Trīs musketieri. 1 daļa

VI VIŅA MAJESTĀTE KARALIS LUDVIĶIS TRĪSPADSMITAIS

Notikums sacēla lielu troksni. De Trevila kungs skaļi rāja savus musketierus un klusītēm apsveica viņus. Nedrīkstēja zaudēt laiku, vajadzēja nekavējoties ziņot par notikušo karalim, un tā­dēļ de Trevila kungs steidzās uz Luvru. Bet bija jau par vēlu: karalis bija ieslēdzies ar kardinālu, un de Trevila kungam tika pateikts, ka viņa majestāte strādājot un pašreiz nevarot pieņemt. Vakarā de Trevila kungs ieradās pilī, kad karalis spēlēja kārtis. Karalis laimēja, un, tā kā viņa majestāte bija ļoti skops, tad lai­mests sagādāja viņam lielisku garastāvokli. Jau iztālēm ieraudzī­jis Trevilu, karalis viņam uzsauca:

— Nāciet šurp, kapteiņa kungs, nāciet šurp, lai es jūs norāju. Vai jūs zināt, ka viņa eminence bija ieradies pie manis sūdzēties par jūsu musketieriem, un turklāt viņš tā uztraucās, ka šovakar ir sasirdzis. Nudien, tie jūsu musketieri ir tīrie velni, īstie karā­tavu putni!

— Nē, jūsu augstība, — Trevils protestēja, no karaļa pirma­jiem vārdiem nojautis stāvokli, — tieši pretēji, viņi ir lāga ra­dījumi, maigi kā jēri un, varu galvot, viņiem piemīt tikai viena vēlēšanās: izvilkt zobenu no maksts, vienīgi kalpojot jūsu ma­jestātei. Bet ko lai dara: kardināla kunga gvardisti nemitīgi meklē strīdu ar viņiem, un nabaga jaunekļi ir spiesti aizsargāties, kaut vai lai uzturētu sava pulka godu.

— Klausieties, de Trevila kungs! — karalis iesaucās. — Pa­klausieties! Jūs izsakāties tā, it kā runātu par kādu reliģisku ap­vienību! Nudien, mīļais kaptein, manī mostas vēlēšanās atņemt jums kapteiņa pakāpi un piešķirt to de Semro jaunkundzei, ko esmu apsolījis iecelt par klostera priekšniecj. Bet nedomājiet, ka es jums tā vienkārši ticēšu. De Trevila kungs, mani sauc par Lud- viķi Taisnīgo, un tūlīt mēs par to pārliecināsimies.

— Tieši tāpēc, ka paļaujos uz jūsu taisnīgumu, majestāte, es pacietīgi un mierīgi gaidīšu jūsu majestātes lēmumu.

— Pagaidiet vien, pagaidiet, — karalis sacīja, — es jums ne­likšu ilgi gaidīt.

Tiešām, spēles veiksme mainījās, karalis sāka zaudēt laimēto, un viņam nebija nekas pretī atrast ieganstu, lai — lūdzu, pie­dodiet mums šo izteicienu — aizlavītos. Tātad karalis pēc brīža piecēlās un, bāzdams kabatā naudu, kas atradās viņa priekšā uz galda un kuras lielākā daļa bija laimēta, sacīja:

— Vjevil, sēdieties manā vietā, man jāpārrunā ar de Tre­vila kungu kaut kas svarīgs. Ā, te man bija astoņdesmit luidoru. Lieciet galdā tikpat daudz, lai zaudētājiem nebūtu jāsūrojas. Tais­nīgums stāv pāri visam.

Tad viņš pievērsās de Trevila kungam un, kopā ar to iedams uz loga pusi, turpināja:

— Mans kungs, jūs apgalvojat, ka viņa eminences gvardisti uzsākuši ķildu ar jūsu musketieriem?

— Jā, jūsu augstība, kā jau vienmēr.

— Kā tad tas viss norisinājies? Pastāstiet! Jo jūs, dārgais kaptein, zināt, ka tiesnesim jāuzklausa abas puses.

— Ak Dievs! Tas viss norisinājies pavisam vienkārši un da­biski. Trīs mani labākie karavīri, kurus jūsu majestāte vārda pēc pazīst un kuru padevību vairākkārt esat atzinīgi novērtējuši, tā­pēc ka viņiem kalpošana karalim ir sirdslieta, — tātad trīs mani labākie karavīri, Atoss, Portoss un Aramiss, gribējuši doties pa­staigā kopā ar kādu jaunu Gaskoņas muižnieka dēlu, ko es šo pašu rītu biju viņiem ieteicis. Ja nemaldos, viņi bija nodomājuši iet uz Senžermēnu un norunājuši satikties pie baskāju karmelītu klostera. Pēkšņi te uzradušies de Zisaka kungs ar Kaīsaka un Bikarā kungiem un vēl diviem gvardistiem, protams, ne bez ļauna nolūka pārkāpt ediktus, jo kādēļ gan citādi viņi būtu tik lielā skaitā.

— Jā, jā, jūs pavedināt mani uz domām, ka viņi paši būs gribējuši duelēties, — karalis sacīja.

— Es to neapgalvoju, bet jūsu majestāte var pats apsvērt: kādā nolūkā pieci apbruņojušies vīri var ierasties tik pamestā vietā kā baskāju karmelītu klosteris.

— Jā, jums taisnība, Trevil, jums taisnība.

— Ieraudzījuši manus musketierus, viņi atteicās no sava iepriek­šējā nodoma un aiz ienaida pret pulku piemirsa personīgo ienaidu. Jūsu majestātei taču ir zināms, ka musketieri ir padevīgi kara­lim un tikai karalim, un tātad gluži dabiski ir kardināla kungam padevīgo gvardistu ienaidnieki.

— Jā, Trevil, jā, — karalis bēdīgi piekrita, — ticiet man, ir ļoti skumji redzēt, ka Francija sašķēlusies divās nometnēs, kara­listei ir divas galvas. Bet tas reiz beigsies, Trevil, tas beigsies. Tātad jūs sakāt, gvardisti esot sākuši ķildoties ar musketieriem?

— Es saku, ka tā tas droši vien ir norisinājies, bet galvot par to es nevaru. Jūsu majestāte jau zina, cik grūti ir izdibināt pa­tiesību, ja cilvēks nav apveltīts ar to apbrīnojamo gaišredzību, pateicoties kurai Ludviķis XIII iemantojis pievārdu «Taisnīgais»…

— Jums taisnība, Trevil. Bet jūsu musketieri nebija vieni paši, viņiem līdzi bija kāds zēns?

