Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

15. nodaļa. Spoks pilī

Gaetano bija pārāk samulsis, lai priecātos par Belecas apmeklējumu. Tomēr pilsēta, bez šaubām, bija skaista. Lai cik kvēli Gaetano mīlēja dzimto Džilju, tomēr nācās atzīt, ka Beleca ir iespaidīga. Reģents palūdza brāļiem Edžidio un Fiorentino izrādīt viesim pilsētu, un abi tagad vadīja dienas, airējot laivu ar jauno di Kimiči pa kanāliem un stāstot par savām mandoljeru gaitām.

Rodolfo brāļi bija pārsteidzoši laba sabiedrība nepārtraukti skanēja smiekli un anekdotes, vecie mandoljeri bija pavisam citādi nekā viņu tramīgais jaunākais brālis. Pirmajā dienā, kad airēja Edžidio, Fiorentino pateica, ka jāiebrauc prāmju piestātnē. “Mums no turienes māj sieviete,” viņš paskaidroja. “Laikam esam noturēti par prāmi.”

Gaetano pielika virs acīm plaukstu, lai varētu labāk redzēt. Pat no šejienes, pret saules gaismu, viņš pazina māsīcu

Frančesku. Diviem pusmūža mandoljeriem tīri labi patika uzņemt laivā skaistu, jaunu sievieti, sevišķi jau pēc Gaetano paskaidrojuma, ka tā ir viņa radiniece.

Ko jūs te visi darāt? pēc iepazīšanās un iekārtošanās mandolas mīkstajā sēdeklī Frančeska painteresējās. Tu, Gaetano, vizinies kā tāds tūrists.

Tā nu gluži nevarētu teikt, iebilda Fiorentino. Tūristus vadā jaunāki mandoljeri. Mēs ar brāli jau sen esam atvaļināti, tomēr mums ir pietiekami daudz zināšanu, lai varētu godāto viesi iepazīstināt ar savu pilsētu.

Jādomā, ka jūs atvaļinājāties pavisam nesen, teica Frančeska. Cik man zināms, mandoljeri darba gaitas pārtrauc divdesmit piecu gadu vecumā.

Brāļi par komplimentu nopriecājās, uztverdami to kā labu joku.

Man jau pašai nebūtu nekas pretī apskatīt pilsētu, turpināja Frančeska. Brālēns, Vēstnieks, pērn atveda mani šurp laulāties, bet no Belecas tikpat kā nekas nav redzēts, vienīgi ievērojamākās vietas tādas kā Bazilika un koka tilta tirgus. Dzīvoju lielākoties ieslēgta vīra palazzo, un mana vienīgā sabiedrība ir kalpone.

Bet jūsu vīrs? apvaicājās Edžidio, kas mazliet pārzināja Frančeskas laulību vēsturi.

Viņa te nav, atbildēja Frančeska. Padomnieks Albāni devies pārraudzīt savus vīna laukus Čitanovas apkārtnē.

Frančeska noklusēja savu uzstājīgo prasību pret Rinaldo di Kimiči par viņas un vecā Albāni laulības šķiršanu un to, ka negrasās palikt ne mirkli ilgāk pie vīra sāniem Belecā. Albāni tiešām piederēja vīna lauki dienvidos, taču vīnogulāji, apkrituši ar miltrasu, nīkuļoja: tieši tāpēc jau viņš bija piekritis pieņemt di Kimiči līgavu, kas ieradās ar lielu pūru. Tomēr izrādījās, ka atbrīvoties no piespiedu laulībām ir krietni sarežģītāk, nekā Frančeska iedomājās, Albāni bija pietiekami viltīgs un negribēja zaudēt Frančeskas pūru.

Di Kimiči ģimenei tas bija kutelīgs jautājums. Tūlīt pēc Hercogienes vēlēšanu farsa Frančeska cerēja atgriezties Be-lonā, bet pienāca vēsts no personas, kas bija tikpat ietekmīga kā hercogs Nikolo, ar norādījumu palikt pilsētā, kamēr tiks izstrādāta laulību šķiršanas procedūra, kam bija jāglābj di Kimiči dzimtas gods un jārada ilūzija, ka Belecā Frančeska apmetusies personīgu motīvu dēļ.

