Trīs musketieri. 1 daļa

XXII MERLEZONAS BALETS

Nākošajā dienā Parīzē neviens ne par ko citu vairs nerunāja kā tikai par balli, ko pilsētas domnieki rīkoja par godu karalim un karalienei un kurā viņu majestātes dejošot slaveno Merlezonas baletu, kas viņa majestātei karalim patika vairāk par visiem.

Patiešām, pilsētas valdes namā jau veselu nedēļu rosīgi gata­vojās uz šo svinīgo vakaru. Pilsētas galdnieks uzcēla īpašus pa­augstinājumus, kur uzturēties ielūgtajām dāmām. Pilsētas tirgo­tāji izgreznoja zāles ar divsimt baltām vaska svecēm, kas tanīs laikos bija neredzēts krāšņums. Beidzot, bija nolīgti divdesmit vijolnieki, kuriem noteica divkāršu atlīdzību, jebšu, kā tika minēts ziņojumā, viņiem vajadzēja spēlēt visu nakti.

Pulksten desmitos no rīta de Kosta kungs, karaļa gvardistu karodznieks, divu policijas ierēdņu un vairāku pulka strēlnieku pavadībā ieradās pie pilsētas valdes rakstveža Klemana kunga un pieprasīja atslēgas no visiem pilsētas valdes nama vārtiem, ista­bām un dienesta telpām. Atslēgas tika nekavējoties viņam nodotas; katrai no tām bija piekārta zīmīte, ar kuras palīdzību tās varēja atšķirt citu no citas. Kopš šī brīža de Kosta kungs uzņēmās atbildību par visa nama vārtu un eju apsardzību.

Pulksten vienpadsmitos savukārt ieradās gvardistu kapteinis Dialjē ar piecdesmit strēlniekiem, kurus tūlīt izvietoja pa visu māju, katru pie viņam norādītām durvīm.

Pulksten trijos atnāca divas gvardistu rotas, viena franču, otra šveiciešu. Franču gvardistu rotā ietilpa Dialjē un dez Esāra vīri.

Pulksten sešos vakarā sāka ierasties ielūgtie viesi. Tiem ierā­dīja vietas uz iepriekš sagatavotajiem paaugstinājumiem lielajā zālē.

Pulksten deviņos ieradās prezidenta sieva. Tā kā viņa šajas svinībās bija pēc karalienes ievērojamākā persona, tad viņu sa­gaidīja pilsētas domnieki un aizvadīja līdz ložai, kas atradās pretī karalienei paredzētajai ložai.

Pulksten desmitos mazajā zālē, kas bija svētā Jāņa baznīcas pusē, iepretim bufetei, kurā glabājās sudraba galda piederumi, tika uzklāts karalim galds ar vieglām uzkodām, ko apsargāja četri strēlnieki.

Ap pusnakti atskanēja klaigas un apsveikumu saucieni: pa ielām, kas veda no Luvras uz pilsētas valdes namu un bija izro­tātas ar krāsainām laternām, brauca karalis.

Vadmalas mantijās tērpušies pilsētas domnieki, kuriem pa priekšu gāja seši seržanti ar degošām lāpām rokā, devās pretī karalim, ko sagaidīja uz pilsētas valdes nama kāpnēm, un tirgo­tāju kārtas vecākais pateicās viņa augstībai par ierašanos. Uz apsveikumu karalis atbildēja ar atvainošanos, ka esot ieradies tik vēlu, bet pie tā vainīgs esot kardināla kungs, kas viņu aizturējis līdz pulksten vienpadsmitiem, pārrunādams par valsts lietām.

Karalis bija uzposies svinību tērpā. Viņu pavadīja viņa kara­liskā augstība Orleānas hercogs, grāfs de Suasons, lielpriors, her­cogs de Longvils, hercogs d'Elbefs, grāfs d'Arkurs, grāfs de Roš-Gijons, de Liankura kungs, de Baradā kungs, grāfs de Kra- maijs un kavalieris de Suverē.

Visi ievēroja, ka viņa majestāte karalis izskatījās sadrūmis un noraizējies.

Viena istaba bija sagatavota karalim, otra viņa brālim Orleā­nas hercogam. Katrā no tām bija nolikti maskarādes kostīmi. Arī karalienei un prezidenta kundzei bija tāpat sagatavotas telpas. Viņu augstību svītas kungiem un dāmām vajadzēja pārģērbties pa divām kopā šim nolūkam iekārtotajās istabās.

Pirms ieiešanas savā ģērbistabā karalis pavēlēja, lai viņam tūlīt ziņojot, kad atbraucot kardināls.

