Trīs musketieri. 1 daļa

XII ŽORZS VILJE, BEKINGEMAS HERCOGS

Bonasjē kundze un hercogs iekļuva Luvrā bez grūtībām. Bo­nasjē kundzi šeit pazina kā viņas augstībai padotu personu. Her­cogs bija tērpies de Trevila kunga musketieru uniformā, kuri, kā jau teicam, tovakar pilī bija sardzē. Turklāt Zermēns bija akli padevīgs karalienei, un, ja kas atgadītos, Bonasjē kundze tiktu apvainota, ka ievedusi Luvrā savu mīļāko. Ar to viss izbeigtos. Bonasjē kundze uzņemtos vainu, viņas labā slava nenoliedzami būtu zudusi, bet ko gan nozīmē šīspasaules varenajiem kādas sīkas bodnieka sievas labā slava?

Nokļuvuši pagalmā, hercogs un jaunā sieviete gāja gar mūra sienu kādus pārdesmit soļus. Tad Bonasjē kundze pagrūda kādas kalpotāju durvis, kas parasti dienā bija vaļā, bet naktī tika aiz­slēgtas. Durvis atvērās. Abi iegāja iekšā. Viņi atradās pilnīgā tumsā, bet Bonasjē kundze pazina katru kaktiņu, katru eju šai Luvras daļā, kas bija domāta majestāšu svītai. Aizslēgusi aiz mu­guras durvis, viņa paņēma hercogu aiz rokas, taustīdamās pa­spēra dažus soļus, satvēra margas, ar kāju sameklēja pakāpienu un tad devās augšā pa kāpnēm. Hercogs saskaitīja divus stāvus. Pēc tam Bonasjē kundze pagriezās pa labi, gāja pa garu gaiteni, nokāpa stāvu zemāk, atslēdza kādas durvis, iebīdīja hercogu is­tabā, ko apgaismoja tikai naktslampiņa, un sacīja:

— Uzkavējieties šeit, milord hercog, pie jums atnāks.

Tad viņa pa tām pašām durvīm izgāja un aizslēdza tās, tā ka hercogs vārda pilnā nozīmēja bija sagūstīts.

Nevar nepieminēt, ka Bekingemas hercogs, būdams šeit gluži viens un atšķirts no visas pasaules, tomēr ne mirkli neizjūta bai­les. Viena no viņa rakstura spilgtākajām īpašībām bija piedzīvo­jumu kāre un tieksme pēc romantikas. Ne pirmo reizi bezbailī­gais, pārgalvīgais, uzņēmīgais vīrs riskēja savu dzīvību līdzīgos apstākļos. Uzzinājis, ka Austrijas Annas vēstule, kas bija pa­vedinājusi viņu atsteigties uz Parīzi, bijusi viltota, lai ievilinātu viņu lamatās, hercogs vis neatgriezās uz Angliju, bet, izmanto­dams radušos stāvokli, darīja zināmu karalienei, ka neaizbrauk­šot, pirms nebūšot redzējis viņas majestāti. Sākumā karaliene bija viņu noteikti noraidījusi, bet galu galā sākusi bažīties, ka her­cogs, izmisis par noraidījumu, neizdara kādu neprātību. Tad viņa bija nolēmusi pieņemt hercogu, lai pierunātu nekavējoties aiz­braukt, bet tai pašā vakarā, kad šis lēmums tika pieņemts, nolau­pīja Bonasjē kundzi, kam bija uzdots uzmeklēt hercogu un Žfiz- vest to uz Luvru. Divas dienas neviens nekā nezināja, kas ar Bonasjē kundzi noticis, un karalienes nodoms netika īstenots. Tikko Bonasjē kundze bija atbrīvojusies un sazinājusies ar de Portu, viņa tūdaļ stājās pie bīstamā uzdevuma veikšanas, kas būtu izda­rīts trīs dienas agrāk, ja viņa nebūtu tikusi aizkavēta.

Palicis viens, Bekingems piegāja pie spoguļa. Musketiera formas tērps viņam piedienēja brīnišķīgi.

Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, un šai vecumā viņu pelnīti uzskatīja par skaistāko muižnieku un elegantāko kavalieri visā Francijā un Anglijā.

Divu karaļu mīlulis, daudzu miljonu īpašnieks, visvarens ka­ralistē, kurā viņš pēc savas iedomas satrauca visu prātus un pēc savas patikas atkal nomierināja, Zoržs Viljē, Bekingemas her­cogs, dzīvoja teiksmainu dzīvi, kāda spēj radīt izbrīnu nākamajās audzēs gadsimtiem ilgi.

