Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

19. nodaļa. Pirmssactkšu gaisotnē

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad pa Saules vārtiem rībēdama iebrauca Belecas valsts kariete. Paprāvs remoriešu pūlis, lielākoties Auna pavalstnieki, sagaidīja Hercogieni, sveikdami un mādami ar balti melnajiem pilsētas karodziņiem un dažiem ar maskām izgreznotiem Belecas karogiem. Gaetano stāvēja pie vārtiem blakus vecākajiem brāļiem un tēvocim, pārstāvēdams di Kimiči ģimeni. Hercogs Nikolo nebija pierunājams atstāt slimnīcu pat tik nozīmīgas viešņas dēļ.

Heroldi notaurēja apsveikuma fanfaras, piebalsojot vājiem bungu sitieniem pārējie zvaigznāji pirms sacīkstēm nenogurstoši turpināja parādes mēģinājumus. No karietes izkāpa Rodolfo un, pasniedzis roku, palīdzēja izkļūt ārā Ariannai, lai viņa var noklausīties pāvesta Saudzīgā VI svinīgo apsveikuma mnu.

Pūlis saviļņojās. Hercogiene bija tikpat skaista kā viņas labā slava, vienīgi žēl, ka nevarēja labi redzēt seju to atbilstoši

Hercogienes pilsētas paražai sedza maska. Lai nu kā, bet viņa bija slaida, gracioza, ar nepaklausīgām kastaņkrāsas cirtām, kuras savaldīja tikai vaļīgs mezgls galvas virspusē. Ģērbusies Hercogiene bija balti melnā satīna tērpā, izradot cieņu Remoras pilsētas krāsām, tādu niansi pilsētnieki prata novērtēt.

Paklanījusies un sakņupusi Pāvesta priekšā, Arianna noskūpstīja viņa gredzenu, izrādīdama augstu godu baznīcai -arīdzan to remorieši mācēja novērtēt. Aši uzcēlis Ariannu kājās, Pāvests iepazīstināja viņu ar saviem trim brāļadēliem. Pūlis aplaudēja glītajiem, jaunajiem Džiljas prinčiem, kas cits pēc cita noliecās pār Hercogienes roku. Visi skaidri redzēja, ka visilgāk viņa sarunājas ar jaunāko brāli, kas nebija pat skatiena vērts.

To redzēja arī Lučiano, kas stāvēja Auna atbalstītāju vidū. Ariannu viņš nebija saticis veselu mēnesi, un ej nu sazini, kad viņi atkal būs divatā. Hercogieni aizveda uz Pāvesta pili Dvīņu zvaigznājā no tiem Lučiano patlaban vairījās. Turklāt Arianna nevarēja vien beigt nināt ar Gaetano. Lučiano jutās draņķīgi. Lai kā viņam patika Gaetano, Arianna bija dārgāka.

Salīkušais, melnais stāvs Ariannai aiz muguras uz brīdi pagriezās stravagante rodolfo bija sajutis ne vien brālības locekli, bet arī savu mīļāko mācekli. Galvas mājiens un smaids, ko viņš veltīja Lučiano, ilga vienu acumirkli, taču ar to pietika, lai zēnam uzlabotos oma. Rodolfo bija šeit, un viss būs labi.

Viņi izskatās tīri nekas, Lučiano pie pašas auss atskanēja klusa balss, un pagriezies stravagante ieraudzīja pazīstamu seju, lai arī to sedza viegls plīvurs.

Silvij! Lučiano izdvesa. Necerēju jūs šeit sastapt.

Viņi arī ne, Silvija smaidīdama atbildēja. Kā tev šķiet, vai viņi priecāsies?

Bet tas taču ir bīstami! čukstēja Lučiano. Visapkārt murd di Kimiči, turklāt Hercogs ir draudīgā noskaņojumā.

Dzirdēju par to zēnu, atbildēja Silvija. Vai nav dīvaini, ka cilvēks, kas pasūta otram cilvēkam nāvi kā jaunu zābaku pāri, ir tik mīlošs ģimenes tēvs?

Viņš ir mans draugs, teica I.učiano.

Hercogs Nikolo? nesaprata Silvija.

Nē, viņa jaunākais dēls Falko, atbildēja Lučiano. Mani hercogs Nikolo, jādomā, labprāt noliktu līdzās savam nākamajam zābaku pārim.

Zinot, ka Lučiano tiksies ar izdaudzināto Ariannu, Džordžijai tonakt bija smagi atstāt Remoru un sveikt rītu Londonā. Pietiekami sarežģīti būtu jau tad, ja sendienu Lusjēns dzīvotu un atrastu sev draudzeni Džordžijai pazīstamo meiteņu vidū. Jaunais Lučiano samta tērpā kopā ar augstdzimušajiem draugiem dzīvoja pasaulē, kas grima gadsimtiem senā pagātnē, un tajā Džordžija varēja uzturēties tikai laiku pa laikam. Tagad bija ieradusies Hercogiene, un Džordžijas personīgais laiks ar Lučiano tuvojās beigām.

