Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

22. nodaļa. Zvaigzņu jātnieki

Hercogu Nikolo uzmodināja bungu rīboņa aiz loga. Kā visi remorieši, ari viņš nedēļām dzīvoja šajā gaisotnē, taču šobrīd bija citādi. Nu jau dārdēja tepat aiz slimnīcas loga, atsaucot Hercoga aptumšotajā prātā atmiņas. Falko ļoti patika sbandier-ala daudzkrāsainu karogu skate un sarežģītie raksti, kurus izvicināja un izmētāja zvaigznāju veiklie karognesēji. Savā īsajā dzīvē pastarītis līdz pat negadījumam ar prieku bija vērojis ikgadējās parādes Remorā.

Hercogs saprata, ka pienākusi Stellata pēcpusdiena un visi zvaigznāji pulcējušies izpildīt viņa brālim Pāvestam veltīto sban-dierata. falko pēc divu gadu pārtraukuma bija grasījies atkal to noskatīties. Nikolo nesteidzīgi piegāja pie loga un palūkojās lejup uz skvēru. Krāsu un trokšņu dumpis! Karogu parādi bija sanākuši vērot neskaitāmi zvaigznāju ļaudis un tūristi, slāpēdami pie slimnīcas skanošās labvēļu lūgsnas par Falko atveseļošanos.

Dzīve iet savu gaitu, sarūgtināts čukstēja Hercogs. Lai nu kurš, bet Nikolo zināja, kā remorieši izbauda ikgadējās sacīkstes; kā nekā, izmantodams pilsētnieku lētticību un māņticību, viņš šogad bija vērpis intrigas. Tagad gan šķita, ka to plānojis cits cilvēks neatminamos laikos.

Piegājis pie gultas, Nikolo paņēma rokās dēlu, kas bija kļuvis viegls kā pūciņa, un pienesa viņu pie atvērtā loga.

Skaties, Falko! Hercogs teica. Vai redzi skaistos karogus?

*

Čezarem šķita, ka viņš soļo jau vairākas stundas. Sazīmējis gūsta vietu Santa Finas pili viņš zināja, cik tālu tā atrodas no pilsētas, tomēr, būdams šajā mežā pirmoreiz, nesaprata, uz kuru pusi iet. Mežā valdīja klusums, zem kājām, lai arī tikai augusts, čabēja bieza sausu lapu kārta. Krūmu zaros karājās šāgada sausās spurdzes, virs galvas kā torņi cēlās koki, veidodami virs takas blīvu velvi.

Nez, vai viņš iet pareizi? Biezās lapotnes dēļ saules atrašanās vieta nebija nosakāma, bet laikam jau tā spīdēja tieši virs galvas. Jācer, ka viņš turpina virzīties uz rietumiem. Če-zare bija pārguris, izsalcis, bezgala izslāpis, un enerģijas uzplūdi, kas ļāva viņam izbēgt, pamazām izsīka.

Čezares galvā dega vienvienīga doma: “Šodien noteikti ir sacīkšu diena un Auns palicis bez žokeja.” Zēns apņēmīgi steberēja uz priekšu, lai gan zināja, ka jāt nekādā gadījumā nespēs izdosies laikus aizkļūt līdz Remorai vai ne.

*

Džordžiju zirga iesvētīšanas ceremonija aizkustināja. Viņa nosprieda, ka remorieši ir dīvaina tauta. Bezgala māņticīgi un attiecībās ar Dievieti bezmaz pagāni. Tajā pašā laikā kristiešu kapelas gaisotne elektrizēja: visiem gribējās, lai priestera pēdējie vārdi piepildās.

Pēc svētības saņemšanas Paolo mudināja Džordžiju atpūsties. Sākumā, būdama uzbudināta, viņa ne par ko nespēja atgulties. Tā taču bija vienīgā iespēja redzēt svētkus pilnā krāšņumā, negribējās zaudēt ne mirkli. Tomēr beigās Džordžija nolēma, ka jāmēģina uz mirkli aizstravagēt mājās, jāpalūko, kā īstenojas viņas plāni Londonā. Brīdi vēlāk ar spārnoto zirgu rokā biļeti uz mājām Džordžijai beidzot izdevās aizsnausties.

Kad Džordžija, piepeši uzslējusies sēdus, sniedzās pēc Falko rokas, zēns satrūkās. Aizmidzis viņš nebija. Falko patika atlaisties gultā ar vaļējām acīm un, mēnesnīcai spīdot gar atvilktajiem aizkariem, netraucēti noskatīties Džordžijā. Šobrīd meitene lūkojās viņā ar mēnesnīcas spīdumu acīs.

Vai kaut kas nogāja greizi? Falko čukstēja. Kas notiek Remorā?

Džordžija purināja galvu.

Viss kārtībā. Man pirms sacīkstēm paredzēts atpūsties. Remorā šobrīd kā pasakā karogi, tērpi, zirgi. Šorīt finišēju trešā, pēc tam devos iesvētīt Arkandželo, un tad… Džordžijai pietrūka vārdu. Bet man vajadzēja kaut uz brīdi atgriezties un pārliecināties, kas notiek te. Gribējās arī pārbaudīt, vai es to vēl spēju, viņa jau klusāk piebilda.

