Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

21. nodaļa. Ej un atgriezies ar uzvaru!

Nav laika lauzīt galvu, uzmetis ašu skatienu kolonnai ar plīvojošo karogu, teica Paolo. Pati saproti, šodien nav vērts vicināt pātagu! Pietiks, ja tu izturēsi visus trīs apļus ap Campo. nav svarīgi, kura pēc kārtas šķērsosi finiša taisni.

Paolo novēlējums piepildījās: Džordžija trasi beidza pēdējā. Taču varēja būt arī citādi, jo sāncenši visumā bija līdzvērtīgi un zirgi gāja plecs pie pleca. Par purna tiesu uzvarēja Ūdensvīrs ar zirgu vārdā Uccello (putns). jauniņais žokejs mūždien bija izsalcis, un, par nelaimi, īsi pirms kāpšanas zirgā kāds ievēroja viņu ieturam brokastis. Līdz ar to zēnam uz mūžu pielipa iesauka Salsiccio (cīsiņš).

Arīdzan Džordžija tika pie palamas, turklāt ne visai glaimojošas. Iepriekšējā kārtā viņa nebija redzēta un tagad gaidīja paskaidrojumus: kur gaidīt, kurā mirklī kāpt zirgā, ko darīt tālāk. Džordžiju nokristīja par Zonzo, kas tāliski nozīmē miegainā , taču tas izklausījās tīri mīļi, un pret viņu visi izturējās laipni, ieskaitot sāncenšu žokejus.

Runas par Čezares pazušanu apskrēja Remoru vēja spārniem. Neviens nešaubījās, ka Auna žokejs novākts: Čezare taču apdraudēja di Kimiči izredzes. Tamlīdzīgi gadījumi jau bija pieredzēti.

Aunam nudien neveicas, Rikardo vērsās pie Enriko, kad abi skatījās ceturto kārtu.

Drausmīgi, piekrita Enriko. Bet tās jau tikai priekšsacīkstes. Varbūt aizstājējs vēl sasparosies.

Rikardo nogrozīja galvu.

Izlaista kārta ir bīstama pazīme, zirgu meistars teica.

Diez vai viņi atgūsies.

Lai nu kā, jātnieks Aunam bija atrasts. Žokejam savs vārds žūrijai bija jānosauc tikai galveno sacensību rītā. Pēc tam nekādas izmaiņas netika pieļautas. Tātad, ja Čezare tiešām nolaupīts, Aunam no Stellata sacīkstēm vajadzēs izstāties. Nevarētu teikt, ka Enriko gribēja, lai Auns izstājas, pietiktu jau, ka šis zvaigznājs neuzvar.

Lai gan skrējiena laikā Džordžijai sametās bail, pēc sacīkstēm viņa bija pacilātā garastāvoklī. Nebija jau tik traki, kā viņa bija gaidījusi. Sacīkstes nebūt nebija tik nežēlīgas kā televīzijā redzētās Palio. bet tās jau bija tikai priekšsacīkstes, īstās varētu izvērsties pavisam citādi.

Arianna sacīkstes vēroja, stāvēdama balkonā līdzās Rodolfo.

Kas tad nu? Hercogiene vērsās pie tēva. Auna zirgā nesēž žokejs, bet stravagantd

Čezare pazudis, atbildēja Rodolfo. Mūsuprāt, nolaupīts. Paolo izšķīrās, ka Čezares vietā jāstartē Džordžijai.

Neteiktu, ka viņa ar savu uzdevumu tika galā, piezīmēja Arianna. Tāds iznākums aplaimos hercogu Nikolo -Belecas zvaigznājs palicis pēdējais.

Ja neuzvarēs Kundze vai Dvīņi, Auna sakāve vien Hercogam gandarījumu nesniegs; neaizmirsti, ka sacīkstēm jāatspoguļo di Kimiči kundzība Tālijā, skaidroja Rodolfo.

Arianna nopūtās.

Kāpēc tu noklusēji, ka Remanas stravagante ir meitene? -viņa jautāja.

Manuprāt, es tev neko neteicu, tikai pieminēju, ka ieradies jauns stravagante. vai tad nav vienalga?

Vai tu zināji, ka viņi ar Lučiano draudzējušies?

Doktors Detridžs teica, ka abi mācījušies vienā skolā. Detridžs domā, ka skola uzbūvēta vietā, kur senos laikos atradusies viņa laboratorija.

Ko tu par viņu domā? nerimās Arianna.

Šobrīd esmu uz Džordžiju un Lučiano bezgala noskaities par to, ko viņi nodarīja Falko, atbildēja Rodolfo. Tomēr meitene ir drosminiece, viņai var uzticēties ja ko palūdz, neatsaka.

Kā tev šķiet, vai viņa ir glīta? Arianna nelikās mierā.

Rodolfo uzreiz neatbildēja. Viņš cieši ieskatījās meitai sejā,

taču sarežģītās maskas dēļ nevarēja saprast, ko viņa īsti domā.

Pēc dažām dienām viss būs garām, Rodolfo mierināja Hercogieni. Mēs ar tevi un Lučiano atgriezīsimies Belecā. Pēdējais mēnesis izdzisīs no mūsu atmiņas, kā nebijis.

