Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

5. nodaļa. Šaubu ēnā

Džordžija pamodās pēkšņi savā gultā Londonā, sirds viņai dauzījās kā negudra. Līdz rītam vēl bija tālu. Mājās valdīja klusums un tumsa. Meitene jutās satriekta un samulsusi. Sapņot par pilsētu ar lidojošiem zirgiem bija viens ari apzinoties, ka tas nebūt nav sapnis un pilsēta tiešām pastāv, bet nonākt aci pret aci ar savas pasaules cilvēku, par kuru zini, ka viņš ir miris, bija pavisam kas cits.

Cieši satvērusi spārnoto talismanu, Džordžija gulēja tumsā, gaidīdama, kad sirds beidzot nomierināsies un satrauktās domas norims. Gribējās tūlīt atgriezties Remorā un tajā pašā laikā metās bail. Zēns, ko viņa ieraudzīja Paolo mājās, tiešām bija Lusjēns. Džordžija par to nešaubījās ne mirkli lai arī viņš bija sešpadsmitā gadsimta tāliešu apģērbā. Lai nu ko, bet Lusjēnu Malholendu Džordžija pazītu visur un vienmēr.

Kad Džordžija iestājās Bārnsberijas vidusskolā, Lusjēns mācījās vienu klasi augstāk. Abi jau bija tikušies Lusjēna mātes mājās Džordžija pēc stundām gāja turp uz vijoļspēles nodarbībām. Bet tikai desmitajā klasē viņas jūtas pret zēnu mainījās. Rasels maldījās par zēniem Džordžija interesējās, vismaz par vienu. taču viņa bija kautrīga un arī nelaimīga, un savu jūtu aizsardzības nolūkā viņa pieņēma čaļa tēlu.

Lusjēns, ja arī zināja par Džordžijas jūtām, tad neko neizrādīja. Abi spēlēja skolas orķestri; vēl tagad Džordžija domās sevi zobgalīgi dēvēja par Lusjēna otro vijoli. Lai nu kā, pēc iestāšanās orķestrī Džordžijai pavērās iespēja biežāk tikties ar Lusjēnu, turklāt, satiekoties viņa mājās, Lusjēnam bija ar Džordžiju jāninā. Pamazām vien meitene saprata, ka arī Lusjēns kautrējas. Draudzenes viņam nebija lai nu kā, tomēr mierinājums.

Džordžija jau sāka lolot cerību, ka viņi sadraudzēsies un varbūt viendien Lusjēns uz viņas jūtām atsauksies, bet zēns negaidot saslima. Gulēdama tumsā, Džordžija jau atkal pārdzīvoja pērngada drausmas, kad nācās uzzināt par Lusjēna neārstējamo slimību, kad ķīmijterapijas seansu dēļ viņš nedēļām kavēja skolu un zaudēja savus skaistos matus. Lusjēna māte pārtrauca vijoļspēles stundas, un Džordžija palika pilnīgā neziņā, šo to dzirdēdama tikai no skolas tenkuvācelēm.

Pagājušajā vasarā Džordžija vairākas nedēļas atsāka ticēt, ka Lusjēnam kļūs labāk un rudenī viņš vesels atgriezīsies skolā. Atsākoties vijoļspēles stundām, Džordžija pat bija Lusjēnu sastapusi. Zēns izskatījās tāds kā vecāks un noslēgtāks, taču nevarētu teikt, ka nedraudzīgs, tikai nobažījies. Džordžija jau bija izšķīrusies atklāt Lusjēnam, cik ļoti viņš tai patīk, kad pienāca drausmā vēsts, kas pielika punktu visām iecerēm: Lusjēns atkal nokļuva slimnīcā, tad bija komas stāvoklī un beigās nomira.

Uz bērēm Džordžija devās kā zombijs, nespēdama noticēt, ka vienīgais zēns, kas viņai jelkad paticis, aizgājis uz neatgriešanos. Tikai redzot sērojošos vecākus un dzirdot, kā Lus-jēna labākajam draugam, lasot dzeju, aizlūst balss, Džordžija līdz galam saprata, ka Lusjēns tiešām miris.