Pusstundu pēc karaļa ierašanās atkal atskanēja ielās apsvei­cinājumu saucieni: tie vēstīja karalienes tuvošanos. Domnieki tā­pat kā iepriekš ar seržantiem pa priekšu izsteidzās sagaidīt aug­sto viešņu.

Karaliene iegāja zālē, un visi redzēja, ka viņa, tāpat kā viņas augstais laulātais draugs, izskatījās noskumusi un sagurusi.

Tai mirklī, kad Austrijas Anna ienāca zālē, pavērās kādas nelielas ložas aizkari, kas līdz tam bija aizvērti, un spraugā pa­rādījās kardināla bālā seja. Viņš bija ģērbies spāniešu granda tērpā. Viņa acis ieurbās karalienes acīs un lūpas savilkās ļaunā priekā: Austrijas Anna nebija rotājusies ar briljanta karuļiem.

Kādu brīdi karaliene uzkavējās zālē, uzklausīdama pilsētas domnieku padevības apliecinājumus un atņemdama dāmu svei­cienus.

Pēkšņi pa vienām zāles durvīm ienāca karalis ar kardinālu. Kardināls viņam kaut ko klusu stāstīja, un karalis bija ļoti bāls.

Ludviķis XIII bija bez maskas, kamzoļa lentes viņam bija sa­sietas nevērīgi. Izspraucies cauri pūlim, viņš pienāca pie karalie­nes un aiz uztraukuma pārvērstā balsī sacīja:

— Kundze, sakiet, lūdzu, kāpēc jūs neesat rotājusies ar bril­janta karuļiem? Jūs taču zinājāt, ka man tas būtu bijis patīkami.

Karaliene pavērās apkārt un ieraudzīja kardinālu, kam seja bija savilkusies velnišķīgā smīnā.

— Majestāte, es baidījos, ka šajā drūzmā tiem varētu notikt kas ļauns.

— Jūs rīkojāties nepareizi! Esmu jums, kundze, tos dāvinājis, lai jūs ar tiem greznotos. Atkārtoju, ka jūs esat rīkojusies aplami.

Karalim balss aiz dusmām drebēja. Visi skatījās un klausījās ar izbrīnu, jo nesaprata, ko tas viss nozīmē.

— Majestāte, karuļi ir Luvrā, — karaliene teica, — es varu aizsūtīt tiem pakaļ, un tā jūsu augstības vēlēšanās būs izpildīta.

— Dariet tā, kundze, dariet tā cik vien ātri iespējams, jo pēc stundas sāksies balets.

Apliecinādama padevību, karaliene palocīja galvu un tad se­koja dāmām, kurām vajadzēja viņu aizvest uz viņai nodomāto ģērbistabu.

Arī karalis atgriezās savējā.

Zālē mirkli valdīja apjukums un satraukums.

Visi bija ievērojuši, ka starp karali un karalieni bija kaut kas norisinājies, taču abi sarunājās tik klusu, ka neviens nekā neva­rēja sadzirdēt, jo aiz cieņas visi bija atkāpušies dažus soļus. Vi­jolnieki spēlēja, cik jaudāja, bet neviens viņos neklausījās.

Karalis pirmais atkal izgāja zālē. Viņam bija mugurā švītīgs mednieka tērps, un Orleānas hercogs, kā arī pārējie augstmaņi bija ģērbušies tāpat kā viņa augstība karalis. Sis tērps karalim piedienēja vislabāk, un tanī viņš tiešām izskatījās kā viscildenā­kais muižnieks savā karalistē.

Kardināls piegāja pie karaļa un pasniedza viņam kādu kār­biņu. Karalis to atvēra un ieraudzīja divus briljanta karuļus.

— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja kardinālam.

— Neko, — Rišeljē atbildēja. — Tikai, ja karaliene būs izro­tājusies ar briljanta karuļiem, par ko gan es šaubos, tad saskai­tiet tos, majestāte, un, ja izrādīsies, ka to ir tikai desmit, tad pa­jautājiet viņas augstībai, kas gan varējis viņai nozagt šos divus.

Karalis jautājoši paskatījās uz kardinālu, bet neatlika laika jautāšanai, jo no visām mutēm atskanēja apbrīna pilni izsaucieni. Ja karalis izskatījās kā cildenākais muižnieks savā karalistē, tad karaliene noteikti bija visdaiļākā sieviete Francijā.

Mednieces tērpā viņa izskatījās pasakaini: galvā velūra cepure ar zilām spalvām, mugurā pērļu pelēks ņieburs ar briljanta sprā­dzēm un zila atlasa svārki, viscaur izšūti ar sudrabu. Uz kreisā pleca dzirkstīja karuļi, uzvērti tādas pašas krāsas lentē, kādā bija spalvas un svārki.

