Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Epilogs. Trīspadsmitais jātnieks

Remora 1578. gada septembrī

Campo delle Stelle tovasar pa otram lāgam pārvērtās sacīkšu vietā. Dažkārt jau gadījās ārkārtas sacīkstes - Stellata Straor- dinaria veltītas nozīmīgam notikumam pilsētā. Pēdējoreiz tādas notika pirms divdesmit gadiem, kad Ferdinando di Kimiči kļuva par pāvestu un ieguva atjaunoto Remoras prinča titulu.

Bet nu Pāvesta brālis Nikolo bija nolēmis, ka Straordi- naria jārīko jaunākā di Kimiči prinča īsās dzīves piemiņai. Pilsētā valdīja neparasta rosība - īsā laika sprīdī bija otrreiz jāsagatavojas sacīkstēm. Bija jāklāj jauns skrejceļš, jāizvirza atbildīgās personas, jāiztīra parādes tērpi, jau atkal jāvingri­nās karogu manevriem. Pēdējo sacīkšu bungas vēl nebija lāgā pierimušas, kad sāka dārdēt atkal: Remora atsāka dzīvi nepārtraukto bungu sitienu gaisotnē.

Patlaban vēl jo svarīgāk bija, lai sacensībās - Stellata di Falco- uzvar Kundze vai, sliktākajā gadījumā, Dvīņi. Žokeju "uzvarētāju" gaidīja vērtīgāka balva nekā parasti.

Čezare nespēja ticēt savai laimei - atkārtotai iespējai jāt ar Arkandželo sacīkstēs, negaidot pat gadu. Šoreiz gan viņš ne­ļaus sevi nolaupīt. Mēnesi pēc beleciešu aizbraukšanas un di Kimiči atgriešanās Džiljā zēna dzīve bija ievirzījusies vien­muļā gultnē. Falko nāve viesa skumjas. Čezare gan zināja, ka jaunais di Kimiči dzīvo citā pasaulē, tomēr diez vai viņi vairs satiksies. Čezare jauno princi bija iemīļojis. Arī Džordžija pēc sacīkstēm vienu reizi gan parādījās, un tas bija viss.

“Interesanti, vai uz Straordinaria Džordžija ieradīsies,” prātoja Čezare, “nu jau viņai vajadzētu būt pārbraukušai mā­jās no brīvdienu ceļojuma.”

Londonā 2004. gada septembri

Patiesībā jau bija pagājis gads kopš Džordžijas atgriešanās mājās. Šajā laikā daudz kas bija noticis, bet ceļojumi uz Tāliju izpalika, jo talismans tā arī neatradās. Pēc Rasela at­griešanās no Grieķijas viņam par to pajautāja, bet Rasels šo­reiz nelokāmi palika pie sava, apgalvodams, ka spārnoto zirdziņu nav ņēmis.

Viņš tagad apmeklēja konsultācijas - par pārsteigumu Džordžijai, kuras dzīve mājās ievērojami uzlabojās, lai gan daudz ko vēl varētu vēlēties. Ralfs un Mora, aizgājuši dažas reizes uz ģimenes terapijas nodarbībām, bija galīgi satriekti par Rasela daudzajām problēmām.

Raselam nekad neiepatikās Džordžija, nedz arī meitenei viņš, taču vajāšana mitējās. Abi dzīvoja tādā kā aukstā kara

stāvoklī, bet Mora un Ralfs tagad nezaudēja modrību, un karš plašumā negāja.

Vai nav likteņa ironija? Nu, kad Rasela aizskarošā uzvedība un vajāšana Džordžijai bija vienaldzīga, viņš lika to mierā. Turklāt Džordžijai bija sācies darbīgs laiks. Vidusskolā - eksā­menu gads, lērums mājasdarbu, jāizstrādā kursa darbs.

Draudzība ar Alisi nostiprinājās. Dažu labu nedēļas nogali Džordžija devās viņai līdzi uz Devonu, kas sevišķi noderēja pirmajā semestrī, kad viņa ilgojās pēc Remoras un izcieta sodu - aizliegumu doties uz Džīnas stalli.

Pavasara semestri Džordžija pirmoreiz sadraudzējās ar zēnu - Danu, kas mācījās klasi augstāk. Draudzība ilga asto­ņas nedēļas un laikus izčākstēja - Džordžijai taču bija jāgata­vojas eksāmeniem. Pirms trim nedēļām viņa uzzināja par rezultātiem - tie izrādījās tik labi, ka Ralfs un Mora aizveda meitu pusdienās un uzdāvināja digitālo kameru.

