Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

14. nodaļa. Spārni

Tracis, šķiet, ilga veselu mūžību, bet Rasels tikmēr aizslīdēja, klusi pie sevis smaidīdams. Džordžijai likās, ka dzird viņa domas: “Forši nostrādāts!” Rasels iemanījās uguni novadīt uz Džordžiju, un māte un Ralfs tagad turēja Džordžiju aizdomās par slepenu draudzību ar netīru veci. Salauzts zirdziņš sīkums, kas nu tur!

Bet Džordžijai tas nebija sīkums. Skaidrs, ka Rasels talismanu salauza tīšām. Un Goldsmita kungs nav briesmonis, par kādu Rasels viņu iztaisa. Uz mātes un Ralfa jautājumiem Džordžija atbildēja izklaidīgi, visu laiku domādama par talismanu. Vai salabots, kā solīja māte, tas darbosies?

Paklau, Džordžija beigās izmisusi neizturēja, kāpēc tev neaiziet pie viņa uz veikalu? Večukam nav ne vainas, mēs runājam par tādiem jautājumiem kā etniski un Sjēnas zirgu sacīkstes. Kas tur slikts?

Mamma nopūtās.

Tas bieži sākas tā, Džordžij. Pedofili potenciālo upuri pieradina ar dāvaniņām un izskatās pavisam nekaitīgi.

Goldsmita kungs nav pedofils! iesaucās Džordžija. Un nekādas dāvaniņas viņš man nedod tikai cepumus. Kāpēc jūs nekad manī neklausāties? Es sakrāju naudu un nopirku zirgu. bet nu, kad rasels to salauzis, jūs ļaujat viņam mierīgi aiziet. Goldsmita kungs ir mans draugs. Faktiski vienīgais, citu jau man nav.

“Vismaz šajā pasaulē ne,” Džordžija domās piebilda.

Atpakaļ uz vasaras pili Nikolo pastarīti aizveda karietē. Bija neizsakāmi smagi pēc tik īsas tikšanās atkal no dēla šķirties. Bet, ja tas dara zēnam prieku, neko darīt. Turklāt Falko tagad izskatījās daudz priecīgāks un līksmi čaloja ar tēvu par Gaetano ceļojumu uz Belecu un Hercogienes valsts vizīti uz Stellata sacīkstēm.

Kā tev šķiet, papu, vai Gaetano viņai iepatiksies? Falko jautāja. Neredzu iemesla, kāpēc ne viņš ir tik jauks.

Patikšana nav no svara, atbildēja Hercogs. Galvenais, vai viņai patiks pārējie piedāvājuma noteikumi.

Falko tēvu pazina tik labi, ka nevajadzēja jautāt, kas tie par noteikumiem.

Kā tev šķiet, vai Hercogiene gaida sacīkstes? viņš pajautāja.

Kā gan citādi! atbildēja Nikolo. Izcils notikums Re-moras gadā visa pilsēta dzīvo un elpo tā gaidās.

Falko bija redzējis visas Stellata sacīkstes no piecu līdz vienpadsmit gadu vecumam. Taču pēc negadījuma zēnam vairs nebija drosmes skatīties uz divpadsmit veselīgiem jauniešiem, kas lieliskos zirgos traucas ap Campo.

Tu taču neiebildīsi, ja aizvedīšu tevi uz sacīkstēm? jautāja Nikolo. Pats teici, ka šogad tās apmeklēsi, un esmu pārliecināts, ka tās nāks tev par labu. Varēsi sēdēt uz skatuves blakus brāļiem un man, tēvocim un mūsu goda viesiem.

-Jā, papu, smagu sirdi apsolīja Falko, apzinādamies, ka sacīkšu laikā viņa Tālijā varbūt vairs nebūs.

*

Kad Čezare, Lučiano un Doktors Detridžs atgriezās no Santa Finas, Paolo mājās viņus sagaidīja necerēta viešņa -Rafaela. Nekādu labu vēsti viņi neatveda. Taču manušiete, šķiet, par nepatikšanām jau zināja.

Mani atsūtīja Aurelio, Rafaela tieši pateica. Sak, varbūt jums vajadzīga palīdzība.

Varbūt arfistam piemīt septītais prāts? brīnījās Paolo.

Aurelio redz to, ko citi nepamana, atbildēja Rafaela,

pat neredzēdams, ko redz citi.

