Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

4. nodaļa. Spoks

Auna zvaigznājā, pieturā pie zirgu meistara mājas, apstājās zirgu vilkta ekipāža. No tās izkāpa divi ceļinieki viens bija stīvs un kustējās piesardzīgi. Otrs, krietni jaunāks, lunkani izlēca no ratiem un pasniedza vecākajam vīram palīdzīgu roku. Abus saistīja acīmredzama pieķeršanās. Viņus varētu noturēt par tēvu un dēlu, ja ne viņu atšķirīgā āriene. Zēns bija slaids, kupliem, melniem, cirtainiem matiem, kas bija ataudzēti pēc tāliešu paražas un viegli atsieti uz aizmuguri ar purpura lenti. Viņa apģērbs liecināja par bagātību, bet ne ārišķību.

Vecākais vīrs bija plecīgs un, kaut arī kustējās gausi, tomēr likās tīri rosīgs. Sirmiem matiem, cienīgs tāds varētu izskatīties universitātes profesors, taču rokas vīram bija sastrādātas, radušas pie fiziska darba.

Abi ceļotāji agrā, dzestrā rītā stāvēja uz Remoras bruģa un meta ziņkārus skatienus visapkārt.

Vēl vien’ pils-sēta, Lučiano, ierunājās vecākais virs.

Bet smalka arīdzan. Interesanti, ko šamie teiktu, uzzinājuši, no kādas tālienes atvažojām?

Jauneklis nepaspēja atbildēt, kad mājas durvis atvērās un viņu priekšā nostājās liela auguma sirms virs.

Maestro! virs, acīm iemirdzoties, iesaucās. Sumināts! Priecājos jūs redzēt. Tāpat arī jūsu dēlu.

Abi apskāvās kā brāļi, un mirkli vēlāk zirgu meistars ar spēcīgajām rokām apkampa arī jaunekli. Jums jātiekas ar manu Čezari esat vienos gados. Nāciet abi iekšā! Teresa jums sagatavojusi kārtīgas brokastis.

Dienas lielāko daļu Džordžija aizvadīja kā pa miglu. Brokastu laikā viņa pat nedzirdēja, ka Rasels nosauc viņu par narkomāni. Pirmo reizi pēc ilga laika Džordžijas prāts bija tik aizņemts, ka Rasels palika neievērots.

Jau Tālijā Džordžija nodomāja, ka pēc atgriešanās savā pasaulē zvaigžņu pilsēta šķitīs kā sapnis. Tomēr tas nebija sapnis. Kaut gan tajā pasaulē Džordžijai nebija ēnas, viņa tomēr dzīvoja pilnasinīgi, pirms aizmigšanas bēniņos iemalkoja alu, ieēda maizi un olīvas. Vienubrīd gan šķita, ka nebūs pa spēkam aizlaisties projām kaut vai tāpēc, ka Čezare un Paolo naktī grasījās pārvietot spārnoto zirgu Merlu un tās māti Zva igžņuga ismu.

Džordžija labprāt būtu palikusi un piedalījusies piedzīvojumā, taču Paolo brīdināja, ka, paliekot pa nakti Tālijā, viņas ķermenis no rīta Londonā tiktu atrasts guļam nesamaņā.

Tavi vecāki nobītos, Paolo skaidroja. Nodomātu, ka esi saslimusi. Tiklīdz aizmigsi, tev noteikti jāatgriežas un tu atgriezīsies savā pasaulē, tikai neaizmirsti talismanu!

Paolo izrādījās taisnība. Vai nu alus dēļ, vai arī tāpēc, ka sanāca dzīvot divas dienas bez pārtraukuma, Džordžija acumirklī iekrita dziļā miegā.

Atmosties savā istabā likās neparasti. Viss šķita skaļš un skarbs radio, kas taurēja politiskās un laika ziņas, pat tosters un tējkanna, kas pildīja rīta pienākumus, un māte, kas pārjautāja, vai kāds nav kaut ko aizmirsis. Kad iezvanījās Ralfa mobilais, daudz netrūka, lai Džordžija nokristu no krēsla.

Tomēr ne tikai skaļuma un burzmas dēļ pierastā pasaule pēkšņi šķita sekla nesakarīgs, bezmērķīgs un amorfs notikumu un darīšanu jūklis. Džordžija saprata, ka Remoras regulārā veidojuma un neskaitāmo likumu dēļ, tāpat ari apsēstības ar zirgiem dēļ mājās viņu pārņem ērmota izjūta likās, ka šajā pasaulē viņas nemaz nav.

