumā pa Saules vārtiem izbrauca smalka kariete. Logus tai sedza biezi aizkari, kas slēpa abus pasažierus. Uz jumta bija sakrauti ceļojumu saiņi, blakus kučierim sēdēja kalps smalkā livrejā. Gara auguma slaids rudmatis -tādi Tālijā sastopami reti un tāpēc bauda cieņu.

Kariete grabēdama ripoja pa tukšajām baiģētajām ielām, līdz iebrauca Auna zvaigznājā. Pie garas ēkas Via de Montone (auna iela) tā apstājās un rudmatainais kalps nolēca zemē. Aizkari tika atvilkti, karietes logs nolaidās, lai viņš var sazināties ar darba devēju.

Paraustījis klauvēkli, rudmatis iegāja namā pārliecināties, ka tur viss kārtībā. Tikai pēc rūpīgas telpu pārbaudes un atzīšanas par labām viņš sniedza roku ceļotājai, lai viņai vieglāk izkāpt no karietes. Atbraucēja bija glīta pusmūža sieviete pelēkā samta ceļošanas tērpā, vēl tīri slaida. Kundzes seju aizklāja plīvurs, pa pēdām viņai gāja kalpone, nesdama dažnedažādas kārbiņas un somas, kuras kalps pēc brīža pieklājīgi izņēma viņai no rokām. Visi trīs nemanīti iegāja namā viņus redzēja tikai baložu pāris un pelēks kaķis tikpat kopts kā smalkā svešiniece.

Nākamajā nedēļā Falko tika ierauts notikumu virpulī. Vispirms bija jāiet pie ārsta. Ārste Kenedija, ieraudzījusi Falko ierodamies kopā ar Vikiju Malholendu, rādīja pārsteigtu vaigu. Viņa ar Sociālo dienestu bija vienojusies, ka steidzami pieņems zēnu un novērtēs viņa veselības stāvokli. Ieradās arī Mora. Abas sievietes bija nedaudz pazīstamas.

Ārste ilgi un pamatīgi izmeklēja Falko, uzrunādama viņu par Nikolasu. Falko bija jāpatur prātā savs jaunais vārds. Uz ārstes jautājumu par bērnībā pārciestajām slimībām viņš nespēja atbildēt.

Labi, izmeklējusi Falko un izpildīdama Moras atnesto veidlapu, ārste turpināja, savā ziņā tu esi diezgan labā stāvoklī. Barojums labs, sirds un plaušas veselas. Tavos gados derētu pieaudzēt klāt divus trīs kilogramus. Augumā gan neesi pārāk padevies, bet varbūt sāksi strauji augt. Galvenais, protams, ir kāja. Par negadījumu, tu saki, viss aizmirsies, vienīgi, ka viss saistīts ar jāšanu? Lūzums gaužām nelāgs, saau-gumi slikti.

Vai jūs varētu manu kāju salabot? painteresējās Falko. Tieši tāpēc jau viņš šurp atceļoja.

Fs ne, atbildēja ārste Kenedija, bet, ieskatījusies zēna grūtsirdīgajā sejā, pasmaidīja un piebilda, taču ortopēdiska ķirurģiska iejaukšanās, manuprāt, tev spētu palīdzēt.

Tad ārste vērsās pie Moras: Uzrakstīšu pieprasījumu, lai Nikolasu pēc iespējas ātrāk uzņem Bārts nodaļā. tomēr domāju, ka viņam noteikti nepieciešama visai daudzpusīga operācija un tad fizioterapeitiskas procedūras.

Kā jūs domājat, vai pēc operācijas zēns varēs normāli staigāt? ierunājās Vikija, pajautādama to, ko neuzdrīkstējās Falko.

Malholendas kundze, neko jums solīt nevaru, atbildēja ārste. Tā nav mana specialitāte. Paklausīsimies, ko teiks ķirurgs. Tūdaļ pat piezvanīšu ārsta Tērnbula sekretārei, uzzināšu, kurā dienā viņi var zēnu uzņemt. Gadījums ir visai neparasts, un tāpēc, manuprāt, ilgi gaidīt nevajadzēs.

Paldies Dievam, atsaucās Mora, kurš tad nezina, kā dažkārt izrīkojas valsts veselības aizsardzības iestādes!

Un tad, iekodusi lūpā, nožēloja, ka palaidusi mēli, jo Vikijai pār seju pārslīdēja ēna. Protams, dedzīgajai, gādīgajai sievietei par ārstiem un slimnīcām zināms vairāk nekā viņai, tas nu jāatzīst.

Bārts nodaļā falko tika pieņemts nākamajā nedēļā. Medmāsa dīvaini noskatījās uz kruķiem slimnīcas īpašumu, tomēr neko neteica. Falko tika nosvērts un nomērīts, medmāsa atdeva viņam kruķus un pēc brīža iesauca Tērnbula kunga kabinetā. Zēns atkal bija atnācis audžumātes un ierēdnes pavadībā. Mora bija sociālās nodaļas vadītāja, taču izskatīja Falko gadījumu personīgi. Falko bija kļuvis pazīstams viņa portrets tīri bieži parādījās bulvārpresē ar virsrakstiem visas lappuses platumā, piemēram: VAI TAS NAV JŪSU DĒLS? vai arī PAMESTĀ ZĒNA TRAĢĒDIJA. Sociālais dienests nedrīkstēja pieļaut, ka Falko tiek nodarīta pārestība.

