Trīs musketieri. 1 daļa

XXI grāfiene Vintere

Pa ceļam hercogs iztaujāja d'Artanjanu, ja ne par visu noti­kušo, tad vismaz par to, ko jaunais gaskonis zināja. Papildinā­dams jaunekļa stāstījumu ar savām atmiņām, Bekingemas her­cogs guva diezgan pareizu priekšstatu par karalienes stāvokli, uz kura nopietnību norādīja arī viņas vēstule, kaut gan tā bija īsa un diezgan neskaidra. Hercogu pārsteidza tikai tas, ka viņa emi­nencei kardinālam, kas bija ieinteresēts, lai šis jauneklis nesa­sniegtu Angliju, nebija izdevies aizturēt viņu ceļā. Tikai tagad, atbildēdams uz hercoga izpausto izbrīnu, d'Artanjans izstāstīja, kā bija devies ceļā un, pateicoties savu trīs draugu pašaizliedzī­bai, kurus viņam nācies pamest bīstamā stāvoklī kur kuro, pašam laimējies izkulties cauri, saņemot tikai zobena dūrienu, kas ieplē­sis karalienes vēstuli un par kuru viņš tik briesmīgi atmaksājis grāfam de Vardam. Klausīdamies d'Artanjanā, kas visu to stās­tīja pavisam vienkārši, hercogs šad tad izbrīnījies paskatījās uz jaunekli, it kā nespēdams aptvert, kā tik dziļš saprāts, drosme un padevība varēja saistīties ar šo gandrīz vēl zēnisko seju, kas liecināja, ka tās īpašniekam nav vēl ne divdesmit gadu.

Zirgi joņoja kā vējš, un nedaudzās minūtēs viņi sasniedza Lon­donas vārtus. D'Artanjans bija domājis, ka pilsētā hercogs jās lēnāk, bet tā vis nenotika: viņš auļoja tai pašā ātrumā, ne nieka nebēdādams par gājējiem, kas trāpījās ceļā. Jādams pa iekšpil­sētu, Bekingems notrieca gar zemi divus trīs gājējus, bet pat neatskatījās uz nelaimīgajiem. D'Artanjans sekoja viņam, kaut gan visapkārt atskanēja kliedzieni, kas ļoti atgādināja lāstus.

Pils pagalmā Bekingems nolēca no zirga un, neraizēdamies par to, uzmeta tam pavadu uz kakla, tad strauji uzskrēja pa kāp­nēm. D'Artanjans sekoja hercoga piemēram, tomēr mazliet juz­dams nemieru par tīrasiņu zirgiem, kuru labās īpašības nupat bija varējis novērtēt. Bet viņš nomierinājās, paguvis ieraudzīt, ka trīs četri kalpotāji izsteidzās no virtuves un staļļiem un metās pie zirgiem.

Hercogs soļoja tik ātri, ka d'Artanjans tikko spēja viņam se­kot. Viņi izgāja cauri vairākiem saloniem, kas bija iekārtoti ar tādu krāšņumu, par kādu Francijas augstmaņi pat nesapņoja, un beidzot iegāja guļamistabā. Tā bija labas gaumes un bagātības kalngals. Alkovā atradās ar sienas tapsējumu nosegtas durvis, kuras hercogs atslēdza ar zelta atslēdziņu, ko valkāja tā paša dārgmetāla važiņā ap kaklu. D'Artanjans bija smalkjūtīgi palicis iepakaļ, bet Bekingems, kāpdams pāri slieksnim, atskatījās un, redzēdams, ka jauneklis vilcinās, sacīja:

— Nāciet un, ja jums būs tā laime sastapt viņas majestāti, tad pastāstiet viņai, ko šeit redzēsiet.

Aicinājuma iedrošināts, d'Artanjans sekoja hercogam, kas dur­vis aiz muguras aizvēra.