Un nu viņš pēkšņi atradās Tālijā, izskatījās lieliski un tikpat žirgts kā orķestra mēģinājumos, sēžot Džordžijai priekšā, kad viņa vēroja tā matus sprogojamies virs krekla apkakles. Ko gan tas varētu nozīmēt? Džordžiju pārņēma šaubas: varbūt Tālija ir viņas zemapziņā izveidojusies iedomu pasaule patvēmms, kur aizbēgt. Zirgi, turklāt ar spārniem, pēc tam zēna, kurā viņa līdz ausīm ieķērusies, augšāmcelšanās tik simboliski, ka grūti ietērpt vārdos.

Bet ko lai dara? Tikšanās ar Lusjēnu nesīs sāpes lai to aptveru, pietika viena acumirkļa, bet vai tad iespējams atteikties no ceļojumiem uz Tāliju? Džordžija pameta skatienu uz melno zirdziņu savā plaukstā. Ne jau velti talismans nokļuvis viņas rokās. Gan jau viņai Tālijā veicams noteikts uzdevums, citādi jau viņa nebūtu turp aizstravagējusi. vai ar lusjēnu bija tāpat? kāpēc viņš patlaban tur atrodas? Vai tam būtu kāds sakars ar viņa nāvi?

Džordžijai pēkšņi sametās bail. Savā īsajā Remoras pieredzē meitene jau bija iejutusies izrādes skatītājas lomā, kas vēro notikumu gaitu. Bet, satiekot Lusjēnu, pārņēma izjūta, ka viņa pati ir uzvilkta uz skatuves un tagad spiesta piedalīties lugas darbībā. Džordžija zināja, ka turpmāk, ierodoties Tālijā, nāksies aktīvi piedalīties drāmā, kas tur tiks izspēlēta. Viņa nojauta, ka tas ir bīstami.

Paolo mājās valdīja apjukums. Lučiano bija nobālējis kā nāve, Čezare rādīja izbiedētu vaigu, bet Paolo ar Detridžu -bija galīgi apmulsuši.

Vai jūs esat pazīstami? jautāja Paolo, un Lusjēns tik tikko paspēja apstiprināt, kad Džordžija jau bija atpakaļ.

Lučiano vienīgais zināja, kas te notiek. Aizvedis meiteni līdz krēslam, viņš lūdza Paolo atnest kaut ko dzeramu. Džordžija klusi sēdēja un malkoja spīvu sarkanvīnu, ļaudama sevi aprūpēt, baudīdama Lusjēna uzmanību, kas pirmoreiz nedalīti tika pievērsta viņai.

Meitene jutās viegli apskurbusi dīvaini gan, kāpēc viņa bija atgriezusies gandrīz tajā pašā mirklī, kuru tik spēji bija pametusi? Pagāja taču vairākas stundas, kamēr izdevās iemigt -Paolo teica, ka bez miega uz Tāliju aizslravagēt nav iespējams. noteikti bija jālaižas miegā ar talismanu rokā un jādomā par Remoai. Pirmīt naktī, kad viņu vēl nebiedēja tikšanās ar Lusjēnu, viss šķita nesalīdzināmi vieglāk.

Atgriežoties Tālijā, meitenei šķita, ka nospiests taustiņš pauze un aina sastingusi brīdī, kad viņa Tāliju atstāja.

Atkārtoti stravagējot vienā laika posmā, skaidroja Lučiano, tajā pašā dienā vai naktī, beigās atkal nonāksi Tālijā, kur kopš tavas aizstravagēšanas būs pagājušas tikai dažas minūtes.

Bet kāpēc viņa mūs pameta? Čezare jautāja, piesardzīgi lūkodamies Džordžijā kā parādībā.

