Trīs musketieri. 1 daļa

III AUDIENCE

De Trevila kungs bija ļoti nelāgā omā, tomēr laipni saņēma jaunekli, kas paklanījās līdz pašai zemei. Musketieru kapteinis pasmaidīja, kad d'Artanjans teica apsveikuma vārdus, jo bear- niešu akcents atgādināja kapteinim jaunību un dzimto malu — šādas atmiņas izvilina smaidu cilvēkam katrā vecumā. Bet tūlīt pat, piegājis pie uzgaidāmās istabas durvīm un pamājis ar roku d'Artanjanam, it kā lūgdams atļauju vispirms nobeigt ar citiem, lai tad sāktu sarunu ar viņu, de Trevila kungs uzsauca trīs rei­zes, ar katru reizi kāpinādams balsi, tā ka tanī izskanēja visa intonāciju gamma no pavēlnieciskas līdz sadusmotai:

— Atos! Portos! Aramis!

Divi mums jau pazīstamie musketieri, kas atsaucās uz abiem pēdējiem no trim nosauktajiem vārdiem, uzreiz pameta pulciņu, kurā bija stāvējuši, un iegāja kabinetā, bet durvis tūlīt aizvērās, tikko viņi bija pārkāpuši pār slieksni. Viņu izturēšanās, kaut arī abi nebija pilnīgi mierīgi, ar savu cieņas un reizē padevības pilno nepiespiestību sajūsmināja d'Artanjanu, kas šajos cilvēkos saska­tīja pusdievus un viņu priekšniekā pašu Olimpa Jupiteru ar vi­siem viņa zibeņiem.

Kad abi musketieri bija ienākuši un durvis aiz viņiem aizvē­rušās, kad uzgaidāmajā istabā bija atsākusies sarunu čala, ku­rām musketieru iesaukšana, bez šaubām, bija devusi jaunu vielu, kad beidzot de Trevila kungs, klusēdams un uzacis saraucis, bija trīs četras reizes izstaigājis kabinetu visā garumā, ikreiz iedams garām Portosam un Aramisam, kas stāvēja stingi un mēmi kā parādē, viņš pēkšņi nostājās abiem pretī un, ar dusmīgu skatienu aplūkojis tos no galvas līdz kājām, izsaucās:

— Vai zināt, kungi, ko man teica karalis vēl vakar vakarā? Vai zināt to?

— Nē, — pēc mirkļa atbildēja abi musketieri. — Nē, kapteiņa kungs, mēs nezinām.

— Bet es ceru, ka jūs pagodināsiet mūs un to pateiksiet, — piebilda Aramiss bijīgā balsī un graciozi paklanīdamies.

— Viņš man teica, ka turpmāk savus musketierus izvēlēšoties no kardināla kunga gvardu vidus!

— No kardināla kunga gvardu vidus? Kāpēc tad tā? — Por­toss strauji iejautājās.

— Viņš redz, ka viņam savs skāņais vīns jāuzlabo, piejaucot labu vīnu.

Abi musketieri nosarka līdz ausu galiem. D'Artanjans nezināja, kur dēties, un labprāt būtu atradies simt pēdu zem zemes.

