Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

1. nodaļa. Dažādas ģimenes

Spārnoto zirgu sedza smalku puteklīšu kārta. Tas stāvēja neliela antikvariāta pārpildītā skatloga stūri, kurā Džordžija, kopš zirdziņš tur parādījās, ik dienu atceļā no skolas mēdza iemest skatienu. Pirmoreiz viņa zirdziņu pamanīja pirms mēneša un bija gandrīz sakrājusi naudas summu, kas vīdēja uz zirdziņa kaklā uzkārtās baltās papīra strēmeles.

Sakrāt nebija viegli, lauvas tiesa no kabatas naudas aizgāja Džordžijas jāšanas skolas nodarbībām, kuras viņa varēja atļauties tikai vienreiz divās nedēļās.

Kāpēc viņai vajadzīgs tāds dārgs vaļasprieks? patēvs Ralfs, iegādājoties pameitai ķiveri un jātnieku bikses, kurnēdams jautāja Džordžijas mātei. Kāpēc viņa nevarētu aizrauties ar meitenēm raksturīgām lietām?

Tu domā, ka sanāktu lētāk? Džordžijas māte zobgalīgi at-vaicāja tā bija viena no retajām reizēm, kad Mora nostājās meitas pusē. Priecājies, ka tev katru nedēļu nepieprasa jaunu apģērba kārtu, knišļus, mobilo telefonu vai matu krāsu. Un, ja kas, izdevumus maksu par trenēšanos Džordžija sedz pati.

Saruna notika pirms diviem gadiem Ralfs tikko bija apprecējies ar Moru un atvedis uz palikšanu savu dēlu Raselu. Pietika par viņu iedomāties, un Džordžijai izkalta mute un nosvīda plaukstas. “Labāk domā par spārnoto zirgu!” viņa sev teica.

Ak, ja izdotos tikt pie zirga ar spārniem, varētu uzsēsties tam mugurā, bezrūpīgi pacelties debesis un aizlaisties projām uz visiem laikiem! Aizvērusi acis, Džordžija iztēlojās sevi auļojoša zirga mugurā mirklī, kad tas no soļa pāriet riksī, no rikša auļos, tālāk pilnos auļos, bet beigās, jā, kāpēc nevarētu būt vēl kāds posms? Tāpat kā ātruma pārslēgšanai uz šosejas, arī zirga auļiem varētu sekot gluda pāreja, un tad spārnu vēzieni paceltu to ar visu jātnieci gaisā, kur viņus neviens neaizsniegtu.

Kāds piebungoja pie stikla, un Džordžijai neatlika nekas cits kā atvērt acis. Viņā noraudzījās sirms kungs ar brillēm un māja ar roku, lai ienāk. Džordžija saprata, ka tas ir antikvariāta īpašnieks Goldsmita kungs, protams, ja varēja ticēt pa-balējušajam uzrakstam virs skatloga. Vīrs vēlreiz aicinoši pamāja, un Džordžija atvēra veikala durvis.

Paolo saprata, ka melnais kumeļš, cik ātri vien iespējams, jāaizved projām no pilsētas. Pietiks, ja par notikumu sāks runāt, un kāds var sadomāt spārnoto brīnumu nolaupīt. Jāpateicas debesu spēkiem, ka viss notika šajā pilsētas rajonā, Auna zvaigznājā, tā taču bija vienreizēji laba zīme pirms vasaras Zvaigžņu sacīkstēm. Paolo stingri nolēma, ka notikušais jāpatur noslēpumā.

Sacīkstēs ar viņu piedalīties nevarēsim, viņš dēlam teica. Kurš tad ļaus mums izmantot tādu priekšrocību.

Tāpat jau šovasar viņu nevarētu laist trasē, atbildēja Čezare, par jaunu.

Nesaki vis, sacīja Paolo, spārnotie, kā zināms, nav nekādi parastie bērīši. Viņi aug stundām, nevis dienām.

Tēvs ar dēlu palika sardzē visu nakti, abi berzēja kumeļu un ķēvi ar salmiem, iekārtoja tiem tīni guļvietu, sanesa svaigu ūdeni. Jāsaka gan, ka melnais kumeļš jau dažas stundas pēc savas nākšanas pasaulē izskatījās spēcīgs un pieaudzis, bet tā bija parasta lieta. Viena no daudzajām zirgu īpašībām, kas Če-zarem patika, proti, kumeliņi, tikko piecēlušies kājās, bija patstāvīgi. Pavisam citādi nekā Čezares mazie brāļi un māšeles, ar kuriem māte tā noņēmās. Paies ilgs laiks, kamēr viņi izaugs par kārtīgiem cilvēkiem.

