Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

12. nodaļa. Kāršu pulkstenis

Beidzot Džordžija tomēr uzzināja, kur Čezare pavadījis rīta cēlienu. Stalli zēns atgriezās sajūsmināts: treniņu trasē ārpus Remoras viņš taču bija jājis ar Arkandželo.

Arkandželo ir lieliskā formā! jūsmoja Čezare, berzēdams zirgam sānus ar salmiem. Pavisam nopietni, man liekas, ka mēs varētu uzvarēt.

Lai Dieviete stāv jums klāt! aši izmeta Paolo, pārmezdams zīmi, ko Džordžija bija ievērojusi jau agrāk: kaut ko līdzīgu krustam, bet ne gluži.

Kāpēc jūs piesaucat Dievieti? meitene jautāja. Katrā zvaigznājā ir savs dievnams, jūs svinat svēto dienas, bet visi cilvēki, ko man gadījies sastapt Remorā, šķiet, pievērsušies senākai reliģijai, un ne jau manuši vien.

Tālieši jau no dzimšanas ir māņticīgi, paskaidroja Paolo.

Esam pieķērušies senajiem laikiem, kad Vidusjūras tautas vēl

pielūdza valdnieci Dievieti. Kad ieviesās jaunā reliģija ar Mūsu Kundzi un Viņas Dēlu mums šķita dabiski abas ticības apvienot. Zvaigžņu ieskautā sieviete tā ir Viņa. Dieviete gādā par mūsu pilsētu, un Viņai vienalga, kādā vārdā Viņu dēvējam.

Džordžija necik gudrāka nekļuva, tāpēc pievērsās saprotamākam tematam.

Apgaismojiet mani par sacīkstēm, viņa teica. Kā tās norit? Nav jau tikai tā, ka uzvar labākais zirgs, un viss?

Nē, nedz arī labākais žokejs, atbildēja Čezare, lai gan, protams, katrs zvaigznājs cer gari uz zirga, gan žokeja meistarību.

Katrā ziņā jāatceras, piebilda Paolo, ka Stellata zināmā paveidā vai formā notiek aptuveni trīs gadsimtus, un nav pamata domāt, ka neturpināsim to vēl vismaz tikpat ilgi.

Džordžija atcerējās, ko viņai bija stāstījis Goldsmita kungs par Palicr, ja remora tiešām ir sjēnas dvīņumāsa, tad neprātīgās zirgu sacīkstes turpināsies ilgāk par četriem gadsimtiem.

Visos zvaigznājos ir staļļi, to tu jau zini, turpināja Paolo.

Visi izvēlas zirgu, kas piedalīsies ikgadējās Stellata sacīkstēs. zirgu var izaudzēt pašu spēkiem vai iegādāties, taču pirkt var atļauties tikai vislabāko. Pēc tam zvaigznājs izvēlas arī žokeju.

Ne jau vienmēr žokejs nāk no sava zvaigznāja kā, piemēram, es, neizturēja Čezare; negribējās taču, lai Džordžija nodomā, ka viņu izvēlējušies tēva nopelnu dēļ. Katrs cenšas nolīgt vislabāko jātnieku.

Pēc dažām nedēļām, sacīja Paolo, no Campo notīrīs dubļus un tas pārtaps sacīkšu trasē. Neskaitāmi zirgi un žokeji auļos mēnesnīcas gaismā, visi zvaigznāji beidzot būs izšķīrušies, kuram jāt sacensībās. Ne jau visi pirms sacīkstēm jūtas tik pārliecināti kā mēs, Paolo uzmeta lepnu skatienu dēlam un Arkandželo.

Man ļoti gribētos būt skatītāju vidū, atzinās Džordžija un tad samulsusi aprāvās. Tēvs un dēls veltīja viņai vienādi līdzjūtīgu skatienu. Bet es jau nevaru, vai ne? Proti, nedrīkstu Remorā nakšņot.

