Trīs musketieri. 1 daļa

XIII BONASJĒ KUNGS

Visā šajā notikumā, kā lasītājs būs varējis ievērot, bija kāda persona, par kuru, neraugoties uz viņas bēdīgo stāvokli, šķiet, ne­viens tikpat kā neinteresējās. Sī persona bija Bonasjē kungs, go­dājamais politisko un mīlestības intrigu upuris. Tanīs laikos, kas bija bagāti ar drosmīgiem varoņdarbiem un galantām dēkām, mī­lestība un politika gāja rokrokā.

Par laimi mēs, — vai nu lasītājs atceras, vai arī jau piemir­sis, — mēs apsolījām, ka nepametīsim sīkpreču tirgotāju no re­dzesloka.

Slepenpolicisti, kas viņu bija arestējuši, aizveda nelaimīgo taisnā ceļā uz Bastīliju. Tur viņš drebēdams gāja garām kareivju nodaļai, kuri pielādēja savas musketes.

Tālāk viņš tika ievests pazemes galerijā. Policisti, kas viņu bija atveduši, apgājās ar nabaga cilvēku rupji un cietsirdīgi, jo redzēja, ka viņš nav muižnieks, tāpēc izturējās pret viņu kā pret kādu vazaņķi.

Apmēram pēc pusstundas ieradās tiesas rakstvedis, kas darīja galu Bonasjē kunga mocībām, bet ne bažām, pavēlēdams ievest viņu pratināšanas istabā. Parasti apcietinātos pratināja viņu ka­merās, bet ar Bonasjē kungu apgājās bez ceremonijām.

Divi sargi sagrāba sīkpreču tirgotāju, pārdzina viņu pāri pa­galmam, iestūma gaitenī, kur stāvēja trīs sargkareivji, atvēra dur­vis un iegrūda istabā ar zemiem griestiem, kurā atradās tikai galds, krēsls un komisārs. Komisārs sēdēja uz krēsla un kaut ko rakstīja pie galda.

Abi sargi pieveda arestēto komisāram klāt un uz viņa mājienu attālinājās, lai netraucētu pratināšanu.

Komisārs, kas līdz tam bija nodūris galvu pār papīriem, pēk­šņi pacēla acis un paskatījās, ar ko viņam būs darīšana. Komi­sārs izskatījās atbaidoši: deguns smails, vaigu kauli izspiedušies, sejas krāsa dzeltena, acis mazas, bet spriganas un glūnīgas. Viņa vaibsti atgādināja caunas vai lapsas purnu. No platās, melnās tiesneša mantijas izslējās garš, kustīgs kakls, kura galā galva līgojās kā bruņurupuča galva, kas to izbāzis no bruņu apakšas.

Vispirms viņš noprasīja Bonasjē vārdu, uzvārdu, vecumu, kārtu un dzīvesvietu.

Apvainotais atbildēja, ka viņu saucot Zaks Mišels Bonasjē, viņš esot piecdesmit vienu gadu vecs, bijušais sīkpreču tirgotavas īpašnieks un dzīvojot Fosuajē ielā Nr. 11.

Pēc tam komisārs vis neturpināja nopratināšanu, bet teica garu runu par to, cik bīstami esot nenozīmīgam, sīkam pilsētnie­kam iejaukties valsts lietās.

Tālāk komisārs plaši un gari stāstīja par kardināla kunga varenību un veikumiem, cildināja šo ne ar vienu nesalīdzināmo ministru, kas pārspējot visus bijušos ministrus un būšot par pa­raugu nākamajiem ministriem. Kardināla kunga spēkam un rīcī­bai neviens nevarot pretoties nesodīts.

Pēc runas otrās daļas, ieurbis vanaga skatienu nabaga Bo­nasjē, komisārs viņu uzaicināja apdomāt, cik smags esot viņa stāvoklis.

Bonasjē pārdomas nebija sarežģītas: viņš nolādēja to brīdi, kurā de Porta kungam bija ienācis prātā saprecināt viņu ar savu krustmeitu, un vēl vairāk to brīdi, kad šī krustmeita tika pieņemta par karalienes veļas pārzinātāju.

Bonasjē kunga raksturs dibinājās uz dziļa egoisma, kam pie- jaucās drausmīgs skopums un pie visa vēl turklāt ārkārtīga gļē­vulība. Mīlestības jūtas, kuras viņā bija modinājusi jaunā sieva, bija sekundāras, tāpēc tās nespēja cīnīties pret tikko minētajām iedzimtajām īpašībām.

