Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

9. nodaļa. Ierakstīts zvaigznēs

Santa Finā laiks skrēja vēja spārniem rādījās, ka Remorā viņi atgriezīsies vēlu. Džordžija zināja, ka mājup jādodas tuvākās stundas laikā. Viņai ar Čezari bija paredzēts jāt kopā ar Gaetano, lai gan Lučiano tas, šķiet, diez ko nepatika. Jaunais stravagante zināja, ko var sagaidīt no di Kimiči, un, kaut arī brāļi pamazām iekaroja viņa simpātijas, tomēr viņš uzskatīja, ka uzticēties vēl pāragri. Brāļi gan vēl nezināja, ka Lučiano, De-tridžs un zirgu meistars arī ir stravagantes, tomēr maz ticams, ka gaetano būs aizmirsis Džordžijas izvirdumu un, protams, centīsies meiteni izjautāt.

Pirms bariņš stallī sašķēlās, Lučiano pasauca Čezari sāņus.

Uzmanies, Lučiano brīdināja. Ja viņš atkal novirza sarunu uz stravagāciju, skaties, lai džordžija neizpļāpājas.

Čezare pamāja. Tas taču varētu kaitēt arī viņa tēvam.

Es di Kimiči pazīstu, Čezare teica. Vari man uzticēties!

Jājot līdz Remorai, laiks aizritēja jauki. Trīs jaunieši zirgu mugurās sēdēja kā uzlieti, izbaudīdami kustību prieku. Sarunāties nesanāca, līdz viņpus Saules vārtiem vajadzēja palēnināt zirgu soli, lai rindas kārtībā iekļūtu pa rosīgajiem vārtiem pilsētā, un tad Gaetano pielavierēja pie Džordžijas.

Es tevi labprāt rīt apciemotu. Vai esi apmetusies Auna zvaigznājā?

Džordžija, saņēmusi mācību, vērsās pie Čezares, kā gaidīdama padomu. Čezare paraustīja plecus. Jaunais augstmanis tāpat ieradīsies uz tikšanos ar manušiem tas taču jau bija norunāts. Turklāt Džordžija pati varēja izšķirties un neierasties vispār. Tomēr, ja viņa grib arī turpmāk apmeklēt pilsētu, katru reizi izgrozīties nevarēs. Un ierasties Tālijā Džordžija, jādomā, gribēja.

Labi, meitene pēc mirkļa atbildēja. Mūs ar Lučiano varēsi sastapt zirgu meistara namā. Tomēr šaubos, vai spēšu kā nebūt palīdzēt.

Lūdzu, tici man, teica Gaetano, pieliekdamies meitenei tuvāk, lai nedzird Čezare. Jūsu brālības noslēpumi man vienaldzīgi. Es vēlos tikai palīdzēt savam brālim. Neko vairāk.

*

Baigais neglītenis, vai ne? teica Arianna daudz klusāk, nekā pašai likās. Viņa lūkojās Gaetano di Kimiči miniatūrā, ko sūtnis bija atvedis no Kemoras. Turklāt dzīvē droši vien izskatās vēl sliktāk, viņa piebilda. Galma gleznotājs, jādomā, rāvās vaiga sviedros, kamēr šo izskaistināja.

Rodolfo palūkojās meitā.

Mēs šo piedāvājumu neņemsim nopietni, viņš teica.

Bet ko tad mēs varam citu darīt? jautāja Arianna. Nelikties ne zinis nevaram, ar nepārprotamu nē apvainot nedrīkstam.

Patlaban tu spried kā Hercogiene, smaidīdams atbildēja Rodolfo. Esam iedzīti stūri, bet gan jau laukā izkļūsim. Viņu sūtīs uz šejieni tev par pavadoni uz Stellata.

Arianna iepleta acis.

Di Kimiči vēlas jums sagādāt iespēju iepazīties, paskaidroja Rodolfo, un tev jāpiekrīt.