Skaidrs, tu domā, ka viņa ir glīta, skumji novilka Arianna.

Nē, tādā veidā kā tu ne, atbildēja Rodolfo, ja Džordžija ir tipiska nākotnes pasaules pārstāve, tad tur jaunām sievietēm skaistums kā tāds vispār nepiemīt. Taču acīm viņa ir tīkama.

Manām gan ne, Arianna klusi izdvesa.

Rodolfo, ja arī dzirdēja, tad neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.

Čezare plānoja bēgt. Maz ticams, ka paveiksies, tomēr vienalga jādomā, kā izkļūt laukā, citādi jāsajūk prātā. Pēdējās divas reizes ēdienu piegādāja viens vīrs, taču bruņots. Lai cik izmisīgi Čezare gribēja bēgt, tomēr saprata, ka mesties virsū lielākam, spēcīgākam, ar dunci bruņotam vīram būtu veltīga spēku izšķiešana.

Čezares iecerētais plāns bija grūti īstenojams. Zēns bija nolēmis atteikties no atnestā ēdiena un dzēriena. Kuņģis aiz izsalkuma rāvās čokurā, rīkle izkalta, turklāt ieslodzījumā jau aiz garlaicības vien, godīgi sakot, neatlika nekas cits kā domāt par ēdamo, taču nokļūt Campo delle Stelle Čezare vēlējās vēl vairāk, tāpēc, sakodis zobus, nogrūda šķīvjus uz putekļainās grīdas, lai ēdamais viņu nekārdina.

*

Džordžija dzīvoja uz nervu sabrukuma robežas. Paolo, atvedis viņu atpakaļ uz Aunu, sīki apstāstīja, kas gaidāms nākamo pusotru dienu laikā. Tovakar bija paredzētas vēl vienas sacīkstes, kam sekos gari mielasti visos zvaigznājos, un vai-rums remoriešu paliks nomodā līdz pašam rītam, dzerdami un spriezdami par sacīkstēm. Uzreiz pēc rītausmas visi žokeji dosies uz dievkalpojumu katedrālē, un tad pēc beidzamajām priekšsacīkstēm žokeju vārdi tiks oficiāli iesniegti sacīkšu ierēdnim, līdz ar to apstiprinot vakara sacīkšu dalībniekus.

Pat gadījumā, ja Čezare brīnumainā kārtā atrastos, pēc Džordžijas vārda iereģistrēšanas sarakstā viņai tāpat vajadzētu ar Arkandželo jāt Stellata sacīkstēs. pēc ierakstīšanas sarakstā žokeju vairs mainīt nedrīkstēja. Pēc tam, rīta pusē, notiks pēdējās priekšsacīkstes. Ap pusdienlaiku Džordžija varētu atvilkt elpu, bet ap diviem pēcpusdienā sāksies pulcēšanās lielajām sacīkstēm, kurām par godu visi parādes dalībnieki,

ieskaitot žokejus, ietērpsies dzimtā zvaigznāja krāsās, un karognesēji ar bundziniekiem virzīsies uz katedrāles pusi.

Rādās, man šeit būs jāpaliek bez pārtraukuma, uztraukusies secināja Džordžija.

Nebūs jau tik traki, — atbildēja Paolo. Taču līdz ar tumsu tev vajadzētu būt uz vietas gandrīz visu laiku. Vai spēsi?

Vai tas nav pārlieku bīstami? Džordžija jautāja, pēkšņi nobažījusies, ka viņai, tāpat kā Lučiano, varbūt nāksies palikt Tālijā uz visiem laikiem.

Nedomāju vis, sacīja Paolo, jāaprunājas ar Doktoru Detridžu un Rodolfo. Tomēr, manuprāt, vērts riskēt. Varbūt tieši tāpēc tu atradi ceļu pie mums.

“Jāriskē,” nolēma Džordžija, bet skaļi pateica: Vai paspēšu vēl aizstravagēt uz mājām? man šis tas jānokārto.

Uzkāpusi bēniņos, kurus domās jau sauca par savējiem, Džordžija paņēma rokās talismanu. Taču miegs nenāca ne lūdzams. Prāts bija pārāk nodarbināts. Ja izrādīsies, ka Paolo tiešām taisnība un tā ir Džordžijas misija šajā pasaulē, proti, jāt Stellata sacīkstēs un novērst auna zvaigznājam publisku apkaunojumu, tad iznāk, ka palīdzēt Falko nemaz nav bijis viņas pienākums. Varbūt Rodolfo tiešām taisnība un viņai jāatgādā Falko atpakaļ? Bet vai tas maz iespējams? Gaetano stāstīja, cik izvārdzis un trausls patlaban ir viņa brālis, ko uz dzīvības un nāves robežas notur tikai silts piens ar medu, ko zēnam liek mutē ar karoti. Sešpadsmitā gadsimta Tālijā barošanas sistēmu nebija.

*

Rodolfo ieradās Aunā tikties ar Lučiano. Viņi nekad vēl nebija pa īstam strīdējušies, un tagad abi jutās neveikli.