Pēdējā nedēļa Remorā bija tik baisa, ka dažbrīd Džordžijai pat gribējās nakts ceļojumus pārtraukt. Galu galā viņas plāns jau bija īstenots. “Nikolass Hercogs” meitenes pasaulē dzīvoja drošībā, Malholendi par Falko rūpējās, veda pie ārstiem un veidoja viņa jauno nākotni.

Bet Remorā Falko dzīvība dzisa. Par to nešaubījās neviens. Hercogs, aiz bēdām vai zaudējis prātu, bez pārtraukuma kluknēja slimnīcā līdzās dēla gultai. Tomēr Džordžija katru nakti stravagēja un pakļāva sevi krustugunīm starp di Kimiči ģimenes traģēdiju un visaptverošo priekšsacīkšu nemieru.

Abos notikumos bija iesaistīti abi Džordžijas Remoras draugi. Čezare nespēja slēpt prieku par Stellata. katru dienu, kad abi jāja uz neapseglotiem zirgiem, zēns stāstīja Džordžijai par slepenajiem līgumiem, ko noslēdz dažādu zvaigznāju žokeji, tāpat arī neskaitāmajiem rituāliem un paražām, kas caurauž sacīkstes.

Lučiano ne pa jokam uztraucās par likteni, kas varētu piemeklēt viņu un Džordžiju. Nikolo di Kimiči abiem bija piedraudējis, piesolīdams Falko nāves gadījumā nopietnas sekas, un šis bridis tuvojās. Falko gandrīz nedēļu nebija atvēris acis -kopš rīta, kad viņu atrada ar iztukšotu indes pudeli. Remoras ārsti bija neizpratnē. Nekādi saindēšanās simptomi nebija konstatēti. Turklāt nevienam negribējās ticēt, ka tik jauns cilvēks spēj labprātīgi aiziet no dzīves. Pašnāvības Tālijā bija retums, toties slepkavības ikdienišķa parādība.

Džordžija un Lučiano bija mēģinājuši iekļūt slimnīcā, bet netika ielaisti. Hercogs sargāja Falko kā acuraugu. Džordžija visu, ko zināja par jaunā tālieša gaitām Londonā, izstāstīja Lučiano, kad abi sēdēja Paolo virtuvē.

Džordžijas pasaulē Falko bija atplaucis. Meitene tagad bieži viesojās Malholendu namā, un neviens par to nebrīnījās -zēnu taču atrada viņa. Lai nu kā, nebija tik viegli saukt Falko par Nikolasu. Lai nu kā, princis labi iejutās jaunajā tēlā. Malholendi nopirka zēnam jaunu drēbju kārtu, bet viņš nenoniecināja ari dažu labu saglabājušos Lučiano apģērba gabalu, no kura tas savulaik bija izaudzis. Pirmoreiz satiekot Falko pelēkajā sporta kreklā ar kapuci, ko Lučiano nēsāja tolaik, kad Džordžija viņā ieskatījās, meitene satrūkās.

Džordžija iepazīstināja Falko ar Alisi draudzeni bija ieinteresējusi viņas draudzība ar jaunāko zēnu.

Tu viņu atradi un laikam tāpēc uzņēmies atbildību, secināja Alise.

Tur tev taisnība, piekrita Džordžija, atbildība ir īstais vārds manām jūtām.

Falko apciemoja ari Džordžiju, un kādu sestdienu meitene pat paņēma viņu līdzi uz jāšanas nodarbībām Džīnas staļļos tā bija viena no reizēm, kad māte veda viņu mašīnā. Meitas draudzību ar pamesto zēnu Mora, par laimi, nenosodīja audžuvecāku jautājums taču nokārtots, turklāt, pēc Moras domām, zirgi un svaigs gaiss varētu uzlabot zēna veselību.

Varbūt viņam kaut kas atausīs atmiņā? Mora meitai pačukstēja. Falko, ticis pie zirgiem, priekā staroja. Tāds pasākums jaunajā pasaulē zēnam tiešām gāja pie sirds. Jāt Falko nevarēja, un, kamēr Džordžija laukumā praktizējās, Džīna izrīdīja viņam staļļus un iepazīstināja ar visiem steliņģos stāvošajiem zirgiem. Jo īpaši Falko savaldzināja melna ķēve vārdā Oglīte.

O’Gradi kundze, kā jums šķiet, vai es pēc operācijas varētu nākt uz šejieni vingrināties ar Oglīti? viņš pajautāja Morai.