*

Hercogs Nikolo, ieraudzījis pastarīti un to, ka brāļi izlīguši, jutās gandarīts un laimīgs. Abi Hercoga vecākie dēli un meita uzturējās Džiljā. Lai nu ko, bet savus bērnus Nikolo mīlēja. Jo sevišķi viņu priecēja Gaetano, kas nepretojās precību plāniem ar Belecas valdnieci un nu atveda uz šejieni arī tēva acuraugu Falko. Hercogs gan bija cerējis, ka Falko, kad viņi atstāja Džilju, dosies viņam līdzi uz Pāvesta pili, bet pastarītis varbūt neveiklo attiecību ar Gaetano dēļ vai ari tādēļ, ka mīlēja lielus, vientulīgus plašumus, ietiepīgi vēlējās palikt Santa Finā.

Nikolo, protams, varēja Falko vēlmes laist gar ausīm -dēls taču bija tikai puišelis. Taču pēc negadījuma Hercogs bija bēdu sagrauzts un nespēja zēnam atteikt neko, kas varētu viņu iepriecināt. Un te nu Falko bija beidzot izlīdzis ar brāli un smaidīgs. Nikolo likās, ka garā ziema tuvojas beigām, lai arī pavasaris diez vai atnesīs cerību par Falko veselības uzlabošanos.

Tēvs, tev jādzird Aurelio, teica Gaetano. Centos pierunāt, lai viņi ierodas pie mums, taču saņēmu atteikumu: par naudu viņš nespēlējot. Tomēr esmu pārliecināts, ka muzicēt viņš muzicēs, un tas tev noteikti jādzird. Piedzīvosi debešķīgas izjūtas.

-Jā, tēvs, pacenties gan noklausīties, piebalsoja Falko, un smalkā seja, atceroties jaukās izjūtas, piesarka. Viņš spēlē kā eņģelis.

Atvainojiet, zēni! ierunājās Nikolo, atkal pievērzdams uzmanību dēliem. Pasakiet man vēlreiz, kas tas par muzikantu!

Viņu sauc Aurelio, pacietīgi skaidroja Falko. Abi ar māsu ir manuši. Šurp viņi nenāks, jo telpā nenakšņo. Taču mēs varētu viņus apmeklēt Auna zvaigznājā.

Auns! Visi ceļi, šķiet, ved uz šo zvaigznāju. Hercogam nelika mieru doma, ka pēdējā apmeklējuma laikā viņš tur kaut ko nozīmīgu palaidis garām. Jāpanāk, lai Ferdinando spiegs parok dziļāk. Dzirdot Aunu pieminam kopā ar zinti, Nikolo metās neomulīgi. Hercogam cilts nepatika tie nepielāgojās di Kimiči augšanas, izplešanās un pārņemšanas filozofijai. Kaut kas nebija kārtībā ar ļautiņiem, kas nopeļ īpašumu un dzīvo bez savas zemes.

Pateikt Nikolo pateica tikai nedaudz: Tas tāpēc, ka visiem zinti jābūt ieņemtiem zem zvaigznēm. Pat viņu neprecētās sievietes neguļ mājās drošs paliek drošs, ja nu gadās bērns? Pēdējais stulbums laukā taču viņas vieglāk izvarot nekā mājas drošībā.

Falko izskatījās satriekts, un Nikolo pārlika, vai nav pienācis laiks atklāt pastarītim savus nodomus. Labāk, lai dēls dzīvi celibātā pieņem, neiepazinis iekāres spēku.

Džordžija teju visu svētdienu pavadīja gultā.

Es jau teicu, ka viņa kaut ko saķērusi, Rasels sacīja un zem deguna noburkšķēja: Vai arī kaut ko ķersta.

Nevajag izpūst no mušas ziloni, Džordžija mierināja māti. Jūtos labi. Vienīgi nomocījos ar bezmiegu. Likšos gultā ar visām mācību grāmatām, jātiek galā ar kursa darbu.

