Trīs musketieri. 1 daļa

V KARAĻA MUSKETIERI UN KARDINĀLA KUNGA GVARDISTI

D'Artanjanam Parīzē nebija neviena paziņas. Tāpēc uz div­kauju ar Atosu viņš devās bez sekundantiem, nolēmis apmierinā­ties ar pretinieka izvēlētajiem sekundantiem. Starp citu, viņš bija cieši apņēmies, protams, neizrādot nekādu vājumu, izteikt varonī­gajam musketierim visus pieļaujamos atvainošanās vārdus, jo baidījās, ka šai divkaujai var būt parastās sekas, kādas piemeklē šādas cīņas, kurās jauns un spēcīgs cilvēks stājas pretī ievaino­tam un novājinātam: uzveikts viņš divkāršo pretinieka uzvaras gaviles, bet uzvarējis izpelnās nievas par vieglu uzvaru.

Vai nu esam sava piedzīvojumu meklētāja raksturu vāji ap­rakstījuši, vai arī lasītājs jau būs pamanījis, ka d'Artanjans ne­bija parasts jauneklis. Tāpēc viņš, gan visu laiku sev iegalvodams, ka nāve ir neizbēgama, tomēr nemaz nebija samierinājies ar to un nedomāja padevīgi nomirt, kā mazāk drosmīgs un apdomīgs cilvēks būtu viņa vietā darījis. D'Artanjans pārdomāja par to cil­vēku dažādajiem raksturiem, ar kuriem viņam būs jācīnās div­kaujā, un sāka skaidrāk saskatīt savu stāvokli. Ar vaļsirdīgu at­vainošanos viņš cerēja iemantot Atosa draudzību, jo šī vīra stin­grā seja un cēlā stāja viņam ļoti patika. Atcerēdamies Portosu, viņš iedomājās, ka spēs to iebiedēt, jo varētu visiem pastāstīt par tā zobena siksnu, ja netiktu uz vietas nogalināts, un šis at­gadījums, veikli izstāstīts, padarītu Portosu smieklīgu. Beidzot, no uzpūtīgā Aramisa d'Artanjans neko lielu nebaidījās un, pat pieņemot, ka nonāks līdz viņam, bija cieši noņēmies ar viņu tikt galā vai vismaz, cērtot viņam sejā, kā Cēzars bija ieteicis darīt ar Pompeja karavīriem, uz visiem laikiem sagandēt skaistumu, uz kuru Aramiss bija tik lepns.

D'Artanjanā mājoja nesatricināma apņēmība, kas dibinājās uz tēva dotajiem padomiem, no kuriem būtiskākais bija: «Ne no viena nekā nepaciest, izņemot karali, kardinālu un de Trevila kungu.» Un tā nu jauneklis drīzāk lidoja nekā gāja uz baskāju karmelītu Dešo klostera pusi. Tā bija pamesta ēka bez logiem, kurai apkārt pletās neauglīgas pļavas, it kā Prē-o-Klēras [4] filiāle, kur parasti norunāja divkaujas cilvēki, kam maz laika.

Kad d'Artanjans tuvojās nelielajam klajumam, kas pletās klos­tera pakājē, pulkstenis sita divpadsmit, un Atoss bija viņu gai­dījis tikai piecas minūtes. Tātad d'Artanjans bija nevainojami precīzs, un pat visstingrākajam tiesnesim divkauju noteikumos nebūtu iemesla viņam ko pārmest.

Atoss, kam ievainojums vēl nežēlīgi sāpēja, kaut gan de Tre­vila kunga ārsts bija viņu par jaunu pārsējis, sēdēja uz akmens un gaidīja savu pretinieku mierīgs un cildenas cieņas pilns kā vienmēr. Ieraudzījis d'Artanjanu, viņš piecēlās un paspēra dažus soļus pretī nācējam. Jauneklis savukārt tuvojās, turēdams cepuri rokā tā, ka spalva vilkās pa zemi.

— Mans kungs, esmu paziņojis diviem maniem draugiem, tie būs mani sekundanti, — Atoss sacīja, — bet viņi vēl nav iera­dušies. Brīnos, ka viņi kavējas, jo viņi tā nemēdz darīt.