Šeit viss ir labi, atbildēja Falko. Vienīgi gribētos būt kopā ar tevi sacensībās.

Džordžija paspieda Falko roku.

Tev šobrīd vissmagāk, es zinu,viņa teica. Tomēr turies, atgriezusies visu izstāstīšu. Bet nu gan man jālaižas.

Atgūlusies Džordžija koncentrējās uz savu istabu Paolo mājās.

Necik ilgi, un pēc vienmērīgās elpas Falko noprata, ka Džordžija aizmigusi un viņš var mierīgi turpināt savu nomoda nakti. Aizritēja vairākas stundas, un tikai tad zēns aizvēra acis prātā Falko izdzīvoja katru lielo sacīkšu mirkli, ko viņš vairs nekad neredzēs.

>

Džordžija, stāvēdama uz lielā dievnama kāpnēm, vēroja karognesējus izpildām svinīgo rituālu, ar sarkani dzeltenajiem karogiem veidojot dažnedažādus rakstus. Vienubrīd meitenei, tāpat kā pārējiem skatītājiem, aizrāvās elpa: karogi ar smagajiem kātiem tika uzsviesti augstu virs skatītāju galvām. Pēc brīža karogi švīkstēdami krita lejā, un nākamajā mirklī tos uzķēra jau citi karognesēji.

Alzata (augstums), kāds aiz muguras ierunājās, un Džordžija pagriezusies ieraudzīja Paolo, lepni saposušos parādes tērpā.

Paolo bija Capilano, un viņam, tāpat kā pārējo zvaigznāju kapteiņiem, bija jāsoļo parādē līdzās karognesējiem un bundziniekiem Auna delegācijas vidū. Patlaban Paolo sarunājās ar gara auguma sirmu kungu, kas, spriežot pēc apkārtējo sarunām, bija sudrabkaļu ģildes galva.

Tērpušies sarkani dzeltenos samta tērpos ar brokāta apmetņiem un smalkās platmalēs ar uzliektām malām un spalvu pušķiem, montonieši patlaban stājās ierindā. Paolo bija sudraba pieši un arī zobens. Vēlāk delegācijai pievienosies pārvietojamā skatuve ar Auna dzīvo gleznu, kurai līdzās soļos montonietis ar Arkandželo. Arī Džordžijai ar metāla cepuri galvā bija jāpievienojas dižajam gājienam, sēžot īpaša parādes zirga mugurā.

Arkandželo nedrīkstēja zaudēt ne daisciņas spēka, tāpēc pirms sacensību sākuma Džordžiju ap Campo nesīs cits zirgs. patlaban gājiena dalībnieki virzījās uz Pāvesta pili, lai pievienotos citiem zvaigznājiem, kas skvērā jau izpildīja sbandierata.

Lučiano nekur nebija redzams, lai gan pūlī Džordžija manīja pazibam Detridžu un sievieti sarkanā samta tērpā ar dzeltenu zīda apmetni tā noteikti bija Silvija.

*

Enriko Piazza de Gemelli (dvīņu laukums) vēroja karogu skati. Vienā no slimnīcas logiem, šķiet, parādījās Hercoga seja. Rokās Nikolo turēja tādu kā lelli vai statuju. Un tad Enriko ar šausmām atskārta, ka tas ir bezsamaņā guļošais jaunā di Kimiči prinča augums.

“Nu gan traks,” Enriko nodomāja. Vai tiešām Hercogam nav vienalga, kas uzvarēs sacīkstēs? Varbūt tomēr atļauties izdot lieku grasi, kas saņemts no Hercoga un Pāvesta, un pēdējā brīdī noslēgt līgumu ar Dvīņu žokeju Zīdu? Enriko modrās acis jau meklēt meklēja žokeju, tverot viļņojošajā zvaigznāju jostu un kaklautu jūrā sārti baltās krāsas.

*

Pāvests veda Hercogieni uz Dvīņu tribīni blakus savai pilij, uz viņai paredzēto vietu starp Rodolfo un Gaetano. Fabricio di Kimiči jau bija priekšā (Karlo pārstāvēja Džiljas ģimeni Kundzes zvaigznājā). Visi gan vēl nebija sanākuši, ieskaitot pārējos Belecas viesus. Taču visuzkrītošāk rēgojās robs, kurā vajadzēja sēdēt Hercogam. Spriežot pēc Nikolo dēlu sačukstēšanās, varēja noskārst, ka neviens īsti nezina, vai Nikolo sacīkstēs parādīsies.

Bija karsta, saulaina pēcpusdiena. Hercogienei aiz muguras stāvēja Barbara ar baltu mežģīņu saulessargu rokās.

Arianna bija ģērbusies sniegbaltā zīda tērpā un maskā ar baltā pāva spalvu rotājumu. Izvēle bija taktiska tērps nemeta izaicinājumu Dvīņu sārti baltajām krāsām visapkārt, nedz arī pauda atbalstu kādam citam zvaigznājam. Vienīgi Arianna un viņas kalpone zināja, ka zem apjomīgajiem zīda svārkiem slēpjas kliedzoši sarkandzeltenas prievītes.