Pašapzinīgs, savas varas apziņā pārliecināts, ka likumi, kas vada citus cilvēkus, uz viņu neattiecas, Bekingemas hercogs aiz­vien taisnā ceļā devās uz nodomāto mērķi, kaut arī tas būtu tik augsts un žilbinošs, ka jebkuram citam cilvēkam šķistu neprāts tādu pat iecerēt. Tā hercogam bija izdevies vairākkārt tuvoties daiļajai un augstprātīgajai Austrijas Annai, apžilbināt viņu un modināt viņā mīlestību.

Kā jau teicām, Zoržs de Viljē nostājās spoguļa priekšā, sakār­toja gaišās matu cirtas, ko smagā musketiera cepure bija mazliet pieplacinājusi, uzsmailēja ūsas un ar prieka pilnu sirdi, laimīgs un lepns, ka tuvojas sen ilgotais mirklis, cerību spārnots uzsmai­dīja savam attēlam spogulī.

Šai mirklī atvērās sienas tapsējumā paslēptas durvis, un is­tabā ienāca kāda sieviete. Bekingems viņu ieraudzīja spogulī un iekliedzās — tā bija karaliene!

Austrijas Annai toreiz bija divdesmit seši vai divdesmit sep­tiņi gadi, viņa bija pašā skaistuma plaukumā.

Viņai bija karalienes vai dievietes gaita. Viņas acis, kas meta smaragda atspulgus, bija pati pilnība, maigas un reizē valdo­nīgas.

Mute viņai bija maza, koši sarkana, apakšlūpa kā visiem Aus­trijas karaļnama pēctečiem mazliet pastiepusies uz priekšu; smaidā viņas mute bija neizteicami valdzinoša, toties dziļi nicinoša naidā.

Viņai bija liega, samtaina āda, ārkārtīgi daiļas rokas un pleci, ko apdziedāja visi tālaika dzejnieki.

Beidzot, viņas mati, agrā jaunībā bijuši pavisam gaiši, ta­gad kļuvuši kastaņbrūni, viegli sacirtoti un iepūderēti, apbrīno­jami skaisti iekļāva seju, kurai pat visstingrākais_ kritiķis varētu vēlēties tikai drusciņ mazāk sārtuma un visprasīgākais tēlnieks — m<° sliet smalkāku deguna veidojumu.

Bekingems mirkli stāvēja kā apžilbis: vēl nekad, — ne ballēs, svētkos, ne izpriecu sarīkojumos Austrijas Anna viņam nebija šķitusi tik daiļa kā pašreiz, kad viņa, tērpusies vienkāršā baltā kleitā, bija ienākusi istabā donjas Estefanijas pavadībā, kuru vie­nīgo no visām spāniešu dāmām vēl nebija padzinuši karaļa greiz­sirdība un kardināla vajāšanas.

Austrijas Anna paspēra pāris soļu uz priekšu. Bekingems no­krita viņai pie kājām un, pirms karaliene paguva aizkavēt, no­skūpstīja viņas tērpa malu.

— Hercog, jūs jau zināt, ka es neliku jums rakstīt.

— Jā, kundze, jā, jūsu majestāte! — hercogs atsaucās. — Es zinu, ka biju neprātīgs trakulis, ticēdams, ka sniegs var atkust, ka marmors var atdzīvoties. Bet, kad cilvēks mīl, viņš viegli tic pretmīlestībai. Turklāt neesmu velti veicis šo ceļojumu, jo redzu jūs.

— Jā, — Anna atbildēja, — taču jūs zināt, kādēļ un kā es biju ar mieru ar jums redzēties. Jūs esat nejūtīgs pret manām mokām, jūs stūrgalvīgi atsakāties aizbraukt no šīs pilsētas, kur palikdams riskējat ar savu dzīvību un spiežat mani riskēt ar manu godu. Tiekos ar jums tādēļ, lai pateiktu, ka mūs šķir it viss: jūras dzelmes, naids starp mūsu karalistēm, doto zvērestu svētums. Cīnīties pret tik daudziem šķēršļiem, milord, būtu svē­tuma zaimošana. Satiekos ar jums tādēļ, lai pateiktu, ka mēs vairs nedrīkstam satikties.

— Runājiet, kundze, runājiet, karaliene! — Bekingems lū­dzās. — Jūsu balss maigums dzēš vārdu skarbumu. Jūs runājat par svētuma zaimošanu! Svētumu zaimot ir šķirt divas sirdis, kuras Dievs radījis vienu otrai.

— Milord! — karaliene iesaucās. — Jūs aizmirstat, es nekad neesmu teikusi, ka jūs mīlu!

