Trīs musketieri. 1 daļa

IV ATOSA PLECS. PORTOSA ZOBENA SIKSNA UN ARAMISA MUTAUTIŅŠ

Dusmās kaisdams, d'Artanjans ar trim lēcieniem izdrāzās cauri uzgaidāmajai istabai un izmetās kāpnēs, pa kurām dzīrās no- triekties lejā pa četriem kāpieniem uzreiz, bet te pilnos auļos viņš ar nodurtu galvu uzbrāzās virsū musketierim, kas nupat bija iz­nācis no de Trevila kunga apartamenta pa sānu durvīm. D'Artan­jans ar pieri bija uzgrūdies musketiera plecam, un nācējs skaļi iebļāvās vai drīzāk iekaucās aiz sāpēm.

— Atvainojiet, — d'Artanjans sacīja, grasīdamies skriet tālāk, — atvainojiet, bet es ļoti steidzos.

Tikko viņš bija sasniedzis pirmo kāpņu laukumiņu, dzelžaina roka satvēra viņu aiz zobena siksnas un apturēja.

— Jūs steidzaties! — uzsauca musketieris, bāls kā līķis.—Aiz šī iegansta jūs mani pagrūžat, pasakāt «Atvainojiet!» un domā­jat, ka ar to pietiek? Ne gluži tā, jaunais cilvēk. Vai tikai jūs neesat iedomājies, dzirdēdams, ka de Trevila kungs šodien paru­nāja ar mums paskarbāk, ka pret mums var tā izturēties, kā viņš runāja? Tad jūs, jaunais cilvēk, maldāties. Jūs neesat de Trevila kungs.

— Nudien, man tas gadījās netīšām, — atcirta d'Artanjans, pazīdams Atosu, kas atgriezās mājup pēc tam, kad ārsts viņam bija apsējis ievainojumu, — un, tā kā es to nedarīju tīšām, tad pateicu «Atvainojiet!». Man šķiet, ka ar to pietiek. Tagad atkār­toju, un šoreiz tas varbūt jau ir par daudz: goda vārds, es stei­dzos, ļoti steidzos. Tāpēc laidiet mani vaļā, lūdzu, ļaujiet man doties turp, kurp man jāiet.

— Mans kungs, jūs neesat pieklājīgs, — Atoss sacīja, palaiz­dams vaļā d'Artanjanu. — Tūlīt redzams, ka jūs esat ieradies no tālienes.

D'Artanjans jau bija nodrāzies trīs četrus pakāpienus zemāk, bet, dzirdēdams Atosa piezīmi, spēji apstājās.

— Pie velna, mans kungs! — viņš izsaucās. — Lai es arī būtu no tālienes, tomēr jūs, es jūs brīdinu, nebūsiet tas, kas man mācīs labu uzvedību.

— Varbūt tomēr, — atbildēja Atoss.

— O, ja man nebūtu tik ļoti jāsteidzas, — d'Artanjans iesau­cās, — un ja es nedzītos kādam pakaļ…

— Steidzīgais kungs, mani jūs atradīsiet bez pakaļdzīšanās, vai dzirdat?

— Un kur, lūdzu?

— Pie baskāju karmelītu klostera.

— Cikos?

— Ap divpadsmitiem dienā.

— Labi, ap divpadsmitiem es ieradīšos.

— Pacentieties nelikt man gaidīt. Ceturksni pēc divpadsmi­tiem es jums, garām skrienot, nogriezīšu ausis.

— Labi! — d'Artanjans atsaucās. — Ieradīšos desmit minūtes pirms divpadsmitiem.

Un viņš metās skriet kā plēsts, cerēdams vēl panākt nepazīs­tamo, kas savā mierīgajā gaitā nevarētu nekur tālu būt aizgājis.

Bet pie vārtiem Portoss tērzēja ar sargkareivi. Starp abiem tērzētājiem bija neliela sprauga, pa kuru varētu izspraukties viens cilvēks. D'Artanjans cerēja, ka viņam ar to pietiks, un metās uz priekšu, lai kā bulta izšautos cauri. Taču viņš nebija iedomājies par vēju. Tai mirklī, kad viņš atradās starp abiem tērzētājiem, vējš piepūta Portosa garo apmetni un d'Artanjans sapinās tanī. Bez šaubām, Portosam bija dibināts iemesls nešķirties no šīs sva­rīgās apģērba sastāvdaļas un tādēļ viņš nevis atlaida vaļā ap­metņa malu, bet pievilka to ciešāk klāt, tā ka d'Artanjans, aiz Portosa stūrgalvīgās pretošanās izdarījis kādas riņķveidīgas kus­tības, pilnīgi ieritinājās apmetņa samtā.

