Trīs musketieri. 1 daļa

XX ceļojums

Pulksten divos no rīta mūsu četri dēkaiņi pa Senklū vārtiem izjāja no Parīzes. Kamēr valdīja tumsa, viņi jāja klusēdami; gri­bot negribot nakts viņus ietekmēja, it visur viņiem rēgojās kādas lamatas.

Tikko svīda gaismiņa, mēles atraisījās, un reizē ar sauli at­griezās parastā jautrība. Gluži kā kaujas priekšvakarā sirds vi­ņiem pukstēja strauji, acis staroja, katrs juta, ka dzīve, no kuras varbūt vajadzēs šķirties,, ir varen jauka.

Starp citu, kolonna izskatījās visai draudīga: musketieru mel­nie zirgi, to kareivīgā stāja, eskadronā iegūtie paradumi, aiz ku­riem šie cildenie kareivja biedri rikšoja vienmērīgā gaitā, tas pats par sevi atklātu visstingrāko inkognito.

Aizmugurē jāja mūsu draugu sulaiņi, apbruņoti līdz zobiem.

Viss gāja labi līdz Šantijī, ko viņi sasniedza pulksten astoņos no rīta. Vajadzēja ieturēt brokastis. Viņi nolēca no zirgiem pie mājvietas, ko ieteica izkārtne, uz kuras svētais Mārtiņš deva pusi no sava mēteļa kādam nabagam. Sulaiņiem viņi piekodināja ne­noņemt zirgiem seglus un būt gataviem nekavējoties atkal doties ceļā.

Draugi iegāja kopējā istabā un atsēdās pie galda.

Kāds muižnieks, kas arī nupat bija ieradies pa ceļu, kas veda no Damartēnas, bija atsēdies pie tā paša galda un ēda brokastis. Viņš sāka runāt par šo un to. Mūsu ceļinieki viņam atbildēja. Tad viņš uzdzēra uz mūsu draugu veselību un tie savukārt uz viņa veselību.

Bet tai mirklī, kad ienāca Musketons un paziņoja, ka zirgi ir gatavībā, un četri draugi cēlās no galda, nepazīstamais uzaici­nāja Portosu uzdzert uz kardināla veselību. Portoss atbildēja, ka viņš to labprāt darīšot, ja nepazīstamais savukārt uzdzeršot uz karaļa veselību. Nepazīstamais iesaucās, ka viņš cita karaļa ne­pazīstot kā tikai viņa eminenci. Portoss nosauca viņu par žūpu. Nepazīstamais izvilka zobenu.

— Jūs izdarījāt muļķību, — Atoss teica, — bet nekā darīt, atkāpties vairs nevar. Nogaliniet šo cilvēku un centieties mūs pa­nākt.

Visi trīs uzlēca zirgiem mugurā un aizaulekšoja, turpretī Por­toss palika, solīdams pamielot savu pretinieku ar visiem zobenu cīņās pazīstamajiem dūrieniem.

— Tas bija pirmais, — Atoss pēc kādiem piecsimt soļiem sa­cīja.

— Bet kāpēc šis cilvēks piesējās tieši Portosam un ne kādam citam no mums? — Aramiss jautāja.

— Tāpēc, ka Portoss runāja skaļāk par mums visiem un ne­pazīstamais noturēja viņu par vadītāju, — d'Artanjans teica.

— Es vienmēr esmu sacījis, ka šis jaunais gaskonis ir īsta gudrības aka, — Atoss nomurmināja.

Ceļotāji devās uz priekšu.

Bovē viņi apstājās uz pāris stundām, gan lai atpūtinātu zir­gus, bet arī cerēdami sagaidīt Portosu. Bet, tā kā Portoss neie­radās un par viņu nebija nekādu ziņu, tad draugi devās tālāk.