— Jā, jā, — de Trevila kungs iekaisdams turpināja, — un viņa majestātei ir taisnība, jo, goda vārds, musketieru kungi galmā sevi nostādījuši bēdīgā lomā. Kardināla kungs vakarvakarā, ar karali spēlēdams šahu, stāstīja līdzjūtīgā tonī, kas man nemaz nepatika, ka aizvakar sasodītie musketieri, šie velna zeļļi, — šos vārdus viņš ironiski uzsvēra, un tas man patika vēl mazāk, — šie galvu cirtēji, — viņš piebilda, skatīdamies uz mani ar plēsīga kaķa acīm, — esot aizkavējušies pēc aizliegtās stundas kādā kro­dziņā Ferū ielā, un viņa gvardu patruļa — te man likās, ka viņš iesmiesies man sejā, — esot bijusi spiesta aizturēt miera traucētā­jus. Piķis un zēvele! Jums tas ir zināms! Aizturēt musketierus! Arī jūs tur esat bijuši klāt, nemaz neliedzieties, jūs esat pazīti, un kardināls nosauca jūsu vārdus. Tā ir mana vaina, jā, tikai mana vaina, jo es pats izvēlos savus ļaudis. Kāda velna pēc jūs, Aramis, izlūdzāties no manis musketieru kamzoli, kad jums tik labi piedienētu sutana? Un jūs, Portos! Vai šī skaistā, ar zeltu šūdinātā zobensiksna jums aplikta tikai tādēļ, lai pie tās piekārtu salmu zobenu? Un Atoss? Es neredzu Atosu. Kur viņš ir?

— Kapteiņa kungs, viņš ir slims, ļoti slims, — Aramiss bē­dīgi atbildēja.

— Slims, ļoti slims, jūs sakāt? Kas viņam kaiš?

— Pastāv aizdomas, ka viņam ir bakas, — atbildēja Portoss, savukārt gribēdams iebilst kādu vārdu sarunā, — un tas būtu ļoti bēdīgi, jo šī slimība izmaitātu viņam seju.

— Bakas? Kādus niekus jūs, Portos, man te atkal stāstāt? Viņa gados saslimt ar bakām? Nē jel! … Bet viņš, bez šaubām, ir ievainots, varbūt pat nogalināts. Ak, ja es to būtu zinājis!… Sasodīts! Musketieru kungi! Es to necietīšu, ka mani ļaudis ap­meklē šaubīgus krogus, uzsāk ķildas uz ielas un uz katra krust­ceļa cilā zobenus. Es nevēlos, ka musketieri kļūst par izsmieklu kardināla kunga gvardiem, kas ir krietni, mierīgi un izveicīgi ļau­tiņi un nekad nenonāks tādā stāvoklī, ka viņus varētu aizturēt, turklāt viņi neļautos sevi aizturēt, par to es esmu pārliecināts. Drīzāk viņi uz vietas mirtu nekā atkāptos kaut soli. Glābties, laisties lapās, bēgt — tā ir karaļa musketieru cienīga rīcība!

Portoss un Aramiss aiz niknuma trīcēja. Viņi būtu labprāt nožņauguši de Trevila kungu, ja sirds dzijumos nejustu, ka tas tā runā tikai aiz mīlestības pret viņiem. Viņi mīņājās, kodīja lū­pas līdz asinīm un ar visu spēku spieda savu zobenu rokturus.

Uzgaidāmajā istabā visi bija dzirdējuši saucam Atosu, Por- tosu un Aramisu un no de Trevila kunga balss nopratuši, ka viņš ir milzīgi noskaities. Desmit ziņkārīgas galvas bija pieplakušas pie durvīm un bālēja aiz niknuma, jo pie durvju spraugas pie­spiestās ausis nepalaida garām nevienu vārdu, kas tika teikts kabinetā, un lūpas atkārtoja citu pēc cita kapteiņa apvainojumus, kuri attiecās uz visiem klātesošajiem. Vienā mirklī visa māja no kabineta durvīm līdz pašiem vārtiem, pārvērtās par verdošu katlu.

— Kauns, karaļa musketieri pieļauj, ka viņus aiztur kardināla gvardisti, — de Trevila kungs, kas bija tikpat stipri pārskaities kā viņa karavīri, turpināja, skaldīdams vārdus un ieurbdams tos kā dunča dūrienus savu klausītāju sirdīs. — Kāds negods! Seši viņa eminences gvardisti aiztur sešus viņa majestātes musketie­rus! Pie joda! Esmu izšķīries, ko darīt. Taisnā ceļā došos uz Luvru, atteikšos no musketieru kapteiņa pienākumiem un lūgšu iecelt mani par kardināla gvardistu leitnantu. Ja mani noraidīs — deviņi pērkoni! — tad kļūšu par abatu.

