Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

25. nodaļa. Enas uzrašanas

Nikolo sēdēja klubkrēslā, turēdams klēpī Falko, no kura bija palikusi tikai ārējā čaula. Viņi bija divi vien, pārējie bija aizgājuši uz pili pārrunāt ar Pāvestu laulību lietas. Pa logu ieplūda dienas pēdējā gaismiņa, savirpinādama dejā sīkus puteklīšus.

Ir laiks, teica Hercogs un, viegli, viegli pielicis apmetņa malu pie zēna sejas, to piespieda.

Falko juta spēju grūdienu, tadu ka zibens triecienu, kas uzrāva viņu kājās. Augums bija piebriedis smags, pa jaunam stingrs. Džordžijas pasaulē zēns nekad nebija juties īpaši viegli un tagad atskārta, ka līdz šim brīdim viņš tajā līdz galam nebija ieradies.

Beidzot tas noticis, Falko pārsteigts sev teica. Mans iepriekšējais ķermenis nomiris.

Pieklibojis pie loga, Falko atrāva vaļā aizkaru. Pār Isling-tonu debesis kāpa saule, istabā iespīdēja pirmie tās stari. Nostājies ar muguru pret logu, zēns ieraudzīja pār gultu stiepjamies tumšu ēnu.

Tagad es palikšu šeit uz visiem laikiem, viņš teica, juzdamies tik vientuļš kā nekad dzīvē.

*

Džordžija pamodās agri, sagatavojusies uz visu, ko diena tai sniegs. Un pirmo tā pasniedza Raselu. Viņš ielauzās Džordžijas istabā, atgrūzdams kumodi ar plecu kā leļļu mēbelīti.

Paskat tik! Rasels iesaucās. Vai tas būtu šķērslis, lai netieku iekšā?

Ko tev, Rasei, vajag? garlaikotā balsī jautāja Džordžija.

Gribu zināt, kur tu biji pagājušajā naktī, apsēzdamies uz Džordžijas gultas, Rasels tīri omulīgi uzsāka. Tikai nepūt pīlītes par solījumiem. Vam saderēt, ka biji kopā ar to kroplīti.

Nebiju gan, Džordžija atbildēja, un tā bija patiesība. Neraugoties uz mūžīgā spīdzinātāja ielaušanos viņas personīgajā dzīves telpā, meitene saglabāja neparastu mieru.

Iztulkojis Džordžijas bezkaislību kā izaicinājumu, Rasels nolēma, ka jāprasa uzstājīgāk.

Varu saderēt, ka biji kopā ar čali. Vam derēt, ka ar kaut kādu kropli.

Kā tad, attrauca Džordžija. Neko citu jau tu nespēj izdomāt. Vispār jau es biju ar diviem čaļiem, kas, spriežot pēc kuplā meiteņu pulka, ir nāvīgi seksapīli.

Rasels izvalbīja acis.

Sadzēros sarkanvīnu, izdejojos pēc sirds patikas, Džordžija turpināja, atcerēdamās nakti Remorā. Visi uzsauca man tostus, un saņēmu veselu sieku sudraba.

Man viss skaidrs, novilka Rasels. Kārtējā sapņošana, tāpat kā piekrišana skolā vai pielūdzējs.

Ne pa jokam aizkaitināts par Džordžijas nevērīgo runas veidu, Rasels paaugstināja balsi.

Taču, kā allaž, ziepju burbuļi, kas beigās izšķīst, vai ne? Tu esi neglīta histēriķe. Nevienam tu nepatic un nemūžam nepatiksi, ja nu vienīgi bezcerīgām neveiksminiecēm kā Alise vai kropliem pusmuļķiem kā tavs niķeļa pakaļa!

Rasei! parādījušies durvīs, vienā balsi iesaucās Mora un Ralfs.

Džordžijai nekas nebija jāstāsta. Rasels uzbrukuma laikā, kas faktiski bija viņa parastā Džordžijas spīdzināšana, meitenes nesatricināmības dēļ paaugstināja balsi tiktāl, ka vecāki dzirdēja katru vārdu. Tagad abi, lūkodamies istabā pār kumodi, izskatījās tik satriekti, ka Džordžijai sametās viņu žēl. Ne vienu reizi vien Džordžija bija teikusi, kā Rasels pret viņu izturas, bet nu, kad viņi dzirdēja to savām ausīm, Džordžijai bija vienalga.