Bonasjē tiešām pārdomāja komisāra teiktos vārdus.

— Komisāra kungs, — viņš nosvērti ierunājās, — ticiet man, ka es vairāk par kuru katru pazīstu un cienu nesalīdzināmās emi­nences nopelnus, kuras pārvaldībā mums ir tas gods atrasties.

— Vai patiesi? — jautāja komisārs, un viņa sejā izpaudās šaubas. — Bet, ja tā patiešām būtu, kā tad jūs atrastos Bastīlijā?

— Kā es šeit atrodos, pareizāk, kāpēc es šeit atrodos, — Bo­nasjē sacīja, — nevaru jums nekādi paskaidrot, jo pats to nezinu. Bet skaidrs ir viens: ne tāpēc, ka es būtu, vismaz ne apzinīgi, noziedzies pret kardināla kungu.

— Un tomēr jūs būsiet izdarījis kādu noziegumu, tāpēc ka tiekat apvainots par valsts nodevību.

— Par valsts nodevību! — Bonasjē pārbijies iekliedzās. — Par valsts nodevību! Kā tas var gadīties, ka nabaga sīkpreču tirgotājs, kas ne acu galā neieredz hugenotus un necieš spāniešus, tiek apvainots par valsts nodevību? Komisāra kungs, padomājiet pats, ka tas ir gluži neiespējami.

— Bonasjē kungs, — sacīja komisārs, paskatīdamies apsū­dzētajā tik cieši, it kā spētu ar savām mazajām ačelēm lasīt pa­šos sirds dziļumos, — Bonasjē kungs, vai jums ir sieva?

— Jā, kungs, — atbildēja sīkpreču tirgotājs, drebēdams aiz bailēm un juzdams, ka te nu sāksies sarežģījumi. — Tas ir… man bija sieva.

— Kā tā? Jums bija? Kur tad jūs viņu likāt, ka jums viņas vairs nav?

— Kungs, man viņu nolaupīja.

— Jums viņu nolaupīja? A-ā! — novilka komisārs.

No šī «ā-ā!» Bonasjē nojauta, ka jautājums sarežģās arvien vairāk.

— Jums viņu nolaupīja! — komisārs atkārtoja. — Vai jūs zināt, kas viņu nolaupīja?

— Man liekas, ka zinu.

— Kas viņu ir nolaupījis?

— Ņemiet vērā, komisāra kungs, ka es nekā neapgalvoju, man ir tikai aizdomas.

— Un ko jūs turat aizdomās? Atbildiet vaļsirdīgi.

Bonasjē kungs apjuka: noliegt visu vai pateikt visu? Ja viņš noliegs visu, komisārs var iedomāties, ka viņš, Bonasjē, zina pārāk daudz un neuzdrošinās atzīties. Pateikdams visu, Bonasjē pierādīs savu labo gribu. Tādēļ viņš nolēma izstāstīt visu.

— Es turu aizdomās kādu gara auguma tumšmati, viņš iz­skatās dikti cienīgs, kā īsts muižnieks. Man likās, ka viņš mums vairākas reizes sekoja, kad sagaidīju savu sievu pie Luvras, lai pavadītu uz mājām.

Komisārs kļuva mazliet nemierīgs.

— Kā viņu sauc? — viņš jautāja.

— Viņa vārdu es nezinu, — Bonasjē atbildēja, — bet, ja es viņu satiktu, tad galvoju, ka uzreiz pazītu, kaut vai starp tūkstoš cilvēkiem.

Komisārs sarauca pieri.

— Jūs sakāt, ka pazītu viņu starp tūkstoš cilvēkiem? … — komisārs tincināja tālāk.

— Tas ir… — Bonasjē minstinājās, redzēdams, ka izrunājies neizdevīgi. — Gribēju teikt, ka …

— Jūs atbildējāt, ka pazītu viņu, — komisārs sacīja, — un ar to šodien pietiek. Pirms ejam tālāk, man kādam jāpaziņo, ka jūs pazīstat savas sievas nolaupītāju.

— Bet es taču neteicu, ka viņu pazīstul — Bonasjē izmisis iesaucās. — Tieši pretēji, es jums teicu …

— Aizvediet apcietināto, — komisārs pavēlēja abiem sargiem.

— Uz kurieni lai viņu ved? — rakstvedis jautāja.

— Uz kameru.

— Uz kuru?