Bet citas sacīkstes tu jau varēsi apmeklēt, Čezare steigšus izmeta, un gala pasākumā tu tomēr būsi, vai ne?

Tas atkarīgs no tā, cikos sacīkstes notiks, atbildēja Džordžija. Uzmetusi skatienu Arkandželo, meitene kaut ko atcerējās.

Vai jūs jājat uz neapsēglotiem zirgiem? viņa pajautāja.

-Jā, atbildēja Čezare. Ar iemauktiem un pavadu, bet bez segliem.

Tas mums mantojumā no senčiem rasenaniem, skaidroja Paolo. Viņi bija vareni jātnieki un sacīkšu braucēji, allaž jāja bez segliem.

“Rasenani bija tāliešu etruski,” nodomāja Džordžija, bet skaļi pateica: Nekad neesmu jājusi bez segliem, bet labprāt to pamēģinātu.

Pievienojies šopēcpusdien man, ierosināja Čezare, ar Arkandželo šodien vairs nejāšu, bet mums netrūkst citu zirgu.

Tu to nopietni? Džordžija mirdzošām acīm jautāja. Bet tad viņa atcerējās savu solījumu Falko. Vienīgi mums ar Lučiano, pirms dodos mājup, jāapmeklē di Kimiči.

Paspēsim visu, Čezare neapjuka. Pasaki to Lučiano. Viņš kuru katru mirkli būs klāt: ar ratiem lēnāka braukšana nekā zirga mugurā.

Vai Lučiano šodien bija kopā ar tevi treniņu trasē? -jautāja Džordžija. Man gan likās, ka zirgi viņu neinteresē.

Viņi tur bija abi ar Doktoru Krinamorti, sacīja Čezare.

Pār staļļa pagalma bruģakmeņiem nodimēja ratu riteņi.

Kā velnu piemin, tā velns klāt, izmeta Paolo.

Lučiano, izlēcis no ratiem, palīdzēja izkāpt audžutēvam.

Džordžijai šķita, ka zēns izskatās labāk nekā iepriekšējā reizē.

Lučiano acis mirdzēja, viss augums izstaroja rosīgumu un mundrumu, izskatījās, ka viņš gatavs mesties piedzīvojumā.

Arī Viljams Detridžs vēl bija sacīkšu varā.

Bet nu gan bij’ vērts to redzēt! uzsizdams Paolo uz pleca, viņš teica. Tavs dēls ir dīvs nudien pēc kentaura!

*

Kā tu domā vai viņi atnāks? Falko jautāja brālim vismaz piecpadsmito reizi.

Ja jau apsolīja, tad būs, kārtējo reizi atbildēja Gaetano. Tomēr sirds dziļumos viņš cerēja, ka jaunie stravagantes izdomās kādu ieganstu un solījumu nepildīs. Gaetano zināja, ka Falko iecere Lučiano un Džordžiju nesajūsmina. Pats viņš ar brāli šajā jautājumā necik tālu nebija ticis tik izlēmīgs Falko vēl nebija redzēts. Tikmēr laiks traucās vēja spārniem -necik ilgi, un Gaetano būs jādodas Vēstnieka misijā uz Be-lecu. Ar šausmām jauneklis domāja, ka viņa prombūtnes laikā Falko varbūt izdosies pārliecināt jaunos stravagantes, lai viņam palīdz.

Arī tad, ja viņi ieradīsies* Gaetano, cik vien varēdams maigi, turpināja, tev jāatsakās no savām iedomām. Tas taču ir neprāts. Kāda velna pēc tev jāpamet ierastā dzīve, kur visi tevi mīl, un jādodas uz citu pasauli, kur būsi svešinieks? Turklāt nav zināms, vai nākotnes ārsti spēs tev palīdzēt. Pat Lučiano un Džordžija par to šaubās.