Brāļi di Kimiči bija Kundzes zvaigznāja purpurzaļajos tērpos un vislabprātāk atrastos savā tribīnē Campo pretējā pusē. taču, tāpat kā priekšsacīkšu mielastos, Hercoga dēliem tēva un ģimenes goda vārdā nācās stāvēt līdzās Belecas viesiem. Falko slimības izraisītās diplomātiskās sekas bija tālejošas, neviens no brāļiem nezināja, kā viss beigsies. Jaunie di Kimiči peldēja nezināmos ūdeņos, un tikai audzināšana uzturēja kuģa gludo gaitu.

Gaisā jautās spriedze, pat Rodolfo savā ierasti melnajā samtā bez jelkāda rotājuma izskatījās nemierīgs.

Vai kas noticis? čukstēja Arianna. Kur viņš ir?

Kaut kas nogājis greizi, Rodolfo klusi atbildēja. Ja būtu pa manam, Džordžija sacīkstēs vispār nepiedalītos. Vajadzēja atvest zēnu atpakaļ. Joprojām uztraucos ari par Čeza-res likteni.

Bet kur tad Lučiano? jautāja Arianna. Kur ir viņš?

Rodolfo nopūtās.

Nezinu, Reģents, purinādams galvu, atbildēja. Arī ar Lučiano kaut kas nav lāgā. Tik nelaimīgs kopš pārtulkošanas viņš vēl nav redzēts un tur vismaz daļēji esmu vainojams es.

Skaties, Doktors Detridžs, teica Arianna. Elizabetietis, nevarēdams vien beigt klanīties un skūpstīt dāmām rokas, beidzot apsēdās savā vietā Dvīņu tribīnē. Taču viņš bija atnācis viens.

Lučiano tirdīja nemiers. Kamēr Džordžija uzturējās dievnamā, kur notika zirgu svētīšana, zēns klīda ap Auna staļļiem. Jaunais stravagante bija pārliecināts, ka šodien viņš jebkurā vietā jutīsies kā piektais ritenis. Tādā agaimā iet uz Campo negribējās, lai gan būtu labi redzēt priekšsacīkšu gājienu. Nekāda prieka nebija arī stāvēt Dvīņu tribīnē, kur uz di Kimiči baru nolūkosies viss pūlis: stāvot augstu amatpersonu vidū, maz izredžu aizbēgt.

Gudrojot par bēgšanu, Lučiano atcerējās Čezari, kam līdz sacīkšu beigām, protams, būs jānīkst ieslodzītam nezināmā vietā. Domājot par sagūstīto draugu, Lučiano platiem soļiem mēroja bruģēto staļļa pagalmu; stravagante atcerējās savu gūstu un ieslodzījumu pirms gada. Protams, tik lielas briesmas kā savulaik Lučiano Čezarem nedraudēja. Tāliešu zēnu atbrīvos, un pats ļaunākais būs vilšanās par zaudēto iespēju piedalīties šīgada sacīkstēs. Tikmēr Lučiano dzīve bija mainījusies uz visiem laikiem.

Lai nu kā, katra stunda, ko Čezare pavadīja ieslodzījumā, lika Lučiano no jauna pārdzīvot ciešanas, ko viņam bija sagādājis di Kimiči Vēstnieks un viņa okšķeris zilajā apmetnī. Viens bija skaidrs: Čezare nokļuvis tā paša spiega rokās. Lučiano atcerējās Falko vārdus pirms stravagēšanas. “man liekas, ka pilī neesmu viens," viņš teica. “Kāds mani novēro.”

Pēkšņi Lučiano zināja, kas darāms. Pieskrējis pie zirgiem, zēns lūkoja, vai nevarēs iejūgt tos ratos, taču zirgu puiši visi bija aizgājuši uz Piazza del Fuoco un saviem spēkiem lučiano galā netika. Dondola klusēdama zelēja sienu savā steliņģī. Lučiano zināja, kā tai uzlikt seglus un iemauktus. Izmantodams pagalmā paliktni kāpšanai, stravagante uztrausās zirga mugurā. Pēc brīža Lučiano ar Dondolu pa auna tukšajām ielām auļoja uz ziemeļiem, un vienīgais aculiecinieks bija pelēkais kaķis.

Pasākumu atklāja Auns zvaigznājs, kura astroloģiskā zime kalendārā bija pirmā. Bundzinieks uzsāka maršu, kas bija jāturpina pārējiem zvaigznājiem. Karognesēji, nolaiduši karogus, iznāca no arkas zem tiesnešu tribīnes un iesoļoja apaļajā Campo.

Gājiens lēnītēm vijās uz Kundzes tribīni, grasīdamies izpildīt pirmo svinīgo sbandierata. džordžija ar parādes zirgu apstājās. Auna izrādi viņai pilnībā aizsedza milzīga skatuve. Džordžija varēja redzēt tikai alzata, kad gaisā uzlidoja karogi, lai pēc mirkļa virpuļodami, par lielu sajūsmu skatītājiem, kristu lejā.