— Ak Dievs, vienalga uz kuru, kad tikai to var stingri aiz­slēgt! — komisārs atbildēja tik vienaldzīgi, ka nelaimīgo Bonasjē pārņēma šausmas.

«Ak vai! Ak vai! Nelaime uzbrukusi pār manu galvu!» Bo­nasjē zūdījās. «Droši vien mana sieva izdarījusi kādu briesmīgu noziegumu. Mani uzskata par viņas līdzzinātāju un sodīs kopā ar viņu. Viņa būs atzinusies un pateikusi, ka arī man visu iz­stāstījusi. Sievietes ir tik vājas! Uz kameru, vienalga uz kuru! Tā tas būs! Nakts paies drīz, un rīt — pie rata, pie karātavām! Ak Dievs, ak Dievs, esi man žēlīgs!»

Nepievērsdami ne mazāko uzmanību Bonasjē kunga vaimanām, pie kādām viņi, starp citu, droši vien jau sen bija pieraduši, abi sargi saņēma arestēto aiz rokām un aizveda, bet komisārs steigā uzrakstīja kādu vēstuli, ko rakstvedis gaidīja.

Bonasjē visu nakti neaizvēra acis, ne tāpēc, ka cietuma kamera būtu pārāk nepatīkama, bet gan tāpēc, ka viņa nemiers bija pā­rāk liels. Visu nakti viņš nosēdēja uz ķeblīša, saraudamies pie mazākā troksnīša. Un, kad kamerā ieslīdēja pirmie gaismas stari, viņam šķita, ka rītausmai ir līķauta krāsa.

Pēkšņi izdzirdis noskrapstam atslēgu, viņš salēcās aiz šaus­mām. Nelaimīgais domāja, ka viņu tūlīt vedīs uz ešafotu. Ierau­dzījis durvīs nevis bendi, bet vienkārši vakardienas komisāru un rakstvedi, viņš aiz prieka tikko nemetās tiem ap kaklu.

— Jūsu lieta kopš vakar vakara ļoti sarežģījusies, tādēļ ieteicu jums, draugs, atklāt mums patiesību, jo vienīgi nožēlošana var remdināt kardināla dusmas.

— Esmu gatavs atklāt it visu, — Bonasjē steidzās atbildēt, — vismaz visu to, ko es zinu. Lūdzu, jautājiet.

— Vispirms, kur ir jūsu sieva?

— Es taču jums teicu, ka viņa ir nozagta.

— Jā, bet vakar pulksten piecos pēc pusdienas viņa ar jūsu palīdzību ir izbēgusi.

— Mana sieva izbēgusi! — Bonasjē iesaucās. — Nelaimīgā! Mans kungs, ja viņa ir izbēgusi, tad tā nav mana vaina, varu to apzvērēt.

— Ko jūs darījāt pie jūsu kaimiņa d'Artanjana kunga, ar kuru jūs dienā ilgi apspriedāties?

— Jā, komisāra kungs, jā, tas ir tiesa, un atzīstos, ka rīkojos nepareizi. Es biju pie d'Artanjana kunga.

— Kāds bija jūsu apmeklējuma mērķis?

— Lūgt man palīdzēt atrast manu sievu. Es uzskatīju, ka man ir tiesības prasīt viņu atpakaļ. Acīmredzot esmu maldījies un lūdzu piedošanu.

— Un ko jums atbildēja d'Artanjana kungs?

— D'Artanjana kungs man apsolīja palīdzēt, bet drīz vien pārliecinājos, ka viņš mani krāpj.

— Jūs maldināt tiesu! Jūs ar d'Artanjana kungu esat noslē­guši vienošanos, un uz šīs vienošanās pamata viņš izdzenājis po­licijas darbiniekus, kas bija arestējuši jūsu sievu, un pēc tam noslēpis to, tā ka visi meklējumi pagaidām ir veltīgi.

— D'Artanjana kungs nozadzis manu sievu? Ko jūs man te stāstāt?

— Par laimi d'Artanjana kungs ir mūsu rokās, jūs tiksiet konfrontēti.

— Nudien, tas ir lieliski! — Bonasjē iesaucās. — Es labprāt redzēšu pazīstamu seju.

— Ievediet d'Artanjana kungu, — komisārs sacīja abiem sar­giem.

Tie ieveda Atosu.

— D'Artanjana kungs, — komisārs uzrunāja Atosu, — izstās­tiet, kas notika starp jums un šo kungu.

— Bet tas taču nemaz nav d'Artanjana kungs! — Bonasjē pārsteigts ieteicās.