Lučiano, iesāka Rodolfo. Mums atkal jārunā par Falko. Zinu, ka Džordžija pilnībā ierauta sacensībās un tas tiešām ir svarīgi tomēr viņai jāatgādā Falko atpakaļ viņa ķermenī, kamēr vēl nav par vēlu. Manuprāt, šajā pasaulē viņš ilgi neizturēs.

Tu jau nezini, teica Lučiano. Viss ir krietni sarežģītāk. Falko dzīvo pie maniem vecākiem.

Rodolfo uzmeta zēnam pārsteigtu skatienu.

Sarežģīti būtu par vāju teikts, viņš teica. Kuram tad tas iešāvās prātā?

Džordžijai, atzinās Lučiano. Tajā pasaulē visu kārtoja viņa. Vispār jau Džordžija ir svēti pārliecināta, ka tieši tāpēc ieradusies Tālijā.

Rodolfo iegrima domās.

Džordžija ir stravagante, reģents teica. būtu savādi, ja viņa tā alotos. Tomēr viņa atšķirībā no tevis nav apguvusi zinības. Šādi pasākumi var iedragāt arī stravagēšanas ceļa darbību. vai atceries: toreiz, kad pārtulkojies, tavas pasaules laiks aizsteidzās trīs nedēļas uz priekšu. Rāvāmies vaiga sviedros, kamēr līdzsvarojām datumus. Mums izdevās abas pasaules saskaņot, lai arī gadu ziņā palika četru gadsimtu starpība. Nevar zināt, kas notiks, ja Falko šeit nomirs. Ko tad, ja viņam jāaiziet mūžībā jau šodien? Kazi, tā pasaule aizsteigsies mums vēl tālāk priekšā, un Džordžija, nākamreiz ieradusies Tālijā, jau būs večiņa? Turklāt rīt viņai noteikti jāpiedalās sacīkstēs.

Baigā jezga, atzina Lučiano, izlaizdams pirkstus caur matiem. Nesaprotu, kāpēc viss tā samezglojies. Viss sākās ar to, ka sadraudzējāmies ar di Kimiči.

Kā tas īsti notika? jautāja Rodolfo.

Lučiano mirkli padomāja. Vainīgi manuši, viņš iesāka.

Klausījāmies visi viņu mūzikā, un tā arī sākās.

Zinti? jautāja Rodolfo. Ja tā, tad neticu, ka notikusi kļūda.

Viņš smagi nopūtās.

Būs vēlreiz jāaprunājas ar Džordžiju, bet patlaban nav īstais laiks. Nav jau teikts, ka bez manas ziņas nenotiek vēl kaut kas.

Rodolfo uzlika roku uz Lučiano pleca.

Džordžija nakts vidū dirnēja savā istabā. Jau atkal viņa kala plānus kā izbrīvēt laiku Remorai, kā izkļūt laukā no mājām, kā pierunāt Falko atgriezties Tālijā. Rit piektdiena, visi darbā, un Džordžija, neradīdama aizdomas, varēs augu dienu pavadīt ārpus mājām. Taču vēl jāizstrādā plāns vakaram un nākamajai dienai. Tad mājinieki jau gaidīs viņu pārrodamies.

Klusītēm piecēlusies, Džordžija ieslēdza galda lampu. Pēc tam, paņēmusi papīra lapu, uzrakstīja zīmīti mammai. Paklusām nokāpusi lejā, viņa nolika zīmīti uz virtuves galda -brokastlaikā māte atradīs. Nākamais plāna posms būs krietni sarežģītāks. Jātiek uz Malholendu mājām un jāgādā, lai Falko nakts vidū ielaiž viņu iekšā. Iedomājoties pastaigu pa Londonas ielām nakts melnumā, Džordžijai dūša saskrēja papēžos.

Remorā pilnā sparā ritēja sagatavošanās darbi gada lielākajām nakts svinībām. Nākamnakt svinības notiks tikai vienā zvaigznājā, tur sauks tostus, bet Stellata priekšvakarā visi zvaigznāji vēl varēja lolot cerības. Pilsētas ielās tika iznesti koka galdi uz āžiem un krēsli, ik virtuvē burbuļoja katliņi ar mērci, sievietes simts dažādos veidos grieza mīklu makaroniem. Tirgū sabrauca pajūgi ar salātiem un dārzeņiem, kas pazuda, lāgā neparādījušies uz tirgoņu letēm. Mucas ar alu un vīnu ripoja pa ielām uz katra zvaigznāja centrālo laukumu gatavas kalpot nakts dzīrēm.

Lepnākā maltīte bija paredzēta katedrāles skvērā, kas bija galvenā Dvīņu pulcēšanās vieta (šo pasākumu vadīs Pāvests). Tomēr arī pārējie ļaudis tikpat līksmi sēdēs savos zvaigznājos pie Stellata mielasta galdiem.

Pāvesta pilī patlaban tika noturēta di Kimiči apspriede par to, ko kurš darīs svētku vakarā. Sākotnēji bija paredzēts, ka hercogs Nikolo un vairums viņa bērnu pusdienos pie Kundzes, bet pēc tam dosies oficiālā vizītē pie Dvīņiem, iespējams, pilnvarojot Karlo un Beatriči pārstāvēt ģimeni Džiljas sabiedroto zvaigznājā. Patlaban neviens vēl nezināja, vai būs iespējams izvilināt Nikolo laukā no slimnīcas uz pietiekami ilgu laiku, lai viņš piedalītos jelkādā mielastā.