Taču vislabākā dāvana bija ziņa par Rasela izvākšanos. Viņš gala eksāmenus nokārtoja tik sekmīgi, ka varēja iestā­ties datorzinātņu nodaļā Saseksā. Svinēt ar ģimeni Rasels ne­vēlējās - viņš ar sirdsdraugiem demonstratīvi piedzērās un pēc tam divas dienas mocījās paģirās. Rasels tika apbalvots ar naudu mājokļa īrēšanai Braitonā; izvākties no Islingtonas viņš grasījās jau pirms semestra sākuma. “Nekas nav mū­žīgs,” ar prieku nodomāja Džordžija.

Džordžija vasaru pavadīja galvenokārt Devonā kopā ar Alisi, jādama un tiekoties ar tur iepazītiem draugiem. Viens no tiem bija zēns vārdā Ādams - ar tumšām acīm un matiem; Džordžija cerēja, ka turpmākajās nedēļu nogalēs viņa ar Ādamu iepazīsies tuvāk.

Arī skolā Džordžijai uzradās vairāki draugi. Stellata uzvaras iespaidā viņa bija mainījusies vairāk, nekā pati spēja iedo­māties. Apziņa* ka viņai pa spēkam veikt ko izcilu, Džordžijai

bija atraisījusi pašpārliecinātību, līdz ar to mainījās viņas izturēšanās un pat āriene. Ja kāds izrādīja draudzību, Džor­džija vairs nebozās - beigās atklājās, ka viņa daudziem patīk, - kas gan to būtu domājis? Kopš mājās beidzās Rasela uzbru­kumi, Džordžija juta, ka viņas personībai paveras plašumi, kuais Rasels agrāk bija apspiedis.

Gredzenu uzaci Džordžija vairs nenēsāja, toties uz pleca viņai tagad dižojās tetovēts spārnotais zirgs. Matus viņa bija ataudzējusi un nokrāsojusi tumšsarkanus, priekšā atstādama gaišas un tumšas cirtas. Turklāt Džordžija bija iedzīvojusies krūtīs - ne jau tādās kā modelēm, taču tās patīkami izcēlās. Beidzot varēja teikt ardievas maisveida džemperiem un sākt nēsāt īsus, pieguļošus 1’ kreklus. Nu vairs nedz vienā, nedz otrā pasaulē viņu nenoturēs par zēnu.

Ja Džordžijas dzīve kopš pēdējā Remoras apciemojuma bija mainījusies, tad Falko tā bija pārvērtusies līdz nepazī­šanai. Operāciju gaidīšanas sarakstā zēna vārds ievērojami pavirzījās uz priekšu zaļoksno gadu un stāvokļa nopietnības dēļ, un jau pirms Ziemassvētkiem, kas jaunajā pasaulē Falko bija pirmie, viņam tika pārstādīta gūža.

Pēc tam sekoja vairāki ārstēšanās mēneši, fizioterapija un treniņi - mācīšanās staigāt bez kruķiem. Februārī Falko jau pārvietojās saviem spēkiem, lai gan mazliet pievilka kāju. Maijā pēc vairāku mēnešu vingrinājumiem un peldētprasmes apgūšanas klibums pazuda. Augumā Falko bija pastiepies par pieciem centimetriem - salīdzinājumā ar laiku pirms deviņiem mēnešiem, kad viņš atstravagēja uz jauno pasauli.

Falko tagad bija pārsteidzoši iecienīts Bārnsberijas vidus­skolas devītās klases skolēns. Meitenes jūsmoja par viņa ek­sotisko pievilcību, zēni atzinīgi novērtēja spraigo vingrinā­jumu režīmu. Falko labajai slavai nekaitēja pat tas, ka viņa labākā draudzene mācās vienpadsmitajā klasē un, pēc dau­dzu uzskatiem, ir ciets riekstiņš.

Nakti pirms Stellata di Falco Remoras zvaigznājos atkal kļuva gaišs kā dienā. Pilsēta allaž labi atguvās no vienām sacīkstēm un sagatavojās nākamajām - bija pat sakāmvārds: “Stellata notiek augu gadu”, turklāt šogad visus priecēja vienreizējā iespēja atkārtoti kaldināt uzvaru. Džilja saņēma pasūtījumu izgatavot Stellata karogu, un tas ātri tika izpildīts. Karoga labajā stūrīti vīdēja mazs attēls ar Falko zirga mugurā.