Čezarem daudz labāk patika būt kopā ar tēvu staļļa zirgu siltajā smaržā nekā mājas burzmā, kur mūždien bija veļas diena un uz plīts burbuļoja mannas biezputras katliņš bērniem. Turklāt tikai stallī viņš varēja ar Paolo parunāt un uzzināt par tādiem brīnumiem kā spārnotie zirgi.

Kaut kas tāds Remorā, stāstīja Paolo, atgadās ne biežāk kā vienreiz simts gados. Manā mūžā pirmo reizi, turklāt mūsu zvaigznājā, Paolo priecājās. Nekas labāks Aunā manas dzīves laikā nav gadījies.

Bet kā to izskaidrot? Čezare nelikās mierā. Labi, ciltstēvs mums zināms. Zvaigžņu gaismu tu savedi kopā ar ērzeli no Santa Finas kā viņu sauca? Alesandro? Parasts zirgs, vai ne? Protams, milzenis, Stellata-68 uzvarētājs, tomēr ierindas zirgs bez spārniem.

Tas viss notiek savādi, Paolo nesteigdamies iesāka, domīgi lūkodamies Čezarē un rūpīgi izvēlēdamies vārdus.

Pēc ciltsrakstiem spārnotā ierašanos neparedzēt. Parasti jau

tādi zirgi dzimst juku laikos tieši tādos, kā mums ir tagad. Zvaigznājā, kurā kumeļš piedzimst, gaidāma veiksme. Tomēr pats par sevi zirgs panākumus nenodrošina. Zināmā mērā viņš nes sev lidzi briesmas.

Beigās Paolo un Čezare nolēma, ka ķēve un kumeļš nākamnakt jāpārved uz citu vietu. Droši pārvietot zirgus uz Santa Finu varēja tikai tumsā. Alesandro saimniekam Roderigo varēja droši uzticēties par kumeļu, kamēr tas izaugs, neviens neuzzinās. Tomēr, ja kāds izokšķerētu, Auna sāncenši, jo īpaši Dvīņu un Kundzes zvaigznāji, apgrieztu pasauli ačgārni, lai tiktu pie kumeļa un laupītu Aunam tā labo zīmi. Droši rādīt kumeļu dienas gaismā varēs tikai pēc lielajām šīgada sacīkstēm.

Kā mēs viņu nosauksim? jautāja Čezare.

Par Merlu (Melno strazdu) [1] , nedomādams atbildēja tēvs.

Lai viņam viegls lidojums!

Goldsmita kunga veikals bija nekārtīgākā un pievilcīgākā vieta, kādu Džordžija jelkad redzējusi. Mēbeles, grezni nieciņi, apģērbi, ieroči, grāmatas, vērtslietas un galda piederumi mētājās juku jukām vienā kaudzē. Vistrakāk izskatījās pie kases aparāta misiņa lietussargu statnī rēgojās divi zobeni, muskete, zaļš zīda lietussargs un kruķu pāris. Goldsmita kunga krēsls bija iespiests starp nevīžīgi saliktām nošu lapu kaudzēm un apbružātu, ādā iesietu grāmatu grēdām. Patlaban veikalnieks kā no cietokšņa noraudzījās Džordžijā.

Laikam būsi manā skatlogā kaut ko nolūkojis, viņš iesāka. Ievēroju, ka vai katru dienu tu ap šo laiku tajā skaties. Kas par lietu? Nepietiek naudiņas? Neklusē, puis, klāj vaļā!

Džordžija juta, ka nosarkst. Augstā debess, jau atkal! Pie visa vainīgi īsie mati un viņas krūtis pankūkas biezumā. Pietika jau ar neērtībām klasē, kur visas meitenes dižojās ar izteiksmīgām auguma līnijām. Tāpēc jau Džordžija bija pasākusi staigāt uzkumpusi un ģērbties maisveida džemperos. Pēdējā laikā viņa bija iejutusies nebēdnes lomā, likdama noprast, ka negrib izskatīties sievišķīga. Tāpēc jau tas īsais matu griezums. Un sudraba gredzens labajā uzacī.

Goldsmita kungs smaidīdams meitenē noraudzījās.

Zirgs, atbildēja Džordžija, ar spārniem.

Skaidrs, Goldsmita kungs pamāja. Mans etrusku skaistulītis. Kopija, protams. Iespējams, no kāda Itālijas muzeja veikala.

Vai tad jūs nezināt? Džordžija nespēja slēpt pārsteigumu.

Gluži pārliecināts neesmu, ieteicās Goldsmita kungs.

