Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

16. nodaļa. Pirmais pārlidojums

Labi, ka semestra pēdējā dienā Bārnsberijas vidusskolā stundas beidzās jau ap pusdienlaiku. Ari no rita neviens nepārstrādājās, skolēni cerību pilni gaidīja septiņas brīvības nedēļas. Apmēram pusei brīvlaiks rādījās saulains, citi jutās laimīgi, domās klejodami laiskajā angļu vasarā, pat tie, kam līdz gala eksāmeniem nāksies izurbties cauri grāmatu kalniem.

Skolasbiedru runas par vasaras plāniem vedināja Džordžiju domāt par savām iecerēm. Tuvākās divas nedēļas viņa pavadīs kopā ar Alisi Devonā, bet pēc tam noteikti palīdzēs Falko pārtulkoties. augusta nogalē gaidāms ceļojums ar ralfu un māti uz Franciju paldies Dievam, bez Rasela. Vispār jau galvenā vasaras balva Džordžijai bija Rasela piecu nedēļu darbs Tesco uzņēmumā, bet pēc tam viņš kopā ar draugiem dosies divu nedēļu garā ceļojumā uz Grieķiju.

Džordžija jau skaitīja dienas: Stellata notiks piecpadsmitajā augustā. Tiktāl viss bija skaidrs. “Tās allaž notiek tieši augusta vidū,” Paolo viņai bija teicis. “Kundzes dienā, mūsu draugi manuši gan teiktu Dievietes dienā.” Sacīkstes iekrita piektdienā. Džordžijai ļoti gribējās būt skatītājos, lai gan varētu rasties šķēršļi, lielajam notikumam bija paredzēts sākties ap septiņiem vakarā, kad uzkrīt krēsla.

Nedēļas nogalē pēc Stellata bija paredzēts doties francijas brīvdienās. Džordžijai par prieku, Ralfam bija jāstrādā viņš lika jaunas instalācijas kādā vecā namā kamēr darbs nebūs galā, par brīvdienām nav ko domāt. Sīkāk par brīvdienu plāniem Džordžija bija uzzinājusi pavisam nesen. Mora dīca, līdz abi ar Ralfu vienojās par datumu, un tad māte bija atsaukusi vienu nedēļu Francijas dienvidos, jo Ralfs paziņoja, ka ilgāk viņš būt projām nevarēs. Taču, ja ceļojums iekristu nedēļu agrāk, Stellata džordžijai ietu secen.

Pēcpusdienu meitene aizvadīja savā istabā, gatavodamās nākamnakt iecerētajam stravagēšanas ģenerālmēģinājumam. Ar grūtībām viņa izskaitļoja Falko apģērba izmēru. Trīspadsmit gadu vecumā Falko bija pasīks, taču Džordžija nosprieda, ka viņas vecajā T krekliņā un biezajās trenūzenēs ielīdīs. Arī kāja viņam nebija liela uzaus Džordžijas krosenes. Pārāk eleganti jau Falko neizskatīsies, bet vismaz nekritīs citiem acīs, protams, ja neņem vērā viņa gaitu.

Lietussargu plauktā Džordžija bija nočiepusi divus spieķus un tad pārkārtojusi neskaitāmos lietussargus, divriteņu sūkņus un pat vecu Rasela plastmasas zobenu, lai neviens nepamana spieķu aizceļošanu. Tomēr Falko tādi diez ko nepiestāvēs. Labāk jau būtu kruķi, taču Džordžija pat nezināja, kur tādus meklēt. Spieķus viņa nobāza savā istabā aiz kumodes.

Nu neatrisināts palika tikai āķīgais apakšveļas jautājums. Ej nu sazini, ko tālieši dienā velk zem apģērba, bet kā tu jautāsi? Pašai

Džordžijai zem Remoras zēna tērpa allaž bija tas pats, kas tonakt savā pasaulē vispār jau viņa bija pasākusi naktīs vilkt plānus topiņus un bikses, lai Remoras saulē nepārkarstu.

Tomēr piedāvāt Falko savas bikšeles laikam nevarēs. Neatlika nekas cits kā pievākt Rasela apakšbikses. Tas bija sarežģīts un kutelīgs pasākums, jo Rasels bija mājās. Divreiz, Džordžijai ejot uz veļas žāvētavu zem kāpnēm, viņš kārstījās savas istabas durvīs, un Džordžija izlikās, ka iet pēc dvieļiem vai savām drēbēm.

Rasels noraudzījās Džordžijā ar neslēptu nicinājumu.

Ko tad atkal perini? viņš otrajā reizē pajautāja.