Kādu ljē aiz Bovē, vietā, kur ceļš bija iežņaugts starp diviem stāviem pakalniem, viņi sastapa astoņus vai desmit vīrus, kas, izmantodami to apstākli, ka ceļš šeit nebija bruģēts, izlikās to labojam. īstenībā viņi raka bedres un padziļināja dubļainās grambas.

Negribēdams aptašķīt stulmu zābakus šajā mākslīgi radītajā dubļu dangā, Aramiss viņus asi apsauca. Atoss gan dzīrās viņu apturēt, bet jau bija par vēlu. Strādnieki sāka ņirgāties par ce­ļotājiem, turklāt tik bezkaunīgiem vārdiem, ka pat vēsais Atoss iekaisa un trieca savu zirgu virsū vienam no tiem.

Tad šie ļaudis atkāpās līdz grāvim un katrs paķēra tur no­slēpto musketi. Tā mūsu septiņiem ceļotājiem iznāca jāt vārda tiešā nozīmē cauri apšaudei. Aramisu viena lode ievainoja plecā, bet Musketonam lode ieurbās mīkstumos, kas atrodas zemāk par krustiem. No zirga nokrita vienīgi Musketons un nevis tāpēc, ka būtu smagi ievainots, bet, tā kā nevarēja saskatīt savu ievaino­jumu, tad, bez šaubām, nodomāja, ka ir ievainots bīstamāk, nekā bija patiesībā.

— Tās ir lamatas! — d'Artanjans iesaucās. — Nešausim pretī! Uz priekšu!

Kaut gan Aramiss bija ievainots, tomēr viņš ieķērās zirgam krēpēs, un tas aiznesa viņu līdzi pārējiem. Musketona zirgs pie­vienojās viņiem un bez jātnieka ieņēma savu vietu ierindā.

— Tagad mums būs zirgs, ko pārmainīt,,— Atoss sacīja.

— Man vairāk būtu derējusi cepure, — teica d'Artanjans, —jo manējo notrieca lode. Laime vēl, ka vēstule, ko es vedu, nebija aizbāzta aiz cepures malas.

— Jā, jā, bet viņi nogalinās nabaga Portosu, kad tas jās ga­rām, — bažījās Aramiss.

— Ja Portoss būtu uz kājām, viņš jau būtu mūs panācis, — Atoss teica. — Manuprāt, žūpa, nostājies cīņas pozīcijā, būs at- skurbis.

Viņi aulekšoja vēl pāris stundas, kaut gan zirgi bija tā no­dzīti, ka modās bažas, vai tie vēl ilgi jaudās viņus nest.

Ceļinieki bija nogriezušies kādā sānceļā, cerēdami, ka te viņi izvairīsies no sadursmēm. Krevkerā Aramiss paskaidroja, ka ne­spējot doties tālāk. Patiesi, lai nokļūtu līdz šejienei, bija vaja­dzīga visa viņa vīrišķība, ko viņš slēpa zem iznesīgas uzvedības un izsmalcinātām manierēm. Ar katru mirkli viņš kļuva aizvien bālāks, biedriem jau vajadzēja viņu atbalstīt, lai viņš noturētos seglos. Pie kāda krodziņa durvīm pārējie ceļinieki nocēla viņu no zirga, atstāja pie viņa Bazēnu, kas kautiņā varēja drīzāk ap­grūtināt nekā būt derīgs, un devās tālāk, cerēdami Amjēnā atrast naktsmājas.

— Deviņi pērkoni! — lādējās Atoss, kad nelielā nodaļa, kura tagad ietilpa vairs tikai divi kungi un divi kalpi, Grimo un Planšē, atkal trauca tālāk. — Pie joda! Mani viņiem vairs neizdosies pie­muļķot! Es varu galvot, ka no šejienes līdz pašai Kalē viņi vairs nepiespiedīs mani atvērt muti vai izvilkt zobenu. Zvēru…

— Nezvērēsim, bet labāk aulekšosim, — sacīja d'Artanjans, — ja vien zirgi vēl jaudās.

