Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

23. nodaļa. Auns vienās ugunīs

Lučiano parādījās Campo elsodams: viņš ar Zvaigžņugaismu visu ceļu no Santa Finas bija jājis bez apstājas. Abi ieradās krietni vēlāk nekā Čezare ar Merlu. Sacīkšu laukumā tribīnes jau bija tukšas, lai gan zem Dvīņu tribīnes vēl drūzmējās pēdējie skatītāji, lūkodami tikt uz katedrāli. Piesējis Zvaigžņugaismu pie metāla gredzena ielā, kas veda uz piazza, arī Lučiano steidzīgā solī devās uz Domu.

Kurš uzvarēja? Lučiano pajautāja garāmejošam remo-rietim, taču atbilde noslāpa troksnī, kas nāca no melnbaltās katedrāles. Lučiano spraucās cauri drūzmai, un aina, kas atklājās viņa acīm, runāja pati par sevi. Katedrālē virmoja sarkani dzeltenas krāsas Auna ļaudis vicināja augsti paceltus karogus un karodziņus.

Augšā pie altāra Lučiano jau pa gabalu redzēja Stellata zili sudraboto karogu un divus cilvēkus Auna krāsās, kurus sev plecos nesa neprātīgi laimīgie montonieši. Plašajā katedrālē atbalsojās līksmi izsaucieni un skandināšana aizkļūt līdz Džordžijai un Paolo nebija iespējams.

Smaidīdams atstājis katedrāli, Lučiano veda Zvaigžņu-gaismu uz viņas mājām Auna zvaigznājā.

*

Arianna, atgriezusies Pāvesta pilī, nezināja, ko iesākt. Dienas kārtībā bija paredzēts lepns mielasts kaut vai tāpēc vien, lai izrādītu viņai cieņu, taču pilī valdīja nedabisks klusums. Di Kimiči plāni bija izgāzušies cerības svinēt Dvīņu vai Kundzes uzvaru nepiepildījās.

Remorā bija iedibināta tradīcija: pēc Stellata sacīkstēm uzvarētāja zvaigznājā tika rīkoti vērienīgi ielu svētki, mielasts zem zvaigznēm, dzīres nakts garumā. Tikmēr pārējiem vienpadsmit zvaigznājiem bija jāpaliek tumsā, jānodzēš lāpas un sveces kā lielu sēru laikā.

Doma skvērā galdi uz āžiem ar sārti baltajiem galdautiem, sakārtoti iecerētajam nakts mielastam, tagad stāvēja tukši.

Bet Pāvests no mielasta pilī negrasījās atteikties; kas par to, ka Dvīņu ļaudīm prieki gājuši secen, atcelt mielastu pilī nebija nekāda pamata. Pavisam negaidot, vispārēju atbildību uzņēmās Ferdinando di Kimiči viņš kā nekā bija otra augstākstāvošā persona ģimenē. Hercogs tagad tikpat kā neskaitījās. Ferdinando gan nespētu aizvietot Nikolo kā valstsvīai un stratēģi, tomēr viņš zināja, kas pienākas aristokrātiskajiem viesiem, un saprata, ka jāglābj di Kimiči dzimtas gods, sarīkojot pēc iespējas lepnu mielastu arī tādā reizē, kad svinēšanai nav iemesla.

*

Uzreiz pēc sacīkstēm Hercogs bija atgriezies slimnīcā. Viņš, šķiet, īsti neaptvēra, ka uzvarēja Beleca. Taču, kad ieradās Gaetano, viņam likās, ka tēvam prātā tikai lagūnas pilsēta.

Tēvs, Gaetano maigi iesāka, vai tu nevarētu doties atpakaļ uz mielastu pilī? Tev vajadzētu atspirdzināties, tikmēr es varētu pasēdēt pie Falko.

Nē, atbildēja Nikolo. Tev jābūt pili. Tu Hercogienei patīc, redzēju pats savām acīm. Jāizmanto viņas labais noskaņojums un šovakar jāizsaka bildinājums.

Gaetano sastinga šausmās. Viņš jau bija nopriecājies, ka Falko smagās slimības dēļ varēs bildinājumu novilcināt. Bet tagad, kā rādās, tas būs spiestā kārtā jādara.

Bet, tēvs, Gaetano teica, neklājas taču runāt par precībām brīdī, kad Falko dzīve karājas matā galā.

Ilgi vairs nebūs jāgaida, atbildēja Nikolo. Ārsti saka, ka rītu viņš nesagaidīs.