Čezare pat necerēja, ka Aunam ļaus otrreiz uzvarēt. Lai nu kā, sacīkšu priekšvakarā zvaigznāja mielastā viņš sēdēja goda vietā. Priesteris pasniedza Čezarem cepuri, un viņš piecēlās, lai teiktu savu pirmo runu.

- Montonieši! - Čezare iesāka, vērsdamies pie dzelteni sar­kanu galdautu un karogu jūrā slīkstošajiem pusdienotajiem. -Jūtos pagodināts, ka izvēlējāties mani par Auna žokeju. Pē­dējās Stellata sacīkstēs pret savu gribu nespēju piedalīties, taču mums visiem skaidrā atmiņā tās dienas notikumi, vai ne?

Tautieši atzinīgi ieaurojās.

- Lai gan šovakar viņš nevar būt kopā ar mums, aicinu iedzert uz Auna pēdējā čempiona Džordžio Grādi veselību!

Skvēru piepildīja saucieni: “Džordžio Grādi! Džordžio Grādi!”

Džordžija visu dienu jutās kā spārnos. Viņa gan vēl nebija līdz galam iedzīvojusies jaunajā absolventu grupas dienas kārtībā. Meitenei bija jauna audzinātāja un privilēģijas - tikai pieci priekšmeti, iespēja izmantot atpūtas telpu - istabu ar klubkrēsliem, kuros parasti zvilnēja vecākie audzēkņi, un virtuvi, kurā varēja uzvārīt šķīstošo kafiju. Varēja arīdzan atli­cināt brīvu brīdi un iet skoloties uz mācību kabinetu vai vēl labāk - svaigā gaisā zālītē, ja vien bija labi laika apstākļi.

Šodien laiks rādījās pavisam mīlīgs, nudien kā vasaras vidū, lai gan vakarā noteikti būs dzestrs. Pirms pusdienām Džordžijai iegadījās brīvs laiciņš, kad varēja pasēdēt laukā ar Alisi un palasīt Istabenes stāstu - vienu no angļu literatūras obligātajām grāmatām.

- Paklau, tā nu gan bija pasaule: vienkāršā tauta nedrīk­stēja atļauties bērnus! - ierunājās Alise.

- Ja tas attiektos uz tādiem kā Rasels, būtu tīri labi, - at­saucās Džordžija.

- Nūja, viņš taču šodien izvācas, vai ne? - sacija Alise. - Vai neaizmirsi sirsnīgi atvadīties?

Džordžija iespurcās. - Paldies Dievam! - viņa teica, pārlik­dama, ka varbūt tieši tāpēc šodien tik dīvaina izjūta. - Laimī­gākā diena manā mūžā!

Bet tā vis gluži nebija. Laimīgākā diena bija tad, kad Džor­džija uzvarēja Stellata sacīkstēs un saņēma skūpstu no Lu- čiano, taču to viņa nedz Alisei, nedz ari kādam citam nemū­žam neteiks, un tāpēc kļuva skumji. Džordžiju tirdīja nemiers. Piecpadsmitajā augustā meitene bija mocījusies neziņā par Remoras sacīkstēm. Kopā ar Falko jeb Nikolasu, kā viņu tagad vajadzēja saukt, abi visu dienu pavadīja, runādami par sacīkstēm un pārspriezdami, kuri zirgi un žokeji piedalīsies un vai šogad uzvarēs di Kimiči.

Pēc tam pienāca Nikolasa pārtulkošanas gadadiena, un zēnu pārņēma grūtsirdība un ilgas pēc mājām. Abi bieži pārnināja, ka Falko varētu pamēģināt izmantot spalvu-talis- manu un pārbaudīt, vai ar to iespējams aizstravagēt uz Tāliju, līdzīgi kā savulaik darīja Lučiano, tikai pretējā vir­zienā. Diemžēl Falko bez Džordžijas stravagēt nevēlējās, bet viņas talismans joprojām nebija atrasts.