— Bet jūs neesat arī teikusi, ka mani nemīlat, un patiesi, teikt man tādus vārdus būtu no jūsu majestātes puses pārāk nepatei­cīgi. Jo kur jūs atradīsiet tādu mīlestību kā manējā, mīlestību, ko nespēj nomākt ne laiks, ne prombūtne, ne izmisums? Mīles­tību, kas apmierinās ar nokritušu lentīti, domīgu skatienu, ar ne­viļus izteiktu vārdu? Aizritējuši jau trīs gadi, kundze, kopš jūs redzēju pirmo reizi, un kopš trim gadiem es jūs tā mīlu. Vai gri­bat, lai pastāstu, kā bijāt ģērbusies, kad jūs redzēju pirmo reizi? Vai vēlaties, lai aprakstu katru sīkāko rotājumu jūsu tēpā? Tad klausieties, redzu jūs kā šodien: jūs sēdējāt uz spilveniem kā Spā­nijā, un mugurā jums bija zaļa atlasa tērps ar zelta un sudraba izšuvumiem. Platās piedurknes bija ar lieliem briljantiem uzspraus­tas virspus elkoņiem, atsedzot jūsu brīnumdaiļās rokas. Ap kaklu jums bija kruzuļotas mežģīnes, galvā maza cepurīte tādā pašā krāsā kā jūsu tērps, un pie cepurītes gārņa spalva. Aizveru acis un redzu, kāda jūs bijāt toreiz, atveru acis un redzu, kāda esat tagad, vēl simtreiz skaistāka!

— Kāds neprāts! — Austrijas Anna nočukstēja, jo nespēja dusmot hercogam, ka tas tik skaidri uzglabājis savā sirdī viņas attēlu. — Kāds neprāts! Ar šādām atmiņām barot veltīgu kaislībul

— No kā tad lai es dzīvoju? Man ir tikai atmiņas. Tās ir mana laime, mans dārgums, mana cerība. Katra tikšanās ar jums ir briljants, ko ieslēdzu savas sirds dārgumu krātuvē. Šis ir cetur­tais, ko jūs nomētāt un es paceļu, jo triju gadu laikā esmu jūs, kundze, redzējis tikai četras reizes: par pirmo reizi nupat jau stāstīju, otrā bija pie de Sevreza kundzes, trešā Amjēnas dārzos.

— Hercog, par to vakaru nerunājiet, — karaliene pietvīkdama sacīja.

— Nē, kundze, tieši pretēji: runāsim par to! Tas bija laimī­gākais, prieka pārpilnākais vakars manā mūžā. Vai atceraties, cik skaista bija nakts? Cik gaiss bija smaržīgs un liegs, cik debesis zilas un zvaigžņotas! O, toreiz, kundze, man laimējās īsu mirkli palikt ar jums divatā, toreiz jūs bijāt gatava atklāt man visu: savu vientulību un raizes, kas nomāca jūsu sirdi. Jūs bijāt at­balstījusies uz manas rokas, uz šīs rokas… Pieliecot galvu uz jūsu pusi, es jutu, ka jūsu pasakainie mati pieskaras manai se­jai, un pie katra pieskāriena es notrīsēju no galvas līdz kājām. O, karalien, jūs neapjaušat, kādu debesu svētlaimi, kādu paradī­zes prieku sniedz šāds mirklis! Visu savu mantu, bagātību un slavu, visas dienas, kuras man atlicis dzīvot, esmu ar mieru at­dot par šādu mirkli, par tādu nakti! Jo tonakt, kundze, tonakt jūs mani mīlējāt, zvēru, ka tā bija!

— Milord, tas ir iespējams, jā — brīnišķīgais dārzs, nakts burvība, jūsu valdzinošie skatieni un visi tūkstoš sīkumi, kas rei­zēm apvienojas, lai pazudinātu sievieti, tanī liktenīgajā vakarā saslēdzās ap mani. Bet jūs redzējāt, milord, karaliene nāca palīgā vājajai sievietei: pie pirmā vārda, ko jūs uzdrošinājāties sacīt, pie pirmās pārdrošības, uz kuru man vajadzēja atbildēt, es saucu savu pavadoni.