Kravāju mantas Devonai, Džordžija saltā balsī atbildēja. Kas tev par daļu!

Nūja, novilka Rasels. Jaunā draudzene. Kārtējā zirgu aptaurētā. Varēsiet abas reizē plātīt kājas virs ērzeļa.

Džordžija atbildēja ar iznīcinošu skatienu. Bet vēlāk, dzirdēdama, ka Rasels aiziet, viņa atkal iemetās veļas žāvētavā. Bija jāatrod jauns, vēl neizstaipīts bikšu pāris, jo Rasels miesās bija krietni brangāks par sīko Falko. Čiepdama nolūkoto objektu un pēc tam iedama to nolikt pie spieķiem, sirds Džordžijai dauzījās kā negudra.

Ko, pie joda, teiktu Rasels, ja pieķertu viņu ar savu apakšbikšu pāri rokās?

Par laimi, pārdomām neatlika laika, jo, iemetusi skatienu rokas pulkstenī, Džordžija saprata, ka pēdējais laiks iet uz mūzikas stundu. Pagrābusi futlāri ar vijoli, meitene izskrēja uz ielas.

Malholendu nama tuvumā Džordžija palēnināja gaitu. Kopš iepriekšējās vijoļspēles stundas pagājušajā nedēļā tik daudz kas bija noticis! Džordžija pat nedomāja, ka, ejot pie Lučiano mātes, būs tik jocīga sajūta. Vikija Malholenda, atvērusi durvis, kā allaž laipni sveicināja. Taču šoreiz Džordžija, ieskatījusies Lučiano mātes sejā ciešāk, ievēroja aiz smaida pavīdam skumjas.

Kad stunda bija galā, Vikija, Džordžijai par pārsteigumu, piedāvāja tasi tējas.

Šodien man stundu vairāk nebūs, viņa teica. Visi mani pastāvīgie piektdienas audzēkņi, tiklīdz ģimenes pārkārtojas vasarai, dodas brīvdienās.

Džordžija labprāt pakavējās ilgāk gan jau sarunas aizies līdz Lučiano. Kad Vikija ienesa paplāti ar tasītēm un smilšu cepumiem, Džordžija lūkojās zēna fotoattēlā.

Jūs ar manu dēlu bijāt mazliet pazīstami, vai ne? Vikija uzsāka sarunu.

-Jā, atbildēja Džordžija, spēlējām vienā orķestrī.

Meitene tīksmi malkoja tēju, domādama, ka Lučiano tagad izskatās krietni vecāks nekā I.usjēns fotoattēlā.

Man tiešām žēl, ka viss tā beidzās, viņa piebilda.

Iestājās klusums. Džordžija atcerējās zēna veco, bijušo

pasauli. Lučiano bija teicis, ka vecāki viņu vienreiz ieraudzījuši, un Džordžija nodomāja: "Ak kungs, nez kā varēja justies Vikija, ieraugot neizskaidrojamā kārtā parādāmies mirušo dēlu? Gan jau pirmajā reizē viņa nodomāja, ka jūk prātā. Interesanti, vai, ieraugot dēlu, sērojošā māte jutās labāk vai sliktāk?”

Džordžijai likās, ka diez vai to kādreiz uzzinās. Kaut ko tādu vijoļspēles skolotāja taču nestāstīs.

Kā tu domā, vai nav muļķīgi turēt Lusjēna foto tik redzamā vietā?

Nē, protams, ne! atbildēja Džordžija. Manuprāt, viņam tas patiktu.

Vikija uzmeta meitenei dīvainu skatienu.

Lučiano jašanas prasmes pilnveidojas. Patlaban viņš mācījās pāriet riksi, lai gan māca nogurums un sāpēja visas maliņas.

Dondola bija rāms zirgs, detridžs pacietīgs skolotājs, tomēr Lučiano ne tuvu nestāvēja blakus Čezarem. Jaunais tālietis patlaban jāja uz neapseglota Arkandželo ap sacīkšu trasi, un ne jau Lučiano vien vēroja viņu, jūtot gan apbrīnu, gan bažas. Pārējo zvaigznāju zirgu meistari visi kā viens bija atnākuši nolūkot varbūtējos žokejus un izvērtēt pretiniekus.

Lučiano palika vērot trasi vēl ilgi pēc nodarbības beigām, un tur Džordžija viņu arī atrada.

Lielisks, vai ne? Lučiano ieainājās.

Nepārspējams! piekrita Džordžija. Turklāt tik saderīgs ar Arkandželo. Apdzīt viņus nebūs viegli.