Paraustījusi plecus, meitene noplātīja rokas. Rasels pagrieza pret viņu niknumā piesarkušo seju.

Tu man par to samaksāsi, viņš nošņācās.

Par ko tad? Džordžija neapjuka. Tu jau pats uzsāki. Es taču kā vienmēr biju savā istabā!

Nikolo noņēma apmetni no Falko sejas. Lēnā, mokošā Falko nāves gaidīšana bija galā. Dēls beidzot bija radis miem, un Hercogs varēs viņu lepni apbedīt. Falko mirstīgās atliekas Hercogs aizvedis uz Džilju un guldīs dēlu di Kimiči ģimenes kapenēs. Jāsameklē tā sieviete kā viņu sauca, Mīle? -, lai uzceļ pieminekli. Varbūt pat uzbūvēs atsevišķu kapelu. Domāt par tādām lietām bija vieglāk nekā noskatīties, kā Falko lēnām izdziest.

Hercogs lūkojās uz mīļoto dēlu un tad, atmetis galvu, iekaucās. Izdzirdusi kliedzienu, ieskrēja Beatriče. Viņa jau bija ceļā uz slimnīcu, lai atbrīvotu tēvu no garās sēdēšanas nomodā. Dzirdot baiso Hercoga jūtu izpausmi, Beatriče saprata, kas noticis.

Taču, ienākusi istabā, viņa satriekta sastinga. Pirmais, ko ievēroja Beatriče, bija Hercoga mati. Vēl vakar tie šķita visumā melni, šur tur caurausti sirmām šķipsnām. Tagad tie bija viscaur balti. Dienas laikā Nikolo bija novecojis par desmit gadiem. Pēc pirmā trieciena Beatriče ievēroja vēl kaut ko, kā dēļ viņai vajadzēja vairākkārt pārkrustīties.

Vakara gaismā Hercoga iespaidīgais augums meta uz grīdas ēnu. Falko ķermenis slīga pār tēva klēpi kā mirušais Kristus Džiljas dievnamā, bet… nemeta ne mazāko ēnu.

Ievērojis, kur skatās Beatriče, Hercogs pieklusa. Viņš stāvēja ar Falko līķi rokās, kas bija viegls kā spalviņa. Nesteidzīgi piegājis pie gultas, Nikolo novietoja tajā dēlu. Taču ēnā Hercoga rokās, šķiet, nekā nebija, un gultā viņš it kā neko neielika.

Nikolo skatiens sastapa Beatričes acis, un šoreiz viņa pārmeta veiksmes zīmi, nākamajā mirklī atkal pārkrustīdamās.

Lučiano atradās pilī, Rodolfo istabā, kopā ar savu skolotāju un Ariannu. Visus trīs bija pārņēmis uztraukums. Rodolfo un viņa māceklis bija jutuši, ka zem kājām sakustas zeme, it kā pilsētā būtu sākusies zemestrīce.

Kas noticis? jautāja Arianna viņa neko tādu nejuta.

Rodolfo bija devies pie spoguļiem un noregulējis tos uz dažādām vietām. Lučiano apsēdās līdzās Ariannai un nedroši viņu apskāva.

Viss būs labi, viņš centās meiteni mierināt, lai gan pats nejutās drošs. Ariannu pēkšņi pārņēma nogurums, un viņa atbalstījās pret Lučiano.

Gribu mājās, jaunā Hercogiene klusi teica. Brauksim atpakaļ uz Belecu!

Manuprāt, vērts par to padomāt, piebalsoja Rodolfo.

Te pēkšņi istabā bez uzaicinājuma ielauzās satracināts

svešinieks. Tikai pēc mirkļa viņi pazina, ka tas ir Hercogs. Nikolo mati bija sniegbalti, acis no negulēšanas sarkanas.

Man teica, lai meklēju tevi šeit, Nikolo vērsās pie Lučiano. Tevi, kam savulaik nebija ēnas! Tagad stāsti, ko nodarīji manam dēlam!

Vai viņam kļuvis ļaunāk, Jūsu Gaišība? apvaicājās Arianna.

Viņš ir miris, atbildēja Hercogs. Miris, bet nedzīvais ķermenis nemet ēnu. Kas man spēs to izskaidrot? Vecais pestelis vai arī tas, kas seko viņa ļaunuma pēdās?