Ceļinieki piecirta piešus, un zirgi no spēcīgā pamudinajuma atguva jaunus spēkus, Amjēnu viņi sasniedza ap pusnakti un ap­stājās pie mājvietas «Zelta lilija».

Mājvietas saimnieks, kas izskatījās kā godīgākais cilvēks pa­saulē, saņēma ceļiniekus, turēdams vienā rokā svečturi, otrā kok­vilnas naktscepuri. Viņš gribēja abus ceļiniekus novietot katru ļoti jaukā istabā, tikai diemžēl istabas atradās katra savā mā­jas galā. D'Artanjans un Atoss atteicās no tām. Saimnieks sa­cīja, ka viņam neesot citu istabu, kas būtu cienījamo viesu cie­nīgas, bet ceļinieki paskaidroja, ka gulēšot kopīgajā istabā katrs uz sava matrača, ko lai noliekot uz grīdas. Saimnieks negribēja tam piekrist, bet ceļinieki neatlaidās no savas prasības, un galu galā saimniekam vajadzēja vien padoties.

Viņi tikko bija uzklājuši gultas un aizbarikādējuši durvis no iekšpuses, kad pēkšņi kāds pieklauvēja pie slēģiem. Viņi jautāja, kas tur ir, pēc balss pazina savus kalpus un atvēra logu.

Tie tiešām bija Planšē un Grimo.

— Grimo viens pats var apsargāt zirgus, — Planšē sacīja. — Ja kungi atļautu, es nogultos šķērsām priekšā durvīm. Tad kungi varēs būt droši, ka neviens netiks viņiem klāt.

— Uz kā tad tu gulēsi? — d'Artanjans jautāja.

— Te ir mana gulta, — Planšē atbildēja, rādīdams uz salmu kūli.

— Nac vien, — d'Artanjans teica, — tev taisnība: saimnieka seja man nepatika, tā ir pārāk mīlīga.

— Man arī viņš nepatīk, — Atoss sacīja.

Planšē iekāpa pa logu istabā un nogūlās šķērsām priekšā dur­vīm, turpretī Grimo devās uz stalli, nosolījies, ka pulksten pie­cos no rīta visi četri zirgi būs gatavi ceļam.

Nakts aizritēja diezgan mierīgi. Ap pulksten diviem gan kāds mēģināja atvērt durvis, taču Planšē, uzreiz atmodies, uzsauca: «Kas tur ir?» Traucētājs atbildēja, ka esot pārskatījies, un aiz­gāja.

Pulksten četros no rīta no staļļiem atskanēja milzīgs troksnis. Grimo bija gribējis uzmodināt staļļu puišus, un tie viņu piekāva. Atvēruši logu, mūsu draugi ieraudzīja, ka nelaimīgais Grimo guļ sētsvidū bez samaņas. Viņam ar sekumiem bija iebelzts pa galvu.

Planšē izgāja pagalmā un gribēja apseglot zirgus, bet tie kli­boja. Vienīgi Musketona zirgs, kas vakar piecas sešas stundas bija rikšojis bez jātnieka, būtu varējis turpināt ceļu, bet aiz gluži ne­izskaidrojama pārpratuma lopu dakteris, kas esot atsaukts, it kā lai nolaistu asinis saimnieka zirgam, bija tās nolaidis Musketona zirgam.

Tas viss sāka likties aizdomīgi; nelaimīgie pārpratumi, kas sekoja cits citam, varēja būt radušies aiz nejaušības, bet tikpat labi tie varēja būt sazvērestības auglis. Atoss un d'Artanjans iz­gāja ārā, bet Planšē devās apjautāties, vai apkaimē nav pārdo­dami trīs zirgi. Pie mājvietas durvīm stāvēja divi apsegloti, moži un spēcīgi zirgi. Tie būtu ļoti piemēroti mūsu ceļotājiem. Planšē vaicāja, kur atrodoties zirgu īpašnieki. Tie esot nakti pārgulējuši mājvietā un pašreiz maksājot saimniekam rēķinu.