Abi atradās nelielā kapelā, kurai sienas bija apvilktas ar zeltā šūdinātu Persijas zīdu. Telpu spilgti apgaismoja daudzas sveces. Virs altārim līdzīga galdiņa, zem zila samta baldahina, kas bija rotāts ar baltu un sarkanu spalvu vainagu, stāvēja Austrijas An­nas portrets dabiskā lielumā, tik līdzīgs oriģinālam, ka d'Artan­jans aiz pārsteiguma iekliedzās; likās, karaliene tūlīt sāks runāt.

Uz altāra, portreta pakājē, bija uzlikts šķirstiņš ar briljanta karuļiem.

Hercogs piegāja pie altāra, nometās ceļos kā garīdznieks Jē­zus Kristus attēla priekšā; tad viņš atvēra šķirstiņu.

— Redziet, — viņš sacīja, izņemdams platu, zilu lenti, kurā zaigoja briljanti, — te ir tie nesalīdzināmi dārgie karuļi. Biju zvērējis, ka mani guldīs kapā ar tiem. Karaliene man tos dāvāja, karaliene tos atprasa: viņas prāts, tāpat kā tā Kunga prāts, lai notiek visās lietās.

Tad hercogs sāka skūpstīt citu pēc cita šos karuļus, no ku­riem viņam vajadzēja šķirties. Pēkšņi viņš šausmās iekliedzās.

— Kas noticis? — d'Artanjans uztraukts jautāja. — Milord, kas jums kait?

— Viss zaudēts! — Bekingems iesaucās, kļuvis bāls kā līķis. — Divu karuļu trūkst, to ir vairs tikai desmit.

— Vai milords tos pazaudējis vai arī domā, ka tie nozagti?

— Tie man ir nozagti, — hercogs atbildēja, — un tas ir kar­dināla darbs. Redziet, skatieties: lentītes, pie kurām tie turējās, pārgrieztas ar šķērēm.

— Ja milordam būtu kādas aizdomas… Varbūt karuļi vēl atrodas vainīgās personas rokās.

— Pagaidiet, pagaidiet! — hercogs iesaucās. — Ar šiem karu­ļiem rotājos tikai vienu vienīgu reizi, tas bija pirms kādas nedē­jas, karaļa ballē, Vindzorā. Grāfiene Vintere, ar kuru biju sanī- dies, tovakar izturējās pret mani ļoti laipni. Bet šķietamā salab- šana ir bijusi tikai greizsirdīgas sievietes atriebšanās. Kopš tās dienas neesmu viņu vairs redzējis. Sī sieviete ir kardināla spiegs.

— Vai patiesi viņam ir spiegi visā pasaulē? — d'Artanjans brīnījās.

— Jā, viņš ir bīstams pretinieks, — sacīja Bekingems, dus­mās sakozdams zobus. — Un tomēr: kad ballei jānotiek?

— Nākošajā pirmdienā.

— Nākošajā pirmdienā! Vēl piecas dienas, laika vairāk nekā vajadzīgs. Patris! — iesaucās hercogs, atvēris kapelas durvis. — Patris!

Parādījās hercoga kambarsulainis.

— Manu juvelieri un manu sekretāru!

Kambarsulainis izgāja no istabas, ne vārda neteicis un tādā ātrumā, kas liecināja, ka viņš pieradis paklausīt akli un bez iebil­dumiem.

Kaut gan hercogs pirmo bija minējis juvelieri, tomēr papriekš ieradās sekretārs. Tas bija gluži dabiski, jo viņš dzīvoja pašā pilī. Kad ienāca sekretārs, Bekingems sēdēja guļamistabā pie galda un rakstīja kādas pavēles.

— Džeksona kungs, — hercogs sacīja sekretāram, — jūs ne­kavējoties dosieties pie lorda kanclera un pateiksiet, ka es uzdodu viņam izpildīt šīs pavēles. Es vēlos, lai tās tiktu nevilcinoties izsludinātas.

— Bet, monsinjor, — izlasījis pavēles, sekretārs sacīja, — ko lai atbildu, ja lords kanclers man jautātu, kas pamudinājis jūsu žēlastību rīkoties tik ārkārtēji?

— Atbildiet, ka es tā vēlos un man par manu rīcību nevienam nav jāsniedz norēķini.