“Traks var palikt,” nodomāja Džordžija, lūkodamās pūlī. Campo centrs mudžēja no remoriešiem, un katrs bija dzimtā zvaigznāja krāsās. Džordžija ievēroja, ka daži pavalstnieki, kas, gribēdami ieņemt labākās vietas, noteikti bija ieradušies rīta agrumā, tagad bija sakāpuši uz akmens sola virsriņķī galvenajai strūklakai. Kolonnas galā joprojām plīvoja Dvīņu karogs, ko varēja izskaidrot tikai kā di Kimiči veiksmes pareģojumu.

Novērsusi skatienu no drūzmas, Džordžija palūkojās uz sacīkšu trasi un Lauvenes tribīni, pie kuras viņa šobrīd kopā ar Auna gājienu bija piestājusi. Meitenei par pārsteigumu, sarkani melno plecu jostu vidū krasi izcēlās manušu spilgtie tērpi. Tribīnē sēdēja Aurelio un Rafaela ar padzīvojušu tautieti. Džordžija pasmaidīja. Kas gan būtu domājis, ka sacīkšu vērošana, ērti zvilnot koka tribīnē, atbilst manušu askētiskās dzīves principiem?

Sastapusi Rafaelas skatienu, Džordžija juta, ka abas viena otru pamanījušas. Ja tobrīd nebūtu ar zirgu jādodas tālāk, meitene, iespējams, ievērotu, ka viņu pazina ne vien Rafaela, bet arī aklais muzikants.

Tikmēr Arianna kā apburta no goda tribīnes vēroja izrādi. Dzimtajā Belecā, upes sadalītajā pilsētā, tamlīdzīgu izrāžu nebija ja nu vienīgi karnevāls. Šobrīd kontinentālā Remora ar zirgiem Ariannu valdzināja. Rodolfo līdzās viņai nemierīgi knosījās Reģents neskatījās izrādi, bet pētīja debesis un ik pa brīdim pameta skatienu pār plecu uz slimnīcu aiz Pāvesta pils. Nākamajā mirklī Hercogiene manīja Rodolfo rokā pazibam spogulīti, ko viņš lūkoja paslēpt apmetņa ielocēs. Arianna zināja, ka ne jau skaistumkopšanas nolūkā.

*

Nonācis pie straujas upes, Čezare bija tuvu spēku izsīkumam. Svētlaimīgi pasmēlis ūdeni saujās, zēns dzēra, līdz remdēja slāpes. Trauka, kur ieliet ūdeni, nebija, tāpēc Čezare tikai apslacīja seju un matus un piesūcināja šalli, lai varētu ceļā atvēsināties. Nākamais uzdevums bija šķērsot upi un nokļūt uz upes pretējā krasta takas, kas aicinoši vijās mežā.

Ūdenī spīdēja vairāki dobumaini akmeņi pa tiem varētu tikt pāri, taču, pamērījis ūdeni ar zaru, Čezare secināja, ka upes vidū ir liels dziļums, un par ūdens aukstumu un straujumu viņš jau bija pārliecinājies. Atkāpies krastā, Čezare piesēda atpūsties un uz mirkli atspieda muguru pret koku. Peldēt viņš neprata.

*

Jādams uz Santa Finu, Lučiano priecājās, ka spēj valdīt zirgu, turklāt ar katru jūdzi viņa prasme pilnveidojās. Pa Slrada delle Stelle zēns palaida zirgu ātrā riksī, bet, izbraucis pa Saules vārtiem uz lauku ceļa, skubināja Dondolu aulekšot vēl ašāk. Patīkami pārsteigta par iespēju izlocīt kājas, kad stallis šķita visu pamests, Dondola ar patiku pieklājīgā ātrumā nesa stravaganti uz santa finu.

Necik ilgi, un Lučiano acu priekšā parādījās milzīgas pils siluets. Stravagante pirmo reizi skaidri ieraudzīja pili visā krāšņumā parasti jau viņš karietē iebrauca pa drūmajiem vārtiem pagalmā. Šobrīd vārti stāvēja vaļā, un kalpotāji rādīja tikpat pārsteigtu vaigu kā Lučiano pēdējā apmeklējuma reizē torīt, kad Falko tika atrasts ar indes pudeli rokā.

Kad Lučiano nolēca no zirga, viens no kalpiem viņu pazina.

Ak, sinjor, viņš teica, atvainojiet, bet man pieteikts šīs durvis sargāt! Vai jūs nevarētu ievest zirgu stallī pats?

Protams, atbildēja Lučiano, bet kas noticis?

Vīrs kaut ko nomurmināja, likdams noprast, ka atbildi nav vērts gaidīt. Paraustījis plecus, Lučiano veda Dondolu projām uz staļļa ēkām. Tur viss bija kā izmiris. Lučiano ieveda ķēvi stallī, nolika tai priekšā sienu un ūdeni.

Ilgi nekavēšos, viņš Dondolai solīja. man tikai jāpārmeklē pils. Vam saderēt, ka Čezare ir šeit.

Staļļa dziļumos gari nozviedzās Merla, viņa bija pazinusi Lučiano balsi, bet varbūt dzirdēja pieminam Čezari: viņš taču bija Merlu sagaidījis šajā pasaulē.

*

Arianna pēkšņi juta, ka Rodolfo viņai līdzās saspringst.