Uzreiz jau ne, atbildēja Mora. Pats zini, sešas nedēļas būs jāstaigā ģipsī. Taču pēc atveseļošanās pārrunāsim to ar taviem audžuvecākiem.

Mēs tevi labprāt uzņemtu savā pulkā, piebalsoja Džīna, lai gan, atklāti sakot, nespēja pat iedomāties, ka sakropļotais zēns varētu jāt.

Kad Džordžija pēc Hercogienes ierašanās rīta stundā at-stravagēja uz remoru, paolo virtuvē sēdēja svešiniece. Visai izsmalcināta aizplīvurota pusmūža sieviete runājās ar Doktoru Detridžu varēja noprast, ka abi ir veci draugi. Aiz kundzes krēsla stāvēja izstīdzējis rudmatains jauneklis, laikam viņas kalps.

Āreče, mīļumiņ, ierunājās Detridžs, sapazīstaties ar šinjoni Bellīni. Silvij, tas ir jauneklis Džordžs, viens no mūsiem.

Svešiniece, pasniegusi Džordžijai vēsu, rūpīgi manikirētu roku, caururbjoši viņu nopētīja.

Tātad, kundze teica, tu būtu tas jaunais stravagante? mans… rodolfo gan teica, ka tu esi meitene.

Džordžija juta sevi piesarkstam. Vēl nekad raupjajās tā-liešu staļļa zēna drēbēs viņa nebija jutusies tik neveikli kā tagad, kad viņā nolūkojās violetās acis.

Ak, turpināja Silvija, viss skaidrs, tu maskējies. Prātīgs darbs šajā pilsētā. Man pašai būtu jāizmanto līdzīga stratēģija. Runas veidu gan, jāatzīst, esmu mainījusi.

Džordžijas prāts drudžaini centās izskaitļot, kas saista nepārprotami nozīmīgo sievieti ar klātesošajiem. Vai tiešām viņa teica “mans Rodolfo”? Kurš tad varēja atļauties tādu tuvību ar dižo vīru? Un kāpēc viņai jāslēpjas?

Tobrīd no sacīkšu trases atgriezās Lučiano, Paolo un Če-zare. Bija sācis līt, un zeme kļuvusi gluma. Čezare rādīja norūpējušos vaigu: tā bija svarīga diena sacīkšu trasi visapkārt Campo noklāja ar zemi.

Sīks lietutiņš, nekas liels, tēvs viņu mierināja. Sacīkšu ceļam nekaitēs.

Redzu, ka esi iepazinusies ar Silviju, Lučiano vērsās pie Džordžijas, jau atkal pārsteigdams meiteni ar nepiespiesto izturēšanos Tālijas ietekmīgāko personu sabiedrībā.

Kad jūs domājat tikties ar Ariannu? apvaicājās Silvija, un Džordžija saspicēja ausis.

Nezinu, atbildēja Lučiano.

Pie durvīm pieklauvēja, un abi jaunie slravagantes satrūkās, lai gan hercogienes parādīšanās Auna zvaigznājā bija maz ticama.

Paolo atvēra durvis, un, ieraugot viesi, Džordžija noprata, ka tas ir Rodolfo. Īstenībā viņa pazina svešinieku, kas savulaik bija ieradies uz Lusjēna bērēm. Istabā ienāca nedaudz salīcis, sīks, cienījama paskata vīrs ar sudrabotiem matiem un sirsnīgi apskāvās ar Paolo. Pēc tam viņš apkampa arī Det-ridžu un tad Lučiano. Lučiano sejā Rodolfo nolūkojās ilgi un pētoši.

Kad redzu tevi, mana sirds kļūst mierīga. Džordžija dzirdēja Rodolfo kluso balsi un ievēroja, ka Lučiano skatās savā skolotājā ar neslēptu padevību.

“Ko es šeit meklēju?” Džordžija sev jautāja, pēkšņi sajuzdamās niecīga un nevienam nevajadzīga.

Bet tad kalsnais vīrs vērsās pie Džordžijas un satvēra viņas roku. Meitene juta tumšo, stingro acu skatienu tādām, viņasprāt, pa spēkam ielūkoties visdziļākajos noslēpumos.

Tu noteikti esi Džordžija, vīrs pieklājīgi teica. Tevi satiekot, jūtos pagodināts.

Pieci stravagantes vienā istabā, atskanēja klusa balss.

Pagodināti esam visi!

Nu bija Rodolfo kārta mulst. Džordžija neticēja savām acīm: tiklīdz priekšā panācās noslēpumainā Silvija, Rodolfo rāmā izturēšanās pazuda kā nebijusi.

