Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

7. nodaļa. Santa Finā skan arfa

Santa Fina Džordžijai bija īsts atklājums. Meitene bija iedomājusies, ka Remora ar šaurajām, baiģētajām ieliņām un spožas saules pielietajiem piazza ir brīnišķīgākā vieta pasaulē. Bet izrādījās, ka Santa Fina sastāv tikai no baznīcām un torņiem.

Galvenais dievnams tirgus laukumā, kas, kā paskaidroja Čezare, sākotnēji bija būvēts kā cietoksnis. Platie pakāpieni veda uz ieejas durvīm. Kāpnes ne brīdi nepalika tukšas: iekšā un laukā no dievnama bez apstājas plūda priesteri, svētce-ļotāji un tūristi. Džordžija saprata, ka mazā kalnu pilsētiņa ir senāka par Remoru. Ienāca prātā vārds viduslaiku , taču šādam apzīmējumam pilsētiņa, šķiet, tomēr bija par jaunu. “Nūja, esmu patlaban sešpadsmitajā gadsimtā,” Džordžija nosprieda. “Tāpēc pat viduslaiki nešķiet tik tāli.”

Par ko tu domā? jautāja Čezare, kad viņi apstājās tirgus laukumā, kurā virmot virmoja Santa Finas ikdiena.

Tikpat kā filmas uzņemšanas laukumā, atbildēja Džordžija. Nespēju ticēt savām acīm, ka tas notiek dzīvē.

Nesaprotu, ko tu saki, viegli saraukdams uzacis, teica Čezare, taču zinu, ko domā. Santa Finā daudzus pārņem tāda izjūta.

Nogriezušies šķērsielā, abi jāja pa šauru aleju labirintu, beigās nonākdami pilsētas rietumu nomalē, kur pletās milzīgs staļļu komplekss, krietni plašāks un iespaidīgāks par Auna zvaigznāja stalli. Pagalmā ceļiniekus sagaidīja Lučiano. Viņš izskatījās nedaudz samulsis.

Es atbraucu ar pajūgu, Lučiano atzinās, jāt es neprotu.

Lučiano skatījās uz Džordžiju ar apbrīnu, un meitene juta,

ka piesarkst.

Tas nav grūti, Džordžija aši izmeta, es varētu tevi pamācīt.

Lučiano solīti atkāpās, izskatīdamies satraukts.

Nezinu, vai maz to vēlos, viņš teica. Man zirgi īsti nepatīk. Man no viņiem bail.

Čezare iesmējās. Beidzot atklājās, ka ir kaut kas, ko viņš prot, bet izskatīgais jaunais stravagante ne. viegli nolēcis no zirga, Čezare veda Džordžiju stallī, kurā viņš jutās kā mājās. Roderigo, Santa Finas zirgu meistars, bija liela auguma jautrs vīrs, kas sirsnīgi ar jauniešiem sasveicinājās un parādīja, kur vest zirgus. Kad zirgi bija pie vietas un saņēmuši barību un ūdeni, Roderigo aicināja Čezari, Džordžiju un Lučiano atpakaļ uz mājām. Zirgu meistars visus trīs, protams, bija noturējis par jaunekļiem, un Lučiano mazā pieredze ar zirgiem viņu uzjautrināja.

Viens zirgs, kas tevi nebiedēs, mums atradīsies, vai ne, Čezare? Roderigo teica un uzsita Lučiano uz pleca. Pagaidi dažas nedēļas, un tas nesīs tevi, kur tik gribēsi. Ar šo zirgu nebūs jāuztraucas par mūru un žogu pārvarēšanu. Vēlāk varēsi uzspodrināt prasmi ar necilāku rumaku. Tādam jauneklim kā tu bez zirga neiztikt. Padomā, kas notiks, ja nevarēsi jāt aiz sirdspuķītes ratiem? Vai pārvest viņai no tālām pilsētām dārgumus?

Es dzīvoju Belecā, atbildēja Lučiano, pie mums zirgu nav.