Dzirdēdams musketieri lādamies, d'Artanjans gribēja atbrīvo­ties no apmetņa gūsta un kā akls sāka taustīties pa tā krokām. Vairāk par visu viņš baidījās kaut kā sabojāt jauno zobena sik­snu, par kuru jau tikām stāstījuši. Bikli pavērdams acis, viņš ieraudzīja, ka viņa deguns iespiests starp Portosa plecu lāpsti­ņām, tātad tieši pret zobena siksnu.

Ak vai! Kā vairums šīspasaules lietu, kas spīd tikai no virs­puses, arī zobena siksna mirdzēja zeltā tikai priekšpusē, bet aiz­mugurē tā bija no vienkāršas bifeļa ādas. Portoss bija īsts lie- lībnieks, un, tā kā viņam nebija iespējams iegādāties viscaur ar zeltu izšūdinātu zobena siksnu, tad vismaz puse tai bija tāda. Tā kļūst saprotama saaukstēšanās nepieciešamība un vajadzība nēsāt apmetni.

— Deviņi pērkoni! — iebrēcās Portoss, ar visiem spēkiem pū­lēdamies atbrīvoties no d'Artanjana, kas skrabinājās viņam gar muguru. — Vai jūs esat traks, ka tā skrienat virsū cilvēkiem!

— Atvainojiet, — ieteicās d'Artanjans, uzpeldēdams zem milža paduses, — bet es ļoti steidzos, es dzenos kādam pakaļ un …

— Vai jūs acis aizmirstat mājās, kad dzenaties kādam pa­kaļ? — Portoss jautāja.

— Nē, — d'Artanjans aizvainots atteica, — un, pateicoties sa­vām acīm, es redzu to, ko citi neredz.

Vai nu Portoss saprata, vai nesaprata, bet viņš ļāva vaļu sa­vām dusmām:

— Mans kungs, es jūs brīdinu: ja jūs piesiesieties musketie­riem, jūs dabūsiet sukas.

— Sukas! Mans kungs, tas ir par stipru teikts, — atcirta d'Ar­tanjans.

— Tas ir teikts tā, kā pieklājas sacīt vīram, kas pieradis ska­tīties ienaidniekiem vaigā.

— Skaidrs, es gan zinu, ka muguru jūs nevienam negriežat!

Sajūsmināts par izteikto dzēlību, jauneklis, sirsnīgi smieda­mies, devās tālāk.

Kaisdams niknumā, Portoss sakustējās, grasīdamies mesties virsū d'Artanjanam.

— Vēlāk, vēlāk, — tas uzsauca, — kad jums vairs nebūs mu­gurā apmetnis!

— Tātad pulksten vienos aiz Luksemburgas pils.

— Lai notiek, pulksten vienos, — atbildēja d'Artanjans, iegriez­damies ielas līkumā. Bet ne tanī ielā, pa kuru viņš nupat bija skrējis, ne arī tanī, ko tagad varēja pilnīgi pārskatīt, jauneklis neredzēja neviena cilvēka. Kaut arī nepazīstamais bija gājis lēni, viņš tomēr jau bija paguvis pazust vai arī iegājis kādā mājā. D'Artanjans apjautājās par viņu katram pretimnācējam, aizgāja līdz pārceltuvei, atgriezās pa Sēnas un Sarkanā Krusta ielām — nekā, gluži nekā. Tomēr straujais gājiens viņam nāca par labu tai ziņā, ka, pakāpeniski pierei aprasojot ar sviedriem, sirds viņam kļuva aizvien vēsāka.

Viņš sāka pārdomāt par nesenajiem notikumiem. To bija daudz un visi nelaimīgi. Pulkstenis bija tikko vienpadsmit, bet viņš jau iemantojis de Trevila kunga nelabvēlību, kurš d'Artanjana pēkšņo aiziešanu nevarēja neuzskatīt par nepieklājīgu.

Tālāk — jauneklis bija iepinies divās divkaujās ar diviem cil­vēkiem, kuri katrs spēja nogalināt trīs d'Artanjanus, divkaujās ar diviem musketieriem, tātad ar būtnēm, ko tik dziļi cienīja, ka sa­vās domās un sirdī turēja augstāk par visiem citiem.