Pasakiet viņai, teica Lučiano, manušiem var uzticēties!

Esam zaudējuši kaut ko vērtīgu, iesāka Paolo. Neparastas izcelsmes zirgu. Tikai nedēļu vecs, tomēr augumā krietni lielāks par vienaudzi parastu zirgu. Viņš var lidot.

Rafaela pavisam pieklusa.

Zhou volou? viņa godbijīgi pajautāja. jums viņš ir?

Bija, ar rūgtumu balsī atbildēja Čezare.

Viņš bija mūsu labā zīme, piebilda Paolo, dzimis Aunā, nolemts nest mums veiksmi, tā mēs cerējām. Tagad viss mainījies. Laikam kāds mūsu laimi nozadzis.

Tad lai zaglis gaida nelaimi, atbildēja Rafaela, ar jūsu atļauju palaidīšu tautā ziņu. Mums visās novada malās dzīvo radinieki, kāds varbūt būs ko manījis.

Kā tas nākas, ka jūs pazīstat šo zirgu sugu? jautāja Lučiano.

Mēs pazīstam visu sugu zirgus, atbildēja Rafaela, Zhou volou vēsti labu arīdzan manušiem.

Čezare saminstinājās.

Atvainojiet, ka jautāju, viņš sacīja. Bet, ja jūsējie saprot, cik zirgs vērtīgs, vai viņi to Aunam atdos?

Rafaela uzmeta viņam nopietnu skatienu.

Mēs neesam zirgu zagļi, viņa teica. Nezogam pat parastus zirgus. Spārnotais mūsu acīs ir svēta radība, un mēs uzreiz atdotu to atpakaļ īstajiem aizgādņiem.

Atvainojiet, ierunājās Čezare, gribu jums uzticēties, vienīgi esmu bezgala nobažījies par Merlu. Es palīdzēju viņai nākt pasaulē.

Skaidrs, atsaucās Rafaela. Es rīkotos tāpat.

*

Nozagt lidojošo zirgu nebija tik vienkārši. Enriko pusnaktī paslēpās krūmos, tikmēr Djego palaida augstu virs staļļa pagalma Merlu izvingrināt spārnus. Pavada bija garāka nekā parasti un kurn katm mirkli tā viegli varēja ieķerties koka zaros. Atbilstošā brīdī izlīdis no slēptuves un pārgriezis ādas pavadu, Enriko cieši tajā ieķērās otrs gals bija piesiets spārnotajam kumeļam.

Iegrožotais dzīvnieks krietni īsāko pavadu centās raut straujāk, līdz ar to aizvilkt Merlu tālāk no staļļa kļuva vēl grūtāk. Enriko nācās to vadīt, pašam atrodoties daudzus metrus zemāk; beidzot kumeļš laidās tikai nedaudz virs lauka, jo spiegs iemanījās viņu saudzīgi pietuvināt zemei. Jau krietnu laiku zvaigžņotajās debesīs tas nemaz nebija pamanāms. Drīz zirgs atkal stāvēja uz cietzemes. Sakļāvis spēcīgos, melnos spārnus, melnis trīsēdams stāvēja, tikmēr Enriko mierinoši runājās un tad uzmeta pār nodevīgajiem spārniem segu.

Lai nu kā, Enriko Santa Finā bija labi iekārtojies. Hercoga zīmīte atvēra spiegam di Kimiči vasaras pils durvis, kur viņam tika piešķirta visnotaļ ērta istaba, ari ēst un dzert varēja pēc sirds patikas. Melno kumeļu Enriko zagšus ieveda staļļa steliņģī (viņš uz karstām pēdām bija sadraudzējies ar Hercoga galveno zirgu puisi Nello). Nello labi zināja sava saimnieka raksturu, tāpēc, kad nakts melnumā parādījās svešais vīrs ar acīmredzot zagtu zirgu, viņš nepamirkšķināja ne aci, pat noprazdams, kas tas par zirgu. Citi zirgu puiši pret jaunpienācēju izturējās atturīgi prašņāt par Hercoga darījumiem neatmaksājās.

Enriko izstaigāja pili, pārsteigts par nesamērīgo istabu skaitu un kāpņu telpu izmēru.

Dia! viņš klusi izmeta. kas to būtu domājis, ka di Kimiči ir tādi bagātnieki!