Nokāpis no zirga, Čezare pienāca pie Lučiano un Džordžijas. Izmircis sviedros un smaidīgs.

Vai nevēlies pamēģināt, Džordžij? Čezare piedāvāja.

Lučiano noskatījās, kā meitene kāpj bērim mugurā. Džordžija, bez šaubām, bija lietpratēja. Ašāk par riksi viņa bez segliem nejāja, tomēr sēdēja droši un uzņēma labu ātrumu. Pie Lučiano Džordžija atgriezās pietvīkusi kā uzvarētāja.

Noiesim maliņā parunāt, Lučiano ierosināja.

Viņi apsēdās uz zālainas nogāzes ar skatu uz trasi. Zemāk pletās lauki Čezare bija stāstījis, ka tur audzē mdens krokusus, no kuriem iegūst Remoras lepnumu safrānu. Krokusi patlaban metās zaļi un riesa ziedu pumpurus. Pēc Čezares vārdiem, paies pāris nedēļu un pilsētu ieskaus zelta un purpura jūra.

Vai ģenerālmēģinājumu esi iecerējusi šonakt? Lučiano Džordžijai pajautāja.

Nezinu, kā vēl lai pārbauda, vai Falko pārtulkošana izdosies, džordžija atbildēja. Man šis tas ir padomā.

Tas tev ir liels risks, vai ne? Lučiano jautāja. Kāds taču var ieraudzīt viņu tavā istabā, un ko tad?

Zinu, meitene atbildēja, bet neko labāku neizgudrošu. Varbūt vari dot man padomu?

Lučiano noliedzoši purināja galvu.

Nekādi nespēju iztēloties, kā Falko pielāgosies dzīvei divdesmit pirmajā gadsimtā, viņš atzinās.

Tu sešpadsmitā gadsimta cilvēkā, šķiet, pārvērties sekmīgi, Džordžija klusi atbildēja.

Lučiano, bridi padomājis, teica: Vai drīkstu tev ko jautāt?

Džordžija pamāja.

Vai tu vēl ej pie… manas mammas uz vijoļspēles stundām?

Jā, atbildēja Džordžija, šodien pat tur biju.

Un… vai viņa kādreiz piemin ari mani? Lučiano jautāja.

Parasti ne, Džordžija teica, bet šodien gan.

Lučiano vairākas minūtes klusēja. Tad ar abām rokām izbrauca sev cauri matiem.

Vai drīkstam kaut ko tādu nodarīt Falko ģimenei? zēns mirkli vēlāk jautāja. Man jau nebija izvēles, bet viņš vēsu prātu domā pamest tēvu, māsu, brāļus. Kā jutīsies viņi? Un viņš pats? Zini, es pāris reižu atgriezos palūkoties uz saviem vecākiem. Tas bija tik smagi.

Zinu, atbildēja Džordžija. Es Falko vietā laikam tā nevarētu. Bet viņš jau ir neparasta personība. Turklāt tiešām to vēlas.

*

Falko šķita, ka nakts nemūžam nepienāks. īsi pirms mijkrēšļa stundas vajadzēja ierasties Lučiano un Džordžijai. Jaunais di Kimiči nekur nespēja rast mieru uz lasīšanu prāts nenesās. Ar mokām Falko nokāpa lejā uz stalli parunāties ar Nello, kas, ieraudzījis jauno augstmani, bija pārsteigts, tomēr nepavisam ne satraukts.

Patlaban zirgu tuvums Falko nomierināja. Viņa karstākā vēlēšanās bija atkal jāt un ne jau kā dīkam braucējam. Lai to sasniegtu, Falko vēlējās pamest dzīvi Tālijā.

Jaunais di Kimiči klīda pa stalli, uzrunādams zirgus un glāstīdams tiem purnus. Viņš vēl aizvien atcerējās katru saukt vārdā Fiordilidži, Amato, Karamella un arī dzīvnieki nebija Falko aizmirsuši kad zēns gāja garām, zirgi bubināja.

Bet kas tad tas? Falko vērsās pie Nello, samiegdams acis staļļa tumsā, cenzdamies labāk saskatīt melno, neredzēto zirgu, kas viņam bija svešs. Zirgam uz muguras bija uzklāta sega.

Tas tur? Jauna ķēvīte iejājam jūsu tēvam, Nello nervozi atbildēja un vedināja Falko laukā no staļļa. Neiesaku tuvoties. Ātri uzbudinās.

Falko ļāva zirgu puisim izvest sevi saules gaismā, tomēr, laukā iedams, vēl dzirdēja ķēves dīvaino bubināšanu sērīgi un tik savādi, ka tā skanēja Falko ausīs līdz dienas beigām.