Ko tad tu gribi? skarbi atjautāja Falko. Lai palieku šeit uz visiem laikiem un kļūstu tāds kā tēvocis? Vienīgā atšķirība, ka man noteikti vajadzēs kalpus pārnēsāšanai, ja iedzīvošos viņa miesās, kruķi jau tādu svaru neizturēs.

Vai tiešām tu domā, ka nav iespējams izvairīties no tēva plāniem? uztraucās Gaetano. Tu taču varētu pārcelties uz dzīvi Belecā, pie manis un manas Hercogienes.

Esmu dzirdējis, ka viņiem Belecā nav zirgu, Falko, lūpām trīcot, atbildēja.

Bet tur taču būšu es, atbildēja Gaetano un brāli apskāva. Es tevi mīlēšu un par tevi gādāšu. Kas tad tevi mīlēs stravagantu pasaulē?

Par mani rūpēsies Džordžija, Falko palika pie sava. Es neatteikšos, Gaetano! Neliec man to darīt bez tavas svētības!

Gaetano ilgi neatlaida Falko, bet tad, ieskatījies brālim acīs, nopūtās.

Neko darīt, viņš teica. Ja jau esi ieņēmis galvā un nedz ar vārdiem, nedz darbiem nespēju neko mainīt, man jāpiekāpjas. Taču bez tevis man būs bezgala smagi, manu Falkončino! Vēl smagāk nekā pēdējos divos gados. Plecs pie pleca mēs nedzīvosim, tomēr vienmēr jutīšu blakus tevi, gluži kā zēnībā, kad pilī izspēlējām zobenu kaujas.

Hercogs Nikolo, ienācis istabā, dēlu drūmo omu nepamanīja. Pats viņš bija pacilātā noskaņojumā.

Gaetano, no Reģenta pienākusi vēsts, tumšajām acīm spīdot, Nikolo teica. Viņi ir gatavi pieņemt tavu bildinājumu. Tev nekavējoties jādodas uz Belecu!

*

Viljams Detridžs augšstāva istabā izņēma no žaketes kabatas melnā zīdā ievīstītu sainīti. To atraisījis, viņš izklāja melno zīdu uz drēbju lādes istabas stūri. Pēc tam, sajaucis kārtis, Detridžs izlika tās uz zīda pulksteņa veidolā, sākdams no deviņnieka pozīcijas un turpinādams pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Pirmā kārts, kas atklājās, bija Putnu princese, kam uzreiz sekoja Čūsku princis. Pirms turpināt, Detridžs saminstinājās.

Tā būs stravagante meiča un viens no jaunajiem jumpravas kungiem, viņš nomurmināja. Aplī izliktās kārtis atklājās cita pēc citas.

Divas Zivis, Burvis, divas Salamandras, divi Putni, Bruņinieks (āče, tas būs jaunais ķeizars), pēc tam Tornis, divas Čūskas, krītošās zvaigznes un visbeidzot Zivju princese un princis.

Un tad Detridžs atklāja trīspadsmito kārti apļa vidū un tā bija Dieviete. Atsēdies stravagante apcerēja rezultātu. visai neierasti redzēt vienviet tik daudz kāršu ar trumpjiem un galma ļaudīm. Turklāt no katra veida pa divām. Detridžs netika gudrs, ko tas varētu nozīmēt. Lai nu kā, Zivju princese noteikti bija jaunā Belecas Hercogiene kāds prieks redzēt viņu līdzās pašmāju princim! Ar kārtīm Detridžs apspriedās zināmā mērā tāpēc, ka vēlējās nolasīt Hercogienes likteni. Krītošās zvaigznes nepārprotami vēstīja par sacīkstēm, bet kāpēc Čezare nostājies līdzās Tornim? Un neba patīkami apzināties, ka pulksteņa vidū parādījusies Dieviete, kam tagad viss pārskatāms kā uz delnas.