Mēs labprāt izrādītu jums abiem ar Principe dzimto pilsētu, teica fdžidio.

Gaetano pat neiedomājās, no kurienes Frančeskai zināms, ka viņš šajā laikā kuģo pa kanāla ūdeņiem, un kā viņai vienai izdevies atstāt palazzo. jauneklis juta tikai prieku par tikšanos. Nākamās pāris nedēļas viņš aizvadīja kopā ar Fran-česku un Rosi brāļiem, iepazīdams pilsētu gan pastaigājoties, gan peldot mandolā.

Viņi aizbrauca uz salām, un Gaetano nopirka māsīcai mežģīnes un stikla izstrādājumus, bet sev jaunu dunci. Pēc tam abi iebaudīja brīnišķīgas kūkas Burleskā un apmeklēja Mer-lino stikla muzeju. Gaetano nopētīja stikla masku, izlasīja stāstu par Remoras princi, kurš bija dejojis ar Hercogieni, kas šo masku nēsāja. Hercogienei toreiz bija paslīdējusi kāja, un maska saplīsusi viņai uz sejas. Kopš tā laika visām neprecētajām sievietēm Belecā no sešpadsmit gadu vecuma bija jāstaigā ar maskām.

Kaut kas labs manās drausmīgajās laulībās tomēr ir, -čukstēja Frančeska, maska man šeit nav jānēsā. Nezinu, kā Hercogiene to pacieš. Kāda jēga būt jaunai un daiļai, ģērbt skaistus tērpus un nēsāt dārgakmeņus, ja neviens neredz tavu seju? Manuprāt, viņa drīz vien apprecēsies, lai atbrīvotos no maskas.

Sarunas laikā Gaetano jutās neveikli. Princis nevarēja izšķirties, vai stāstīt Frančeskai par Belecas vizītes mērķi un to, ka bezmaz katru vakaru viņš pusdieno divatā ar Hercogieni, kas smaidīdama sēž viņam pretī pie galda, neslēpdama daiļumu, bez maskas, un Gaetano viņu uzrunā par Ariannu.

Tas noteikti bija mūsu vectēvocis, ierunājās Frančeska, lasīdama paskaidrojumu līdzās maskai.

Gaetano nolaidās atpakaļ uz zemes. Viņi ar Frančesku bija di Kimiči, viens no abu priekštečiem bija griezies dejā ar liktenīgo Hercogieni. Gaetano gan nezināja, vai Arianna ir viņas pēctece, tomēr valdīja uzskats, ka Belecas Hercogiene noindējusi jauno Remoras princi. Žēl, ka viņš to uzzināja tikai tagad. Kas tur ko brīnīties, ka di Kimiči ar Belecas pilsētu naidojas.

Jājautā, vai viņa laulības ar Ariannu šo naidu pārtrauks?

*

Nekā nebija, puiškan, provē noturēties! varen uzjautrināts smēja Viljams Detridžs.

Vecajam anglim ar Čezari bija kopējs noslēpums: abi mācīja Lučiano jāšanas mākslu. Vismaz centās to darīt. Lučiano nebija pārāk apdāvināts un diezgan bieži krita no zirga. Tā kā vingrinājumi notika pļavā, kur netnika mīksta siena, smagāku ievainojumu par nobrāzumiem un aizvainotu lepnumu nebija. Lučiano negribējās, lai par viņa vingrināšanos uzzina Džordžija, tāpēc privātstundas notika rīta agrumā vai nakts melnumā.