— Jā, jūsu majestāte, turklāt viens bija ievainots, tā ka trīs musketieri, no kuriem viens ievainots, un šis zēns ne vien spējuši noturēties pret pieciem visbīstamākajiem kardināla kunga gvar­distiem, bet pat notriekuši četrus no tiem gar zemi.

— Tā taču ir uzvara! — karalis, aiz prieka starodams, iesau­cās. — Tā ir īsta uzvara!

— Jā, jūsu majestāte, tikpat īsta kā pie Sē tilta.

— Četri vīri, no kuriem viens ievainots, un viens vēl gluži zēns, tā jūs teicāt?

— Viņu tikko var nosaukt par jaunekli, bet šajā gadījumā viņš izturējies tik varonīgi, ka atļaušos viņu ieteikt jūsu majes­tātei.

— Kā viņu sauc?

— D'Artanjans, jūsu majestāte. Viņš ir mana jaunības drauga dēls, tā vīra dēls, kurš kopā ar jūsu karalisko tēvu brīvprātīgi piedalījies daudzās cīņās.

— Un jūs sakāt, šis jauneklis izturējies drosmīgi? Pastāstiet,

Trevil, man par to, jūs jau zināt, ka man patīk nostāsti par karu un cīņām.

Karalis Ludviķis XIII lepni izslējās, ūsas smailēdams.

— Jūsu majestāte, kā jau tiku teicis, — Trevils sacīja, — d'Ar­tanjana kungs ir vēl gandrīz zēns, un, tā kā viņam nav tas gods būt musketierim, tad viņš bija ģērbies parastā pilsētnieka ap­ģērbā. Kardināla kunga gvardisti, redzēdami, ka viņš ir vēl ļoti jauns, turklāt nepieder pie pulka, uzaicināja viņu atkāpties pirms uzbrukuma.

— Tad nu redziet, Trevil, ka uzbrucēji bijuši viņi, — karalis pārtrauca de Trevilu.

— Pilnīgi pareizi, jūsu majestāte, par to vairs nav nekādu šaubu. Tātad viņi uzaicinājuši d'Artanjanu aiziet, bet jauneklis atbildējis, ka viņš sirdī esot musketieris un pilnīgi padevīgs jūsu majestātei, tāpēc palikšot kopā ar musketieru kungiem.

— Cik drošsirdīgs jauneklis! — karalis nopriecājās.

— Un viņš patiesi palika kopā ar musketieriem, turklāt jūsu majestāte līdz ar to ieguvusi varenu karotāju, tāpēc ka tieši d'Ar­tanjans bija tas, kas deva Zisakam briesmīgo zobena cirtienu, kurš tā sadusmojis kardināla kungu.

— Viņš ievainoja Zisaku? — karalis iesaucās. — Viņš? Šis zēns? Tas, Trevil, nav iespējams!

— Un tomēr tas ir tā, kā man bija tas gods ziņot jūsu ma­jestātei.

— Zisaku, vienu no labākajiem paukotājiem visā karalistē!

— Jūsu augstība, viņš uzdūries pretiniekam, kas viņu pārspēj.

— Trevil, es gribu redzēt šo jaunekli, gribu viņu redzēt, un, ja kaut ko varēs darīt viņa labā, tad mēs to apsvērsim.

— Kad jūsu majestātei labpatiks viņu pieņemt?

— Rīt ap pusdienas laiku, Trevil.

— Vai atvest viņu vienu?

— Nē, atvediet man visus četrus kopā. Gribu pateikties viņiem visiem reizē. Trevil, padevīgi cilvēki sastopami reti, un tāpēc par padevību vajag atalgot.

— Rīt ap pusdienas laiku mēs būsim Luvrā.

— Tikai pa mazajām kāpnēm, Trevil, pa mazajām. Kardinā­lam nav jāzina …

— Jā, jūsu majestāte.

— Jūs saprotat, Trevil, edikts paliek edikts, un divkaujas galu galā ir aizliegtas.

— Bet šī sadursme, jūsu augstība, nebija parasta divkauja, tas bija uzbrukums. Vislabāk to pierāda tas, ka pret maniem trim musketieriem un d'Artanjana kungu bija pieci kardināla gvardi.

— Jums taisnība, Trevil, — karalis piekrita, — bet vienalga, nāciet tomēr pa mazajām kāpnēm.

Trevils pasmaidīja. Bet, tā kā jau tas bija ļoti daudz, ka vi­ņam izdevās panākt, lai šis bērns saceļas pret savu skolotāju, tad viņš godbijīgi palocījās un ar karaļa atļauju atvadījās.

Tai pašā vakarā trim musketieriem un d'Artanjanam tika pa­ziņots par viņiem piešķirto pagodinājumu. Tā kā musketieri jau sen pazina karali, tad nejutās sevišķi saviļņoti, bet d'Artanjans ar savu gaskoņa iztēli saskatīja šajā audiencē turpmāko panā­kumu atslēgu un visu nakti sapņoja par tiem. Jau pulksten as­toņos no rīta viņš ieradās pie Atosa.

D'Artanjans sastapa musketieri jau apģērbušos un gatavu aiz­iešanai. Tā kā pie karaļa vajadzēja ierasties tikai ap pusdienas laiku, tad Atoss bija norunājis ar Portosu un Aramisu satikties krodziņā pie Luksemburgas staļļiem un tur spēlēt bumbu. Atoss uzaicināja d'Artanjanu pievienoties viņiem, un jauneklis, kaut gan neprata bumbu spēli, uzaicinājumu pieņēma, jo pulkstenis bija tikko deviņi, un viņš nezināja, kur dēties līdz pusdienas laikam.