— Man sekundantu nav, — teica d'Artanjans, — jo es tikai vakar ierados Parīzē un vēl ne ar vienu neesmu iepazinies, iz­ņemot de Trevila kungu, kam mani ieteica mans tēvs, jo viņam savā laikā bija tas gods būt de Trevila kunga draugam.

Atoss brīdi padomāja.

— Jūs pazīstat tikai de Trevila kungu? — viņš jautāja.

— Jā, mans kungs, pazīstu tikai viņu.

— Muļķīga padarīšana! — sacīja Atoss, runādams pa pusei sev, pa pusei d'Artanjanam. — Ja nu es jūs nogalināšu, tad iz­skatīsies, ka es esmu kāds bērnu rijējs!

— Ne gluži tā, mans kungs, — atbildēja d'Artanjans, cienīgi palocīdamies. — Ne gluži tā, jo jūs mani pagodināt, stādamies man pretī divkaujā, kaut gan ievainojums jūs droši vien stipri apgrūtina.

— Ļoti apgrūtina, goda vārds, un jūs man sagādājāt velniš­ķīgas sāpes, nevaru noliegt. Bet es ņemšu zobenu kreisajā rokā, tā es daru vienmēr līdzīgos gadījumos. Nedomājiet, ka es jums tādā veidā parādīšu kādu žēlastību, jo es vienlīdz precīzi rīkojos ar abām rokām. Jums tas nāks pat par ļaunu, jo kreilis vienmēr sagādā grūtības, ja pretinieks nav uz to sagatavojies. Man žēl, ka jau agrāk nepaguvu jums paziņot šo apstākli.

— Mans kungs, — d'Artanjans, atkal palocīdamies, sacīja,

— jūs esat ārkārtīgi laipns, par ko esmu jums dziļi atzinīgs.

— Jūs mani mulsināt, — Atoss atturīgi atteica. — Lūdzu, la­bāk runāsim par ko citu, ja tas jums nav nepatīkami. Jā, sasodīts, jūs gan sagādājāt man sāpes! Plecs man vēl tagad svilst.

— Ja jūs atļautu … — d'Artanjans bikli ieteicās.

— Ko, mans kungs?

— Man ir kāda brīnumziede ievainojumu dziedināšanai, tās recepti dabūju no savas mātes, un pats esmu šo ziedi pārbaudījis.

— Un tad?

— Esmu pārliecināts, ka ilgakais trijās dienas šī ziede jus izdziedinātu, un pēc trim dienām, kad jūs būtu vesels, tad, mans kungs, es joprojām uzskatītu par lielu pagodinājumu krustot ar jums zobenus.

D'Artanjans pateica šos vārdus ar tādu vienkāršību, kas da­rīja godu viņa augstsirdībai, nedodot iemeslu apšaubīt viņa drosmi.

— Dieva vārds, šis priekšlikums man patīk, — Atoss sacīja,

— ne jau tāpēc, ka gribētu to pieņemt, bet no tā pa lielu gabalu dveš īsts muižnieka cildenums. Tā runāja un rīkojās Kārļa Lielā laika varoņi, kuru pēdās vajadzētu sekot katram kavalierim. Diem­žēl mēs vairs nedzīvojam lielā imperatora laikos. Mēs dzīvojam kardināla kunga laikā, un pēc trim dienām mūsu noslēpums, lai arī cik rūpīgi mēs to glabātu, kļūtu citiem zināms. Zināmi ļaudis jau būtu uzoduši, ka mēs esam norunājuši cīnīties divkaujā, un mums to izjauktu. Bet kur tad palikuši mani blandoņas, vai viņi nemaz nenāks?

— Mans kungs, ja jūs steidzaties, — d'Artanjans teica Ato- sam tikpat vienkārši, kā mirkli iepriekš bija piedāvājis atlikt div­kauju uz trim dienām, — ja jūs steidzaties un jums labpatīk iz­beigt ar mani tūlīt, tad, lūdzu, nekautrējieties.