Atoss arī gāja samaksāt par naktsguļu, turpretī d'Artanjans ar Planšē palika stāvot pie durvīm.

Mājvietas saimnieks atradās kādā dibenistabā ar zemiem griestiem. Atosu lūdza ieiet.

Iegājis istabā un nejuzdams nekādas aizdomas, Atoss pasnie­dza saimniekam divas pistoles. Saimnieks sēdēja pie rakstām­galda, kam viena atvilktne bija pusvirus. Paņēmis Atosa pasniegto naudu, viņš to grozīja rokās un tad pēkšņi iekliedzās, ka monēta esot viltota, viņš likšot apcietināt Atosu un viņa biedru, jo tie esot naudas viltotāji.

— Gatavais ērms! — Atoss iesaucās, tuvodamies saimniekam.

— Es tev nogriezīšu ausis!

Tai pašā mirklī pa sāndurvīm istabā iedrāzās četri līdz zobiem apbruņojušies vīri un metās virsū Atosam.

— Esmu iekritis lamatās, — Atoss kliedza, cik skaļi spēdams.

— Jāj prom, ātrāk, ātrāk! — Un viņš izšāva divas reizes.

D'Artanjans un Planšē nelika divreiz atkārtot mudinājumu.

Viņi atraisīja abus apseglotos zirgus, uzmetās tiem mugurā, pie­spieda piešus un aizauļoja kā vējš.

— Vai tu redzēji, kas notika ar Atosu? — d'Artanjans, gaitu nepalēninādams, jautāja Planšē.

— Kungs, es redzēju, ka divi krita no viņa šāvieniem, — Planšē atbildēja, — un, cik varēju saskatīt caur stiklotajām dur­vīm, šķiet, viņš ar zobenu cīnījās pret pārējiem.

— Drošsirdīgais Atoss! — d'Artanjans nomurmināja. — Šaus­mīgi iedomāties, ka mums vajadzēja viņu pamest! Bet varbūt pēc nedaudziem soļiem mūs gaida tas pats liktenis. Uz priekšu, Planšē, uz priekšu! Tu esi krietns puisis.

— Es jau jums, kungs, to teicu, — Planšē atbildēja. — Pikar­dieti var iepazīt tikai pamazām. Un te ir mana dzimtā puse, tas ari dod sparu.

Abi, piecirzdami piešus, vienā laidienā aizauļoja līdz Sentome- rai. Tur viņi Jāva zirgiem atvilkt elpu, tomēr, baidīdamies no starpgadījumiem, neizlaida pavadu no rokām un, tāpat ielas vidū stāvēdami, steigā iekoda un steidzās tālāk.

Kādus simt soļus šaipus Kalē vārtiem d'Artanjana zirgs no­gāzās gar zemi un nebija vairs iespējams viņu piecelt: nodzīta­jam lopam pa nāsīm un acīm plūda asinis. Atlika vēl Planšē zirgs, bet ari tas bija apstājies un vairs nekustējās no vietas.

Par laimi, kā mēs jau teicām, līdz pilsētai bija atlikuši tikai kādi simt soļi. Pametuši zirgus uz lielceļa, viņi paši kājām stei­dzās uz ostu. Planšē vērsa d'Artanjana uzmanību uz kādu muiž­nieku, kas acīmredzot arī nupat bija ieradies ar savu sulaini un gāja soļus piecdesmit viņiem pa priekšu.

Viņi panāca šo muižnieku, kas šķita ļoti aizņemts. Zābaki tam bija apputējuši. Piegājis pie kāda burinieka īpašnieka, nepazīsta­mais muižnieks jautāja, vai tas varētu viņu nekavējoties pārvest pāri uz Angliju.