Todien pilī valdīja rosme kā bišu stropā. No Hercoga bija pienākusi vēsts, ka viņš uz vairākām nedēļām atvedīs uz pili pastarīti. Falko sava jaukā rakstura, eņģeliskās ārienes un situācijas traģisma dēļ bija iemantojis patiesu pils ļaužu mīlestību. Pavārs steidza gatavot zēna iecienītos ēdienus, kalpones uzkopa viņa istabu un slaucīja putekļus pārējās oficiālajās telpās, lai Hercogam nebūtu, kur piesieties.

Kad uz ceļa no Remoras puses parādījās kariete, Enriko to vēroja no lodžijas virs galvenās ieejas. Spiegs bija nolēmis lieku reizi acīs nerādīties: lai Hercogs vispirms izmitina dēlu viņa istabā. Tagad Enriko devās uz stalli aplēst nopelnīto balvu. Atklāti sakot, nebija nekādas vēlēšanās tikties ar jauno Falko. Nello bija viņam izstāstījis par negadījumu. Spiegu, kas, daudz neprātodams, par attiecīgu samaksu spēja iegrūst otram ribās nazi, šķebināja slimības un fiziskas kroplības, sevišķi pie bērniem.

Džordžija bija atlaidusies gultā ar cietušo zirdziņu rokās, un pār vaigiem meitenei lija asaras. Likās, ka pēdējo divdesmit četru stundu laikā sabrukusi visa pasaule. Jau kuro reizi Džordžija nožēloja, ka otrdienas naktī nobijās un nestravagēja uz tāliju. kas zina, vai izdosies vēl kādreiz tur nokļūt. Nelietīgais Rasels tika cauri sveikā un vēl izplatīja zemiskas baumas par nekaitīgu draudzību. Kā tas viņam izdodas? Raselam taču nebija taisnība, ko tur runāt, bet māte ar Ralfu kāpņu telpā strīdējās par Džordžiju! Ai, kā meitene Raselu ienīda!

Džordžija iedomājās par Gaetano, Čezari un Lučiano, kas pret viņu izturējās ar cieņu un mīlestību. Arīdzan Falko. Turklāt pēdējā laikā Falko Džordžiju uzlūkoja kaut kā īpaši. Arī skolā viņai bija jauna draudzene Alise. Abas bija pasākušas iet kopā pusdienās un vairākas reizes bija tikušās pēc stundām. Cik jauki, ka līdzās ir draudzene! Ja ne Rasels, Džordžijas dzīve būtu ievērojami uzlabojusies. Bet tagad, dzīvodama zem viena jumta ar tik naidīgu cilvēku, viņa jutās kā sprostā un nespēja tikt vaļā no stresa. Ja iebiedēšanas kampaņa Raselam izdosies, Džordžijai aizliegs pat apmeklēt Goldsmita kungu.

Meitenei pēkšņi sagribējās būt tādai kā di Kimiči: bagātai, varenai, lai var iznīdēt ienaidnieku. Šobrīd meitene nedomādama iesūtītu Rasela istabā slepkavu. Mirkli vēlāk pašas domas viņu šausmināja. Tad, lūk, kā ir būt tādam kā Hercogs! Vienīgi viņam bija spēks un nauda. džordžija nokaunējās.

Pie istabas durvīm kāds pieklauvēja.

Džordžij! klusā balsī uzsauca māte. Vai drīkstu ienākt?

Mans kungs! Hercogam aiz muguras atskanēja čuksts. Ar lielu piepūli Nikolo izdevās saglabāt vēsu mieru. Viņš nesteidzīgi pagriezās.

Tu? ieraudzījis spiegu, Nikolo caur zobiem nošņāca. Tev tas padodas aizvien labāk.

Atvainojiet, ja jūs pārbiedēju, mans kungs, taisnojās Enriko. Taču man šķita, ka grasāties aizbraukt. Negribējās, lai jums tas ietu secen vēlos jums kaut ko parādīt.

Ievedis Hercogu stallī, Enriko virzījās uz tālāko steliņģi. Tumšāks pat par tumsu, kas viņu ieskāva, spārnus nolaidis, tur stāvēja lidojošais zirgs.

Tev izdevās! acīm mirdzot, iesaucās Hercogs. — Iegūt mazo brīnumu!