Portoss un Aramiss jau bija ieradušies norunātajā vietā un tāpat vien svaidīja bumbu. Atoss, kas bija ļoti spēcīgs dažādos ķermeņa vingrinājumos, nostājās ar d'Artanjanu laukuma otrā pusē un izaicināja abus uz sacensību. Atoss svieda bumbu gan ar kreiso roku, taču jau pie pirmās kustības saprata, ka ievaino­jums vēl pārāk vārīgs šādam vingrinājumam. D'Artanjans palika viens, un, tā kā viņš paskaidroja, ka vēl esot pārāk neveikls, lai spēlētu pēc visiem likumiem, tad viņi turpināja tāpat vien svaidīt bumbu, neskaitīdami punktus. Taču viena bumba, ko bija raidī­jusi Portosa spēcīgā roka, aizlidoja d'Artanjanam tik tuvu gar vaigu, ka jauneklis neviļus nodomāja: ja bumba nebūtu aizšāvu­šies garām, bet trāpījusi sejā, tad viņš, bez šaubām, nespētu ieras­ties uz audienci, jo karalim tāds nevarētu rādīties. Bet no šīs audiences, kā d'Artanjans savā gaskoņa iztēlē bija iedomājies, bija atkarīga visa viņa nākotne, tāpēc viņš, pieklājīgi palocījies pret Portosu un Aramisu, pateica, ka spēli turpināšot tad, kad bū­šot ievingrinājies, lai spētu sacensties ar viņiem. Pēc tam viņš pa­meta laukumu un atsēdās galerijā.

D'Artanjanam par nelaimi skatītāju vidū atradās viens kar­dināla gvardists, kas, būdams vēl dziļi sašutis par savu biedru vakardienas neveiksmi, bija cieši noņēmies izmantot pirmo izde­vību, lai atriebtos. Šis gvardists nu iedomājās, ka izdevība ir pie­nākusi, tāpēc sacīja savam kaimiņam:

— Nav ko brīnīties, ka šis jaunais cilvēks izbijās no bumbas. Viņš droši vien ir musketieru māceklis.

D'Artanjans pagriezās atpakaļ kā čūskas dzelts un cieši pa­skatījās uz gvardistu, kas nupat bija pateicis apvainojošos vār­dus.

— Pie joda! — tas turpināja, bezkaunīgi skrullēdams ūsas. — Skatieties vien, jaunkungs, cik jums tīk! Ko es teicu, pie tā palieku.

— Un, tā kā jūs izsacījāties pārāk skaidri, tad paskaidrojumi ir lieki, — d'Artanjans klusu teica, — tāpēc lūdzu man sekot.

— Kad tad? — gvardists tikpat izsmējīgi jautāja.

— Lūdzu, tūlīt pat.

— Jūs, bez šaubām, zināt, kas es esmu?

— Es to nezinu, bet man tas arī ir vienalga.

— Jūs maldāties, jo varbūt jūs tik ļoti nesteigtos, ja zinātu, kā mani sauc.

— Kā tad jūs sauc?

— Bernažū, gatavs pakalpot.

— Labi, Bernažū kungs, gaidīšu jūs pie izejas, — d'Artan­jans mierīgi sacīja.

— Ejiet, mans kungs, es jums sekošu.

— Nesteidzieties pārāk, lai kāds nepamanītu, ka aizejam kopā. Jūs taču sapratīsiet, ka lieku cilvēku klātbūtne mūs var tikai traucēt.

— Labi, — gvardists piekrita, brīnīdamies, ka viņa vārds nav atstājis nekādu iespaidu uz jaunekli.

Bernažū vārds patiesi bija pazīstams katram, izņemot varbūt vienīgi d'Artanjanu, jo šis vārds figurēja visbiežāk sadursmēs un kautiņos, kas norisinājās gandrīz katru dienu par spīti visiem karaļa un kardināla ediktiem.

Portoss un Aramiss bija tā aizrāvušies ar bumbošanu un Atoss tik uzmanīgi viņus vēroja, ka neviens no visiem trim nepamanīja sava jaunā biedra aiziešanu. D'Artanjans apstājās pie izejas, kā bija teicis viņa eminences gvardistam, kas pēc brīža arī iznāca ārā. D'Artanjanam nebija daudz laika, jo tuvojās audiencei no­teiktā stunda, tāpēc viņš, paskatījies apkārt un pārliecinājies, ka iela ir tukša, teica savam pretiniekam:

— Goda vārds, kaut arī jūs sauc par Bernažū, jums tomēr ir laimējies, ka jūsu pretinieks ir tikai musketieru māceklis. Bet esiet bez bažām, es darīšu, ko spēšu. Aizsargājieties!

— Man šķiet, ka neesat izvēlējies piemērotu vietu, — iebilda gvardists, ko d'Artanjans bija tā izaicinājis. — Mums būtu la­bāk kaut kur aiz Senžermēnas abatijas vai Prē-o-Klērā.

— Jūsu vārdi ir ļoti saprātīgi, — d'Artanjans atbildēja, —bet, diemžēl, man ir maz laika, jo pulksten divpadsmitos man noru­nāta satikšanās. Tādēļ aizsargājieties, mans kungs, aizsargājie­ties!

Bernažū nebija tas vīrs, kam šādu izaicinājumu vajadzēja at­kārtot. Tai pašā mirklī zobens iemirdzējās viņa rokā, viņš strauji uzbruka jauneklim, cerēdams to iebiedēt.

Taču d'Artanjans vakar bija daudz ko iemācījies. Vēl juzdams uzvaras gaviļu trīsas un jau lepodamies ar gaidāmo labvēlību, viņš bija cieši nolēmis neatkāpties ne soli: abi zobeni šķindēdami sakrustojās, un, tā kā d'Artanjans turējās stingri savā vietā, tad viņa pretinieks bija spiests soli atkāpties. Izmantodams šo mir­kli, kad Bernažū zobens mazliet atvirzījās, d'Artanjans atbrīvoja savējo un, mezdamies uz priekšu, skāra ar zobena smaili pretinieka plecu. D'Artanjans nekavējoties savukārt atkāpās soli atpakaļ un izslēja zobenu, bet Bernažū uzsauca, ka viņam nekas nekaišot, un, strauji uzbrukdams pretiniekam, pats uzdūrās uz viņa zobena smailes. Tā kā Bernažū tomēr nekrita un arī neatzina sevi par uzveiktu, bet tikai lavījās prom uz de Tremuija savrupmājas pusi, kur kalpoja kāds viņa radinieks, tad d'Artanjans, nezinā­dams, cik nopietni ievainojis pretinieku, neatlaidās no viņa un droši vien ar trešo cirtienu būtu viņu nogalinājis, ja cīņas troksni nebūtu izdzirduši bumbotavā. Divi gvardista draugi, ievērojuši, ka tas bija pārmijis dažus vārdus ar d'Artanjanu un pēc tam aizgājis kopā ar to, steigšus izskrēja ārā un, izrāvuši zobenus, uzbruka uzvarētājam. Bet tūlīt parādījās arī Atoss, Portoss un Aramiss un, mezdamies virsū gvardistiem, kas uzbruka d'Artan­janam, piespieda viņus pagriezties. Sai mirklī Bernažū nogāzās, un gvardisti, palikuši divi pret četriem, sāka kliegt:

— Palīgā, Tremuija ļaudis, palīgā!