— Vai lai lords kanclers tāpat atbild arī viņa majestātei, ja pēkšņi viņa majestāte izpaustu vēlēšanos uzzināt, kāpēc neviens kuģis nedrīkst vairs atstāt Lielbritānijas ostas? — sekretārs smai­dīdams jautāja.

— Jums taisnība, — Bekingems atbildēja. — Lai lords kan­clers karalim pasaka tad, ka esmu nolēmis pieteikt karu un šī rīcība ir mans pirmais naidīgais akts pret Franciju.

Sekretārs palocījās un aizgāja.

— No šīs puses varam būt mierīgi, — Bekingems, pieversda- mies d'Artanjanam, sacīja. — Ja karuļi vel nav aizvesti uz Fran­ciju, tad tie nokļūs tur tikai pēc jūsu atgriešanās.

— Kā tā?

— Es nupat noliedzu visiem kuģiem, kas pašreiz atrodas viņa majestātes ostās, izbraukt jūrā, un bez sevišķas atļaujas neviens neuzdrošināsies pacelt enkuru.

D'Artanjans izbrīnā paskatījās uz šo cilvēku, kas neaprobežoto varu, ko viņam dāvāja karaļa uzticība, izlietoja savas mīlestības kalpībai. No jaunekļa sejas izteiksmes hercogs izprata, kas nori­sinājās tā dvēselē.

— Jā, — viņš sacīja, — mana īstenā karaliene ir Austrijas Anna. Ja viņa pateiktu kaut vārdu, es nodotu savu tēvzemi, savu karali un Dievu. Viņa lūdza, lai es nesniedzu Larošelas protestan­tiem palīdzību, ko biju solījis, un es izpildīju viņas lūgumu. Es pārkāpu solījumu, bet vienalga: izpildīju viņas vēlēšanos. Un, sakiet, vai neesmu bagātīgi atalgots par paklausību? Jo viņas at­tēls ir šīs paklausības alga!

D'Artanjanā modās izbrīna: pie cik nestipra pavediena reizēm karājas veselas tautas un daudzu cilvēku liktenis.

No šīm pārdomām viņu iztraucēja zeltkaļa ierašanās. Sis vīrs bija īrs, prasmīgs sava amata meistars, kas pats atzinās, ka uz hercoga Bekingema pasūtījumiem nopelnot gadā simt tūkstoš livru.

— O'Reili kungs, — hercogs, ievezdams viņu kapelā, sacīja, — apskatiet šos briljanta karuļus un pasakiet, cik tie maksā ga­balā.

Zeltkalis ar vienu acu uzmetienu novērtēja krāšņo ietvaru, ap­rēķināja katra atsevišķa briljanta vērtību un bez vilcināšanās atbildēja:

— Milord, tūkstoš pieci simti pistoļu gabalā.

— Cik dienās jūs varētu izstrādāt divus šādus karuļus? Jūs redzat, ka divu trūkst.

— Nedēļas laikā, milord.

— Maksāšu jums trīstūkstoš pistoļu gabalā, man tie vajadzīgi parīt.

— Milords tos varēs dabūt.

— O'Reili kungs, jūs esat zelta cilvēks! Bet tas vēl nav viss: šos karuļus es nevienam nevaru uzticēt, un tie jāizstrādā tepat pilī.

— Milord, tas ir neiespējami, jo vienīgi es spēju veikt šo darbu tā, lai jaunie karuļi neatšķirtos no vecajiem.

— Un tāpēc jūs, O'Reili kungs, esat mans gūsteknis. Ja arī jūs gribētu tagad iziet no pils, jums tas neizdotos. Samierinie­ties ar to. Pasakiet, kuri palīgi jums vajadzīgi un kādus darba­rīkus lai jums atnes.

Zeltkalis labi pazina hercogu un saprata, ka pretoties būtu veltīgi, tāpēc uzreiz padevās.

— Vai man būtu atļauts paziņot par to manai sievai? — viņš jautāja.

— Protams, dārgais O'Reili kungs, jums būs atļauts pat sa­tikties ar viņu. Neraizējieties, jūsu gūstniecība nebūs stingra. Un, tā kā par katru apgrūtinājumu pienākas atlīdzība, tad saņemiet virs norunātās summas par karuļiem vēl čeku par tūkstoš pisto­lēm, lai jūs aizmirstu neērtības, kuras jums sagādāju.