Kas noticis? viņa čukstēja.

Gājiens bija apjozis visu laukumu. Džordžija patlaban atradās iepretim Dvīņu tribīnei, bet Dvīņu delegācija pie Auna blakus kustīgajai skatuvei, uz kuras zem milzīgas papīra lauvenes puķu dobē ar sārtām un baltām rozēm rotaļājās dvīņu zēni. Teresa ainu uzlūkoja ar atzinību, atcerēdamās savus mājās atstātos dvīņus.

Rodolfo saskatījās ar Detridžu, un abi klusēdami raidīja ziņu Paolo, kas lepni pastaigājās gar tribīni. Domu veidotais trijstūris kļuva gandrīz vai redzams.

Laukumā tikko bija iesoļojusi Zivju delegācija, kam sekoja beidzamie rati ar zvaigžņotu Stellata karogu. uz karoga viļņojās sievietes attēls zilā tērpā vienīgi nevarēja saprast, vai tā ir kristiešu Debesu Karaliene vai pagānu Dieviete.

Parādoties karogam, pūlis burtiski uzsprāga: norāvuši sev nost krāsainās lentes un kaklautus, visi sveica uz zīda gleznoto simbolu. Izmantodams troksni, Rodolfo parādīja Arian-nai, kas redzams spogulītī: tur jauneklis ar gariem, viļņainiem, melniem matiem Auna sarkani dzeltenajā tērpā, piekļāvies melna zirga mugurai, traucās uz priekšu. Pēc pieredzējuša jātnieka zēns neizskatījās. Tēlam gaistot, Arianna vēl paspēja ievērot, ka zēns sēž neapseglotā zirgā starp tā spārniem, bet zirgs auļo virs koku galotnēm.

*

Čezare pēkšņi satrūkās. Spriežot pēc gaismas, bija jau vēla pēcpusdiena caur lapotni lauzās slīpas, zaļganas gaismas strēles. Kuņģis aiz izsalkuma rāvās čokurā, taču Čezare piespieda sevi iekāpt ūdeni un spert soli uz šaubīgajiem akmeņiem.

Kad trešdaļa ceļa bija pieveikta, Čezare zaudēja dūšu. Akmeņi likās glumi, pat lielākie zem viņa svara izkustējās. Sperot soli, ikreiz draudēja briesmas nosvērties uz bangojošā ūdens pusi un zaudēt līdzsvaru. Akmeņus varēja izvēlēties, bet Čezare jau nezināja, uz kura var kāpt droši, bet kurš ir nodevīgs.

Piestājis Čezare vairs nespēja kustēt nedz uz priekšu, nedz arī atpakaļ, netikdams gudrs, pa kuriem tieši akmeņiem var droši šķērsot upi, un pēkšņi viņam sametās slābani. Garām laidās melna spāre, aizvizēdama zēnam gar pašu degungalu. Spīdīgie dubultspārni atstaroja gaismu. Čezarem ienāca prātā Merla. Domādams tikai un vienīgi par spāri, zēns juta, ka pagurums atkāpjas. Pēc brīsniņa spāre palaidās uz priekšu un apsēdās uz medus krāsas akmens.

Nenolaizdams acis no lidojošās pavadones, Čezare spēra soli un nolika kāju uz akmens. Spāre, atkal aizlaidusies uz priekšu, piezemējās jau uz cita un, mirkli uz tā atpūtusies, laidās atpakaļ pie zēna, lai pēc brīža atkal nosēstos uz akmens viņa priekšā.

Vai šis, manu drostaliņ? jautāja Čezare, pakāpdamies soli atpakaļ. No akmens uz akmeni, no mokoši gausa soļa līdz nākamajam spāre veda Čezari pār upi. Kad zēns beidzot sasniedza pretējo krastu un ar abām kājām nostājās uz zemes, spāre, trīsreiz nozibinājusi piķmelnos spārnus, uzlidoja augstu lapotnē.

Paldies! sauca Čezare, paceldams skatienu. Un tad viņš ieraudzīja virs meža nesteidzīgi lidojam Merlu ar jātnieku mugurā.

*

Lučiano lūkojās koku galotnēs, kas līdz nelabumam ātri zibēja apakšā. Viņš saprata, ka Merla var traukties daudz ātrāk, taču viņa, šķiet, centās kaut ko saskatīt, un Lučiano par to jutās pateicīgs. Kad jaunais stravagante nolēma apgūt jāšanas mākslu, kaut kas tāds viņam ne prātā neienāca. Jau uzkāpt spārnotā zirgā bija vesels notikums, turklāt Lučiano nekad vēl nebija jājis bez segliem, un vienmēr jau atradās kāds, kas palīdzēja uzkāpt zirgam mugurā. Nedroši sēdēdams starp Merlas spārniem, ieķēries tās krēpēs un iespiedis ceļgalus zirga sānos, Lučiano klakšķināja mēli.

Melnais zirgs palēnām bija pārgājis riksī, tad aulekšos un pēc brīža jau vienmērīgi uzņēmis augstumu, ar dažiem spēcīgo spārnu vēzieniem pa diagonāli celdamies debesīs. Aizvēris acis, Lučiano paļāvās uz likteni, tikmēr Merla nesa viņu tālāk pāri mežam.