Pie šiem vārdiem apslāpētā murmināšana aiz sienas izvērtās vētrā: visur dzirdēja vairs tikai lāstus un zaimus. Gaisu tricināja izsaucieni: «Piķis un zēvele!», «Velns un elle!», «Sasodīts!». D'Artanjans ar acīm meklēja, kur varētu paslēpties, un juta ār­kārtīgi lielu vēlēšanos palīst zem galda.

— Labi, kapteiņa kungs, — iesaucās Portoss, galīgi zaudējis pašsavaldīšanos. — Mēs tiešām bijām seši pret sešiem, bet mums uzklupa nodevīgi, un, pirms mēs vēl paguvām izvilkt zobenus no maksts, divi mūsējie jau bija nodurti un Atoss tik smagi ievai­nots, ka vairs nespēja cīnīties. Jūs pazīstat Atosu, kapteiņa kungs: divas reizes viņš mēģināja piecelties, bet abas reizes atkrita at­pakaļ zemē. Un tomēr mēs nepadevāmies, nē! Mūs aizveda ar varu. Pa ceļam mēs izglābāmies. Atosu viņi uzskatīja par mirušu un mierīgi atstāja kaujas laukā, domādami, ka nav vērts viņu staipīt līdzi. Tā tas bija, kapteiņa kungs. Pie joda, ne katrā kaujā var uzvarēt! Lielais Pompejs zaudēja kauju pie Farsalas, un ka­ralis Fransuā I, kurš, kā esmu dzirdējis, arī bijis ko vērts, zaudējis pie Pavijas.

— Un man ir tas gods jums paziņot, ka vienu no uzbrucējiem es nodūru ar viņa paša zobenu, — sacīja Aramiss, — jo manējais salūza pie pirmā izklupiena. Nodūru vai nogalināju, kā jums labāk patīk.

— To es nezināju, — de Trevila kungs sacīja mazliet lēnīgāk. — Kā redzu, kardināla kungs ir pārspīlējis.

— Bet, kapteiņa kungs, esiet žēlīgs, — turpināja Aramiss, kas, redzēdams, ka de Trevila kungs sāk nomierināties, uzdrošinājās izteikt kādu lūgumu, — esiet žēlīgs un neizpaudiet, ka Atoss ir ievainots. Viņš būtu izmisis, ja tas nonāktu līdz karaļa ausīm, un, tā kā ievainojums ir ļoti smags, — cauri plecam asmens iedūrās krūtīs —, tad var gadīties …

Šai pašā mirklī portjeras mala pacēlās, zem bārkstīm parādī­jās cildena un daiļa, bet ārkārtīgi bāla seja.

— Atos! — iesaucās abi musketieri.

— Atos! — atkārtoja arī de Trevila kungs.

— Jūs pēc manis prasījāt, kapteiņa kungs, — Atoss sacīja de Trevila kungam vārgā, bet pilnīgi mierīgā balsī, — biedri man teica, ka jūs esot mani saucis, un es steidzos ierasties. Esmu jūsu rīcībā, kapteiņa kungs!

Ar šiem vārdiem musketieris, nevainojami apģērbies un kā vienmēr apjozies, stingriem soļiem ienāca kabinetā. Līdz sirds dziļumiem aizkustināts par šo vīrišķības pierādījumu, de Trevila kungs metās viņam pretī.

— Es nupat dzīros aizrādīt šiem kungiem, — de Trevils sa­cīja, — ka es aizliedzu maniem musketieriem bez vajadzības ris­kēt ar dzīvību, jo varonīgi vīri karalim ir dārgi, un karalis zina, ka viņa musketieri ir varonīgākie vīri pasaulē. Sniedziet man roku, Atos.