Ja godīgi, Džordžija, daudzu spilvenu un spilventiņu atbalstīta, salikusi sev apkārt grāmatas, visu rītu aizvadīja centienos uzskicēt Remoras plānu. Uzzīmējusi līniju blociņā neprecīzu apli, meitene sadalīja to augšējā un apakšējā daļā. Strada delle Stelle džordžija uzrakstīja Zvaigžņu ceļš. ziemeļos meitene novietoja Saules, bet dienvidos Mēness vārtus, pēc tam maģistrāles vidū ievilka aplīti Campo, ko viņi ar Čezari bija šķērsojuši.

Lielāko apli Džordžija sadalīja ar taisnēm, līdz ieguva divpadsmit sektorus. Viņa zināja, kur atrodas Auna un Dvīņu zvaigznāji, aptuveni nojauzdama, kur tieši Strēlnieka teritorijā abi ar Lučiano bija patvērušies no Zivīm. Taču ar pārējo sektoru aizpildīšanu gāja grūtāk.

Džordžija klusītēm dungoja senu, no bērnības prātā aizķērušos dziesmiņu:

Auns, Vērsis, debešķīgie Dvīņi,

Turpat līdzās Vēzis, Lauva mirdz,

Kundze, Svari,

Skorpions, Strēlnieks, Kaza,

Vīrs ar ūdens krūku rokās,

Zivis astēm mirdzošām.

Vienīgā atšķirība starp tāliešu zodiaka zīmēm un Džordžijai pazīstamajām bija tā, ka Remanas apvidū Lauvu aizvietoja Lauvene, bet Jaunavu remorieši mēdza saukt par Kundzi. Kad visi lauciņi bija aizpildīti, varēja skaidri redzēt, ka Remora sakārtota gada astroloģiskās kartes veidā ar mazliet no centra pa kreisi novirzītu Auna zvaigznāju pilsētas rietumos.

“Labi, būs jāiegaumē,” nolēma Džordžija. Paolo taču piekodināja, lai no Tālijas neko mājās nenes, izņemot talismanu un stravagēšanā izmantoto apģērbu. ierodoties Tālijā, Džordžija allaž bija zēna drānās, taču tās tāpat kā pirmajā ceļojumā bija uzvilktas virsū naktstērpam.

Karti līdzi ņemt nevarēs, taču jau tas vien, ka viņa to uzzīmēja, meiteni priecēja. Paņēmusi jaunu papīra lapu, Džordžija sarakstīja visu, ko atcerējās par katru Tālijas zvaigznāju, tomēr viņas zināšanās atklājās lieli robi. Par Aunu Džordžija zināja krietni vairāk nekā par pārējiem. “Auna pretinieki ir Zivis,” Džordžija pierakstīja, “bet Strēlnieks un Lauvene ir sabiedrotie.”

Pēkšņi viņa apķērās, kāpēc. Astroloģiju Džordžija neatzina, tomēr horoskopus katru dienu laikrakstā izlasīja tāpat kā pārējie ģimenes locekļi. Džordžija atcerējās Moras vārdus: katrai zodiaka zīmei atbilst Zeme, Uguns, Ūdens vai Gaiss, savukārt katram no šiem elementam trīs zodiaka zīmes.

Mēs abas esam Gaisa zīmē, māte Džordžijai toreiz teica, tu Dvīnis, es Svari.

Traks var palikt! Džordžija tagad izsaucās. Es un Dvīnis! Tātad piederu di Kimiči!

Taču, mirkli padomājusi, meitene saprata, ka tā gluži nevarētu būt. Lai cik kaismīgi remoriēši izjuta piederību savam zvaigznājam, neba iespējams izkārtot tā, lai visi bērni dzimst attiecīgajā zīmē.