Lēmums Lučiano prātā nobrieda, vērojot Stellata priekšsacīkstēs Čezari, kas jāja uz neapseglota zirga. Lučiano ap-skauda Čezari, kas ar skaisto bēri Arkandželo veidoja vienu veselu un sēdēja zirga mugurā kā uzliets. Joprojām smeldza arī atmiņas par Džordžijas un Čezares ceļojumu zirga mugurā no Santa Finas kopā ar Gaetano di Kimiči Lučiano ar Falko tikmēr bija jāvelkas viņiem aiz muguras karietē. Pat

Falko, kas bija trīs gadus jaunāks par Lučiano, pirms negadījuma droši vien bijis labs jātnieks.

Ja es joprojām dzīvotu divdesmit pirmajā gadsimtā, -Lučiano reiz teica audžutēvam, tad ar nepacietību gaidītu nākamo gadu, lai varētu saņemt braukšanas apliecību. Jūs jau zināt, es jums stāstīju: lai brauktu ratos bez zirga. Tētis automašīnu parka sporta centrā jau man šo to ierādīja. Bet tagad viss pagalam man nebūs pat divriteņa. Tāpēc neatliek nekas cits kā apgūt pārvietošanos ar tāliešu satiksmes līdzekli.

Detridžs bija klusējis. Lučiano tik reti runāja par pagātni, kas bija tik tālu nākotnē un kur bija daudz mašīnu, tās Elizabetes laika anglis spēja iedomāties tikai ar lielām grūtībām. Detridžs cieši apkampa Lučiano. “Jā gan, to tev nudien ne-skādētu apgūt,” tas bija viss, ko viņš pateica.

Tad nu abi stravaganti kopā ar Čezari uzsāka slepenās stundas. Sākumā ar segliem, lai gan Lučiano dedzīgi vēlējās ātrāk pāriet uz jāšanu bez segliem, lai var līdzināties Čeza-rem un jāt tikpat viegli un veikli.

Nemēģini skriet, pirms neesi iemācījies staigāt, brīdināja Čezare.

Nerimšos, kamēr nespēšu jāt riksī! elsa Lučiano, mētādamies augšup un lejup lēnprātīgās brūnās ķēves Dondolas (dondolare šūpoties) mugurā, kuru skolotāji bija viņam izvēlējušies.

Nekreņķējies takš, iesaucās Detridžs, gan jau mēs no tevīm zirdzinieku uztaisīsim.

Džordžija, pēcpusdienā izgājusi laukā no skolas, nezināja, ko iesākt. Uz mājām iet negribējās tur gaidīs Rasels, bet uz antikvariātu ļauno apmelojumu dēļ meitene baidījās iet. Tiec nu skaidrībā, kā Rasels uzzinājis par viņas ciemošanos pie Gold-smita kunga. Beigās Džordžija nosprieda, ka vienlaikus sēdēt mājās un lodāt ap antikvariātu Rasels tomēr nespēs, tāpēc izšķīrās un devās apciemot veco vīru.

Kad Džordžija ienāca veikaliņā, Goldsmita kungs tirgoja divas zaļas vāzes švītīgai kundzei, tāpēc gaidīdama meitene sāka šķirstīt vecus Country Life žurnālus, kas bija nolikti uz apaļa marmora galdiņa telpas stūri. Stūķēdams desmit mārciņu banknotes kases atvilktnē, Goldsmita kungs rādījās visai labā omā. Kā nekā pirmais darījums vairāku dienu laikā.

Tu izskaties labāk, mīļumiņ, viņš teica.

Man klājas lieliski, atbildēja Džordžija, ārsts teica, ka pie visa vainīgs nogurums.

Un kā ar zirdziņu vai atradās? Goldsmita kungs painteresējās.

Pie Rasela, Džordžija drūmi atbildēja. Vecāki lika atdot man, bet viņš jau bija paguvis atlauzt spārnus. Paskatieties!

Džordžija izņēma salīmēto zirdziņu no kabatas un iepakojuma. Goldsmita kungs nopētīja spārnus.

Kāds, tos labodams, krietni pastrādājis, viņš secināja.

Mamma, atbildēja Džordžija. Vēl jau nevarēja zināt, vai zirdziņš būs tikpat labs kā agrāk, bet to jau Džordžija pirms stravagēšanas nevarēja zināt.