D'Artanjans nevarēja vien beigt brīnīties par šo ministru, kas tik neredzēti brīvi rīkojās ar cilvēkiem un ar miljoniem.

Zeltkalis uzrakstīja sievai vēstuli, pievienodams tai čeku par tūkstoš pistolēm un uzdodams atsūtīt visveiklāko mācekli ar bril­jantiem, kuru svaru un skaitu apzīmēja, un nepieciešamos darba rīkus.

Tad Bekingems ieveda zeltkali viņam paredzētajā istabā, kas pusstundas laikā tika pārvērsta par darbnīcu. Pie katrām istabas durvīm nolika sargus un stingri noteica, lai tie nelaiž iekšā ne­vienu, izņemot hercoga uzticamo kambarsulaini Patrisu. Lieki piezīmēt, ka arī zeltkalim O'Reili un viņa māceklim bija aizliegts iziet no istabas.

To visu norīkojis, hercogs atkal pievērsās d'Artanjanam.

— Tagad, mans jaunais draugs, — viņš sacīja, — Anglija pieder mums abiem. Ko jūs gribētu, ko vēlētos?

— Gultu, — d'Artanjans atbildēja. — Atzīšos, ka pašreiz tā man vajadzīga vairāk par visu.

Bekingems lika ierādīt d'Artanjanam istabu līdzās savējai. Hercogs gribēja, lai jaunais gaskonis atrastos viņa tuvumā, un ne jau tāpēc, ka tam neuzticētos, bet lai varētu pastāvīgi sarunā­ties par karalieni.

Pēc stundas Londonā izsludināja pavēli, ka no Anglijas ostām neviens kuģis nedrīkst izbraukt uz Franciju, pat ne pasta kuģis. Visi uzskatīja, ka tas nozīmē kara pieteikumu starp abām kara- listēm.

Aiznākošajā dienā pulksten vienpadsmitos abi briljanta karuļi bija gatavi, turklāt tie bija tik precīzi atdarināti, tik pilnīgi līdzīgi, ka Bekingems nevarēja atšķirt jaunos no vecajiem un pat cilvēki ar lielu pieredzi varēja tikt maldināti.

Hercogs tūlīt lika atsaukt d'Artanjanu.

— Te nu ir briljanta karuļi, pēc kuriem jūs ieradāties, — viņš sacīja. — Esiet mans liecinieks, ka es darīju visu, kas vien bija cilvēka spēkos.

— Neraizējieties, milord, izstāstīšu it visu, ko redzēju. Bet jūsu žēlastība atdos man karuļus bez šķirstiņa?

— Tas jūs ceļā tikai apgrūtinātu. Un man šķirstiņš tagad ir jo vērtīgāks tāpēc, ka tas ir vienīgais, kas man paliek. Tāpēc pasa­kiet, ka es to paturēju.

— Milord, es visu to darīšu zināmu vārdu pa vārdam.

— Un tagad, — hercogs, cieši paskatīdamies uz jaunekli, ieru­nājās, — kā lai es jums nolīdzinu savu parādu?

D'Artanjans kļuva sarkans kā biete. Viņš saprata, ka hercogs meklē iespēju, kā viņam ko iedāvināt, taču iedoma, ka par viņa draugu un paša asinīm samaksās ar angļu zeltu, šķita neparasti derdzīga.

— Milord, lai nerastos pārpratumi, apsvērsim apstākļus un mēģināsim saprasties. Es kalpoju Francijas karalim un karalienei, esmu dez Esāra kunga gvardistu rotā, kas, tāpat kā dez Esāra kungs, ir dziļi padevīga viņu majestātēm. Vēl vairāk: varbūt es nemaz nebūtu visu to darījis, ja nebūtu gribējis izpatikt kādai būt­nei, kas man ir tikpat dārga kā jums karaliene.