Piepeši Nikolo uzmanību piesaistīja viens no Rodolfo spoguļiem. Lučiano pārņēma šausmas: spogulī bija viņa bijusi guļamistaba, un tajā, saņēmis rokās galvu, uz gultas sēdēja Falko. Rīta saulē uz segas viņam aiz muguras krita skaidri izteikta ēna.

Tāds skats Hercogu satrieca līdz galam. Trauslais saprāta un veselības stāvoklis nespēja to panest. Nikolo nesamaņā nogāzās uz grīdas. Piegājis pie Hercoga, Rodolfo, čukstus murminādams, pārvilka ar roku viņam pār acīm.

Nu viņš gulēs stundām un pamodies neko neatcerēsies, -stravagante sacīja. Tomēr mums tolaik jābūt jau gabalā.

Rodolfo aši izjauca spoguļu iekārtas un, kamēr Arianna sauca kalpus, salika tās somā. Arianna paskaidroja, ka Hercogs, stāstot par sava dēla nāvi, aiz bēdām pēkšņi saļimis nesamaņā. Kalpi aiznesa Nikolo uz viņa istabu un devās ziņot Pāvestam.

Tiklīdz Falko ienāca viņu mājās, Džordžija saprata, kas noticis. Falko atbrauca kopā ar Malholendiem, tāpēc uzreiz parunāties nesanāca, taču meitene ievēroja pie viņa kājām ēnu, bet acīs gaismu.

Pec dažam minūtēm palazzo campanile saka dunēt zvani un pilsēta ieslīga sērās.

Kā tev iet? Džordžija spēja izmest tikai ierasto sveicienu, cenzdamās pateikt pēc iespējas vairāk.

Viss kārtībā, Falko atbildēja, un tā arī bija.

Vecāki bariņā čukstus sarunājās. Rasels bija aizgājis ciemos pie draugiem; nākamajā dienā viņam bija paredzēts doties ceļojumā uz Grieķiju gan Mora, gan Ralfs gribēja dabūt viņu laukā no mājām. Gaisotne šobrīd bija pavisam citāda nekā iepriekšējā vakarā, kad tie paši cilvēki bija sanākuši cepināt uz iesma Džordžiju. Patlaban rūpju bērns bija Rasels, bet Džordžijas grēki atkāpās otrajā plānā.

Džordžij, pēkšņi ierunājās Ralfs. Vai tu nevarētu aiziet un uzvārīt mums visiem kafiju?

Meitene saprata, ka pieaugušie vēlas parunāt bez viņas klātbūtnes.

Nikolass varētu tev palīdzēt, piebilda Vikija.

Tā nu abi dabūja kāroto laiciņu divatā. Tā bija bezgala gara kafijas vārīšana. Džordžijai vajadzēja pastāstīt Falko par sacīkstēm, Čezari un Merlu, un svinībām Aunā. Vēl arī par Gaetano un Frančesku. Savukārt Falko par brīdi, kad viņš atguva ēnu.

Interesanti, kā tas atsauksies uz Lučiano, prātoja Džordžija. Tavs tēvs mums piedraudēja. Proti, ja ar tevi kas notiks, tad…

Tagad jau es vairs Tālijā atgriezties nevaru, vai ne? -jautāja Falko.

Bez Tālijas talismana ne, atbildēja Džordžija.

Falko izskatījās tik sašļucis, ka Džordžija neizturējusi izvilka no kabatas Merlas melno spalvu un to viņam pasniedza.

Ņem, Džordžija teica. Es kā stravagante sniedzu tev šo talismanu. Esmu pārliecināta, ka viendien tā tevi turp aiznesīs.

Kamēr ceļotāji no visiem atvadījās, viņu vajadzībām uz Auna zvaigznāju tika atvestas vairākas karietes! Rodolfo grasījās uz Belecu braukt kopā ar Silviju, atvēlēdams Lučiano savu vietu līdzās Ariannai. Arīdzan Detridžam nebija jābrauc vienatnē. Ar viņu kopā uz Belecu devās Frančeska savākt Albāni namā savu mantību. Gaetano bija atnācis uz stalli atvadīties no līgavas.