Mantas pie manis atnāk pa dažādiem ceļiem. Šis, manuprāt, ieradās no vecas kundzes nama Voverlijas ielā. Tā gan bija krustmeita steidzās visu ātrāk pārdot, gribēja tikt pie naudas. Atnesa kārbas ar greznumlietiņām. No mēbelēm diemžēl nekā. 'rās man nocēla uzpircējs. Tomēr dažus tiešām skaistus svečturus dabūju, tie ienesa labu peļņu.

Džordžija svečturus atcerējās. Tos viņa bija redzējusi todien, kad skatlogā parādījās zirgs. Džordžija pēc stundām nekad uzreiz negāja mājās, parasti viņa klīda apkārt, pētīdama veikalu skatlogus, mezdama līkumus. Negribējās būt mājās ar Raselu, kamēr no darba nav pārnākusi māte.

Burvīgs, meitene aši izmeta, cenzdamās atvairīt nepatīkamās domas. Izskatās sens.

Bet tu jau neesi puika, pareizi? apķērās Goldsmita kungs. Nu bija viņa kārta sarkt. Atvaino! Nespēju jauno modei izsekot.

Tas nekas, atbildēja Džordžija, vajadzēja pašai uzreiz pateikt. Mani sauc Džordžija O’Gradi. Mācos Bārnsberijas vispārizglītojošajā skolā Voverlijas ielā. Manuprāt, zinu, par kurn māju ninājāt.

Bet mani sauc Mortimers Goldsmits, stādījās priekšā vecais virs, pastiepdams roku sveicienam. Nu, kad esam kārtīgi iepazinušies, ķersimies klāt zirgam.

Izņēmis no skatloga melno zirdziņu, Goldsmita kungs ielika to Džordžijai plaukstās. Saulē caur stiklu sasilis, tas šķita kā dzīvs. Izņēmusi no džinsu kabatas papīra salveti, Džordžija maigi noslaucīja no zirdziņa putekļus. Goldsmita kungs viņu vēroja.

Cik daudz naudas tev ir? viņš klusi pajautāja, un, kad Džordžija nosauca summu divas mārciņas mazāk, nekā rakstīts uz cenu zīmes, Goldsmita kungs izņēma zirdziņu no viņas rokām un ietīstīja kokvilnas drānā.

Līkop, viņš teica, un Džordžija zināja, ka ieguvusi draugu.

Kad meitene ieradās mājās, Rasels bija jau priekšā viņa istabā dārdēja metālistu mūzika, un Džordžija varēja nemanīta iešmaukt savā istabā. Tikusi istabā, Džordžija aizslēdza durvis un atviegloti nopūtās. Smagākais dienas mirklis pārdzīvots. Kad mājās bija Rasels, vienmēr draudēja briesmas nepaspēt tik drošībā, savā istabā. Ieraudzījis pārnākam mājās Džordžiju, viņš tai allaž uzklupa.

Pirmdienās bija labi: Rasels pēc stundām gāja sist futbolu, bet otrdienās Džordžijai pašai bija privātstundas matemātikā. Piektdienās meitene apmeklēja vijoļspēles nodarbības. Diemžēl trešdienās un ceturtdienās pēc stundām palika divas stundas, kad bija jāizvairās no Rasela, līdz pārnāca vecāki.

Rasels bija divus gadus vecāks par Džordžiju un mācījās divas klases augstāk tajā pašā skolā. Abpusējais naids radās no pirmā acu uzmetiena. “Neceri, ka tava tizlā māte varēs cirst nagus manā tētī,” Rasels toreiz aiz pieaugušo mugurām Džordžijai uzšņāca.

Lai nu kā, viņam neizdevās aizkavēt Ralfu nedz precēt Moru, nedz arī aizliegt abiem pārdot dzīvokļus un par kopējiem līdzekļiem iegādāties jaunu mājokli. Neko nemainīja arī apstāklis, ka gan Džordžija, gan Rasels īstenībā bija vienīgie bērni ģimenē. Raselam gan bija krietni vecāka māsa Liza, kas palika kopā ar māti, kad tā Raselu ar tēvu pameta. Toreiz Raselam šķita, ka pret viņu un tēvu nostājusies visa pasaule.

Tagad viņš pats nostājās pret Džordžiju. Moru Rasels pacieta: viņas dēļ tēvs tagad bija labākā omā nekā agrāk. Tomēr Rasels nekādi nespēja piedot Morai, ka viņa pielika punktu viņu vīrišķajai divvientulībai, bet, tā kā pret pamāti nešpetni izturēties nedrīkstēja, visas dusmas gāzās pār Džordžijas galvu.