Stāvoklis bija neapskaužams. Būdams pārliecināts, ka Atoss viņu nogalinās, d'Artanjans par Portosu daudz neraizējās. Tomēr cerība ir pēdējais, kas izdziest cilvēka sirdī, un tā arī d'Artanjans pamazam saka cerēt, ka varētu palikt dzīvs, protams, ar smagiem ievainojumiem pēc abām divkaujām, un tādam gadījumam, pār­domādams par nākotni, strostēja sevi:

«Kas es esmu par nejēgu un lempi! Drošsirdīgajam un nelai­mīgajam Atosam tieši tas plecs bija ievainots, kuram es uzdrāzos virsū kā auns. Brīnos vienīgi par to, ka viņš mani nenogalināja uz vietas — viņam uz to bija tiesības: droši vien es sagādāju vi­ņam negantas sāpes. Kas attiecas uz Portosu, — oho! — tas nu bija jocīgāk.»

Jauneklis neviļus iesmējās, bet tad uzreiz paskatījās apkārt, vai viņa šķietami nepamatotie smiekli neaizvaino kādu garām­gājēju.

«Ar Portosu bija jocīgāk, un tomēr arī šeit es izturējos kā no­žēlojams karstgalvis. Vai tā nu var bez brīdinājuma mesties virsū cilvēkam un skatīties tam zem apmetņa, lai redzētu to, kā tur nav! Viņš man droši vien būtu piedevis, viņš man būtu piedevis, ja es neierunātos par to nolādēto zobena siksnu. Protams, es izteicos netieši, bet cik dzēlīgi netieši! Esmu sasodīts gaskonis, es vēl dzīšu jokus, pat pekles katlā vārīdamies. D'Artanjan, draudziņ, liec aiz auss,» viņš turpināja pašsarunu, pats par sevi saprotams, draudzīgā noskaņā, «ja tu izkļūsi sveikā no šīm sprukām, kas gan maz ticams, tad turpmāk tev jākļūst daudz goddevīgākam. Tev jāpanāk, lai tevi apbrīno un min par paraugu. Būt laipnam un godbijīgam nenozīmē būt gļēvam. Paskaties uz Aramisu! Ara­miss ir pats maiguma un laipnības iemiesojums, bet vai kādam jebkad ir nācis prātā apgalvot, ka Aramiss būtu gļēvulis? Pro­tams, ka nē, un arī es turpmāk gribu ņemt viņu par paraugu. A, tur jau viņš ir!»

Iegrimis monologā, d'Artanjans bija soļojis uz priekšu un nu attapās dažu soļu attālumā no d'Egijonu savrupmājas, un tās priekšā stāvēja Aramiss, jautri sarunādamies ar trim karaļa gvar- distiem. Aramiss arī bija pamanījis d'Artanjanu, bet viņš nespēja aizmirst, ka šī jaunekļa klātbūtnē de Trevila kungs šorīt bija tik nikni ārdījies, un cilvēks, kam bijusi iespēja dzirdēt musketieriem izteiktos pārmetumus, Aramisam nekādā ziņā nebija patīkams, tāpēc viņš izlikās neredzam d'Artanjanu. Turpretī d'Artanjans, uzticīgs saviem nodomiem kļūt par godbijības un laipnības pa­raugu, tuvojās četriem jaunekļiem un tos sveicināja, dziļi palo­cīdamies un mīlīgi smaidīdams. Aramiss mazliet palocīja galvu, bet nepasmaidīja. Visi četri tūdaļ pat pārtrauca sarunu.

D'Artanjans nebija tik vientiesīgs, lai neaptvertu, ka ir šeit lieks, bet arī augstāko aprindu manierēs viņš vēl nebija iemanī­jies un neprata veikli izkļūt no nepatīkamā stāvokļa, kādā no­kļūst cilvēks, kas pieiet pie tikko pazīstamiem ļaudīm un_ grib iejaukties sarunā, kura uz viņu neattiecas. Jauneklis pūlējās at­rast ieganstu, lai atkāptos, nezaudējot savu cieņu, bet te pēk- šķi ievēroja, ka Aramisam izkritis mutautiņš un viņš, bez šau­bām, aiz izklaidības uzminis tam virsū. D'Artanjans nodomāja, ka nu pienācis īstais brīdis, lai izlabotu savu neveiklību: viņš noliecās un, cik vien iespējams laipni smaidīdamas, izvilka mut­autiņu no musketiera zābaka apakšas, kaut gan pēdējais cītīgi spieda kāju pie zemes. Pasniegdams Aramisam mutautiņu, d'Ar­tanjans sacīja:

— Man liekas, mans kungs, ka šo mutautiņu jums būtu žēl pazaudēt.