Ā, tad jau skaidrs, sacīja Roderigo, ierasties Remorā no Masku pilsētas ir tas pats, kas lauku zēnam aizbraukt uz jūrmalu. Necik ilgi, un pie jaunajām kājām pieradīsi. Uzsēdināsim tevi zirgā, un jāsi, ātrāk mājās nelaidīsim!

Sasnieguši lauku mājas, kur Roderigo acīmredzot dzīvoja, viņi nogriezās gar stūri uz ēku, kas izskatījās pēc veca šķūņa. Ārpusē uz siena ķīpas sēdēja viens no Roderigo zirgu puišiem un drāza ar nazi sprunguli.

Viss kārtībā, Djego? iedams šķūnī, apjautājās Roderigo.

Jā, mierīgi, atbildēja zirgu puisis. Uzreiz bija redzams, ka viņš sargā, un, tāpat kā visi vaktnieki, Djego darba laikā garlaikojās.

Šķūnis bija tumšs un pieputējis. Tālajā galā pustumsā iezviedzās zirgs. Džordžija devās turp. Tiklīdz acis aprada ar tumsu, viņa ieraudzīja skaisto, palsi pelēko ķēvi.

Sveika, Zvaigžņugaisma! sirsnīgi sveicināja Čezare, un ķēve, viņu pazinusi, pameta ar galvu.

Vienreizēja, teica Džordžija. Pirmoreiz redzot spārnoto kumeļu, viņa tā mātei īpašu uzmanību nepievērsa. Pat Lučiano saprata, ka tas ir izcils zirgs.

Pagaidi, tūlīt redzēsi pašu kumeļu, Roderigo lepni teica. Nāc nu, meitēn! Mums tu vari uzticēties!

Džordžijai likās, ka ķēve mazliet vilcinās, uzmet piesardzīgu skatienu viņai un Lučiano, kā gribēdama pārliecināties, vai viņi ir draugi. Bet Čezari un Roderigo viņa noteikti uzskatīja par savējiem. Ķēve pakāpās sāņus, un Džordžija izdvesa sajūsmas saucienu. Gan viņa, gan Lučiano zināja, ko, šurp atbraukuši, ieraudzīs, tomēr tagad jutās satriekti, lai gan Džordžija kumeļu redzēja jau otro reizi. Lučiano, nespēdams ticēt savām acīm, stāvēja kā sastindzis.

Melnajam kumeļam bija nevainojams augums ar maiga, nepieauguša dzīvnieka mazuļa aprisēm. Taču uz muguras sakļauti mirdzēja melni spārni kaut kas tāds bija sastopams tikai teiksmās. Pat Čezare no jauna iedegās sajūsmā.

Nu gan izaugusi! viņš izsaucās. Tēvam taisnība. Viņš teica, ka spārnotie zirgi aug ātrāk.

Spārni bija izauguši, saglabājot nevainojamas proporcijas. Tik pūkaini kā jaundzimušam kumeļam, tie vairs nebija, un, viņiem tā vērojot, Merla spārnus pacēla un iepleta tikpat dabiski, kā izliekdama kaklu. Tāds skats modināja godbijību.

Cik ilgi vēl jāgaida, līdz viņa sāks lidot? jautāja Čezare.

Nu jau drīz, atbildēja Roderigo. Laukā vest varam tikai naktīs. Nedrīkstam riskēt, lai kāds neierauga.

*

Vedīšu tagad tevi laukā, teica Gaetano, pārāk ilgi biji ieslodzīts palazzo mūros.

Bet kā? jautāja Falko. Jāt es taču nevaru.

Falko aizkliboja pāris soļu malā, lai brālis neredz viņa seju.

Vari sēdēt man priekšā, maigi atbildēja Gaetano. Pret to tu taču neiebildīsi? Mēs varētu aizjāt uz pilsētu un nopirkt granita (saldējumam līdzīgs našķis).

Falko pēkšņi sagribējās palūkoties pasaulē viņpus lielās pils sienām. Zēna cerības, tāpat kā negadījumā smagi cietušais augums, pēkšņi atdzīvojās. Varbūt kādudien viņš tiešām atsāks daudzmaz normālu dzīvi? Kāpēc gan nespert pirmo soli un neiziet laukā ar lielo brāli?