Džordžija nopūtās. Visu gadu viņa bija dzīvojusi ar cerību satikt Lučiano - viņš taču varētu vēlreiz pamēģināt sarežģīto

stravagēšanu uz Londonu un palūkoties uz savu ģimeni. Džordžija turpināja apgūt vijoļspēli - viņa bija jau mūzikas skolas septītajā klasē un, saprotams, bieži uzturējās Malho- lendu mājās, lai tiktos ar Nikolasu. Bet Lučiano kā nerādījās, tā nerādījās.

Dans bija lielisks, Ādams - pievilcīgs, tomēr Džordžija jo­projām vēlējās kaut uz īsu brīdi tikties ar Lučiano.

- Ai, kā gribētos nolasīt tavas domas, - ierunājās Alise.

- Tu tik smagi nopūties.

- Vai atceries to zēnu, kas mācījās vienu klasi augstāk un nomira? - tā bija pirmā reize, kad Džordžija pieminēja Lu­čiano Alisei.

- Tu domā foršo čali ar melnajiem, lokainajiem matiem? Visas mūsu klases meitenes bija viņā ieķērušās, atceries? Kas ar viņu?

- Nekas, - atbildēja Džordžija. - Mēs ar Lučiano spēlējām orķestrī, man viņš tiešām patika.

- Ak vai, - pārsteigta teica Alise, - pirmā dzirdēšana.

- Kāda tam nozīme? - sacīja Džordžija. - Ar to ir cauri. Nemūžam vairs viņu nesatikt.

Džordžija saprata, ka tā arī būs. Nāksies otrreiz sērot par Lusjēnu.

Alise šķita aizkustināta. Diemžēl atskanēja zvans uz pus­dienām un saruna pārtrūka. Saules gaismā izskrēja visu klašu skolēni, līksmi tverdami pēdējos vasaras mirkļus.

- Vai tavs draugs Nikolass nav mazliet līdzīgs viņam? - Alise negaidot pajautāja. Pagalmā bija izbirusi devītklasnieku grupa. Slaids, vingrs zēns ar cirtainiem matiem, nošķīries no bariņa, nāca pie viņām uz zāliena malu.

Džordžija pielika plaukstu virs acīm, lai saule netraucē lū­koties uz Nikolasu. Labi gan, ka viņam aiz muguras uz as­falta krīt ēna!

Belecā, Rodolfo darbnīcā, Lučiano, Rodolfo un Detridžs lika kopā prātus. Pēc atgriešanās no Remoras visi trīs strava- gantes bažījās par Falko nāves sekām. Galvenokārt tāpēc, ka Hercogs varētu izrēķināties ar stravagantu brālību. Bet ne tikai - Rodolfo nešaubījās, ka vārteja, kas vienoja abas pa­saules, ir pārbīdījusies.

Pēc Viljama Detridža pārtulkošanas pasaule, no kuras vēlāk ieradās Lučiano, laika ziņā virzījās krietni straujāk nekā sešpadsmitā gadsimta Tāli ja. Kad atstravagēja Lučiano, zēna pasaules laiks palēninājās. Stravagēšanas ceļš noturējās ne­mainīgs vairākus mēnešus, bet pēc Lučiano apmešanās Tālijā laiks atkal plūda gausāk. Atšķirība starp abām pasaulēm bija vairs tikai divas nedēļas. Pateicoties trijiem stravagantēm, vārteja noturējās nemainīga un nedēļas dienas pamazām sa­skaņojās, līdz beidzot abās pasaulēs kalendārs rādīja vienu datumu, lai gan tās aizvien šķīra vairāk nekā četri gadsimti.

Taču tagad, pēc Falko nāves, laiks svešajā pasaulē atkal sa­svērās. Visi trīs tagad centās noteikt, cik tālu laika ziņā Lučiano vecā pasaule aizsteigusies priekšā Tālijai. Viens no Rodolfo spoguļiem bija vērsts uz Lučiano bijušo guļamistabu tāpat kā Falko nāves dienā, kad Hercogs gandrīz sajuka prātā. Rodolfo bija piekodinājis Lučiano, lai viņš spogulī labāk neskatās.

Abi vecākie stravagantes jau labu laiku novēroja tāliešu zēnu, kam dzīve mainījās no dienas dienā. Ja viņi būtu re­dzējuši filmu, kurā laiks rit ātrāk nekā parasti, vai paātrinātu videofilmu, tad vismaz būtu, ar ko salīdzināt. Rodolfo un Detridžs ievēroja, ka Falko pazūd un tad atgriežas ar pa­matīgi apsaitētu kāju. Jaunais di Kimiči pieņēmās spēkā, veica vingrinājumus, līdz vienudien apsēji pazuda - un Falko pārvietojās vairs tikai ar vienu spieķi!

