Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

13. nodaļa. Aplidšana

Džordžija aiz satraukuma un bailēm pamira. Sākumā viņa sevi mierināja, ka varbūt zirdziņu paņēmusi mamma, taču džinsi bija grozā, nevis veļas mašīnā. Turklāt mamma bija aizgājusi uz darbu, atstādama meitai stingai norādījumu piezvanīt ārstam un pieteikties ārkārtas vizītē. Mājā valdīja miers un klusums -sanošais klusums, kāds allaž iestājas pēc haosa. Arī Ralfs bija darbā, bet Rasels skolā. Gulēdama caurā miegā, Džordžija kā pa miglu dzirdēja viņus pie brokastu galda čalojam un murdam.

Tagad viņa sēdēja uz vannas malas ar saburzītiem džinsiem klēpī, juzdamās tiesām slima. Talismanu noteikti paņēmis Rasels. Džordžija zināja, ka tur neko nevar līdzēt, tomēr, piegājusi pie viņa istabas durvīm, satvēra durvju kliņķi. Aizslēgtas. Kad Džordžijas durvīs tika ielikta slēdzene, Rasels uzreiz pieprasīja tādu arī savējām. Džordžija nešaubījās, ka spārnotais zirgs atrodas viņpus slēgtajām durvīm.

Pusnemaņā nokāpusi pa kāpnēm, meitene iesmalstīja bļodiņā biezputru, baidīdamās, ka neēdusi noģībs. Tomēr ēdamais sprūda rīklē. Piezvanījusi ārstam, viņa uzzināja, ka pirms pusdienām tas nepieņem.

Džordžija aši paskrēja zem dušas, visu laiku daidžaini domādama. Ko darīt tad, ja Rasels atteiksies talismanu atdot? Vai, vēl ļaunāk, būs to jau izmetis laukā vai salauzis? Iedomājoties, kā spārnotais zirdziņš lūst zem Rasela vienpadsmitā izmēra zābaka, Džordžija uzgrieza ūdeni, kas viņu gandrīz vai applaucēja, un sparīgi iemasēja galvā šampūnu.

Viena lieta bija nolemt un dažas dienas Tālijā neparādīties. Bet, iedomājoties, ka nemūžam tur vairs nenokļūt, nekad neredzēt Remoru, Čezari, Paolo un viņu nemierīgo ģimeni vai Lučiano, bija pavisam kas cits. Un kas notiks ar Falko?

Pēdējā laikā Džordžija bieži domāja par Falko. Tas, ko jaunais di Kimiči lūdza viņiem ar Lučiano, protams, bija bīstami un, var jau būt, aplami. Taču Džordžija jau sāka ticēt, ka tā, iespējams, ir viņas sūtība Tālijā tāpēc jau talismans viņu atrada. Ja godīgi, Džordžija nemaz nevēlējās kļūt par īstu strava-ganti tādu kā lučiano. viņa nejutās pietiekami apdāvināta un pat nejuta vēlēšanos apgūt noslēpumaino stravagantu mākslu un prasmes, lai kādas tās būtu.

Nē, Džordžijai šķita, ka viņai Tālijā veicams tikai viens īpašs uzdevums, proti, jāglābj Falko. Kāpēc? Par to īstas skaidrības nebija, bet tas noteikti jādara. Taču bez talismana nekas nesanāks. Nudien mocība! Cik ilgs laiks paies, līdz Paolo apķersies, ka Džordžija Tālijā neparādās tāpēc, ka nespēj aizstravagēft vai viņš atnesīs citu talismanu? Džordžijai nebija ne jausmas, vai tas ir atļauts un vispār iespējams.

Likās, ka, paliekot mājā kaut brīdi ilgāk, viņa neizbēgami sajuks prātā.

Viņa Augstība Džiljas princis Gaetano! paziņoja Hercogienes sulainis livrejā.

Gaetano tika ievests plašā pieņemšanas zālē ar augstiem logiem, no kuriem pavērās skats uz kanālu. Telpas dziļumos uz koka paaugstinājuma slējās sarkankoka tronis. Līdzās daudz necilākā krēslā sēdēja melnā samtā tērpies vīrs ar sudrabu caurvītiem melniem matiem. Laikam jau Reģents, jaunās Hercogienes tēvs, padomdevējs un varenais stravagante.