Pienācis tuvāk, Nikolo noglāstīja kumeļa purnu. Tas bēdīgi atbubināja.

Nello! iesaucās Hercogs. Panāc šurp!

No staļļa dziļumiem iznira Nikolo zirgkopis.

-Jūsu Gaišība, viņš palocījās.

Ko tu varētu mazulīša labā darīt? Nikolo jautāja.

Viņš mazliet padevies grūtsirdībai, mans kungs, paskaidroja Nello.

Gluži dabiski, piekrita Enriko. Ilgojas pēc mātes.

Bet zirdziņš tiks tam pāri, turpināja Nello. Nebaidieties, mans kungs. Rūpēšos par viņu kā par savu bērnu.

Es arī, mans kungs, piebalsoja Enriko.

Hercogs, uzmetis skatienu abiem vīriem, viegli nodrebinājās. Lai nu kā, Nikolo ticēja, ka viņi prot apieties ar zirgiem.

*

Žēl, ka šeit nav Džordžijas, bēdigi ierunājās Čezare.

Ko tad viņa var’ darīt tamī, kas nav pa spēkam mūsiem? -pajautāja Detridžs.

Laikam neko, atzina Čezare. Man tikai gribas, lai viņa zina par Merlu.

Bet vārteja laikam stabilizējusies, vai ne? piebilda Lu-čiano. Proti, kopš Džordžija sākusi stravagēt, abu pasauļu laiki saskaņojušies. Ja šodien viņas nav, tad, jādomā, tajā pasaulē pagājusi tikai viena nakts.

Nav teikts, ierunājās Paolo. Džordžija varētu rīt ierasties jau četrus gadus vecāka. Taču tev, iespējams, taisnība.

Nedz Lučiano, nedz Čezarem negribējās, lai Džordžija atgriezusies būtu vecāka par viņiem.

Pār Auna stalli gūla nospiedoša gaisotne. Nomeklējušies augu pēcpusdienu Santa Finā, vīri vēlā stundā atgriezās Re-morā ar domu nākamajā rītā meklēšanu atsākt. Neviens īsti neticēja, ka Merla pazudusi nejauši vai ka viņu atradīs kaut kur laukos klīstam savā vaļā. Pat ja tā būtu, neba kāds nepaturēs spārnotu zirgu, lai nodrošinātu laimi savam namam?

Ja kāds viņu jau atradis, Auna noslēpums, protams, vairs nebija noslēpums.

Varbūt kāds no jums tomēr izpļāpājās di Kimiči? jautāja Paolo.

Nekādā gadījumā, atbildēja Čezare. Mēs taču zirgus pat lāgā nepieminējām.

Nepieminējām gan, piebalsoja Lučiano. Turklāt, ja arī ko runājām, šaubos, vai viņi to atstāstīja tēvam. Nedz arī kādam citam.

Man rādās, tu tos kimiķus cel vai saulītē, iekoda Detridžs. Neba aizmirsies, ko šamie tev nodarīja? Un arīdzan Hercogienei.

Kā gan es varu to aizmirst? atbildēja Lučiano. Viņu darbību jūtu ik uz soļa. Bet abi jaunie nemaz nelīdzinās tēvam. Nedz arī brālēnam, ja tā padomā. Manuprāt, jaunajiem prinčiem dzimtas plāni nerūp.

Takš melnā avs precēs jauniņo Ariannu, lai tik iztaptu papucim, iebilda Detridžs.

Ak tā, teica Lučiano klusāk, nekā pašam gribējās, -jums tas jau zināms?

Audžutēvs neveikli sagrozījās.

Žēl, Lučian, bet māsters Rodolfo manim pasacīja, negribēju pat teikt, takš tu rādījies tik nešaubīgs tamī, ka jaunais kundzēns ir tevim draugs. Āre, ko tev sacīšu šamais ir sava papus dēls un darīs, ko tas pieteiks.

Bet kā būs ar Ariannu? jautāja Lučiano. Kā, jūsuprāt, rīkosies viņa? Pārdos sevi dēlam, bet pilsētu tēvam? Neko tādu Arianna nemūžam nedarīs. Viņa taču ir savas mātes meita!

Skaties, teica māte, noliksim uz cepeškrāsns, lai žūst, un būs tikpat kā jauns.

Zirdziņam atkal bija spārni, un šuves pat nemanīja. Mora bija godam pastrādājusi ar līmi.