Tad jau tev bija taisnība par Raselu? jautāja Goldsmita kungs. Ko darīja vecāki?

Neko! rūgti izsaucās Džordžija. Nepatikšanās esmu iekūlusies es, nevis viņš!

Kas par nepatikšanām?

Džordžija saminstinājās.

Nav svarīgi, viņa teica. Vispār jau es atnācu pateikt, ka zirdziņš atradās un es uz laiciņu aizceļošu. Laikam jau

vecāki nolēmuši mūs ar Raselu uz brīdi izšķirt.

i

Man tavu apciemojumu pietrūks, atbildēja Goldsmita kungs, lai gan iecere, manuprāt, nav peļama.

Jā, piekrita Džordžija, turklāt Devonā varēšu jāt uz īsta zirga, kas pieder manai draudzenei.

Vienu no spoguļiem Rodolfo bija pavērsis uz Lielo kanālu. Ar tā palīdzību stravagante patlaban sekoja brāļu airētajai man-dolai ar jauno di Kimiči un viņa māsīcu. Redzēdams, ka abi jaunieši sabāzuši kopā galvas, Rodolfo pasmaidīja nūja, Gaetano iepazīstina Frančesku ar Belecas ievērojamākajām vietām.

Darbi labi iet no rokas, vai ne? atskanēja balss aiz muguras.

Rodolfo pagriezās pret Ariannu, tagad uzsmaidīdams viņai.

Nemaz nedzirdēju, kā ienāci. Laikam jau tā ir vecuma pazīme.

Arianna, ieradusies pa slepeno eju, uzlika roku uz Rodolfo pleca.

Tu nekad nebūsi vecs, viņa sacīja. Abi izskatās laimīgi, vai ne?

Arianna, tu esi iesaistījusies bīstamā spēlē, teica Rodolfo.

Es? jaunā Hercogiene iepleta acis. Tas taču tik dabiski princis pavada laiku ar vienīgo radinieci Belecā!

Rodolfo sarauca uzacis.

Zini, tu ar katru dienu kļūsti līdzīgāka savai mātei!

Džordžija, nespēdama iemigt, atlaidās gultā ar salaboto zirdziņu rokās un sāka prātot par Remoru. Ko tad, ja stravagē-šana vairs neizdosies? pamazām laizdamās miegā, meitene sev zvērēja: “Ja tikšu atkal Remorā, darīšu visu, ko Falko gribēs, nekavēdamās ne brīdi, kamēr talismans atkal nav ticis Rasela rokās.”

Atvērusi acis, Džordžija ieraudzīja sauli, kas pa dakstiņu jumta spraugām meta zeltainu gaismu Auna siena šķūņa putekļos. Apakšā uz akmens klona, ēdot šmakstinādami, mīņājās zirgi. Viņa atkal bija Remorā!

Džordžija apbrīnoja zirdziņu savā plaukstā. Tik niecīgs un trausls, tomēr Rasela uzbrukums nespēja laupīt tam spējas!

Notraukusi sabirzušos salmus no sava raupjā remorieša tērpa, Džordžija vientuļi nokāpa pa trepēm un devās uz Paolo mājām, ar izmisumu lēsdama, cik ilgs laiks varētu būt pagājis kopš viņas pēdējās stravagēšanas un kas tikmēr remorā noticis?

Taču mājās, šķiet, neviena nebija. Džordžija jutās pievilta un apmānīta. Nekad iepriekš viņai nebija gadījies atrast Paolo namu tukšu.

Mocīdamās neziņā, Džordžija apsēdās pie tīri noberztā virtuves galda. Kur palikuši Lučiano ar Doktoru Detridžu un visi pārējie? Te pēkšņi virtuves stūri atskanēja troksnītis. Milzīgajā koka šūpulī aizmiguši gulēja dvīņi, un viens no tiem tagad izdvesa zīdaiņa šļupstus. Tad jau vismaz Teresai jābūt tuvumā. Pielēkusi kājās, Džordžija izgāja pagalmā. Teresa rāmi baroja cāļus, un visas trīs meitenītes mammai palīdzēja. Pietika vistai ieknābt tuvāk pie kājām, un viņas bailēs iespiedzās.