Lai nu kā, bet par savienību sistēmu Džordžija nebija kļūdījusies. Pietika atcerēties, ka Auna, Lauvas un Strēlnieka zvaigznāji ir Uguns zīmē, un šķita loģiski, kāpēc Lauvene un Strēlnieks ir Auna sabiedrotie. Piecpadsmit minūtēs Džordžija izskaitļoja katra zvaigznāja sabiedrotos. Ar pretiniekiem gāja grūtāk; te pēkšņi viņa atcerējās, ko Čezare bija teicis par Dvīņiem un Kundzi.

Tavs pretinieks ir tavs pretstats tāpat kā Uguns un Ūdens, Džordžija murmināja, tāpēc otram pretstatu pārim jābūt Zemei ar Gaisu. Tātad pretstats acīmredzot ir pretinieks, kas tev pilsētā atrodas vistuvāk, Auns un Zivis, Vērsis un Dvīņi, Vēzis un Lauvene.

Vai darbodamās tu nevarētu uz mirkli aizvērties? iebrēcās Rasels, garāmejot iebelzdams pa Džordžijas istabas durvīm.

Pretinieki! nošņācās Džordžija. Lai nu kas, bet viņi ar Raselu simtprocentīgi! Auna zvaigznājs lepojās ar gadsimtiem senu vēsturi, bet Džordžija ar Raselu dažu gadu laikā jau paspējuši uzkrāt tik daudz naida un spīta, ka pietiktu gadsimtiem.

“Bet kas ir mani sabiedrotie?” centās izdomāt Džordžija un acumirklī atcerējās Mortimeru Goldsmita kungu ar pusmēness brillēm degungalā. Džordžija pasmaidīja. Interesanti, kādas Goldsmita kungam būtu izredzes konfliktsituācijā ar Raselu?

Naida jūtas un savienību saites Remorā vēl vairāk sarežģīja zvaigznāju neparastā pieķeršanās kādai no pilsētām un to nu Džordžija nekādi nespēja saprast. Kā var dzīvot vienā pilsētā, bet uzticību dāvāt citai? Tas būtu tikpat kā mitināties Londonā, bet justies kā liverpūlietim. Un tomēr, ja labi padomā, londonietis taču var atbalstīt Liverpūles futbola komandu vai Man U, vai arī Aston Villa. džordžija atcerējās, ka sākumā viņai šķita, ka zvaigznāji atgādina sāncenšus futbola klubus.

Taču viss izrādījās daudz nopietnāk. Džordžija atcerējās Čezares izbailes, kad viņiem sekoja Zivis, un viņš taču nebija gļēvulis. Tāpat ari dunci pie Gaetano jostas. Arīdzan Lučiano nēsāja dunci, lai gan miermīlīgāku zēnu grūti iedomāties. Tālija bija bīstama valsts baisā laikmetā, un Remora šķita draudīgākā no visām tās pilsētām. Stellata dienās sacīkšu spriedze, domājams, pieaugs. Un tomēr, ja būtu ļauts izvēlēties, Džordžija dotu priekšroku Tālijas briesmām, nevis dzīvei vienā mājoklī ar Raselu.

Atritinājuši guļammaisus, manuši omulīgi iekārtojas Auna staļļu galvenajā pagalmā tikpat kā uz zosu dūnu matračiem,

nevis bruģa. Viesmīlīgā Teresa samulsusi piesteidzās ar papildu spilveniem un segām viss tika pieklājīgi pieņemts, taču nolikts malā.

Džordžija pirms saulrieta pazuda siena šķūņa bēniņos, tāpēc viņai gāja secen aina ar slaido aklo jaunekli un viņa pavadoni, kas, tiklīdz sārtā saule Auna valstības nomalē noslīga aiz pilsētas mūra, izstiepa rokas atvadām pret rietumiem. Abi klusi skaitīja lūgsnu savā valodā. Vēlāk viss nams ieslīga miegā, skanot jaukai meldijai, kas tika maigi izglāstīta no arfas stīgām.