Un tad viņi apskāvās. Lai nu kas, bet Tālijas oficiālā etiķete tā nebija, un pēkšņi Džordžijai kļuva skaidrs, kas tā par sievieti.

Džordžija ievēroja, ka, uzlūkojot Rodolfo un kundzi, kas nevarēja vien beigt apskauties, Lučiano sejā rotājas saprotošs smaids.

Man būtu uz tevi jādusmojas, klusi teica Rodolfo.

Bet tas nav iespējams, jo tikšanās ar tevi pilda manu sirdi ar prieku.

Manuprāt, pienācis laiks iepazīstināt mani ar jauno sievieti, atbildēja Silvija.

Džordžij, teica Rodolfo, joprojām turēdams sievietes roku savējā, gribu iepazīstināt tevi ar savu sievu Silviju Rosi, bijušo Belecas Hercogieni un tagadējās Hercogienes māti!

*

Pāvesta pilī Rinaldo di Kimiči piedzīvoja kārtējo nepatīkamo pieņemšanu pie tēvoča. Nevarētu teikt, ka Ferdinando būtu tik briesmīgs kā hercogs Nikolo un tomēr viņš bija Pāvests un arīdzan Remoras princis.

Laulības ir svēta savienība, Ferdinando, iejuties Tālijas baznīcas galvas lomā, sludināja. Tik viegli tās neatmezglot.

-Jums taisnība, Svēto Tēv, piekrita Rinaldo. Bet šoreiz daļa vainas gulstas uz maniem pleciem. Laulības, iespējams, tika noslēgtas pāragri. Un galvenais mudinātājs biju es.

Pāvestam tas nebija nekas jauns, viņš zināja arīdzan to, ka brāļameitai Frančeskai laulības Rinaldo bija uzspiedis ar varu, piedraudēdams, ka atteikšanās gadījumā viņa izsauks pret sevi hercoga Nikolo nežēlastību. Ja blēdība būtu izdevusies un Frančeska tagad sēdētu Belecas Hercogienes tronī, gan jau viņa veco Belecas laulāto draugu prastu pieciest. Tāpēc tagad, kad nodoms bija izgāzies, Pāvests negribēja ļaut viņai bēgt. Galu galā Svētā Tēva pienākums bija aizstāvēt laulības svētumu.

Kā jaunā sieviete pamato savu vēlmi šķirt laulību?

Rinaldo saminstinājās. Ja jau tēvocis sauc Frančesku par

“jaunu sievieti”, cerības izspēlēt ģimenes patriota kārti izplēn.

Viņa… viņš… Manuprāt, Svēto Tēv, laulības nav pilnasi-nīgas, skaidroja Rinaldo, ar šausmām juzdams, ka nosarkst.

Cik sen?

Teju gadu, Svēto Tēv. Turklāt Frančeska viņu nemaz nemīl.

Nu, ja viņa laistu to savā gultā, viss būtu kārtībā, atbildēja Pāvests. Mazulis ir labs motīvs palikšanai kopā ar vīru.

Rinaldo nepavisam negribējās atklāt, ka precēties ar padomnieku Albāni Frančeska tika piespiesta ar varu. Vēstniekam likās, ka šādi nostādīs sevi nelabvēlīgā gaismā, bet noklusēt ari nebija godīgi. Ja Frančeska tagad sēdētu Hercogienes tronī, Rinaldo akcijas di Kimiči acīs būtu ievērojami cēlušās.

-Ja vien šim pietiktu spara, Svēto Tēv, Rinaldo murmināja.

Ferdinando di Kimiči nebija ļauns. Viņš bija vājš, bezspēcīgs savu iegribu priekšā, tomēr sirds dziļumos nevienai brāļameitai nenovēlēja varmācīgi uzspiestu jūgu ar nemīlamu vīru, turklāt bez cerībām uz bērnu. Tāpat jau brālim Hercogam no Albāni vairs nav nekāda labuma, kad Belecas sazvērestība izgāzusies. Varbūt Frančeska noderēs savienībai ar citu dinastiju? Ferdinando nolēma parūpēties, lai nākamreiz brāļameita tiek pie tīkamāka vīra.

Nu labi, Pāvests īgni novilka un pamāja sekretāram, lai sastāda vajadzīgo priekšrakstu. Pēc tam Ferdinando iegremdēja savu pāvesta zīmoggredzenu ar lilijas un dvīņu simboliku mīkstā, sarkanā vaskā un pēc brīža pasniedza dokumentu Rinaldo. Šajā mirklī Frančeska kļuva par brīvu sievieti.