Gaetano juta, ka sirds, tiekoties vaigā ar tēva niknākajiem ienaidniekiem, dauzās kā negudra un viņš nespēj skaidri saredzēt trauslo augumu tronī.

Principe (princis), atskanēja maiga, melodiska balss, sveicam jūs Belecā! Cem, ka esat ērti iekārtojies Vēstnieka palazzo. Ļaujiet man iepazīstināt jūs ar savu tēvu, senatoru, pilsētas reģentu Rodolfo Rosi!

Rodolfo jauno di Kimiči pagodināja, pieceldamies no krēsla un paiedamies dažus soļus uz viņa pusi, un tad palocīdamies.

Gaetano pieklājīgi atbildēja un tad, pagājis uz priekšu, sa-kņupa Hercogienes priekšā ceļos un noskūpstīja viņai roku, ko tā viesim sniedza. Hercogiene aicināja Gaetano piecelties, un pēkšņi viņam pretī lūkojās jautras, violetas acis sudraba maskas ietvarā. Gaetano līdz balss lūzumam tika audzināts pilī un nebija saticis nevienu cilvēku bez titula, ja neskaita sulaiņus. Tāpēc oficiālā etiķete un galma uzvedība jaunajam di Kimiči nebija sveša lieta un tik viegli viņš iebiedējams nebija. Tomēr, beidzot koncentrējis domas uz ceļojuma mērķi, Gaetano juta, ka piesarkst un minstinās kā mūrnieks kundzes buduārā.

Hercogiene bija skaistule, to viņš labi redzēja pat cauri maskai. Slaida, gara auguma, kupliem, mirdzošiem, kastaņbrūniem matiem, kas bija sakārtoti smalkā veidolā, izceļot nevainojamās

galvas aprises, kas uz Hercogienes kakla izskatījās kā zieds uz kāta. Dažas sīkas sprodziņas, izspraukušās no matu sakārtojuma, spurojās uz kakla un virs uzacīm, piešķirot viņas ārienei dabiskumu un metot izaicinājumu svinīgajam tērpam. Un acis! Milzīgas, mirdzošas un tik neparastā krāsā, kas tik ļoti piestāvēja Hercogienes tumšajiem ametistiem matos un ap kaklu.

Gaetano acumirklī iedomājās par Lučiano. Laimes luteklis, ja viņa atbild tā jūtām. Pēc mirkļa jaunais di Kimiči atcerējās, kāpēc šeit ieradies. Viņš saņēmās, un tālāk pieņemšana ritēja jautri, ar smalkmaizītēm tās kalps ienesa un salika uz zema, apaļa bronzas galda līdz ar gaišu, putojošu vīnu, kādu Gaetano agrāk nebija baudījis. Tas pats kalps ienesa viesim -princim krēslu, un pēc mirkļa visi trīs jau bija iesaistījušies nepiespiestā sarunā par Remoru un Zvaigžņu sacīkstēm.

Pilsētā tikos ar jūsu draugu, Jūsu Gaišība, Gaetano vērsās pie Hercogienes, un, šķiet, arī jūsējā, viņš pagriezās pret Rodolfo, jaunekli vārdā Lučiano.

Gaetano tika atalgots ar tumši sārtu pietvīkumu Hercogienes spirgtajā sejā, kas parādījās tieši zem maskas.

Jūs nekļūdāties, atbildēja Rodolfo, Lučiano tiešām ir mans māceklis un attāls radinieks. Vai ar viņu viss kārtībā? Vai sastapāt arī Lučiano audžutēvu, manu krietno draugu Dottore krinamorti?

Jā, un abiem klājas labi, sacīja Gaetano. Satikāmies Auna zvaigznājā, zirgu meistara mājās, kurā viņi viesojās kopā ar Lučiano draugu Džordžio.

Rodolfo vēsti noklausījās bezkaislīgi, un viņi pievērsās gaidāmajam ceļojumam uz pilsētu un Zvaigžņu sacīkšu apmeklējumam. Pirmajā tikšanās reizē ne ar vārdu netika minēts jaunā prinča vizītes īstais mērķis. Bijušajā Rinaldo mājoklī Gaetano atgriezās tīri apskurbis. “Precības ar Hercogieni nebūs nepatīkams pasākums,” viņš nodomāja. "Bet vai viņa maz gribēs?" Nepār-

Goldsmita kunga smaids, ieraugot Džordžiju, drīz vien pārvērtās bažīgā uzacu saraukšanā.

protami skaidrs, kam Hercogiene dod priekšroku. Bet varbūt viņai tikpat lielas izvēles tiesības kā Gaetano?