*

Lauvenes zvaigznājā aklais manušs pacēla galvu, kā ieklausīdamies tālās skaņās.

Kas tad nu? jautāja Rafaela.

Pilsētā notiek nelāgas lietas, atbildēja Aurelio. Viņi pārkāpj normālu darījumu robežas, bet sacīkstēs to pieļauj. Kāds, paņēmis Auna Zhou volou, mēģina nozagt tam veiksmi. dieviete dusmojas.

Bet ko Dieviete darīs? jautāja Rafaela.

Aurelio pagrieza tumšās, neredzīgās acis pret Rafaelu.

Laiks rādīs, viņš teica, taču veiksmes zaglim klāsies gaužām plāni.

*

Tuvojās liktenīgais Falko mēģinājums. Kalpiem jaunais augstmanis pateica, ka abi draugi nakšņos pilī. Līdzās Falko istabai tika sagatavotas telpas viesiem. Visi trīs pusdienoja ģimenes ēdamzālē. Tā nebija tik plaša kā tā, kur notika Gaetano

dzimšanas dienas svinības, taču pietiekami liela, lai modinātu Džordžijā godbijību. Ko gan Falko, radis pie pilīm un tādiem plašumiem, nodomās par viņas mājām?

Abi ar Lučiano bija centušies Falko stāstīt par divdesmit pirmā gadsimta dzīvi, tomēr beigās bija jāmet miers bezcerīgs pasākums. Falko nekādi nespēja aptvert, ka var būt mašīnas bez zirgiem.

-Ja nevelk no priekšpuses, tad varbūt stumj no muguras? -viņš neticīgi jautāja. Laikam jau vislabāk bija parādīt mašīnas dzīvē.

Džordžija necik neēda. Visi trīs jaunieši dzīvoja satraucošā pasākuma gaidās. Drīz Tālijā satumsīs, un līdz ceļojuma sākumam paliks pāris stundu. Falko atlaida kalpus, un Džordžija ar Lučiano iegāja viņa istabā. Džordžija izņēma no uzacs sudraba gredzenu un pasniedza to jaunajam di Kimiči, kas ziņkāri to aplūkoja un pēc tam uzmauca mazajā pirkstiņā. Iegājis aiz aizkara, Falko pārģērbās un, iznācis laukā baltā naktstērpā, izskatījās neticami jauns un sīks. Viņš apsēdās milzīgās gultas galā.

Kas man tagad jādara? Falko jautāja.

Džordžija apsēdās zēnam līdzās.

Tas ir ļoti vienkārši, bet arī grūti. Tev jāaizmieg, domājot par manām mājām Anglijā, no kurienes nācis gredzens. Pastāstīšu tev, lai vari tās iztēloties. Tagad liecies slīpi, bet es nogulšos tev blakus.

Zēns ar zināmu piepūli ietrausās augstajā gultā, un Džordžija apgūlās uz brokāta pārklāja viņam līdzās.

Tā būs tikpat kā vakara pasaciņa, meitene iesāka. Aprakstīšu tev savas mājas un guļamistabu. Tikai neaizmirsti, ko teicu darīt pēc atmošanās manā pasaulē. Ja viss noritēs gludi, būšu tev līdzās. Ja vēl gulēšu, pamodini!

Džordžija izņēma no kabatas savu talismanu.

Lučiano, teica Falko, nepamet mūs!

Būšu tepat, atbildēja Lučiano, iekārtodamies krēslā līdzās gultai. Norunāts.

Lučiano zināja, ka viņam priekšā gara nakts.

*

Saule ieplūda Džordžijas istabā, iespīdēdama viņai sejā. Meitene gulēja savā gultā, topā un biksēs, piekļāvusies jaunā di Kimiči kaulainajai mugurai. Pirmajā acumirklī Džordžija nespēja noticēt, ka ceļojums noritējis veiksmīgi.

Falko, meitene čukstēja. Vai ar tevi viss kārtībā?

Falko pagriezās pret Džordžiju. Viņa milzīgās, tumšās acis

klīda apkārt pa nepazīstamo istabu.

Mums izdevās! jaunais di Kimiči teica.

Pēc tam viņš uzmanīgi novilka sev no pirksta gredzenu un Džordžija to atkal iestiprināja savā uzacī.

Džordžija izlēca no gultas, raizēdamās, kā ietērpt Falko angļu apģērbā. Meitene izrādīja jaunajam princim itin visu, ieskaitot apakšveļu, kas Falko gauži samulsināja. Pēc tam Džordžija pasniedza viņam spieķus.