Karalis notrīsēja aiz prieka un kardināls aiz dusmām; tomēr viņi abi atradās pārāk tālu no karalienes, lai varētu saskaitīt ka­ruļus. Karalienei tie bija, bet vai to bija desmit vai divpadsmit?

Vijoles sāka spēlēt aicinājumu uz deju. Karalis piegāja pie prezidenta kundzes, ar ko viņam pienācās dejot, un viņa augstība Orleānas hercogs piegāja pie karalienes. Visi nostājās vietās, un balets sākās.

Karalis dejoja pretī karalienei, un ikreiz, virzīdamies tai ga­rām, viņš ar acīm vai aprija karuļus, tomēr nepaguva tos saskai­tīt. Kardinālam izspiedās uz pieres salti sviedri.

Balets ilga veselu stundu, tam bija sešpadsmit dažādi gājieni.

Kad balets beidzas, visā zālē atskanēja aplausi, un kungi veda savas dāmas uz vietām, bet karalis, izmantodams savas privilē­ģijas, pameta savu dāmu un steigšus devās pie karalienes.

— Pateicos, kundze, par manas vēlēšanās laipno izpildīšanu, — viņš sacīja, — bet, man šķiet, jums trūkst divu karuļu, un es tos jums atdodu.

Ar šiem vārdiem karalis pasniedza viņai abus kardināla iedo­tos karuļus.

— Kā, jūsu augstība! — iesaucās jaunā karaliene, tēlodama pārsteigumu. — Jūs man dāvājat vēl divus? Tad taču man būs četrpadsmit!

Karalis pārskaitīja: patiesi, viņas augstībai pie pleca bija visi divpadsmit karuļi.

Karalis pasauca kardinālu:

— Kardināla kungs, sakiet, ko tas nozīmē? — viņš bargi jau­tāja.

— Jūsu augstība, — kardināls atbildēja, — tas nozīmē, ka es vēlējos pasniegt viņas majestātei šos divus karuļus un, neuzdrīk­stēdamies pats to izdarīt, izmantoju šādu ceļu.

— Esmu jūsu eminencei par tiem jo pateicīgāka tāpēc, ka, šķiet, šie divi karuļi jums maksājuši tikpat daudz, cik viņa ma­jestātei visi divpadsmit, — Austrijas Anna atbildēja ar smaidu uz lūpām, kurš liecināja, ka viņu kardināla asprātīgā izdoma ne­pieviļ.

Palocījusies pret karali un kardinālu, karaliene devās atpakaļ uz istabu, kurā bija uzvilkusi mednieces kostīmu un kur atkal vajadzēja pārģērbties.

Sīs nodaļas sākumā mēs bijām spiesti veltīt uzmanību augstām personām, par kurām šeit stāstījām, tāpēc uz brīdi novērsāmies no tā cilvēka, kuram Austrijas Annai vajadzēja pateikties par ne­dzirdēto uzvaru, ko viņa guva pār kardinālu; šis cilvēks, apmul­sis, neviena nepazīts, iejucis drūzmā, stāvēja pie vienām durvīm un nolūkojās tikko aprakstītajā aina, kas bija saprotama tikai četriem: karalim, karalienei, kardinālam un viņam.

Karaliene atgriezās savā ģērbistabā, un d'Artanjans grasījās iet projām, te pēkšņi viņš juta, ka viņam kāds viegli pieskaras pie pleca. Viņš atskatījās un ieraudzīja jaunu sievieti, kas ar mā­jienu aicināja tai sekot. Sievietei seju sedza melna samta maska, bet par spīti šai piesardzībai, kas gan vairāk bija domāta pret citiem nekā pret d'Artanjanu, jauneklis uzreiz pazina savu pa­rasto vadoni, mundro un asprātīgo Bonasjē kundzi.