Laikam jau, ieraudzījusi mani, viņa noģība, atbildēja Lučiano, ar talismanu rokā. Zaudējot samaņu Tālijā, ja rokās ir talismans, pat nedomājot par mājām, beigās tur nonāksi. Kaut kas līdzīgs aizkavētai darbībai.

Nu viņš vērsās tieši pie Džordžijas, un meitene piekrītoši pamāja: izklausījās sakarīgi.

Mēs ar Džordžiju savā pasaulē dzīvojām vienā vietā, -turpināja Lučiano. Gājām vienā skolā. Viņa zināja, ka esmu miris. Laikam jau nodomāji, ka spokojos, Lusjēns teica, vērsdamies atkal pie Džordžijas.

Meitene atkal pamāja, vēl aizvien nespēdama parunāt.

Vai tu man neparādītu savu talismanu? Lusjēns maigi jautāja.

Džordžija atlieca labās rokas pirkstus. Spārni, iespiedušies meitenes pirkstos, bija atstājuši tur sarkanas švīkas tik cieši viņa talismanu turēja. Džordžija sniedza zirdziņu Lučiano -nav jau žēl, lai apskatās.

Mats matā kā mūsu Merla, ierunājās Čezare.

Vai Merla jau drošībā? jautāja Džordžija. Aizvedāt?

Jā, atbildēja Paolo, abas ar Zvaigžņugaismu jau ir Santa Finā. Ceram, ka di Kimiči viņas tur neatradīs. Lai gan nekad neko nevar zināt. Kā par nelaimi, di Kimiči arī Santa Finā ir vasaras pils, tomēr, uzturēdamies pilsētā, viņi tur neiegriezīsies. Un uz Roderigo varam pilnīgi paļauties.

Vai es nevarētu doties uz turieni Merlu apskatīt? -pavaicāja Džordžija.

Bet, protams, atbildēja Paolo, nav jau tālu. Turp atpakaļ var izbraukāt pāris stundās.

Lučiano atdeva Džordžijai talismanu.

Sargā rūpīgi! viņš piekodināja. Di Kimiči tavs spārnotais zirgs interesēs ne mazāk kā oriģināls.

Skat tik, meiča, āre, nudien meiča, ierunājās Det-ridžs. Nedaudz apjucis, vecais vīrs uzmeta skatienu Džordžijas zirgu puiša apģērbam.

Tālijā viņa ir zēns, skaidroja Paolo, bet savā pasaulē -meitene.

Ak tā, novilka Detridžs. Maskēšanās. Skaidrs. Mēs tādu gājienu izmantojam daudzos mūsu pils-sētas kumēdiņu namos.

Kāpēc viņš tik jocīgi runā? Džordžija čukstus jautāja Lučiano.

Lučiano pasmaidīja.

Ak tad tu ari ievēroji? Viņš ir no mūsu pasaules, vienīgi no Elizabetes laiku Anglijas, četrarpus gadsimtu senas pagātnes. Lūdzu, iepazīsties ar Doktoru Viljamu Detridžu, strava-gācijas ciltstēvu! Šeit, T'ālijā, Doktora vārds gan ir Guljelmo Krinamorte: Belecā viņš ir liels vīrs.

Detridžs palocījās.

Mani šeit, rādās, Sauc Džordžio, stādījās priekšā Džordžija.

Mani jau ari pārdēvēja, piebilda Lučiano. Tagad esmu Lučiano Krinamorte. Dottore krinamorte un viņa sieva leonora ir mani audžuvecāki.

To pateicis, zēns aši novērsa skatienu.

Taču Džordžija paspēja ievērot vēl kaut ko.

Vienu gan es nesaprotu, viņa atzinās, — es esmu stra-vagante no citas pasaules, vismaz paolo tā saka, un to viņš zina tāpēc, ka man nav ēnas. Jums abiem ar Doktoru Detridžu ir skaidri izteiktas ēnas, bet mēs visi taču ieradāmies no vienas pasaules, vienīgi Doktors no gadsimtiem senākas pagātnes. Vai kāds, lūdzu, var man to izskaidrot?