Iešu uz vannasistabu apģērbties, Džordžija teica, pa to laiku uzvelc šīs drēbes, bet naktstērpu paslēp manā gultā. Promiedama aizslēgšu durvis.

Falko tikai pamāja, un Džordžija, paķērusi drēbes, izzagās no istabas.

Bija svētdienas rīts, un no mājiniekiem neviens vēl nebija pamodies. Džordžija aši paskrēja zem dušas, apģērbās un atgriezās istabā. Klauvēt meitene neuzdrošinājās, tāpēc tikai atslēdza durvis un iegāja, cerēdama, ka Falko būs piedienīgā izskatā.

Sev par pārsteigumu, Džordžija ieraudzīja uz gultas sēžam parastu zēnu. Tiesa, viņš izskatījās apjucis un T kreklu bija uzvilcis ačgārni. Kā modernās pasaules zēns Falko likās neparasti skaists. Lai nu ka, par atnaceju no citas dimensijas vinu neviens nenoturēs.

>

Tu izskaties vienreizēji, Džordžija nočukstēja.

Falko izmocīja smaidu.

Atvaino, viņš teica, man vajag uz vienu vietu.

Dabiski, atbildēja Džordžija. Vannasistaba pirmās durvis pa labi. Tikai ej klusiņām!

Iedomājoties, ka Rasels ieskrien krūtīs Falko, Džordžijai sametās šķērmi. Viņa pasniedza Falko spieķus, un zēns vilcinādamies piecēlās.

Ne jau vannu man vajag, viņš atzinās.

Džordžija lādēja sevi par aizmāršību tik elementāru lietu vajadzēja izskaidrot jau iepriekšējā vakarā. Piesardzīgi, cenzdamās nesamulsināt nedz viņu, nedz sevi, Džordžija īsumā aprakstīja mūsdienu labierīcības. Falko iepleta acis.

Pavadījusi Falko līdz durvīm, Džordžija palika stāvam sardzē, kamēr zēns aizklumburēja līdz vannasistabai un tajā iegāja. Par aizbīdni Džordžija bija pateikusi, taču, kamēr Falko atradās vannasistabā, viņa visu laiku drebēja bailēs. Uzsāktais pasākums pēkšņi likās neaptverams, un tas taču bija tikai mēģinājums.

Tualetē nošalca ūdens, un pēc mirkļa Falko, iznācis laukā, iekliboja Džordžijas istabā. Ugunskristības bija izturētas.

Sev par lielu pārsteigumu, Lučiano izdevās krēslā mazliet pasnaust. Pamodies viņš redzēja istabā spīdam mēnesnīcu. Kaklā no neērtās gulēšanas bija iemetusies krika. Piecēlies Lučiano izstaipījās, pameta skatienu uz gultu. Falko izskatījās aizmidzis, melnās cirtas izrisušas uz spilvena. Džordžijas viņam līdzās nebija.

Lučiano skatījās guļošajā zēnā. Izskatījās pavisam normāls, bet stravagante zināja, ka lūkojas cilvēkā, kura te vairs nav. Piepeši Lučiano šausmīgi sailgojās pēc mājām.

Ko tu šodien esi nodomājusi darit, Džordžij? apvaicājās māte. Kā tev šķiet, vai pirms brauciena nevajadzētu iepirkties?

Nē, mammu, paldies, meitene atbildēja. Man neko nevajag. Īstenībā esmu jau sakravājusies. Gribu šodien aiziet uz Britu muzeju.

Rasels iespurcās.

Kas tad nu, Rasei? pajautāja Ralfs.

Nekas, putra ieskrēja nepareizā rīklē, Rasels paskaidroja.

Vai to uzdeva skolā? Mora jautāja.

Jā, meloja Džordžija. Noderēs kursa darbam par klasiskā laikmeta civilizāciju. Gribas pirms aizbraukšanas uzmest šādas tādas piezīmes.

Aptaurētā, brokastu trauku novākšanas trokšņu vidū Rasels nošņācās.

“Kaut tik labuma, ka viņš nepiedāvāsies iet līdzi,” nodomāja Džordžija, “kaut vai tāpēc vien, lai ieriebtu.”

Raselu uz muzeju neaizvilktu ne par kādu naudu. Vēl tikai jāuzzina, ko darīs vecāki.

Laikam jau visgrūtākais uzdevums būs izvest no mājām

Falko.

