Trīs musketieri. 1 daļa

II De TREVILA KUNGA UZGAIDĀMĀ ISTABA

De Truavils, kā Gaskoņā viņa ģimene saucās vēl joprojām, vai de Trevils, kā viņš pats dēvējās Parīzē, bija iesācis savas gaitas gluži tāpat kā d'Artanjans, proti, bez viena sū kabatā, bet ar lielu drosmes, asprātības un atjautības krājumu, kas nereti pat visnabadzīgākajam Gaskoņas muižnieciņam palīdz piepildīt viņa tēva cerības un sasniegt mūžā vairāk nekā dažam labam bagātam Perigoras vai Berijas muižniekam ar visu savu lielo man­tojumu. De Trevila kunga nekautrīgā drosme, viņa vēl nekautrī­gākā veiksme laikos, kad zobena cirtieni bira kā krusa, bija viņu pacēluši augšā pa tām grūti uzkāpjamajām kāpnēm, kuras mēdz saukt par galma labvēlību, un viņš tās bija uzveicis, jožot pa četriem kāpieniem uzreiz.

Viņš bija karaļa draugs. Ikvienam ir zināms, cik lielā cieņā karalis turēja sava tēva Anrija IV piemiņu. De Trevila kunga tēvs bija tik uzticīgi kalpojis Anrijam IV karos pret Līgu, ka, trūk­stot skaidrai naudai, — tās bearnietim bija par maz visu mūžu, un parādus viņš mēdza maksāt ar vienīgo, ko viņam nekad nevaja­dzēja aizņemties, proti, ar asprātību, — tātad, kā jau teicām, trūkstot skaidrai naudai, karalis bija atļāvis de Trevila kunga tē­vam pēc Parīzes atgūšanas ieslēgt savā vapenī zelta lauvu ar devīzi: fidelis et fortis[2]. gods tas bija liels, taču ar to tikt pie turības nevarēja. Un tā nu iznāca, ka lielā Anrija slavenais līdz­gaitnieks mirstot atstāja dēlam mantojumā vienīgi savu zobenu un devīzi. Pateicoties šim cildenajam mantojumam un neaptraipī­tajam vārdam, kas nāca tam līdzi, de Trevila kungs tika uzņemts jaunā prinča galmā, kur tik drosmīgi kalpoja ar savu zobenu un bija tik uzticīgs vapenī rakstītajai devīzei, ka Ludviķis XIII, viens no labākajiem paukotājiem visā karalistē, mēdza sacīt: ja kāds no viņa draugiem grasītos cīnīties divkaujā, tad viņš tam ieteiktu ņemt par sekundantiem, pirmkārt, viņu pašu un, otrkārt, Trevilu, varbūt pat pirms viņa.

Ludviķis XIII juta patiesu sirsnību pret Trevilu, protams, īsti karalisku, egoistisku sirsnību, un tomēr tā bija sirsnība. Tais grūtajos laikos augstdzimuši ļaudis centās pulcināt ap sevi Tre- vilam līdzīgus cilvēkus. Apzīmējumu «stiprs», otro vārdu de Tre­vilu vapeņa uzrakstā, būtu varējuši ņemt sev par devīzi daudzi, bet maz muižnieku varētu attiecināt uz sevi uzraksta pirmo epi­tetu «uzticīgs». Trevils bija viens no tiem retajiem, kas prot pa­klausīt bez spriedelēšanas, akli kā suns; acs viņam bija vērīga, roka strauja, un acis viņam kalpoja tikai, lai saskatītu, vai ka­ralis nav ar kādu neapmierināts, bet roka — lai pārmācītu vai­ninieku: kaut kādu Bernu, Moreveru, Poletro de Merē vai Vitrī. Trevilam līdz šim tikai bija trūcis izdevības, taču viņš tai uz­glūnēja un bija cieši apņēmies ķert to aiz čupra, tikko tā gadīsies pa tvērienam. Ne velti Ludviķis XIII bija iecēlis de Trevilu par musketieru kapteini, un tie ar savu padevību vai drīzāk ar fanā­tisko pakļaušanos bija Ludviķim XIII tas pats, kas savā laikā Indriķim III ordināri un Ludviķim XI skotu gvarde.