Stravagantes lūkoja noteikt gadalaikus pēc gaismas, kas ieplūda pa logu, tomēr dažu labu reizi nācās aicināt talkā Lučiano, lai viņš izskaidro to, kas redzams spoguli.

- Kas tā par sarkanu šļauku, no kuras spraucas pekelītes? - Detridžs reiz zēnam pajautāja.

- Ziemassvētku zeķe, - atbildēja Lučiano, pēkšņi sailgoda- mies pēc mājām. Belecā tamlīdzīgus pasākumus nepazina, turklāt Tālijā patlaban bija augusta beigas.

Tāliešu zēna gaitām stravagantes sekoja vairākus mēne­šus, līdz viņš atlaba un atveseļojās, bet Falko pat nenojauta, ka viņu novēro vecie draugi. Stravagantes redzēja, kā jaunais di Kimiči atgūst spēkus. Dažkārt viņam blakus gultā sēdēja Džordžija. Tādās reizēs abi vecākie stravagantes pasauca Lu­čiano, un viņš, ieraudzījis meiteni, nopriecājās. Tās pasaules skaņas caur spoguli līdz Tālijai neizspiedās, taču Lučiano ar patiku nodomāja, ka gan jau Džordžija un Falko šad tad runā ari par viņu.

Todien, kad Rodolfo ar spoguli uzzināja par Stellata Straordinana Remorā, otrā pasaule, šķiet, atkal bija pagausi- nājusi soli. Rodolfo lēsa, ka, spriežot pēc izmaiņām Džordži­jas un Falko ārienē, aizritējis gads.

- Vai mēs dosimies uz Remoru - uz Falko sacīkstēm? - pajautāja Lučiano.

- Nē, - atbildēja Rodolfo. - Nav nekādas vajadzības: Arianna nebrauks, un kāpēc lieku reizi pakļaut briesmām tevi - tur taču varētu satikt Hercogu. Pats par sevi saprotams, uz sacīkstēm sabrauks visi di Kimiči.

*

Skvērā pie katedrāles bija sapulcējies viss di Kimiči klans, kas Dvīņu zvaigznājā baudīja priekšsacīkšu mielastu. Ģimenes vienotības dēļ novārtā tika atstātas pašu pilsētas. Hercogs

Nikolo sēdēja līdzās Pāvestam un lūkojās abos dēlos un meitā, kas viņam vēl bija palikuši, un neskaitāmajos radu bērnos.

Hercoga iecere par savstarpēju' saprecināšanu bija sasta­pusi atsaucību, un prāta acīm viņš jau skatīja jaunu di Kimiči paaudzi - nākotni, kad pēcteči valdīs visās Tālijas pilsētās kā prinči vai hercogi. Par nepakļāvīgo jauno Belecas Hercogieni Nikolo centās nedomāt. Gan jau tiks galā arī ar viņu - nāks laiks, nāks padoms.

- Vai es varu pēc stundām pie tevis aiziet? - jautāja Ni- kolass. - Mums derētu šo to pārrunāt.

- Labi, - teica Džordžija, - pagaidām uz redzi!

Visu dienu Džordžiju tirdīja nemiers, un viņa labprāt de­vās mājās. Tur valdīja kliedzošs klusums: RASELA TE NAV! Uzkāpusi savā augšstāva istabā, Džordžija ievēroja, ka Rasela istabas durvis stāv atvērtas. Parasti tā nebija, izņemot reizes, kad viņš, stāvēdams durvīs uz savas istabas sliekšņa, ņirgājās par Džordžiju.

Atgrūdusi durvis plašāk, meitene iegāja Rasela istabā. Gulta, kumode un rakstāmgalds stāvēja kā stāvējuši. Bet ste- reoatskaņotājs, dators un televizors bija aizceļojuši līdzi Ra- selam uz Saseksu. Gultasveļa novākta, un uz kailā matrača pārvalka gulēja spārnotais zirdziņš.

Nebija nedz zīmītes, nedz cita rakstu galiņa, tikai talismans, turklāt sveiks un vesels! Gan jau Rasels zināja, ka Džordžija ienāks istabā papriecāties, ka viņš aizbraucis, un, kad Mora un Ralfs beidza staigāt turp atpakaļ ar kastēm un saiņiem, Rasels vēl pēdējo reizi būs atgriezies nolikt talismanu.