Uz šiem kliedzieniem no savrupmājas izskrēja visi, kas tur bija atradušies, un metās virsū četriem draugiem, bet tie nu sa­vukārt sāka kliegt:

— Palīgā, musketieri, palīgā!

Šis kliedziens parasti atrada dzirdīgas ausis, jo ikvienam bija zināms, ka musketieri ir viņa eminences ienaidnieki, un tāpēc viņi bija iemīļoti. Šādās sadursmēs musketieru pusē nereti nostā­jās arī citu pulku gvardisti, kuri nekalpoja Sarkanajam herco­gam, kā Aramiss bija nosaucis kardinālu. Tā arī šoreiz no trim dez Esāra kunga pulka gvardistiem, kas patlaban gāja garām, divi nāca palīgā četriem draugiem, bet trešais aizsteidzās uz de Trevila kunga māju, skaļi saukdams:

— Palīgā, musketieri, palīgā!

De Trevila kunga mājas pagalmā musketieri drūzmējās kā parasti, un nu visi pa kaklu pa galvu metās palīgā saviem bied­riem. Izcēlās īsts kautiņš, taču pārspēks bija musketieriem. Kar­dināla gvardisti un de Tremuija kunga ļaudis atkāpās savrup­mājas pagalmā, tikko pagūdami aizslēgt vārtus, lai aizkavētu pre­tiniekus ielauzties gandrīz reizē ar viņiem pašiem. Ievainotais Bernažū smagā stāvoklī jau iepriekš bija ienests mājā.

Musketieri un viņu sabiedrotie bija ārkārtīgi satraukti un jau apspriedās, vai nevajadzētu pielaist uguni de Tremuija kunga namam par sodu, ka viņa kalpotāji uzdrošinājušies uzbrukt ka­raļa musketieriem. Šis priekšlikums tika izteikts un uzņemts ar sajūsmu, bet par laimi pulkstenis sita vienpadsmit. D'Artanjans un viņa biedri atcerējās par audienci un, bažīdamies, ka tāds va­roņdarbs netiek izstrādāts bez viņu līdzdalības, papūlējās nomie­rināt karstgalvjus. Tad tikai daži akmeņi atsitās pret vārtiem. Taču vārti bija stipri. Uzbrucēju cīņas spars noplaka, turklāt tie, kurus viņi uzskatīja par saviem vadoņiem, pirms kāda brīža bija aizgājuši un steidzās pie de Trevila kunga, kas jau zināja par notikušo sadursmi un gaidīja viņus.

— Ātrāk uz Luvru! — viņš sacīja. — Uz Luvru, nezaudējot ne mirkli, un centīsimies satikt karali, iekams kardināls pagūtu viņu brīdināt. Mēs karalim attēlosim šīsdienas sadursmi kā vakar­dienas notikuma turpinājumu un tā tiksim cauri ar abiem.

De Trevila kungs četru jaunekļu pavadībā aizsteidzās uz Luvru, bet tur viņam par lielu pārsteigumu paziņoja, ka karalis esot devies medīt briedi Senžermēnas mežā. Musketieru kapteinis lika divas reizes atkārtot šo ziņu, un viņa seja aizvien vairāk sadrūma.

— Vai viņa majestāte jau vakar bija nolēmis doties medī­bās? — de Trevila kungs jautāja.

— Nē, jūsu ekselence, — kambarsulainis atbildēja. — Šorīt medību pārzinis paziņoja, ka naktī esot ielenkts briedis. Papriekš karalis teica, ka nebraukšot, bet vēlāk, nespēdams apslāpēt med­nieka kaislību, pēc maltītes aizbrauca.

— Vai karalis satikās ar kardinālu? — de Trevils jautāja.

— Domājams gan, ka jā, — atbildēja kambarsulainis, — jo šorīt, redzēdams pie lievenēm viņa eminences karieti, es prasīju, uz kurieni brauks, un man atbildēja: «Uz Senžermēnu.»

— Mums aizsteigušies priekšā, — de Trevils sacīja. — Kungi, šovakar es satikšu karali, bet jums ieteicu nerādīties.

Padoms bija prātīgs, turklāt to izteica cilvēks, kas pārāk labi pazina karali, tāpēc četri jaunekļi ir nedomāja to apstrīdēt. De Trevila kungs teica, lai katrs ejot uz savām mājām un gaidot ziņu.

Arī pats atgriezies mājās, de Trevila kungs apsvēra, ka pa­reizākais būs, ja viņš pasteigsies un pirmais sūdzēsies. Viņš aiz­sūtīja pie de Tremuija kunga savu kalpotāju ar vēstuli, kurā lūdza, lai tas izraida no savas mājas kardināla gvardistu un iz­saka rājienu saviem ļaudīm par pārdrošo uzbrukumu musketie­riem. Bet de Tremuija kungu jau bija brīdinājis staļļmeistars, kam Bernažū, kā zināms, bija radinieks, tāpēc viņš atbildēja, ka jāsūdzas esot nevis de Trevila kungam un tā musketieriem, bet gan viņam, jo musketieri esot uzbrukuši viņa ļaudīm un gribējuši aizdedzināt viņa māju. Stīvēšanās starp abiem augstmaņiem varētu vilkties ilgi, jo katrs, gluži dabiski, paliktu pie sava ieskata, bet de Trevila kungs izgudroja izeju no šī stāvokļa: viņš nolēma pats aiziet pie de Tremuija kunga.

Viņš tūdaļ devās turp un lika sevi pieteikt.

Abi augstmaņi godbijīgi sasveicinājās. Kaut gan viņi nebija draugi, tomēr cienīja viens otru. Abi bija bezbailīgi goda vīri. De Tremuija kungs, būdams protestants, galmā ieradās reti, nepieslējās nevienai partijai un pret cilvēkiem izturējās bez sociā­liem aizspriedumiem. Taču šoreiz viņš uzņēma de Trevilu gan pieklājīgi, tomēr vēsāk nekā parasti.