*

Lietus Campo laukumā bija mitējies, gaiss kļuvis svaigs un tīrs. Vēršu vilkti pajūgi brauca garā rindā, piekrauti ar tuvākās apkaimes zemi. Vīru bariņi ar grābekļiem rokās izklīda platajā joslā visriņķī piazza. citi atkal bija iesaistīti koka paaugstinājumu būvē, kam paredzēts kalpot sacīkšu cienījamāko skatītāju vajadzībām, kamēr vairums remoriešu sacīkstes vēros, stāvēdami trases iekšpusē.

Izcilāko paaugstinājumu saslēja Pāvesta pils priekšā. Nami ar balkoniem uz sacīkšu trasi greznojās ar karogiem dažādu zvaigznāju krāsās, paužot mājas saimnieku jūtas. Campo liesmoja krāsu ugunsgrēkā.

Sevišķu prieku sacīkstes sagādāja vīram vārdā Enriko. Spiegs slēdza derības uz zirgiem. Visvājākās izredzes, protams, rādījās

Dvīņiem un Kundzei, tāpēc šie zvaigznāji par uzvaru lielas cerības neloloja. Pārējo zvaigznāju ļaudis gribēja derēt uz saviem zirgiem un žokejiem, paredzot viņiem uzvaru, lai gan dažs labs tomēr novirzījās sāņus, likdams uz divu daudzsološāko zvaigznāju dalībniekiem. Remorieši bija praktiski ļaudis.

Tomēr kuram tad patīk, ja kāds apšauba viņa uzticības jūtas, tāpēc tādas derības bija jānoslēdz slepenībā. Enriko ieguva paradumu klīst no zvaigznāja uz zvaigznāju. Spiega somā netrūka dažādu krāsu kaklautu, tāpēc varēja tos pēc vajadzības mainīt, pielāgojoties zvaigznājam, kurā viņš tobrīd atradās. Kaklautus Enriko uzskatīja par drošības līdzekli, bet patiesībā neatbalstīja nevienu zvaigznāju.

Patlaban Enriko vadīja dienas Remorā, ik nakti jādams uz Santa Finu palaist lidojumā Merlu. Merla jau sāka ar spiegu aprast un, šķiet, neiebilda pret viņa vēlmi lidojuma laikā sēsties tai mugurā. Enriko nevēlējās palikt di Kimiči pilī nevienu dienu ilgāk, nekā galēji nepieciešams. Negadījums ar zēnu bija izsitis spiegu no sliedēm. Enriko pat likās, ka kaut kādā veidā būtu varējis to novērst. Iekarsis derību drudzī, viņš centās nedomāt par bālo zēnu, kas bez samaņas gulēja slimnīcā. Savu aizbildni un saimnieku Enriko sen nebija saticis.

*

Ariannai nenāca miegs. Jaunā Hercogiene stāvēja uz savas istabas balkona Pāvesta pilī. Campo apspīdēja mēnesnīca un virmoja ēnas. Gar laukuma malām ap zirgiem pulcējās cilvēku bariņi. Laiku pa laikam viņi sakārtojās startam un nākamajā mirklī jau aulekšoja apkārt laukumam trīsreiz pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Campo itin bieži pāršalca smiekli, tomēr bija dīvaini nakts vidū redzēt laukumā tik daudz cilvēku.

Arianna vēroja neparasto skatu, un pēc brīža viņai līdzās uz balkona klusēdams nostājās Rodolfo. Milzīgs, pelēks zirgs, kas, visticamāk, īstajā Stellata nepiedalīsies, ienesa laukumā divus cilvēkus vīrieti un sievieti. Abi bija dīvaini ģērbušies, lai gan mēnesnīca apģērba krāsas balināja.

Kas tad tie? ieraudzījusi, ka zirgs ar jātniekiem nostājas starta pozīcijā, brīnījās Arianna.

Izskatās pēc zinti, atbildēja Rodolfo, klaiņotāju tauta. Remorā zinti ierodas uz Dievietes svētkiem, kas notiek vienā laikā ar Stellata sacīkstēm.

Abi vēroja kārtējā improvizētā skrējiena sākumu. Milzīgais sirmis uzvarēja par galvas tiesu, nesdams divus jātniekus tik viegli kā vienu. Kad abi nokāpa zemē un sieviete izveda vīrieti no Campo , arianna izdvesa: viņš taču akls!

Zinti daudzējādā ziņā ir redzīgāki par citiem cilvēkiem, -Rodolfo sacīja. Vai tev nav laiks būt gultā?

Nenāk miegs, jaunā Hercogiene atbildēja. Kā tu domā, vai, šurp braukdami, mēs rīkojāmies pareizi?

Manuprāt, te ir pavisam droši, ja tu domā to, atbildēja Rodolfo. Lai kādas savulaik mums bijušas attiecības ar di Kimiči, dēla stāvoklis Nikolo tā satriecis, ka patlaban viņš, jādomā, nepatikšanas neievārīs.