Kāršu vēstījumu Detridžs nolēma pārrunāt ar Paolo un ar spogulīti sasniegt Rodolfo; ej nu sazini, kuram no viņiem atbilst kāršu Burvis, taču, jo ātrāk visi stravagantes sanāks kopā, jo labāk.

*

Kā to saprast pazudis? jautāja Lučiano.

Pāvesta pils slieksnis Remorā abiem ar Džordžiju bija grūti pārkāpjams. Pārņēma sajūta, ka viņi nokļuvuši ienaidnieka aplenkumā, lai gan tā bija tikai skaista, vēsa marmora ēka ar spoguļiem. Lučiano, kas jau labu laiku dzīvoja Belecā, izsmalcinātība nepārsteidza, bet Džordžija gan jutās neveikli, kā ne savā ādā, sāpīgi apzinādamās savu raupjo apģērbu. Gan jau Pāvesta sulainis būs noturējis viņu par Lučiano kalpu, un, to iedomājusies, meitene jutās vēl sliktāk.

Kad Lučiano un Džordžija tika ievesti nelielā priekštelpā, kur pie loga sēdēja Falko, jaunā di Kimiči acis iedegās. Falko ar viesiem laipni sasveicinājās, sulaiņa klātbūtnē uzrunādams Džordžiju kā zēnu. Kalps aizgāja, un viesi pat nepaguva pajautāt, kur ir Gaetano, kad Falko steidza ziņot, ka brālis jau devies projām.

Viņš jau pirms stundas aizjāja uz Belecu, Falko satrauktā balsi stāstīja. Lai tiktos ar Hercogieni.

Kāpēc tāda steiga? Lučiano, aizdomu pārņemts, stingri noprasīja.

Falko nopūtās.

Gan jau arī tu dabūsi dzirdēt. Ilgi jau nebūs jāgaida, uzreiz pēc kāzām viss nāks atklātībā.

Džordžija ievēroja, ka Lučiano nobāl, kļūdams kā Apol-lona statuja nišā turpat līdzās. Bet tad nāca atplūdi, un Lučiano dusmās piesarka.

Ko tu ar to gribi teikt? viņš uzstājīgi prasīja. Kas precas?

Falko apjuka.

Nu, Gaetano ar Hercogieni, protams, viņš nervozi atbildēja. Reģents saņēma mūsu piedāvājumu, un manam brālim tagad jāapspriežas ar Hercogieni, bet pēc tam jāatved viņa uz Stcllata.

Nemūžam! iesaucās Lučiano. Arianna nekad neprecēsies ar di Kimiči. Tas noteikti ir pārpratums!

Nu bija Falko kārta sarkt.

Kāpēc lai viņa neprecētos! Mēs esam viena no senākajām Tālijas dzimtām, mums ir noslēgtas savienības ar hercogiem un prinčiem visā ziemeļu apgabalā. Īstenībā mūsu ģimene likumīgi valda sešās pilsētās.

Tāpēc jau Belecai nav jākļūst par septīto! iekaisa Lučiano. Ejam, Džordžij! Šurp nākdami, izdarījām muļķību. Mums ar di Kimiči nevar būt nekā kopēja. Pati redzi, ka viņiem nav citu interešu kā tikai rotāt ar spalvām savu ligzdu!

Pagaidiet! redzēdams, ka Lučiano grasās Džordžiju aizvilkt ar varu, iesaucās Falko.

Džordžija jutās tikpat satriekta kā abi zēni. Lučiano dusmu izvirdums nepārprotami liecināja par viņa jūtām pret Arian-nu, un tas pats par sevi bija smags trieciens, taču, redzot Falko bezgala nelaimīgo seju, Džordžija tik vienkārši aiziet nespēja.

Uzgaidi mirklīti, uzlikdama plaukstu uz Lučiano rokas, meitene sacīja. Tā bija pirmā reize, kad Džordžija viņam pieskārās.