Gaetano atkal noskuma. Nāksies sērot par brāli, noklusējot ģimenei patiesību, kas varētu to mierināt. Falko, bez šaubām, sveiks un vesels dzīvo citā pasaulē. Bet ārstiem tomēr taisnība: no iepriekšējā Falko bija palikusi tikai ēna.

*

Aunā liesmoja lāpas un dārdēja bungas. Bērniem nelika agri iet gulēt. Montalbani dvīņi gan, jāatzīst, jau bija pakrituši zem galda un aizmiguši. Teresa, viņus atradusi, savāca un ielika koka šūpulī un tagad ar kāju šūpināja, tikmēr meitenītes skraidīja ap galdiem, vicinādamas karodziņus un klaigādamas:

Uz-va-ra! Līksmojam! ja vien atradās kāds, kas klausās.

Atpakaļ uz zvaigznāju Džordžiju kā uzvarētāju plecos nogādāja divi muskuļoti vīri. Blakus viņai tika nests Paolo. Arkandželo soļoja satrauktu montoniešu aplenkumā; visi izmisīgi centās zirgu apmīļot un noglāstīt. Čezare veda Merlu -tā gāja labprāt, laimīga viņa taču gāja mājup, pie mātes.

Visapkārt Merlai bija izveidojusies šaura, tukša josla: Auna ļaudis juta bijību ap spārnoto zirgu viņi gan pulcējās, tomēr pienākt tik tuvu, lai tam pieskartos, viņi neuzdrošinājās. Viljams Detridžs pavadīja Silviju, bet galvenais karognesējs, atdevis savu karogu biedram, nesa Stellata karogu.

Zirgi palika laukā, bet karogu un uzvarētājus montonieši uznesa dievnamā pa kāpnēm līdz pašām durvīm gan Džordžiju, gan Paolo.

Lai kurš zvaigznājs uzvarēja sacīkstēs, vispirms pienācās pateicība Dievmātei lielajā katedrālē un pēc tam savā dievnamā.

Santa Trinitā no vienas vietas plīvoja karogi un līksmoja montonieši. Priesteris, kas pirms dažām stundām bija sniedzis Džordžijai ķiveri un svētījis Arkandželo, tagad dāsni apslacīja viņu ar svētīto ūdeni, tāpat arī katm montonieti, ko vien varēja aizsniegt. Dievnamā virmoja karnevāla gaisotne -parasti te taču valdīja kluss svinīgums. Tie, kas pēc divdesmit piecu gadu neražas bija ieguvuši Stellata, atļāvās apiet likumu ar līkumu.

Džordžijas kājas vārda tiešā nozīmē nebija pieskārušās zemei, kopš viņa pirms stundas Pāvesta pils pagalmā uzkāpa zirgā. Pēc sacīkstēm meiteni no zirga centās novilkt sajūsmināto Auna līdzjutēju apskāvieni, un viņai nācās pretoties, lai neciestu žokeja tunika. Tagad līdzjutēji beidzot nolaida Džordžiju uz dievnama kāpnēm un meitene iekrita Čezares apskāvienos.

Kas par nakti! zēns jūsmoja. Kas par uzvaru!

Pateicoties tam, ka tu pieliki savu roku, Džordžija atbildēja. Bez tevis un Merlas nebūtu manas uzvaras. Žēl, ka Arkandželo mugurā nesēdēji tu.

Tiešām?

Ne gluži! saulaini smaidīdama, atbildēja Džordžija.

Skvērā parādījās vēl viens zirgs, un Merla to iezviegdamās sveicināja. Lučiano veda Zvaigžņugaismu pie pārējiem kāpņu pakājē. Nolēcis no zirga, viņš pameta pavadu atsaucīgam montonietim. Drīz vien no mutes mutē ceļoja vēsts, ka pelēkais zirgs ir spārnotā brīnuma māte.

Lučiano! Džordžijai aizrāvās elpa. Tu māki jāt!

Viņš tagad ir īsts jātnieks, smēja Čezare. Jāja visu ceļu uz Santa Finu ar vienu zirgu, bet atpakaļ ar citu. Turklāt pāris reižu palidinājās ar Merlu!

Laimes luteklis! ar ilgām skatīdamās uz spārnoto zirgu, teica Džordžija.

Pēc brīža Lučiano jau bija klāt un apkampa Džordžiju, un lidošana meitenei vairs nebija ne prātā.