Viesos atbraukusī Hercogiene ar savu tēvu, protams, sēdīsies pie Pāvesta galda Dvīņu zvaigznājā, un kādam no di Kimiči, visticamāk, Gaetano, nāksies kavēt viņai laiku.

Rinaldo pusdienos Kazā kopā ar brāli Alfonso, tagadējo Vo-lanas hercogu. Pārējie di Kimiči jau pamazām ieradās uz lielajām sacīkstēm. Frančeskas brālis Filipo pārstāvēs Belonu -abi apmeklēs Svaru mielastu, bet abas jaunās princeses -Lučija un Bianka ieradīsies no Fonecas, lai dotos pie Vērša. Pat vecais Moresko princis ar neprecēto dēlu un mantinieku Ferrando bija laikus ieradies Remorā, lai piedalītos Skorpiona mielastā.

Pilsētā mudž no di Kimiči, ienācis Ariannas istabā Pāvesta pilī, paziņoja Rodolfo.

Mēs jau to paredzējām, atbildēja Arianna. Visiem taču jāredz ģimenes vareno uzvara, tāpat arī kaunpilnais Be-lecas zaudējums. Tāpēc jau tiku šurp aicināta.

Ne tāpēc vien, Arianna, Rodolfo jaunajai Hercogienei atgādināja. Tuvojas diena, kad tev jāsniedz atbilde Gaetano.

Viņš man vēl neko nav jautājis, atbildēja Arianna.

Sasniegusi Malholendu nama durvis, Džordžija atviegloti nopūtās. Iet tumsā pie Falko bija bezgala baisi. Daudzviet nedega ielu apgaismojums, visi nami slīga tumsā, izņemot atsevišķus gaišus taisnstūra jumtistabu logus, kur kāds mācījās vai izklaidējās, vai arī mocījās bezmiegā.

Viens no naktsputniem bija Falko Džordžijai tiešām paveicās. Sasmalstījusi pie ārdurvīm puķu kastē riekšavu grants, meitene smaidīdama svieda to Falko logā. Tikpat kā bērnībā lasītā piedzīvojumu romānā un nu beidzot arī dzīvē. Pēc pāris metieniem lasot romānu, tas gan šķita viegli meitenes pūles vainagojās panākumiem atvērtajā logā parādījās tumšmataina galva.

Falko! izdvesa Džordžija, cik skaļi vien uzdrīkstējās. Vai nevari ielaist mani iekšā?

Nācās ilgi gaidīt, kamēr klibais zēns, cik ātri un klusu vien spēdams, nokāpa līdz ārdurvīm. Džordžija pirmo reizi mūžā jutās tik priecīga, kādu ieraudzījusi un ieslīdēdama no draudīgās tumsas namā. Pielikusi lūpām pirkstu, viņa pamāja, lai Falko aizbultē durvis.

Klusītēm abi uzzagās augšā pa kāpnēm un, pat nonākuši Falko guļamistabas drošībā, uzdrīkstējās runāt tikai čukstus: lai nedzird Vikija un Deivids.

Džordžija pārlaida skatienu istabai, ko apgaismoja nakts-lampiņa pie Falko gultas. Tobrīd viņa asāk nekā jelkad apzinājās, ka tā ir Lučiano bijusī guļamistaba, no kuras viņš uz visiem laikiem izraidīts svešumā. Taču šonakt Džordžijai bija jābūt visnotaļ praktiskai, tāpēc viņa uzmeta ašu skatienu durvīm istabas pusē.

Labi, meitene nočukstēja, durvīs ir slēdzene. Tev būs jāaizslēdz durvis no iekšpuses.

Auna zvaigznāju rotāja sarkani dzelteni karogi, galdus klāja sarkani dzelteni galdauti, ielās namu sienas no vienas vietas bija aprīkotas ar smalki apgleznotām koka lāpām, kas gaidīja tumsu, lai iedegtos. Visur vīdēja uzzīmēti Auna simboli, bērni staigāja cepurītēs ar auna ragiem.

Paolo mājās mazuļi jau dusēja, lai gan meitenītes piekrita iet gultā tikai ar karodziņiem. Džordžija nokāpa no bēniņiem, aizvien ģērbusies žokeja zīda tērpā. Paolo un Teresa meiteni apskāva.

Laiks doties uz sacīkstēm, teica Paolo.

Lai veicas! novēlēja Lučiano un meiteni apskāva. Džordžija tobrīd apņēmās censties sasniegt ko vairāk, ne tikai noturēties zirga mugurā. Visas Auna cerības taču saistījās ar Džordžiju, vēl vairāk to vēlējās arī Lučiano.

Visi bija vienisprātis, ka priekšsacīkstēm nav lielas nozīmes, tomēr gaisotnē jautās, ka tā vis gluži nav. Džordžija pirmoreiz pa visiem laikiem palika Remorā pa nakti. Jācer, ka sagatavošanās darbi Londonā neizgāzīsies. Izmetusi visu no galvas, meitene koncentrējās tikai uz sacīkstēm.