Nenogaidījis, kamēr ienācējs atbild uz viņa draudzības aplie­cinājumu, de Trevils satvēra Atosa labo roku un spēcīgi to sa­spieda, nepamanīdams, ka Atoss par spīti lielajai pašsavaldībai un sāpēm sarāvās un kļuva vēl bālāks, kaut gan varēja domāt, ka tas ir neiespējami.

Durvis bija palikušas pusviru, jo visi zināja par Atosa ievai­nojumu, kaut arī tas tika turēts slepenībā, un tāpēc viņa ieraša­nās katru bija ārkārtīgi pārsteigusi. Pēdējie kapteiņa vārdi tika uzņemti' ar gandarījuma pilniem izsaucieniem, un durvju aizkara spraugās parādījās divas trīs sajūsmas aizrautas galvas. De Tre­vila kungs, bez šaubām, būtu itin skarbi aprājis par šādu eti­ķetes pārkāpumu, bet te viņš pēkšņi juta, ka Atosa roka kramp­jaini sažņaudzas — paskatījies uz musketieri, viņš redzēja, ka tas tūlīt zaudēs samaņu. Tai pašā mirklī Atoss, kas bija sasprin­dzinājis visus spēkus, lai uzveiktu sāpes, to pārvarēts, beidzot saļima uz parketa kā nopļauts.

— Ārstu! — iesaucās de Trevila kungs. — Manējo vai karaļa, vislabāko! Ārstu, vai arī, — sasodīts! — mans varonīgais Atoss nomirs.

Uz de Trevila kunga saucieniem visi pa kaklu pa galvu iemetās kabinetā, un viņš arī nedomāja nevienu izraidīt. Visi rosījās ap ievainoto, bet šī rosība būtu bijusi veltīga, ja pieprasītais ārsts

nebūtu atradies de Trevila mājās. Izlauzies cauri drūzmai, ārsts piegāja pie Atosa, kas vēl joprojām nebija atguvis samaņu, un, tā kā troksnis un kņada viņu traucēja, viņš vispirms palūdza, lai ievainoto nekavējoties ienes blakusistabā. De Trevila kungs tūlīt atvēra kādas durvis un parādīja ceļu Portosam un Aramisam, kas uz rokām aiznesa savu draugu. Ārsts viņiem sekoja, un aiz ārsta durvis aizvērās.

Un tad de Trevila kunga kabinets, vieta, kas parasti iedvesa bijību, vienā mirklī pārvērtās par uzgaidāmās istabas nodaļu. Katrs te ko stāstīja, skaļi runāja, lādējās un dievojās, sūtīdams kardinālu ar visu viņa gvardi pie velna.

Pēc brīža atgriezās Portoss un Aramiss, pie ievainotā bija pa­likuši tikai ārsts un de Trevila kungs.

Beidzot atnāca arī de Trevila kungs. Ievainotais esot atguvis samaņu, un ārsts sakot, ka par musketiera stāvokli viņa biedriem neesot ko bažīties, jo vājuma iemesls esot gluži vienkārši lielais asins zaudējums.

Tad de Trevila kungs pamāja ar roku, un visi atstāja kabi­netu, izņemot d'Artanjanu, kas vis nebija aizmirsis, ka viņam piešķirta audience, un ar īstu gaskoņa neatlaidību neatkāpās no savas vietas.

Kad visi bija izgājuši un durvis aizvērtas, de Trevila kungs atskatījās un ieraudzīja, ka palicis divatā ar jaunekli. Notikušais starpgadījums bija pārrāvis viņa domu pavedienu. Viņš apvai­cājās, ko neatlaidīgais lūdzējs vēloties. D'Artanjans nosauca savu vārdu, un de Trevils uzreiz atcerējās visas savas tagadnes un pagātnes atmiņas un pašreizējo situāciju.