— Cienījamais kungs, mēs abi uzskatām, ka varam viens par otru sūdzēties, tāpēc atnācu pats pie jums, lai mēs kopīgi noskaid­rotu šo starpgadījumu.

— Labprāt, — de Tremuija kungs piekrita. — Bet es jūs brīdinu, ka esmu labi informēts, un pie visa vainīgi ir jūsu mus­ketieri.

— Jūs esat pārāk taisnīgs un saprātīgs, — teica de Trevils, — lai noraidītu priekšlikumu, ar kuru esmu pie jums ieradies.

— Runājiet, mans kungs, es klausos.

— Kā jūtas jūsu staļļmeistara radinieks Bernažū kungs?

— Ļoti slikti, mans kungs. Zobena dūriens plecā nav bīstams, bet otrs dūriens skāris plaušu, un ārsts ir ļoti nobažījies par ievai­noto.

— Bet vai ievainotais vēl ir pie samaņas?

— Pilnīgi.

— Vai viņš var parunāt?

— Ar pūlēm, tomēr var.

— Labi, mans kungs, tad dosimies pie viņa un lūgsim Dieva vārdā, kurš varbūt drīz sauks viņu savā priekšā, lai Bernažū mums pasaka patiesību. Lai viņš pats ir tiesnesis savā lietā, un es ticēšu tam, ko viņš sacīs.

De Tremuija kungs, brīdi padomājis, nolēma, ka grūti būtu izteikt saprātīgāku priekšlikumu, un tāpēc to pieņēma.

Abi iegāja istabā, kur gulēja ievainotais. Redzēdams, ka viņu nāk apmeklēt divi tik dižciltīgi augstmaņi, Bernažū mēģināja gultā piecelties sēdus, bet bija pārāk vārgs un atkrita atpakaļ, aiz piepūles gandrīz zaudēdams samaņu.

De Tremuija kungs piegāja pie viņa un deva viņam ieelpot ožamo sāli, Bernažū atguva samaņu. Tad de Trevila kungs, gri­bēdams izvairīties no iespējamiem pārmetumiem, ka viņš ietek­mējis slimnieku, lūdza, lai de Tremuija kungs pats izjautā Ber­nažū.

Notika tā, kā bija paredzējis de Trevila kungs. Bernažū atra­dās starp dzīvību un nāvi, tāpēc viņam nenāca ne prātā kaut mirkli noklusēt patiesību. Viņš izstāstīja visu tieši tā, kā tas bija norisinājies.

De Trevila kungs tikai to bija gribējis. Novēlējis Bernažū drīzu atveseļošanos, viņš atvadījās no de Tremuija kunga, atgriezās mājās un lika paziņot četriem draugiem, ka gaidot viņus uz pus­dienām.

De Trevila kunga namā sapulcējās ļoti laba sabiedrība, starp citu, visi bija kardināla pretinieki. Tāpēc pats par sevi sapro­tams, ka pa maltītes laiku sarunas risinājās tikai ap viņa emi­nences gvardistu abām sakāvēm. Tā kā d'Artanjans bija šo abu cīņu varonis, tad viņu apbēra ar apsveikumiem, kurus Atoss, Por­toss un Aramiss viņam arī labprāt novēlēja ne tikai kā labi biedri, bet arī kā cilvēki, kas diezgan bieži tikuši tāpat cildināti un tā­pēc šoreiz var atteikties no savas tiesas.

Ap pulksten sešiem Trevils paziņoja, ka esot laiks doties uz Luvru. Tā kā audiencei piešķirtais laiks bija pagājis, viņš vis negāja pa mazajām kāpnēm, bet kopā ar saviem četriem pavado­ņiem ieņēma vietu uzgaidāmajā zālē. Karalis vēl nebija atgriezies no medībām. Iejaukušies galminieku pūlī, mūsu jaunekļi dabūja gaidīt tikko kādu pusstundu, kad atvērās visas durvis un tika paziņots par karaļa ierašanos.

Dzirdot šo paziņojumu, d'Artanjans notrīsēja pie visām mie­sām: domājams, ka nākošais mirklis izlems visu viņa nākotni. Nemierpilns viņš pievērsa acis durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt karalim.

Uz sliekšņa parādījās Ludviķis XIII. Viņam mugurā bija vēl gluži putekļains medību tērps, kājās zābaki ar gariem stulmiem un rokā pātaga. No pirmā acu uzmetiena d'Artanjans saprata, ka viņa majestātes sirdī plosās vētra.

Kaut gan ikvienam bija skaidrs, ka Ludviķis XIII ir nelāgā omā, galminieki tomēr sastājās gar viņa ceļu, jo karaliskā uz­gaidāmā zālē ir labāk tikt redzētam ar sadusmotu aci nekā vis­pār netikt uzskatītam. Arī trīs musketieri nevilcinādamies paspēra soli uz priekšu, turpretī d'Artanjans aizslēpās viņiem aiz mugu­ras. Bet, kaut gan karalis pazina Atosu, Portosu un Aramisu, viņš pagāja tiem garām, neuzmezdams ne skatienu, nepateikdams ne vārda, it kā tos nekad nebūtu redzējis. Taču, kad karaļa acis uz brīdi apstājās pie de Trevila, tas viņa skatienu izturēja tik stingri, ka pats karalis novērsās. Pēc tam viņa majestāte, kaut ko īgni purpinādams, iegāja savos apartamentos.

— Stāvoklis ir bēdīgs, — Atoss pasmaidīdams sacīja. — Šo­dien mūs vēl neiecels par ordeņa kavalieriem.

— Gaidiet mani šeit desmit minūtes, — teica de Trevila kungs, un, ja es neiznākšu, tad atgriezieties uz manām mājām, jo ilgāk gaidīt būtu veltīgi.

Četri jaunekļi nogaidīja desmit minūtes, piecpadsmit, divdes­mit. Redzēdami, ka de Trevila kungs nenāk, viņi, ļoti satraukti, aizgāja.

De Trevila kungs bija bezbailīgi iegājis karaļa kabinetā un atradis viņa majestāti pavisam nelāgā omā. Karalis sēdēja at­zveltnes krēslā un ar pātagas kātu dauzīja sev pa zābaku stul­miem. De Trevils tomēr neapmulsa, bet visdziļākā mierā apjautā­jās par viņa majestātes veselību.

— Man iet slikti, pavisam slikti, — karalis atbildēja. — Es garlaikojos.