— Kā! Tas neesot d'Artanjana kungs? — brīnījās komisārs.

— It nemaz arī ne, — Bonasjē atbildēja.

— Kā sauc šo kungu? — komisārs jautāja.

— To es nevaru jums pateikt, jo nepazīstu viņu.

— Jūs viņu nepazīstat?

— Nē.

— Vai nekad neesat viņu redzējis?

— Esmu gan, bet nezinu, kā viņu sauc.

— Jūsu vārds? — komisārs jautāja.

— Atoss, — musketieris atbildēja.

— Tas taču nemaz nav cilvēka vārds, tā var saukt kādu kalnul — iesaucās nabaga izmeklētājs, kam jau sāka griezties galva.

— Tā mani sauc, — Atoss mierīgi atteica.

— Bet jūs teicāt, ka jūs saucot par d'Artanjanu.

— Es?

— Jā, jus.

— Piedodiet, man teica: «Jūs esat d'Artanjana kungs?» Es atbildēju: «Jūs tā domājat?» Sargi atsaucās, ka esot par to pār­liecināti. Negribēju runāt viņiem pretī. Turklāt es jau varēju arī maldīties.

— Kungs, jūs apvainojat tiesas cieņu.

— Nekādā ziņā, — Atoss mierīgi atbildēja.

— Jūs esat d'Artanjana kungs.

— Redziet, nu jūs arī to apgalvojat.

— Bet komisāra kungs, — Bonasjē savukārt iesaucās, — te nevar būt ne mazāko šaubu! D'Artanjana kungs ir mans īrnieks, tātad, kaut gan viņš nemaksā īri vai arī tieši tāpēc, es viņu pa­zīstu. D'Artanjana kungam ir gadu deviņpadsmit divdesmit, bet šim kungam ir vismaz trīsdesmit. D'Artanjana kungs ir dez Esāra kunga gvardu rotā, bet šis kungs ir de Trevila kunga musketie­ris: paskatieties taču uz viņa uniformu, komisāra kungs, paska­tieties uz uniformu!

— Taisnība, — komisārs nomurmināja. — Sasodīts, jums taisnība!

Sai mirklī durvis strauji atvērās, viens no Bastīlijas vārtsar­giem ieveda vēstnesi, kas nodeva komisāram vēstuli.

— Kāda neliete! — komisārs iesaucās, izlasījis vēstuli.

— Kā? Ko jūs teicāt? Par ko jūs runājat? Ceru, ka ne par manu sievu?

— Jā, tieši par viņu. Neko sacīt, jūsu lieta kļūst pavisam ne­lāga.

— Kā tad tā? — sīkpreču tirgotājs izmisa. — Esiet tik laipns, mans kungs, un paskaidrojiet, kā mana lieta var pasliktināties no tā, ko dara mana sieva, kamēr es esmu cietumā?

— Viņa rīkojas saskaņā ar iepriekš pieņemtu plānu, jūs esat kopīgi vienojušies par šo noziedzīgo rīcību!

— Zvēru, komisāra kungs, ka jūs dziļi maldāties! Man nebija nekādas jēgas par manas sievas nodomiem, un man nav ne ma­zākā sakara ar to, ko viņa darījusi, un, ja viņa izdarījusi kādas muļķības, es atsakos no viņas, novēršos, nolādu viņu!

— Komisāra kungs, ja es jums vairs neesmu vajadzīgs, — Atoss sacīja, — tad lieciet mani aizvest kur citur. Tas jūsu Bo­nasjē kungs man apnicis līdz kaklam.

— Aizvediet abus arestētos uz viņu kamerām, — komisārs pavēlēja, norādīdams uz Atosu un Bonasjē, — un apsargājiet abus rūpīgi.

— Ja jums ir kādas prasības pret d'Artanjana kungu, — Atoss iebilda, — tad man nav skaidrs, kādā ziņā es varētu viņu aizstāt.

— Dariet, ko jums liek! — komisārs uzbrēca. — Un nekādas sazināšanās ar ārpasauli! Vai dzirdējāt?

Atoss sekoja sargiem, plecus paraustīdams, bet Bonasjē kungs visu ceļu vaimanāja tik žēli, ka pat tīģeris tiktu aizkustināts.

Sīkpreču tirgotāju ieveda tai pašā kamerā, kur viņš bija pava­dījis nakti, un atstāja tur visu dienu. Visu dienu Bonasjē pinkšķēja kā īsts bodnieks, jo viņam, kā jau pats mums atzinās, nebija ne kripatiņas kareivīguma.