Džordžijai nebūtu nekas pretī iedzīvoties vecākā brālī. Savulaik viņai bija brālītis, bet tas, nodzīvojis dažas dienas, nomira. Drīz pēc tam no viņām aizgāja tētis. Tolaik Džordžija bija pavisam maziņa un skaidri neatcerējās nedz tēti, nedz brāļuku. Saglabājās tikai miglainas atmiņas par māti, kas vienā laidā raudāja. Līdz vienudien, noslaucījusi asaras, Mora pateica: “Tad nu tā. Būs vien jācenšas iztikt pašu spēkiem.”

Un tā arī notika, līdz parādījās Ralfs. Džordžijai pret Ralfu īpašu iebildumu nebija. Ralfs Moai mīlēja un, būdams labā omā, bija tīri patīkams. Diemžēl viņš visu laiku šķendējās par naudas lietām. Turklāt atveda sev līdzi Raselu.

Attinusi spārnoto zirdziņu, Džordžija nolika to istabā uz kumodes. Pēc tam viņa piegāja pie datora un to ieslēdza. Meklētājprogrammas ailē Džordžija nodrukāja Etrusku + zirgs + lidojošs.

Dators uzrādīja 987 radniecīgus avotus, taču Džordžija inter-neta lietās nebija iesācēja un tāpēc aplūkoja tikai pirmo simtu.

Viena no vērtīgākajām izrādījās amerikāņu lapa, kas ziņoja par skaistu, apzeltītu, pirms trim gadiem izsolē piedāvātu, taču nepārdotu bronzas greznumlietiņu. Tā nebija pat astoņu centimetru gara un atgādināja Džordžijai tikko nopirkto zirdziņu, vienīgi noteiktā cena svārstījās no 2000 līdz 3000 dolāriem -ievērojami vairāk, nekā bija samaksājusi Džordžija.

Kāda cita lapa vēstīja par bronzas vāzi no Monteleones (ej nu sazini, kur tāda ir), uz tās esot kaujas rati ar priekšā aizjūgtiem spārnotiem zirgiem. Attēla diemžēl nebija, bet Džordžijai likās, ka spēj ainu iztēloties.

Dvīņu zvaigznāja zirgu meistars Rikardo gaidīja izcilu viesi -Džiljas Hercogu, varenās di Kimiči dzimtas galvu Nikolo. Hercogs bija ieradies viesos pie jaunākā brāļa Ferdinando, kas bija Pāvests un arī Remoras princis. Lai gan augošās di Kimiči Republikas centrs oficiāli atradās Remorā, īstie valdnieki, proti, Hercogs ar saviem mantiniekiem, dzīvoja ziemeļos, Džiljā.

Di Kimiči dinastijas ciltstēva mazmazdēlam Nikolo bija pieci dzīvi bērni, to skaitā četri dēli, un viņš bija godkārīgākais cilvēks visā Tālijā. Nikolo vadībā di Kimiči dzimta bija izpletusi savus taustekļus līdz svarīgākajām pilsētām ziemeļos un vairumā no tām arī valdīja. Savienībai ar Nikolo vai viņa dzimtu ietiepīgi pretojās vienīgi pilsētvalsts Beleca. Taču arī šajā ziņā Nikolo kala plānus.

Lai nu kur, bet Remorā di Kimiči varēja justies droši. Pa ceļam pārsimts metru no Pāvesta pils līdz Dvīņu zvaigznāja staļļiem reizes desmit nācās piestāt un pajokot ar bagātajiem tirgoņiem vai arī pieņemt nabadzīgāku pavalstnieku cieņas apliecinājumus, kas gribēja noskūpstīt Hercogam roku. Stallī Nikolo ieradās visnotaļ labā noskaņojumā.

Rikardo, Dvīņu zvaigznāja zirgu meistars, aiz lepnuma staroja. Vakar viņu apciemoja Pāvests, bet šodien apskatīt zirgus ierodas Džiljas Hercogs, jādomā, bagātākais vīrs Tālijā. Pašu labāko rumaku Rikardo pataupīja beigām.

Un ar šo zirgu, Jūsu Gaišība, mēs startēsim Stellata sacīkstēs.

Nikolo nopētīja tramīgo bēri, kas, nāsis iepletis, steliņģī slējās pakaļkājās. Noglāstījis ar cimdoto roku zirgam purnu, Nikolo nomierinoši to uzrunāja un tad vērsās pie zirgu meistara.

Kādi šogad gaidāmi sāncenši?

Bet, Jūsu Gaišība, neba jūs nezināt, ka pilsētnieki par saviem zirgiem lieku vārdu nebildīs, Rikardo mazliet satraukti iesāka.