Jaunais di Kimiči saņēma uzdevumu ziņot tēvam par bele-ciešu steidzīgo aizbraukšanu. Gaetano bija gatavs uz visu, lai tikai kliedētu Nikolo aizdomas un niknumu pret Lučiano, taču pie stravagantu apvāršņa jau vilkās tumši padebeši.

Paolo un Teresa atvadījās no viesiem. Lučiano, Čezare un Gaetano sarokojās viņi bija trīs no pieciem, kas nesen ceļā uz Belle Vigne noslēdza vienošanos. Pilsētā vēl aizvien dunēja Falko ardievu zvani Lučiano šķita, ka viņa ausīs tie skanēs mūžam.

Atvadies manā vārdā no žokeja aizstājēja, kad viņš atkal parādīsies, jaunā Hercogiene vērsās pie Čezares. Esmu pārliecināta, ka nākamgad sacīkstēs redzēšu tevi aizstāvam Auna krāsas.

Noteikti, Jūsu Gaišība, atbildēja Čezare, nevarēdams vien beigt jūsmot par skaisto Belecas kundzi.

Neaizmirsti atgādināt, lai rūpējas par manu brāli, čukstus piebilda Gaetano, pēc tam balsī piekodinādams bele-ciešiem: Bet jūs Masku pilsētā gādājiet manā vietā par Frančesku. Skaitīšu stundas līdz brīdim, kad viņa atgriezīsies pie manis Džiljā.

Palūk, novilka Arianna. Pie labas gribēšanas, kā redzu, jūs spējat būt romantisks. Protams, es par viņu parūpēšos.

Visi trīs stravagantes atvadoties apskāva Paolo. Katrs saņēma no pārējiem enerģiju, tikpat daudz sniegdams pretī. Pēc brīža karietes jau ripoja uz Saules vārtu pusi. Ceļā viņi panāca spilgti ģērbtus cilvēkus, rotājušos ar lentēm un mūzikas instrumentiem rokās.

Apstājies! uzsauca Arianna kučierim uz bukas. Vai nevēlaties mums pievienoties? viņa pavaicāja Rafaelai. Mums vietas pietiek, tāpat arī ceturtajā karietē, ja neiebilstat braukt kopā ar manām ceļasomām.

Pateicamies, Jūsu Gaišība, atbildēja Aurelio abu vietā,

bet pārgājiens ir mūsu garā ceļojuma sastāvdaļa. Nešaubos, ka mūsu ceļi reiz atkal krustosies ja ne Ziedu pilsētā, tad jūsu hercogistē.

Es arī ceru, sacīja Arianna. Gribētos vēl kādreiz paklausīties manušu mūziku.

Džordžiju sodīja ar aizliegumu visu semestri apmeklēt nodarbības jāšanā. Smagi, taču nebija nemaz tik traki. Šovasar Džordžija bija daudz jājusi, un Remoras pieredze tik ātri neaizmirsīsies. Turklāt pēc Merlas visi parastie zirgi savā ziņā nestu vilšanos, tāpēc Džordžija labprāt attālināja brīdi, kad nāksies salīdzināt.

Bija ari labas vēstis. Uz Franciju Džordžija tomēr brauks, bet Rasels, kā paredzēts, nākamajā rītā dosies uz Grieķiju.

Beidzot māte un Ralfs viņas domstarpības ar Raselu sākuši ņemt par pilnu.

Tagad saprotu, kāpēc gribēji savas istabas durvīs slēdzeni, skumji atzinās māte, kad Ralfs ierīkoja tajās jaunu.

Nožēloju, ka neieklausījos tevī agrāk, kad teici par Raselu.

Esmu šokā par sava dēla rīcību, piebilda Ralfs.

Viņš jau no sākta gala turēja uz mani ļaunu prātu, -sacīja Džordžija. Laikam jau aiz greizsirdības, ka apprecēji manu mammu.

Nu beidzot visam pielikts punkts, sacīja Ralfs. Mēs ar Moru nolēmām, ka viņam būs jāapmeklē konsultācijas.

Un viņš piekrita? brīnījās Džordžija.

Ralfs ar Moru saskatījās.

Ne gluži, atzinās Ralfs. Tomēr uz Grieķiju palaidām ar norunu, ka pēc atgriešanās viņš ies pie psihologa.