— Jā, jā, jums taisnība, un neviena cita mīlestība nebūtu iz­turējusi šādu pārbaudījumu. Bet mana mīlestība, uzveikusi to, kļuva vēl dedzīgāka, uz mūžu tā iedegusies manā sirdī. Jūs do­mājāt, ka izbēgsiet no manis, atgriezdamās Parīzē, domājāt, ka es neuzdrošināšos pamest dārgumus, kurus mans pavēlnieks bija man uzdevis apsargāt. Bet ko man rūp visas pasaules dārgumi un visi karaļi zemes virsū! Pēc nedēļas es atgriezos. Tad jums, kundze, nebija man ko pārmest: biju riskējis ar sava karaļa lab­vēlību, pat ar savu dzīvību, lai tikai kaut mirkli jūs redzētu. Es pat nepieskāros jūsu rokai, un jūs man piedevāt, redzēdama, ka esmu jums tik padevīgs un pilns nožēlas.

— Jā, bet mēlneši izmantoja šis neprātības, kurās es, kā jums, milord, labi zināms, nebiju nekādi vainojama. Kardināla kunga uzkūdīts, karalis ārkārtīgi noskaitās: de Vernē kundze tika pa­dzīta, Pitanžs izsūtīts no Francijas, de Sevreza kundze krita ne­žēlastībā. Un, kad jūs gribējāt braukt uz Franciju kā sūtnis, pats karalis, — jūs, milord, atceraties —, pats karalis tam pretojās.

— Jā, un Francija samaksās ar karu par karaļa pretošanos. Man laupīta iespēja jūs turpmāk redzēt, tad gribu vismaz, lai jūs katru dienu dzirdētu runājam par mani. Kā jūs domājat, kāds mērķis bija ekspedīcijai uz Rē salu un savienībai ar Larošelas protestantiem, kuru esmu ieplānojis? Prieks jūs redzēt! Protams, es zinu, ka man nav cerību ar ieroci rokā izlauzties līdz Parīzei. Bet šis karš novedīs pie miera, un, lai noslēgtu mieru, būs vaja­dzīgas pārrunas, kuras vadīšu es. Tad vairs neviens neuzdroši­nāsies mani noraidīt, es atgriezīšos Parīzē, atkal redzēšu jūs un kaut brīdi būšu laimīgs. Ir gan tiesa, ka par manu laimi tūksto­šiem cilvēku samaksās ar savu dzīvību. Bet man vienalga, kaut tikai gūstu iespēju jūs atkal redzēt! Tas viss varbūt ir neprātīgi, varbūt gluži traki, bet sakiet, vai kādai sievietei ir dedzīgāks pie­lūdzējs? Kai kādai karalienei ir padevīgāks kalps?

— Milord, milord, aizstāvēdamies jūs minat argumentus, kas jūs apsūdz vēl vairāk. Milord, jūsu mīlestības pierādījumi ir gan­drīz noziegumi.

— Tas jums tā liekas tāpēc, ka mani nemīlat. Ja jūs, kundze, mani mīlētu, jūs visu saskatītu citādāk. Ja jūs mani mīlētu, ak, bet, ja jūs mani mīlētu, es zaudētu prātu aiz laimes. Jā, de Sev­reza kundze, ko jūs tikko pieminējāt, nebija tik cietsirdīga kā jūs. Holands viņu mīlēja, un viņa tam atbildēja ar pretmīlestību.

— De Sevreza kundze nebija karaliene, — čukstēdama atbil­dēja Austrijas Anna, ko par spīti visam bija uzveikuši tik dziļas mīlestības izpaudumi.

— Vai jūs mani mīlētu, ja nebūtu tā, kas esat? Sakiet, vai tad jūs mani mīlētu? Vai drīkstu ticēt, ka tikai jūsu augstais stāvoklis liek jums izturēties pret mani tik cietsirdīgi? Vai patiesi drīkstu ticēt, ka nabaga Bekingems varētu lolot cerības, ka jūs būtu de Sevreza kundze? Paldies par šiem saldajiem vārdiem, o, mana daiļā majestāte, simtreiz paldies!

— Milord, jūs nepareizi sapratāt, nepareizi iztulkojāt manus vārdus. Es gribēju sacīt…

— Kļūsiet, jel kļūsiet! — Hercogs pārtrauca. — Ja pārpra­tums darījis mani laimīgu, neesiet tik nežēlīga un nelaupiet man to. Jūs pati sacījāt, ka es esot ievilināts lamatās, varbūt tanīs zau­dēšu dzīvību, jo, dīvaini, pēdējā laikā man uzmācas priekšnojauta, ka es drīz miršu. — Hercogs pasmaidīja skumji un valdzinoši.

— Ak Dievs! — iesaucās Austrijas Anna, un viņas balsī iz­skanēja izbailes, kas liecināja, ka viņai pret hercogu ir daudz dziļākas jūtas nekā viņa vēlētos atzīties.