*

Rinaldo di Kimiči ar lielu prieku atgriezās Remorā. Savas pagaidu uzturēšanās laikā Belecā viņš jutās neomulīgi brīžiem uzmācās bailes, un Rinaldo nebija drosminieks. Belecu ar tās smakojošajiem kanāliem un pavalstnieku nesaprātīgo prieku Rinaldo ienīda. Tāpat arī zirgu neesamību. Taču viskvēlāk Rinaldo neieredzēja Hercogieni, kas bija tik gudra, skaista un pieredzējusi diplomāte, ka lika justies viņam kā pienapuikam.

Lai nu kā, Rinaldo viņai atriebās. Briesmīgās Belecas Hercogienes vairs nebija, un, lai arī neizdevās viņu nomainīt ar di Kimiči ģimenes locekli, Hercogienes meita, kas mantoja troni, ir nieka skuķēns un nebūs nekāds pretinieks tēvocim hercogam Nikolo.

Rinaldo bija ceļā uz Dvīņu staļļiem. Nevar zināt, kā turpmāk iegrozīsies viņa karjera, bet šobrīd vairāk par visu gribējās aši traukties zaļoksna zirga mugurā.

Pēc tēva nāves pirms diviem gadiem, kad vecākais brālis kļuva par Volanas hercogu, Rinaldo palika bešā. Titulu, ko mantot, nebija, nespīdēja arī nekāds darbs, tāpēc nācās laisties uz Remoru un apmesties vienā no tēvoča Ferdinando daudzajām pils istabām, līdz hercogs Nikolo iecēla Rinaldo par Belecas Vēstnieku.

Dvīņu zvaigznājā Rinaldo jutās kā mājās, gluži kā savā visnotaļ drūmajā ģimenes pilī Volānā, kas atradās jūdzēm tālu uz ziemeļaustrumiem. Šeit viņš bija piestājis atceļā no Belecas, lai apciemotu Alfonso un jaunāko māsu Katerinu, un tagad jutās kā piektais ritenis. Brālis bija kā apsvilis uz precēšanos un gribēja izzināt, vai Hercogam šajā sakarā nav sakāms savs vārds. Rinaldo saņēma uzdevumu to uzzināt.

Rinaldo pārlika, vai nepiedāvāt māsīcu Frančesku, nesekmīgo pretendenti Belecas Hercogienes tronim. Di Kimiči, šķiet, bija visai iedegušies uz savstarpējām laulībām, tāpēc Nikolo šādu ieceri varētu uzlūkot labvēlīgi. Viena no Rinaldo kārtējām misijām Remorā bija pārliecināt tēvoci Ferdinando izšķirt Frančeskas laulības, kuras Rinaldo tik pārsteidzīgi bija nokārtojis ar krietni vecāko Belecas padomnieku, lai varētu māsīcu izvirzīt pilsētas valdnieces vēlēšanām.

Labrīt, Ekselence, sveicināja Dvīņu zirgu meistars. Esmu apseglojis un sagatavojis jums bēro ķēvi Bacio (skūpsts).

Vienreizēji! iesaucās Rinaldo, maigi uzlūkodams ķēvi. Tas bija viņa mīļākais zirgs Dvīņu stallī: ne jau sacīkšu uzvarētājs kā Benvenuto, bet skaists dzīvnieks ar vienmērīgu gaitu.

Labā formā, vai ne? piebilda pazīstama balss ēnā, un Rinaldo palēcās.

Ieraudzījis runātāju, Rinaldo satrūkās. Enriko bija viņam Belecā pielipis kā nelaba smaka, no kuras jaunais Vēstnieks nespēja tikt vaļā. Pēc Hercogienes nāves nedz viens, nedz otrs negribēja palikt pilsētā. Di Kimiči un ikviens ar viņiem saistītais cilvēks pēc sprādziena tika pakļauts smagām aizdomām, lai arī viņu saistība ar noziegumu nebija pierādīta.