— To nu jūs atkal pateicāt lieliski, — Atoss atzinīgi pamāja ar galvu d'Artanjanam. — Tie ir ne tikai gudra, bet arī augst­sirdīga cilvēka vārdi. Mans kungs, man patīk tādi cilvēki kā jūs, un, ja mēs viens otru nenogalināsim, tad man vēlāk būs ļoti pa­tīkami ar jums patērzēt. Lūdzu, pagaidīsim manus draugus, laika man ir diezgan, un tā būs piedienīgāk. A, man liekas, tur jau viens nāk!

Tiešām, Vožirāra ielas galā parādījās milzīgais Portosa stāvs.

— Kā? — d'Artanjans iesaucās. — Jūsu pirmais sekundants ir Portosa kungs?

— Jā. Vai jums pret to kādi iebildumi?

— Nē, nē.

— Un tur jau ir arī otrais.

D'Artanjans pagriezās uz to pusi, kur bija norādījis Atoss, un ieraudzīja Aramisu.

— Kā? — d'Artanjans iesaucās, un viņa balsī izskanēja vēl lielāka izbrīna nekā pirmo reizi. — Jūsu otrais sekundants ir Aramisa kungs?

— Protams. Vai tad jūs nezināt, ka mūs nekad neredz citu bez cita un ka mūs gan musketieru, gan gvardistu vidū, gan galmā, gan pilsētā dēvē par Atosu, Portosu un Aramisu vai trim nešķiramajiem? Bet jūs gan tikai nupat esat ieradies no Daksas vai Po…

— No Tarbas, — d'Artanjans paskaidroja.

— Jums ir piedodams nezināt šos sīkumus, — Atoss sacīja.

— Goda vārds, jūs esat iesaukti pareizi, — teica d'Artanjans, — un, ja arī notikums ar mani sacels kādu ievērību, tad vismaz tas pierādīs, ka jūsu draudzība nav dibināta uz pretišķībām.

Pa to laiku bija pienācis Portoss. Ar roku pamājis sveicienu Atosam, viņš pievērsās d'Artanjanam un sastinga aiz brīnumiem.

Starp citu, piezīmēsim, ka zobena siksnu viņš bija pārmainījis un apmetni noņēmis.

— Hei, kas tad tas?

— Ar šo kungu es cīnīšos divkaujā, — Atoss paskaidroja, no­rādīdams uz d'Artanjanu un ar to pašu rokas mājienu sveicinā­dams viņu.

— Es ari, — Portoss sacīja.

— Bet tikai pulksten vienos, — d'Artanjans piebilda.

— Un es arī cīnīšos ar šo kungu, — teica Aramiss, pienāk­dams klāt.

— Bet tikai pulksten divos, — d'Artanjans tikpat mierīgi sa­cīja.

— Teic, Atos, kāpēc tu viņu izaicināji uz divkauju? — Ara­miss jautāja.

— Goda vārds, man tas nav visai skaidrs. Viņš uzgrūdās uz mana ievainotā pleca. Un tu, Portos?

— Pie joda, es viņu izaicināju tāpēc, ka izaicināju, — Portoss pietvīkdams atcirta.

Atoss, kam nekas nepagāja garām nepamanīts, ievēroja, ka gaskoņa lūpām pārslīdēja ironisks smīns.

— Mums iznāca domstarpības tualetes jautājumos, — jau­neklis sacīja.

— Un tu, Aramis? — Atoss jautāja tālāk.

— Es cīnīšos dēļ nesaprašanās kādā teoloģijas jautājumā, — atbildēja Aramiss, ar zīmēm lūgdams d'Artanjanam, lai tas ne­izpauž patieso divkaujas iemeslu.

Atoss redzēja, ka d'Artanjana lūpās otrreiz pavīdēja smaids.

— Patiešām? — Atoss vēlreiz iejautājās.

— Jā, mēs nebijām vienis prātis par kādu vietu svētā Augus­tīna rakstos, — gaskonis atbildēja.

— Patiesi gudrs cilvēks, — Atoss nomurmināja.

— Mani kungi, kad nu jūs visi esat šeit sapulcējušies, — d'Artanjans ierunājās, — atļaujiet man jūsu priekšā atvainoties.