Tā patiesi bija Ludviķa XIII smagākā kaite. Dažkārt viņš, aizvedis kādu galminieku sev līdzi pie loga, sacīja: «Pagarlaiko- simies kopā!»

— Kā? Jūsu majestāte garlaikojas! — de Trevils iesaucās. — Vai tad medības šodien nesagādāja prieku jūsu majestātei?

— Jauks prieks! Viss izdzimst, zvēru pie visiem svētajiem! Vai nu meža zvēri vairs neatstāj pēdas, vai arī suņi zaudējuši ožu. Mēs izcēlām briedi ar desmitžuburainiem ragiem, sešas stun­das dzināmies tam pakaļ, un, kad tas mums bija tikpat kā rokā un Sensimons jau lika ragu pie lūpām, lai taurētu uzvaru, viss suņu bars pēkšņi metās sānis un aiztriecās pakaļ kādam vien­gadīgam briedēnam. Jūs redzēsiet, man būs jāatsakās no medībām ar suņiem, tāpat kā jau esmu atteicies no medībām ar piekūniem. Ak de Trevila kungs, es esmu gaužām nelaimīgs karalis! Man bija vēl palicis tikai viens medību piekūns, un tas pats aizvakar nobeidzās.

— Jūsu augstība, es pilnīgi saprotu jūsu izmisumu, nelaime patiešām ir liela. Bet man šķiet, ka jums vēl palicis diezgan daudz dažādu vanagu un citu medību putnu.

— Bet nav neviena, kas tos apmācītu. Medību lietpratēji iz­mirst, vienīgi es vēl pārvaldu medīšanas mākslu. Pēc manis vi­sam būs beigas, tad medīs ar lamatām, cilpām un noklātām bed­rēm. Ja es vēl pagūtu izaudzināt pēcnācējus šai mākslā! Bet man nav laika, man ne mirkli nedod miera kardināla kungs, viņš man stāsta par Spāniju, stāsta par Austriju, stāsta par Angliju! Ā, sa­karā ar kardināla kungu man ienāca prātā: de Trevila kungs, esmu ar jums ļoti neapmierināts.

De Trevils to vien bija gaidījis. Viņš jau sen pazina karali un uzreiz bija sapratis, ka visa šī žēlošanās bijusi tikai ievads, kaut kas līdzīgs uzbudinošam līdzeklim, ar ko pašam sevi sasparot, un tikai tagad viņa majestāte runās par to, ko īstenībā bija gribējis.

— Ar ko man bijusi nelaime izpelnīties jūsu majestātes ne­apmierinātību? — tēlodams visdziļāko izbrīnu, de Trevils jautāja.

— Vai tā jūs, mans kungs, izpildāt savu pienākumu? — ka­ralis turpināja, neatbildēdams tieši uz de Trevila jautājumu. —Vai ladēļ esmu jūs iecēlis par musketieru kapteini, lai tie nogalinātu cilvēku, saceltu kājās veselu kvartālu un grasītos nodedzināt vai visu Parīzi? Un jūs par to man nesakāt ne vārda! Bet es gan, bez šaubām, veltīgi steidzos jūs apvainot, — karalis turpināja,

miera grāvēji, bez šaubām, jau ir cietumā, un jūs atnācāt man paziņot, ka tie saņēmuši taisnīgu sodu.

—Jūsu augstība, tieši pretēji, — de Trevils mierīgi sacīja, - esmu atnācis izlūgties, lai jūs spriežat taisnīgu sodu.

— Un kam tad? — karalis iesaucās.

— Apmelotājiem, — de Trevila kungs atbildēja.

— Tas nu ir kas jauns, — karalis teica. — Vai jūs sāksiet man stāstīt, ka jūsu sasodītie trīs musketieri, Atoss, Portoss un Aramiss, un vēl tas jaunais muižnieks no Bearnes nav uzklupuši nabaga Bernažū un to tā apstrādājuši, ka pašreiz šis nelaimīgais varbūt izlaiž garu! Varbūt mēģināsiet noliegt, ka pēc tam viņi aplenkuši hercoga de Tremuija namu un gribējuši to nodedzi­nāt? Kara laikā tā nebūtu liela nelaime, jo šis nams ir īsts hu­genotu perēklis, bet tagad, miera laikā, šāda rīcība dod ļoti sliktu piemēru. Lūdzu, atbildiet, — vai gribat visu to noliegt?

— Kas jums, majestāte, pastāstīja šo jauko pasaciņu? — de Trevils mierīgi jautāja.

— Kas man pastāstīja šo pasaciņu? Kas gan cits, ja ne tas, kurš ir nomodā, kad es guļu, kurš strādā, kad es uzjautrinos, kurš vada karalistes iekšējās un ārējās lietas Francijā un visā Eiropā?

— Jūsu majestāte, bez šaubām, runā par Dievu to Kungu, — de Trevils teica, — jo cita es nezinu, kas stāvētu tik augstu pāri jūsu majestātei.

— Nē, mans kungs, es runāju par karaļvalsts balstu, par manu vienīgo kalpu, vienīgo draugu kardināla kungu.

— Viņa eminence nav vissvētākais tēvs.

— Ko jūs, mans kungs, ar to gribat sacīt?

— Ka vienīgi pāvests ir nemaldīgs, bet kardināliem šāda ne­maldība nepiemīt.

— Jūs gribat sacīt, ka viņš mani maldina, jūs gribat sacīt, ka viņš mani pieviļ. Tātad jūs viņu apsūdzat. Atzīstieties vaļsir­dīgi, ka jūs viņu apsūdzat.

— Nē, majestāte, bet es saku, ka viņš pats maldās, es saku, ka viņš pats ir nepareizi informēts. Es saku, ka viņš pārsteidzīgi apvaino jūsu majestātes musketierus, pret kuriem viņš ir netais­nīgs, un ka viņš ziņas nav smēlis no drošiem avotiem.

—- Apsūdzība nāk no paša hercoga de Tremuija kunga. Ko jūs uz to atbildēsiet?

— Es varētu atbildēt, jūsu majestāte, ka hercogs ir pārāk ieinteresēts šajā jautājumā, lai varētu būt bezpartejisks liecinieks.

Bet es pat nedomāju tā atbildēt, jo pazīstu hercogu kā godprātīgu muižnieku un paļaušos uz viņa vārdiem, tikai ar vienu noteikumu.

— Un kāds tas būtu?