Meži no Santa Finas laikam pletās uz dienvidiem, uz Re-moras pusi, un Merla, kā varēja noģist, apņēmīgi virzījās uz pilsētu.

Te pēkšņi abi reizē izdzirdēja lejā kliedzienu. Merlas spārni pierima, tagad viņa gaisu šķēla soļodama. Lučiano cauri biezajām, melnajām krēpēm pārbijies skatījās Merlai pār plecu. Koku galotnēs kā biezos matos parādījās šķirtne. Lučiano ieraudzīja aizviļamies zilu pavedienu un tam līdzās cilvēku, kas, lēkādams augšup un lejup, vicināja kaut ko sarkani dzeltenu.

Kad augums kļuva lielāks, Lučiano saprata, ka Merla meklē piezemēšanās laukumu. Aizvēris acis, Lučiano lūdza Dievieti. Gar ausīm skrāpējās koku zari. Pēc brīža nošvīkstēja spārni un Merla tos glīti sakļāva sev uz muguras, ietīdama Lučiano tumšā, mīkstā spalvu mākonī. Beigās viņa pielieca kaklu, lai Lučiano var noslidināties zemē.

Lučiano tik tikko spēja nostāvēt, kājas zem viņa ļima. Bet tad kaut kas nobrakšķēja, un caur kokiem Merlas nolūkotajā klajumā iebrāzās Čezare.

Abi zēni sirsnīgi apkampās.

Čezare! Esmu tik priecīgs, ka tevi atradu!

Tu atradi Merlu!

Tikai tāpēc, ka meklēju tevi!

Čezare pieskrēja pie spārnotā zirga, kas pavisam prozaiski zirdziskā veidā plūca zāli. Apķēries Merlai ap kaklu, Čezare piespieda seju viņas vaigam. Brīdi zirgs un zēns tikai klusēdami stāvēja, ieelpodami viens otra smaržu.

Tad Čezare pagriezās pret Lučiano.

Mums jātiek uz Campd tūlīt sāksies sacīkstes.

Viss kārtībā, teica Lučiano. Ar Arkandželo jās Džordžija.

Čezarē cīnījās pretrunīgas jūtas. Tālietis skaidri zināja, ka Aunam bija jāizstājas no sacīkstēm vai arī jānolīgst cits žokejs. Protams, šobrīd jau nozīmēts cits žokejs, kuru nomainīt vairs nedrīkst. Labi, ka Džordžija vismaz apguvusi jāšanu bez segliem. Kopš Čezares sagūstīšanas bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai viņa ar Arkandželo būtu saradusi. Tomēr Čezare juta smagu vilšanos. Stellata taču notika vienreiz gadā, viņš tai bija gatavojies krietnu laiku. Ej nu sazini, vai nākamgad viņš žokeja lomai jau nebūs par garu vai par smagu?

Čezare nopūtās.

Nez, vai Merla spēs panest mūs abus? viņš jautāja, neatlaizdams Merlas krēpes.

Lučiano paraustīja plecus.

Mazu gabaliņu varbūt, viņš teica. Bet līdz pilsētai noteikti ne. Taču pilī palika mans zirgs, un tas ir tikai vienu vai divas jūdzes uz ziemeļiem no šejienes.

Man uz turieni negribas, atzinās Čezare, man tur bija jāsēž gūstā. Pagāja vairākas dienas, kamēr palaimējās izbēgt.

Kā būtu ar Roderigo stalli? ierosināja Lučiano.

Lieliski! atsaucās Čezare. Tas noteikti ir netālu, uz rietumiem no šejienes, un tur vēl ir Zvaigžņugaisma. Merla labprāt pie viņas dosies, un viens no mums pēc tam varētu ar Zvaigžņugaismu jāt uz Remoru.

Es! Nonmāts? iesaucās Lučiano, kurš jau sāka uztraukties par īso lidojumu līdz Santa Finas staļļiem un labāk vēlējās jāt atkal pa cietzemi.

Merla ļāva abiem uzkāpt sev mugurā vispirms Čezare uzcēla Lučiano un tad veikli uzlēca viņam priekšā. Pieliecies tālietis iečukstēja Merlai ausī. Izpletusi varenos spārnus, viņa rikšoja pāri klajumam un uzņēma vajadzīgo ātrumu, lai varētu pacelties. Vienubrīd šķita, ka pirms kokiem klajuma otrā pusē viņi vēl nelidos, tomēr Merlas spēcīgie muskuļi un vareno spārnu vēzieni pamazām vien ļāva atrauties no zemes. Pēc brīža klajums jau bija tālu apakšā Merla laidās pie mātes.

Džordžijas kuņģis šķita sarāvies cietā kamolā. Gājiens jau bija trīskārt apjozis Campo, Stellata stāvēja tiesnešu tribīnes priekšā. Visu zvaigznāju karognesēji Dvīņu tribīnes priekšā reizē bija izpildījuši pēdējo iespaidīgo alzata, ar gandarījumu noskatīdamies, ka Belecas Hercogiene, piecēlusies kājās, viņiem aplaudē.