Pie vārda «atvainoties» Atosa piere sadrūma, pār Portosa lū­pām pārslīdēja nicīgs smīns, bet Aramiss noraidoši papurināja galvu.

— Mani kungi, jūs mani pārprotat, — d'Artanjans turpināja, paceldams galvu, ko tieši tobrīd apspīdēja saules stars, zeltīdams viņa smalkos un drosmīgos sejas vaibstus. — Lūdzu mani atvai­not tai gadījumā, ja es nespētu sniegt gandarījumu jums visiem trim, jo Atosa kungam ir tiesības pirmām mani nogalināt, un līdz ar to ļoti mazinās Portosa kunga iespēja gūt no manis gan­darījumu, bet jums, Aramisa kungs, nav gandrīz tikpat kā nekādu izredžu. Mani kungi, es atkārtoju: atvainojiet mani, bet tikai tā­pēc. Un tagad —- sāksim!

Pie šiem vārdiem d'Artanjans bezbailīgi izvilka zobenu no maksts.

Jaunajam gaskonim asinis sakāpa galvā, šai mirklī viņš būtu ar mieru ar atvāztu zobenu rokā stāties pretī visiem karaļvalsts musketieriem tāpat, kā pašreiz bija nostājies pretī Atosam, Por- tosam un Aramisam.

Bija ceturksnis pāri divpadsmitiem. Saule stāvēja tieši virs galvām, un divkaujai izvēlētā vieta atradās pašā svelmē.

— Ir ļoti karsti, — teica Atoss, ari izvilkdams zobenu, — bet es nevaru novilkt vamzi, jo vēl nupat jutu, ka mana brūce asiņo, un es baidos, ka manu pretinieku varētu mulsināt asinis, kuras viņš nav izlējis.

— Tas tiesa, — d'Artanjans sacīja, — un varu jums apgalvot, ka vienmēr skatīšos ar nožēlu uz tik drošsirdīga muižnieka asi­nīm, vienalga, vai tās būs izlējis kāds cits vai es pats. Tāpēc es arī nevilkšu nost vamzi.

— Pietiek apmainīties ar laipnībām, — teica Portoss. — Ne­aizmirstiet, ka arī mēs gaidām savu kārtu.

— Runājiet tikai savā vārdā, kad sakāt tamlīdzīgas muļķī­bas, — Aramiss viņu pārtrauca. — Kas attiecas uz mani, tad es uzskatu, ka abi kungi izsakās lieliski un viņu vārdi ir divu muiž­nieku cienīgi.

— Mans kungs, esmu jūsu rīcībā, — teica Atoss, nostādamies savā vietā.

— Gaidīju tikai jūsu norādījumu, — sakrustodams ar viņu zobenus, atbildēja d'Artanjans.

Bet, tikko abi zobeni saskardamies bija nošķindējuši, aiz klos­tera stūra parādījās viņa eminences gvardistu nodaļa, ko koman­dēja de Zisaka kungs.

— Kardināla gvardisti! — Portoss un Aramiss reizē iesaucās. — Zobenus makstīs, kungi, zobenus makstīs!

Bet jau bija par vēlu. Abi duelanti bija ieraudzīti tādā pozā, ka par viņu nodomu vairs nevarēja šaubīties.

— Holā! — uzsauca Zisaks, tuvodamies viņiem un pamādams saviem ļaudīm, lai tie seko. — Hē, musketieru kungil Tātad jūs te sarunājat divkaujas! Un kā paliek ar ediktiem?

— Jūs, gvardistu kungi, esat pārāk laipni, — Atoss pikti at­teica, jo Zisaks bija viens no aizvakardienas uzbrucējiem.—Varu jums galvot, ka mēs netraucētu jums cīnīties, ja kaut kur jūs ieraudzītu. Tāpēc ļaujiet arī mums brīvi rīkoties, un jūs bez pūlēm gūsiet patikšanu.

— Kungi, diemžēl man jāpaziņo, ka tas ir gluži neiespē­jami, — Zisaks atbildēja. — Pienākumu mēs turam augstāk par visu. Tāpēc, lūdzu, bāziet zobenus makstīs un sekojiet mums.