Mutautiņš tiešām bija bagātīgi izšūts un vienā stūrī tam bija kronis un ģerbonis. Aramiss dziļi pietvīka un drīzāk izrāva nekā paņēma mutautiņu no gaskoņa rokām.

— Ehē! — iesaucās viens no gvardistiem. — Vai nu tu, no­slēpumainais Aramis, vēl mēģināsi mums iegalvot, ka naidojies ar de Bua-Trasī kundzi, kad šī jaukā dāma ir tik laipna un aizdod tev savus mutautiņus?

Aramiss uzmeta d'Artanjanam tādu skatienu, no kura katrs saprastu, ka ir iemantojis nāvīgu ienaidnieku, bet tad ierunājās parastajā medainajā tonī:

— Jūs maldāties, mani kungi, tas nav mans mutautiņš, un es nezinu, kāpēc šim kungam ienāca prātā pasniegt to tieši man, bet ne kādam no jums. Labākais pierādījums manu vārdu patie­sīgumam ir tas, ka mans mutautiņš ir man kabatā.

Pie šiem vārdiem viņš izvilka savu mutautiņu, arī ļoti elegantu, smalka batista mutautu. Batists tanīs laikos gan bija visai dārgs, bet Aramisa mutauts bija bez izšuvumiem un ģerboņa, rotāts vie­nīgi ar īpašnieka monogrammu.

D'Artanjans vairs neteica ne vārda, jo bija aptvēris savu kļūdu, toties Aramisa draugus liegšanās nepārliecināja, un viens no tiem māksloti nopietni sacīja:

— Ja ir tā, kā tu, dārgais Aramis, apgalvo, tad būšu spiests atprasīt no tevis šo mutautiņu, jo, kā tev zināms, Bua-Trasī ir man tuvs draugs, un es negribu, ka ar viņa sievas lietām kāds lielītos.

— Tu savu prasību neizsaki labi, — Aramiss atbildēja. — At­zīstu, ka būtībā tā ir taisnīga, bet noraidu to formas dēļ, kurā tā ietērpta.

— Patiešām es neredzēju, — bikli iejaucās d'Artanjans, — ka mutautiņš būtu izkritis no Aramisa kunga kabatas. Bet viņš bija uzminis uz tā, un es nodomāju, ka mutautiņš pieder viņam.

— Un jūs maldījāties, mans kungs, — Aramiss salti atteica, negribēdams ņemt vērā d'Artanjana cenšanos izlabot savu vainu. Tad, pievērsdamies tam gvardistam, kas bija nosaucis sevi par Bua-Trasī draugu, turpināja:

— Starp citu, ja es tā labi pārdomāju, mani ar de Bua-Trasī saista ne mazāk sirsnīga draudzība kā tevi, un mutautiņš būtu varējis izkrist tiklab no manas, kā no tavas kabatas.

— Nē, zvēru pie sava goda! — viņa majestātes gvardists iesaucās.

— Tu zvērēsi pie sava goda, un es došu goda vārdu, bet viens no mums acīm redzami melos. Vai zini, Montaran? Vislabāk pārdalīsim to uz pusēm.

— Mutautiņu?

— Jā.

— Lieliski! — iesaucas abi parejie gvardisti. — īsts Zāla­mana spriedums. Aramis, tu patiešām esi gudrības aka.

Jaunekļi sāka sirsnīgi smieties, un, kā ikvienam skaidrs, ar to viss beidzās. Pēc brīža saruna pārtrūka, trīs gvardisti un mus­ketieris, draudzīgi paspieduši cits citam roku, atvadījās un aiz­gāja — trīs gvardisti uz vienu, Aramiss uz otru pusi.

«Tagad nu ir pienācis īstais brīdis, lai noslēgtu mieru ar šo cēlo cilvēku,» nodomāja d'Artanjans, kas sarunas beigu daļā bija stāvējis nomaļus. Cildeno jūtu spārnots, viņš tuvojās Aramisam, bet tas nepievērsa viņam nekādu uzmanību un turpināja savu ceļu.