— Tas būtu vieglāk par vieglu, bet šorīt pienākusi pavēle ne­izlaist nevienu bez īpašas kardināla atļaujas.

— Man ir tāda atļauja, redziet, — muižnieks sacīja, izvilk­dams no kabatas papīra lapu.

— Tad lai to apstiprina ostas pārzinis, — burinieka īpašnieks teica, — un citu kuģi nemeklējiet.

— Kur es varu sastapt pārzini?

— Viņš ir savās lauku mājās.

— Un kur tās atrodas?

— Ceturtdaļjūdzi aiz pilsētas. Raug, no šejienes jau var sa­skatīt viņa mājas dakstiņu jumtu, tur, tā paugura pakājē.

— Labil — muižnieks noteica un, sava sulaiņa pavadīts, de­vās uz norādīto ostas pārziņa ārpilsētas māju.

D'Artanjans un Planšē piecsimt soļu attālumā viņiem sekoja.

Tiklīdz viņi bija izgājuši no pilsētas, d'Artanjans sāka iet straujāk un panāca muižnieku nelielas birztalas malā.

— Mans kungs, — d'Artanjans uzrunāja nepazīstamo,—man šķiet, ka jūs ļoti steidzaties?

— Ārkārtīgi.

— Man ļoti žēl, — d'Artanjans turpināja, — bet arī es ārkār­tīgi steidzos un gribēju lūgt jūs izdarīt man vienu pakalpojumu.

— Kādu?

— Laist mani pa priekšu.

— Tas ir neiespējami, — muižnieks atbildēja. — Esmu četr­desmit četrās stundās veicis sešdesmit ljē, un man vajag rīt ap pusdienas laiku nokļūt Londonā.

— Es esmu veicis to pašu attālumu četrdesmit stundās, un man jābūt Londonā rīt pulksten desmitos no rīta.

— Man ļoti žēl, mans kungs, bet es pirmais ierados un ne­iešu kā otrais.

— Man ļoti žēl, mans kungs, bet es ierados otrais un iešu kā pirmais.

— Karaļa uzdevumā! — iesaucās muižnieks.

— Savā personīgā uzdevumā! — d'Artanjans atcirta.

— Man liekas, mans kungs, jūs tīši meklējat ķildu.

— Pie joda! Kā gan citādi?

— Ko jūs vēlaties?

— Vai gribat to zināt?

— Protams.

— Labi! Es vēlos dabūt no jums atļauju, kas jums ir un kuras man nav, jo man tā ir vajadzīga.

— Man šķiet, jūs jokojat.

— Es nejokoju.

— Ļaujiet man iet!

— Jūs netiksiet tālāk ne soli.

— Jaunais cilvēk, es jums sašķaidīšu galvu. Libēn, manas pistoles!

— Planšē, tev jātiek galā ar sulaini, — d'Artanjans sacīja, — es tikšu galā ar viņa kungu.

Pēc saviem pirmajiem varoņdarbiem kļuvis drošsirdīgs, Planšē metās virsū Libēnam un, būdams spēcīgs un veikls, notrieca viņu gar zemi un uzlika celi viņam uz krūtīm.

— Kungs, dariet savu darbu, — Planšē teica, — es savējo esmu padarījis.

To redzēdams, muižnieks izrāva zobenu no maksts un uzbruka d'Artanjanam. Bet viņš bija uzdūries stipram pretiniekam.

Trijās sekundēs d'Artanjans viņu trīs reizes ievainoja, pie katra dūriena sacīdams:

— Tas par Atosu! Tas par Portosu! Tas par Aramisu!

Pēc trešā dūriena muižnieks nogāzās gar zemi kā maiss.