— Piedodiet, — de Trevils pasmaidīdams sacīja, — piedodiet, dārgais tautiet, bet es biju pavisam jūs aizmirsis. Ko lai dara! Kapteinis nav nekas cits kā ģimenes tēvs, tikai viņam uzkrauta lielāka atbildība nekā parastam ģimenes tēvam. Kareivji ir pie­auguši bērni, bet tā kā es prasu, lai tiek izpildītas karaļa un it īpaši kardināla pavēles …

D'Artanjans nespēja apslāpēt smaidu. No šī smaida de Trevila kungs secināja, ka viņa priekšā nav nekāds nejēga, un tāpēc uz­sāka citu valodu bez kādiem aplinkiem:

— Jūsu tēvs man bija ļoti mīļš, — viņš sacīja. — Ko es varētu darīt viņa dēla labā? Pasteidzieties, jo es neesmu kungs par savu laiku.

— Godājamais kungs, — d'Artanjans ierunājās, — pamezdams Tarbas un dodamies uz šejieni, biju nodomājis tās draudzības vārdā, kuru jūs neesat aizmirsis, izlūgties no jums musketieru mundieri. Taču pēc visa tā, ko jūsu namā kopš pāris stundām esmu redzējis, es saprotu, ka tā būtu pārāk liela labvēlība, un baidos, ka neesmu to pelnījis.

— Tā, jaunekli, patiesi ir labvēlība, — de Trevila kungs at­bildēja, — bet varbūt tā jums nav tik neiespējama, kā jūs do­mājat vai vismaz šķietami domājat. Tomēr viņa majestātes lēmumā jau paredzēts šāds gadījums, un diemžēl man jums jāpa­ziņo, ka neviens netiek uzņemts musketieros, iekams nav pārbau­dīts vairākās kaujās vai arī nokalpojis kādā citā, mazāk privile­ģētā pulkā.

D'Artanjans klusēdams palocījās. Viņš aizvien dedzīgāk alka ietērpties musketiera mundierī, kopš bija uzzinājis, cik grūti tas sasniedzams.

— Bet aiz draudzības jūtām pret jūsu tēvu, — de Trevils tur­pināja, pievērsdams savam tautietim tik asu skatienu, it kā gri­bētu ieurbties viņā līdz sirds dziļumiem, — pret savu seno biedru, kā jau sacīju, gribu kaut ko darīt jūsu labā, jaunekli. Bearnes jaunekļi reti bijuši bagāti, un es šaubos, vai šai ziņā kas sevišķi mainījies, kopš esmu aizbraucis no dzimtās puses. Domāju, ka naudas, ko esat atvedis sev līdzi, tikko pietiks dzīvei.

D'Artanjans lepni saslējās, it kā gribēdams pateikt, ka nevie­nam nelūdz žēlastības dāvanas.

— Labi jau labi, jaunekli, — Trevils turpināja, — šādu stāju es pazīstu. Es ierados Parīzē ar četriem ekijiem kabatā un būtu izaicinājis uz divkauju katru, kas uzdrošinātos pateikt, ka es ne­spēju nopirkt Luvru.

D'Artanjans izslējās aizvien staltāk: pateicoties zirga pārdo­šanai, viņš savu karjeru sāka ar četriem ekijiem vairāk, nekā de Trevila kungs savā laikā bija sācis.

— Jums vajadzēs apieties taupīgi ar līdzi atvesto summu, lai arī cik liela tā būtu, — kapteinis turpināja, — bet jums vajadzēs arī papildināties vairākās muižniekam nepieciešamās mākslās. Šodien pat uzrakstīšu vēstuli Karaliskās akadēmijas direktoram, un jau rīt viņš jūs uzņems bez maksas. Neatraidiet šo mazo laip­nību. Reizēm pēc tās tiecas veltīgi pat visdižciltīgāko un bagā­tāko muižnieku dēli. Jūs mācīsieties jāt, paukot un dejot. Tur jūs nodibināsiet labas pazīšanās un šad tad apmeklēsiet mani un pateiksiet, kā jums veicas un ko vēl varētu darīt jūsu labā.