Esmu pārliecināta, ka Lučiano nevēlējās jūsu ģimeni aizvainot, Džordžija vērsās pie Falko. Lučiano roka zem viņas plaukstas saspringa. Ja gadījumā noticis pārpratums, nešaubos, ka viss noskaidrosies. Hercogienei priekšlikums taču bija jāuzklausa! Un tad Džordžija uzrunāja Lučiano: Neesmu gan iedzimtā, tomēr, spriežot pēc saviem novērojumiem Tālijā, gribu teikt, ka tamdēļ vien, ka dižciltīgas ģimenes pārstāvis bildina citas ģimenes meiteni, pasaule nesagrūs.

Džordžija juta, ka Lučiano roka pamazām atslābst.

N-nē, laikam jau ne, viņš nelabprāt padevās.

Un, ja nu tas būtu mierinājums, noraizējies piebilda Falko, manuprāt, Gaetano nemaz nevēlas viņu precēt. Manuprāt, brālis dotu priekšroku mūsu māsīcai Frančeskai -bērnībā viņi mūždien runāja, ka pieauguši apprecēsies.

Lučiano rūgti pavīpsnāja.

Frančeska di Kimiči? Manuprāt, nevienam nav noslēpums, ka viņa atbilstoši jūsu dzimtas plāniem jau ir precējusies. Protams, ja vien viņa ir tā pati jaunā sieviete, ko Rinaldo di Kimiči izvirzīja pret Ariannu hercogienes vēlēšanās.

Rinaldo jau arī ir mans brālēns, Falko gurdi atbildēja.

Man Rinaldo diez ko nepatīk, taču viņš ir mūsu ģimenes loceklis un radus izvēlēties nevaru.

Tas tiesa, piebilda Džordžija. To nevar neviens. Esi godīgs, Lučiano! Falko, ja tā padomā, taču nevar atbildēt par savas ģimenes darbiem un to, kas viņi ir.

Tomēr Gaetano darīs to, ko tēvs viņam liks, vai ne? -jautāja Lučiano.

Nezinu, Falko klusā balsī atbildēja. Bet vai tad es grasos klausīt tēvu?

Iestājās neveikls klusums, un tad Lučiano, šķiet, atguva pašsavaldīšanos.

Nenoliedzu, ka mēs nolēmām pārdomāt, kā sniegt tev palīdzību, Lučiano beigās teica. Es personīgi neesmu sajūsmā. Pat nezinu, vai tava vēlēšanās ir īstenojama, bet viens gan ir skaidrs tas ir bīstami. Turklāt tev nāksies samierināties, ka uz visiem laikiem jāpamet ģimene. Nezinu, vai tu maz apzinies, ko tas nozīmē.

Pēc mūsu brauciena uz Belle Vigne, atbildēja falko,

man tas vien prātā.

Domāt ir viens, teica Lučiano, bet īstenībā būs daudz ļaunāk.

Man jau būtu citādi nekā tev, iebilda Falko. Tu taču šeit nokļuvi nejauši. Savukārt es uz citu pasauli grasos pārceļot apzināti.

Tik tiešām, piekrita Džordžija. Tā taču liela atšķirība, Lusjēn?

Iespējams, Lučiano nesteigdamies atbildēja. Tomēr gribu, lai tu pirms tam kārtīgi apdomājies. Tā nebūs burvestība, ko var pārtraukt. Aizceļojis uz manu veco pasauli mēs pat nezinām, vai to spēsi, tu jutīsies sliktāk nekā trimdinieks svešatnē. Neaizmirsti, ka pirms apmešanās uz pastāvīgu dzīvi Belecā es to biju labi iepazinis. Tikmēr tu nokļūsi tik svešā pasaulē, ka, manuprāt, nevari to pat iztēloties. Pasaulē, kurā zirga skrējiens šķiet gausa zirga vilkšanās, kur tādu Tāliju iespējams šķērsot pāris stundās, vai ar īpašas ierīces palīdzību tērzēt ar paziņu otrā pasaules galā.