Džordžij, tev izdevās! Lučiano teica un uzspieda viņai uz lūpām skūpstu.

Džordžijai sametās karsti, pēc tam auksti. Savu mūžu viņa nebija tik daudz mīļota un skūpstīta, un pat Lučiano! Džordžija skūpstam atbildēja un redzēja Lučiano pārsteigtās acis. Atrāvusies no Lučiano, Džordžija nomutēja arī Čezari, lai nav tik uzkrītoši. Ar acs kaktiņu viņa manīja, ka Lučiano atslābst, tajā pašā laikā juzdama, ka Čezare sirsnīgi atsaucas.

*

Rodolfo spoguļi bija vērsti uz daudzām un dažādām vietām: viens uz Belecas Hercogienes palazzo, otrs uz slimnīcu, kur rāmi un klusi dusēja Falko, trešais uz Aunu, jo tur, kā Rodolfo zināja, atradās Silvija. Tagad Rodolfo spēja izšķirt viņu pūlī pie milzīga dievnama, lai gan visi cilvēki izskatījās mazmazītiņi. Un tad Rodolfo ieraudzīja Lučiano skūpstām Auna žokeju mazliet par ilgu uzvaras apsveikumam.

Rodolfo nopūtās: kārtējais sarežģījums.

Džordžija saprata, ka arī šonakt no Anna zvaigznāja mājās netikt. Viņa bija izrādes zvaigzne vēl spožāka nekā iepriekšējo nakti. Abu dzimumu montonieši nāca ar apsveikumiem, skūpstīja, un dažas jaunākas remorietes, nenoliedzami īstas skaistules, lika noprast, ka labprāt paliktu ilgāk un žokeju uzvarētāju iepazītu tuvāk, taču Paolo un Čezare Džordžiju no viņām paglāba.

Ko gan, apžēliņ, nodomās Mora un Ralfs, ja viņa šonakt nepārradīsies mājās? Zīmītē Džordžija bija uzrakstījusi, ka visu dienu pavadīs ar Falko un arī pārnakšņos pie Malholen-diem. Tas attaisnoja iepriekšējo nakti un šo dienu Remorā. Bet debesis patlaban bija tumšas, tātad Londonā ir diena, un, tā kā tā bija sestdiena, visi būs mājās un brīnīsies, kur palikusi Džordžija.

Tas bija tikai laika jautājums: Mora piezvanīs Vikijai un atklās, ka Malholendiem nav ne jausmas par Džordžijas atrašanās vietu. Tas, ka viņa patlaban īstenībā bija viņu mājās, neko nelīdzēs. Pietiks ieraudzīt Džordžiju Falko istabā šķietamā komas stāvoklī, un vecāki steigsies nogādāt viņu slimnīcā tāpat kā savulaik Lučiano. Bail pat domāt, kā tādā gadījumā justos Vikija un Deivids.

Taču pēc dažiem vīna kausiem Džordžijas domas mainījās: “Nav ko ņemt galvā gan jau Falko kaut ko izprātos!” Nevarēja taču zaudēt otro svētku nakti. Džordžija nespētu aizmigt pat tad, ja izdotos no mielasta aizšmaukt.

*

Pie svētku galda Gaetano sēdēja līdzās tēvocim. Šoreiz ne blakus Ariannai, lai gan viņa bija pārņēmusi jaunā di Kimiči prātu. Pāvestam otrā pusē sēdēja Hercogiene, blakus savam tēvam. Tālāk Fabricio un Karlo, kas čukstus strīdējās,

kuram pēc sarīkojuma būtu jārunā Fabricio kā dēlam un Džiljas hercogistes mantiniekam vai Karlo kā nākamajam Remoras princim.

Pienāca Beatriče un apsēdās iepretim Gaetano.

Kā tur slimnīcā? viņš norūpējies apvaicājās.

Māsa par atbildi tikai pašūpoja galvu.

Tu taču neatstāji tēvu vienu? nerimās Gaetano.

Nē, viņa nogurušā balsī atbildēja. Mani aizstāja Fran-česka. Teica, ka man vajagot atslēgties.

Pāvests saausījās.

Ak, Frančeska, viņš noteica. Krietna meitene, vai ne? Allaž gādā par ģimeni. Priecājos, ka nodrošināju viņai to laulības šķiršanu. Frančeska pelnījusi labāku vīru nekā impotentu veci.

Gaetano, ēzdams fazānu, gandrīz aizrijās. Frančeska ir brīva un var atkal precēties! Bet viņam pēc dažām stundām jālūdz Ariannas roka.