Labi, Falko atbildēja un tika atalgots ar vienu no Gaetano saulainajiem blēža smaidiem.

*

Enriko palaida zirgu pastaigas soli Santa Finas šķērsieliņās. Spiegs noskatījās, kur Auna jaunieši nogriežas, būdams pārliecināts, ka viegli viņus izsekos. Fnriko drudžainais prāts šīsdienas uzdevumam vēl nebija pieslēdzies. Darba pienākumi Pāvesta labā paredzēja Dvīņu sāncenšu izspiegošanu, un Enriko bija nolēmis sākt ar Aunu, lai gan ātrus panākumus negaidīja.

Enriko bija akurāts. Pēc Auna, kas Remoras un Belecas sāncensības dēļ naidojās ar Dvīņiem, jāizpēta sensenais Dvīņu pretinieks Vērša zvaigznājs. Vēlāk jāpalūko, kas notiek Svaru staļļos tie atkal bija uz nažiem ar Kundzi. Un, protams, jāsaglabā modrība pašā Kundzes valstībā. Var jau pelnīt algu pie Pāvesta un Hercoga, taču kā spiegam allaž paveras iespēja saņemt jaunus darba piedāvājumus, turklāt Enriko bija iemanījies kalpot vairākiem kungiem.

Remorā spiegs jutās kā zivs ūdenī. Tāpat kā viņa vecajam saimniekam Rinaldo, arī Enriko nepatika uzturēties pilsētā bez zirgiem. Uz Belecu viņš turēja ļaunu prātu par savas līgavas nolaupīšanu. Šeit tiešām bija jauki. Enriko patika, ka pilsētā murd senas pretišķības un savienības. Tāpat viņš augsti vērtēja prasmi, bez kuras neiztikt dižo ikgadējo sacīkšu fabricēšanā. Tādos pasākumos ari pats Enriko bija lietpratējs.

Patlaban viņš atradās ārpus pilsētas un skatījās plašā staļļu pagalmā.

“Interesanti,” nodomāja Enriko. “Šķiet, manam zirgam derētu mazliet atpūsties.”

*

Džordžija un abi zēni samulsuši atstāja stalli. Viņi grasījās turpināt pilsētas apgūšanu un vēlāk atnākt pēc zirgiem. Džordžija klusēja, iegrimusi pārdomās par nupat redzēto, pat nemanīdama, ka vini ienākuši skvērā ar lielo dievnamu.

Džordžija manīja, ka Santa Fina Lusjēnu valdzina tikpat spēcīgi kā viņu pašu. Lusjēns bija atbraucis ekipāžā pa nomaļus ceļiem, tāpēc savdabīgais skvērs viņam bija gājis secen. Juzdamies kā pilntiesīgs tālietis, uz Santa Finu Lučiano tomēr spēja skatīties tikai ar divdesmit pirmā gadsimta cilvēka acīm. Džordžija viņam līdzās šo izjūtu pastiprināja. Šobrīd Tāliju viņš redzēja kā iesācējs stravagante, mats matā kā pirms nepilna gada.

Par ko tu tagad domā? jautāja Džordžija.

Ienāca prātā Montemurato, atbildēja Lučiano, vieta, kur pirmoreiz tikāmies ar Doktom Detridžu. Ari tur ir daudz torņu, kas rindojas cits citam līdzās. Detridžs tur strādāja stallī.

Džordžijas zināšanas par Lusjēna jauno dzīvi bija paskopas. Gribējās iztaujāt par katru sīkumu, taču Čezares klātbūtnē meitene kautrējās.

Jums jāredz dievnama telpas, Čezare sacīja. Tas ir slavens ar savām gleznām.