Nikolo di Kimiči saltais skatiens lika Rikardo aprauties pusvārdā.

Jums taču, ja nemaldos, tiek maksāts ne tikai par zirgu kopšanu, bet arī tamlīdzīgu noslēpumu izzināšanu? viņš noprasīja.

Jā, Jūsu Gaišība, atmurmināja zirgu meistars. Tagad man ir jauns zirgu puisis, būs vieglāk. Viņu man īpaši ieteica Jūsu Gaišības brāļadēls Belecas Vēstnieks. Sinjors Rinaldo sacīja, ka šis vīrs izdarījis viņam lielu pakalpojumu, tāpat esot arīdzan izdaudzināts noslēpumu okšķeris.

Nikolo pasmaidīja. Kaut ko par šī vīra pakalpojumu Be-lecā viņš bija dzirdējis. Ja tas tiešām taisnība, tad vīrs būs atpestījis pilsētu no negantākās di Kimiči dzimtas pretinieces. Lai gan Hercoga brāļadēlam Rinaldo neizdevās Belecas valdnieci aizstāt ar hercogieni-marioneti, pilsētas jaunā pārvaldītāja tīrais skuķēns noteikti būs vieglāk ietekmējama.

Bet vai par zirgiem viņam saprašana ir? Neko vairāk Nikolo zirgu meistaram nejautāja.

*

Gaetano di Kimiči nekur nevarēja rast mieru. Nikolo bija pilsētā, bet Gaetano uzturējās Pāvesta pilī un nezināja, ar ko lēvs nodarbojas. Kas nekaitētu tagad mierīgi turpināt mācības Džiljas Universitātē! Turklāt jaunekli nepameta pārliecība, ka tēvs viņam aiz muguras perina kaut kādus plānus.

Gaetano nopūtās. Smagi būt Tālijas ietekmīgākās ģimenes pārstāvim. Tēvs bija daudzu intrigu centrā, mūždien plānodams, kā vairot savu bagātību un varenību. Savukārt Gaetano tamlīdzīgi darījumi garlaikoja. Gribējās netraucētam sēdēt pie grāmatām, būt kopā ar draugiem, kurus, tāpat kā viņu, valdzināja glezniecība, tēlniecība un mūzika un nesaistīja izredzes finansēt kariņus starp pilsētas frakcijām vai savienību veidošana ar citām tirgoņu vai prinču dzimtām.

Varbūt viss iegrozītos citādi, ja Gaetano būtu viens no vecākajiem dēliem, bet par viņu jaunāks bija tikai Falko, un Falko tikpat kā neskaitījās, lai cik sirsnīgi Gaetano un visa ģimene viņu mīlēja. Vecākais brālis Fabricio kļūs par Džiljas hercogistes mantinieku. Karlo iesēdīsies Remoras prinča tronī, jo tēvocim Ferdinando kā Pāvestam bērnu nebija. Beatriče noteikti tiks izprecināta vienam no brālēniem varbūt Al-fonso, lai pēc tēvoča Fabricio nāves varētu kļūt par Volanas hercogieni.

Bet kas atlika Gaetano? Savulaik jaunais di Kimiči domāja, ka tēvs iecerējis viņu apprecināt ar kādu māsīcu iespējams, Alfonso māsu Katerinu. Bērnībā Gaetano gan mīļoja citu māsīcu Frančesku, Belonas princesi, tomēr nesen nācās dzirdēt, ka Frančeska dzimtas dinastijas mērķu vārdā izprecināta vecim Belecā.

Gaetano pašūpoja galvu. Ir gan ģimenīte! Patlaban viņu māca bažas, ka tēva jaunais plāns varētu būt saistīts ar baznīcu. Tēvocis Ferdinando saules mūžu nedzīvos, un gan jau Nikolo ir nolēmis, kam lemts kļūt par pāvesta Ferdinando pēcteci. Karlo nepārprotami lika noprast, ka ar baznīcu savu dzīvi nesaistīs, tāpēc Nikolo izvēle varēja krist tikai uz Gaetano.

Ne prātā nenāk, jaunais di Kimiči izlēmīgi domāja. Baznīcai jābūt aicinājumam, nevis politiskai karjerai. Kāpēc es nevarētu mierīgi turpināt savas studijas?

Bet atbildi uz jautājumu Gaetano jau zināja. Visiem di Kimiči paredzēts darboties dinastijas panākumu labā; pat sievietēm jāsagatavojas uz jebkādām precībām, kuras ieplānojis ģimenes galva. Sievietes uzskatus vai izvēli neviens neņēma vērā. Bet dēlus taču gaidīja tāds pats liktenis. Kļūt par princi, apprecēt īsto princesi, sagrābt attiecīgajā pilsētā vēstniecību, tikt ordinētam ka tik izvirzīties.