Kardināls savukārt šai ziņā nepalika iepakaļ karalim. Redzē­dams, kādu varenu izlasi sapulcinājis ap sevi Ludviķis XIII, arī otrais vai, pareizāk sakot, pirmais Francijas valdonis bija vēlē­jies radīt sev īpašu gvardi. Tāpēc viņam tāpat kā Ludviķim XIII bija pašam savi musketieri, un varēja vērot, kā abi valdonīgie sāncenši vervēja savai gvardei visās Francijas provincēs un pat ārvalstīs vīrus, kas bija kļuvuši slaveni ar varoņdarbiem. Vaka­ros, spēlēdami šahu, Rišeljē un Ludviķis XIII nereti ķildojās par savu musketieru nopelniem. Katrs lielījās ar savu vīru stāju un drosmi; atklātībā nopeldami divkaujas un kautiņus, abi slepeni uzmudināja savus miesassargus uz plūkšanos un izjuta patiesu sāpinājumu vai dziļu prieku par savējo neveiksmēm vai uzvarām. Tā vismaz vēstī savos memuāros cilvēks, kas pats piedzīvojis da­žas no šādām neveiksmēm un daudzas uzvaras.

Trevils bija uzodis sava pavēlnieka vājo pusi un, pateicoties šai veiklībai, iemantoja karaļa ilgstošu un nemainīgu labvēlību, kaut gan ir zināms, ka Ludviķis XIII nav bijis pastāvīgs savā draudzībā. Viņš tik izaicinoši dižojās ar saviem musketieriem kar­dināla Armana Diplesī Rišeljē priekšā, ka eminencei aiz dusmām saslējās sirmās ūsas. Trevils apbrīnojami labi izprata sava laika karu un, kad nevarēja dzīvot uz ienaidnieka rēķina, dzīvoja uz savu līdzpilsoņu rēķina; viņa karavīri bija nevaldāms velnu leģi­ons, kas paklausīja vienīgi viņam pašam.

Nevīžīgi ģērbušies, ieskurbuši, saskrambājušies, karaļa vai drī­zāk de Trevila kunga musketieri ālējās pa krodziņiem, pastaigas un ļaužu pilnām izpriecu vietām, skaļi klaigādami, ūsas skrullē­dami, zobenus šķindinādami un ar īstu baudu iedunkādami kar­dināla kunga musketierus, kad vien tos sastapa. Tad ar tūkstoš zobgalībām kaut vai ielas vidū tika izvilkti zobeni no maksts. Gadījās, ka tika nogalināts kāds no viņiem, taču tas varēja mirt drošā pārliecībā, ka viņu apraudās un atriebs; biežāk nogalināja viņi paši, un tad viņi jutās pārliecināti, ka cietumā viņiem nebūs jāsmok, jo de Trevila kungs gādās, lai viņus atbrīvo. Sie ļaudis, kas de Trevila kungu pielūdza un skaļi dziedāja viņam slavas dziesmas, bija īsti karātavu putni, tomēr sava kapteiņa priekšā viņi drebēja kā skolēni sava skolotāja priekšā, paklausīja tam uz pirmā vārda un bija gatavi iet nāvē, lai nomazgātu no sevis kaut niecīgāko pārmetumu.

Šo vareno ieroci de Trevila kungs bija izmantojis sākumā ka­raļa un tā piekritēju, vēlāk arī sevis paša un savu draugu labā. Starp citu, nevienos to laiku memuāros, kuru saglabājies ļoti daudz, šo godājamo muižnieku neapvaino pat ne viņa ienaidnieki, un to viņam netrūka ne mācītu vīru, ne zobena varoņu vidū; kā jau teicām, nekur šo godājamo muižnieku neviens neapvaino, ka tas būtu ņēmis atlīdzību par savas gvardes sniegto palīdzību. Kaut arī de Trevilam piemita retas intriģēšanas spējas, kas viņu pa­darīja līdzvērtīgu visrūdītākajiem intrigantiem, viņš tomēr palika godīgs cilvēks. Vēl vairāk: par spīti nogurdinošajiem karagājie­niem un grūtajām apmācībām viņš bija izvērties par vienu no sava laikmeta galantākajiem jautru dēku meklētājiem, par iz­smalcinātu siržu lauzēju un divdomīgu asprātību teicēju. Par de Trevila veiksmi mīlestībā tenkoja tikpat daudz, kā pirms gadiem divdesmit bija tenkots par Basompjēra uzvarām, un tas kaut ko nozīmēja. Musketieru kapteinis tika apbrīnots, nīsts un mīlēts, tātad viņš bija sasniedzis laimes un panākumu kalngalus.