— Kundze, es to nesaku tādēļ, lai jūs sabaidītu, nē! Ir pat smieklīgi, ka es jums to pateicu, jo, ticiet man, es par šādām iedomām neraizējos. Bet vārdi, kurus nupat dzirdēju no jūsu lū­pām, cerība, ko jūs man gandrīz dāvājāt, atsver visu, kaut vai manu nāvi.

— Labi, hercog, arī es jums atzīšos, ka mani tāpat vajā no­jautas un sapņi, — Austrijas Anna sacīja. — Nesen redzēju jūs sapnī, jūs gulējāt zemē ievainots, asinīm noplūdis.

— Ievainots kreisajos sānos ar dunci? — Bekingems pār­trauca.

— Jā, milord, tieši tā, kreisajos sānos un ar dunci. Kas va­rēja jums pastāstīt, ka esmu tā sapņojusi? Savu sapni esmu uz­ticējusi tikai Dievam un vienīgi lūgšanās.

— Vairāk nekā es nevēlos, kundze, jo jūs mani mīlat.

— Es jūs mīlu?

— Jā. Jo vai citādi Dievs sūtītu tos pašus sapņus jums un man, ja jūs mani nemīlētu? Vai mums būtu līdzīgas nojautas, ja siržu saites mūs nevienotu? Jūs mani mīlat, ak karalien, un apraudāsiet mani!

— Ak Dievs, ak Dievs! — Austrijas Anna iesaucās.—Tas iet pāri maniem spēkiem. Hercog, debesu vārdā lūdzu jūs, ejiet, brau­ciet prom! Es nezinu, vai mīlu jūs vai nemīlu, bet es zinu, ka zvērestu nelauzīšu. Apžēlojieties par mani un ejiet! Ja jūs Fran­cijā tiktu ievainots, ja jūs Francijā nomirtu, ja man būtu jādomā, ka jūsu mīlestība pret mani ir bijusi jūsu nāves cēlonis, es to nepārdzīvotu, es zaudētu prātu. Tādēļ brauciet projām, lūdzu jūs, brauciet prom!

— Cik jūs tā esat daiļa! Kā es jūs mīlu! — Bekingems teica.

— Brauciet, brauciet projām, lūdzu, un atgriezieties vēlāk. Atgriezieties kā sūtnis, kā ministrs, atgriezieties miesassargu pa­vadībā, kuri jūs aizstāvēs, atgriezieties ar kalpotājiem, kas būs par jums nomodā, tad man vairs nebūs jābaidās par jūsu dzī­vību un tad es būšu laimīga jūs atkalredzēt.

— Vai tā ir taisnība, ko jūs man sakāt?

— Jā.

— Tad sniedziet man savas labvēlības ķīlu, kadu priekšmetu, kas pieder jums un būtu man par pierādījumu, ka neesmu sap­ņojis. Kaut ko tādu, ko jūs esat nēsājusi, lai es to savukārt varētu nēsāt — gredzenu, kaklarotu, važiņu …

— Un tad jūs aizbrauktu, ja es izpildītu jūsu lūgumu?

— Jā.

— Nekavējoties?

— Jā.

— Jūs pamestu Franciju un atgrieztos Anglijā?

— Jā, zvēru jumsi

— Labi, tad pagaidiet brītiņu.

Austrijas Anna iegāja savā apartamentā un gandrīz tūlīt pat atgriezās, nesdama rokā mazu rožkoka šķirstiņu, uz kura ar zelta inkrustāciju bija izveidota viņas monogramma.

— Ņemiet, milord hercog, — viņa sacīja, — ņemiet to un pa­turiet par piemiņu no manis.

Bekingems paņēma šķirstiņu un atkal nometās viņai pie kājām.

— Jūs man solījāt, ka aizbrauksiet, — karaliene teica.

— Savu solījumu es turēšu. Jūsu roku, kundze, sniedziet man savu roku, un es iešu.

Karaliene Anna, acis aizvērdama, pasniedza viņam roku, bet ar otru atbalstījās pie Estafanijas, jo juta, ka viņai zūd spēki.

Bekingems uzspieda kvēlu skūpstu uz daiļās rokas, tad pie­celdamies sacīja:

— Ja nebūšu miris, tad ne vēlāk kā pēc pusgada es jūs atkal satikšu, kaut vai man vajadzētu visu pasauli apgriezt otrādi.

Un, uzticīgs dotajam solījumam, viņš izsteidzās no istabas.

Koi idorā viņu gaidīja Bonasjē kundze, kas tikpat piesardzīgi un tikpat veiksmīgi izveda viņu no Luvras.