Sarunas laikā Džordžijai tikpat kā akmens no pleciem novēlās, lai gan tāpat bija skaidrs, ka Rasels zaudējis pār viņu varu. Ienāca prātā Paolo vārdi: “Visu laiku jau viņš tev blakus nebūs. Atceries, ka nekas nav mūžīgs nedz labais, nedz ļaunais.”

Līdz Rasela aizbraukšanai Džordžijai ar viņu mnāt vairs nesanāca. Tonakt meitene nolēma nestravagēt. “Varbūt esmu gļēvule,” Džordžija domāja, “tomēr, neizgulējusi zaudēto miegu, ar Hercogu netikšos.”

Bet nākamajā naktī bija jau par vēlu. Rasels aizbrauca un līdz ar viņu etrusku zirdziņš. Šoreiz Džordžijai šķita, ka talismanu vairs nekad neredzēs.

Viens no pirmajiem Pavesta pilī ar līdzjūtības apliecinājumiem ieradās spiegs Enriko. Ap roku viņam bija melna lente.

Spiegam pateica, ka Hercogs aizmidzis, bet viņu pieņems Pāvests. Saglaudis matus, Enriko devās uz tikšanos.

Svēto tēv, nometies Ferdinando di Kimiči priekšā ceļos un noskūpstījis viņam gredzenu, okšķeris iesāka.

Ak, sacīja Pāvests, pamādams, lai Enriko ceļas augšā.

Vai esi dzirdējis par mūsu lielajām bēdām?

Protams, protams, atbildēja Enriko, drausmīgi, drausmīgi, tiešām tā domādams.

Līdzās mūsu visjaunākā prinča nāvei tas it kā būtu niecīgs zaudējums, turpināja Pāvests, tomēr jāsaka, ka man nācās piedzīvot vilšanos, kad neviens no mūsējiem Stellata neguva uzvaru. Mēs abi ar brāli esam tikpat kā izsisti no sliedēm.

Man tiešām žēl, Svēto Tēv, sacīja Enriko. Bet ko gan iespēj viens cilvēks pret likteņa varu? Jums jāpiekrīt, ka Dievietes griba šoreiz nebija mums labvēlīga.

Es jau nu tādām ķecerībām nepiekritīšu, nekauņa tāds! -Pāvests pietvīcis attrauca. Kā baznīcas galva neticu nekādām dievietēm!

Tas tikai tāds teiciens, Svēto Tēv, Enriko veikli atguvās un, izlikdamies, ka pakasās un nokāsējas, pārmeta veiksmes zīmi. Pāvests saviebās.

Gribēju tikai pateikt, turpināja spiegs, ka ne jau viss cerētais piepildās tāpat kā jaunajam princim nebija lemts dzīvot. Rāvos vaiga sviedros, lai sacīkstes notiek pēc plāna, taču remorieši ir māņticīgi un žokeji, ieraudzījuši spārnoto skaistuli, apjuka izņemot to no Auna.

It kā es nezinātu, kurš uzvarēja, īgni attrauca Pāvests,

tomēr piekritu: kopš tā zirga piedzimšanas Aunā mūs vajā neveiksmes. Bet šobrīd jādomā, ko iesākt ar tevi, sacīkstes taču beigušās. Manuprāt, tu varētu pavadīt uz Džilju manu brāli, kad viņš atkopies ar dēla ķermeni dosies ceļā. Hercogs tev darbu noteikti atradīs.

Uzzinājis, kurā dienā būs operācija, Falko nevarēja sagaidīt, kad varēs to pateikt Džordžijai. Viņš piezvanīja, un klausulē atskanēja meitenes izmisusī balss.

Kā tā, pazudis? Falko nesaprata.

Rasels līdz brīvdienu beigām aizbrauca uz Grieķiju un laikam paķēra līdzi manu talismanu, bet varbūt sabojāja to pavisam. Viņš solījās man atriebties un, kā izskatās, pa tukšo nerunāja.

Vai, cik žēl! atbildēja Falko. Kā tu domā, varbūt vari izmantot Merlas spalvu? Ja vēlies, es tev to iedošu.

Vada otrā galā iestājās ilgs klusums.

Laikam jau nav vērts, Džordžija beigās teica. Ne jau man tā tika nesta. Diez vai darbosies.