Nu gan prieks! Bet kāpēc tu neesi skolā? Varbūt esi slima? Diez cik labi neizskaties, viņš teica.

Pietika viena līdzjūtīga skatiena, un Džordžija izplūda asarās. Goldsmita kungs ne pa jokam izbijās. Pasniedzis meitenei sniegbaltu mutautiņu, viņš veda to apsēsties uz mazu ofisu aizkulisēs. Goldsmita kungs pat uzkāra durvīm izkārtni Slēgts, lai gan tirgošanās nebūt negāja no rokas un katrs pircējs bija zelta vērtībā.

Viņš atnesa Džordžijai tēju, pauzdams nožēlu, ka šoreiz jāiztiek bez cepumiem. Pēc karstas tējas malka Džordžijas oma uzlabojās. Raudāt Džordžija raudāja reti, vienīgi, kad Rasels pret viņu izturējās īpaši neganti.

Tagad stāsti, kas noticis, mudināja Goldsmita kungs, kas nebija radis redzēt asaras.

Rasels, šņukstēja Džordžija, pusbrālis. Manuprāt, viņš nozaga manu zirdziņu.

Meitenes sejas izteiksme bija tik traģiska, ka Goldsmita kungam viņas zaudējums bija jāuztver nopietni. Neraugoties uz to, ka zirdziņš bija tikai muzeja kopija un visā visumā nebija neaizstājams.

Mīlulīt, Goldsmita kungs teica, man tiešām žēl. Bet kāpēc tu domā, ka to paņēma viņš?

Džordžija izstāstīja, un sirmais vīrs saprata, ka meitene atklāj par savu ģimeni daudz vairāk, nekā viņam līdz šim bija zināms. Tas pusbrālis laikam ir pēdējais draņķis. Ne jau to vien šis būs pastrādājis.

Man bez zirdziņa neiztikt, turpināja Džordžija. Nevaru pateikt, kāpēc jūs tāpat neticēsiet -, bet man viņu vajag, lai izpildītu solījumu. Turklāt tieši šis spārnotais zirdziņš un neviens cits.

Goldsmita kungs manīja, ka Džordžijai sākusies histērijas lēkme, un netika gudrs, kāpēc spārnotais zirdziņš kļuvis meitenei tik dārgs, tomēr pavērojis saprata, ka tā ir apmātība.

Tad jau tik vien tā darba kā prasīt, lai viņš to atdod, vai ne? Zinot, ko šis darījis lai tevi uzskrūvētu vai tā jūs to saucat? -, laikam pieklājīgs lūgums nelīdzēs. Tā jau jūs sakāt, vai ne? Labs teiciens. Labi zinu, kas notiek ar maniem pulksteņiem, ja tos pārlieku uzgriež. Varbūt tu varētu aiziet tieši pie vecākiem un par savām aizdomām izstāstīt? Vecākiem viņš taču tik viegli melot nedrīkst?

Džordžija piekrita varbūt tiešām tā būs jādara, un, dzirdot pieminam pulksteņus, atcerējās par ārsta apmeklējumu. Goldsmita kunga pulksteņi rādīja katrs savu laiku, bet viņas rokas pulkstenītis ceturksni uz divpadsmitiem pēdējais laiks spurgt projām.

Doktors Detridžs sakārtoja kārtis kā iepriekšējā pasjansā. Par kāršu vēstījumu viņš bija ilgi prātojis, līdz beigās nolēma parādīt to Rodolfo. Nolicis spogulīti tā, lai tajā atspoguļojas kārtis, Detridžs sāka to grozīt, līdz ieraudzīja pretī lūkojamies savu veco skolēnu.

Sumināts, māster Rūdolfo, vecais elizabetietis sveicināja, kas jums būtu sakāms par šādu rakstu?

Man, veco zēn, šķiet, ka tas vēsta kaut ko svarīgu, -urbdamies ar skatienu kārtīs, atbildēja Rodolfo, tādēļ, ka jaunajā mēnesī man tās rādīja mats matā tāpat.

Dieviete augošā mēnesi, man domāt, neko labu nesola, -apcerēja Detridžs.

Varbūt viņa interesējas par mūsu darīšanām, minēja Rodolfo.

Tad jau atliek cerēt, ka dievišķu spēku iejaukšanās nāks mūsiem par labu, atbildēja Detridžs.