Ludviķis XIV ar savu spilgto starošanu aptumšoja visus ma­zākos spīdekļus galmā, turpretim viņa tēvs, saule pluribus impar[3], atstāja katram savam favorītam viņa spožumu, katram galmi­niekam viņa savdabīgo vērtību. Bez karaļa un kardināla rīta audiencēm Parīzē tolaik vairāk nekā divsimt augstmaņu mājās notika vairāk vai mazāk plašas rīta pieņemšanas. To vidū de Trevila pieņemšana pulcināja vai visvairāk apmeklētāju.

Viņa savrupmājas pagalms Vjē-Kolombjē ielā līdzinājās kara­spēka nometnei jau no pulksten sešiem rītā vasaru un no pulksten astoņiem rītā ziemu. Piecdesmit līdz sešdesmit musketieru, kas acīm redzami tur cits citu nomainīja, lai viņu skaits allaž paliktu iespaidīgs, pastaigājās pa pagalmu, pilnīgi apbruņojušies un ga­tavi uz visu. Pa kāpnēm, kas bija tik platas, ka mūsu dienās arhitekts to aizņemtajā vietā uzceltu veselu māju, šaudījās augšā un lejā Parīzes lūdzēji, kas tīkoja pēc kaut kādas labvēlības, pro­vinces muižnieki, kuri tiecās iestāties musketieros, un dažādu krāsu livrejās tērpti sulaiņi, kas atnesa de Trevila kungam vēs­tījumus no saviem kungiem. Uzgaidāmajā istabā uz gariem so­liem, kas stiepās gar sienām, atpūtās izredzētie, proti, tie, kurus mājas saimnieks bija uzaicinājis ierasties. Te no rīta līdz vaka­ram skanēja troksnis, kamēr de Trevila kungs kabinetā, kas at­radās līdzās uzgaidāmajai istabai, pieņēma apmeklētājus, uzklau­sīja sūdzības, deva rīkojumus un kā pats karalis uz sava balkona Luvrā varēja nostāties pie loga un pārskatīt savus ļaudis un viņu apbruņojumu.

Todien, kad d'Artanjans te atnāca pirmo reizi, burzma šķita sevišķi liela, it īpaši provinciālim, kas nupat ieradies no savas provinces. Ir gan tiesa, ka šis provinciālis bija gaskonietis, un tanīs laikos d'Artanjana puses ļaudis tika uzskatīti par tādiem, kurus nav viegli ar kaut ko pārsteigt. Ienācis pa masīviem vār­tiem, kas bija apsisti ar garām naglām, kuru galvas veidoja četr­stūrus, cilvēks uzreiz nokļuva karavīru vidū; tie staigāja pa sēts­vidu sasaukdamies, ķildodamies un draiskuļodami. Šajos mutu­ļojošos musketieru viļņos ceļš varētu pavērties tikai kādam virsniekam, augstmanim vai daiļai sievietei.

Pa šo juceklīgo burzmu tad nu lauzās cauri ar drebošu sirdi mūsu jauneklis, ar vienu roku spiezdams pie kalsnajiem stilbiem garo zobenu, ar otru turēdams cepures malu; uz lūpām nabaga provinciālim bija savilkts mazs smaidiņš, ar kuru viņš centās apslēpt savu apjukumu. Ticis garām kādam pūlītim, viņš uzelpoja brīvāk, taču manīja, ka musketieri noskatās viņam pakaļ, un d'Artanjans, kas līdz šim bija par sevi diezgan augstās domās, pirmo reizi mūžā jutās smieklīgs.

Pie kāpnēm stāvoklis kļuva vēl ļaunāks: uz apakšējiem kā­pieniem četri musketieri izklaidējās draiskā rotaļā, bet desmit vai divpadsmit viņu biedri drūzmējās kāpņu laukumiņā un gaidīja savu reizi, lai piedalītos rotaļā.