— Jā, un man liekas, — hercogs pasmaidīdams sacīja, — ka es pat pazīstu šo personu, tā ir …

— Milord, es nevienu neesmu nosaucis vārdā, — jauneklis viņu strauji pārtrauca.

— Taisnība, — hercogs piekrita. — Tātad šai personai man jābūt pateicīgam par jūsu uzupurēšanos.

— Tā tas ir, milord, jo pašreiz, kad runa ir par karu, atzīstos, ka saskatu jūsu gaišībā tikai angli, tātad ienaidnieku, ar ko man labāk patiktu satikties kaujas laukā nekā Vindzoras parkā vai Luvras koridoros. Tomēr tas mani nekavēs veikt man uzticēto uz­devumu un pat atdot dzīvību, ja tas būs nepieciešams. Bet atkār­toju, ka jūsu gaišībai nav man ko pateikties ne par to, ko esmu veicis šoreiz, ne ari par to, ko veicu jūsu labā, kad tikāmies pirmo reizi.

— Mēs mēdzam sacīt: «Lepns kā skots,» — Bekingems nomur­mināja.

— Un mēs sakām: «Lepns kā gaskonis,» — d'Artanjans at­teica. — Gaskoņi ir Francijas skoti.

D'Artanjans palocīdamies atvadījās no hercoga un dzīrās aiziet.

— Paklausieties! Jūs jau ejat? Bet kādā ceļā? Kā jūs izkļūsiet no Anglijas?

— Jums taisnība.

— Dievs sodi! Tie franči ne nieka nebīstas!

— Biju piemirsis, ka Anglija ir sala un jūs esat tās valdnieks.

— Dodieties uz ostu, paprasiet, kur stāv briga «Zunds», un nododiet šo vēstuli tās kapteinim. Viņš jūs aizvedīs uz mazītiņu ostu Francijas piekrastē, kur neviens jūs negaidīs, jo tur mēdz piestāt tikai zvejnieku kuģi.

— Kā sauc šo ostu?

— Sentvalerī. Bet tas vēl nav viss. Tur nokļuvis, jūs ieiesiet nožēlojamā krodziņā, kam nav ne izkārtnes, ne nosaukuma, īstā matrožu dzertuvē. Pārskatīties jūs nevarēsiet, jo tur tikai viens tāds krogs ir.

— Un tālāk?

— Iegājis prasiet pec saimnieka un pasakiet viņam: «Forward.»

— Ko tas nozīmē?

— «Uz priekšu», tā ir parole. Viņš jums iedos apseglotu zirgu un norādīs pareizo ceļu. Tā jūs četrās vietās varēsiet nomainīt zirgu. Ja vēlēsieties, tad katrā stacijā varēsiet atstāt savu Parīzes adresi un visi četri zirgi tiks jums tur nogādāti. Divus no tiem jūs jau redzējāt un kā lietpratējs varējāt novērtēt: ar tiem mēs jājām šurp no Vindzoras. Varat paļauties uz mani, ka arī pārējie nebūs sliktāki. Sie četri zirgi būs apgādāti ar visu, kas vajadzīgs, dodoties karā. Lai arī cik lepns jūs būtu, es ceru, ka neatteik­sieties pieņemt vienu zirgu un lūgsiet, lai jūsu trīs draugi arī pieņem katrs pa vienam. Starp citu, zirgi jums noderēs, kad vaja­dzēs doties karā pret mums. Mērķis attaisno līdzekļus, — kā jūs, franči, sakāt, vai ne?

— Labi, milord, es pieņemu jūsu piedāvājumu, — d'Artanjans teica. — Ja Dievs dos, mēs labi izlietosim jūsu dāvanas.

— Un tagad, jaunekli, sniedziet man roku. Varbūt mēs drīz satiksimies kaujas laukā, bet pagaidām, es ceru, šķirsimies kā draugi.

— Jā, milord, bet es palieku cerībā, ka drīz kļūsim pretinieki.

— Neraizējieties, to es jums apsolu.

— Paļaujos uz jūsu vārdu, milord.

D'Artanjans atvadījās un aizsteidzās uz ostu.