Pāvesta pils pagalmā žokeji jau bija apmainījuši rumakus un, sēdēdami īsto zirgu mugurās, gaidīja sacīkšu sākumu. Strēlnieka žokejs Topolino, sveicinādams džordžiju, pieskārās cepurei, un meitene sveicienu atņēma. Džordžijai nepatika Zivju žokejs, pazīstams kā II Re ķēniņš. II Re pameta džordžijai vairākus pavisam nekaraliskus skatienus, un Džordžija atcerējās viņa uzvedību priekšsacīkstēs.

Milzīgais pils zvans negaidot apklusa, un tikai tagad Džordžija apķērās, ka tas bija dunējis augu pēcpusdienu, jau kopš svētīšanas ceremonijas. Cortile (iekšpagalms) ieslīga klusumā.

Zirgu priekšā neveiklā gaitā iznāca gara auguma izspūris cilvēks. Savu žokeju Eņģelīti, kas noliecies gaidīja svētību, cilvēks pat lāgā neievēroja.

-Jūsu Gaišība, nočukstēja Eņģelītis, un Hercogs piestājis viņu uzlūkoja.

Pacēlis izkāmējušo roku, Nikolo beidzot atcerējās, kas tādās reizēs sakāms, un kokaini noskaldīja: Uzvaru un līksmību! un tad turpināja savu ceļu uz Campo.

*

Belecas Hercogienes sirds dauzījās kā negudra. Arianna zināja, ka Stellata ir milzu krāpšana, kurā viss izkārtots tā, lai uzvar di Kimiči zvaigznājs. Viņa zināja arī, kāpēc šurp atvesta: noskatīties di Kimiči varenības izrādi un, iespējams, apkaunojošo Belecas sabiedrotā Auna zvaigznāja sakāvi.

Pēc dažām minūtēm Belecas Hercogieni svinīgi vedīs uz tiesnešu tribīni noteikt kārtību, kādā katram zirgam jāieņem sava vieta. To viltot nevarēja Arianna iebāzīs roku samta somā un izvilks koka bumbiņas visu zvaigznāju krāsās. Secība, kādā bumbiņas tiks izvilktas, noteiks zirga starta numuru, sākot ar trases iekšmalu.

Arianna ar sirdi un dvēseli novēlēja labu kārtas numuru Džordžijai kaut kur pašā sākumā. 1 lercogam jau vajadzēja Ariannu vest uz tiesnešu tribīni, bet viņš nerādījās. Nikolo dēli visu laiku sačukstējās, bet Arianna nelikās manām. Te pēkšņi skatītāju tribīnes saviļņojās, un gluži kā spoks parādījās Nikolo di Kimiči. Viņš rēgaini uzsmaidīja Ariannai.

Laiks sākt izlozi, Jūsu Gaišība, Hercogs teica un sniedza viņai roku.

*

Džordžijai, iejājot ar Arkandželo Campo, tika pasniegta pātaga. laukumā žokeji ieradās pa arku zem Dvīņu tribīnes. Starta līnija atradās neitrālā joslā, kas stiepās no Stracla delle Stelle ziemeļu gala. dienvidos bija līdzīga neitrāla josla tur īpašā tribīnē sēdēja visi gājiena dalībnieki.

Džordžija kā pa sapņiem virzījās uz starta taisni iepretim tiesnešu tribīnei. Viņa redzēja sacīkšu vadītāju ar tādu kā milzīgu tauri rokā, kas, iespējams, bija skaļrunis. Blakus vadītājam stāvēja Belecas Hercogiene, tveicīgajā Campo atgādinādama glāzi ar ledainu ūdeni. Līdzās viņai Džordžija sazīmēja Hercogu viņš izskatījās salauzts. Džordžija nebija redzējusi Nikolo vairākas dienas, un viņa izskats meiteni satrieca.

Iebāzusi smalko, cimdoto roku samta somā, Arianna izvilka bumbiņu purpursarkanās krāsās.

Strēlnieks, viņa dzidrā balsī nosauca, taču vadītājs atkārtoja taurē, un iežogotajā Campo atbalsojās: “str-r-ēēl-nieks!”Topolino ar albu devās uz pirmo starta vietu.

Strēlnieka bumbiņa iegūla sarežģītā krustveida paliktni, kas atgādināja kaut ko pa vidu starp žuburainu svečturi un rindā saliktiem stikla olu biķerīšiem. Hercogiene izvēlējās nākamo bumbiņu, un laukumā atbalsojās: “A-auns!” Džordžija nespēja ticēt savām ausīm: sarkani dzeltenā bumbiņa saņēma otro kārtas numuru! Viņai piešķirts otrais celiņš trases iekšpusē lieliski! Turklāt blakus jās sabiedrotais.

Diemžēl nākamā bumbiņa bija zili sārtajās Zivju krāsās, līdz ar to Džordžija tiks iesprostota starp tuvāko sabiedroto un niknāko ienaidnieku. Bet pats ļaunākais vēl bija priekšā: ceturtā bija sārti balta bumbiņa tātad blakus Zivīm jās Dvīņu žokejs un abi kopējiem spēkiem varēs samaitāt Džordžijai startu.