Tomēr Džordžijai uzsmaidīja laime. Rasels un Ralfs abi jau bija sporta tērpos gatavi doties uz vingrošanas zāli. Mora pateica, ka ieslēgsies istabiņā, kas abiem ar Ralfu kalpoja par ofisu, un pārskatīs visus rēķinus.

Esmu šo darbiņu atlikusi no dienas uz dienu, viņa vainīgā balsī atzinās.

Pagaidījusi, kamēr vīrieši aiziet, Džordžija uzvārīja mātei kafiju un aiznesa to uz mazo istabiņu. Darbojoties ar kalkulatoru, mātei mati bija saslējušies gaisā un viņa grauza pildspalvas galu.

Es jau aizeju, marrim, teica Džordžija. Ātrāk par pēcpusdienu neatgriezīšos.

Mora meitai pateicīgi uzsmaidīja.

Paldies par kafiju, Džordžij! Pagaidi, iedošu tev naudiņu!

Vina izņēma no maka divdesmit mārciņu banknoti.

Tas tev pusdienām un biļetei, Mora teica.

Džordžija zināja, ka māte vēl kādu laiku uzturēsies ofisā,

tāpēc, izmantodama izdevību, noveda Falko lejā pa kāpnēm. Zēns izrādīja pārsteidzošu veiklību. Pēc milzīgajām, stāvajām Santa Finas pils kāpnēm pieveikt pāris kāpņu posmus Isling-tonas terasē viņam bija nieks.

Džordžija bija iepazīstinājusi Falko ar rīcības plānu viņi dosies meklēt etnisku zirgu, kas līdzīgs viņas talismanam. Papildus varēs ievadīt Falko Londonas centra gaisotnē. Viņi vēl nebija izgājuši pa galvenajiem vārtiem, kad Falko jutās apdullis. Garām pabrauca divas pavisam necilas mašīnas, un viņš jau nobijies satrūkās. Visi Džordžijas rūpīgie skaidrojumi par mašīnām un satiksmi nebija salīdzināmi ar realitāti tā gāja pāri Falko saprašanai. Tajā pašā laikā ēnas prombūtne uz to norādīja Džordžija Falko pārāk neuztrauca.

Pagāja vesela mūžība, līdz abi aizkļuva līdz Kaledonijas ceļa metrostacijai. Džordžija bija laikus pārliecinājusies, ka tur ir lifts, tāpēc Falko izpaliks mocības ar slīdošajām kāpnēm, taču nebija rēķinājusies ar viņa lēno gaitu un daudzajām apstāšanās reizēm, ko izraisīja bailes no satiksmes. Beigās Džordžija ieveda jauno princi kafejnīcā.

Tev taču galu galā jāpabrokasto, viņa teica.

Džordžija atnesa divas tējas un sviestmaizes ar ceptu olu.

Falko, kas kaut ko tādu ēda pirmo reizi, notiesāja visu vienā paņēmienā. Šķiet, maltīte nāca viņam par labu. Atlikusī ceļojuma daļa nebija tik nogurdinoša. Kad stacijā iebrauca metro-vilciens, Falko rāvās projām no perona. Džordžija atskārta, ka, skatoties ar sešpadsmitā gadsimta cilvēka acīm, viņas ikdienā ir bezgala daudz brīnumu.

Lesterskvēra pieturā pārkāpjot citā vilcienā, nācās izmantot slīdošās kāpnes, taču tās bija īsas, un Falko tika galā bez grūtībām. Taču, kad viņi sasniedza Gudžstrītu, zēns tik tikko turējās kājās, bet vēl taču bija gabals, ko iet.

Sasniedzis Goverstritas un Greitraselstrītas krustojumu, Falko atviegloti nopūtās.

Labi gan, ka esam klāt! Manuprāt, es tālāk neaiziešu.

Džordžija saprata, ka skaisto mākslas grāmatu veikalu uz

stūra ar plakātu “Britu muzejs” Falko noturējis par galamērķi. Ko viņš, augstā debess, domās, ieraudzījis pašu muzeju?

Vēl pāris solīšu uz priekšu, Džordžija iedrošinādama sacīja, vadīdama Falko gar melnajām margām pa Greitrasel-strītu. Pēc brīža viņi jau stāvēja pie vārtiem un Falko acīm atklājās muzejs ar grezno kolonādi.

Bet tā taču ir pils! jaunais di Kimiči iesaucās. Kas par varenu princi vai hercogu tajā dzīvo?

Neviens, atbildēja Džordžija, tomēr priecājos, ka muzejs atstājis uz tevi iespaidu.

Viņa veda Falko pāri pagalmam, kas bija pilns ar ļaudīm un baložiem. Pie milzīgas bronzas galvas Falko piestāja.