Domādams, ka viņš ir miris vai vismaz zaudējis samaņu, d'Ar­tanjans piegāja pie viņa, lai paņemtu atļauju. Bet, tikko jaunais gaskonis izstiepa roku, lai pārmeklētu muižnieku, ievainotais, kas nebija izlaidis no rokas zobenu, iedūra viņam ar zobena smaili krūtīs, sacīdams:

— Un tas jums!

— Un tas par mani! Pēdējai uzkodai! — d'Artanjans sanik­nots iesaucās, ar ceturto dūrienu vēderā pienaglodams pretinieku pie zemes.

Šoreiz muižnieks aizvēra acis un zaudēja samaņu.

D'Artanjans iztaustīja kabatu, kurā muižnieks bija iebāzis at­ļauju, un izņēma to. Atļauja bija izsniegta uz grāfa de Varda vārda.

Pēdējo reizi uzmezdams skatienu skaistajam jauneklim, kam varēja būt tikko divdesmit pieci gadi un kuru viņš šeit atstāja guļam bez samaņas un varbūt pat mirušu, d'Artanjans nopūtās, iedomādamies, cik dīvains gan ir liktenis, kas liek vīriem citam citu iznīcināt gluži svešu, tālu stāvošu cilvēku labā.

Bet itin drīz d'Artanjanu izrāva no šīm pārdomām Libēns, kas neganti bļāva un ar visu spēku sauca pēc palīdzības.

Planšē aizžņaudza viņam rīkli.

— Kungs, kamēr es viņu tā turēšu, tikmēr viņš nekliegs, tas ir skaidrs, — Planšē teica, — bet, tikko palaidīšu viņu vajā, viņš atkal brēks kā negudrs. Redzu, ka viņš ir normandietis, un nor- mandieši ir stūrgalvīgi.

Patiesi, kaut gan Planšē bija viņam stipri sažņaudzis kaklu, tomēr Libēns mēģināja vēl izgrūst kādas skaņas.

— Pagaidi! — d'Artanjans sacīja.

Un, paņēmis mutautu, viņš ar to aizbāza kliedzējam muti.

— Tagad piesiesim viņu pie koka, — Planšē teica.

Tas tika izdarīts pēc labākās sirdsapziņas. Pēc tam viņi pie­vilka grāfu de Vardu pie Libēna. Tā kā sāka tumst un ievainotais ar savu sasieto kalpu palika mežā kādu gabaliņu nost no ceja, tad bija gandrīz drošs, ka viņiem tur būs jāsagaida rīts.

— Un tagad pie ostas pārziņa! — d'Artanjans sacīja.

— Man liekas, ka jūs esat ievainots, — Planšē aizrādīja.

— Nieki! Tagad darīsim to, kas ir steidzamākais, un vēlāk apskatīsim manu ievainojumu. Starp citu, man liekas, tas nav sevišķi bīstams.

Abi strauji sojoja uz godājamā ierēdņa māju.

Viņam tika pieteikts grāfs de Vārds.

D'Artanjanu ieveda kabinetā.

— Vai jums ir kardināla parakstīta atjauja? — ostas pārzinis jautāja.

— Jā, mans kungs, — d'Artanjans atbildēja. — Šeit tā būs.

— Jauki, atļauja ir pilnīgā kārtībā, turklāt pievienots arī no­rādījums sniegt jums iespējamo atbalstu, — ostas pārzinis sacīja.

— Tas ir gluži dabiski, jo es esmu viņa eminences uzticams kalps, — d'Artanjans paskaidroja.

— Šķiet, ka viņa eminence grib kādu aizkavēt nokļūt Anglijā.

— Jā, kādu d'Artanjanu, Bearnes muižnieku, kas ar saviem trim draugiem aizceļojis no Parīzes un grib doties uz Londonu.

— Vai jūs viņu pazīstat? — ierēdnis jautāja.

— Ko?

— šo d'Artanjanu.

— Pat ļoti labi.

— Tad pasakiet man viņa pazīmes.

— Labprāt.

Un d'Artanjans sīki jo sīki aprakstīja grāfu de Vardu.