Viens no četriem, stāvēdams uz augstāka pakāpiena, ar atvāztu zobenu rokā kavēja vai vismaz centās aizkavēt pārējos trīs kāpt augšup. Sie trīs pārējie, veikli cilādami zobenus, mācās viņam virsū. Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka tie cīnās ar rapieriem, taču drīz vien pēc skrambājumiem, kurus saņēma rotaļas dalīb­nieki, viņš noprata, ka, tieši pretēji, katrs ierocis ir lieliski uz­asināts un uzsmailēts. Pie katra ieskrambājuma ne tikai skatītāji, bet arī paši cietušie smējās kā negudri.

Tobrīd uz augstākā pakāpiena stāvošais musketieris vareni atsita savu pretinieku uzbrukumus. Ap viņiem aplī bija sapulcē­jušies ļaudis. Pēc rotaļas noteikumiem katram, kas saņēma ieskrambājumu, vajadzēja izstāties no spēles un viņš par labu uzvarētājam zaudēja savu kārtu uz audienci. Piecās minūtēs visi lejāk stāvošie bija ieskrambāti: viens rokā, otrs zodā un trešais pie auss, turpretī tas, kurš aizstāvēja pakāpienu, ne reizes netika skarts. Pēc pieņemtajiem noteikumiem viņš ar savu veiklību bija pavirzījies rindā par trim vietām uz priekšu.

Kaut gan mūsu jauno ceļotāju bija visai grūti pārsteigt vai vismaz likt viņam izpaust savu pārsteigumu, taču šāds laika ka­vēklis viesa viņā dziļu izbrīnu. Savā dzimtajā malā, kur karst­galvju netrūka, viņš tomēr nebija piedzīvojis, ka divkaujā cīnī­tos bez mazākā pamata. So četru musketieru gaskonāde viņam šķita daudz neparastāka par visu, ko viņš bija redzējis un pat dzirdējis pašā Gaskoņā. D'Artanjanam likās, ka viņš pārcēlies slavenajā milžu zemē, kurā bija nokļuvis Gulivers un tur pār­dzīvojis milzīgas izbailes. Un tomēr jauneklis vēl nebija galā: atlika kāpņu augšējais laukums un uzgaidāmā istaba.

Kāpņu laukumā necilāja zobenus, tur tenkoja par sievietēm, bet uzgaidāmajā istabā par galmu. Kāpņu laukumā d'Artanjans pietvīka, uzgaidāmajā istabā notrīsēja aiz bailēm. Jaunekļa možā un draiskā iztēle, kas Gaskoņā bija viņu darījusi bīstamu jaunām istabenēm un reizēm pat to jaunajām kundzēm, nekad, pat ne augstākā neprāta mirkļos, nebija varējusi izraisīt viņa sapņos ne pusi no mīlestības brīnumiem un ne ceturtdaļu no dēkainajiem varoņdarbiem, par kuriem šeit tika mēļots, turklāt saistot tos ar plaši pazīstamiem vārdiem un pilnīgi neaizplīvuroti minot da­žādus sīkumus. Ja kāpņu laukumā tika aizskartas viņa tiklības jūtas, tad uzgaidāmajā istabā triecienu saņēma viņa cieņa pret kardinālu. Tur d'Artanjans sev par lielu pārsteigumu izdzirda skaļā balsī kritizējam politiku, no kuras drebēja visa Eiropa; ne­tika saudzēta arī kardināla personīgā dzīve, kaut gan jauneklis zināja, ka par mēģinājumiem to izdibināt tikuši sodīti daudzi ievērojami un vareni augstmaņi. Šis izcilais cilvēks, ko tik dziļi cienīja d'Artanjana tēvs, de Trevila kunga musketieriem kalpoja par izsmiekla priekšmetu. Tie zobojās par kardināla līkajām kā­jām un kumpaino muguru. Daži dziedāja dziesmiņas par viņa mīļāko d'Egijona kundzi un māsas meitu de Kombalē kundzi, bet citi prātoja, kā izjokot kardināla pāžus un miesassargus, — tas viss d'Artanjanam šķita neiedomājami un neiespējami.