“Vai nav jocīgi,” Džordžija sprieda, “es taču pavadīju tur tikai vienu pēcpusdienu un pat nezinu, vai kādreiz tur vēl atgriezīšos.” Un tomēr prātā bija tikai Camfx> cielle Stelle, spārnotais zirgs, Čezare. Džordžija bija kā iemīlējusies, tikai ne atsevišķā cilvēkā, bet visā turienes pasaulē. Atklāsme uzvilnīja ar negaidītu spēku. Džordžijai Čezare patika: izskatīgs, divus gadus vecāks zēns. Ja tā padomā, vajadzētu ieķerties viņā līdz ausīm, bet tas taču būtu vājprāts tikpat kā iemīlēties renesanses laika gleznā. Lai nu kā, aizrāvusies viņa nebija.

Gluži vienkārši bija patīkami atrasties kopā ar zēnu, kas tevi neienīst. Džordžija satriekta atklāja, ka tā viņa varētu justies normāla brāļa sabiedrībā. Pirmo reizi pa visu laiku meitene uzdrošinājās domāt, ka sarežģījumi ar Raselu ir viņa problēma, nevis viņas.

Pusdienu pārtraukumu Džordžija pavadīja bibliotēkā pie skolas datora, lūkodama sameklēt Tāliju, Remoru, di Kimiči un Stellatu. Nekas tamlīdzīgs monitorā neparādījās, kaut gan Džordžija izmēģināja vairākas rakstības formas. Atmetusi ar roku datoram, meitene ieskatījās grieķu-romiešu mitoloģijas vārdnīcā, kur atrada rakstus par Romulu un Remu, dievu karalienes Silvijas un dieva Marsa dēliem.

Romula un Rema piedzimšana bija kaunpilns noslēpums: vectēvocis bija iesviedis zēnus upē, pēc tam piesavinādamies viņu vectēva karaļvalsti. Remu un Romulu baroja vilcene šis vēstures stāsts Džordžijai bija zināms -, bet vēlāk zēnus audzināja gani. Izauguši un atguvuši savas tiesības, dvīņi nolēma celt pilsētu. Viņi nespēja vienoties par vietu, tāpēc katrs sāka būvēt savu pilsētu. Kad Romuls bija uzcēlis robežsienu dažu centimetru augstumā, Rems pārlēca tai pāri un dusmu karstumā brāli nogalēja.

Grāmatā netrūka ziņu par Romulu, ieskaitot interesanto faktu, ka neviens nezina, kur palicis viņa ķermenis pēc nāves. Pēc tam Romuls tika iecelts dievu kārtā. Taču Džordžijas uzmanību īpaši saistīja īsa zemteksta piezīme, kas aprakstīja dvīņu strīdu par pilsētai piešķiramo nosaukumu: Roma vai Re-mora. Džordžija aiz pārsteiguma atsēdās. Tātad Tālijā cīņa risinājusies citādi. Rems bija nodibinājis pilsētu, kum viņa apmeklēja, līdz ar to Remora Tālijas vēsturē ieņem tikpat nozīmīgu vietu kā Roma Itālijā.

“Tad jau Tālijā,” Džordžija nosprieda, “Romuls Remu nemaz nenogalināja”

Pēc stundām Džordžija iegriezās Goldsmita kunga veikaliņā. Ieraudzījis meiteni, viņš nopriecājās.

Tik ātri atpakaļ? Goldsmita kungs brīnījās. Cerams, ka zirdziņu atpakaļ neatnesi?

Nē, nepavisam, atbildēja Džordžija, kas talismanu bija pārlikusi džinsu kabatā. Man viņš ļoti patīk. Vispār jau es gribēju, lai jūs man par viņu kaut ko pastāstāt.

Jautā droši, vedināja Goldsmita kungs. Bet vispirms uzvārīšu mums tēju.

Gaetano kopā ar tēvu apmeklēja Remoras staļļus. Lai kur viņi ietu, viņu apciemojums remoriešus, kaut arī biedēja, tomēr pagodināja. Visos staļļos pēc kārtas viņiem izrādīja sacīkšu zirgus sirmjus, bērīšus, meļņus un dūkainos, salnos un dābolainos.

Norunāts, Džordžija piekrita, lai gan parak aizkavēties nedrīkstu: jāiet uz vijoļspēles stundu.