Norādīto kuģi viņš atrada pretī Londonas Tornim, nodeva kap­teinim vēstuli, kurš to lika aiznest ostas priekšniekam parakstīt, un tad nekavējoties uzvilka buras.

Piecdesmit kuģi, sagatavoti aizceļošanai, stāvēja ostā un gai­dīja.

Kad «Zunds» slīdēja garām vienam no tiem, d'Artanjanam šķita, ka uz tā atradās Mengā sastaptā dāma, tā pati, ko nepa­zīstamais muižnieks bija godinājis par milēdiju un kas d'Artan­janam bija likusies ļoti daiļa. Bet upes straume un labais ceļa­vējš tik strauji aizdzina brigu garām noenkurotajam kuģim, ka tas pēc mirkļa jau izgaisa skatienam.

Otrā dienā ap pulksten deviņiem no rīta kuģis izmeta enkuru Sentvalerī ostā.

D'Artanjans nekavējoties devās uz norādīto krogu, ko pazina pēc dzērāju klaigām, kas no tā plūda. Tur visi sarunājās par gaidāmo karu starp Franciju un Angliju, kurš esot neatvairams. Jautrie matroži dzīroja.

D'Artanjans izspiedās cauri pūlim, piegāja pie krodzinieka un tam pateica:

— Es vēlētos zināt, pa kuru ceļu man jāt, — d'Artanjans at­teica.

— No šejienes dodieties uz Blanžī un no Blanžī uz Nefšatelu. Nefšatelā ieejiet mājvietā «Zelta sirpis», pasakiet saimniekam pa­roli un jus tāpat kā šeit atradīsiet apseglotu zirgu.

— Vai man jums kas jāmaksā? — d'Artanjans jautāja.

— Viss ir samaksāts, un bagātīgi, — krodzinieks atbildēja. — Laimīgu ceļu, lai Dievs jums stāv klāt!

— Āmen! — atbildēja jauneklis aizaulekšodams.

Pēc četrām stundām viņš sasniedza Nefšatelu.

Viņš rūpīgi ievēroja saņemtos norādījumus. Nefšatelā, tāpat kā Sentvalerī, viņu atkal gaidīja apseglots zirgs. Kad jaunais gaskonis gribēja pirmā zirga seglos atrastās pistoles pārlikt jau­najos seglos, viņš ieraudzīja, ka tanīs jau atradās tieši tādas pa­šas pistoles.

— Kāda ir jūsu adrese Parīzē?

— Gvardistu mītne, dez Esāra rota.

— Pateicos, — mājvietas īpašnieks sacīja.

— Pa kuru ceļu lai es jāju? — d'Artanjans jautāja.

— Pa to, kas ved uz Ruānu, bet, neaizjājot līdz pilsētai, no­griezieties pa kreisi. Ekuī ciemā, kur jums jāapstājas, ir tikai viena mājvieta: «Francijas vairogs». Nevērtējiet to pēc izskata. Ari tur jūs stallī atradīsiet zirgu, kas nebūs sliktāks par šo.

— Vai parole tā pati?

— Tā pati.

— Ardievu, saimniek!

— Laimīgu ceļu, mans kungs! — mājvietas īpašnieks novē­lēja. — Vai jums vēl kas būtu vajadzīgs?

D'Artanjans noraidoši papurināja galvu un aizjoņoja. Ekuī ciemā atkārtojās tas pats: viņš atrada laipnu saimnieku, spirgtu, atpūtušos zirgu. Tāpat kā iepriekšējās vietās viņš atstāja savu adresi un tikpat ātri aiztrauca uz Pontuazu. Pontuazā viņš pēdējo reizi pārmainīja zirgu un pulksten deviņos vakarā ieauļoja de Trevila kunga savrupmājas pagalmā.

Sešdesmit ljē viņš bija veicis divpadsmit stundās.

De Trevila kungs d'Artanjanu saņēma tā, it kā būtu ar viņu ticies vēl šorīt, tikai mazliet sirsnīgāk nekā parasti paspieda vi­ņam roku un paziņoja, ka dez Esāra kunga rota pašreiz esot sar­dzē Luvrā, tāpēc jauneklis varot doties uz savu posteni.