Tikmēr Falko Londonā dīdījās kā uz adatām. Jaunais di Kimiči ilgojās pēc Tālijas, tēva un Gaetano un mocījās neziņā, kas notiek ar Džordžiju Stellata dienā. turklāt vēl bija viņa jāpiesedz. Džordžija joprojām gulēja Falko istabā gribējās būt visu laiku pie viņas ko tad, ja Džordžija sadomās tāpat kā pagājušo nakti atgriezties savā ķermenī? Taču, ja viņš visu laiku tupēs savā istabā, Vikija nopratīs, ka kaut kas nav lāgā. Pietika iezvanīties tālrunim, un Falko metās celt klausuli, taču kājas dēļ viņš bija tūļīgs, un dažkārt Vikija viņu apsteidza.

Falko tirdīja vēl kaut kas. Atstravagējis pirms divpadsmit dienām, zēns joprojām dzīvoja bez ēnas. Tātad Remorā viņš vēl ir dzīvs, un, kamēr tā būs, neizturami gribēsies lūgt no

Džordžijas gredzenu un pārbaudīt, vai pastāv iespēja atgriezties savā tālieša ķermenī. Falko pat nezināja, vai Džordžija nav talismanu iznīcinājusi. Ai, kaut jel tā būtu! Tad viņš varētu ar visu sirdi nodoties jaunajai dzīvei un veselības atgūšanai.

Iezvanījās tālrunis. Vikija bija dažu soļu attālumā.

Džordžija? Nē, diemžēl viņas te nav. Pagājušo nakti? Nē, pagājušo nakti viņas te nebija. Uzgaidi mirklīti pajautāšu Nikolasam.

Notikās tieši tā, kā vēstīja mans kāršu lasījums, Džordžijai lūkoja skaidrot manāmi iereibušais Doktors Detridžs.

Visas ciparu kārtis sanāca pa divi tieši tavs izlozētais numurs sacīkstēs. Bet tu jau tur arīdzan biji Putnu princese.

Putnu princese? samulsa Džordžija.

Jauna meiča, pacietīgi turpināja Detridžs. Princese. Bet no putniem tamdēļ, ka šamā vieta saistās ar gaisu: te, rau, mīt lidojošais zirgs un atrodas Zvaigžņu pils-sēta.

Viss kārtībā, ja jūs tā sakāt, atbildēja Džordžija. Ko vēl jums atklāja kārtis?

Hercogiene Arianna ir Zivju princese tika labi aizsargāta no Lučiana, kad šamā ieradās uz Krītošo Zvaigžņu dzīrēm.

Nemanīju gan, ka viņš to sargātu, iebilda Džordžija.

Bet Bruņenieks jauneklis Čezare tapa ieslodzīts tornī, bezbēdīgi turpināja Detridžs. Tev vienā pusē iraid Čūsku princis āre, būs viens no Kundzes jaunskungiem, takš, vai tas ir nabaga Falkons vai arīdzan princis Geitons, to gan neprotu teikt.

Kā jūs zināt par princi? jautāja Džordžija, juzdamās neveikli: tātad elizabetietis viņas iejaukšanos Falko dzīvē bija paredzējis jau iepriekš.

Kundze ir zemes zīme, turpināja Detridžs. Gluži tāpatās kā Auns piederīgs ugunij, bet Dvīņi gaisam.

Vai tiešām ar to izskaidrojams itin viss?

Džordžija nodomāja, ka varbūt Detridžam vajadzētu izlikt kārtis vēlreiz. Viņai nebija ne jausmas, kā atšķetināt un nogludināt samezglojumu, kas izveidojies starp viņu, Lučiano un Ariannu, Gaetano, Falko un pat Čezari.

Sudraba fanfaru skaņas vēstīja par apmeklētāja ierašanos. Atšķirībā no iepriekšējās nakts Belecas Hercogiene tagad varēja brīvi ierasties savas pilsētas zvaigznājā un to apsveikt. Arianna attraucās uz Aunu augsti paceltu galvu. Viņa bija ģērbusies dzeltenā zīda tērpā, ar spilgti sarkanu apmetni un maskā no sarkanām un dzeltenām spalvām. Rodolfo un Gaetano sekoja Hercogienei pa pēdām. Uzkāpusi pa stāvo Via di Montone, tur stāvošo cilvēku sajūsmas saucienu pavadīta, Belecas Hercogiene devās uz goda viesu galda pusi.

