Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Prologs. Lidojošais zirgs

Čezare jau vairākas dienas tikpat kā neizgāja no staļļa. Viņa iemīļotā ķēve Zvaigžņugaisma gaidīja atskrienam kumeļu, un līdz dzemdībām Čezarem bija jābūt klāt. Pat naktis zēns pavadīja salmos tukšā steliņģī līdzās Zvaigžņugaismai, līdz beigās viņa brūnie mati salmu putekļos kļuva palsi, bet zem apģērba kņudēja un durstīja.

Pēc steigā iekostām pusdienām atsteidzies atpakaļ uz stalli, Čezare, zirgu kopdams, žagojās, ik pa brīdim klusītēm caur zobiem ķēvei uzsvilpjot. Zvaigžņugaismas krēpes mijkrēslī laistījās kā sudrabs, un, kad Čezare tās sukāja, ķēve nemierīgi grozījās steliņģī un nīgri bubināja.

Šobrīd galvenais bija Zvaigžņugaisma. Čezares ģimene dzīvoja staļļa tuvumā, viņa tēvs Paolo strādāja Auna zvaigznājā par zirgu meistaru. Paolo uzticēja dēlam rūpes par Zvaig-žņugaismu, un Čezare apņēmīgi tiecās tēvu nepievilt.

Nu jau ilgi vairs nebūs, manu drostaliņ, Čezare čukstēja, un ķēve viņam atgrudzināja. Staļļa pustumsā gandrīz vai izskatījās, ka Zvaigžņu gaisma pamāj ar savu palso galvu. Arī pārējie zirgi nevarēja rast mieru. Krustoti ar arābu rumakiem, tie bija gaužām jutīgi Aunam derēja tikai sacīkšu dzīvnieki. Staļļa tālajā galā pa miegam mīdījās un ausis kustināja jaunais bēris Arkandželo laikam jau sapņoja par uzvaru.

Čezare iekārtojās salmos uz gulēšanu, un ari viņam sapnī rādījās uzvara. Gan dienu, gan nakti viņam bija viens sapnis -jāt ar Auna zirgu Zvaigžņu sacīkstēs un uzvarēt.

Pa staļļa durvīm ieslīdēja pelēks kaķēns un graciozā solī devās tieši pie aizmigušā Čezares. Lēnītēm, uzmanīgi ieritinājies zēna rokas izliekumā, mincis sāka murrāt.

īsi pirms pusnakts stallī radās citi trokšņi. Zvaigžņugaisma sāka nemierīgi mīņāties. Čezare, acumirklī pamodies, juta tēva klātbūtni. Gandrīz vai sametās baisi: kā tas tēvam izdodas? Paolo vienmēr zināja, kur un kad ierasties. Ienācis ar lāpu, zirgu meistars to piestiprināja augstu pie sienas, lai salmos neiešvirkst dzirksteles. Čezare pielēca kājās, iztramdīdams neapmierināto kaķi, kas, aizgājis līdz durvīm, sāka mazgāties.

Lāpas plīvojošajā gaismiņā tēvs ar dēlu rimti ņēmās ap ķēvi bija klāt viņas stunda. Dzemdības nebija smagas, Zvaigžņugaismai tās nebija pirmās. Kad kumeļš ieslīdēja Čezares rokās, zēns atsprāga atpakaļ kā apdedzinājies.

Kas tad nu? čukstus noprasīja Paolo. Šķita, ka stallī neviens vairs neelpo.

Nezinu, atčukstēja Čezare. Vai tu nejuti? Kumeļš tāds jocīgs. Tikko tam pieskāros, uzreiz jutu triecienu tikpat kā zibens izskrēja cauri.

Zvaigžņugaisma, pagriezusi skaisto galvu, aplaizīja kumeļu. Piedzimušais mazulis bija ne tikai mikli tumšs, bet piķa melns, melns kā nakts aiz durvīm, kur pilsētas dievnamu zvani sita pusnakts stundu. Uzstīvējies kājās, kumeliņš neapzināti prasīja mātes pienu kā jau zīdainis.

Durvīs, ko Paolo bija atstājis pusvim, pēkšņi iebrāzās vējš. Stallī ielija mēness upe. Čezarem aizrāvās elpa. Mēnesnīcas sidrabotajā gaismā ar lāpas mesto zelta atblāzmu kumeļš, kas nule bija ieradies pasaulē, līdzinājās teiksmainam burvju tēlam.

Garkājainais mazulis rāvās pie mātes pupa un siltajā nakts gaisā aši apžuva. Melnais akots laistījās mirdzoši melns: jau tagad varēja pateikt, ka tas būs izcils sacīkšu zirgs. Bet tas jau nebija viss. Pavingrinājis zaļoksnos muskuļus un stingrāk nostājies uz izstīdzējušajām kājām, kumeļš sarāva augšup plecus un izpleta divus mitms, melnus spārniņus apmēram tik lielus kā jaunam gulbim.

Dia! strauji ieelpojis, izsaucās Paolo. Tas tik ir notikums! Mums Aunā piedzimis spārnots zirgs!

Pat pelēkais kaķis, pienācis tuvāk, nolūkojās kumeļā. Čezare ievēroja, ka visi zirgi stallī, pat Arkandželo, pēkšņi pamodušies, noskatās jaundzimušajā kumeļā. Zēnu pārņēma mežonīgas jūtas. Viņš nezināja, ko darīt līksmi aurot vai raudāt. Viens gan bija skaidrs tas ir ārkārtējs notikums, kas mainīs viņu dzīvi.