Jaunieši uzkāpa pa stāvajām kāpnēm līdz askētiskā dievnama fasādei. No spožas saules gaismas viņi nokļuva tik dziļā tumsā kā Roderigo stallī. Taču šeit tumsa bija salta, tai trūka siltuma un draudzīguma, arīdzan zirgu smārda. Dievnamā smaržoja pēc vīraka. Altāra galu nespodri gaismoja milzīgas sveces.

Tiklīdz acis pielāgojās, jaunieši ieraudzīja ar gleznām klātas sienas. Džordžija pazina ainas iz Kristus dzīves. Te pēkšņi viņas skatienu saistīja sānu kapliča ar attēliem tur bija Leda un Gulbis, Andromeda un jūras čūska, turpat arī Pegazs lidojumā pār gleznotiem padebešiem. Džordžija pamāja Čezarem un Lučiano, lai paskatās.

Grīdā bija iestrādāta apļveida inkrustācija, mazliet līdzīga kā Campo delle Stelle. gar malām rindojās visas zodiaka zīmes, laukums bija sadalīts tāpat kā lielais piazza, trūka tikai saules un Mēness sektoru. Angļu baznīcā tāds mākslas darbs, pēc Džordžijas domām, neiederētos, bet Santa Finā viss šķiti dabiski.

Dievnamā visi trīs jaunieši uzvedās pavisam klusu gaisotne mazliet biedēja. Beigās viņi iegāja vēsās klostera telpās, kam līdzās pletās zālains skvērs ar strūklaku centrā. Bet aiz klostera Džordžija skaidri dzirdēja skanam arfu.

*

Ceļojums nebija tik slikts, kā Falko bija baidījies. Nepretodamies viņš ļāva brālim paņemt sevi rokās, novietot priekšā uz segliem un tad pieglaudās zirga krēpēm. Labā kāja bezjēdzīgi kuļājās, bet kreisais ceļgals gan parāvās augšup, neviļus piespiezdamies zirga sānam. Falko noslēpa seju raupjajās krēpēs un ieelpoja: cik labi atkal bija sēdēt zirgam mugurā! Pēc brīža viņam aiz muguras seglos ieslīdēja Gaetano, sniegdamies gar brāļa vidukli pēc pavadas. Falko kruķus Gaetano bija piestiprinājis pie segliem.

Lēnā gaitā abi iejāja Santa Finā. Pilsētā virmoja dzīvība: tirgus laukumā ielu tirgotāji skaļā balsī piedāvāja preces, pircēji trokšņaini kaulējās, suņi vaukšķēja, ap daudzajiem torņiem riņķoja putni, no lielā dievnama plūda skandētas lūgsnas. Nogriezušies gar skvēra malu, brāļi izjāja pa arku otrā pusē. Viņi devās uz bērnu dienās iemīļotu vietiņu veikaliņu aiz dievnama, kur sieviete, pazīstama kā Mandragola[3], gatavoja burvīgu granita. nolēcis zemē, gaetano piesēja zirgu pie dzelzs gredzena sienā. Pēc tam viņš palīdzēja Falko noslīdēt gar zirga kaklu lejā un, sniegdams kruķus, viņu pieturēja.

Abi patlaban sēdēja krēslos pie saldējuma kafejnīcas, smalstīdami saldēto aprikožu un meloņu kristālus, bet siltajā, rāmajā gaisā virmoja un dzirkstīja arfas taktis.

Es jūtos kā septītajās debesīs, Falko brālim teica. Jau dzirdu eņģeļus.

*

Necik ilgi, un Enriko Roderigo stallī jutās kā savās mājās. Spiega acis šaudījās uz visām pusēm. Enriko bez grūtībām sazīmēja savu upuru zirgus un, ieraudzījis stallī pakārtās Be-lecas rozetes un zirglietas, pazina arī divus pajūga zirgus. Ar savu nepiespiesto izturēšanos un sirsnību pret zirgiem okšķeris iekaroja zirgupuišu simpātijas. Taču tikai pēc tam, kad viens sargs aizgāja, bet pie lauku mājas stūra parādījās otrs, ieslēdzās Enriko "septītais prāts".