Faolo sadabūja atnākušajiem viesiem krēslus, taču Arianna uzreiz neapsēdās, vispirms viņa noglāstīja zirgus. Pēc paražas uzvarētāja zirgam bija jāpiedalās mielastā kā goda viesim, taču Aunam ar to vien nepietika līdzās Arkandželo stāvēja Merla. Un, kur Merla, tur pienācās vieta arī Zvaigžņugaismai. Visiem trim zirgiem tika aši sameistarots personīgais aploks dievnama priekšā, aiz kura augsta staba galā plīvoja zīda Stellata karogs. montonieši un viesi nevarēja vien beigt apbrīnot “Sorte di Montone” auna laimi.

Hercogiene, viegli satraukta, noglaudīja Arkandželo un noglāstīja Zvaigžņugaismai purnu. Bet pie Merlas viņa pakavējās ilgāk, to apbrīnodama.

Kas gan to būtu domājis, Arianna vērsās pie Gaetano.

Vēl pirms nedēļas zirgus redzēju tikai gleznās un gravīrās. Bet te, lūk, stāv mitoloģiska būtne, kādu redz tikai uz senatnīgas keramikas lauskām vai vecās mozaīkās.

Jā, šeit ir oriģināls, atbildēja Gaetano. Ari to mana ģimene nolaupīja Aunam tāpat kā žokeju.

Arianna maigi pieskārās Gaetano rokai dažs labs viesis pie galda to pamanīja.

Nekad neesmu uzskatījusi, ka jums jāatbild par savas ģimenes rīcību, viņa teica.

Tev jāsveic ne zirgi vien, sacīja Rodolfo, vedinādams Ariannu atpakaļ pie svētku galda.

Tas tiesa, piekrita Arianna, pēkšņi atkal kļūdama moža.

Pienākusi pie Džordžijas, viņa satvēra meiteni aiz abām rokām.

Demonstrēdama dzidro balsi skvēra plašumos, Arianna stingrā balsī paziņoja: Apsveicu Aunu un tā lielisko žokeju Džordžio Grādi! Džordžijas vārdu Hercogiene izrunāja bez aizķeršanās. Šonakt tu aizstāvēji manas pilsētas godu, un Beleca izsaka tev pateicību. Par mazu atzinības apliecinājumu sniedzu tev, Džordžio, maisiņu sudraba un šo skūpstu.

Džordžija pārsteigta juta, ka lūpām pieskaras Hercogienes lūpas un violetās acis uz brīdi apstājas pie viņas, un tad Arianna pasniedza Džordžijai smagu samta maisiņu ar monētām. Džordžija stostīdamās pateicās, tikmēr montonieši visi kā viens atzinīgi auroja, bungoja pa galdiem un dauzīja kājas. Lūk, kā, viņuprāt, bija jāizrāda prieks.

Džordžija samulsusi apsēdās, bet Hercogiene mierīgi paņēma kausu ar vīnu, ko viņai ielēja Paolo. Neba Arianna nezināja, ka sudrabu Džordžija, stravagējot mājās, līdzi nepaņems. Meitene nolēma atdot to Paolo, lai tik cilvēks paēd patlaban viņš velti nezaudēja laiku.

Lučiano plosīja greizsirdība. Arianna uz viņa pusi pat nepaskatījās, pat neuzsmaidīja, tomēr zēns juta, ka viss, ko jaunā Hercogiene dara, adresēts viņam. Patlaban Arianna koķetēja ar Gaetano. Ko tad Lučiano tādu izdarījis, ka izpelnījies viņas dusmas? Lučiano atcerējās Džordžijas skūpstu, bet tas taču neko nenozīmēja. Džordžija noskūpstīja arī Če-zari un katru otro Auna iedzīvotāju tā remoriešiem pēc lielas uzvaras pieņemts. Lučiano taču bija apskāvušas daudzas zvaigznāja meitenes, kuras viņš redzēja pirmoreiz.

Tonakt Aunā valdīja nepiespiesta, nebēdnīga gaisotne. Stellata no di kimiči bija atkarota un pēc gadsimta ceturkšņa atgriezusies Aunā. Kas zin’, kad tā būs atkal? Nākamā gada maijā svētku nakts brīvās gaisotnes dēļ Aunā piedzima daudz mazuļu, un ne viens vien zēns tika nosaukts par Džordžio vai Čezari, bet meitenes par Stellu vai Merlu.