Čezare, pamodies rīta agmmā, ieraudzīja tikko uzcēlušos manušus: šoreiz viņi bija pagriezušies ar sejām pret austošo sauli, uz Kundzes un Svaru pusi, un, ceļos nometušies, skandēja lūgsnas varētu nodomāt, ka tas ir sveiciens mājup nākošam ceļiniekam. Čezare gan nesaprata vārdus, bet manušu sejas pauda nepārprotamu prieku. Viņi ne reizi nepateica “saule”, saukdami to tikai par Dievietes pavadoni. Zinti, kā Čezare bija dzirdējis, esot dīvaini ļaudis, bet Čezare lepojās, ka viņi viesojas Auna zemē un viņa mājās, pareizāk sakot, pagalmā.

Lai nu kā, Aurelio, šķiet, neiebilda pret brokastīm telpās, un Teresa tagad savā namā dedzīgi izrādīja viesmīlību. Viņa priecājās, redzot pie galda sēžam manušus plecu pie pleca ar Belecas viesiem. Rafaela piedāvājās palīdzēt un pēc brīža jau ar karotīti baroja mazuļus ar mannas biezputru. Čezarem bija trīs daudz jaunākas māsas un pavisam mazi dvīņubrāļi, kas rāpās uz visām pusēm, arīdzan pār aklā arfista kājām, kas neveltīja bērneļiem lielāku uzmanību kā mājas suņiem.

Čezare, izvilcis vienu dvīni no galda apakšas, uzsēdināja to sev uz ceļgala. Tas bija Antonio, spriganākais no abiem mazuļiem, kas tagad, sajūsmā spiegdams, ar tuklajām roķe-lēm centās pieskarties Čezares sejai. Čezare mazajam smaidīja pretī. Antonio un arī pārējie bērni bija viņa pusbrāļi un pusmāsas. No Paolo pirmās laulības bija tikai Čezare.

Čezares māte nomira, kad viņš vēl bija pavizam mazs, un Paolo pirms desmit gadiem bija apprecējies ar Teresu. Otrais dvīņubrālis, Arsenio, palaida negantu bļāvienu viņš bija iestrēdzis kaktā. Teresa žigli pieliecās mazo pacelt, līdz ar to izraisīdama uztraukumu vienā no meitenītēm, kas jau stiepa mātei pretī rociņas. Nākamajā brīdī ģimenes jaunākā paaudze skaļās balsīs korītī vaimanāja. Tamlīdzīgās reizēs Čeza-rem neatlika nekas cits kā laisties projām uz stalli.

Aurelio pagrieza galvu uz trokšņotāju pusi.

Vai neuzspēlēt? Varbūt mūzika bērnus nomierinās? -viņš pajautāja. Negaidīdama atbildi, Rafaela sniedza muzikantam arfu, un virtuvē ieplūda brīnišķīgas, saviļņojošas mūzikas taktis, izgaisinādamas visas skumjas. Dvīņi apaļām acīm sēdēja Paolo klēpī un sūkāja īkšķus; meitenītes, virpinādamas pirkstos matus, piekļāvās Čezarem, Lučiano un Detridžam, un šņuksti mitējās. Teresa ar Rafaelu ienesa pēdējos šķīvjus ar ēdienu. Auna staļļos iestājās pilnīgs klusums.

Džordžija, tikko ieradusies bēniņos, dzirdēja arfas skaņas. Londonā viņa iemiga, kāpināti dārdot Rasela iemīļotajām bungām un ģitārām. Nevarētu teikt, ka Džordžijai tāda mūzika riebtos, tomēr viņas miega iztraucēšana Raselam, protams, sagādāja tikpat lielu prieku kā mūzikas klausīšanās. Savukārt te no arfas skanējuma vien varēja pateikt, ka Aurelio rokas vada tīrais muzicēšanas prieks.