Nogulējis divpadsmit stundas no vietas, hercogs Nikolo pamodās ar jauniem spēkiem. Viņš pieprasīja izsaukt savu personīgo sulaini, lai tas viņu noskuj un pielīdzina sirmos matus, bet pēc tam ieturēja pamatīgas brokastis par mierinājumu bērniem, kas viņam vēl bija palikuši. Gribējās nolikt bēdas malā un atgriezties pie ierastajām intrigām. Iepriekšējo dienu Nikolo atcerējās kā pa miglu. Prāta stūrītī Nikolo apzinājās, ka Falko nenomira gluži tā, kā viņš bija stāstījis, tomēr noslēpumu grasījās apbedīt reizē ar dēlu.

Lai nu kā, Nikolo nespēja aizmirst to, kas notika pēc Falko nāves. Dēla aiziešanā mūžībā bija kaut kas pārdabisks, saistīts ar stravagantēm, lai gan Nikolo ne par ko nespēja atcerēties, ko bija redzējis Rodolfo spoguļos. Hercogs apņēmās ar divkāršu spēku vērsties pret stravagantēm un atklāt, ko viņi īsti pieprot.

Šajā nolūkā Nikolo lika atsaukt abus dēlus, lai noturētu ģimenes apspriedi. Pirmais ieradās Gaetano, un vēsts, ko viņš paziņoja tēvam, nebija no patīkamajām.

Aizbraukuši? Belecieši aizbraukuši? Nikolo nesaprata.

Neko nepaskaidrojuši, pat pieklājības dēļ nepalikdami uz mana dēla bērēm?

Hercogiene visai pārliecinoši lūdza, lai es jums viņas vietā atvainojos, tēvs, Gaetano turpināja. Nevēlējāmies ari jūs modināt, kad jūs pēc tik ilgiem laikiem beidzot aizmigāt. Jau no paša sākuma bija paredzēts, ka viņi aizbrauks tieši vakar, turklāt Hercogiene uztraucās, ka ilgi pamestas novārtā darīšanas viņas pilsētā. Belecā divas nedēļas nebija nedz viņas, nedz Reģenta, un jūs jau zināt, cik neaizsargāta var kļūt hercogiste, ja valdnieka nav mājās.

Pats esmu izbraucis no Džiljas uz divtik ilgu laiku, -nicīgi izmeta Nikolo.

Bet pret jums, tēvs, taču neviens neuzdrīkstas sacelties, -iebilda Gaetano. Hercogiene valda nepilnu gadu vai brīnums, ka viņa jūtas apdraudēta.

Pēdējais laiks arī mums izklīst pa savām pilsētām, turpināja Nikolo. Jāplāno nozīmīgi pasākumi bēres, kāzas un vispārējs karš pret stravagantēm.

Bet kāpēc? drosmīgi iebilda Gaetano. Tāpēc, ka zaudējām Falko? Šaubos, vai tur vainojami viņi.

Nikolo uzmeta dēlam nesaprotošu skatienu.

Lūdzu, tēvs, Gaetano turpināja. Falko beidzot radis mieru. Vai tiešām mēs neesam spējīgi aizmirst asinsatriebību un klusi sērot?

Tu neko nesaproti, teica Nikolo. Notikušajā iejaukti stravagantes, vismaz Rodolfo. Es kaut ko redzēju… kaut ko nedabisku. Tur darbojas burvestība, un es esmu apņēmies to lietu izpētīt līdz galam.

Goldsmita kungs nolēma doties īsā atvaļinājumā. Ielicis skatlogā uzrakstu SLĒGTS, viņš devās ciemos pie Džordžijas. Mājās bija ari Mora, kas, ieraudzījusi pie durvīm Goldsmita kungu, satrūkās. Lai nu kā, viņa uzvārīja tēju un pat apsēdās pie galda.

Es uz vairākām nedēļām aizbraukšu, Goldsmita kungs iesāka. Tāpēc nolēmu iegriezties pie jums un pateikt. Vakar vakarā man piezvanīja brāļadēls un piedāvāja pavadīt brīvdienas kopā ar viņu un ģimeni pie Norfolkas ezeriem.

Džordžija nopriecājās. Goldsmita kungs ne ar vārdu nebija pieminējis ģimeni, un viņa bija iedomājusies, ka vecais vīrs varbūt jūtas bezgala vientuļš.