Gaetano nespēja palikt vienaldzīgs nedz pret gaisotni, nedz Ariannas uzmanību, ko tā viņam veltīja. Jaunais di Kimiči dzēra vīnu vairāk, nekā pienāktos drosmei lai var izpildīt savu pienākumu. Daudz netrūka, un Gaetano sev iestāstītu, ka būt par daiļās Belecas valdnieces vīru nav grūti, turklāt šī doma šonakt nelika mieru, un tā jau bija gadījies arī agrāk.

Te pēkšņi Gaetano pārdomas iztraucēja kliedziens.

Skatieties! sauca Čezare. Ieradušies manuši!

Aurelio ar Rafaelu, klusītēm ieslīdējuši skvērā, stāvēja un runājās ar Merlu un izskatījās, ka zirgs abos saprātīgi ieklausās. Pamazām vien skvērā sanāca pārējie krāsaini tērptie manuši, un, kad Paolo devās viņus uzrunāt, lai piedāvātu Auna viesmīlību, manuši paņēma rokās mūzikas instrumentus un sniedza improvizētu koncertu. Auna bundzinieks viņiem pievienojās, aši uzķerdams sarežģītos ritmus, un pat ziņneši uz savām taurēm lūkoja spēlēt līdzi.

Vairums montoniešu jau bija tīkamā vīna, miega bada un laimes skurbumā, tāpēc priekšnesums pārāk bargi kritizēts netika. Vēlāk Aurelio spēlēja viens pats. Melodija skanēja saldsērīgi, vedinādama Gaetano uz domām par brāli un tad māsīcu meiteni, no kuras drīz vien nāksies atteikties uz visiem laikiem.

Zilga noskaņa lauž sirdi, vai ne, Principe? apjautājās sieviete, ko jaunais di Kimiči līdz šim nebija ievērojis. Gae-tano redzēja, ka viņa ir ļoti glīta, tērpusies Auna krāsās. Pirmajā acu uzmetienā sieviete atgādināja Hercogieni, bet tad jauneklis apķērās, ka viņa taču ir krietni vecāka. Un tomēr līdzīga Ariannai varbūt ciemos atbraukusī krustmāte? Nūja, Hercogienes tante laikam ir precējusies ar Doktoru Detridžu.

Ļoti saviļņojoši, kundze, Gaetano pieklājīgi atbildēja.

Mūzika, šķiet, vēstī par zaudētu mīlu un uzvarā gavilējušo pienākumu, sieviete turpināja. Par aplamu izvēli un ziedotu mūžu, dzīvojot ar šīs izvēles sekām.

Gaetano ne pa jokam satrūkās varbūt sieviete ir gaišreģe vai arī kārtējā stravagante?

Jums pa spēkam tik labi iztulkot zilgas noskaņas? viņš pajautāja.

Manušu mūzika nav nemaz tik vienkārša, sieviete atbildēja.

Gaetano pagriezās, lai uzmestu skatienu arfistam, bet, kad melodija izskanēja un viņš pagriezās atpakaļ, sievietes vairs nebija. Pagāja brīdis, līdz elēģiskās taktis pagaisa tumsā. Tad sākās cita, līksmāka melodija, un galdus sagrūda kopā, lai izbrīvētu vietu dejām.

Gaetano uzlūdza Belecas Hercogieni, ar acs kaktiņu manīdams, ka Ariannas tēvs dejo ar noslēpumaino sievieti.

Kas ir tā dāma ar Reģentu? viņš pajautāja Ariannai.

Viņa nupat man pateica kaut ko visai neparastu. Varbūt burve?

Arianna iesmējās.

Ne viens vien tā domā, viņa sacīja, neatbildēdama uz Gaetano jautājumu.

Tikmēr Lučiano un Čezare bija sprukās. Abiem gribējās dejot ar Džordžiju, bet Aunā valdija uzskats, ka viņu žokejs ir zēns. Remorieši, izrādot sirsnību, nebija aizspriedumaini -neviens nebrīnījās, redzot apskaujamies vai pat saskūpstāmies puiša cilvēkus, sevišķi jau godos, taču dejot gan dejoja tikai vīrietis ar sievieti.

Visi trīs atradās glītu, atsaucīgu meiteņu ielenkumā. Arianna meta greizus skatienus uz Lučiano, kas patlaban dejoja ar žirgtu melnmati, savukārt Džordžija izmisīgi vēroja Paolo, kas, laimē starodams, griezās dejā ar Teresu.