Kaut gan d'Artanjanam galma paradumi bija gluži sveši, viņš tomēr atskārta, ka tiek uzņemts ļoti vēsi.

— Ak vai! — viņš iesaucās. — Tagad es skaidri redzu, ka ļoti man šodien trūkst tēva uzrakstītās ieteikšanas vēstules.

— Es patiesi brīnos, — atbildēja de Trevila kungs, — ka jūs esat devies tik tālā ceļā bez šīs parastās ceļamaizes, kas mums, bearniešiem, ir vienīgais palīgs.

— Man tā bija, godātais kungs, un turklāt, paldies Dievam, uzrakstīta pilnīgi kā nākas, — d'Artanjans iesaucās, — bet man to nodevīgi nozaga.

3 - 161

Un viņš izstāstīja visu, kas bija noticis Mengā, sīki aprakstī­dams nepazīstamo muižnieku un runādams tik dedzīgi un vaļ­sirdīgi, ka savaldzināja de Trevila kungu.

— Tas ir pavisam dīvaini, — de Trevila kungs domīgi sacīja.

— Tātad jūs balsī minējāt manu vārdu?

— Jā, cienījamais kungs, es biju tik pārsteidzīgs, bet kā gan es būtu varējis rīkoties citādāk: tāds vārds kā jūsējais man ceļā noderēja par vairogu. Spriediet pats, cik bieži esmu ar to aiz­sargājies!

Glaimi tolaik bija modē, un de Trevila kungam šis vīraks pa­tika tāpat kā ikvienam karalim vai kardinālam. Tāpēc viņš ne­spēja apslāpēt acīm redzami apmierinātu smaidu, tomēr šis smaids drīz vien nozuda no lūpām, jo viņš atgriezās pie notikuma Mengā.

— Sakiet, — viņš turpināja, — vai šim muižniekam nebija uz vaiga neliela rēta?

— Jā, it kā lodes ieskrambājums.

— Vai viņš bija izskatīgs vīrietis?

— Jā.

— Gara auguma?

— Jā.

— Bals tumšmatis?

— Jā, jā, tas ir viņš. Kādā veidā jūs, cienījamais kungs, pa­zīstat šo cilvēku? Ak, ja es varētu viņu atrast, un es zvēru, ka atradīšu viņu, kaut vai' pašā peklē …

— Vai viņš gaidīja kādu sievieti? — de Trevils tincināja tālāk.

— Vismaz viņš aizjāja tikai pēc tam, kad brītiņu bija aprunā­jies ar to, ko gaidīja.

— Vai jūs zināt, par ko viņi runāja?

— Viņš tai iedeva lādīti, sacīdams, ka tanī atrodoties rīko­jumi, un ieteica atvērt šo lādīti tikai Londonā.

— Vai šī sieviete bija angliete?

— Viņš to dēvēja par milēdiju.

— Tas ir viņš! — Trevils nomurmināja. — Tas ir viņš. Un es domāju, ka viņš vēl ir Briselē!

— O, mans kungs, ja jūs zināt, kas ir šis vīrietis, tad pasa­kiet man, kas viņš ir un no kurienes, un es jūs turpmāk atbrīvošu no visa, pat no solījuma palīdzēt iekļūt musketieros! Jo vairāk par visu es gribu atriebties.

— Jaunekli, Dievs lai jūs no tā pasargā! — Trevils iesaucās.

— Tieši pretēji: ja redzat viņu nākam pretī pa ielu, pārejiet otrā pusē! Neuzdurieties šai klintij — viņš jūs sadrupinās kā stiklu.

— Vienalga, tas mani neaizkavēs, — d'Artanjans teica, — un ja tikai es viņu satikšu …

— Vismaz pagaidām ieteicu jums viņu nemeklēt, — sacīja Trevils.