*

Kad nākamajā dienā Džordžija Remorā neparādījās, Lu-čiano pārāk nebrīnījās galu galā viņš pats taču ieteica kādu dienu izlaist un nestravagēt. turpretim falko, ieraudzījis, ka belecasstravagante pāvesta pili ieradies viens, nespēja slēpt vilšanos.

Šo to varam pārrunāt ari bez Džordžijas, Lučiano saudzīgi teica.

Falko neatbildēja, tikai pamāja, un Lučiano manīja, ka zēns notrauš asaru. Skat, kas par pavērsienu! Varbūt Falko vēlmi tikt pārtulkotam modernā pasaulē ietekmējušas alkas atrasties Džordžijas tuvumā? Pārāk delikāts jautājums, lai mestos uz karstām pēdām pārbaudīt. Nolēmis par jauno problēmu pagaidām galvu nelauzīt, Lučiano pievērsās praktiskiem sīkumiem.

Abās pasaulēs jāveic sagatavošanas darbi, Lučiano lietišķi skaidroja. Džordžija varēs kārtot jautājumus saistībā ar tavu jauno dzīvi un atgādāt šurp talismanu. Bet tev jāizdomā, kādā veidolā tu grasies šeit palikt. Pats saproti, ka, aizstravagējot uz manu veco pasauli un tur paliekot pa nakti, tavs ķermenis Tālijā dienas laikā gulēs.

Jā, piekrita Falko, tu jau teici. Un, ja es tur palikšu, šeit nospriedīs, ka man ir Morte Vivencla, līdz kādudien nomiršu pa īstam. Pēc cik ilga laika, tas, tavuprāt, notiks?

Lučiano nogrozīja galvu. Apbrīnojami, ar kādu mieru trls-padsmitgadīgais zēns spēj runāt par savu likteni!

Neprotu teikt. Man tas bija dažu nedēļu jautājums, bet, kā jau teicu, manu dzīvību uzturēja mākslīgi. Varētu būt tikai dažas dienas. Galvenais vajag būt cēlonim. Diez kas nebūs, ja tavam tēvam radīsies aizdomas, kas noticis īstenībā.

Būs jāprasās atpakaļ uz Santa Finu, atbildēja Falko.

Varu pateikt, ka līdz sacīkstēm gribu padzīvot vasaras pilī, kamēr Gaetano ir Belecā. No turienes vieglāk aizlaisties -kalpi nav tik modri kā mans tēvs.

Bet kādam cēlonim vienalga jābūt, neatlaidās Lučiano.

Esmu padomājis arī par to, atbildēja Falko. Manuprāt, visvieglāk būs notēlot, ka grasījos atņemt sev dzīvību.

♦

Atpakaļceļā uz Aunu Lučiano iegrima pārdomās. Taču, redzot pie staļļiem iebraucam karieti, par Falko viņš aizmirsa. Pa karietes logu, mādams audžudēlam, izliecās Viljams Detridžs.

Pasteidzies, jaunekli Lučian! No Santfinas sajemta vēsts. Brīnums aizlaidies projām!

*

Tovakar Gaetano vēlreiz ieradās Hercogienes palazzo uz svinīgām pusdienām. Viņš bija goda viesis un sēdēja Be-lecas valdniecei pie labā sāna, pa kreisi no viņas atradās Rodolfo. Jaunajam di Kimiči bija sagatavots pārsteigums -otrā pusē viņam sēdēja māsīca Frančeska.

Sveiks, brālēn! viņa teica un acumirklī ievēroja Gaetano nepārprotamo pārsteigumu. Vai tad tu nezināji, ka tagad esmu Belecas pavalstniece?

Gaetano galīgi apjuka. Baumas par Frančesku bija dzirdētas, tomēr satikt viņu šeit jaunais princis necerēja. Frančeska izskatījās vēl piemīlīgāka nekā Gaetano atmiņās spožiem, melniem matiem, dzirkstošām, tumšām acīm. Satvēris māsīcas pasniegto roku, Gaetano to noskūpstīja un, cik vien smalki varēdams, apvaicājās par viņas veselību. Frančeska bija ģērbusies sarkanā tafta tērpā, kas, viņai mnājot, čaukstēja. Gaetano jutās galīgi apskurbis no Belecas sarkanvīna, lai gan glāzei pat nebija pieskāries.