Bet tieši tāpēc, ka tur notiek tādi brīnumi, es gribu doties uz tavu pasauli es to gan sauktu par maģiju, iesaucās Falko. -Ja jau tur viss notiek tik ātri, tad gan jau arī mani salāpīs!

Iespējams, ka tiešām salāpīs, piekrita Lučiano. Bet kas notiks pēc tam? Šeit tu atgriezties nevarēsi. Draugu un ģimenes tev nebūs. Es Belecā vismaz vienu otru pazinu. Bet tev svešatnē viss būs jāsāk no baltas lapas. Padomā, kā jutīsies tava ģimene! Es zinu, ko pārcieta manējie.

Nespēdams turpināt, Lučiano spēji aprāvās.

Manai ģimenei būs labāk, ja es pazudīšu, nepadevās Falko. Zinu, ka viņi mani mīl, pat tēvs. Taču ikreiz, kad tēvs mani uzlūko, redzu viņa acīs žēlumu atmiņas par to, kāds es savulaik biju. No Gaetano esmu jau atvadījies. Viņam vienīgajam zināmi mani nodomi, un mūsu šķiršanās bija rūgtuma pilna. Taču es jau teicu, ka esmu izšķīries. Gribu, lai jūs abi man palīdzat stravagēt uz džordžijas pasauli!

♦

Spārnots zirgs? neticēja hercogs Nikolo. Muļķības! Bērnu pasaciņas!

Kāpēc lai es jums, kungs, melotu? atbildēja Enriko. Redzēju pats savām acīm skaists kumeliņš, tādu jūs ne sapnī neesat redzējis.

Tu saki, Auna stallī?

Hercogam acumirklī kļuva skaidrs, kādas tam varētu būt sekas. Pietiks kaut vienam uzzināt, ka Auns svētīts ar tik labu zīmi, un tautas ticība di Kimiči panākumiem sašķobīsies, un būs grūtāk noslēgt darījumus ar citu zvaigznāju žokejiem. Remorieši bija māņticīgi ļautiņi. Auns, protams, veiksmes zīmi paturēs slepenībā līdz sacīkšu priekšvakaram.

Dzimis Auna stallī, jā, taču aizvests uz Santa Finu kopā ar māti un patlaban uzturas tur, turpināja Enriko.

Atcerējies melno, ar segu pārklāto kumeļu, hercogs Ni-kolo klusībā nolamājās. Noslēpums bija pāris soļu atstatu, un tagad jānoklausās netīrā okšķeriša ziņojums par to, kas pašam bija deguna galā.

Bilstiet vārdu, mans kungs, un kumeļš būs jūsējais. Kopā ar visu savu laimi.

Vai esi pārliecināts, ka tā nav mānīšanās? Hercogs nelikās mierā. Varbūt kumeļam piestiprināti putna spārni?

Pagājušo nakti redzēju viņu lidojumā, turpināja Enriko.

Lokiem vien laidās pār staļļa pagalmu Roderigo domāja, ka tuvumā neviena nav, tikai uzticamais zirgu puisis Djego. Bet Djego ir mans draugs, un es paslēpos aiz siena ķīpām. Protams, viņi turēja kumeļu garā pavadā, bet tā taču var kokos samudžināties un pārtrūkt! Neviens pat nenojaustu, kur zirdziņš aizlaidies, vai ne? I neiedomātos, ka nolaupīts.

Zirgs, protams, bija īsts. Nikolo par to bija pārliecināts, lai arī vārdos spiega stāstu apšaubīja. Ikviens, kas saistīts ar Remoru, bija dzirdējis teiksmas par lidojošiem zirgiem. Taču, uzzinot, ka tāds piedzimis tieši tagad zvaigznājā, kas uztur visciešāko savienību ar di Kimiči galveno sāncensi, Hercogam sametās šķērmi. Viņam nepatika, ja notikumi gāja savu gaitu bez viņa uzraudzības. Bet kaut ko jau vēl varēja labot un pirms informācijas noplūdes pārņemt vadības grožus savās rokās.