Pēkšņi viņš aprāvās, jo viņā modās kādas aizdomas. Dziļais ienaids, kādu jaunais ceļinieks tik augstprātīgi izpauda pret šo cilvēku, kas diezgan neticamā veidā it kā nolaupījis viņa tēva rak­stīto vēstuli… Vai aiz šī ienaida neslēpjas kāda nodevība? Vai jaunekli nav uzsūtījis viņa eminence? Vai viņš nav šurp ieradies ar nolūku izlikt kādas lamatas? Varbūt jauneklis tikai uzdodas par d'Artanjanu un īstenībā ir kardināla rokaspuisis, ko mēģina iedabūt viņa, de Trevila, namā, lai iemantotu viņa uzticību un vēlāk viņu pazudinātu, kā tas darīts jau tūkstoš reižu! Viņš vēl vērīgāk ieskatījās jauneklī. Spraigā seja, kurā atspoguļojās viltus un mākslota pazemība, visai maz nomierināja de Trevilu.

«Es gan zinu, ka viņš ir gaskonietis,» de Trevils pārdomāja, «bet viņš var savas spējas likt lietā tikpat labi kardināla, kā manā labā. Pārbaudīsim viņu …»

— Mans draugs, — viņš lēni ierunājās, — es gribu sava vecā drauga dēlam, — jo es turu par patiesu jūsu stāstījumu par pa­zudušo vēstuli, — lai izpirktu sākotnēji vēso uzņemšanu, kuru jūs pareizi uztvērāt, es gribu jums atklāt mūsu politikas noslē­pumus. Karalis un kardināls ir labākie draugi. Viņu šķietamās nesaskaņas kalpo tikai lētticīgu cilvēku maldināšanai. Es nevē­los, ka mans tautietis, glīts kavalieris un jauks zēns, kas radīts panākumiem, ļautos apmuļķoties no šīs spēles un kā nejēga iekristu lamatās, kā tas noticis jau ar daudziem. Lieciet vērā, ka es esmu padevīgs abiem šiem visvarenajiem valdniekiem un katras ma­nas rīcības mērķis ir tikai kalpot karalim un kardināla kungam, vienam no izcilākajiem ģēnijiem, kādus Francija radījusi. Tagad, jaunekli, vadieties no tā, ko jums sacīju, un, ja jums aiz ģimenes vai draudzības saitēm, vai pat gluži instinktīvi ir pret kardinālu naidīgas jūtas, kādas nereti redzam mostamies dažā labā muiž­niekā, tad sakiet man ardievas un mūsu ceļi šķirsies. Es jums pa­līdzēšu dažādi, bet tuvāk saistīt pie sevis nevarēšu. Ceru, ka ar savu vaļsirdību vismaz būšu iemantojis jūsos draugu, jo līdz šim jūs esat vienīgais jauneklis, ar kuru tik vaļsirdīgi runāju.

«Ja šo lapsēnu man uzsūtījis kardināls,» de Trevils nodomāja, «tad, zinādams, cik ļoti es viņu neieredzu, viņš bez šaubām būs pastāstījis savam spiegam, ka labākais ceļš kā man pielabināties ir sastāstīt par viņu diezin kādas nekrietnības. Viltīgais kūmiņš droši vien, neraugoties uz maniem apgalvojumiem, sāks man tūlīt klāstīt, ka neieredz ne acu galā viņa eminenci…»

Bet notika gluži citādi, nekā Trevils bija sagaidījis. D'Artan­jans itin vienkārši atbildēja:

— Mans kungs, esmu ieradies Parīzē tieši ar tādiem pašiem nodomiem. Tēvs man pieteica, lai es ne no viena cita nekā ne- paciešu, izņemot karali, kardināla kungu un jūs, kurus viņš uz­skata par trim izcilākajiem cilvēkiem visā Francijā.

Kā redzams, d'Artanjans abiem pirmajiem pievienoja arī de Trevila kungu, uzskatīdams, ka tas neko nevar kaitēt.