Bet kā būs ar jau ievārītajām? Arianna nelikās mierā.

Tu runā par Gaetano? jautāja Rodolfo. Vai viņš tevi izsauc nepatiku?

Arianna paraustīja plecus.

Viss izvērsies nopietnāk, nekā gaidīju. Gaetano man tiešām patīk, turklāt tagad viņš smagi pārdzīvo negadījumu ar jaunāko brāli. Grūti būs viņu noraidīt.

Tu domā, ka viņš tevi aplido no sirds?

Arianna klusēja.

Šorīt satiku Lučiano, teica Rodolfo.

Kā viņam klājas? Arianna dedzīgi pajautāja.

Galīgi sadrūvējies, atbildēja Rodolfo. Grib tevi satikt. Tomēr šurp nākt nevēlas. Hercogs Nikolo ieņēmis galvā, ka

Lučiano ar jauno stravaganti iejaukti viņa dēla pašnāvības mēģinājumā.

Nu gan jāsmejas! teica Arianna. Lučiano to nemūžam nedarītu!

Nodomāju, ka tu varbūt gribi tikties ar viņu neitrālā vietā, turpināja Rodolfo. Palūdzu Gaetano, lai aizved mūs rīt apskatīties Belle Vigne. lučiano tur mūs sagaidīs.

Džordžija nezināja, ko dienā darīt Londonā. Viņa krietni izgulējās, cenzdamās atgūt Remorā zaudētās miega stundas. Jau tagad nelika mieru doma, ka, tāpat kā pērn Lučiano, septembrī, atsākoties skolai, nepietiks spēka stravagēt. un tas viesa dziļas skumjas. tālijā Džordžija ieradīsies paretam kā tūriste, lai tiktos ar Čezari un viņa ģimeni. Lučiano pēc sacīkstēm kopā ar Rodolfo un Ariannu noteikti atgriezīsies Belecā, un tur Džordžijai viņu neaizsniegt. Talismans nesa meiteni tikai uz Remoru, bet no turienes aizceļot līdz Belecai un atgriezties dienas laikā nebija iespējams. Gaetano ar ģimeni pēc Falko nāves atgriezīsies Džiljā, un tā meitenei kļūs tikpat neaizsniedzama kā Beleca, lai arī atstatuma ziņā ne tik tāla kā Masku pilsēta.

Džordžijai bija palikusi viena nedēļa dzīves baudīšanai Tālijas pilsētā ar visiem draugiem, kas tur vēl uzturējās, un arīdzan ar pretiniekiem. Nu, kad visi stravagantes pulcējušies vienviet, vismaz tie, kurus Džordžija daudzmaz pazina, viņu neatstāja izjūta, ka tuvojas liktenīgs brīdis. Taču Džordžija nezināja, kas tieši. Varbūt saistībā ar viņai un Lučiano draudošajām briesmām?

Par sevi Džordžija pārāk nebaidījās viņa jebkuru brīdi varēja aizstravagēt mājās, tikai jāpaņem rokā talismans. Bet

Lučiano, ja hercogs Nikolo izšķirsies atriebt dēla nāvi, tiktu nogalināts. Un tad Džordžija zaudētu viņu pa otram lāgam.

Te pēkšņi meitenei ienāca prātā, ka Lučiano savulaik bijis gūstā un toreiz viņam atņēma talismanu (nesen viņš to pastāstīja). Ja tā notiktu ar Džordžiju, viņa nokļūtu tādos pašos apstākļos kā patlaban Falko Remorā vai Lučiano, kad viņš vēl bija Lusjēns un vecāki beigās piekrita atslēgt dēla dzīvību uzturošo sistēmu.

Tamlīdzīgi prātojumi uzdzina Džordžijai aukstus šermuļus, un tajā pašā laikā viņu urdīja nepacietība atkal laisties uz Remoru un palūkot, kas notiek tur. Gribējās vairāk zināt par Hercogieni. Ja jau Silviju, kā visi aizvien domā, nogalinājis hercogs Nikolo, kāpēc viņa aukstasinīgi parādās Remorā? Un kā viņas meitai sokas valdīšana Belecā?

Kad Džordžija nākamreiz ieradās Remorā, beleciešu kariete jau grasījās doties ceļā.

Kāp iekšā! Lučiano viņai pamāja. Mēs dodamies uz Belle Vigne.

Detridžs priecīgā noskaņojumā jau sēdēja karietē.

Sumināts, jaunekli Džordž, vecais stravagante sveicināja. mēs dziramies aplūkot rasenanu apmetnes gruvešus. Kazi, sastapsim tur vēl kādu, kas būs ieradies ar tādu pašu ieceri!