— Vai viņu kāds pavada?

— Jā, sulainis, vārdā Libēns.

— Mēs noteikti raudzīsim viņus notvert, un, ja viņi nonāks mūsu rokās, tad kardināla kungs var būt mierīgs: viņi stingrā apsardzībā tiks nosūtīti atpakaļ uz Parīzi.

— Ar to jūs izdarīsiet kardinālam lielu pakalpojumu, — d'Ar­tanjans teica.

— Grāfa kungs, vai jūs pēc atgriešanās satiksieties ar viņa eminenci?

— Bez šaubām.

— Tad, lūdzu, pasakiet viņam, ka esmu viņa padevīgs kalps.

— Katrā ziņā pateikšu.

Ar šo apsolījumu iepriecināts, ostas pārzinis parakstīja atļauju un atdeva to d'Artanjanam.

D'Artanjans neizšķieda laiku ar veltīgiem laipnības apliecinā­jumiem. Palocīdamies viņš pateicās ostas pārzinim un devās pro­jām.

Iznākuši uz ceļa, viņš un Planšē teciņiem vien apmeta lielu līkumu, lai nebūtu jāiet caur birzi, un atgriezās pilsētā pa citiem vārtiem.

Burinieks bija gatavs aizbraukšanai, kuģa saimnieks stāvēja krastā un gaidīja.

— Vai nokārtojāt? — viņš jautāja, ieraudzījis d'Artanjanu.

— Te ir mana atļauja ar ostas pārziņa parakstu, — d'Artan­jans atbildēja.

— Un tas otrs muižnieks?

— Viņš šodien nebrauks, bet nebēdājiet, — d'Artanjans sa­cīja, — es samaksāšu braucienu par mums abiem.

— Tad nav ko kavēties: brauksim! — kuģa īpašnieks teica.

— Brauksim! — d'Artanjans piekrita.

Viņš un Planšē ielēca laiviņā, un pēc piecām minūtēm viņi jau bija uz burinieka klāja.

Un bija arī pēdējais laiks, jo, kad viņi atradās apmēram pusljē jūrā, d'Artanjans ieraudzīja krasta uzplaiksnījām uguntiņu, un tūlīt pēc tam atskanēja šāviena dārds.

Tas bija lielgabala šāviens, ar ko tika paziņots, ka osta tiek slēgta.

Tagad varēja aplūkot ievainojumu. Par laimi tas, kā jau d'Ar­tanjans bija domājis, nebija sevišķi bīstams: zobena smaile, atdū- rusies pret ribu, bija noslīdējusi gar kaulu. Krekls tūlīt bija pie­lipis pie brūces, un viņš tikpat kā nebija zaudējis asinis.

D'Artanjans jutās kā salauzts aiz pārguruma. Uz kuģa klāja viņam nolika matraci, viņš nokrita uz tā un tūlīt aizmiga.

' Otrā rītā, gaismai austot, viņi atradās no Anglijas krastiem vairs tikai trīs četrus ljē; visu nakti bija pūtis neliels vējš, un burinieks gāja samērā lēnām.

Pulksten desmitos kuģis izmeta enkuru Duvras ostā.

Pusvienpadsmitos d'Artanjans spēra kāju uz Anglijas zemes un iesaucās:

— Beidzot esmu galā!

Bet tas vēl nebija viss: vajadzēja nokļūt Londonā. Anglijā zirgu pasts strādāja diezgan labi. D'Artanjans un Planšē paņēma katrs pa zirgam. Pastnieks jāja viņiem pa priekšu. Pēc četrām stundām viņi sasniedza galvaspilsētas vārtus.

D'Artanjans nepazina Londonu, neprata ne vārda angliski, bet viņš uzrakstīja uz papīra lapiņas Bekingema vārdu, un katrs viņam norādīja ceļu uz hercoga pili.