— Mans kungs, mēs ar lielāko prieku sekotu jūsu laipnajam uzaicinājumam, — izsmējīgi atdarinādams Zisaka toni, sacīja Aramiss, — ja tas būtu no mums atkarīgs, bet diemžēl tas ir neiespējami: de Trevila kungs ir mums to aizliedzis. Tāpēc ejiet savu ceļu, tas ir vislabākais, ko varat darīt.

Šī zobgalība saniknoja Zisaku.

— Ja jūs mums neklausīsiet, tad mēs jums uzbruksim, — viņš brīdināja.

— Viņu ir pieci, — Atoss pusbalsī teica, — un mēs esam tikai trīs. — Mūs atkal sakaus, un mums šeit būs jāmirst, jo es jums paziņoju: uzvarēts es kapteiņa acīs vairs nerādīšos.

Atoss, Portoss un Aramiss sastājās ciešāk kopā, bet Zisaks steidzās izkārtot savus ļaudis.

Šā mirkļa d'Artanjanam pietika, lai izšķirtos: šis bija viens no tādiem notikumiem, kas izšķir visu cilvēka mūžu. Jauneklim vajadzēja izvēlēties starp karali un kardinālu un, ko viņš tagad izvēlēsies, pie tā būs jāpaliek. Cīnīties nozīmēja nepaklausīt liku­mam, nozīmēja riskēt ar savu galvu, nozīmēja uzreiz iemantot sev par ienaidnieku ministru, kas bija varenāks par pašu karali. Jauneklis visu to aptvēra vienā mirklī, un viņam par godu jāat­zīst, ka viņš ne sekundi nešaubījās. Pievērsdamies Atosam un viņa biedriem, d'Artanjans sacīja:

— Kungi, atļaujiet man jūs pārlabot. Jūs teicāt, ka jūsu ir tikai trīs, bet man šķiet, ka mēs esam četri.

— Jūs taču neesat musketieris, — Portoss iebilda.

— Tas ir tiesa, — d'Artanjans piekrita, — man nav muske­tiera apģērba, tomēr savā sirdī es esmu musketieris. Es to jūtu, mans kungs, un no tā es vados.

— Jaunekli, taisieties, ka tiekat projām, — uzsauca Zisaks, kas pēc d'Artanjana kustībām un sejas izteiksmes, bez šaubām, bija uzminējis viņa nodomu. — Jūs varat aiziet, mums nav iebil­dumu. Glābjiet savu ādu! Pasteidzieties!

D'Artanjans nekustējās no vietas.

— Jūs patiesi esat krietns puisis, — sacīja Atoss, spiezdams viņam roku.

— Drīzāk, drīzāk! Izšķirieties! — Zisaks mudināja.

— Pasteigsimies, — sacīja Portoss un Aramiss, — mums kaut kas jāizlemj.

— Jaunais cilvēk, jūs esat ļoti augstsirdīgs, — Atoss jūsmoja.

Taču visiem trim musketieriem radīja bažas tas, ka d'Artan­jans bija ļoti jauns, viņi domāja, ka tam trūkst pieredzes.

— Mēs tomēr būsim tikai trīs, turklāt viens no tiem ievainots, un vēl šis jauneklis, gandrīz vēl zēns, bet sacīs, ka mēs esam bijuši četri, — Atoss teica.

— Jā, bet atkāpties! — iesaucās Portoss.

— Tas ir neiespējami, — Atoss sacīja.

D'Artanjans saprata viņu vilcināšanās cēloni.

— Kungi, pārbaudiet mani, — viņš sacīja. — Zvēru pie sava goda, ka neaiziešu no šejienes, ja mēs tiksim uzvarēti.

— Kā jūs sauc, drošsirdīgais jaunekli? — Atoss jautāja.

— D'Artanjans.

— Lai notiek: Atos, Portos, Aramis un d'Artanjan, uz priekšu! — iesaucās Atoss.

— Kungi, vai jums beidzot labpatiks ko izlemt? — Zisaks jau­tāja trešo reizi.