— Mans kungs, — d'Artanjans teica Aramisam, — es ceru, ka jūs mani atvainosiet.

— Atļaujiet, cienītais, jums aizrādīt, — Aramiss viņu pār­trauca, — ka jūs šajā gadījumā nerīkojāties tā, kā smalkjūtīgam cilvēkam pieklātos rīkoties.

— Kā, mans kungs! — d'Artanjans iesaucās. — Jūs uzska­tāt…

— Es uzskatu, ka jus neesat muļķis un, kaut arī esat ieradies no Gaskoņas, tomēr zināt, ka bez iemesla neviens nemin virsū mutautiņam. Piķis un zēvele! Parīze taču nav bruģēta ar batistu.

— Mans kungs, jūs velti pūlaties mani pazemot, — teica d'Artanjans, kurā iedzimtais ķildošanās gars sāka ņemt pārsvaru pār miermīlīgajiem nolūkiem. — Es tiešām esmu ieradies no Gas­koņas, un, ja jums tas ir zināms, tad man nebūs jums jāpa­skaidro, ka gaskoņi ir visai neiecietīgi. Reiz atvainojušies kaut vai par izdarītu muļķību, viņi ir pārliecināti, ka jau izdarījuši div­reiz vairāk, nekā būtu vajadzējis.

— Mans kungs, to visu es jums sacīju ne lai meklētu ķildu, — Aramiss atbildēja. — Paldies Dievam, es neesmu nekāds rīkļu­rāvējs un, tā kā musketieris esmu tikai pagaidām, zobenu es ci­lāju vienīgi nepieciešamības gadījumā un arī tad ar lielu nepa­tiku, bet šis gadījums ir smags, jo jūs esat kompromitējis dāmu.

— Mēs esam to darījuši, — d'Artanjans atcirta.

— Kā jūs varējāt būt tik neveikls un atdot man mutautiņu?

— Kā jūs varējāt būt tik neveikls un ļaut tam izkrist?

— Mans kungs, es jau teicu un atkārtoju, ka šis mutautiņš neizkrita man no kabatas.

— Tad nu jūs, mans kungs, melojat divreiz, jo es pats ar savām acīm redzēju, ka tas izkrita no jūsu kabatas!

— Ak tad tādā tonī jūs, gaskoņa kungs, sākat runāt! Nu, pagaidiet, es jūs iemācīšu, kā vajag uzvesties!

— Un es jūs aizsūtīšu atpakaļ teikt mesas, abata kungs! Lū­dzu, velciet ārā zobenu, un tūlīt pat!

— Nē, lūdzu, mans draugs, vismaz ne šeit. Vai tad jūs nere­dzat, ka mēs stāvam tieši pretī d'Egijonu savrupmājai, kas pilna ar kardināla spiegiem? Kas man galvos, ka jūs nav uzsūtījis viņa eminence, lai jūs viņam pagādātu manu galvu? Bet es to vērtēju ļoti augsti, varbūt tāpēc, ka tā, man šķiet, lieliski piestāv uz ma­niem pleciem. Esiet mierīgs, es gribu jūs nogalināt, bet tikai klu­sībā, kādā slepenā vietā, kur jūs nevarēsiet lielīties ar savu nāvi.

—- Var jau būt, tikai neesiet pārāk pašapzinīgs un ņemiet līdzi savu mutautiņu, vienalga, vai tas jums pieder vai nepieder. Var­būt jums tas drīz noderēs.

— Vai jūs, mans kungs, esat gaskonis? — Aramiss jautāja.

— Jā, un gaskoņi nemēdz aiz piesardzības atlikt satikšanos.

— Es zinu, mans kungs, ka musketieriem piesardzība ir lieka, toties tā nepieciešama baznīcas kalpiem. Tā kā musketieris esmu tikai pagaidām, tad es esmu piesardzīgs. Pulksten divos man būs tas gods gaidīt jūs pie de Trevila kunga mājas. Tur es jums norādīšu divkaujai piemērotu vietu.

Abi jaunekļi atsveicinājās, Aramiss aizgāja pa ielu, kas veda uz Luksemburgas pils pusi, bet d'Artanjans, redzēdams, ka ir jau diezgan vēls, aizsoļoja uz baskāju karmelītu klostera pusi.

«Tur nu vairs nekā nevar grozīt,» viņš pa ceļam apsvēra, «bet vismaz viens mierinājums man paliek: ja arī tikšu nogalināts, tad mani nogalinās musketieris.»