Nē, iebilda Džordžija, viņš paliks manā istabā!

Māte nopūtās.

Dari, kā zini. Vienīgi, ja nenoliksim siltā vietiņā, līme sacietēs lēnāk.

Lai stāv uz palodzes, atbildēja Džordžija. Man nekur nav jāsteidzas. Negribu, lai zirdziņš atkal tiek Rasela rokās. Pati redzēji, ka viņš to salauza tīšām.

Tā bija patiesība. Skaidri varēja redzēt, ka spārni līdzeni atlauzti no zirdziņa muguras. Tomēr Morai negribējās ticēt, ka Rasels var būt tik mežonīgs. Morai gribējās normālu ģimeni, un tāpēc viņa nespēja skatīties acīs patiesībai: proti, ka viņas meita un padēls viens otru ienīst.

Džordžij, redzu, ka tu esi īsta nelaimes čupiņa, māte teica. Vai negribi uz laiciņu izkustēt no mājām?

Džordžija uzmeta mātei pārsteigtu skatienu. Ārsts Kenedijs uzskatīja viņu par pietiekami veselu, lai nākamajā dienā atgrieztos skolā: “Neliela pārpūlēšanās, tā semestra beigās gadās. Pārāk daudz mājasdarbu,” tāds bija ārsta slēdziens.

Bet ko teiks skolā? Džordžija pajautāja.

Nu, tu taču nākamajās divās dienās vari iedzīt, māte atbildēja, mājasdarbus vairs neuzdod! Alises māte, starp citu, apvaicājās, vai tu negribi svētdien braukt kopā ar Alisi pie viņas tēva uz Devonu. Alise jautājusi, vai tu varēsi, viņiem tur, vai zini, ir zirgs.

Zinu, Džordžija apskurbusi, daudz nedomādama atbildēja. Nudien nenāktu par ļaunu aizlaisties no mājas gaisotnes, turklāt vilināja arī iespēja pabūt ilgāku laiku kopā ar Alisi. Visvairāk Džordžiju priecēja tas, ka Alise par viņu apvaicājusies. Viņas taču sadraudzējās pavisam nesen. Bet kā būs ar stravagēšanu vai no devonas varēs tikt uz remoru? ej nu sazini, vai ar cietušu talismanu vispār izdosies stravagēt.

Kur jūs ar Alises mammu satikāties? Džordžija jautāja, cenzdamās iegūt laiku.

Viņa piezvanīja man uz darbu, atbildēja māte. Kad tu šodien neieradies skolā, Alise uztraucās. Gribējusi uzaicināt tevi pati, bet baidījusies, ka tu līdz semestra beigām skolā neparādīsies.

Es jau labprāt, piekrita Džordžija.

Mora atviegloti nopūtās. Viens pusaudža hormonu komplekts uz bridi laukā no mājām, tikmēr varbūt izdosies pārliecināt Ralfu, lai Džordžijas prombūtnes laikā pamnā ar Raselu. Labi arī, ka Džordžija nevarēs tikties ar to dīvaino vīrieti, kuru piemineja Rasels, pirms Mora pati nepārliecināsies, kas un kā.

*

Falko kliboja lejā pa milzīgajām vasaras pils kāpnēm. Augu ritu viņš gaidīja Lučiano, cerēdams satikt arī Džordžiju. Bet neviens neparādījās. Pils, visu pamesta, slīga klusumā, un Falko pamazām zaudēja drosmi. Nav jau grūti pašapzinīgi spriedelēt ar stravaganti par jauno dzīvi džordžijas pasaulē, bet ko tad, ja plāns izgāzīsies? Varbūt talismans viņam nemaz nekalpos. Ko tad, ja viņš velnišķīgi iesprūdīs kaut kur pa vidu starp abām pasaulēm? Tad jau labāk nīkuļot šeit, nevis šķirties no dzīves, te vismaz viss pazīstams.

Ja stravagēšana tomēr vainagotos ar panākumiem, Falko zināja, kā ģimene bēdāsies, sevišķi jau Gaetano un tēvs. Taču, kopš atklājās Falko aiz muguras kaltie Hercoga plāni piesaistīt viņu baznīcai, zēns saprata, ka tēvs uz viņu raugās citādi nekā uz brāļiem. “Aiztaupīšu viņam vilšanos,” Falko nozvērējās, “tad jau labāk pazust uz visiem laikiem.”