Džordžiju izglāba Viljams Detridžs. Atskanot kārtējām mūzikas taktīm, elizabetietis sasauca kopā visus jaunekļus, to skaitā Džordžiju, un aicināja uz riņķa deju, tikmēr sievietes pavadīja laiku plaukšķinādamas. Džordžijai pie viena sāna bija Lučiano, pie otra Čezare neko labāku nevarēja vēlēties, un visapkārt visi kā viens skaļā balsī līksmi rāva vaļā zvaigznāja kroņa dziesmu.

Gaetano dejoja līdzās Lučiano, un abi jaunekļi vēlējās, lai deja nebeidzas un nākamā nesākas. Abi zināja, ka līdz rītam notiks kaut kas nozīmīgs, kas skars viņu nākotni. Bet tagad zēni nevēlējās neko citu kā tikai dejot, iedzert un dziedāt.

*

Enriko bija vienīgais Remorā, ja neskaita Aunam uzticīgos pilsētniekus, kas sacīkstēs bija nopelnījis. Kabatā spiegam vēl turējās prāva summiņa no Hercoga un Pāvesta dotā sudraba -līgumu apmaksāšanai ar citiem zvaigznājiem, un derības bija ienesušas vēl. Patlaban okšķeris prātoja, vai nav laiks pamest pilsētu. Vienīgā nelaime: Enriko nezināja, kurp doties, Re-mora likās jauka vietiņa, tāpat arī zirgi, tomēr palikt šajā pilsētā, pēc viņa domām, nebija prāta darbs. Enriko bija te piekopis zirgu zagļa arodu, cilvēku nolaupīšanu un sagūstīšanu, un, tiklīdz Aunā viss nāks gaismā, būs lielas ziepes.

Un viss velti di Kimiči sacīkstēs zaudēja un Belecas akcijas bija cēlušās kā nekad. Vēsts par uzvaru apskries visu Tāliju, iedvesmojot citas pilsētas pretoties savienībām un nepakļauties aneksijai. Hercogs aiz bēdām bija zaudējis prātu, taču viendien atgūsies un tad varbūt atcerēsies, ka viņa spiegs kļūdījies.

Taču Hercogs bija ietekmīgākais cilvēks, kam Enriko kalpojis, negribējās tādu tik vienkārši pamest varbūt izdosies pārliecināt, ka viņš var labi noderēt citur?

Pagaidām bija jātiek galā ar Aunu: viņš bija tiem parādā. Enriko, lai arī blēdis, tomēr bija neiedomājami māņticīgs veiksmi viņš Aunam gan nolaupīja, taču laimestus paturēt negrasījās.

♦

Auna svinības pieklusa, kad manuši sāka pulcēties pa savai paražai sveikt rītu. Džordžija sēdēja uz dievnama kāpnēm un žāvājās, pēkšņi juzdamās nogurusi kā suns. Viņa redzēja Rodolfo un Gaetano, kas veda Ariannu projām no skvēra. Pie strūklakas visi trīs apstājās, un Rodolfo pagriezās atpakaļ -pārmīt vārdu ar Silviju. Džordžija vēroja, kā jaunais pāris kopā aiziet un Lučiano bezgala izmisis nolūkojas pakaļ.

Paolo pienāca pie Džordžijas.

Tu izskaties pārgurusi, viņš teica. Vai negribi doties uz stalli?

Skvērā līdzās izšļakstīta vīna un ēdiena paliekām mētājās nogāzti krēsli un apdriskāti karogi. Atkritumos rakņājās suņi, vīri ar degļu grieznēm garos rokturos dzēsa pēdējās lāpas. Te pēkšņi viņiem līdzās izcēlās kautiņš, un Džordžija ieraudzīja Čezari, kas bija ieķēries vīrā ar zilu apmetni. Džordžija, Paolo un daži Auna jaunieši steidza viņam palīgā.

Šis vīrs mani nolaupīja! kliedza Čezare. Gan jau pievāca arī Merlu un vēl uzdrošinās rādīties mūsu zvaigznājā!

Enriko izskatījās nobijies, taču centās taisnoties.

Rīkojos pēc pavēles, viņš teica, nestāstiet man, ka Stellata nav pieredzējusi ko ļaunāku! Turklāt esmu ieradies samaksāt tiem, kas derībās lika uz Aunu!