Rinaldo nepietika spēka atteikt Enriko darbu Remorā, tāpēc viņš to ieteica abiem tēvočiem: Pāvestam kā pieredzējušu zirgu puisi, bet hercogam Nikolo kā līdzekļos neizvēlīgu spiegu. Pietika ieraudzīt Enriko, un Rinaldo dūša saskrēja papēžos. Enriko taču bija aukstasinīgi nogalinājis, iespējams, ne vienu reizi vien, un, lai arī pēdējo noziegumu pasūtīja pats Rinaldo, slepkava iedvesa viņā šausmas šis cilvēks nedomādams spētu pārgriezt rīkli pat savam saimniekam, ja viņam par to labi samaksātu.

Nu, kā pret tevi te izturas? Rinaldo nervozi apvaicājās, karstāk par visu vēlēdamies no spiega atkratīties un zirga mugurā laisties laukā no pilsētas kalnos.

Nevaru sūdzēties, atbildēja Enriko. Tīri labi atkal būt pie zirgiem. Uz viņiem paļauties ir drošāk nekā uz cilvēkiem, ja saprotat, ko ar to gribu teikt.

Rinaldo šķita, ka saprot gan. Draņķa spiegs turēja uz viņu ļaunu prātu, jo glītā līgava pazudusi, un vīrs bija ieņēmis galvā, ka bijušajam saimniekam kaut kas par to zināms. Rinaldo meiteni bija saticis tikai vienreiz un par viņas likteni neko nezināja. Tas bija pavisam citāds, nekā spiegs iedomājās, tātad Enriko aizdomas bija nepamatotas. Pašam Vēstniekam nebija laika ņemties ar jaunām sievietēm lai cik skaistas vai citādi pievilcīgas tās būtu. Sievietes viņam bija svešas būtnes, izņemot māsu un māsīcas. Un mazāk par visu Rinaldo vēlējās iemantot Enriko naidu. Spiegs varētu nodarīt lielu ļaunumu, un ne jau fiziski vien.

Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Rinaldo pavirši izmeta. Ja kas vajadzīgs, dod man ziņu.

To pateicis, Rinaldo izveda pagalmā Bacio enriko skumjo brūno acu pavadīts.

*

Ar ko man sākt? jautāja Lučiano.

Lučiano ar Čezari un Džordžiju, atstājuši Paolo un Doktoru Detridžu dzīvi runājamies, devās laukā no pilsētas mūriem pa ceļu, kas no Auna vārtiem vijās uz rietumiem. Viņi bija saņēmuši norādījumu izmantot dienu Džordžijas turpmākai izglītošanai un pieredzes apmaiņai.

Vispirms jau pastāsti, kā šeit nokļuvi! Džordžija vērsās pie Lučiano. Visi trīs sēdēja uz zema lauku mājas mūra turpat aiz pilsētas.

Šodien ratos, smaidīdams atbildēja Lučiano. Bet man ir aizdomas, ka ne jau to tu vēlies zināt. Ierados no Belecas. Tā ir pilsēta, uz kuru pērn maijā pirmoreiz atstravagēju. smaids lučiano sejā apdzisa. tagad es tur dzīvoju tur tagad ir manas mājas.

Visi trīs jaunieši uz brīdi pieklusa. Čezare pret smalko jaunekli, kas bija par viņu gadu jaunāks, tomēr piedzīvojis tādus brīnumus, juta, var teikt, godbijību. Lučiano bija stravagante, bet Čezare pat nezināja, ko šis vārds nozīmē. Viņš gan bija dzirdējis, ka Lučiano ir izcilākā Tālijas stravagācijas speciālista sinjora rodolfo māceklis un dzīvo Belecā pie brālības dibinātāja Doktora Krinamortes. Bet nu atklājās, ka Lučiano ir ne tikai citas pasaules viesis, bet arīdzan Čezares personīgās stravagantes, noslēpumainās meitenes ar zēnisko matu griezumu un bez ēnas, draugs.