“Izskatās pēc sardzes nomaiņas,” viņš nosprieda un nebeidza vien dzīt jokus ar diviem citiem zirgu puišiem, īpaši sirsnīgi izturēdamies pret jauniņo vārdā Djego.

Tev laikam bija smags rīta cēliens, Enriko beigās teica,

aiziesim iedzert, labprāt tev izmaksāšu.

*

Skvēriņā viņpus klostera ēkām sēdēja jauneklis un spēlēja arfu. Jauneklim bija taisni, pār pleciem krītoši melni mati, seja pauda dziļu koncentrēšanos. Arfists muzicēja, pat ne-ielūkodamies nošu rakstā, ap viņu jau pulcējās neliels bariņš cilvēku, kurus bija aizkustinājusi dzidrā melodija. Līdzās jauneklim stāvēja jauna sieviete. Tiklīdz notrīsēja beidzamās melodijas taktis un sākās aplausi, viņa naski sāka pārvietoties klausītāju vidū ar vecu, zaļu samta platmali rokās, kas drīz vien smagi pildījās ar sudrabu.

Pūļa malā trīs Remanas Auna sarkani dzeltenajās krāsās tērpti jaunieši sāka rakāties pa kabatām. Otrpus skvēra divi citi nupat ieradušies jaunekļi, daudz lepnāk ģērbti, pajautāja sievietei, vai arfists neuzspēlētu vēl. Jaunākajam no diviem jaunekļiem viena kāja bija kropla, un viņš smagi balstījās uz kmķiem.

Sieviete aizgāja un noliecās pār muzikantu, kas sēdēja aizvērtām acīm, nelikdamies ne zinis par ļaudīm, kas ap viņu pulcējās.

Aurelio, sieviete čukstēja, vai tu neuzspēlētu vēl? Te ir kāds savainots zēns, kas vēlas tevī paklausīties.

Muzikants pamāja, atvēra acis un atkal pielika rokas arfas stīgām. Visi pieklusa, pat tie divi vīri, kas dzēra ārpus bāra skvēra tālajā galā.

Aurelio, brīdi vilcinājies, nospēlēja vēl skaistāku meldiju. Visi klausītāji ieslīga burvības varā. Čezarē mūzika uzviļņoja vīziju ar Arkandželo, kas jāj pretim uzvarai, nesdams Stellata karogu gavilējošajam auna zvaigznājam. Lučiano sirdī mūzikas skaņas atsauca atmiņas par māti un bērnības nesteidzīgajiem vakariem. Džordžiju mūzika vajāja ar nepiepildītu mīlu un zudušiem sapņiem.

Gaetano acu priekšā uzbūrās daiļas sievietes tēls kaut kas vidējs starp māsīcu Frančesku, ko viņš atcerējās, un Belecas Hercogieni, kuai iztēlojās. Falko tiešām jutās kā debesu valstībā. Šī diena iespiedīsies zēna atmiņā uz mūžu. Pie viņa bija atgriezies brālis, viņš bija jājis zirga mugurā, no jauna izgaršojis Mandragolas granita un patlaban klausījās debešķīgās skaņās. Pēc divu gadu pārtraukuma Falko bija atgriezies dzīvē.

Mūzika aizkustināja pat Enriko.

Atceros savu Džuliānu, viņš čukstēja Djego, slaucīdams acis piedurknē. Viņa man zudusi uz visiem laikiem.

Pat Djego pārņēma sentimentālas jūtas. Draudzenes viņam nebija, bet, ja būtu, šobrīd viņš domātu tikai par viņu.

Burvestība ilga vēl minūti pēc Aurelio spēles beigām. Šoreiz platmalē iegūla vēl vairāk sudraba. Gaetano parunāja ar jauno sievieti, un tā aizveda viņu pie arfista, kas sēdēja pavisam klusi, nokāris rokas gar sāniem. Vaimms klausītāju, noprazdami, ka mūzikas vairs nebūs, sāka aizplūst no skvēra.

Bet Auna trijotne stāvēja kā apburti.

Tas bija cildeni, sacīja Gaetano. Ceru, ka jūs atnāksiet un uzspēlēsiet manam tēvocim.