Šoreiz Džordžija nebija pēdējā. Pie finiša taisnes viņa atjāja desmitā, apsteigdama Kazu un Vēzi. Auna līdzjutēji aplaudēja, un, ja nebūtu uzvarējušas Zivis ar savu žokeju II Re (karalis) un zirgu Noī (nē), džordžija savu veikumu uzskatītu par panākumu. Viņai atstājot trasi, vairākas Zivis svilpa un izkliedza, domājams, tāliešu rupjības.

Lai nu kā, mājup Džordžiju pavadīja sajūsminātu Auna līdzjutēju pūlis, skandinot: “Zonzo! Zonzo!" un “Montone! Montone (auns)!”

Arkandželo tika palaists atvēsināties savā zālainajā aplo-ciņā, tikmēr Džordžiju samīļoja daudzi nepazīstami cilvēki,

pliķēdami viņai pa muguru un veltīdami cildinošus vārdus. Džordžija, izglābusi Aunu no negoda, tika atalgota ar cilvēku mīlestību.

Neko tamlīdzīgu meitene vēl nebija piedzīvojusi, nekad agrāk nebija guvusi publisku atzinību un tagad apskurba vairāk nekā no sarkanvīna, kas viņai tika dāsni piedāvāts. Džordžiju aizveda pie galvenā galda līdzās lielajam Auna dievnamam Santa Trinitā, un meitene ar prieku atklāja, ka sēdēs līdzās Lučiano un Doktoram Detridžam. Pirmīt viņa bažījās, ka abi būs aiztraukušies līdz ar jauno Hercogieni pie Dvīņiem. Pie galda sēdēja vēl kāda viešņa Silvija Bellīni -, kur gan citur vēl viņa varēja baudīt svētku mielastu, ja ne Belecai tuvajā zvaigznājā? Montonieši pārplūdināja Auna galveno ielu Via de Montone. pamazām vien visas vietas pie garajiem galdiem aizpildījās, iedegās lāpas, un sākās svētki.

Sarīkojumu atklāja Paolo, skaļā balsi lūgdams visus apklust.

Montonieši! zirgu meistars iesāka. Vēlos iepazīstināt jūs ar mūsu žokeju, kas rīt piedalīsies sacīkstēs, Džordžio Grādi!

Nodārdēja aplausu vētra.

Džordžio zibens ātrumā stājās mana dēla Čezares vietā, un par to esam viņam mūžīgi parādnieki.

Nogranda kārtējās gaviles. Tad uz dievnama kāpnēm parādījās Santa Trinitā priesteris, un džordžijai vajadzēja iet saņemt no viņa rokām īpašu žokejcepuri. Tā bija Auna krāsās, taču metāla, krasi atšķirīga no mīkstās žokeja cepures, ko Džordžija nēsāja priekšsacīkstēs. Meitene satrūkās, iedomājoties, ka šādu cepuri saņem tāpēc, ka galvenajās sacīkstēs visiem žokejiem rokās zibēs ādas pātagas, ar kurām tie cits citu šaustīs.

Pēc tam atkal piecēlās Paolo un kā Auna Capitano runāja par zvaigznāja godu un Stellata sacīkšu īpašo lomu katra cilvēka dzīvē. Sev par šausmām, Džordžija saprata, ka pārējie gaida no viņas runu. Meitene savu mūžu nebija publiski uzstājusies. Te pēkšņi notika kaut kas pavisam negaidīts. Paolo sēdēja pa kreisi no Džordžijas, Lučiano pa labi, bet viņam līdzās Doktors Detridžs. Džordžija, jau viegli apskurbusi no vīna, . piecēlās, lai runātu, un pēkšņi ievēroja, ka Detridžs un Lučiano sadodas rokās. Ar otai roku Lučiano satvēra Džordžijas zīda tunikas stērbeli, un Paolo viņai otrā pusē rīkojās tāpat.

Kad Džordžija atvēra muti, lai runātu, viņas augumā ielija dīvains spēks. Pašas balss šķita neparasti piesātināta, vārdi paši slīdēja pār lūpām. Meitene juta, ka viņa kļuvusi daiļrunīga, lai gan vēlāk no teiktā neatcerējās ne vārda. Vispār jau Džordžija mnāja par mīlestību pret Remoru, jo sevišķi pret Aunu, solīdama nākamajā dienā nežēlot pūles, lai attaisnotu sev dāvāto uzticību, taču vēlāk vārdi atmiņā šķita saplūstam kopā.

Lai nu kā, Auna ļaudīm jaunā žokeja runa gāja pie sirds: Džordžija apsēdās dārdošu aplausu pavadījumā. Stravagantes, pievienodamies aplausiem, atlaida rokas, un meitene juta pēkšņus spēka atplūdus. Silvija, pārliekusies pār blakus sēdošo Detridžu, klusā balsī Džordžijai pateica: — Vai zini, viņiem derētu rītdienai sarūpēt tev bārdiņu.

Džordžija iesmējās. Viņa bija draugu saimē.