Džordžija uzmanīgi paņēma rokās zirdziņu. Pirksti juta, ka nekas nav mainījies - talismans šķita tikpat gluds un silts, ar

trausliem spārniem, vienīgi zirdziņa plecos varēja sataustīt pēdējā labojuma smalkās līnijas. Pie durvīm atskanēja zvans.

Uz sliekšņa stāvēja Nikolass, un Džordžija satriekta atklāja, ka viņi abi jau ir vienā augumā.

- Kā tev klājas? - zēns apvaicājās. - Visu dienu jutos kaut kā savādi. Manuprāt, tas saistīts ar Remoru. Interesanti, vai tu jūties tāpat?

Un tad zēns ieraudzīja, ko Džordžija tur rokā.

Stellata di Falco rīts atausa jauks un skaidrs. Čezare pie­dzīvoja visu rituālu, kas pirms mēneša viņam bija gājis secen: žokeju dievkalpojumu katedrālē, pēdējās rīta priekšsacīkstes, reģistrēšanos. Pirms doties uz pēcpusdienas obligātajiem pa­sākumiem, zēns vēl atgriezās Aunā uz vieglām pusdienām.

Iegājis stallī nomierināt nervus, Čezare aiz pārsteiguma gandrīz vai palēcās. Puskrēslā stāvēja slaida meitene ar vai­rāku krāsu matu šķipsnām, īsā krekliņā un maisveida biksēs, kas likās tādas kā redzētas.

- Džordžij? - zēns kā šaubīdamies viešņu uzrunāja.

- Čezare! - meitene iesaucās un cieši viņu apskāva. Uzvē­dīja jaukas smaržas. - Tev vajadzēs pameklēt man apģērbu - veco drēbju te vairs nav.

- Diez vai zēna apģērbs tev tagad derēs, - šaubījās Če­zare, ar sajūsmu aplūkodams meitenes jaunavīgo augumu. Džordžija viegli pietvīka, tomēr pieķērās viņam pie rokas.

- Tūlīt redzēsi, kas ieradās kopā ar mani, - viņa smaidī­dama teica. Jauki gan atkal būt Remorā! - Nevarējām aiz­migt, jo pirms atgriešanās Remorā uztraucāmies.

Džordžijai aiz muguras gaismā iznāca slaids zēns ar mel­niem, cirtainiem matiem svešās pasaules bezveidīgajā apģērbā.

Čezare attapās tikai tad, kad Falko viņu, saucot vārdā, svei­cināja.

Un tad remorietis pārmeta veiksmes zirni. Tas taču bija Falko - jau vecāks, garāks un staigāja kā visi - bez kruķiem! Džordžijas pasaulei nudien jābūt brīnumzemei.

- Esmu atgriezies, - Falko ierunājās. - Pastāsti man, kas pa šo gadu noticis!

- Gadu? - nesaprata Čezare. - Kopš tavas aizceļošanas pagājis tikai mēnesis. Nespēju ticēt savām acīm - tu esi ne­ticami izmainījies! Un atgriezies īsti laikā!

- Kā tā? - nesaprata Džordžija. - Kas šodien tik īpašs?

- Šodien notiks ārkārtas Stellata, - paskaidroja Čezare.

- Mēs ar Arkandželo pārstāvēsim Aunu. Viss par godu Falko.

- Lieliski! - iesaucās Falko.

- Mēs aiziesim uz tevi paskatīties, - piebilda Džordžija.

- Vienīgi pirms tam jāpārģērbjas.

Čezare steidza uz māju pavēstīt jaunumus Paolo un Teresai.

*

Dvīņu pārvietojamā skatuve par godu miaišajam Falko bija apvilkta ar melnu drānu un papildināta ar Dvīņu pur­pursārti zaļajām krāsām. To vilka melni zirgi ar sudraba iejūgu un sabuļādas pušķiem. Uz skatuves stāvēja tukšs šķir­stiņš ar Džiljas di Kimiči ģerboni - liliju un smaržu pudelīti - un Džiljas mākslinieka gleznots Falko portrets. Turpat neliela mūziķu grupa spēlēja sēru dziesmu.