Klusītēm ieslīdējusi pa virtuves durvīm, Džordžija ieraudzīja mazuļus, kas bija ieslīguši tādā kā sapnī. Čezare pār izspūrušo Emīlijas galvai uzsmaidīja Džordžijai, un viņa atsmaidīja pretī. Tā tiešām bija ģimene. Savas ilgas Džordžija redzēja atspoguļojamies Lučiano acīs, viņam glāstot apaļīgās Martas matu sprogas. Tāda pati sejas izteiksme bija Doktoram Detridžam ar Stellu klēpī. Džordžija kārtējo reizi iedomājās: “Nez vai kādreiz izdosies uzzināt, kas ar viņiem notika un ko viņi ziedoja, apmezdamies uz pastāvīgu dzīvi Tālijā?”

Mūzika aprāvās, burvība izgaisa, taču brēkt neviens vairs nebrēca. Paolo, ieraudzījis Džordžiju, gāja meklēt viņai šķīvi un krūzi, katrā rokā turēdams pa dvīnim.

Labrīt! sveicināja Aurelio, pagriezdamies pret Džordžiju. Negribējās ticēt, ka Aurelio viņu neredz, ka dzidri skaidrajās, tumšzilajās acis neatspoguļojas viņa dvēsele.

Kā gulējāt? apvaicājās Džordžija.

Lieliski, atbildēja Aurelio. Es par miegu nesūdzos, ja vien neesmu šķirts no mēness un zvaigznēm. Bet tu?

Džordžija nodomāja: “Nez vai Aurelio zina, ka, uzkāpusi bēniņos, aizstravagēju uz citu pasauli? par stravaganti būšanu aurelio laikam nojauš, bet vai viņš par to iedomātos, ja es vakar nebūtu palaidusi mēli? Interesanti, vai viņš arī zina, ka šajās mājās uzturas vēl trīs stravaganteS"

Ne visai, Džordžija godīgi atbildēja.

Dvīņi uz Paolo ceļgaliem drīz vien aizmiga, bet meitenītes nomierināja ēdiens un mūzika. Pārējie, draudzīgi klusēdami, brokastoja. Džordžijai ienāca prātā: “Vai tik, baudot maizītes ar džemu tūlīt pēc vakariņām savā pasaulē, nepieņemšos svarā?” Teresa bija prasmīgāka virēja nekā Mora, šajās mājās pat visparastākais ēdiens bija svaigs un viņas rokām gatavots. Džordžija ilgi un ar mokām bija izšķīrušies, ka šonakt tomēr jāstravagē, kas par to, ka pirmdien no miega nevarēs atkauties. Neko darīt, Remora valdzināt valdzināja. Līksmā, nemākslotā zirgu meistara dzīve, stallis un iespēja kurn katru mīļu bridi sēdēt zirga mugurā, plaukstošā draudzība ar Čezari un izdevība atkal tikties ar Lusjēnu nē, Džordžija bija par vāju, lai no tā visa atteiktos. Bet skolā kā būs, tā būs.

Bariņa omulību iztraucēja pavēlniecisks klauvējiens pie durvīm. Noguldījis dvīņus šūpulī, Paolo gāja atvērt. Durvīs stāvēja

Džiljas Hercogs ar Gaetano un Falko. Viņiem aiz muguras pagalmā bija redzama lepna kariete ar di Kimiči ģerboni.

Sveicināts, Capitano (Kapteinis ), iesāka nikolo, lietodams uzrunu, kas, patiesību sakot, Paolo pienāktos tikai Stellata laikā. sveiciens liecināja par vēlīgumu. Hercogs laikam izturējās labāk nekā jelkad. Un jaukajai mājasmātei, viņš piebilda, noskūpstīdams sev roku un pamādams uz Teresas pusi.

Tūkstoškārt atvainojos, ka tik bieži jums uzbāžos, taču dēli pastāstīja par jūsu viesiem un es nespēju pretoties kārdinājumam redzēt viņus savām acīm.