Tiklīdz Džordžija ienāca pagalmā, Teresa pacēla galvu un viņai uzsmaidīja. Džordžijai krūtīs atkal iesmeldzās, kā allaž, redzot Čezares ģimeni. Nevarētu teikt, ka viņai gribētos piecus jaunākus brāļus un māsas, visjaukākās jau bija šīs ģimenes savstarpējās attiecības, savstarpējā paļaušanās. Džordžijas mājās par to varēja tikai sapņot.

Interesanti, ko Teresa par viņu domā. Vai nojauš, ka Džordžija nav zēns? Un ka viņa ir stravagantē ? džordžija pat netika gudra, vai Teresa zina par sava vira piederību stra -vagantu brālībai. pret džordžiju Teresa allaž bija vēlīga un laipna, izturēdamās pret viņu tāpat kā pārējiem viesiem -Lučiano un Doktoru Detridžu, lai gan ar Džordžiju bija iepazinusies tikai pēc beleciešu ierašanās.

Labrīt Džordžio! Teresa sveicināja, veikli noturēdama gaili atstatu no bērniem un uzmanīdama, lai katra vista saņem savu tiesu. Vai aizgulējies?

LJbrīt! Džordžija atņēma sveicienu. laikam esmu zaudējusi laika izjūtu. Sakiet, lūdzu, kas šodien par dienu?

Teresa uzmeta Džordžijai ziņkārīgu skatienu.

Ceturtdiena, viņa atbildēja.

Tātad Remorā aizritējušas divas dienas tikpat, cik Džordžijas pasaulē. Vārteja starp pasaulēm līdzsvarojusies. Meitene ātri izskaitļoja, ka Remorā tagad ir tā pati nedēļas diena kā pirms brīža viņas pasaulē. Kopš pirmās stravagēšanas džordžijai bija nācies izdzīvot astoņas dienas četrās diennaktis -vai brīnums, ka viņa jutās iztukšota! Šobrīd meitene dega nepacietībā uzzināt, kas Remorā noticis otrdien un trešdien.

Kur tad visi pārējie? Džordžija neuzkrītoši apjautājās.

Sacīkšu trasē, smaidīdama atbildēja Teresa. Nekur citur pirms Stallata jau Čezare nebūs.

“Un Lučiano?” nodomāja Džordžija, taču pajautāt nepaguva, jo aiz loga atskanēja zirgu kāju dima.

Klāt ir! Teresa atplaukusi sacīja. Droši vien būs izsalkuši.

Aši izkaisījusi pēdējo barību vistām, Teresa mudināja meitenītes iet istabā. Džordžija paņēma rokās Martu un satvēra aiz rociņas Emīliju. Teresa viņai pateicīgi uzsmaidīja. Ienākusi mājā, viņa sacīja: Ja gribi, ej pie viņiem. Nu jau tikšu galā pati.

Džordžija metās uz stalli un ieskrēja tieši krūtis Lučiano, kas nāca no tā laukā. Zēns bija pietvīcis, smējās. Ieraugot Džordžiju, Lučiano seja atplauka priekā.

Džordžij! viņš sauca, saņemdams meiteni aiz abām rokām. Paldies Dievam, ka esi atkal pie mums!

Džordžija satrūkās, it kā Lučiano būtu pieskāries viņai ar sakaitētu dzelzi. Atslābusi meitene viņam atsmaidīja.

Tiešām nožēloju, ka neierados agrāk. Pirmajā naktī biju pārgurusi, un tad Rasels salauza talismanu. Man jau likās, ka nemūžam šeit netikšu.