Daži jaunieši, kas Enriko turēja, atslābināja tvērienu. Līdz šim viņi par laimestu nebija iedomājušies, bet tagad likās, ka vērts par to padomāt. Taču tik viegli Enriko vaļā laist tomēr neviens negrasījās. Vīri izgrieza okšķerim uz āru kabatas, iztukšoja somu. Spiegs nepretojās galvenais sudraba krājums taču bija paslēpts drošā vietiņā Santa Finā. Čezare, ieraugot Enriko somā dažādu krāsu kaklautus, sajuta riebumu un somu atsavināja.

Beigās Enriko atstāja skvēai sveiks un neskarts.

*

Burvīga nakts, ierunājās Gaetano, vezdams pa šaurajām ieliņām Hercogieni atpakaļ uz Pāvesta pili.

-Jūs domājāt: rīts, atbildēja Arianna, lūkodama, kur spert soli ar savām sarkana zīda laiviņām.

Gaetano pēkšņi saprata, ka pienācis īstais brīdis ķerties vērsim pie ragiem.

Jūsu Gaišība, viņš iesāka, apstādinājis Ariannu zem dūmojošas lāpas. Arianna, varbūt patlaban nav īstais laiks un vieta, taču jūs drīz atgriezīsieties Belecā, un ilgāk es vilcināties nevaru. Esam pavadījuši kopā teju mēnesi un tīri labi viens otru iepazinuši. Man gribētos zināt, ko jūs domājat par mūsu piedāvājumu. Vai precēsieties ar mani?

Skat, atbildēja Arianna. Nebija nemaz tik grūti, vai ne? Nedz eleganti, nedz romantiski, bet darbiņš padarīts.

*

Džordžija, iekārusies Čezares un Paolo elkoņos, gāja uz stalli. Montalbani nebūt neuzskatīja, ka laurus plūkušajam žokejam jāguļ staļļa bēniņos, taču Džordžija neko citu nevēlējās. Pakāris Enriko somu ar daudzkrāsainajiem kaklautiem stallī uz vadža, Čezare pēdējo reizi apkampa Džordžiju un tad aiztenterēja mājās gulēt. Arī Paolo apskāva meiteni.

Paldies, viņš teica, tev ir kaujinieka drosme. Savu pusbrāli tu pielauzīsi.

Un tad viņš aizgāja. Lučiano ar Detridžu bija kaut kur pazuduši, Džordžijai nebija ne jausmas arī, kur guļ Rodolfo un Silvija, vienīgi tik daudz, ka varbūt vienviet. Atgūlusies salmos, meitene dzirdēja, kā lejā rosās Arkandželo, Merla, Zvaigžņugaisma un pārējie Auna zirgi. Bija atgriezusies pat Dondola ar viņu atpakaļ uz Remoru atjāja Roderigo: savācis Dondolu di Kimiči stallī, viņš vēl paspēja laikus atjāt uz Auna svinībām.

Džordžijai galvā ņirbēja krāsu un formu kaleidoskops -gājiens, karogi, trokšņi, aina ar Merlu, kas planēja virs Campo, manušu spilgtās lentes, skūpsti, mūzika, vīns un…

*

Gaetano iebrāzās slimnīcā kā vējš. Hercogs, cieši iemidzis, kluknēja savā krēslā pie Falko gultas, bet Frančeska gan bija nomodā. Istabā smaržoja pēc izdegušām svecēm. Gaetano piestāja un uzmeta skatienu Falko, kam krūtis, lai arī pavisam vārgi, elpojot cilājās. Satvēris aiz rokas Frančesku, Gaetano izveda māsīcu laukā no istabas.

Gaitenī, kur rītausma glāstīja apgleznotās sienas ainas ar slimniekiem asiņojošiem, ar pieliktām dēlēm vai ari brīnumainā kārtā atspirgušiem, Gaetano nokrita ceļos uz aukstajām flīzēm un lūdza Frančesku nākt pie viņa par sievu.

Un Frančeska deva jāvārdu.

Pamodusies Džordžija ieraudzīja Falko istabu. Durvis bija pievērtas, bet neaizslēgtas. Falko nekur nemanīja, taču blakus spilvenam bija nolikta zīmīte ar vienvienīgu vārdu: “Iekritām!” Bija vakara stunda, māja šķita kā izmirusi. Ar mokām piecēlusies no grīdas, Džordžija nokāpa pa kāpnēm un izgāja laukā. Laiks doties mājās strēbt ievārīto putru. Vienīgais mierinājums, ka, par spīti nepatikšanām, bija tiešām vērts to visu piedzīvot!