Hercoga skatiens šaudījās visriņķī galdam. Zinti pārstāvjus nodeva viņu eksotiskās drānas un spilgtās krāsas. Džordžijai Hercogs vispār nepievērsa uzmanību, noturēdams viņu par Paolo kuplās saimes locekli. Bet pazīt Detridžu un Lučiano gan nebija viegli. Pēc apģērba spriežot, staļļa ļaudis viņi nevarētu būt.

Varbūt atļausiet iepazīstināt ar saviem viesiem? ierunājās Paolo. Nebrīnos, ka jūs pievilināja zinti jeb manuši tāda uznina viņiem patīk labāk un viņu mūzika. Rafaela un Aurelio Vivoide!

Manuši pieceldamies izrādīja Hercogam cieņu, un viņš dedzīgi pamāja, lai abi apsēstas.

Bet tie ir divi izcili viesi no Belecas Doktors Guljemo Krinamorte ar dēlu Lučiano.

Sekoja daudzas paklanīšanās, un tad Hercogs sanākušo pulciņu iepazīstināja ar saviem dēliem. Nikolo smadzenes drudžaini centās izskaitļot, kas Auna stallī meklējams abiem beleciešiem. Uzvārds Hercogam nelikās pazīstams, taču prāta stūrītī kaut kas kņudēja, un, tāpat kā dažu labu reizi agrāk, Nikolo nojauta, ka Auna zvaigznājā risinās notikumi, par kuriem viņam noteikti jāzina.

Iepazīšanās laikā Falko, atbalstījies uz kruķiem, alkaini nolūkojās ģimenē tāpat kā pirmīt Džordžija. Zēna nepārprotami nelaimīgais izskats meiteni aizkustināja. Falko ģimene, lai ari Tālijas valdnieki, tomēr nespēja nopirkt viņam veselību. Džordžija arī šaubījās, vai maltītes di Kimiči namā ir tik sirsnīgas un draudzīgas.

Atsteberējis līdz solam, Falko apsēdās blakus Aurelio.

Vai uzspēlēsi atkal? viņš čukstēja. Mēs par jums tēvam piestāstījām pilnu galvu.

Aurelio sarauca uzacis, un Džordžija saprata, ka muzikants grasās iebilst, bet Rafaela kaut ko iečukstēja ausī, un viņš pārdomāja.

Savā pilī mani negaidiet, viņš pieklājīgi vērsās pie Ni-kolo. Negribu izrādīt jums necieņu, tomēr mūsu tauta nav menestreli. Mēs spēlējam tikai pašu priekam. Tomēr mūzikas mīļotājus cienām, un viens no tiem ir jūsu dēls. Ja sinjors Paolo ļaus, es pagalmā uzspēlēšu laipni lūdzu, klausieties!

Nikolo rādīja neapmierinātu vaigu, taču zināja, ka strīdēties nav vērts. Di Kimiči izgāja pagalmā, Čezare un Teresa sadabūja visiem krēslus un solus, un priekšnesums sākās -kaut kas tāds Auna zemē nebija piedzīvots.

Koncerta laikā Lučiano pamāja Džordžijai un Čezarem, un visi trīs devās uz stalli.

Ko jūs tagad domājat par di Kimiči? Lučiano pajautāja.

Manuprāt, jaunie un tēvs ir kā diena pret nakti, atbildēja Čezare.

Nezinu, vai viņiem var uzticēties, turpināja Lučiano. Jaunieši, šķiet, ir normāli, bet vīrs tur laukā hercogs Nikolo -pasūtīja Ariannas mātes nāvi par to es nešaubos. Viņa rokas notašķītas asinīm.

Ne jau pirmo reizi, teica Čezare. Tādi stāsti Remorā dzirdēti ne vienu reizi vien.