Džordžijai pēkšņi aiz prieka gribējās pa staļļa pagalma bruģi griezties dejā. Viņa atkal bija Remorā Rasels nespēja sabojāt to, kas viņai dzīvē ir galvenais, un Lučiano, viņu saticis, priecājās. Bet tad meitene ievēroja, ka prieks zēna sejā apdziest. Arī pārējie, iznākuši laukā no staļļa, izskatījās tāpat. Ašs smaids, ieraugot Džordžiju, pēc tam dziļas skumjas un vēlēšanās tās atklāt.

Kas noticis? Džordžija nemierīgi pajautāja.

Merla pazudusi, Lučiano klusi teica. Mūsuprāt, viņa ir aizvesta.

♦

Nedaudz vēlāk Paolo apvaicājās, vai Džordžija ir daudzmaz atpūtusies.

Paldies, jā, Džordžija atbildēja. Bet ne jau noguruma dēļ aizkavējos. Rasels nozaga manu talismanu un to salauza.

Paolo izskatījās satriekts.

Bet vai viņš zina, kam tas kalpo?

Nē, atbildēja Džordžija. Rasels iznīcina iznīcināšanas pēc. Zinādams, ka zirdziņš man dārgs, vēlējās mani sarūgtināt.

Varbūt viņš ir garīgi slims? jautāja Paolo.

Tā varētu teikt, piekrita Džordžija. Katrā gadījumā dzīvot kopā ar tādu ir īsta elle.

Paolo iegrima domās. Džordžija redzēja, ka cilvēks cenšas saprast, kāpēc ģimenē kāds tā izturas. Meitene zināja, ka Čezare nemūžam nespētu nodarīt pusbrāļiem un pusmāsām tādu pārestību.

Viņš gandē tev dzīvi, secināja Paolo. Varbūt tieši tādēļ talismans tevi atrada. Lučiano bija fiziski slims, bet tu esi nelaimīga dvēselē. Un tāpēc arī saproti mūsu vajadzības.

Iespējams, atbildēja Džordžija.

Paolo satvēra meiteni aiz rokas. Atceries, ka nekas nav mūžīgs, viņš teica, nedz labais, nedz ļaunais.

Falko bija apgriezies vientuļnieka dzīvē kā pirms Gae-tano brāzmainās ierašanās. Neatlika nekas cits kā vienam klīst pa pili, cerot* uz Lučiano un valdzinošās ārzemnieces Džordžijas ierašanos. Falko lasīja bibliotēkā, līdz ķermenis sastinga stīvs, un pēc tam devās sāpju pilnajā plašās pils apceļošanā. Dažkārt Falko šķita, ka viņš nav viens. Zēns juta, ka tiek novērots, un tad, strauji pagriezies, skaidri redzēja pazibam kaut ko zilu. Varbūt viņam spokojas?

Zināmā mērā viņš pats jutās kā spoks. Pēc izšķiršanās pamest Tāliju Falko savās mājās, neredzami klīzdams no telpas telpā, jutās kā rēgs. Likās, ja tā jāaizvada vēl diena, divas, viņš kļūs vēl caurspīdīgāks, un tad stravagēt būs par vēlu viņa miesas būs izdilušas tiktāl, ka nemetīs ēnu nedz vienā pasaulē, nedz otrā.

Falko sapņojumu pārtrauca durvju zvans; ieraudzījis, ka ieradušies abi jaunie stravagantes, zēns nopriecājās.

Falko! iesaucās Džordžija, tiklīdz aizgāja kalps un viņa bija pateikusi savas aizkavēšanās iemeslu. Lučiano man pastāstīja par tavu nodomu. Tu vēlies doties izmēģinājuma lidojumā?

Vienalga ko, atbildēja Falko. Ja tuvākajā laikā neko neuzsāksim, manuprāt, nojūgšos.

Tad laidīsimies ceļā jau šonakt, ierosināja Džordžija.

Kad stravagēšu mājās, dodies man līdzi!

Bet kā būs ar talismanu? jautāja Lučiano.

Esmu par to padomājusi, atbildēja Džordžija. Varbūt derēs mans uzacs gredzens?