Vakarā ap pulksten deviņiem, kad viņš beidzot grasījās likties gultā, nelaimīgais izdzirdēja koridorā soļus. Soļi tuvojās viņa kamerai, durvis atvērās, uz sliekšņa parādījās sargi.

— Sekojiet man, — sacīja policijas ierēdnis, kas bija ieradies reizē ar sargkareivjiem.

— Jums sekot! — Bonasjē nelabi iesmilkstējās. — Jums se­kot tik vēlā stundāl Ak Dievs, uz kurieni?

— Uz turieni, kurp mums pavēlēts jūs aizvest.

— Tā taču nav nekāda atbilde.

— Tomēr tā ir vienīgā, kādu varam jums dot.

— Ak Dievs, ak Dievs! — murmināja sīkpreču tirgotājs. — Nu es esmu pagalam!

Gluži automātiski un nepretodamies viņš sekoja sargkareiv­jiem, kas bija atnākuši viņam pakaļ.

Viņu veda pa to pašu koridoru, pa kuru bija šurp atnācis, tad viņi šķērsoja pagalmu, pēc tam izgāja cauri vēl kādai cietuma ēkai un beidzot sasniedza galvenos vārtus, pie kuriem gaidīja ka­riete, ko apsargāja četri jātnieki. Sīkpreču tirgotājam pavēlēja iekāpt karietē, policijas ierēdnis nosēdās viņam blakus, karietes durtiņas tika aizslēgtas, un tā nu abi atradās ripojošā cietumā.

Kariete sāka lēni kā ļīķrati virzīties uz priekšu. Pa aizrestoto lodziņu arestētais varēja redzēt tikai mājas un bruģi. Bet, būdams īsts parīzietis, Bonasjē pēc stūru akmeņiem, izkārtnēm un lāktu­riem pazina katru ielu, pa kuru viņi brauca. Kad viņi sasniedza svētā Paula baznīcu, pie kuras mēdza izpildīt nāvessodu Bastī- lijas cietumniekiem, Bonasjē tikko nezaudēja samaņu un divas rei­zes pārmeta krustu. Viņš domāja, ka te kariete apstāsies. Tomēr tā aizripoja tālāk.

Pēc kāda gabala Bonasjē atkal pārdzīvoja milzīgas izbailes. Viņi brauca gar svētā Jāņa kapsētu, kur tika aprakti valsts no­ziedznieki. Tikai viens apstāklis mazliet nomierināja Bonasjē: pirms aprakšanas tiem nocirta galvu, bet viņa galva vēl atradās uz pleciem. Taču, kad nelaimīgais redzēja, ka viņu kariete no­griezās uz Grēva laukuma pusi, kad ieraudzīja pilsētas valdes nama smailos tornīšus, viņš nodomāja, ka nu ir pavisam beigas, un gribēja izsūdzēt grēkus policijas ierēdnim. Kad tas atteicās pieņemt grēksūdzi, Bonasjē sāka žēli vaimanāt, un blakus sēdo­šais ierēdnis piedraudēja, ka aizbāzīšot viņam muti, ja viņš ne- rimšoties.

Sie draudi mazliet nomierināja sīkpreču tirgotāju, jo, ja būtu nodomāts Grēva laukumā viņam izpildīt nāvessodu, tad nebūtu vērts aizbāzt muti, jo viņi bija gandrīz sasnieguši nāvessodu iz­pildīšanas vietu. Tiešām, kariete aizbrauca garām liktenīgajam laukumam. Jābaidās bija vēl tikai no Traoaru krusta, bet kariete tieši uz turieni nogriezās.

Šoreiz vairs nevarēja būt šaubu: tieši pie Traoaru krusta mē­dza pakārt zemas kārtas noziedzniekus. Bonasjē bija augstprā­tīgi iedomājies sevi par svētā Paula vai Grēva laukuma cienīgu. Nē, viņa ceļojums un dzīves gaita beigsies pie Traoaru krusta! Viņš vēl nevarēja saredzēt nelaimīgo krustu, bet viņam likās, ka tas jau pats nāk pretī. Soļus divdesmit no liktenīgā krusta viņš izdzirdēja pūļa čalu, un kariete apstājās. Tas sniedzās pāri na­baga Bonasjē spēkiem, viņu bija satriekuši jau iepriekšējie pār­dzīvojumi. Viņš vārgi iekunkstējās, it kā izlaizdams pēdējo elpas vilcienu, un zaudēja samaņu.