Lučiano, sēdēdams karietes stūri, smaidīja, un Džordžijai sažņaudzās sirds.

Un tiešām Belle Vigne viņi iebrauca reizē ar citu karieti, uz kuras vīdēja Džiljas di Kimiči ģerbonis lilija un smaržu pudelīte. Kāpjot zālainajā paugurā pavisam nesen tur bija pabūts kopā ar Gaetano un Falko -, Džordžija kalna galā ievēroja stāvam vairākus cilvēkus: Rodolfo, Gaetano un slaidu, elegantu sievieti tā noteikti bija Hercogiene.

Augšā, kad Detridžs metās apskaut Ariannu, Džordžija palēnināja soli. Lučiano sekoja Detridžam, tomēr ar Hercogieni apsveicinājās krietni atturīgāk, un abos bija jaušams biklums. Lučiano pamāja Gaetano un tad atgriezās, lai ievilktu bariņā Džordžiju.

Bet tas ir Džordžio, viņš iepazīstināja.

Džordžija, dzirdot Lučiano nosaucam viņas vārda vīriešu variantu, nobrīnījās, bet tad ievēroja kādu svešinieku. Sniedzot roku Ariannai, meitene manīja, ka Gaetano iepazīstina Detridžu un Lučiano ar savu vecāko brāli Fabricio. Tomēr, jūtot vērīgo violeto acu skatienu, bija grūti par kaut ko domāt. Hercogienes acis ieskāva gaiša tirkīzkrāsas zīda maska, tādu Džordžija Tālijā nebija redzējusi. Maska bija nevainojami pieskaņota Hercogienes smalkajam tērpam.

Jaunā Hercogiene atstāja uz Džordžiju tikpat lielu iespaidu kā viņas māte, likdama mulst un justies neveikli. Lai nu kā, izturēties viņa izturējās diezgan draudzīgi.

Džordžio, ierunājās Hercogiene, esmu tik daudz par tevi dzirdējusi.

Es arī, piebalsoja Fabricio, panākdamies uz priekšu un satverdams Džordžijas roku. Viņš daudz vairāk nekā Gaetano līdzinājās savam tēvam. Slaids, plecīgs, melniem matiem un seju, kas pauda spēku un inteliģenci, Fabricio izskatījās mats matā kā Flercogs, par kuru viendien kļūs.

Dzirdēju, ka esat labos draugos ar manu brāli Falko, -Fabricio teica.

Esam gan, atbildēja Džordžija. Viņš bija… ir krietns draugs.

Tomēr, ja ticēt manam tēvam, jūs par viņa drausmīgās rīcības motīviem neko nezināt.

Vam teikt jums tikai to pašu, ko Hercogam, Falko jutās nomākts ievainojumu dēļ.

Gaetano nāca Džordžijai palīgā.

Liec taču zēnu mierā, Fabricio, viņš ierunājās. Neko vairāk par to, kas tev zināms, viņš nepateiks. Falko bija nepanesami ciest sāpes un bezdarbību.

Bet ar šīm vainām viņš taču dzīvoja divus gadus, -iebilda Fabricio, un Džordžija saklausīja balsī neviltotas bēdas. Kāpēc tagad bija jāpadodas?

Tāpēc, ka tēvam attiecībā par Falko bija savi nodomi, kuri viņam varētu šķist nepieņemami, Gaetano klusā balsī atbildēja.

Kas tie par nodomiem?

Tas tev jājautā tēvam.

Rodolfo, pienācis klāt, parādīja Fabricio un Gaetano, ko bija atradis, tikmēr Detridžs satvēra Džordžijas roku. Meitene saprata, ka izbraukums sarīkots, lai Lučiano un Arianna varētu laiciņu pabūt divatā. Meitene centās neskatīties uz viņu pusi, taču nepanesami skaidri aiz muguras dzirdēja abu balsis un nekādi nespēja atsaukties uz Doktora Detridža laipnajiem centieniem pievērst sev viņas uzmanību. Beigās vecais stravagante apstājās un cieši Džordžiju uzlūkoja.

Neko tur nepadarīsi, Detridžs teica, šis tas jau mū-siem nav lemts. Tev viss var beigties tāpat kā nabaga jauneklim Falkonam, ja nespēsi vērst prātu uz savu mītnes pasauli.

Džordžija satrūkās. Vai tiešām Detridžs zina par Falko? Bet varbūt atsaucas uz bālo, nedzīvo zēnu tāpēc, ka jūtas pret Lučiano bija novedušas viņu tādā nožēlojamā stāvoklī? Ar Detridžu nekad neko nevarēja zināt. Vecais elizabetietis taču vienīgais, izņemot Lučiano, savulaik veica baiso, neatgriezenisko pāreju no vienas pasaules otrā, tāpēc viņam varētu rasties aizdomas. Diez kas nav.