Cik tu gribi? Nikolo noprasīja.

*

Tev vajadzēs talismanu, teica Lučiano.

Talismanu di Kimiči klātbūtnē viņš pieminēja pirmoreiz, un Džordžija saprata, ko tas nozīmē: viņi tiešām uzņems Falko savā pasaulē. “Nē,” meitene pati sevi izlaboja, “manā pasaulē.” falko bija taisnība, kad viņš tā teica: Lučiano taču kļuvis par tālieti. Džordžija nolēma Lusjēna vārdu aizmirst. Turpmāk pat domās viņa sauks to par Lučiano. Tā būs vieglāk.

Kā lai pie tāda tiek? Falko ķērās vērsim pie ragiem, pat nepajautādams, kādam nolūkam talismans vajadzīgs.

Par to būs jāparūpējas Džordžijai, atbildēja Lučiano.

Talismanam jānāk no citas pasaules, un tas jāatgādā uz šejieni. Tiklīdz būsi sagatavojies stravagēšanai, tev tas tālijā jāpaņem rokās un jācenšas aizmigt, domājot par otro pasauli. Pamosties tu pamodīsies jau Albionā, tas ir, Anglijā, divdesmit pirmajā gadsimtā. Lai gan Dieviete vien zina, kas ar tevi notiks vēlāk. Tas, jādomā, būs arī Džordžijas ziņā.

Abi zēni uzlūkoja Džordžiju, it kā meitene varētu atrisināt problēmas, ko abi grasījās uzkraut viņai.

Labi, bet kas var kalpot par talismanu? Džordžija gribēja zināt.Manējais ir zirdziņš, bet Lučiano, kā viņš teica, piezīmju grāmatiņa. Taču abas lietas nākušas no Tālijas. Nevam pat iedomāties, ko Anglijā meklēt.

Vai drīkstu apskatīt tavu zirdziņu? palūdza Falko. Negribīgi izvilkusi talismanu no kabatas, Džordžija to

parādīja.

Cavallo alato (spārnots zirgs)! falko satraukti iesaucās.

Tieši tādi bija rasenaniem. Ai, kā gribētos redzēt dzīvu spārnoto zirgu!

Džordžija un Lučiano saskatījās.

Lučiano lūkoja vērst Falko uzmanību citā virzienā:

Arī Rodolfo talismans nācis no tās pasaules. Sudraba gredzens to viņam atnesa Doktors Detridžs.

Džordžijas prātā pamazām nobrieda doma.

Cik man zināms, tad no savas pasaules nedrīkstu nest neko, tikai savu talismanu, viņa teica.

Lučiano paraustīja plecus.

Ir jau tāds noteikums. Bet Doktors Detridžs Rodolfo vajadzībām talismanu tomēr atgādāja. Tāpat arī priekš Paolo. Un art Džudītei Mīlei. Neskaitāmus talismanus citiem stravagantēm, kas ceļo no tālijas uz citu pasauli. To mēs tiešām darām. Mani pašu apmāca, lai viendien varu veiksmīgi tos atlasīt un citpasaules cilvēki varētu stravagēt uz šejieni. tas ir atbildīgs uzdevums.

Nu gan joki! iesaucās Džordžija. Tu saki, ka strava-gācijas ciltstēvs doktors Detridžs vienīgais piegādā talismanus no manas pasaules un tagad māca to tev, bet tomēr gribi, lai es vienkārši paķeru kādu nieku un atnesu Falko? Vai tā es neiedragāšu laika un telpas nepārtrauktības principu?