*

Džordžija paņēma Falko līdzi uz Goldsmita kunga veikalu. Princim ļoti iepatikās džungļiem līdzīgā aina, kas atklājās viņa acu priekšā tabakdozes un pulksteņi, zupu terīnes un pianolas [6] fragmenti. vecais antikvariāta tirgotājs uzmeta ziņkārīgu skatienu Falko kruķiem, pēc tam Džordžijai. Viena no Goldsmita kunga īpašībām, kas Džordžijai patika, bija tā, ka par sīkumiem viņš neizprašņāja.

Mans draugs Nikolass,. meitene iepazīstināja. Goldsmita kungs, un domās piebilda: “Arī mans draugs. Vēl arī Alise, tātad šajā pasaulē jau trīs.”

Goldsmita kungs, viņasprāt, mazliet atgādināja Doktoru Detridžu. Vecais tirgotājs un Falko apbrīnojami ātri atrada kopēju valodu pēc brīža abi kopā jau pētīja pulksteņa skapīša saturu.

Remorā pamazām sabrauca viss di Kimiči klans. Gaetano pēc vēstneša ierašanās agrā rita stundā bija atvainojies Hercogienei. Arianna, zaudējusi ceļabiedai, mazliet sapīka nāksies divas dienas aizkavēties prinča dzimtajā pilsētā Džiljā -, taču, redzēdama, ka jaunais di Kimiči tā bēdājas par brāli, viņa atmaiga.

Gaetano nosūtīja vēsti uz Belecu, un pēc pāris dienām bija jāierodas Frančeskai. Hercogs norīkoja ziņnešus uz Džilju, un ieradās pārējie Falko radinieki. Vecākie brāļi Fabricio un Karlo un māsa Beatriče, pametuši visus darbus, nekavēdamies steidza uz Remoru.

Falko ķermenis bezsamaņā tika pārvests no Santa Finas uz pilsētas slimnīcu, kas atradās Dvīņu zvaigznājā viņpus skvēram tāpat kā Pāvesta pils un katedrāle. Pāvests ik dienu noturēja katedrālē aizlūgumu par Falko, un Remoras ļaudis pieminēja viņu savās lūgsnās.

Falko, pēc oficiālā atzinuma, cieta Morte Vivenda, un cerības uz viņa atmošanos bija gaužām niecīgas. Tika atklāts arī indes pudeles saimnieks, un Santa Finas dārznieks saņēma nežēlīgu pērienu. Pie slimnīcas durvīm drūzmējās ļaudis, nesdami pateicības ziedojumus Dievietei, uz kuras tempļa drupām savulaik tika uzbūvēta slimnīca.

Hercogs neēdis un negulējis kā piekalts sēdēja pie dēla gultas, izņemot brīžus, kad meita Beatriče piespieda tēvu atpūsties un iebaudīt kādu miltumiņu. Viendien Hercogs aizsūtīja kalpus meklēt manušus un palūkot, vai aklais arfists nevarētu atnākt un pamuzicēt Falko zem slimnīcas loga.

Ieradās Aurelio un nospēlēja bezgala skumjas, žēlabainas meldijas tādas Remorā vēl nebija dzirdētas, ļaudis visapkārt mirka asarās. Rafaela šoreiz ziedojumus nevāca.

Lučiano un Džordžijai bija, ko turēt. Abi dzīvoja Hercoga draudu ēnā un satraukumā par Falko. Džordžijai izdevās pārliecināt Lučiano, ka Falko viņas pasaulē klājas labi, tomēr nedz viens, nedz otrs nebija domājis, ka zēna ķermenis Tālijā tik siksti turēsies pie dzīvības.

Ieradies Remorā trešajā dienā kopš brāļa atrašanas nesamaņā, Gaetano devās taisni uz slimnīcu. Pēc vairākām mokošām stundām viņš jāja uz Aunu. Staļļa pagalmā Gaetano sastapa Lučiano, Džordžiju un Čezari. Sākumā viņi tikai klusēdami apskāvās.

Negaidīju, ka tas notiks tik drīz, čukstēja Gaetano. Falko gan no manis atvadījās, tomēr, godīgi sakot, lāgā neticēju, ka viņš izšķirsies. Vai bijāt kopā ar viņu? Vai nekādi šķēršļi neradās?

Es ne, atbildēja Čezare, jo neesmu stravagante. taču tiešām jūtu tev līdzi.

Mēs bijām līdzās Falko, sacīja Lučiano. Džordžija uzņēmās kārtot visas lietas savā pasaulē.

Falko nonācis labās rokās, piebilda Džordžija.

Vislabākajās, precizēja Lučiano, viņš dzīvo pie maniem vecākiem.

Gaetano satrūkās, bet pēc tam apskāva Lučiano.

Tad jau mēs tagad esam brāļi, viņš teica.

Lučiano ievilka elpu.

Bet ko tu domā par Hercogieni? viņš apvaicājās.

Valdzinoša, Gaetano atbildēja. Tiešām apbrīnojama. Pēc dažām dienām viņa būs šeit.

Bet Džordžija nodomāja: “Interesanti, kuram sirds sit straujāk man vai Lučiano?”