Bet, iepazīstinot viņus ar Rodolfo, nekas ļauns taču nenotiks, vai ne? jautāja Džordžija. Lai gan šaubos, vai Rodolfo spēs Falko palīdzēt.

Pateikšu tikai vienu, atbildēja Lučiano, ja Rodolfo kaut ko spēs, tad tāpēc vien, ka falko ir di Kimiči, viņš neatteiks.

*

Daudzie garāmgājēji, kas torīt Auna zvaigznājā piestāja ieklausīties arfas melodijā, nepievērsa uzmanību strupajam, druknajam stāvam netīrā, zilā apmetnī. Fnriko, pats par sevi saprotams, bija gājis pa pēdām Nikolo un viņa dēliem jau no Pāvesta pils neies taču zaudēt iespēju kārtīgi apskatīt Auna staļļus. Izšmaucis gar stūri starp klausītājiem staļļu kompleksa pagalmā, spiegs, kamēr visi klausījās arfas skaņās, grasījās pamatīgi aplūkot zirgus.

Enriko piespieda aci zara caurumam dēli. Kā tad Auna jaunieši iegrimuši apspriedē zēni, kam viņš bija sekojis uz Santa Finu, un vēl viens gan jau tas, kas bija ar viņiem skvērā, pirmoreiz satiekot muzikantu. Viens no puišiem bija senatora Rodolfo māceklis no Belecas to Fnriko uzreiz pazina -, taču, redzot zēnu tuvumā, spiegā uzjundījās nepatīkamas atmiņas.

Fnriko aši pārmeta veiksmes zīmi, ar trim labās rokas vidējiem pirkstiem pieskardamies uzacīm un krūtīm. Šādi tā-lieši atvaira neveiksmi. “Dia /” spiegs nočukstēja, pārklādamies aukstiem sviedriem. Tam puikam piemita neizskaidrojamas spējas. Fnriko gan savulaik bija viņu notvēris un pārliecinājies, ka zēns ir no miesas un asinīm, tomēr kaut kas nebija lāgā. Puikam toreiz nebija ēnas, bet, kad Enriko un viņa darba devējs jau grasījās šo atmaskot kā viltnieku, ēna materializējās. Enriko atminējās, cik ļoti tas ieinteresēja viņa iepriekšējo saimnieku Rinaldo di Kimiči.

Enriko nebija ne jausmas, kā tas izskaidrojams, un tas viesa satraukumu. Enriko bija spiegs, kura darba pienākums bija zināt par upuri vairāk nekā pārējiem un iespēju robežās arīdzan par tā darba devēju. Taču Lučiano bija nojaucis viņam pēdas. Okšķerim nepatika būt muļķa lomā, tāpat arī tas, ja kāds par to atgādināja. Visu kārtīgi apsvēris, Enriko saistīja zēnu ar citu satraucošu noslēpumu negadījumu ar viņa iecerēto Džuliānu.

Atrāvis skatienu no dēļa spraugas, Enriko pieplacināja tai ausi. Bariņš runāja par senatoru Rodolfo, un tas pats par sevi bija interesanti. Kāpēc lai senatora mīļākais māceklis par viņu runātu ar staļļa strādniekiem? Sarunu biedri, šķiet, bija visai draudzīgās attiecībās.

Rādās, Hercoga apciemojumi kļuvuši par ieradumu, -viens ierunājās.

Par laimi, Merlai Santa Finā briesmas nedraud, atsaucās otrs, pēc balss jaunāks.

Varbūt viņš grib kaut ko izzināt? teica balss, pēc kuras Enriko sazīmēja Lučiano.

Ja viņš zinātu, kas notika Auna zvaigznājā, mums ne mirkli nebūtu miera, piebilda vecākais zēns.

Fnriko atmeta ar roku tālāk varēja neklausīties. Spiega iekšējā balss bija teikusi, ka Santa Finā ir noslēpums, un nojauta, šķiet, nepievīla. Laiks apciemot jauno draugu Djego.