Lučiano Džordžijai uzsmaidīja, un meitene saprata, ka darīs visu, ko viņš teiks.

Es jau ari to salīdzināju ar Star Trek, lučiano atzinās un nopūtās. Likās pagājusi vesela mūžība kopš pirmās ciemošanās Rodolfo jumta dārzā, kad viņš uzzināja, ka palicis bez ēnas. Lučiano ļoti pietrūka Rodolfo. Tāpat arī Ariannas.

Viņš aši izmeta: Talismans tiktu izmantots tikai vienu reizi, ja jau Falko nopietni izšķīries, runājot Doktora Detridža vārdiem, pārtulkoties. tikai vienam ceļojumam tikpat kā biļete vienā virzienā.

Bet pagaidi, teica Džordžija, vai tad talismanam nav jāsameklē īstais cilvēks? Proti, talismani taču mūs atrada un atveda, kur mums bija paredzēts ierasties. Vai tad mēs varam tā vienkārši iedot Falko kādu priekšmetu, cerot, ka tas palīdzēs viņam stravagēft

Lučiano rādīja nopietnu vaigu.

Jā, uz to paļauties nevar, viņš atbildēja un tad vērsās pie Falko. Vai saproti? Ieņemt galvā, ka gribi doties uz citu pasauli, ir viena lieta, bet to īstenot jau cita. Ar to tev jāsamierinās. Pat tad, ja Džordžija kaut ko sagādās, nav jau teikts, ka varēsi tikt projām no Tālijas.

Falko pamāja. Esmu gatavs riskēt, viņš teica.

Varbūt kādam pajautāt? ierunājās Džordžija. Diemžēl izdevību parunāt ar Paolo viņa bija palaidusi vējā. Doktoram Detridžam? Bet varbūt tu vari sazināties ar Rodolfo?

Lučiano sejas izteiksme pārakmeņojās. Sirds dziļumos zēns neticēja, ka Arianna varētu apsvērt laulības ar di Kimiči, tomēr bija apvainojies, ka nedz Arianna, nedz Rodolfo pat ar pušplēstu vārdiņu nepieminēja šo piedāvājumu. Radās iespaids, ka viņi nodarbojas ar Belecas pārvaldīšanu un pieņem svarīgus lēmumus bez Lučiano. Zēns jutās atstumts un nikns. Tieši tāpēc viņš tagad izšķīrās nevienam par Falko nestāstīt.

Nē, Lučiano teica. Tiksim galā pašu spēkiem. Mēs kā nekā abi esam stravaganti.

Un es arī, piebilda Falko, atplaukdams eņģeļa smaidā.

Kaut uz mirkli. Veikšu skaistu lidojumu un pēc tam nolikšu spārnus malā. Bet Džordžija par mani parūpēsies.

Otrdien Džordžijai no skolas vajadzēja atgriezties ātrāk aiz noguruma viņa tik tikko turējās kājās. Mora bija par meitu tā nobažījusies, ka Džordžija nolēma pāris nakšu nestravagēt. mūžīgais nespēks jau sāka apnikt, turklāt skolā semestris strauji tuvojās beigām. Brīvdienās būs vieglāk, turklāt, ja ticēt Lučiano pārliecinošajiem vārdiem, ļoti iespējams, ka starppasauļu vārtejas darbošanās īpatnību dēļ Tālijā viņa laiku nezaudēs.

Taču Džordžija aizmirsa par Raselu. Stravagēšana allaž notika naktī, un meitene sargāja spārnoto zirdziņu kā acuraugu, pārlikdama to no dienas apģērba naktstērpā un atpakaļ, ne mirkli neatstādama to novārtā. Bet otrdienas vakarā Džordžija bija pārgurusi un zināja, ka naktī talismanu nelietos. Tāpēc tas aizmirsās džinsu kabatā vannasistabā, netīrās veļas grozā. Un trešdienas rītā spārnotā zirdziņa tur vairs nebija.