Vai tas ir fragments? viņš jautāja. Visa statuja noteikti bijusi milzum liela. Kur pārējā daļa?

Te ir viss, paskaidroja Džordžija. Skulptors to tādu izveidojis.

Viņiem bija jāmēro vēl krietns ceļa gabals: augšup pa pakāpieniem līdz galvenajai ieejai. Un tad jau Falko spēki bija galā. Tomēr, kad Džordžija pateica, ka viņu aplūkošanas objekts atrodas zemākā stāvā, Falko drosmīgi metās uz platajām marmora kāpnēm.

Uzgaidi, teica Džordžija, norūpējusies par zēna nogurušo izskatu. Te jābūt liftam, mūsdienās tādi ir visur.

Dzirdēdams Džordžijas teikto, pienāca muzeja uzraugs.

Lifti ir tur, jaunkundz, tieši Augstās tiesas priekšā. Bet vai jūs nevēlētos draugam ratiņkrēslu? Tie ir, rau, tur.

Uzraugs aizveda viņus gar stūri, kur rindojās salikti ratiņ-krēsli, kā gaidīdami, lai tos paņem.

Cik par tiem jāmaksā? čukstēja Džordžija, ne pa jokam noraizējusies par Falko ekskursijas izmaksām. Dieva laime, ka Mora iedeva naudu.

Par brīvu, jaunkundz, pasmaidīja uzraugs. Vienīgi apmeklējuma beigās atvediet atpakaļ.

Paņēmis ratiņkrēslu, uzraugs to salika darba kārtībā un parādīja, kā rīkoties ar bremzēm. Falko bija sajūsmā. Spieķus viņš uzmanīgi iespieda sev starp ceļgaliem.

Vai tie tagad sāks braukt paši? viņš jautāja.

Džordžija atcerējās: viņa taču bija Falko stāstījusi par

elektriskajiem ratiņkrēsliem.

Nē, šie ne, paskaidroja uzraugs. Skatieties, jums jāiekustina riteņi ar rokām vai arī jūsu draudzenei jāsaņem aiz rokturiem un jāstumj.

Stumšu, Džordžija apņēmīgi teica. Paldies jums par palīdzību!

Tiklīdz viņi bija kaut cik attālinājušies, Džordžija dzirdēja uzraugu klusi sakām darbabiedram: Nabaga bērns! Dīvaini gan, kāpēc viņam nav ratiņu? Viņš taču tik tikko spēj paiet.

Džordžija aši metās projām, stumdama ratiņus ar Falko uz lifta pusi. Lifts izrādījās pavisam šaurs: pēc viņu iekāpšanas vietas tajā vairs nebija. Labi, ka neviens viņiem nepiebiedrojās. Pāris reižu pabraukājuši augšup un lejup (pirmais stāvs nezin kāpēc tika apzīmēts kā trešais, bet otrais kā sestais), abi beidzot nonāca augšstāva gaitenī. Džordžija izstūma ratiņus ar Falko laukā no lifta un piestājusi ielūkojās zēnam sejā. Kamēr viņi tā braukalēja, Falko nebilda ne vārda, bet Džordžija bija kurnējusi par maldinošajām norādēm. Tagad meitene ievēroja, cik bāls un nobijies izskatās Falko.

Neņem galvā, Falko, gan jau būs labi, Džordžija teica.

Tā ir tikai viena no mūsu mašīnām. Zini, lai nokļūtu no viena stāva citā. Cilvēki tādas ierīces izmanto vienā laidā. Tās ir pilnīgi drošas.

“Interesanti, ko Falko teiktu par Star Trek transportieriem,” nodomāja Džordžija. Lai pievērstu Falko uzmanību kam citam, Džordžija virzījās uz priekšu, līdz viņi nonāca pie loga ar skatu uz Augstās tiesas iekšpagalmu.

Sabas ķēniņiene[4] vēstīja plakāts augšpus durvīm, un cilvēki gāja zālē.

Vai tā ir viņas pils? acis iepletis, čukstēja Falko.

Nē, paskaidroja Džordžija, viņai veltīta izstāde. Turpat jau esam. Vēl tikai jāpajautā uzraugam, kā tikt līdz etruskiem.

Viņiem nācās iet pa garu gaiteni tajā bija iekārtotas vairākas naudai veltītas izstādes, un Falko piestājis brīnījās: viņš bija ieraudzījis iespaidīgus vara svarus monētu svēršanai.

Redzēju tādus Džiljā, zēns paskaidroja. Mūsu dzimtai peļņu, vai zini, ienes bankas.