Šajā pasaulē nekur nav jaukāk kā Belecā, Lučiano pēc brīža turpināja. Tā atgādina Venēciju, vienīgi viss, kas Venēcijā ir no zelta, Belecā ir no sudraba. Zini, šeit zeltam nav vērtības, dārgākais metāls ir sudrabs. Belecā sabrauc tūristi no visas pasaules un ne jau tālieši vien tās neaprakstāmā skaistuma dēļ. Pietika man ierasties šajā pasaulē, lai atkal justos pavisam labi. Mati atauga, kļuvu spēcīgs, tāds pats kā pirms vēža uzbrukuma.

Lučiano pieklusa, ievilka elpu un tad turpināja: Vienā dienā visu neizstāstīšu. Mēnešiem biju Rodolfo māceklis -viņš ir brīnišķīgs, pats gudrākais, maģiskākais cilvēks, kas iemācīja man stravagāciju. rodolfo mani šeit jau gaidīja, jo bija nogādājis talismanu mūsu pasaulē.

Kas bija tavs talismans? Džordžija ziņkārīgi pajautāja.

Zēna sejai pārslīdēja sāpju ēna. Džordžija ievēroja, ka

Lučiano nav gluži tāds, kādu viņa atcerējās Lusjēnu. Lučiano izskatījās vecāks un it kā nomākts. Viņš gan teica, ka Tālijā jūtoties vesels, tomēr izskatījās pēc cilvēka, kas smagi sirdzis un pēc tam fiziski atkopies, bet dvēseliski ne.

Piezīmju grāmatiņa no Belecas, atbildēja Lučiano, taču to vairs nevaru lietot.

Piecēlies zēns sāka soļot gar sienu turp un atpakaļ.

Pati redzi, ka man ir ēna. Joprojām esmu stravagante, vienīgi ceļoju no šīs pasaules uz jūsējo. Pēdējā laikā strava-gēju pavisam reti un daru to ar grūtībām.

Vai tāpēc, ka zini, kas tavas slimības dēļ notika mūsu pasaulē? Džordžija jutās kā stulbs zilonis trauku skapī, bet kā citādi to uzzināt?

Jā, atbildēja Lučiano. Tu jau zini, ka tavā pasaulē, kas vairs nav manējā, nomiru.

Čezare uzmeta stāstītājam godbijīgu skatienu. Tālietis gan bija dzirdējis Lučiano sakām, ka vecajā pasaulē viņš nomiris, tomēr līdz šim brīdim nespēja tam noticēt.

Vai ar Doktoru Detridžu notika tāpat? Džordžija aši pajautāja, gribēdama kliedēt spriedzi.

Zināmā mērā, jā, atbildēja Lučiano. Viņš stravagēja uz belonu, kas tagad ir viņa tālijas pilsēta, cenzdamies izbēgt no nāvessoda Anglijā. Bet vēlāk, atklājis, ka viņam ir ēna, Detridžs saprata, ka vecajā pasaulē viņš neapšaubāmi ir nomiris.

Kāpēc tev liekas, ka Dotlore runā jocīgi? Čezare vērsās pie Džordžijas. Man viņa valoda izklausās pavisam parasta.

Mums gan viņa runas veids šķiet vecmodīgs, atbildēja Džordžija.

Meitene jautājoši uzlūkoja Lučiano, gaidīdama paskaidrojumu, bet viņš tikai paraustīja plecus.

Bet vai tev mūsu izruna nešķiet svešāda? Lučiano pajautāja Čezarem. Mēs taču nerunājam nedz itāliski, nedz tāliski, tomēr jūs saprotam, un arī citi mūs saprot.

Džordžija lūkoja ķerties klāt no citas puses.

Ko vēl tu darīji Belecā, viņa painteresējās, līdzās stravagācijas studijām?