— Tātad es dziļi cienu kardināla kungu, — d'Artanjans tur­pināja, — un jūtu bijību pret viņa darbiem. Jo labāk, godājamais kungs, ja jūs esat runājis ar mani, kā teicāt, vaļsirdīgi, jo tad jūs pagodināsiet mani un cienīsiet manī līdzīgus uzskatus. Bet, ja jums būs bijusi pret mani zināma neuzticība, tas būtu gluži dabiski, tad es aptveru, ka pazudinu sevi, runādams patiesību. Tomēr vienalga, jūs vismaz atzinīgi novērtēsiet manu izturēšanos, un jūsu atzinība man ir dārgāka par visu.

De Trevila kungs jutās ārkārtīgi pārsteigts. Tik dziļa izpratne un tik liela vaļsirdība modināja apbrīnu, tomēr neiznīcināja pil­nīgi šaubas. Jo šis jauneklis bija pārāks par citiem, jo vairāk va­jadzētu no viņa piesargāties, ja de Trevils viņā maldītos. Un to­mēr de Trevils spieda d'Artanjanam roku un sacīja:

— Jūs esat godīgs zēns, taču pašreiz nevaru jūsu labā darīt nekā vairāk par to, ko jums jau piedāvāju. Manas mājas durvis jums būs vienmēr atvērtas. Vēlāk, tā kā jūs katrā laikā varēsiet pie manis ierasties un tātad izmantot izdevību, jūs droši vien sasniegsiet to, ko vēlaties.

— Tas nozīmē, cienījamais kungs, ka jūs nogaidīsiet, kamēr pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs, — d'Artanjans sacīja. — Esiet bez bažām, — viņš piebilda ar gaskoņiem raksturīgo fa- miliaritāti, — jums nebūs ilgi jāgaida.

Viņš palocījās, grasīdamies iet projām, it kā turpmākais at­tiektos tikai uz viņu pašu.

— Pagaidiet taču, — de Trevils viņu aizturēja, — es jums so­līju uzrakstīt vēstuli Akadēmijas direktoram. Vai jūs, jaunekli, esat pārāk lepns, lai no manis to pieņemtu?

— Nē, mans kungs, — d'Artanjans atbildēja. — Un es apsolu, ka ar šo neizies tā kā ar tēva vēstuli. So es tik labi uzglabāšu, ka tā, es zvēru, sasniegs adresātu. Tam, kas man mēģinātu to nozagt, labi neklāsies!

De Trevila kungs pavīpsnāja par pašapzinīgajiem vārdiem. Pa­metis savu tautieti vienu loga iedobumā, kur nupat abi bija sa­runājušies, viņš atsēdās pie galda, lai uzrakstītu apsolīto ieteik­šanas vēstuli. Tā kā d'Artanjanam pa to laiku nekā nebija ko darīt, tad viņš sāka bungot pa loga rūti kādu maršu, vērodams musketierus, kas cits pēc cita aizgāja. Viņš tiem sekoja ar ska­tienu līdz ielas pagriezienam, aiz kura tie pazuda.

Uzrakstījis vēstuli, de Trevila kungs to aizzīmogoja, piecēlās un devās pie jaunekļa, lai viņam pasniegtu aploksni, bet tai mir­klī, kad d'Artanjans pastiepa roku, lai to saņemtu, de Trevils pār­steigts ieraudzīja, ka jauneklis sarāvās kā dzelts, aiz dusmām pietvīka un metās ārā no kabineta, kliegdams:

— Deviņi pērkoni! Šoreiz viņš man neizbēgs!

— Kas tad? — de Trevils jautāja.

— Nu tas zaglis! — d'Artanjans atbildēja. — Nodevējs! — Un projām viņš bija.

— Traks kas traks! — de Trevila kungs nomurmināja. — Ja tikai, — viņš piebilda, — tas nav veikls paņēmiens, kā aizlaisties lapās, redzot, ka nodoms nav izdevies.