Taču, kad reizēm dzēlīgajās epigrammās par kardinālu nejauši tika pieminēts karaļa vārds, visiem zobgaļiem mutes uz mirkli palika gluži kā aizsietas. Mēlneši bažīgi palūkojās apkārt, it kā bīdamies, ka de Trevila kunga kabineta sienai varētu būt ausis. Bet tūlīt pat atkal kāds norādījums atvirzīja sarunu atpakaļ uz viņa eminenci, balsis ieskanējās no jauna, un neviens no lielā kardināla darbiem nepalika neapgaismots.

«Tie visi tiks iemesti Bastīlijā un pakārti,» d'Artanjans šaus­mās nodomāja, «un es kopā ar viņiem, jo tikšu uzskatīts par viņu līdzzinātāju, tāpēc ka esmu dzirdējis un uzklausījies šīs ķecerī­gās runas. Ko teiktu mans godājamais tēvs, kas man tik ļoti lika pie sirds izturēties goddevīgi pret kardinālu, ja dabūtu zināt, ka atrodos šādu bendesmaisu sabiedrībā?»

Protams, kā jau lasītājs pats būs iedomājies, d'Artanjans ne­uzdrošinājās iejaukties sarunā, bet skatījās ar abām acīm un klau­sījās ar abām ausīm, kārīgi saspringdams visus piecus prātus, lai tikai nekā nepalaistu garām un par spīti bijībai pret tēva dotajiem padomiem tomēr juta, ka gaume un tieksme vedina viņu drīzāk uzteikt nekā nopelt nedzirdētās lietas, kas šeit norisinājās ap viņu.

Tā kā jauneklis de Trevila kunga piekritēju pūlī bija pilnīgi svešs un tika redzēts pirmo reizi, tad pie viņa pienāca sulainis un vaicāja, ko viņš vēloties, D'Artanjans pazemīgi nosauca savu vārdu, pateica, ka esot de Trevila kunga dzimtās puses cilvēks, un uzdeva sulainim izlūgties no mājastēva viņam īsu audienci.

Sulainis aizbildnieciskā tonī apsolīja savlaicīgi darīt zināmu jaunekļa lūgumu.

Pamazām d'Artanjans bija atguvies no pirmā pārsteiguma un nu viņam bija laiks atliku likām nopētīt apkārtējo cilvēku apģērbu un sejas.

Visskaļākās grupas viduspunkts bija gara auguma musketieris ar augstprātīgu seju, tērpies ļoti neparastā apģērbā, kas saistīja vispārēju uzmanību. Viņam tobrīd nebija mugurā mundieris, kas, starp citu, nebija obligāts tanīs laikos, kad cilvēkiem brīvības bija mazāk, toties neatkarība lielāka. Viņš bija ģērbies gaiši zilā, pa­matīgi izbalējušā un apvalkātā kamzolī, virs kura dižojās krāšņa, ar zeltu izšūta zobena siksna, kas staroja kā ūdens vizma pus­dienas saulē. Garš karmīnsarkans apmetnis viņam bija graciozi noslīdējis pār pleciem, atsegdams priekšā vienīgi grezno zobena siksnu, pie kuras karājās milzīgs zobens.

Šis musketieris patlaban bija nomainījies no sardzes, žēlojās, ka esot apaukstējies, un laiku pa laikam māksloti ieklepojās. Tā­pēc arī esot aplicis apmetni, kā viņš paskaidroja apkārtējiem, un, kamēr viņš, nicīgi ūsas uzgriezdams, it kā no augšas izmeta vār­dus, pārējie, un d'Artanjans vairāk par visiem, sajūsmināti apbrī­noja viņa izšūto zobena siksnu.

— Jā, ko lai dara, — musketieris sacīja, — tās atkal nāk modē. Tā ir aplamība, skaidrs kā diena, bet mode paliek mode. Turklāt tēva krātā naudiņa kaut kur taču ir jāizlieto.

— E, Portos, — iesaucās viens no apkārtstāvošajiem, — ne­mēģini nu mums iestāstīt, ka par šo zobena siksnu tev jāpateicas sava tētiņa devīgumam! Gan jau tev to būs uzdāvinājusi aizplīvu­rotā dāma, ar kuru tevi sastapu viņsvētdien pie Sent-Onorē vārtiem.

— Nē, dodu muižnieka goda vārdu, ka esmu to pircis pats par savu naudu, — atbildēja tas, ko nupat iepriekšējais runātājs bija dēvējis par Portosu.