Iepriekšējā dienā viņi bija īsu brīdi redzējušies pie durvju sarga Zermēna, kam d'Artanjans bija lūdzis pasaukt Bonasjē kundzi. Jaunā sieviete tik ļoti steidzās paziņot karalienei priekpilno vēsti par viņas vēstneša atgriešanos, ka abi mīlētāji bija paguvuši pār­mīt tikai dažus vārdus. Tā nu d'Artanjans, mīlestības un ziņkā­rības dzīts, sekoja Bonasjē kundzei. Pa ceļam gaiteņi kļuva aiz­vien tukšāki, un d'Artanjans centās aizturēt jauno sievieti, satvert viņu, kaut mirkli paraudzīties viņā, bet viņa, tramīga kā putns, aizvien izslīdēja no jaunekļa rokām, un, kad viņš dzīrās ko sacīt, Bonasjē kundze ar pavēlošu un valdzinošu kustību pielika pirkstu pie lūpām, tā atgādinādama, ka jaunais gaskonis tagad pakļauts varai, kurai viņam vajag akli paklausīt un kura aizliedz izteikt jebkādu sūdzēšanos. Galu galā, izvadājusi d'Artanjanu pa līkloču koridoriem un ejām, Bonasjē kundze atvēra kādas durvis un ieveda viņu pilnīgi tumšā istabā. Tur viņa vēlreiz ar mājienu norādīja, lai viņš klusē, un, atvērusi kādas citas, aizdrapētas durvis, pa kuru spraugu telpā ielija gaismas šalts, jaunā sieviete pazuda.

D'Artanjans mirkli stāvēja nekustēdamies un domās sev jau­tāja, kur gan viņš nokļuvis, bet drīz vien gaisma un siltais, smar­žām piesātinātais gaiss, kas ieplūda no blakusistabas, kā ari divu trīs sieviešu balsis, kuras izteica godbijīgus un izsmalcinā­tus vārdus, un vairākkārt atkārtotā uzruna «jūsu majestāte» ne­pārprotami norādīja, ka viņš atrodas telpā, kas ir blakus karalie­nes istabai.

Jauneklis palika stāvot ēnā un gaidīja.

Karaliene šķita līksma un laimīga, kas acīmredzot ļoti pār­steidza klātesošās dāmas, jo tās bija pieradušas redzēt viņu gandrīz vienmēr skumju un noraizējušos. Savu līksmi karaliene izskaidroja ar to, ka šie svētki esot sevišķi skaisti un balets sagā­dājis viņai lielu prieku; tā ka nav ļauts runāt pretī karalienei, vienalga, vai viņa smaida vai lej asaras, tad dāmas, cita citu pārspēdamas, uzteica Parīzes domnieku laipnību un izdomas ba­gātību.

D'Artanjans nepazina karalieni, tomēr drīz vien atšķīra viņas balsi no pārējām gan pēc mazliet svešādās izrunas, gan pēc pa- vēlnieciskā toņa, kāds valdnieku runā ieskanas gluži dabiski. Jau­nais gaskonis dzirdēja, ka reizēm viņa tuvojās, reizēm attālinājās no pavērtajām durvīm, un pāris reizes jauneklis pat redzēja, ka viņas stāva ēna aizsedza gaismu. Un pēkšņi kāda brīnumdaiļi veidota roka, balta kā marmors, izspraucās cauri durvju drapē- rijām; d'Artanjans saprata, ka tā ir atlīdzība — nometies ceļos, viņš satvēra šo roku un bijīgi pieskārās pie tās ar lūpām; tad roka atrāvās, atstādama viņam plaukstā kādu priekšmetu, tas bija gredzens; durvis tūlīt aizvērās, un d'Artanjans atradās pilnīgā tumsā.

D'Artanjans uzmauca gredzenu pirkstā un atkal sāka gaidīt, jo droši vien visam vēl nebija beigas. Pēc atalgojuma par pade­vību vajadzēja nākt balvai par mīlestību. Turklāt, kaut arī balets jau bija nodejots, tomēr vakara svinības tikko sākās, jo mielasts bija noteikts uz pulksten trim, bet pulkstenis svētā Jāņa baznīcas tornī nupat nosita divi un trīs ceturkšņus.

Patiesi, balsu čala blakusistabā kļuva klusāka, tad attālinā­jās un izgaisa, pēc tam atvērās istabas durvis, kurā stāvēja d'Ar­tanjans, un atkal iesteidzās Bonasjē kundze.

— Beidzot jūs! — d'Artanjans iesaucās.

— Kļūsiet! — pavēlēja jaunā sieviete, ar plaukstu aizspiez- dama viņam muti. — Kļūsiet un ejiet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācāt.

— Bet kur un kad es jūs atkal redzēšu? — d'Artanjans jautāja.

— To jūs uzzināsiet no zīmītes, ko atradīsiet, kad atgriezīsie- ties mājās. Tagad ejiet, ejiet!

Ar šiem vārdiem viņa atvēra durvis uz koridoru un izbīdīja d'Artanjanu no istabas.

D'Artanjans paklausīja kā bērns nepretodamies un bez iebildu­miem, un tas pierāda, ka viņš bija patiesi iemīlējies.