Svam apciemojumu di Kimiči atlika uz beigām. Ar gudru ziņu, jo Kundze un Svari bija pretinieki. Jau Vērša zvaigznājā viņus pārņēma ērmota izjūta, jo Nikolo un dēls, būdami Kundzes pilsētas Džiljas valdnieki, tomēr ar Remoru sadzīvoja labi, bet Dvīņi un Vērsis taču bija zvērīgi ienaidnieki. Naida un savienību attiecībām Remorā bija senas saknes, kas iesniedzās gadsimtu dzīlēs.

Svaru zirgu meistars Džakomo sveica hercogu Nikolo un jauno princi visumā sirsnīgi. Lai gan ar Kundzes zvaigznāju Svari naidojās, tomēr Dvīņi bija viens no Svaru sabiedrotajiem, un Dvīņu ģilde vai nav dīvaini bija ķīmiķi [2] .

Tomēr, redzot savā stallī zaļas un purpursārtas lentes, Džakomo jutās aizkaitināts, un nācās likt lietā visas pieklājības rezerves, lai apspiestu balsī dusmas.

Šo zirgu seglosim Stellata vajadzībām, Jūsu Gaišība, Džakomo iespējami vēsā balsī paziņoja. II Coruo (Krauklis).

Melnis acumirklī iekaroja Gaetano simpātijas. Stalts un visai nervozs, kā jau visi labākie Remoras zirgi, taču arī skaists, spēcīgs, skaidri izteiktu siluetu. Gaetano labprāt sēstos tādam mugurā.

Par to, protams, nebija ko domāt: Hercogs Svaru staļļu apciemojumu saīsināja līdz galējai pieklājības robežai.

Tad nu esam galā, viņš dēlam teica. Pienākums izpildīts. Nu esmu apciemojis visus. Ko tu domā par šo pretendentu?

Tiešām skaists, atbildēja Gaetano. Žēl, ka neuzvarēs.

Nikolo uzmeta dēlam neizdibināmu skatienu.

Pravietojums, vai? Vai tad viens no senākajiem remoriešu sakāmvārdiem nepauž, ka uzvarētājs pirms beigām nav zināms?

Jā, piekrita Gaetano, varbūt sākotnēji teiciens nemeloja. Varbūt tolaik Stellata notika godīgi un atklāti kamēr nesāka izdabāt mūsu dzimtai.

Abi di Kimiči, nonākuši Campo, nedomādami šķērsoja bruģi, lai atgrieztos Kundzes sektorā. Pat Džiljas Hercogs nevēlējās palikt ienaidnieka teritorijā ilgāk, nekā vajadzīgs.

Nikolo sarauca uzacis. Tādas runas gaišā dienas laikā viņš neatzina, sevišķi jau Svaru zvaigznāja tuvumā.

Dosimies uz neitrālu joslu, Hercogs ierosināja, vedinādams Gaetano lejup pa Strada delle Stelle. Nosoļojuši pa ielu Kazas pusē, abi iegriezās nelielā skvērā Porta della Luna (Mēness vārti), kur atradās kluss krodziņš.

Mani šeit tik labi nepazīst, teica Nikolo, varēsim netraucēti parunāt.

Traktiera saimnieks piedāvāja viesiem zaļganu vīnu un lielu šķīvi ar cukurotām kūciņām, kas saistīja tikai Gaetano uzmanību.

Tev kaut kas neliek mieru, ierunājās Nikolo, uzlūkodams dēlu, kas bija pievērsies kūkām. Vai nepateiksi man, kas tieši?

Pati pilsēta, izvairīgi attrauca Gaetano, piestūķējis muti ar trauslajām maizītēm. Tā ir samākslota. Viss glīti salikts pa plauktiņiem un pakļauts likumiem. Tomēr, kad nonākam līdz lolotajām sacīkstēm, likums tiek apiets ar līkumu. Uzvar zvaigznājs, kas var atļauties lielāko kukuli.

Hercogs pameta bažīgu skatienu visapkārt. Arīdzan neitrālā joslā par dažiem tematiem labāk runāt klusināti vai labāk nerunāt vispār.

Pats zini, kā šajā pilsētā tic pazīmēm un pareģojumiem, -Nikolo klusi teica. Ja neuzvarēs Kundze vai Dvīņi, visi to iztulkos kā mūsu spēku panīkumu.

Tikpat labi taču varētu neliegt uzvaai Vērsim, Skorpionam vai Kazai, iebilda Gaetano. Mūsu dzimta taču valda visās šajās pilsētās. Vai pat Svari: Belona taču ari ir mūsējā.