— Jā, tāpat kā es nopirku šo jauno naudas maku par to naudu, ko mana mīļākā bija ielikusi vecajā, — ierunājās kāds cits musketieris.

— Patiesi, es varu pierādīt, ka samaksāju par to divpadsmit pistoles, — Portoss nepiekāpās.

Apbrīnošana pieauga, kaut arī šaubas neizgaisa.

— Vai nav taisnība, Aramis? — jautāja Portoss, pievērsda­mies kādam citam musketierim.

Tas bija pilnīgs pretstats jautātājam, kas viņu bija nosaucis par Aramisu. Jauneklim bija tikko gadu divdesmit divi vai div­desmit trīs, vientiesīga, piemīlīga seja, melnas, liegas acis un vaigi sārti un samtaini kā firziķis rudenī. Plānās ūsiņas iezīmēja uz virslūpas pilnīgi taisnu līniju, šķita, ka viņš bīstas nolaist ro­kas gar sāniem, lai nepietūktu dzīslas. Laiku pa laikam viņš pa- knaibīja ausu ļipiņas, lai tās allaž būtu maigi sārtas. Viņš mēdza runāt maz un lēni, daudz sveicināt, smieties neskanīgi un rādīt skaistos zobus, kas, tāpat kā visa viņa āriene, šķita rūpīgi kopti. Uz drauga jautājumu viņš atbildēja ar apstiprinošu galvas mā­jienu.

Šis apstiprinājums acīm redzami galīgi novērsa visas šaubas par zobena siksnu. To joprojām apbrīnoja, bet par to vairs neru­nāja. Saruna strauji novirzījās uz citu priekšmetu.

— Kādas ir jūsu domas par to, ko stāsta Šalē staļļmeistars? — iejautājās viens musketieris, neuzrunādams nevienu tieši, bet pie­vērsdamies visiem.

— Un ko tad viņš stāsta? — Portoss cienīgi jautāja.

— Viņš stāsta, ka Briselē esot sastapis kardināla padevīgo kalpu Rošforu. Tas, nolādētais, bijis pārģērbies par kapucīnu mūku un, pateicoties šai maskarādei, apvedis ap stūri de Lega kungu kā īstu vientiesi.

— Kā īstu vientiesi,— Portoss atkārtoja. — Bet vai tas ir droši zināms?

— Dzirdēju par to no Aramisa, — musketieris atbildēja.

— Patiešām?

— Jūs taču, Portos, pats to labi zināt, — Aramiss sacīja. — Es jums jau vakar izstāstīju. Nerunāsim vairs par to.

— Nerunāsim vairs par to! — Portoss atcirta. — Ak tad tā jūs domājat? Nerunāsim vairs par to! Sasodīts! Cik ātri jūs iz­lemjat! Kardināls liek izspiegot kādu muižnieku, liek kādam no­devējam, laupītājam, karātavu putnam nozagt šā muižnieka vēs­tules, liek ar šā spiega palīdzību un uz šo vēstuļu pamata no­griezt kaklu nelaimīgajam Šalē, aizbildinoties ar ieganstu, ka šalē esot gribējis nogalināt karali un apprecināt Orleānas her­cogu ar karalieni! Neviens nekā nezināja par šo mīklaino noti­kumu, jūs vakar, mums visiem sagādādams lielu gandarījumu, paziņojāt tā atrisinājumu, un, kamēr mēs visi vēl esam gluži ap­stulbuši no šīs jaunās ziņas, jūs šodien ņemat un pasakāt: «Ne­runāsim vairs par to!» *

— Nu labi, tad runāsim, ja jūs tā vēlaties, — Aramiss lēnīgi atteica.

— Ja es būtu nelaimīgā Šalē staļļmeistars, tad Rošforam būtu nācies pārdzīvot kopā ar mani visai nepatīkamu mirkli! — Por­toss izsaucās.

— Un jums nāktos pārdzīvot skumju stundas ceturksni ar Sarkano hercogu, — Aramiss piezīmēja.