— Es vēlētos, lai jūsu majestāte uzaicinātu viņu pie sevis, bez lieciniekiem viņu iztaujātu un tad pieņemtu mani tūlīt pēc her­coga aiziešanas.

— Lieliski! — teica karalis. — Un jūs pilnīgi paļausieties uz de Tremuija kunga vārdiem?

— Jā, jūsu majestāte.

— Jūs pieņemsiet viņa spriedumu?

— Bez šaubām.

— Un sniegsiet katru gandarījumu, kādu viņš pieprasīs?

— Katrā ziņā.

— Senē! — uzsauca karalis. — Šenē!

Ienāca Ludviķa XIII uzticamais kambarsulainis, kas vienmēr dežurēja pie viņa durvīm.

— Šenē, lai šo pašu mirkli kāds aiziet pakaļ de Tremuija kun­gam, gribu ar viņu runāt vēl šovakar.

— Vai jūsu majestāte dod man vārdu, ka pēc de Tremuija kunga pieņems tikai mani? — de Trevils jautāja.

— Dodu muižnieka godavārdu.

— Tādā gadījumā, jūsu majestāte, rīt es atļaušos ierasties.

— Lūdzu.

— Un cikos jūsu majestātei labpatiks mani pieņemt?

— Kad jūs gribēsiet.

— Ierazdamies pārāk agri, baidos uzmodināt jūsu majestāti.

— Mani uzmodināt? Vai tad es guļu? Es vairs neguļu, mans kungs, es tikai reizēm sapņoju. Tāpēc nāciet, cik agri gribat, nā­ciet pulksten septiņos. Bet, ja jūsu musketieri izrādīsies vainīgi, tad piesargieties.

— Ja mani musketieri izrādīsies vainīgi, tad vaininieki tiks nodoti jūsu majestātes rokās, un jūsu majestāte rīkosies ar viņiem pēc savas patikšanas. Vai jūsu majestātei būtu vēl kāda vēlēša­nās? Lūdzu, runājiet, esmu gatavs paklausīt.

— Nē, mans kungs, nē, mani ne veltīgi sauc par Ludviķi Taisnīgo. Tātad līdz rītam, mans kungs, līdz rītam.

— Lai Dievs sargā jūsu majestāti!

Kaut gan karalis gulēja maz, tomēr de Trevila kungs tonakt gulēja vēl mazāk. Jau iepriekšējā vakarā viņš bija licis paziņot trim musketieriem un to jaunajam draugam, lai tie visi četri ierodas pie viņa pulksten pusseptiņos no rīta. Viņš paņēma tos līdzi uz pili, nekā tiem neapgalvodams, nekā nesolīdams un arī neslēpdams, ka viņu visu liktenis karājas mata galā.

Kad viņi nonāca pie mazajām kāpnēm, de Trevils lika četriem draugiem gaidīt. Ja karalis joprojām dusmotos uz viņiem, draugi

v.irētu nepamanīti aiziet. Ja karalis butu ar mieru viņus pieņemt, tad viņi tiktu nekavējoties pasaukti.

Karaļa personiskajā pieņemamā istabā de Trevila kungs sa- %!apa Senē, kas pastāstīja, ka vakar vakarā hercogs de Tremuijs neesot bijis mājās un atgriezies pārāk vēlu, lai varētu ierasties l.uvrā, un esot atnācis tikai tagad un pašreiz atrodoties pie karaļa.

Tas de Trevila kungam bija ļoti pa prātam, jo nu viņš varēja būt pārliecināts, ka neviens nepagūs ietekmēt karali pēc de Tre­muija aiziešanas.

Patiešām, bija aizritējušas tikko desmit minūtes, kad atvērās karaļa kabineta durvis, un de Trevila kungs redzēja iznākam her­cogu de Tremuiju, kas pienāca pie viņa un sacīja:

— De Trevila kungs, viņa majestāte lika man ierasties, lai uzzinātu, kā tas viss vakar noticis manās mājās. Izstāstīju ma­jestātei patiesību, proti, ka vainīgi ir mani ļaudis, un esmu ga- lavs jums atvainoties. Tā kā esmu jūs saticis, tad atļaujiet man lo izdarīt tagad un uzskatiet mani vienmēr par savu draugu.

— Hercoga kungs, es tik ļoti paļāvos uz jūsu godprātību, — de Trevils atbildēja, — ka nevēlējos viņa majestātes priekšā citu aizstāvi kā vienīgi jūs. Redzu, ka neesmu maldījies, un pateicos jums par to, ka Francijā vēl ir tāds vīrs, par kuru droši var sacīt to, ko esmu teicis par jums.

— Jauki, jauki! — ieteicās karalis, kas, stāvēdams durvīs, bija dzirdējis laipno sarunu. — Tikai pasakiet viņam, Trevil, ka arī es vēlētos būt viņa draugu skaitā, bet viņš mani pavisam aiz­mirsis. Drīz būs jau trīs gadi, kopš neesmu viņu redzējis, un redzu viņu tikai tad, kad aizsūtu viņam pakaļ. Pasakiet viņam visu to no manis, jo karalis pats par tādām lietām runāt nevar.

— Pateicos, jūsu augstība, pateicos, — hercogs teica. — Bet es gribētu apgalvot jūsu augstībai, ka ne tie, — protams, tas ne­attiecas uz de Trevila kungu, — ka ne tie, kurus jūsu majestāte redz savā tuvumā diendienā un katru brīdi, ir jūsu majestātei vis-, padevīgākie.

— Ā, jūs dzirdējāt manus vārdus?_Jo labāk, hercog, jo la­bāk! — sacīja karalis, pienākdams tuvāk. — Un jūs arī te esat, Trevil! Kur ir jūsu musketieri? Es jau aizkavar lūdzu, lai jūs viņus atvedat pie manis. Kāpēc neesat to izdarījis?

— Viņi ir lejā, un ar jūsu majestātes atļauju Šenē viņus pasauks.

— Jā, jā, lai viņi ierodas tūlīt. Drīz būs astoņi, un pulksten deviņos pie manis kāds atnāks. Varat iet, hercoga kungs, tikai katrā ziņā atgriezieties. Trevil, ienāciet pie manis.

5— 161

Hercogs palocījās un aizgāja. Tai mirklī, kad viņš vēra durvis, kāpņu augšējā laukumā parādījās trīs musketieri un d'Artanjans, kurus veda Senē.