Šī nakts iespiedās meitenes atmiņā uz mūžu. Bija tik satraucoši atrasties Remorā, kad laukā jau biezē tumsa, redzēt lāpu apgaismotās ielas, kopā ar visiem Remanas gada nozīmīgākās nakts svinībās dziedāt un skandināt, turklāt vēl būt goda viesim, kam pie labā sāna sēž Lučiano un viņai uzsmaida ko vēl vairāk varēja vēlēties? Džordžijai ienāca prātā: ja remorieši tik līksmi svētī līdzdalību sacīkstēs, tad kā, augstā debess, būtu uzvaras gadījumā? Tomēr šīs domas meitene paturēja pie sevis. Arkandželo bija lielisks zirgs, abi pamazām vien bija saraduši, bet viņa jau nebija Čezare. Meitene nolēma samierināties lai notiek kas notikdams.

Jo tumšāka kļuva nakts, jo skaļāk skanēja dziesmas; kas par to, ka balsis aizsmaka. Par Džordžiju, Paolo, Arkandželo, Aunu un visiem pārējiem, ko montonieši atcerējās, tika uzsaukti tosti. Iestājās svinīgs bridis, kad Paolo aicināja iedzert par Čezares veselību, “lai kur viņš būtu”, bet Lučiano čukstus piebilda: Un par Merlu.

Galdi vai lūza no ēdieniem tajos netrūka nedz pikantu dārzeņu sacepumu ar ķiplokiem un garšvielām, nedz smalkos ūdenskrešu veidojumos saliktu jūras dāvanu un dažnedažādu veidu makaronu (lielākoties tomēr līku auna ragu formā), mežacūku gaļas mērces, spinātu un ciedru riekstu; tur bija arīdzan grauzdēts sitenis un vistas gaļa, bļodas ar pupiņām -zaļām, baltām un sarkanām, apaļi siera rituļi maigi, mīksti, arī zili un smaržīgi, un ēdienus tik nesa un nesa klāt.

Starpbrīdī, kad tika aiznesti koka šķīvji, Džordžijai un Lučiano pa vidu iespraucās kāds stāvs apmetnī. Samta kapuce nolaidās, un Džordžija sastapa Ariannas violeto acu skatienu. Jaunā Hercogiene bija bez maskas. Ievilcis elpu, Paolo atkal pacēla glāzi tostam. Ariannas klātbūtni atklāti atzīt nevarēja -atrazdamās šeit bez maskas, jaunā Hercogiene, protams, bija ieradusies inkognito. paolo nespēja iedomāties, kā Ariannai izdevās aizlaisties no Dvīņu mielasta. Lai nu kā, viņš uzsauca kārtējo tostu Auna zvaigznājam labvēlīgajai pilsētai, un pār Via de Montone nogranda: “beleca!”

Beleca! piebalsoja Džordžija, nedroši iemalkodama no sudraba kausa.

Paldies, līksmā balsī pateicās Arianna, un paldies par to, ka šodien nebiji pēdējā. Izskatās, ka rīt mans zvaigznājs tomēr kaunā nekritīs.

Džordžiju jaunā Hercogiene valdzināja. Ne jau ar skaistumu (jāsaka gan, ne jau kā liktenīga kinozvaigzne skaistā tērpā ar dārgakmeņiem), bet ar savu un Lučiano pagātni, kas bija Džordžijai nezināms posms zēna dzivē, tāpat ari ar pilsētas svarīgo un bīstamo neierobežotās valdnieces lomu un pretošanos di Kimiči klanam.

Vai tu ieradies kopā ar Rodolfo? jautāja Lučiano.

Nē, atbildēja Arianna, nenolaizdama acis no Džordžijas. Pietika jau ar manu aizbildināšanos pēkšņas galvassāpes, vai zini. Rodolfo bija jāpaliek un jāpārstāv mūsu pilsēta. Bet es taču nevarēju nenovēlēt veiksmi mūsu žokejam!

“Nesarkšu,” nodomāja Džordžija, juzdama, ka Paolo atkal pieskaras ar roku viņas tunikai. Bet Lučiano gan izskatījās nepārprotami satraukts. Atrasties Hercogienes tuvumā bija tikpat kā ievest ēdamistabā meža zvēru ej nu sazini, ko tas sadomās darīt. Jā, zināmā mērā kaut ko līdzīgāku meža zvēram par pieglaudīgo, smalko Hercogieni bija grūti iztēloties.

Patlaban Arianna mazliet atgādināja savu māti abas bija iesaistījušās bīstamā spēlē. Džordžija iedomājās, ka viņai varbūt Aunā briesmas nemaz nedraud, lai gan viesu vidū tomēr varēja atrasties spiegi galvenajā skvērā pie mielasta galdiem taču sēdēja simtiem cilvēku. Meitene pirmoreiz nejuta pret Ariannu greizsirdību vai godbijību, bet tikai apbrīnoja viņas, jaunās valdnieces, drosmi.

Te pēkšņi Džordžija notvēra sev pievērstu Ariannas skatienu.

Mēs abas esam līdzīgākas, nekā tu vari iedomāties, -Arianna klusā balsī teica. Abas maskējamies, un, iespējams, mums ir kopējs noslēpums.

Šī piektdiena Islingtonā Falko šķita bezgalgara. Ne uz mirkli zēnu neatstāja bažas, ka var piezvanīt Mora un lūgt pasaukt Džordžiju. Turklāt bija smagi tik ilgi dzīvot neziņā par Remoras notikumiem.