Džordžijas ideja abiem zēniem iepatikās. Citas pasaules sīkums, tomēr nekas īpašs Džordžijai nebūs jānes, turklāt sudraba un pietiekami niecīgs, lai Falko varētu to nemanāmi turēt saujā.

Bet kāpēc šonakt? jautāja Lučiano. Tajā pasaulē tu taču neko vēl neesi sagatavojusi.

Piekrītu, atbildēja Džordžija, bet nav jau teikts, ka Falko tur jāpaliek visu dienu gribēju teikt, nakti. Ja man izdotos Falko nemanāmi izvest laukā no savas istabas, viņš dažas dienas varētu iet ar mani uz skolu un palūkot, kā tur patiks.

Iet ar tevi uz skolu? pārjautāja Lučiano, ar bažām iztēlodamies bālo, sakropļoto Falko līksmajā Bārnsberijas videnes jezgā. Ko Falko vilks mugurā? Viņš taču nevienā stundā nespēs sekot līdzi! Un ko tad, ja kūjas paliks šeit? Viņš nespēs spert ne soli!

Džordžija sarauca uzacis. Tik tiešām plāns jāapdomā rūpīgāk.

Tad varam mēģināt nākamnakt. Tādā gadījumā Tālijā atgriezīsimies sestdien. Sameklēšu kaut kādas drēbes. Vēl arī spieķi ja nemaldos, mums lietussargu plauktā kaut kas tāds mētājas. Taču ilgāk izmēģinājumu atlikt nevaram. Svētdien braukšu uz Devonu un tur Falko līdzi ņemt nevaru. Nespēšu izgudrot, ko teikt par viņu draudzenei Alisei.

Bet kad mēs varēsim laisties projām pa īstam? nobažījies jautāja Falko.

Ne ātrāk kā pirms manas atgriešanās, stingri teica Džordžija. Es pat īsti nezinu, vai spēšu stravagēt no de-vonas. kā tev šķiet, Lučiano?

Nezinu, atbildēja Lučiano. Rodolfo uzskatīja, ka nevarēšu stravagēt no venēcijas uz belecu, un es pat nemēģināju. Laikam tāpēc, ka Venēcija nav Anglijā. Pēc Rodolfo domām, vārteja savieno tikai Angliju ar Tāliju spriežot pēc Doktora Detridža ceļojuma. Bet, kā varētu būt Devonā, to gan nezinu.

Vai Devona atrodas citā valstī? painteresējās Falko, un Džordžija saprata, cik daudz nāksies jaunajam di Kimiči palīdzēt, kad viņš beigās pārtulkosies viņas pasaulē.

Falko turp dosies uz visu dzīvi, nevis uz Ziemassvētkiem, kāpdama ar Lučiano ratos, lai dotos atpakaļ uz Re-moru, skumji teica Džordžija.

Tas tiesa, piekrita Lučiano. Vai esi pārliecināta, ka vēlies to visu uzsākt? Viņš būs visnotaļ atkarīgs no tevis -varbūt gadiem.

Falko likteni izšķirs sociālais dienests, vai ne? atbildēja Džordžija. Sākumā viņiem būs Falko jāpiedāvā dzīvot kādā ģimenē ja mums paveiksies, šo lietu uzņemsies mana mamma. Beigās viņu piedāvās adopcijai. Falko taču ir tikai trīspadsmit gadu. Jā, laikam jau tev taisnība: ja Falko paliks Londonas tuvumā, bez manis viņam neiztikt vēl krietnu laiku.

Viņi saskatījās, apjauzdami, kādas pūles plāna īstenošanā jāiegulda. Braukdami šurp, Džordžija un Lučiano runāja tikai par Merlu. Lučiano līdz pēdējam sīkumam izstāstīja par neauglīgajiem meklējumiem. Tagad pirmajā vietā izvirzījās Falko jautājums, kas bija pārņēmis abu prātus un sarunas.

Pirmo reizi kopš ierašanās Remorā Džordžija vēlējās ātrāk doties mājās tur tik daudz kas vēl jānokārto.