Jā, Džordžija klusi atbildēja. Jā, tas ir bezcerīgi. Tomēr neko sev padarīt nevaru.

Detridžs noglāstīja viņai roku.

*

Kā atceļoji?

Par garlaicību sūdzēties nevaru, atbildēja Arianna. Apskatīju Volānu, Belonu un Džilju. Un tagad Remoru. Kas par valdzinošu pilsētu!

Mums, Arianna, tagad nav jāčalo, teica Lučiano. Neviens mūs te nedzird. Man tevis pietrūka. Riebīgi, ka nevaram palikt divatā, bez citu klātbūtnes.

Hercogienēm taču personīgā laika tikpat kā nav, neba tu to nezini, sacīja Arianna.

Un Hercogienēm ir tik daudz kompanjonu, ka pēc draugiem, kad to nav klāt, viņas neskumst? Lučiano smaidīdams uzstāja.

Arianna viņam atsmaidīja.

Nē, viņa iebilda. Tā vis nevarētu teikt. Bet tu jau arī neesi vientulis. Izskatās, ka esi cieši sadraudzējies ar jauno stravaganti. laikam jau patīkami satikt cilvēku no bijušās pasaules?

Nepavisam ne, atbildēja Lučiano. Viņa atsauc manī sāpīgas atmiņas.

Hercogiene viņam līdzās sastinga.

Viņa? Hercogiene neticīgi jautāja.

-Jā. Vai tad Rodolfo tev nestāstīja? Džordžija mācās manā bijušajā skolā, mēs bijām pazīstami.

Tad, lūk, kādas meitenes dzīvo tavā pasaulē! iesaucās Arianna, un balsī skanēja gan ziņkāre, gan dusmas.

Ne jau visas, Lučiano aizkaitināts attrauca. Džordžija nav tāda kā lielākā daļa meiteņu. īso matu dēļ nolēmām uzdot viņu par zēnu.

Spožs darbiņš, rūgti novīpsnāja Arianna. Gan jau iemācījāties no manis.

Ariannas vārdi atsauca dzīvā atmiņā viņu pirmo tikšanos Belecā Arianna toreiz bija ģērbusies kā zēns un trakoti dusmojās uz Lučiano un laikam arī patlaban vārījās dusmās.

Gājuši, Hercogiene teica, neuzdrīkstos atstāt novārtā savus namatēvus.

Pārējo laiku Arianna pavadīja, apburoši izturēdamās pret Gaetano un Fabricio di Kimiči.

♦

Gan Džordžija, gan Lučiano Aunā atgriezās sliktā garastāvoklī. Karietē valodas neraisījās, bet Doktors Detridžs lielāko ceļa daļu aizvadīja šķietamā miegā. Kādu laiciņu pēc atgriešanās pie durvīm atskanēja neganta klauvēšana.

Paolo virtuvē lieliem soļiem ienāca Rodolfo, šobrīd nebūt ne sakumpis. Viņa acis meta zibeņus stravagante bija satracināts. džordžija ne pa jokam pārbijās. Rodolfo izskatījās tikpat briesmīgs kā Hercogs.

Vienīgā laime, ka dusmas, šķiet, bija vērstas galvenokārt pret Lučiano.

Ko tu ievārīji? Rodolfo prasīja. Nē, vari neteikt! Zinu, ko! sadraudzējies ar kroplu zēnu, dienu un nakti pavadīji ar viņu. Bet pēc tam viņš neizprotamā kārtā aizmieg, it kā iedzēris indi.

To jūs jau zinājāt, Lučiano klusi iebilda.

Bet tagad es redzēju, turpināja rodolfo, fabricio aizveda mani tikties ar tēvu slimnīcā, jo pie manis jau Hercogs nenāk. Tur es redzēju zēnu. Vai tiešām tu domāji, ka nepazīšu ķermeni, kura saimnieks aizceļojis uz citu pasauli?

Tad Rodolfo vērsās pie Džordžijas: Un tu, tu no savas pasaules noteikti atnesi talismanu! Vai tu maz apjēdz, kādās briesmās var nonākt nepieredzējis stravagante ?

Milzu soļiem Rodolfo mēroja virtuvi.

Tevi es vēl saprastu, viņš uzrunāja Džordžiju. Tikko ieradusies, slima zēna prasības aizkustināta. Jādomā, ka aizvedi viņu uz savu pasauli ārstēt. Bet Lučiano pēc visa, ko esmu tev mācījis! Kā tu varēji būt tik neapdomīgs?

Pēc brīža Rodolfo atkal vērsās pie Džordžijas.

Ir tikai viena izeja. Tev nekavējoties jāatved viņš atpakaļ!