Gaetano ienāca prātā, ka viņš varētu būt pirmais di Kimiči piecu paaudžu laikā, kas pasaka nē.

Džordžija prātoja par ģimenes lietām: “Kāpēc nevar dzīvot kopā citādi?” Kopējas pusdienas viņu mājās slēpa zemūdens akmeņus, un Džordžija nesaprata, kāpēc māte ar tām ķēpājās. Bet Mora, kas bija sociālā dienesta darbiniece, kategoriski iebilda pret uzkodām un zelēšanu vai maltīti televizora priekšā ar zupas šķīvi klēpī.

Vienreiz dienā taču varam apsēsties pie viena galda kā ģimene, viņa uzstāja, un cits citā ieklausīties.

Džordžijai šajā jautājumā bija divi svarīgi bet. Pirmkārt, viņi nebija ģimene un nekad par tādu nekļūs. Ralfu par tēvu viņa varbūt kādreiz pieņems, bet Raselu par brāli nemūžam! Otrkārt, Mora kā virēja nekam nederēja, un arī Ralfs nebija labāks, tāpēc bieži tik ļoti nozīmīgo ģimenes maltīti aizstāja uzsildīta lielveikala pica vai zivs, vai ielas galā nopirkti čipsi.

Taču tādi sīkumi Moras degsmi neslāpēja. Televizors un radioaparāti tika izslēgti, Džordžijai un Raselam vajadzēja sēsties pie galda un ņemt rokā dakšiņu un nazi pat tad, ja ēdamo bija paredzēts turēt pirkstos. Tad nu visi četri dirnēja kopā divdesmit mokošas pieklājības un ēstgribu nerosinošas minūtes.

Sarunas veidoja pieaugušo jautājumi un pusaudžu atbildes. Pusdienu laikā Džordžija ar Raselu nesarunājās. Džordžija apķērās, ka īstenībā, kad mājās bija vecāki, viņi ar Raselu nepārmija ne vārda.

Bet pietika palikt divatā no tā Džordžija kā vien varēdama vairījās -, un Rasels kļuva krietni pļāpīgāks. Draņķis tāds! Dažu labu reizi gribējās, lai Rasels nebūtu tik gudrs un palaistu kādreiz rokas. Ja Rasels viņai iesistu, savā ziņā viss būtu vienkāršāk. Ja Džordžijai uz ķermeņa parādītos nobrāzumi un tos ieraudzītu māte, viņš tik viegli neizlāpītos.

Rasela uzstājīgais naids neatstāja redzamas zīmes, taču lika Džordžijai iekšēji sarauties. Rasels uzķēra viņas visapslēptākās bailes un nedrošību, izceldams tās dienas gaismā un vērsdams pret viņu nežēlīga izsmiekla prožektorus.

“Plukata” bija maigākais Džordžijai veltītais apzīmējums. Rasels smalki iztirzāja viņas nepievilcību, sievišķības trūkumu, apsēstību ar zirgiem. “Tur pat muļķim skaidrs, kas par lietu! Tiešām klasiski seksa vietā muskuļu spēks kājstarpē. Visas zirgu sievietes ir vecmeitas un plukatas tādas kā tu.”

Inde no Rasela mutes šļācās kā no pilnības raga, un Džor-žija nekur nevarēja rast glābiņu. Protams, ne vienu reizi vien viņa bija teikusi mātei, vienreiz pat ieminējusies Ralfam. Bet pieaugušie pastāvēja uz savu: meita pārspīlē, kas tur slikts, ja vecākais brālis viņu paķircina, Džordžija esot pārlieku jūtelīga. Pēc tam Rasels ārdījās vēl negantāk, izsmiedams Džordžijas vājumu redz kā, jāskrien sūdzēties pie mātes!

Džordžija ierāvās arvien dziļāk sevī un, cenzdamās aizsargāties, uzmeta kūkumu, runāja vienzilbes vārdos, nekādi nespēdama saprast, kāpēc viņu tā ienīst, viņa taču dzīvot kopā ar Raselu neuzprasījās. Galu galā Džordžijai bija tikpat daudz iemeslu vai tikpat maz ienīst viņu.