Un tad jau viņi bija 69. zālē, kur skatienu saistīja baisa marmora skulptūra vīrs dūra vērsim kaklā, šunelis lēca augšup, cenzdamies nolaizīt marmora asinis, kas plūda no dūruma vietas. Falko nespēja atraut skatienu.

Mitra [5] , izlasīja džordžija, Roma, II gs. m. ē.

Mums tamlīdzīgs ir Santa Finā, klusi piebilda Falko.

Pagalmā. Nākamreiz, kad tur būsim, parādīšu. Mēs, protams, sakām Remana.

Visbeidzot viņi nonāca 71. zālē Itālija laikā pirms Romas impērijas un devās spārnotā zirga meklējumos. Falko gribēja ratiņus vadīt pats, tāpēc viņi virzījās katrs uz savu pusi. Pēkšņi Falko iesaucās: Džordžij, nāc paskaties!

Meitene piesteidzās klāt: nez, ko Falko tur ieraudzījis? Tur bija četras bronzas skulptūras katra apmēram desmit centimetru augstumā zēni ar zirgiem. Uzraksts vēstīja:

“Četras bronzas statujas: zēni nokāpj no zirgiem. Izvietojums uz Kampaņas urnas malas. Etrusku Kampaņa, ap 500.-400. g. p. m. ē. Skulptūra, iespējams, veidota Kapujā. Zēni acīmredzot piedalās sengrieķu sacīkstēs, kurās jātnieki pēdējā posmā nolēca no zirgiem un skrēja tiem līdzās.”

Zēni visi bija kaili, garie mati kā meitenēm atsieti atpakaļ, taču platiem pleciem, muskuļoti un jāja uz neapseglotiem zirgiem. Visi gāja zirgam pie labā sāna.

Vai nav brīnišķīgi? izsaucās Falko. Vai zini, valda vispārējs uzskats, ka Ste/lata cēlusies no tamlīdzīgām sacensībām. Mūsu senči mēs viņus saucam par rasenaniem sacīkstēs mēdza jāt taisni uz priekšu un pēdējā posmā nolēkt no zirgiem. Uzvarētāji bija tie, kas pirmie vienlaikus jātnieks un zirgs šķērsoja finiša taisni.

Taču lidojošais zirgs atradās citā vietā tajā pašā telpā. Tikai ne skulptūra, bet attēls uz melnas vāzes. Un atkal zem eksponāta vīdēja paskaidrojums ar etrusku perioda datējumu. Zīmējumā bija divi spārnoti, cieši līdzās stāvoši terakotas zirgi, atrasti Tarkvīnijā.

Iebaudījuši pie muzeja kioskā maizītes ar karstu cīsiņu un pepsikolu, Džordžija un Falko lēni virzījās atpakaļ uz Isling-tonu. Tāliešu zēns bija pilnīgi pārņemts dienas notikumu varā un tik pārguris, ka ļāva Džordžijai sevi izģērbt un atkal ieģērbt tāliešu naktstērpā. Neteikdami ne vārda, abi nolēma Rasela apakšbikses atstāt gultā. Tiklīdz Džordžija atkal iedeva Falko gredzenu, viņš bez grūtībām meitenes gultā aizmiga. Džordžija redzēja, ka Falko izgaist, kļūdams arvien bālāks un caurspīdīgāks. Doties viņam līdzi meitene neuzdrošinājās. Atlika cerēt, ka jaunais princis bez starpgadījumiem aizstra-vagēs pats.

Aiz loga vēl melnoja nakts, kad Lučiano pamodināja troksnītis gultā. Falko, uzslējies sēdus, lūkojās viņā. Pametis skatienu uz sava naktstērpa mežģīnēm, Falko sāka trīcēt. Lučiano, apsēdies līdzās, apskāva jauno di Kimiči.

Kas tad nu? Lučiano jautāja.

To… to nav iespējams izstāstīt, zēns atbildēja. Brī-numpasaule.

Falko grozīja sudraba gredzenu savā pirkstā.

Bet vai tu juties kaut cik labāk? jautāja Lučiano.

Bija tā, kā teici, atbildēja Falko. Kāja vesela nekļuva. Taču lielākoties jutos spēcīgs. Esmu pārliecināts, ka tai pasaulei noteikti piemīt visa tā burvestība, kas spētu man palīdzēt.

Ne jau burvestība, bet zinātne, skanēja Lučiano balss tumsā. Stravagante atcerējās, ka tieši to pašu viņš savulaik teica Rodolfo, vienīgi tagad viņš nebija tik pārliecināts.