Redzu, ka ģimenes atkaltikšanās nes jums prieku, atskanēja melodiska, zobgalīga balss aiz muguras, un Gaetano, šausmu pārņemts, saprata, ka uzgriezis Hercogienei muguru.

Piedodiet, Jūsu Gaišība, aši atkal pagriezies pret namamāti, jaunais di Kimiči, nosarcis līdz matu galiem, atvainojās. Tiešām necerēju te satikt māsīcu pat aizmirsu par pieklājību. Ceru, ka ar jums viss labi?

Labāk nemaz nevar būt, atbildēja Hercogiene, neviltotā priekā viņam uzsmaidīdama.

Tobrīd Gaetano negaidot iedomājās, ka skaistajai meitenei par viņu zināms itin viss, pat bērnības romāns ar Frančesku, un ka viņa tīšām savedusi abus kopā. Bet kāpēc Hercogienei tā būtu jādara? Lai pārbaudītu viņa apņemšanos? Vai atgādinātu, ka laulības stāv augstāk par mīlu? Palūkojies garām Hercogienei, Gaetano uztvēra Rodolfo skatienu, kurā jautās tā pati izteiksme. “Bīstama ģimenīte,” nosprieda jaunais di Kimiči.

Atlikušo mielasta daļu Gaetano ziedojās Hercogienei, lai gan nepārtraukti dzirdēja līdzās čaukstēšanu un Frančeskas balsi, viņai koķetējot ar citu galdabiedru. Gaetano bārstīja pieklājības frāzes, bet viņa prāts drudžaini darbojās. Vai Frančeska ir precējusies? Ja tā, tad kas ir viņas vīrs? Gaetano bija pārliecināts, ka vīrietis māsīcai pie otrā sāna tas nebūs pārāk jauns. Bija grūti koncentrēties uz sava apciemojuma mērķi.

Rit Hercogiene personīgi pieņems Gaetano, un tad būs jāizsaka oficiālais bildinājums. Gaetano apciemojuma nolūku zināja abi, un jaunais di Kimiči prātoja, kā šis pasākums beigsies. Varbūt Hercogiene gaida, lai Gaetano zvēr mīlu līdz kapa malai? Viegli iedomāties, cik zobgalīgi viņa to uzlūkos. Nikolo nebija dēlu pamācījis, kā tieši Belecas valdnieci bildināt.

Hercogiene piecēlās un līdz ar viņu pārējie. Viņa ieveda Gaetano blakustelpā, kur jau spēlēja muzikanti un pie zemiem galdiņiem rindojās krēsliņi. Hercogiene lūdza Gaetano atvainot, sak, viņai jāpārmij pāris vārdu ar Belecas flotes admirāli, un Gaetano palika viens. Frančeska sēdēja pie galdiņa istabas pretējā pusē, un princi pārņēma vēlēšanās apsēsties viņai blakus. Kurš tad iebildīs, ja viņš apsēdīsies blakus māsīcai? Sevišķi jau tāpēc, ka citu paziņu Gaetano šeit nebija.

Ko tu saki? jautāja Ralfs. Rasels nozadzis tavu rotaļlietu? Pasaules gals, ko?

Džordžija sakoda zobus.

Tā nav nekāda rotaļlieta, viņa jau kuro reizi teica, lūkodama saglabāt vēsu mieru. Tā ir greznumlietiņa, ko par iekrāto naudu nopirku antikvariātā.

Nav svarīgi, kas paņemts, iejaucās māte būsim līdz galam godīgi balsī. ralf, tu taču piekritīsi, ka Raselam jāciena līdzcilvēka īpašums.

Bija trešdienas vakars, un visi četri sēdēja pie vinuves galda. Džordžija pieprasīja sasaukt ģimenes apspriedi, un Mora acumirklī noprata, ka noticis kas nelāgs. Ģimenes sapulces viņu mājās bija retums un notika tikai svarīgu lēmumu pieņemšanas vai paziņojumu dēļ.

Kurš saka, ka es nozagu viņas stulbo zirgu? — Rasels nikni iesaucās. Priekš kam? Gan jau pati kaut kur nogrūda un aizmirsa.

Ralfs acumirklī pārgāja pameitas pusē.

Džordžija teica, ka tu paņēmi, viņš dēlam dzēlīgi atbildēja. Turklāt Džordžija domā, ka, tā darīdams, vēlējies viņu kaitināt.