Varbūt dosimies pastaigā? ierosināja Vikija. Tu izskaties tāds kā nomākts.

Falko pirmajā acumirkli gribēja atteikties, bet tad nosprieda, ka neko labāku jau nevar vēlēties. Ja viņa nebūs mājās, nevajadzēs melot Džordžijas mātei. Un, ja viņi abi aizies, atkritīs ari bažas, ka Vikija var ienākt Falko istabā. Tomēr atstāt māju nebija viegli, zinot, ka uz grīdas blakus viņa gultai šķietamā miegā dus Džordžijas augums. No ārpuses Falko istabas durvis nebija aizslēdzamas.

Bija jauka, karsta diena, un Vikija aizveda viņu mašīnā uz parku tas gan nebija tālu, taču iešana Falko sagādātu grūtības. Parkā viesojās atrakcijas, kas trīspadsmitgadigu zēnu divdesmit pirmajā gadsimtā varētu garlaikot, bet Falko par visu bija sajūsmā.

Viņi iekāpa Spoku vilcienā, izbraukājās ar lielo panorāmas ratu, karuseli, elektriskajām mašīnām. Falko ēda stikla vati, piedzerdams klāt zilu Slusb puppie, taču, izkāpis no mašīnas, atkal juta izsalkumu.

Vai jums nebūtu iebildumu, ja es apēstu dedzinošo karsto sum? falko lūdza vikijai.

Vikija acumirklī neapķērās, kur tas nopērkams, brīnīdamās, ka zēns kaut ko tādu iedomājies. Bet par Nikolasu jau neko nevarēja zināt. Dažkārt Vikijai šķita, ka viņš tikai tēlo atmiņas zudumu, citreiz atkal radās sajūta, ka šis tas Londonas sadzīvē zēnu patiesi mulsina. Tādās reizēs Vikija nosprieda, ka Moras O’Gradi teorija par patvēruma meklēšanu varbūt tiešām ir pareiza.

Aplaizījis lūpas un pirkstus, Falko tīksmi nopūtās. Jaunajā pasaulē bija tik daudz brīnišķīgu ēdienu un visi tik viegli sasniedzami!

Manuši allaž cēlās pirms rītausmas, bet Dievietes dienā vispār negāja gulēt. Nakti Aurelio un Rafaela aizvadīja Campo delle Stelle kopā ar grāciju, veco draudzeni no Lauvenes. Austot pilnmēnesim, viņi klusēdami stāvēja ar seju pret austru-miem. Turpat drūzmējās arī citi manuši spilgti krāsainos apģērbos.

Tiklīdz debesīs uzlēca mēness, manuši uzsāka dziesmu. Aurelio nebija vienīgais muzikants arfas, flautas un nelielas bungas vienojās garīgā, Dievieti cildinošā dziesmā, kas ilga visu nakti.

Viens otrs remorietis, kas bija palicis nomodā un rītausmā vēl negulēja, redzēja manušus, kas cēla rokas pret austošo sauli, dzirdēja skaļo, žēlabaino dziesmu par Dievieti un viņas pavadoni. Tā ik gadu aizsākās Stellata ar senāko slepeno rituālu, ko zināja tikai daži pavalstnieki un kas ievadīja turpmākos dienas notikumus.

*

Džordžijai tonakt sanāca gulēt mazliet vairāk nekā manu-šiem, un, ieraudzījusi gaismojamies debesis, meitene atviegloti nopūtās. Pirmajai naktij Remorā meitenei bija ierādīta atsevišķa istaba Paolo mājās.

Gulēt bēniņos ir pārlieku bīstami, paskaidroja Paolo. Negribam, lai mums nolaupa ari otru žokeju.

Pēc ielās aizvadītās garās svētku nakts Džordžija uz pāris stundām ieslīga snaudā, taču pēc brīža pamodās, dzirdot mājai ar maziem bērniem un dažiem viesiem raksturīgos trokšņus. Taču torīt līksmais brokastu ļembasts gāja vaļā bez Džordžijas. Viņai līdz ar pārējiem vienpadsmit žokejiem bija jādodas uz Duomo (Doms, katedrāle), bet pēc tam jāgavē.

Džordžija nebūt nebija cīrulis un nebija radusi iztikt bez brokastīm. Ari baznīcā gājēja viņa nebija. Iespaidīgā katedrāle ar melni baltajām joslām un vīraka mākoni pārņēma meiteni savā varā pilnīgs pretstats iepriekšējai naktij, kad Džordžija tika celta godā. Lai visu vērstu vēl ļaunāku, dievkalpojumā piedalījās tikai ducis žokeju, lai gan Duomo priekšā drūzmējās visu zvaigznāju līdzjutēji.

Džordžija modri vēroja, ko dara citi, un pielāgojās rituālam. Dzirdot, ka Salsiccio zarnas "spēlē maršu", meitene pasmaidīja: kādam gribējās ēst vairāk nekā viņai. Tomēr kopumā ceremonija bija svinīga. Džordžija cieši ieskatījās Pāvestā, kas vadīja dievkalpojumu. Pāvesta, Gaetano un Falko tēvoča, pilī meitene bija viesojusies ne vienu reizi vien, taču tikusies ar viņu vaigā nebija. Pāvests un Hercogs likās kā diena pret nakti Pāvests bija maigs un tukls un rādījās tīri laipns. Lai izbēgtu tādam liktenim, Falko bija nolēmis doties nāvē.