Karognesējiem rokās plīvoja karogi ar melnām lentēm galā, visiem Kundzes parādes dalībniekiem zem zaļi purpur­sārtajām plecu lentēm bija melni tērpi. Kundzes delegācijai ejot gar tribīnēm, skatītāji noņēma cepures un pārkrustījās. Visi skalā balsī raudāja, arīdzan Svari: skumjais notikums bija aizkustinājis pat ienaidnieku sirdis.

Lielais Pāvesta pils zvans, kas visu Stellata pēcpusdienu bija dimdējis vienā toņkārtā, atsauca atmiņā dienu pirms vai­rākām nedēļām - toreiz tas dunēja Falko piemiņai. Lai cik drūms bija gājiens, tomēr gaisotnē jautās satraukums par tuvajām sacīkstēm.

Džordžija sēdēja Auna tribīnē līdzās Teresai ar bērniem. Mugurā viņai bija sarkana Teresas kleita ar Auna zvaigznāja sarkani dzelteno plecu lenti. Meitenes tērps un mati saistīja apbrīnas pilnus skatienus - jā, sajūta bija pavisam cita nekā žokejam, kas pirms gada uzvarēja Stellata sacīkstēs.

Bet šeit jau gads vēl nebija pagājis. Prāts mežģījās, do­mājot, ka viņa bijusi projām no Tālijas tik īsu brīdi, ka viens otrs to pat lāgā nebija ievērojis. Montalbani zināja, ka vienu nedēļu Džordžija pavadīs Francijā, un, lai gan viņai tā kā jau būtu laiks parādīties, īsti nobažījies neviens vēl nebija.

Kopš pēdējās apmeklējuma reizes Remora necik nebija mainījusies. Likās, ka pilsēta dzīvo vienos svētkos. Tomēr šis Stellata sacīkstes par īstām svinībām saukt nevarēja. Džor­džija vērīgi skatījās pūlī, cenzdamās ieraudzīt Falko. Būs kaut kur Aunā aizķēries. Abi bija apskatījuši zirgus, ilgāk pakavē­damies pie Merlas. Dīvaini, Falko taču no Džordžijas šķīrās nelabprāt.

Jācer, ka Falko pietika prāta un viņš nesēž Kundzes tri­bīnē un nelūgts nelaužas Dvīņu tribīnē. Lai arī gadu vecāks, spēcīgāks, ar veselu augumu, Falko tomēr varēja pazīt. Ce­rams, ka nekas slikts ar viņu nebūs atgadījies. Pirmā strava- gēšana atpakaļ uz veco pasauli bija tiešām iespaidīga. Lu- čiano Džordžijai bija stāstījis, cik grūti viņam bijis atgriezties Londonā, bet Falko, šķiet, raudzījās savā pasaulē spožām acīm, un enerģija viņā kūsāt kūsāja.

Gājiens jau tuvojās noslēgumam, zvans pierima, bet Falko kā nerādījās, tā nerādījās. Džordžija beigās izšķīrās neraizē­

ties un pilnībā nodoties sacīkšu baudīšanai. Campo cits pēc cita ieradās divpadsmit zirgi, un staltā bēra mugurā Džordžija sazīmēja Čezari. Zēns izskatījās elegants un pašpārliecināts. Uzvarējušā zvaigznāja zirgs allaž iedvesa cieņu - nebija no svara, ka žokejs ir cits.

Žokeji saņēma pātagas, un zirgi tuvojās starta līnijai. Šo­reiz divpadsmit zvaigznāju bumbiņas, kas noteica starta kārtību, no somas izvilka pats hercogs Nikolo. Pēc brīža sā­kās ierastā pārkārtošanās un aizkavēšanās, un visu skatieni pievērsās starta līnijai.

Tikko sākās Rincorsa (tagad to veica Ūdensvīra pārstāvis), no debesīm nolaidās spārnotais zirgs. Šajā reizē manušu brī­dinošais sauciens neatskanēja. Nošvīkstēja melni spārni, no­tika zibenīga, precīza nosēšanās, un sacīkstēm pievienojās trīspadsmitais zirgs.

Pūlis tikpat kā uzsprāga. Kas tas par žokeju tik dīvainā tērpā? Bez sava krāsu komplekta: vienkārša zirgu puiša drā­nām bija piestiprināti visu divpadsmit zvaigznāju krāsu kakl­auti. Jātnieks bija bez cepures, uz muguras gūla melnu matu cirtas. Glīts zēns, un remoriešu meitenes sāka saukt: - Bel- lerofonte! Bellerofonte! - uz karstām pēdām nokristīdamas svešinieku lidojoša jātnieka vārdā iz senas leģendas.