Negribējās, lai tu vai Nikolass, atnākuši uz veikalu, ieraudzītu slēgtas durvis, Goldsmita kungs turpināja. Vasarās es to reti kad atstāju, taču šoreiz izdevība ir tik kārdinoša, ka grēks būtu to neizmantot.

Vai jūsu brāļadēls dzīvo tieši Norfolkā? painteresējās Mora.

Nē, Kembridžā, atbildēja Goldsmita kungs. Tur meklējamas mūsu ģimenes saknes. Arīdzan sievai.

Nemaz nezināju, ka bijāt precējies, teica Džordžija.

Zaudēju savu sievu jau labi sen, paskaidroja Goldsmita kungs. Bērnu mums nebija. Taču brālim ir trīs mazdēli, un tagad radusies iespēja ar viņiem uz nebēdu paburāt.

Pēc Goldsmita kunga aiziešanas māte atvainojās Džordžijai.

Es par Goldsmita kungu kļūdījos, viņa teica. Rādās -jauks večuks. Pie visa vainīgi Rasela apmelojumi.

Džordžija māti apskāva.

Tagad tam vairs nav nekādas nozīmes, viņa teica.

Ieradies Santa Finas pili savākt naudu, Enriko saskrējās ar Hercogu. Nikolo di Kimiči klīda pa plašā nama istabām, kā kaut ko meklēdams.

Mans kungs, Enriko minstinādamies iesāka.

Hercogs satrūcies apmetās uz papēža, bet tad atslāba.

Ā, tas esi tu, spiega dvēsele, viņš sacīja. Šeit nav ko okšķerēt tikai tukša pils un vecs vīrs.

Varbūt varu jums kaut kā pakalpot, Jūsu Gaišība? jautāja Enriko. Uzzinājis par jauno princi, es noskumu.

Hercogs Nikolo brīdi padomāja.

Saki man, viņš teica, ja tev būtu jāapbedī mīļākais bērns, ko tu ieliktu viņam līdzi zārkā?

Enriko nebija bērnu, un pēc Džuliānas pazušanas mazas cerības pie tādiem tikt. Bet iztēles spiegam netrūka.

Varbūt kādu nieciņu no bērnības, mans kungs? Iemīļotu rotaļlietu? Greznumlietiņu vai bildi?

Bildi? Jā, tev taisnība.

Hercogs izņēma no krekla iekšpuses miniatūm.

Nešķiros no tās kopš sievas Benedetas nāves. Pienācis viņas laiks pieskatīt mūsu bērnu kapā. Es savu esmu padarījis.

Džordžija bija atnākusi pie Malholendiem, lai pirms Francijas ceļojuma atvadītos.

Kā tev šķiet, vai tu vēl kādreiz aizceļosi uz Remoru? -Falko pajautāja.

Cerams, smagi nopūtusies, atbildēja Džordžija. Pasakaina zeme, un man tā pietrūkst Čezares un viņa ģimenes.

Manuprāt, cilvēks, pēc kura tu ilgojies visvairāk, Remorā nemaz nedzīvo, klusi iebilda Falko.

Džordžija neatbildēja. Laikam jau Tālijā viņa savas jūtas nespēja slēpt tā kā savā pasaulē.

Vai tu biji pārsteigta, kad Hercogiene manam brālim iedeva kurvīti? Falko nelikās mierā.

Ne pārāk, atbildēja Džordžija. Lai cik tīkams, viņš tomēr ir di Kimiči.

Bet kā ar mani? jautāja Falko. Vai es ari esmu tīkams?

Tu jau vairs neesi nekāds di Kimiči, vai aizmirsi? atbildēja Džordžija. Tagad tu esi Hercogs un viendien varbūt kļūsi par Malholendu.

Bet tomēr vai esmu tīkams?

Neaušojies! atbildēja Džordžija. Kas pēkšņi visiem lēcies? Šķiet, pēc uzvaras Stellata viņa abās pasaulēs kļuvusi neatvairāma. Protams, esi, redzēdama, ka Falko sagumst, Džordžija piebilda. Nevaru to izteikt vārdos, viņa, pēkšņi kaut ko atcerējusies, teica. Bet man pret tevi vienmēr būs īpašas jūtas, jo tu esi saikne ar manu dzīvi citā pasaulē, par kuru neviens cits nezina.

To pateikusi, Džordžija pieliecās un Falko apskāva, uzspiezdama viņam uz vaiga skūpstu.