Hercogs bija Vindzorā, kur kopā ar karali medīja.

D'Artanjans lika pasaukt hercoga pirmo kambarsulaini, kas bija pavadījis savu kungu visos ceļojumos un ļoti labi prata ru­nāt franciski. Šim kambarsulainim jaunais gaskonis paskaidroja, ka esot ieradies no Parīzes kādā ārkārtēji svarīgā lietā un viņam nekavējoties vajagot satikt hercogu.

Lielā paļāvība, ar kādu d'Artanjans bija runājis, pārliecināja Patrisu, kā sauca šo ministra ministru. Viņš lika apseglot divus zirgus un pats uzņēmās aizvest jauno gvardistu. Par Planšē jā­saka, ka nabaga puisis bija galā ar saviem spēkiem: viņu izcēla no segliem stīvu kā mietu. Turpretī d'Artanjans šķita kā no dzelzs.

Kad viņi nonāca Vindzoras pilī, Patriss dabūja zināt, ka Be­kingems ar karali devušies medīt putnus kādā purvājā, kas at­radās divu trīs ljē attālumā no pils.

Divdesmit minūtēs viņi sasniedza norādīto vietu. Drīz vien Pat­riss izdzirda sava kunga balsi, kas sauca vanagu.

— Ko lai piesaku milordam hercogam? — Patriss jautāja.

— To jaunekli, kas kādu vakaru uzsāka ar viņu ķildu uz Jaunā tilta pretī «Samarietei».

— Diezgan neparasts pieteikums!

— Jūs redzēsiet, ka tas ir tikpat daudz vērts kā jebkurš cits.

Patriss aizauļoja pie hercoga un pieteica vēstnesi, kā tas bija

licis.

Bekinghems uzreiz saprata, ka ieradies d'Artanjans un, ap­tverdams, ka Francijā kaut kas noticis, par ko viņam gribēts pa­ziņot, paprasīja tikai, kur vēstnesis esot. Jau iztālēm ieraudzījis gvardista uniformu, hercogs aulēkšoja tieši pie d'Artanjana. Pat­riss smalkjūtīgi palika nomaļus.

— Vai karalienei nav noticis kas ļauns? — Bekingems iesau­cās, un šajā jautājumā izskanēja visas viņa domas un jūtas.

— Domāju, ka ne, tomēr uzskatu, ka viņai draud lielas bries­mas, no kurām viņu var pasargāt vienīgi jūsu gaišība.

— Es? — Bekingems brīnījās. — Vai man patiesi būs tā laime viņai kaut kādā veidā palīdzēt? Runājiet, runājiet!

— Lūdzu, te ir vēstule, — d'Artanjans sacīja.

— Vēstule? No kā?

— No viņas augstības, ja nemaldos.

— No viņas augstības! — ieteicās Bekingems un kļuva tik bāls, ka d'Artanjans izbijās.

Hercogs atplēsa zīmogu.

— Kas tas par plīsumu? — viņš jautāja, rādīdams d'Artanja­nam caurumu vēstulē.

— A-ā! — d'Artanjans novilka. — To es nebiju pamanījis. Laikam gan to būs izurbis grāfa de Varda zobens, iedurdamies man krūtīs.

— Jūs esat ievainots? — Bekingems jautāja, atlocīdams vēs­tuli.

— Nieks! Tikai ieskrambajums, — d'Artanjans atbildēja.

— Augstais Dievs! Kāda vēsts! — iesaucās hercogs, izlasījis vēstuli. — Patris, paliec šeit, nē, labāk uzmeklē karali, lai arī kur viņš būtu, un pasaki viņa majestātei, ka es padevīgi lūdzu mani atvainot, bet ārkārtīgi svarīgu darīšanu dēļ man neatlie­kami jāatgriežas Londonā. Steigsimies, mans kungs, steigsimies!

Un abi aulēkšiem aiztrauca uz galvaspilsētas pusi.