— O, Sarkanais hercogs! Bravo, bravo, Sarkanais hercogs! — Portoss jūsmoja, plaukšķinādams rokas un atzinīgi mādams ar galvu. — Sarkanais hercogs — tas ir lieliski! Es jūsu asprātību izplatīšu, mans dārgais, esiet bez raizēm. Mūsu Aramiss gan ir asprātīgs! Zēl, dārgais draugs, ka jums nav bijis iespējams sekot jūsu aicinājumam! No jums būtu iznācis burvīgs abats!

— Ak, tas ir tikai uz kādu laiku atlikts, — Aramiss teica. — Kādreiz es būšu abats. Jūs, Portos, taču zināt, ka es turpinu teoloģijas studijas.

— Viņš sasniegs, ko ir iecerējis, — sacīja Portoss, — agri vai vēlu viņš to sasniegs.

— Agri, — teica Aramiss.

— Viņš gaida tikai vienu, lai galīgi izšķirtos un atkal uzvilktu mugurā sutanu, kas viņam karājas skapī aiz uniformas, — kāds cits musketieris iemeta starpā.

— Ko tad viņš gaida? — iejautājās kāds ziņkārīgais.

— Viņš gaida, lai karaliene dāvātu Francijas tronim mantinieku.

— Par šo jautājumu nejokosim, mani kungi! — Portoss ap­sauca. — Paldies Dievam, karaliene vēl ir tanī vecumā, ka var dāvāt troņmantnieku.

— Stāsta, ka lords Bekingems esot Francijā, — Aramiss ietei­cās ar šķelmīgu smīnu, kas šim šķietami vienkāršajam teikumam deva visai divdomīgu pieskaņu.

— Aramis, mans draugs, šoreiz jūs maldāties, — Portoss viņu pārtrauca, — un jūsu dzīšanās pēc asprātībām vienmēr aizved jūs par tālu. Ja de Trevila kungs būtu jūs dzirdējis, jums par šiem vārdiem klātos plāni.

— Portos, vai jūs gribat mani mācīt? — ieprasījās Aramiss, un viņa maigajā skatienā uzzibsnīja niknums.

— Draugs, esiet musketieris vai abats. Esiet viens vai otrs, bet ne viens un otrs, — Portoss atteica. — Atcerieties, Atoss vēl vakar jums sacīja: jūs ēdat no visām silēm. Lūdzu, neskaistie- ties, tas būtu lieki, jo jūs labi zināt vienošanos, ko esam noslē­guši — Atoss, jūs un es. Jūs taču ejat pie d'Egijona kundzes un lakstojaties ar viņu; jūs apmeklējat de Bua-Trasī kundzi, de Šev- reza kundzes māsīcu, un ļaudis runā, ka šī dāma jau izturoties pret jums ļoti laipni. Ak Dievs, neatzīstieties savā laimē, neviens negrib iztincināt jūsu noslēpumu, katrs zina, ka jūs protat smalk­jūtīgi klusēt. Bet reiz jums piemīt šis tikums, tad, pie joda, ne­aizmirstiet to, kad runa ir par viņas majestāti. Lai trin mēles kas un kā grib par karali un par kardinālu, bet karaliene ir svēta, un, ja par viņu runā, tad lai runā tikai labu.

— Portos, jūs esat pašpārliecības pilns kā Narciss, lieciet to aiz auss, — atbildēja Aramiss. — Un jūs zināt, es neciešu tiku­mības mācību, izņemot ja to sludina Atoss. Kas attiecas uz jums, mans draugs, tad jūsu zobena siksna ir pārāk grezna, lai jūs tikumības ziņā būtu kāds varonis. Kad man patiks, es kļūšu par abatu, bet pagaidām esmu musketieris un kā tāds runāju to, ko gribu, un pašreiz gribu jums sacīt, ka jūs man esat apnicis.

— Aramis!

— Portos!

— Kungi! Kungi! — atskanēja no visām pusēm.

— De Trevila kungs gaida d'Artanjana kungu, — viņus pār­trauca sulainis, atvērdams kabineta durvis.

Kad tika izrunāti šie vārdi, durvis palika vaļā, visi uzreiz ap­klusa, un šajā vispārējā klusumā jaunais gaskonietis visā garumā šķērsoja uzgaidāmo istabu un iegāja musketieru kapteiņa kabi­netā, sirsnīgi nopriecādamies, ka īstajā laikā izdevies izvairīties no līdzdalības dīvainā strīda beigās.