Falko pameta skatienu lejup uz kāpnēm nez cik pakāpienu vēl atlicis un tad atpakaļ, lai redzētu, kāds ceļa gabals pievārēts. Ar acs kaktiņu Falko manīja aiz kolonnas pazibam zilu apmetni. Ne jau pirmo reizi. Skaidrs, bez viņa un kalpiem pilī uzturas vēl kāds.

Pēkšņi pie lielajām parādes durvīm kāds pieklauvēja, un pēc brīža sulainis ieveda Lučiano. Falko, ieraudzījis jauno stravaganti, nopriecājās, lai arī viesis ieradās viens.

Lučiano bija skrējis pa diviem pakāpieniem reizē: Falko nepaspēja ne atjēgties, kad stravagante bija klāt.

Atvaino, ka nokavējos, Lučiano teica. Bet man visu rītu vajadzēja būt pilsētā citā uzdevumā. Mums ar tevi jāparunājas zem četrām acīm.

Ceturtdien, saudzīgi nocēlusi spārnoto zirdziņu no palodzes, Džordžija to aplūkoja. Izskatījās tā nekas. Uzmanīgi ievīstījusi talismanu biezā, polsterētā papīrā, meitene iebāza to kabatā. Šodien jāpaņem zirdziņš uz skolu, bet vakarā jāpalūko, vai tas spēs aiznest viņu uz Remoru.

Alise jau bija klasē. Ieraudzījusi Džordžiju sveiku un veselu, draudzene atplauka smaidā. Džordžija tiešām jutās krietni labāk, nepatikšanu dēļ viņa pat nebija cerējusi iemigt, tomēr beigās naktī atpūtās un tagad jutās krietni možāk nekā jelkad pēdējās dienās.

Vai brauksi ar mani uz Devonu? Alise piereģistrēšanās laikā čukstus pajautāja. Mana mamma vakar vakarā ar tavējo runāja.

Džordžija piekrītoši pamāja.

-Jā, paldies! Ar lielāko prieku! Vai drīkstēšu jāt uz tava zirga?

Protams, atbildēja Alise. Darīsim to pēc kārtas.

Alise, čukstēja Džordžija, vai tu māki jāt uz neapseg-lota zirga?

Alise tik tikko paspēja pamāt, kad Jeitsas kundze aizrādīja viņām, lai nepļāpā.

Lučiano pārsteigts lūkojās garajā balles zālē. Tālajā galā zem pārvalkiem stāvēja mūzikas instrumenti, simtiem spoguļos vīdēja divi istabas vidū apstājušies zēni viņš un Falko. Maz ticams, ka jauno di Kimiči atspulgs iepriecināja.

Vai te nav… mazāka? telpas? Lučiano pajautāja.

Būs labi tepat, atbildēja Falko. Neviens šurp nekad nenāk, vienīgi ģimenes svinībās.

Falko klibodams šķērsoja balles zāli.

Pie loga ir tīri mājīgi, viņš sauca.

Lučiano pēkšņi palika žēl vientuļā zēna, kas plašo, drūmo namu bija pārvērtis savā karaļvalstī. Piesēduši viņpus rēgai-najām arfas un klavesīna aprisēm, zēni klusītēm runāja par Džordžiju un Falko bēgšanas priekšdarbiem.

Manuprāt, teica Lučiano, tev jāveic ģenerālmēģinājums.

Kas tad tas? brīnījās Falko.

Kaut kas līdzīgs Stellata priekšsacīkstēm, vingrināšanās, -paskaidroja Lučiano. Jāpagaida, lai Džordžija atnes tev talismanu, un tad abi lūkosiet stravagēt. džordžijas pasaulē tad būs rīts, varēsi savām acīm pārliecināties, vai tev tur patiks. Manuprāt, nevienu lēmumu nevar pieņemt, visu iepriekš nenoskaidrojot. Tur būs pavisam citādi, Lučiano pamāja uz tukšo balles zāli.

Bet es jau gribu, lai nav tā kā šeit, sacīja Falko. Kā tu domā, kad viņa ieradīsies?

Lučiano apķērās, ka pats to nezina. Pirmo reizi par visiem laikiem viņš par Džordžiju uztraucās.