Diena, kad Džordžijas dzīvē ienāca spārnotais zirgs, noslēdzās nelāgi. Pēc stundām izvairīties no palikšanas divatā ar Raselu izdevās, tomēr pusdienu laikā (galdā bija Sainsbury veikalā pirkts lauku pīrāgs ar konservētiem zirņiem) Mora un Ralfs viņai par šausmām paziņoja, ka ies uz kino. Tamlīdzīgi kultūrgājieni notika apmēram reizi mēnesī, un, tā kā Mora ar Ralfu bija iemīļojuši Art bouse filmas, kas bieži vien bija melnbaltas, abiem bērniem pat nejautāja, vai viņi grib doties līdzi. Par aukli, kas pieskata piecpadsmit septiņpadsmit gadus vecus pusaudžus, protams, nevarēja būt ne runas.

Džordžija devās uz savu istabu, kad vecāki vēl stāvēja uz sliekšņa. Pēc brīža meitene jau bija iedziļinājusies bioloģijas mājasdarbā. Beigās viņu nodeva personīgā bioloģija -savajadzējās uz tualeti.

Rasels stāvēja gaitenī. Milzīgi draudošs tas laiski mīņājās vannasistabas durvju priekšā. Džordžijai iešāvās prātā, ka Rasels varētu nepalaist garām un viņai nāksies pieslapināt bikses. Un tad viņam būtu lielisks ierocis Džordžijas apcelšanai. Viņa jau iztēlojās peļķīti mātes un Ralfa dzīvokļa smalkajā priekštelpā, tomēr būdīgais Rasels no durvīm beigās atvirzījās, un Džordžija pēdējā mirklī paspēja ieskriet tualetē.

Kad meitene iznāca laukā, Rasels stāvēja turpat un tagad sekoja viņai pa pēdām uz istabu, tā ka Džordžija nepaspēja aizslēgt durvis. Tagad nācās piespiedu kārtā sēdēt ar Raselu pašai savā istabā, kamēr kungam labpatiks iziet, ļaunāku murgu domādams neizdomāsi! Rasels brīdi klusēja, un Džordžija negaidot ieraudzīja savu istabu viņa acīm. Tā nebija piecpadsmitgadniecei raksturīga telpa. Nekur neredzēja popzvaigzņu un televīzijas varoņu plakātus, pat ne izskatīgu Eiropas futbolistu.

Pie sienas karājās vientulīgs, apbružāts Everesta Miltona plakāts Zirgu gada šovs. Mora aizveda uz turieni Džordžiju, kad meitai bija septiņi gadi. Plakātā ierāmēti blakus pārplūdušai upei auļoja melnis un balts zirgs. Džordžija zināja, ka attēls nav labs, tomēr viņai patika. Spārnotais zirdziņš stāvēja uz kumodes.

Tu, vai zini, esi baigi atpalikusi, Rasels runīgi, gandrīz vai laipni iesāka. Meitenes tavā vecumā, ja gribi zināt, ar zirgiem vairs neņemas. Ja nu vienīgi staļļu jumpravas. Un tās visas kā viena ir lesbietes.

Džordžija neizturēja: Tu taču stallī neesi bijis ko tu vari teikt par cilvēkiem, kas tur strādā!

Labāk jau viņa nebūtu Raselam to teikusi. Viņš nejauki iesmējās.

Varu saderēt, ka zinu gan. Varu saderēt, ka tieši tāpēc tu tur skrien. Varbūt šās jau sākušas, piecirst tev kanti. Un tev patīk. Kas cits tev atliek, neviens čalis jau uz tavu pusi neskatās. Ja nu vienīgi piedzēries vai saderējis.

Rasels staigāja pa Džordžijas istabu, ņēma rokās viņas mantas, nevērīgi nosvieda. Džordžija lēnītēm virzījās uz kumodes pusi, līdz ar muguru aizsedza Rasela skatienam spārnoto zirdziņu. Gribējās to noslēpt pārlieku mīļš, lai ļautu Raselam apčamdīt.

Zini, man tikko prātā ienāca laba doma, Rasels nerimās.

Kāpēc tev nesakrāt naudu un nepiekantēties kādam manam draugam? Paklau, varbūt tiešām vienu tev piespēlēt? Tomēr patīkamāk nekā jāt.

Džordžija vīstīja dūres. Iekšā viņai viss jau vārījās, gribējās mesties Raselam virsū un zvetēt, lai gan iepretim būdīgajam Raselam viņa, protams, izskatītos smieklīga.

Paldies Dievam, iezvanījās tālrunis. Rasels izgāja un pacēla klausuli, un Džordžija dzirdēja nevērīgu, nosvērtu balsi, kādā viņš parasti pļāpāja ar draugiem. Pielēkusi pie durvīm, Džordžija tās aizslēdza. Rokas trīcēja. Šovakar par zobu tīrīšanu jāaizmirst un jāiet gultā, riskējot ar zobu veselību.