Jau pirmajā aplī Merla ar jātnieku divpadsmit sāncenšu zirgus atstāja labu gabalu sev aiz muguras, un tieši tad Dvīņu tribīnē sākās mnas, kas brāzās pār Campo ašāk par jebkuru rumaku. Kāds iesaucās: - Falko! Falko!

Skatītāji centrā sāka mesties ceļos un mest krustus.

- Spoks! - cilvēki teica. - Princis Falko atgriezies uz savu piemiņas pasākumu!

Gaetano sēdēja kā pārakmeņojies, elpu aizturējis, cieši satvēris Frančeskas roku. Neviens nedzirdēja viņa kluso čukstu: - Izdevās!

Hercogs vienīgais bija pielēcis kājās. Viņa seja aiz šaus­mām bija nobālējusi - bet varbūt aiz dusmām?

Visus žokejus sagrāba bailes, izņemot Čezari, bet uzvaru tāpat gūtu Falko. Merla iztika bez skubināšanas, jo spārnoto zirgu parastajiem rumakiem neapsteigt. Merla traucās uz finiša taisni daudzus metrus pirms Auna un Kundzes.

Sasniedzis finišu, jātnieks kaut ko iečukstēja Merlai ausī, skubinādams pacelties gaisā. Kad spārnotais zirgs rietošās saules gaismā lidoja augšā, spēcīgie spārni meta ēnu pār ska­tītāju augšup vērstajām sejām. Visi ievilka elpu, un tad atska­nēja sauciens: - Dia!

Ēnu meta tikai zirgs.

Brīdī, kad Merla ar jātnieku lidoja virs Kundzes tribīnes, no augšas uz leju plīvodams nokrita purpursārti zaļš kakl­auts, ko saķēra Hercoga bruņotie sargi.

Pagāja daži mirkļi, iekams cilvēki atskārta, ka sacīkstes bei­gušās. Čezare pēdējā brīdī atkāpās, un Kundzes jātnieks izman­toja negaidīto izdevību. Eņģelītis skubināja Zariņu pāri finiša taisnei un nākamajā mirklī jau uzvaroši pacēla gaisā pātagu. Sacīkšu trasi pārplūdināja Kundzes līdzjutēji, kas metās apskaut jātnieku un glāstīt zirgu. Džordžija atstāja Auna tribīni un gāja pie Čezares, lauzdamās cauri augošajam Kundzes atbalstītāju pūlim, kas grasījās izraut no tiesnešu tribīnes Stellata karogu.

- Kāpēc tu tā darīji? - Džordžija čukstēja Čezarem, kas vienos sviedros stāvēja līdzās Arkandželo.

- Paskaties uz Hercogu! - ieteica Čezare. - Nebūtu labi vienmēr šķērsot Kundzei ceļu.

- Bet Falko skrējienu neieskaitītu, un tu mierīgi būtu gu­vis Aunam uzvaru, - Džordžija iebilda, - tik iedomājies, divi Stellata karogi vienā gadā! Arianna priecātos.

- Likumīgi vai nelikumīgi, - sacīja Čezare, - īstais uzvarē­tājs bija Falko.

Abi nolūkojās Hercogā, kuru patlaban veda lejā sveikt Eņģelīti. Nikolo skatījās glāžainām acīm, sažņaudzis rokā purpursārti zaļo kaklautu, kurā vēl jautās dēla auguma sil­tums. Lai kā klaigāja skatītāji, Hercogs neticēja, ka tā bija parādība. Kad hercogs Nikolo nokāpa Campo, viņa skatienu saistīja meitene ar ugunīgi sarkaniem matiem un bēro zirgu - un Nikolo atcerējās noslēpumaino Auna žokeju, kas iepriek­šējās sacīkstēs bija laupījis di Kimiči ģimenei uzvaru.

Hercogs Nikolo, iespējams, nespēja aptvert notiekošo, to­mēr viņš nešaubījās, ka redzējis pārvērtušos dēlu, kas bija atkal sveiks un vesels un bija ieradies paziņot viņam un ģimenei, ka turpina dzīvi citā pasaulē. Un noslēpuma atslēga bija stravagantu rokās. Hercogs nolēma apgriezt pasauli ar kājām gaisā, lai to atklātu.

.