Rasels paraustīja plecus. Neveiksmīgs gājiens. Tas aizvainoja gan Ralfu, gan Moru.

Nu, kā ir vai paņēmi? neatlaidās Ralfs.

Iestājās klusums. Džordžija aizturēja elpu. Ja Rasels neatzīsies, vai drīkst pieprasīt pārmeklēt viņa istabu? Vai Ralfs piekritīs? Patlaban viņš, šķiet, nostājies Džordžijas pusē, taču kurš tad nezina, cik ātri pieaugušie strīda laikā spēj mainīt viedokli. Turpmākie notikumi, iespējams, izšķirs viņas nākotni Remorā.

Roderigo mocījās sirdsapziņas pārmetumos. Lidojošais zirgs tika uzticēts viņa gādībai un nu tas bija pazudis. Roderigo lika Djego izsmeļoši pastāstīt diviem cienījamiem Belecas viesiem, kā tieši kumeļš pazudis. Auna zirgu meistara dēls jau bija devies uz Santa Finu pārmeklēt tuvāko apkaimi, lūkodams sadzīt pēdas melnajam kumeļam.

Pavada ieķērās kokā, mocekļa balsi taisnojās Djego. Viņš to stāstīja nezin kuro reizi, jau pats noticēdams, ka redzējis negadījumu. Tomēr sirds dziļumos kaut kas kņudēja, apzinoties, ka viņš atklājis noslēpumu par lidojošo zirgu un ka tā neklājās darīt.

Viss notika vakar vakarā, Djego turpināja. Palaidu kumeļu paspriņģot kā allaž, turēdams aiz pavadas, lai palido. Pēc brīža pavada, ieķērusies augstā kokā līdzās aplokam, pārtrūka. Nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad kumeļš jau bija projām.

Mani viri izmeklējās pa malu malām, teica satriektais Roderigo. Kumeļš noteikti atradīsies atlidos atpakaļ pie mātes.

-Ja kāds cits viņu pirms tam neatradīs, piebilda Lučiano.

Eima nu pie mātes, ierosināja Detridžs, un abi strava-gantes iegāja stallī apraudzīt Zvaigžņugaismu. Ķēve klusi jo klusi stāvēja savā steliņģī.

Neko neēd, grozīdams galvu, teica Roderigo.

Detridžs, piegājis pie pelēkās ķēves, noglāstīja tai ausi,

kaut ko tajā iečukstēdams. Zvaigžņugaisma mētāja galvu, kā saprazdama, ka viņš vēlas tai kaut ko pateikt.

Es tikai pajokoju, Rasels īgni murmināja. Grasījos jau atdot.

Tūlīt ej un atnes! skarbi norīkoja Ralfs.

Kamēr Rasels bija savā istabā, Ralfs Džordžijai atvainojās. Varēja noprast, ka viņam, dzirdot Rasela atzīšanos, kā akmens no sirds novēlās. Savukārt Džordžijai šķita, ka no pleciem noveļas kalns. Šobrīd meitene piedotu Raselam nezin ko, lai tik viņš atdod talismanu.

Tiklīdz Džordžija ieskatījās atpakaļ virtuvē ienākušā Rasela plaukstā, viņas jūtas mainījās.

Atvaino! Rasels, tēlodams nožēlu, teica. Laikam drusku cietis.

Etrusku zirdziņš gulēja Rasela plaukstā ar nolauztiem spārniem sev līdzās.

Svarīgākā Gaetano tikšanās ar jauno Hercogieni nenotika pils oficiālajās telpās, bet viņas tēva jumta dārzā. Reģenta kalps Alfredo uzveda jauno di Kimiči vietā, kas atgādināja augstu virs pilsētas zaļojošu brīnumdārzu. Gaetano uzreiz ievēroja, ka terases un takas stiepjas krietni tālāk, nekā faktiski iespējams. Jaunā di Kimiči godbijību mazināja apstāklis, ka pats strava-gante tā ari neparādījās. nav ne vainas, vismaz tikšanās ar Hercogieni varēja notikt divatā.

Arianna sēdēja uz akmens sola un kaisīja sēklas krāšņa pāva priekšā. Ģērbusies viņa bija vienkāršā, zaļā zīda tērpā ar neuzkrītošu zīda masku. Dārgakmeņus neredzēja, mati brīvi krita pār pleciem. Hercogiene izskatījās pēc meitenes, kas viņa patiesībā arī bija, gadu jaunāka par Gaetano, bet jau lielas pilsētvalsts pavēlniece. Gaetano pēkšņi palika meitenes žēl.