Sākumā 1 īercogiene izvēlējās mani par mandoljeru tas ir kā gondoljers Venēcijā, Lučiano paskaidroja, bet tad Rodolfo mani no turienes aizveda un es līdzdarbojos uguņošanas priekšdarbos. Apmeklēju salas, nim kanālā, cīkstējos ar slepkavu, saņēmu daudz, daudz sudraba, tika izdots rīkojums mani apcietināt, piedzēros, mani nolaupīja, piepalīdzēju jaunās Hercogienes vēlēšanās, dejoju ar viņu karnevālā…

Lučiano sejas izteiksme atkal mainījās, un Džordžija juta, ka sirds saraujas.

Cik jaunajai Hercogienei gadu? viņa pajautāja.

Aptuveni tikpat, cik man, atbildēja Lučiano. Mēnesi vai divus vecāka.

Lučiano balss skanēja uzspēlēti pavirši Džordžijai tas bija tik pazīstami. Tādā pašā balsī viņa, atnākusi uz vijoļspēles stundu, apvaicājās Vikijai Malholandei, kā klājas Lusjēnam.

Aizraujoši gan! iesaucās Čezare. Tev piedzīvojumu krietni vairāk nekā man. Lai gan esmu par tevi teju gadu vecāks. Neko citu neesmu darījis, tikai jājis un palīdzējis tēvam stallī. Turklāt tu esi ticies ar Belecas Hercogieni ar abām. Mana dzīvīte šeit, ja tā padomā, ir baigi garlaicīga.

Man ir smagas aizdomas, ka ilgi tev garlaikoties nesanāks, drūmi atbildēja Lučiano. Kā stravagantes dēls vienā no di kimiči klana svarīgākajām pilsētām tu nespēsi izvairīties no briesmām.

To, ka viņš ir stravagante, uzzināju tikai vakar, Čezare sacīja, un līdz šim brīdim nesaprotu, ko tas nozīmē.

Ne jau tu vien, es arī, piebilda Džordžija. Lai gan man jābūt vienai no stravagantēml

Stravagante ir starppasauļu ceļotājs, skaidroja Lučiano.

Vismaz starp Džordžijas pasauli un mūsējo.

Runādams Lučiano vērsās pie Čezares, nevilšus juzdamies tuvāks viņam nekā Džordžijai.

Ceļot var abos virzienos, bet talismans priekšmets, kas palīdz stravagantem veikt ceļojumu, nāk no otrās, nepazīstamās pasaules.

Bet tu teici, ka esi atgriezies otrajā pasaulē pēc… tu jau zini, Džordžija nerimās. Vai tagad tev ir talismans no mūsu pasaules?

-Jā, atbildēja Lučiano, neielaizdamies sīkumos.

Kā jūs domājat, kāpēc izvēle krita tieši uz jums? Čezare bikli kā pelīte jautāja. Jūsos noteikti ir kaut kas īpašs.

Lučiano un Džordžija abi reizē nosprauslojās.

Manā gadījumā nepavisam, Lučiano teica.

Manā ne tik, piebalsoja Džordžija.

Vienīgi… Lučiano iesāka un tad samulsis aprāvās.

Kas vienīgi? gribēja zināt Džordžija.

Man bijis pietiekami daudz laika par to padomāt, Lučiano negribīgi turpināja. Nupat ienāca prātā, vai talismans tomēr neatrada mani tāpēc, ka savā pasaulē biju nolēmēts. Lai gan šeit paliku uz visiem laikiem tāpēc, ka Kimiči mani nolaupīja un stravagēt bez talismana mājup nevarēju, tomēr šķiet, ka savā pasaulē tāpat man būtu jāmirst. Vēzis atgriezās, tu jau zini.

Džordžija pamāja.

Tad nu prātoju, vai tik tur nav kāda sakarība es taču biju nāves ēnā. Un tagad man liekas… drausmīgi negribas tev jautāt, bet vai tu savā pasaulē tiešām jūties labi?