Nikolo nopūtās. Remoras arhaisko uzticības principu visvarenība, zināms, tracināja. Katra zvaigznāja pienākums veidot savienību ar vienu no divpadsmit pilsētvalstīm bija gadsimtiem vecs, daudz senāks par di Kimiči dzimtu; un tā uzreiz to mainīt nevarēja. Protams, pavalstnieki visi bija remorieši, un, atrodoties ārpus pilsētas, viņiem nebija nekā, tikai lielā uzticība pilsētai. Divi remorieši svešatnē apsēstos un sadzertu pat tad, ja nāktu no sāncenšu zvaigznājiem.

Tikmēr pilsētas robežās augu gadu plosījās īsts neprāts, kas ilga no vienām Stellata sacīkstēm līdz nākamajām. īpaši bīstami ielās bija pirms un pēc sacīkstēm jo tuvāk atradies Campo, kas bija ari sacīkšu vieta, jo trakāk. Taipus visiem četrpadsmit pilsētas vārtiem ļaudis dzīvoja svētā mierā, turpat atradās arī staļļi. Tikmēr apļveida pilsētas segmentētā uzbūve noteica, ka ik zvaigznājs sašaurinās līdz nāvējošai dunča smailei, kas vērsta pret Cam[x) sirdi. Atrasties Stellata sacīkšu dienā ārpus dzimtā zvaigznāja robežām būtu pašnāvība.

Zodiaka veidolu pilsētai savulaik piešķīra pāvests, lūkodams iegūt to cilvēku labvēlību, kam tuvāka astroloģija, nevis baznīca. Pagāja desmitiem gadu, kamēr pārdēvēja visas ielas un skvērus, izveidoja ģerboņus un moto, un karogus katram zvaigznājam; tikmēr tuvredzīgais pāvests bija aizgājis mūžībā. Taču remorieši pie jaunās sistēmas pierada kā pīle pie ūdens.

Jau no seniem laikiem pilsēta bija sadalīta aptuveni divpadsmit daļās, uzticības jūtām pret pilsētu bija senas saknes. Jaunajam pāvestam Benediktam atlika izveidot plašu neitrālu bulvāri un izdaudzināto Camļx) par pārējo parūpējās pavalstnieki.

Varbūt kādam citam pāvestam derētu pilsētu atkal pārveidot? Nikolo iedomājās brāli Ferdinando, kas sēž omulīgajā pilī, no kuras galvenās durvis ved uz Campo delle Stelle dvīņu segmentu. Pāvests taču varētu laiku pa laikam nākt klajā ar paziņojumu un ierobežot pārspīlētās uzticības jūtas pilsētām, izņemot pašu Remoru. Nikolo pieķēra sevi skatāmies pār iztukšoto kūku šķīvi dēlam acīs. Pār aristokrātiskajiem sejas vaibstiem pārslīdēja sapīkuma ēna. Varbūt tiešām negausīgajam dēlam īstā vieta būtu baznīcā? Varētu abi ar Ferdinando sacensties ar vēderu izmēriem, lai tik paiet laiciņš.

Tomēr hercogs Nikolo prata slēpt savas jūtas.

Atvaino, viņš teica, patlaban pārdomāju tavus vārdus.

Vistrakākais ir tas, ka nesaprotu, kāpēc tu mani šurp atvedi, nikni murmināja Gaetano. Vai nebūtu laiks atklāt, kas tev padomā?

Kāpēc gan ne, atbildēja Nikolo. Ko tu sacītu par precībām ar jauno Belecas Hercogieni?

Par etniskiem es neko daudz nezinu, atzinās Mortimers Goldsmits, turēdams rokā smalku Earl Grey tasi. tā ir vairāk arheologu un antropologu specialitāte. Es nodarbojos ar jaunākiem laikiem mans lauciņš ir Chippendale un Sиvres. vai negribi vēl tēju?

Paldies, nē, atbildēja Džordžija. Tēja, viņasprāt, smaržoja pēc skūšanās losjona un garšoja pēc samazgām. Varētu viņus saukt par itāliešu priekštečiem, vai ne?

Tā gan, tas ir pierādīts. Lai gan, manuprāt, neko vairāk neizzināsim. Literatūras pieminekļi nav saglabājušies, tu jau zini, tikai daži uzraksti.

Un lidojošu zirgu figūriņas, piebilda Džordžija.