Novilcis no pirksta zīmoggredzenu, jaunais di Kimiči sniedza to klusējošajam muzikantam.

Uzrādiet to Pāvesta pilī Remorā jebkurā laikā, un likšu pret jums un jūsu pavadoni izturēties kā pret karaļa ģimeni.

Čezare satvēra Lučiano roku.

Di Kimiči, viņš nošņāca. Burvestība izgaisa.

Vai arī, ja jums tā būs labāk, atbrauciet vasarā uz Hercoga pili Džiljā, Gaetano turpināja. Viņš ir mans tēvs un varētu spodrināt jūsu slavu.

Bet varbūt jūs vairāk vilina Beleca, atbrauciet pie mums! -panākdamies uz priekšu, ierunājās Lučiano. Džordžija bija pārsteigta. Lusjēns vairs nebija viņai pazīstamais zēns ar sapņainajām acīm, bet bagāts galminieks, gatavs stāties aci pret aci ar draudīgo di Kimiči dzimtas locekli.

Zinu, ka Hercogiene labprāt klausītos jūsu mūziku, Lučiano turpināja. Esmu mācībā pie viņas reģenta un tēva Rodolfo Rosi un nešaubos, ka viņš manu ielūgumu atzinīgi novērtēs.

Arfists piecēlās kājās, un jaunā sieviete paņēma no viņa rokām gredzenu. Jauneklis bija ļoti slaida auguma.

Pateicos jums abiem, muzikants vērsās pie Gaetano un Lučiano. Taču es nespēlēju nevienam citam, tikai sev. Man nerūp nedz laba slava, nedz nauda.

Čezares acis sekoja samta platmalei, bet tad skatiens apstājās pie Aurelio. Kad arfists, nevienu tieši neuzlūkodams, pagrieza pret viņiem seju, kļuva skaidrs, ka viņa tumšzilās acis neko neredz. Muzikants pastiepa roku uz jaunās sievietes pusi, kas grasījās viņu vest laukā no skvēra. Notvērusi Čezares skatienu, viņa pielika pirkstu pie lūpām.

Džordžija acumirklī saprata, ka Aurelio par savākto naudu nenojauš un jaunā sieviete viņa māsa? draudzene? negrib, lai viņš to zina.

Kad ne ne, noteica Gaetano. Negribēju jūs aizvainot. Bet varbūt jūs atbrauktu pie mums uz palazzo vismaz uz atspirdzinošu dzērienu?

Aurelio klusēja, taču pagrieza galvu uz jaunās sievietes pusi, kā gaidīdams viņas viedokli.

Atspirdzināties var kaut kur tuvāk, Lučiano stingri iebilda.

Es justos pagodināts, ja jūs pieņemtu manu uzaicinājumu.

Lučiano pat nenojauta, kāpēc muzikants viņu tā pievelk, taču nebūt negrasījās noskatīties, kā viņu aizved projām di Kimiči.

Lučiano un Gaetano stāvēja līdzās aklajam muzikantam un viņa asistentei, viens otrā glūnēdami. Falko piekliboja viņiem klāt. Līdz ar Džordžiju un Čezari viņi skvēra centrā veidoja tādu kā samezglojumu.

Es labprāt kaut ko ieēstu un iedzertu, Rafaela, ierunājās Aurelio.

Rafaela jau bija ielikusi sudrabu un di Kimiči zīmoggredzenu makā sev pie jostas un platmali Aurelio rokās.

Tad pieņem viena vai otrā laipnā kunga uzaicinājumu uz maltīti, viņa teica.

Es labprāt atsauktos uz abiem ielūgumiem, Aurelio sacīja. Kad diviem sāncenšiem grūti tikt pie vienas un tās pašas balvas, viņi var kļūt par draugiem.

To pateicis, muzikants uzmauca uz melnajiem matiem samta platmali, nelikdamies ne zinis par savu vārdu radīto iespaidu.

Tūdaļ sekos kaut kas tāds, ko var redzēt tikai pāvesta bērēs, teica Enriko jauniegūtajam draugam, neticēsi savām acīm.