Džordžija izsteberēja no lielā dievnama vēsajām telpām agrajā rīta saulē. Tālumā, šķiet, liegi skanēja arfa. Taču pēc mirkļa iedimdējās katedrāles zvani un nogranda līdzjutēju aplausi. Stellata diena tiešām bija klāt.

*

Santa Finas pils sargu māca bažas. Sagūstītais zēns, sarāvies kamolā, gulēja istabas stūri. Jau turpat divas dienas viņš nebija pieskāries atnestajam ēdienam. Zēns, jādomā, saslimis, bet sargam nebija, ar ko apspriesties. Enriko bija aizbraucis uz pilsētu un ātrāk par pēcpusdienu neatgriezīsies.

Čezare sasprindzināja katru muskulīti, un, tiklīdz sargs pienāca klāt viņu uzpurināt, zēns zibenīgi uzrāvās augšā un izšmauca vaktniekam pa kājstarpi tas nepaspēja ne aci pamirkšķināt, kad Čezare jau bija pievārējis pirmo kāpņu posmu. Paļaudamies uz veiksmi, zēns dieba lejā pa kāpnēm -kā no slazda izsprucis meža zvērs, kas, neapjēgdams, kur skrien, visiem spēkiem tikai cenšas tikt projām.

Vairākas dienas pavadījis bezdarbībā un beidzamās divas -arī neēdis, Čezare bija izvārdzis un apskurbis, tomēr izmantoja pārsteiguma mirkli. Vieglās miesas uzbūves dēļ tāpēc jau viņš bija tik labs žokejs zēns pārspēja drukno vajātāju.

Čezare, šķiet, bija pilī, tomēr kāpnes, pa kurām viņš laidās lejā, nebija galvenās. Zēns noprata, ka tas ir kalpu gals. Beidzot sasniedzis pirmo stāvu un atradis izeju, Čezare jau zināja, kas tā par vietu. Santa Fina, di Kimiči pils pagalms.

Cik ātri vien spēdams, Čezare metās cauri dārzam un piestāja, tikai sasniedzis patvērumu mežā. Viņš bija apskrāpējies, aizelsies, galīgi izslāpis, bet brīvs.

♦

Stellata rīta priekšsacīkstes vaimmam žokeju bija tikai formalitāte. Bet Džordžijai gan ne. Viņai tā bija papildu iespēja jāt ar Arkandželo pa nodevīgo apļveida trasi, un meitene apņēmās pieveikt to zibenīgi. Džordžija finišēja trešā. Uzvaru guva Lauvene ar Primaveru (pavasaris), un tās žokejs pēdējā brīdī tika arī pie palamas. Lauvenes līdzjutēji iesauca viņu par Tesoro, proti, dārgumu, viņi to skūpstīja, apskāva: Tesoro taču bija pirmais, un kas par to, ka šīs priekšsacīkstes bija mazsvarīgākās no visām.

Labs darbiņš! Lučiano teica Džordžijai, un meitene, dzirdot uzslavu, atplauka.

Brīdi vēlāk žokeji nosauca savus vārdus birģermeistaram un reģistrējās sacīkstēm. Līdz ar pārējiem vienpadsmit pieteicās Džordžio Grādi. Atkāpšanās ceļš bija nogriezts.

Džordžija bija tik satraukta, ka nespēja pat kārtīgi ieēst, -tuvojās pēcpusdienas sacīkstes, un viņa vēlējās tikai vienu: noskriet trasi, neapkaunojot Aunu. Uz viņas pleciem gulās smaga atbildības nasta.

Drīz vien pēc pusdienām Džordžiju aizveda uz Zirgu namu apskatīt arkandželo. bēris pēc rīta skrējiena bija atspirdzis un tagad, Džordžijai ienākot stalli, viņu pazina. Viss kārtībā, zēn? viņa iečukstēja zirga rūsganajās krēpēs. Parādīsim visiem, ko varam!

Pēcpusdienā vispirms bija jādodas uz Santa Trinitā dievnamu pēc svētības. visi montonieši ar sarkani dzeltenām lentēm pār plecu pulcējās mazajā sānkapelā, taču, kad dievnamā tika ievests zirgs, pūlis pašķīrās. Džordžija un Arkandželo soļoja pa sarkanu paklāju līdz pat altārim. Paklājs slāpēja zirga kāju dimu, un tomēr lūgšanu namā tādi trokšņi neiederējās. Auna līdzjutēju bari cieta klusu, gaisotne saspringa ne ar ko nedrīkstēja nobiedēt zirgu.

Priesteris noturēja zirga un žokeja svētīšanas ceremoniju. Vienubrīd Džordžija juta viņa roku uzgulstam sev uz galvas. Pēc tam priesteris pievērsās zirgam.

Arkandželo! Ej un atgriezies ar uzvaru!

Auna piekritēji pagaidīja, līdz zirgu izved saules gaismā, un tad vienojās kopējā dziesmā.