Jā, vēl pāris vāžu un šis tas. Ja nemaldos, viena ir apskatāma Britu muzejā, Goldsmita kungs turpināja, vai arī V and A (Victoria and Albert Museum dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs Londonā, dibināts 1852. gadā). Varu saderēt, kaut kur to redzēju.

Goldsmita kunga pieminētajās vietās Džordžija bija pavadījusi ne vienu vien svētdienu.

Britu muzejā? meitene pārjautāja drošs paliek drošs.

Varbūt Dienvidkensingtonā?

Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka Britu muzejā, Goldsmita kungs beigās teica. Attēli uz bronzas vāzes datējums ap sesto gadsimtu. Vienīgi zirgi tur bija bez spārniem -kaut kādas mežonīgas sacīkstes un jātnieki auļo uz neap-seglotiem zirgiem.

Džordžija prātā piezīmēja, ka jāaiziet uz Britu muzeju, jāpārbauda, un jāpajautā Paolo, vai Stellata sacīkstēs jāj uz neapseglotiem zirgiem.

Atvainojiet, man jāiet, meitene pieceldamās teica. Paldies par tēju! Bija jauki ar jums parunāties.

Nav par ko, atbildēja Goldsmita kungs, galanti palocīdamies. Nākamajā reizē sagādāšu Darjeeling, viņš piebilda, ievērojis, ka Džordžijas tase gandrīz pilna, un šokolādes cepumus. Jaunos izklaidēt man tik bieži nesanāk.

Uz vijoļspēles stundu Džordžijai nācās skriet visu ceļu, vijolei futrālī kuļājoties pret kāju. Arī vijoļspēle diez ko nepadevās, Džordžija nekādi nespēja koncentrēties. Gribējās ātrāk tikt mājās.

Neticami! iesaucās Lučiano. Atkal stravagantēt tik ātri? jāpastāsta rodolfo. Dottore, vai jums ir vēl tas spogulītis?

Ir gan, atsaucās Detridžs. Manā ķeselē. Bet lai sinjors Paolo izstāsta mums sīkāk.

Ar viņu vairāk kopā bija mans dēls, jo šoreiz tā ir jauna sieviete.

Visi trīs sēdēja pilsētas rietumu daļā, netālu no Auna vārtiem, Paolo un Teresas mājas omulīgajā viesistabā. Ciemiņi bija iebaudījuši īsti sātīgas brokastis svaigi ceptas maizītes ar vīģu ievārījumu, izdzēruši lielas krūzes ar kafiju un pienu. Mazākie bērni Teresas uzraudzībā rotaļājās pagalmā viņa tur baroja vistas un savāca olas pusdienu frittata (olu kultenis) vajadzībām.

Čezare un Lučiano pēc neveiklām iepazīšanās laipnībām pamazām atslābinājās. Uzzinājis, ka Čezare ticies ar cilvēku no viņa pasaules, jaunais stravagante atdzīvojās. zēnu pārņēma dīvainas izjūtas. Lučiano pasaule tagad bija Tālija, tas tiesa, tomēr viņš nevarēja tik vienkārši aizmirst, ka ir divdesmit pirmā gadsimta zēns, un iespēja satikt laikabiedri uzbudināja un satrauca. Jaunā vēsts saviļņoja arī Lučiano audžutēvu Doktoru Detridžu, kas bija atstājis to pašu pasauli, tikai daudzus gadsimtus agrāk.

Vai viņa vēl atgriezīsies? jautāja Lučiano.

Esmu pārliecināts, ka noteikti, ja tik varēs, atbildēja Čezare. Viņu savaldzināja lidojošais zirgs.

Atbilde, protams, rosināja uzdot nākamo jautājumu, un Auna zirgu meistaram nācās izsmeļoši stāstīt par melno kumeļu, hercoga Nikolo apciemojumu un nakts ekspedīciju uz Santa Finu ar mērķi paslēpt Merlu un viņas māti.

Nejauki gan, ka pils-sētā siro tāds zellis, ierunājās Doktors Detriclžs. Man domāt, Hercoga klātbūtne neko labu nesola.

Viņš oficiāli viesojas pie sava brāļa Pāvesta, paskaidroja Paolo. Un nelaiž garām izdevību aplūkot staļļos sāncenšu zirgus.

Tas viss ir tikai izrāde, vai ne? jautāja Lučiano. Ro-dolfo mums stāstīja, ka sacīkstes katru gadu tiek iegrozītas tā, lai uzvar di Kimiči mīluļi.