Kas tad? nesaprata Djego.

Trīs no Auna un divi no Kundzes aizies pa vienu taciņu, -paskaidroja Enriko. Lai gan, atklāti sakot, pārāk priecīgi šie neizskatās!

Tur būs vainīga mūzika, teica Djego. Auns un Kundze taču nav pretinieki, vai ne?

Enriko nosprauslojās.

Uzreiz redzams, ka tu nedzīvo pilsētā! Vispār jau abi naidojas ar Zivīm un Svariem, tomēr Beleca ar Kundzes zvaigznāju nebiedrojas, un tas bariņš ieradies no Belecas. To ar melno matu vilni esmu manījis pilsētā liels Hercogienes mīlulis.

Nu, teica Djego, negribēdams palikt atbildi parādā,

bet tie no Kundzes puses ir di Kimiči paša Hercoga dēli!

Djego par prieku, Enriko satrūkās.

Tiešām? viņš atguvies aši izmeta. Kāda sakritība! Es strādāju Hercoga labā. Kuri jaunie prinči tie būtu?

īsts princis nav nedz viens, nedz otrs un laikam ari nebūs, -Djego skaidroja. Vismaz ar hercogistēm ne. Viņiem ir tikai goda tituli. Gaetano ir Džiljas Universitātes students, bet nabaga mazais Falko ej nu sazini, par ko viņš tagad kļūs. Pirms diviem gadiem viņš būtu varējis izvēlēties, ko tik sirds kāro.

Vai tas bērns ar kruķiem? jautāja Enriko. Kas ar viņu notika? Klau, kāpēc mums nepasūtīt vēl glāzīti?

Viena no Enriko spiega dižajām spējām bija laikus apstāties, metot mieru upuru vajāšanai un mierīgi uzkrājot ziņas, kas priekšdienās var noderēt.

Ja Enriko redzētu saietu krodziņā pie pilsētas muzeja, viņš nešaubītos par sava lēmuma pareizību. Neviens nebilda ne vārda. Lučiano un Gaetano, cenzdamies viens otru pārspēt, pasūtīja ēdienus un dzērienus, bet šobrīd, gaidot maltīti, krodziņā bija iestājies klusums. Aurelio klusi sēdēja centrā; arfa, iesaiņota maisā, stāvēja atslieta pret sienu. Muzikants acīmredzot neapzinājās spriedzi sev apkārt.

Man gribētos zināt, kas mani šurp ielūdzis, Aurelio beidzot ierunājās. Stāvoklis sabiedrībā mani neinteresē, -viņš piebilda, tikai vārdi.

Gaetano jutās muļķīgi.

Lūdzu, kāpēc ne, viņš teica. Mani sauc Gaetano di Kimiči, un te ir arī mans jaunākais brālis Falko.

Aurelio pagrieza seju uz to pusi, kur sēdēja zēns.

Tu esi savainotais, viņš klusi teica.

Bet mani sauc Lučiano Krinamorte, sarunā iespraucās Lučiano. Esmu kopā ar draugiem Čezari un Džordžio.

Teikdams “Džordžio”, Lučiano tā kā sastomījās, tomēr iemanījās izrunāt to kā zēna vārdu.

Bet es esmu Aurelio Vivoide, ar sevi iepazīstināja muzikants, un tā ir Rafaela. Mēs esam manuši.

Visi izskatījās samulsuši. Taču sīkāk Aurelio neko nepaskaidroja. Izskatījās, ka viņš gandarīts gaida maltīti. Un tad Gaetano, šķiet, izšķīrās. Pagriezies viņš uzrunāja Lučiano: -Ja es pareizi sapratu, tad jūs strādājat pie senatora Rosi? Vai tas tiesa, ka viņš ir stravagante?

Džordžija neizturēja viņai bija apnicis palikt ēnā.

Jums nemaz nevajag braukt to gaisa gabalu uz Belecu, lai sameklētu stravaganti, viņa teica. es pats esmu stravagante'.