Dzirdot Gaetano sveicienu, Hercogiene piecēlās, un pāvs aizspurdza projām. Gaetano dzirdēja putnu tālumā iebrēcamies.

Labrīt, Principd arianna atņēma sveicienu. ceru, ka vakardienas pusdienas jums sagādāja prieku.

Neizsakāmu, Gaetano atbildēja, pat neatcerēdamies, kādi ēdieni bija galdā. Uzreiz ienāca prātā, ka ar viņu tā parasti negadās.

Ceai, ka jūs priecēja tikšanās ar māsīcu, turpināja Hercogiene. Nebiju droša, ka viņa manu ielūgumu neatraidīs. Varbūt zināt, ka Hercogienes vēlēšanās bijām sāncenses?

Pie tāda slēdziena nonācu, atbildēja Gaetano, kas iepriekšējā vakarā noklausījās izsmeļošu Frančeskas stāstījumu. Nešaubos, ka Jūsu Gaišība saprot, ka tā nebija manas māsīcas ideja.

Ja ne māsīcas, tad brālēna gan, attrauca Hercogiene,

jūsu ģimenei par Belecu tik daudz plānu, ka ne saskaitīt, vai ne?

Diplomātiska saruna tā noteikti nebija, bet Gaetano jau bija sagatavojies, ka parasta aplidošana vai bildinājums tas nebūs. Viņš izšķīrās, ka labāk runāt tieši, nevis pieklājīgi izlikties.

Jūsu Gaišība, princis iesāka, manuprāt, jums zināms, kāpēc es esmu šeit. Mans tēvs jums vēstulē piedāvāja noslēgt savienību starp mūsu ģimenēm. Man tagad jālūdz jūsu roka.

Un jūs patlaban to darāt? saraukdama uzacis, pajautāja Hercogiene. Vai tad nemetīsieties ceļos un nezvērēsiet mīlēt līdz kapa malai?

Kā gan es varu to darīt? Gaetano atbildēja ar pretjautājumu. Pazīt es jūs nepazīstu un nepazīdams nespēju mīlēt vai izlikties, ka tā ir. Tomēr esmu audzināts paklausīt tēvam. Un laulības notiks, ja vien jūs neiebildīsiet. Ja liktenis lēmis mums apprecēties, centīšos būt krietns vīrs un ziedošos jūsu laimei.

Hercogiene atmaiga.

Jūs esat godīgs, Principe, un tāpēc sākat man patikt. tomēr, pirms slēgt laulību tirgū darījumu, man jādod jums iespēja apskatīt preci.

Hercogiene noņēma masku.

Turklāt aplidošanas laikā, ja tāda notiks, manuprāt, mums jāsauc vienam otru vārdā. Mani sauc Arianna.

Bet es esmu Gaetano, atbildēja jaunais di Kimiči, lūkodamies tēva ienaidniecē un atskārzdams, ka tā viņam ļoti patīk.

Salauzts, Džordžija sacīja, un viņai sametās nelabi.

Nūja, piedod, es jau teicu, teica Rasels. Nelaimes gadījums.

Tas bija kārtīgi iesaiņots, pārmeta Džordžija, gan jau tu to attini!

Zirdziņu var salabot, ierunājās māte, par katru cenu vēlēdamās saglabāt ģimenē mieru. Salīmēšu tā, ka neredzēsi pat šuves. Būs tikpat kā jauns.

Tu to izdarīji tīšām, Džordžija Raselam pārmeta. Zināji, ka viņš man ir ļoti dārgs.

Bet kāpēc, Džordž? Rasels gandrīz vai līdzjūtīgi jautāja.

Nesaprotu, kas tajā zirgā ir. Smuks nieciņš, nu un? Tev taču lērums porcelāna zirgu nudien kā bērnam. Varbūt tas viss saistīts ar to ķerto, pie kura zirgu nopirki, veci, ar kuru esi tādos draugos?

Mora un Ralfs saausījās.

Džordžij, kas tas par vīrieti? noprasīja māte.

Vecais puika antikvariātā, paskaidroja Rasels. Džordžija mūždien skrien pie viņa dzert tēju. Man tiešām jābrīnās, ka jūs to pieļaujat. Mani draugi saka, ka viņš ir izvirtulis.