— Nāciet, mani drošsirdīgie, nāciet, — karalis aicināja. — Man jūs jā izbar.

Musketieri, dziji palocīdamies, tuvojās. D'Artanjans sekoja.

— Pie joda! — karalis turpināja. — Kā jūs četri divās dienās izsitāt no ierindas septiņus viņa eminences gvardistus? Tas ir par daudz, mani kungi, tas ir par daudz! Ja tā turpināsies, tad viņa eminence būs spiests pēc trim nedēļām atjaunot savas rotas sa­stāvu un man vajadzēs ar vislielāko stingrību sekot, lai tiek ievē­roti edikti. Nejauši pa vienam — tur es nekā nesaku, bet divās dienās septiņus — tas ir par daudz.

— Tāpēc jau arī, kā jūsu majestāte redz, viņi gluži satriekti un dziļas nožēlas pilni ieradušies izlūgties piedošanu.

— Satriekti un dziļas nožēlas pilni! Hm! — karalis norūca. — Es neticu viņu liekulīgajām sejām. It sevišķi tur aizmugurē tam gaskonim. Panāciet šurp, mans kungs!

Saprazdams, ka šie vārdi attiecas uz viņu, d'Artanjans tuvo­jās, savilcis izmisušu vaigu.

— Ko jūs man stāstījāt, ka viņš ir jauneklis? Viņš taču ir vēl zēns, de Trevila kungs, patiesi, tīrais bērns! Un tas ir viņš, kas deva briesmīgo zobena cirtienu Zisakam?

— Un divus pamatīgus cirtienus Bernažū.

— Vai tiešām?

— Turklāt, ja viņš nebūtu mani izglābis no Kaīsaka rokām, — Atoss piebilda, — tad man noteikti nebūtu tas gods šai mirklī izteikt jūsu majestātei savu visdziļāko padevību.

— Tad taču šis bearnietis ir īsts velns! Piķis un zēvele, kā būtu teicis mans karaliskais tēvs. Tā darbojoties, gadās saplēst ne vienu vien kamzoli un salauzt dažu labu zobenu. Bet gaskoņi vēl joprojām ir trūcīgi, vai ne, de Trevila kungs?

— Jūsu majestāte, man jāatzīstas, ka viņu kalnos zelta bedres vēl nav atrastas, kaut gan tam Kungam vajadzētu darīt šādu brī­numu, lai atlīdzinātu viņiem par dedzību, ar kādu viņi atbalstīja jūsu nelaiķa tēva centienus.

— Tad jau iznāk, ka esmu karalis, pateicoties gaskoņiem, jo esmu sava tēva dēls. Lai tā būtu, es to neapstrīdu. Senē, ejiet un izkratiet visas manas kabatas, varbūt sagrabināsiet četrdesmit pistoles, tad atnesiet tās šurp. Un tagad, jaunekli, izstāstiet man pēc labākās sirdsapziņas, kā tas viss notika?

D'Artanjans sīki izstāstīja vakardienas notikumu: kā viņš, ne­varēdams gulēt aiz prieka par gaidāmo audienci pie majestātes, ieradies pie saviem draugiem trīs stundas agrāk nekā vajadzējis; kā viņi visi aizgājuši uz krodziņu, kur Bernažū,- pamanījis, ka viņš baidās saņemt bumbu sejā, ņirgājies par viņu un par šo ņirgāšanos gandrīz samaksājis ar savu dzīvību, bet de Tremuija Kungs, kas ne pie kā nav bijis vainīgs, gandrīz zaudējis savu māju.

— Tā tas ir bijis, — karalis klusu sacīja. — Jā, tāpat man stāstīja arī hercogs. Nabaga kardināls! Septiņi vīri divās dienās, lnrklāt paši mīļākie! Bet tagad pietiek, mani kungi, vai dzirdat? Tagad pietiek! Par notikumu Ferū ielā jūs esat atmaksājuši, un pat ar uzviju. Jūs varat būt apmierināti.

— Ja jūsu majestāte ir apmierināts, — teica de Trevils, —tad arī mēs esam apmierināti.

— Jā, tāds es esmu, — atteica karalis, paņemdams no Sēnē rokām riekšavu zelta un ielikdams to d'Artanjana rokā. - Un te ir manas apmierinātības pierādījums.

Tanīs laikos vēl nebija modē lepnuma jēdziens, kas tagad tik plaši izplatīts. Muižnieks saņēma no karaļa rokas naudu un ne­maz nejutās pazemots. Tāpēc d'Artanjans bez kādas tielēšanās iebāza kabatā saņemtos četrdesmit pistolus, turklāt izteikdams viņa majestātei visdziļāko pateicību.

— Labi jau, labi, — sacīja karalis un, paskatījies pulkstenī, turpināja: — Ir jau pusdeviņi, jūs tagad varat iet, jo, kā tiku teicis, deviņos pie manis kāds ieradīsies. Mani kungi, pateicos par jūsu padevību. Ceru, ka arī turpmāk varēšu uz jums paļauties?

— Jūsu augstība! — četri draugi vienā balsī iesaucās. —Mūsu karaļa labā mēs ļautu sevi sacirst gabalos!

— Labi, labi, tomēr labāk palieciet veseli. Tā būs labāk, un jūs man būsiet derīgāki. Trevil, — karalis pusbalsī piebilda, ka­mēr pārējie gāja projām, — tā kā musketieru pulkā nav brīvu vietu, turklāt mēs esam nolēmuši neuzņemt musketieros nevienu bez pārbaudījuma laika, tad ievietojiet šo jaunekli jūsu brālēna dez Esāra kunga gvardes rotā. Velns lai parauj! Trevil, es prie­cājos par to, kā saviebsies kardināls! Viņš būs briesmīgi nikns, bet man vienalga: esmu rīkojies taisnīgi.

Karalis pamāja sveicienu Trevilam, kas devās pie saviem mus­ketieriem. Tie jau dalīja ar d'Artanjanu saņemtos četrdesmit pisto­lus.

Kā jau viņa majestāte karalis bija paredzejis, kardinals tie­šām kļuva nikns, tik nikns, ka veselu nedēļu neieradās pie karaļa spēlēt šahu. Bet tas nemaz nekavēja karali rādīt kardinālam vis­laipnāko seju pasaulē un satiekoties jautāt vismaigākajā balsī:

— Kardināla kungs, kā iet jūsu uzticamajiem miesassargiem nabaga Bernažū un nabaga Zisakam?