Parasti jau tā tiešām notiek, atzina Paolo, bet spārnoti zirgi mūsu pilsētā katru gadu nedzimst. Ceru, ka viņš nesīs Aunam uzvaru.

Belecas Hercogiene? apjucis pārjautāja Gaetano, nespēdams slēpt pārsteigumu. Kālabad?

Tēvs nopūtās.

Līdz diplomātam tev tāls ceļš ejam, viņš teica. Lai kļūtu par Hercogu un pievienotu sev Belecu.

Tu gribi teikt, dzimtai, atbildēja Gaetano, cenzdamies iegūt laiku. Varbūt nebūtu nemaz tik peļami. Sēžot Belecas Hercoga krēslā, jādomā, pietiktu laika grāmatām un mūzikai.

Kā viņa izskatās? Gaetano painteresējās.

Ļoti glīta, sausi izmeta Nikolo, un, es teiktu, tikpat viegli vadāma kā Zariņa.

Tikai pēc mirkļa Gaetano atcerējās, ka Zariņa ir Kundzes zvaigznāja temperamentīgā palsā ķēve.

Vakariņās bija zivis un frī kartupeļi, desertā saldējums. Parasti tāda maltīte Džordžijai gāja pie sirds to nu Mora vai Ralfs nespēja samaitāt. Diemžēl šovakar ēst negribējās. Gribējās aši izskriet cauri mājasdarbiem un laikus iet gulēt. Pat Rasels šovakar tā nekrita uz nerviem.

Mājasdarbs piektdienas vakarā? viņš Džordžijai uzšņāca. Tu esi ne vien aptaurēta, bet ari nojūgusies.

Džordžija neuzskatīja par vajadzīgu atcirst, ka sestdien viņai paredzētas nodarbības jāšanā. Gribējās sēdēt nodurtu galvu, nepievēršot sev uzmanību. Vakars vilkās veselu mūžību. Matemātika, angļu valoda, franču valoda un tad beidzot gultā. Taču, tikusi gultā, Džordžija nespēja aizmigt. Treniņtērpa bikšu kabatā bija spārnotais zirdziņš, acu priekšā skaidri nostājās aina ar bēniņiem Remorā, un tomēr miegs nenāca ne lūdzams. Varbūt tāpēc, ka tik ļoti kārojās tur nokļūt. Bet varbūt pie visa bija vainīga Rasela metālistu mūzika, kas dārdēja blakusistabā.

Lūdzu, Džordžija vēlējās no visas sirds, kaut jel es būtu Zvaigžņu pilsētā!

Lučiano satrauktiem soļiem mēroja istabu.

Vam saderēt, ka viss saistīts ar Ariannas vizīti, zēns teica.

Nezinu, cik daudz jums zināms par manu stravagēšanu, bet rodolfo uzskata, ka belecā es ierados, lai glābtu iepriekšējo Hercogieni. Varbūt meitenei no manas pasaules bija jāierodas šeit tāpēc, ka pret Ariannu tiek gatavota sazvērestība? Laikam jau noprotat, ka mēs ar Doktoni Detridžu ieradāmies tāpēc, ka Belecas Hercogiene saņēmusi ielūgumu uz Stellata ?

-Jā, nebūtu smādējami uzzināt visu par šamo pils-sētu, -pamāja Detridžs, tās paražām un manierēm tik nozīmīgā sarīkojumā.

Varu saderēt, ka Hercogam ir kaut kas aiz ādas, piebilda Lučiano. Pārāk aizdomīgi, ka viņš ieradies pilsētā reizē ar mums.

Pie durvīm atskanēja viegls klauvējiens. Paolo gāja atvērt, tikmēr Lučiano turpināja staigāt turp un atpakaļ.

Man tiešām liekas, ka viņai te ierasties ir bīstami, viņš teica. Viss, kas zināms par šo pilsētu, vedina domāt, ka te ir neģēlības perēklis proti, di Kimiči pasaules centrs, vai tad tā nav?

Soļodams Lučiano bija nonācis iepretim durvīm. Ieraudzījis slaido, īsmataino meiteni ar sudraba riņķi uzacī, viņš palika stāvam ar vaļēju muti.

Džordžija bija tikpat satriekta. Viņa pazina melnmataino zēnu. Pirms dažām stundām Džordžija bija skatījusies viņa fotoattēlā vijoļspēles skolotājas mājās.

Es solīju tev vēl divus stravaganti, vai atceries, džordžij? -paolo smaidīdams jautāja.

Lusjēn! Džordžija iesaucās un izgaisa.