Čezare, atbrīvojis Paolo no sarga pienākumiem, pusdienoja stallī. Paberzējis Merlas purnu, viņš nomierinoši parunājās ar tās māti: Neuztraucies, Čezare teica, drīz nogādāsim tevi drošībā. Neviens tavu kumeļu neaiztiks.

Atspiedis muguru pret stabu, Čezare izstiepa kājas salmos. Nezin no kurienes izlīdis, klēpī ierausās pelēkais kaķis un murrādams piegrūda ķīļveida galvu rokai, kurā Čezare turēja maizi ar sieru.

Džordžija, nogūlusies uz muguras, skatījās tumsā, asaras no acu kaktiņiem ritēja viņai ausīs. Rokā meitene turēja spārnoto zirdziņu. Viņa jutās kā nelaimes čupiņa. Pat toreiz, kad nomira mazais brālītis un pazuda tēvs, un mamma raudāja bez apstājas, viņa nebija jutusies tik nožēlojami. Tolaik viņa vēl bija bērns, kam vairāk rūp kūciņa pie tējas vai vārda došana lellei, ko viņai, kad piedzima brālītis, uzdāvināja mamma.

Šobrīd viņas dzīve bija pārvērtusies murgā. Skolā draudzeņu, var teikt, nav, gandrīz visas pamatskolas draudzenes aizgājušas savu ceļu. Šobrīd Džordžijai bija tikai viena paziņa: Alise, ar kuru varētu pa īstam sadraudzēties. Raselam zināmā mērā taisnība: Džordžija tiešām ir atpalikusi sabiedriskā ziņā. Uz ballītēm viņu neviens neaicina. Džordžija zināja, ka bariņš klasesbiedru nedēļas nogalēs iet uz krodziņiem un klubiem, bet viņu jau tur neviens neielaistu. Pat ja uzkrāsotos, uzvilktu minisvārciņus, augstpapēžu kurpes un topu līdz nabai. Iedomājusies sevi tādā izskatā, Džordžija tumsā gurdi pasmaidīja.

Dzīvojot mājās, mūžīgi vairoties no Rasela, viņai vajadzēja gudrot kara viltības. Tagad ar to, ka nerādījās viņam acīs, vairs nepietika. Rasels uzstājīgi Džordžiju meklēja un, tikai mocīdams viņu, jutās laimīgs. Džordžija vairs nespēja izturēt. Ja mamma nevarēs palīdzēt, neatliks nekas cits kā laisties projām.

Meitene aizmiga ar lidojošo zirdziņu rokā, gribēdama nokļūt vietā, kur sastopami spārnoti zirgi, lai vienreiz par visām reizēm varētu aizbēgt no likstām.

Čezare bija aizsnaudies. Viņu pamodināja kaķis. Tas klēpī pēkšņi saspringa, piecēlās kājās, uzmeta spalvu gaisā un draudīgi ieņurdējās.

Čezare uzreiz ieraudzīja, kas uztrauc kaķi. Staļļa stūrī, šausmās iepletis acis, slapstījās zēns. Čezare pārsteigts pielēca kājās. Vai tiešām Auna ienaidnieki atsūtījuši nolaupīt Merlu, turklāt izkāmējušu, kā taisi pārbiedētu puišeli? Bet varbūt viņš ieradies izspiegot?

Paspēris soli uz priekšu, Čezare pacēla dūri.

Ko tu te meklē? viņš draudīgi uzsauca. Kas tev te darāms? Lasies projām!

Džordžija neko nesaprata, izņemot to, ka atrodas stallī. Tikai siltums un pazīstamā, nomierinošā zirgu smarža atturēja meiteni no kliegšanas. Ej nu izzīlē, kā viņa šeit tikusi un kas ir tas dusmīgais zēns ar brūnajiem matiem. Viņš, šķiet, tīšām nostājās tā, lai aizsegtu kaut ko sev aiz muguras. Zēna izturēšanās bija radniecīga Džordžijai, kad viņa centās nobēdzināt savu dārgumu no Rasela acīm. Meitene lēnām atvēra plaukstu ar spārnoto zirdziņu.

Čezarem pārsteigumā aizrāvās elpa. Kad viņš spēra soli uz priekšu, lai paskatītos, Džordžija viņam aiz muguras ieraudzīja brīnumainu būtni, kas varētu būt modelis zirdziņam viņas plaukstā. Aiz muguras zēnam stāvēja skaists, ogļu melns kumeļš ar diviem mugurai piekļautiem pūkainiem spārniem.