Kad tika izlozēti nākamie numuri un cilvēki saprata, ka viņu mīluļiem nāksies jāt tuvu trases ārmalai, pūlī atskanēja vaimanas. Pēdējo, divpadsmito, numuru Rincorsa saņēma kundze. tieši pēdējam zirgam jāatklāj sacīkstes, uzsākot aulekšiem un atstājot pārējos aiz muguras (ja vien tiesnesis startu atzīs un neviens priekšlaicīgi neizkustēsies no vietas). Likums bija viens visās sacīkstēs, taču priekšsacīkstēs reti kurš to ievēroja. īstās sacīkstes tomēr bija daudz nopietnākas.

Visi kārtas numuri jau bija nosaukti, un rēgam līdzīgais Hercogs veda Ariannu atpakaļ uz augsto goda tribīni pie Pāvesta pils. Zirgi jau mīdījās pie starta līnijas. Starta nodalījumu nebija, tāpēc dažs labs zirgs nostājās nepareizā vietā, ieskaitot Arkandželo. Džordžija vēroja Hercogu un Hercogieni, kas soļoja atpakaļ uz Dvīņu tribīni, cik atšķirīgi viņi bija! un tad pārskatīja ievērojamo viesu tribīni. Lučiano nekur nemanīja.

Tomēr raizēm laika nebija. Pēc diviem viltus startiem sacīkstes beidzot sākās, un Džordžija ne par ko neuztraucās, ja nu vienīgi par sitienu krusu pa savu ķiveri no // Re puses.

Topolino izrāvās uz priekšu, dodams ceļu Džordžijai, lai viņa var jāt pa iekšējo joslu līdzās viņam, taču Zīds ar Benvenuto iemanījās ceļu nosprostot.

Iesākums likās bezcerīgs, taču kaut tik labuma, ka Zivis un Dvīņi tagad liksies mierā. Abi uzskatīja, ka godam pastrādājuši, izgrūduši Aunu no sacīkstēm, un patlaban pilnībā nodevās savam skrējienam. Džordžiju plosīja dusmas, tomēr viņa jāja uz priekšu, un Arkandželo bija ātrs zirgs.

Līdz pirmā apļa beigām Džordžija bija apsteigusi ne vienu vien un patlaban bija sestā ņūklī ar citiem zirgiem un žokejiem. Prāta stūrītī meitene apjauta, ka pajājusi garām Paolo un pārējiem skatītājiem tālajā dienvidu tribīnē. Nu jau bija pabeigts pilns aplis ap Campo pulksteņa rādītāju kustības virzienā, un viņa bija aizauļojusi garām visām zodiaka zīmēm. Hercogi un prinči, miesnieki un maiznieki visi saplūda kopā. Džordžija neredzēja un nedzirdēja neko, tikai savu zirgu un sāncenšu jātniekus.

Tie, pieplakuši zirgiem, patlaban skrēja otro apli, kad pūļa murdoņu pēkšņi pāršķēla kāda balss.

Zhou volou! atskanēja. veiksme atgriezusies pie Auna!

Džordžija pazina Aurelio balsi un tajā pašā mirklī dzirdēja arī spārnu švīkstoņu. Žokeji saminstinājušies mazliet pagausi-nāja soli, un, kad kārtējo reizi tika šķērsota starta līnija un uzsākts beidzamais aplis, Arkandželo bija trešais aiz Ūdensvīra un Dvīņiem.

Tikai nepacelt skatienu, dzirdēdama pūļa vienbalsīgo aurošanu, zobus sakodusi, murmināja Džordžija.

Gar acīm pazibēja sārti baltas krāsas, taču Džordžija nedz izvairījās, nedz minstinājās. Viņa jau bija līdzās Salsiccio ar Uccello, taču jātnieks džordžijas priekšā negaidot sagrīļojās, nozibsnīdams pārbiedētas, uz debesīm paceltas acis.

Nepacel… nepacel skatienu, Džordžija elsoja, jau turpat līdzās Zīdam ar Benvenuto. dvīņu žokejs jau pacēla pātagu, bet tā bezmērķīgi nokrita zemē. Džordžija paspēja ievērot, ka viņš, pārmetis veiksmes zīmi, nobāl.

Džordžija aizauļoja garām, paturēdama acis melni balto mērķa karodziņu, kas iezīmēja finiša taisni.

Pagausinājusi milzīgā bēra soli, Džordžija, neticēdama pati savām acīm, šķērsoja taisni. Uzvara! Viņa bija izcīnījusi Aunam uzvaru! Taču visapkārt valdīja nedabisks klusums. Džordžija jutās kā sastingušā videofilmas kadrā. Visu skatieni bija pievērsti kolonnas virsotnei. Dvīņu karogs no tās bija pazudis. Džordžijai no kolonnas virsotnes pamāja Čezare -Merlas mugurā, un pacietīgi planēja', līdz atraisīja sev no kakla pagalam raupju sarkani dzeltenu kaklautu un iestiprināja to smailē.

Bīstami noliecies gar lidojošā zirga sāniem, Čezare sauca lejup Džordžijai: Uzvara! Uzvara un līksme!

Campo atdzīvojās un sāka gavilēt.