— Kungs, esam jau izlēmuši, — Atoss atbildēja.

— Un kāds ir jūsu nodoms? — Zisaks jautāja tālāk.

— Mums būs tas gods uzbrukt jums, — atbildēja Aramiss, ar vienu roku paceldams cepuri, ar otru izraudams zobenu no maksts.

— Tā, jūs pretosieties! — Zisaks iesaucās.

— Sasodīts! Vai jūs par to šaubījāties?

Deviņi pretinieki metās cits citam virsū nikni, tomēr ar zināmu apdomu.

Atoss cīnījās ar kardināla favorītu Kaīsaku, Portoss ar Bikarā un Aramisam stājās pretī veseli divi kardināla gvardisti.

D'Artanjana pretinieks iznāca pats Zisaks.

Jaunajam gaskonim sirds krūtīs dauzījās kā putns krātiņā nevis aiz bailēm, — paldies Dievam, no tām nebija ne ēnas, — bet aiz cīņas degsmes. Viņš cīnījās kā saniknots tīģeris, šaudīda­mies apkārt savam pretiniekam, reižu desmit mainīdams taktiku un vietu. Zisaks bija, kā tolaik mēdza sacīt, «zobena cienītājs», viņam bija liela pieredze. Un tomēr viņš tikai ar lielām pūlēm aizsargājās pret savu lunkano un kustīgo pretinieku, kas ik brīdi atkāpās no pieņemtajiem noteikumiem, uzbrukdams viņam no vi­sām pusēm un tai pašā laikā veikli atgaiņādamies kā cilvēks, kas vērīgi sargā savu ādu.

Galu galā Zisaks zaudēja pacietību. Sašutis, ka netiek galā ar pretinieku, ko bija uzskatījis par zēnu, viņš iekaisa un sāka aiz­vien biežāk kļūdīties. D'Artanjanam pieredzes trūka, toties viņš bija pamatīgi iekalis teoriju un nu divkāršoja kustību straujumu. Nolēmis beidzot satriekt pretinieku, Zisaks straujā izklupienā zvēla briesmīgu cirtienu, bet d'Artanjans to veikli atvairīja, un, kamēr Zisaks paguva izslieties taisni, jaunais gaskonis, izslīdējis kā čūska zem viņa zobena asmens, iegrūda savu zobenu viņa ķer­menī. Zisaks nogāzās gar zemi kā pelavu maiss.

Tad d'Artanjans strauji pārlaida nemierpilnu skatienu pār kau­jas lauku.

Aramiss jau bija nogalinājis vienu savu pretinieku, toties otrs viņam neatlaidīgi uzbruka. Tomēr Aramiss bija diezgan labā stā­voklī un vēl varēja aizsargāties.

Bikarā un Portoss sirdīgi cīnījās. Portoss bija saņēmis dūrienu rokā, Bikarā gūžā, tomēr ne viens, ne otrs ievainojums nebija no­pietns, un abi pretinieki cilāja zobenus aizvien negantāk.

Kaīsaks no jauna bija ievainojis Atosu, kas acīm redzami kļuva aizvien bālāks, taču neatkāpās ne soli. Tikai zobenu viņš bija paņēmis otrā rokā un tagad cīnījās ar kreiso.

Pēc tanīs laikos pieņemtajiem divkauju noteikumiem d'Artan­jans drīkstēja iet kādam palīgā. Vērodams, kuram biedram vaja­dzīga palīdzība, viņš uztvēra Atosa skatienu. Tas bija ārkārtīgi daiļrunīgs. Atoss drīzāk mirtu nekā sauktu palīgā, bet viņš varēja skatīties un ar skatienu lūgt atbalstu. D'Artanjans to saprata, ar milzīgu lēcienu metās viņiem klāt un, uzbrukdams Kaīsakam no sāniem, uzsauca:

— Griezieties šurp, gvardista kungs! Es jūs nogalināšu!

Kaīsaks pagriezās. Palīdzība bija pienākusi pēdējā brīdī.

Atoss, ko bija saturējusi vienīgi pārcilvēciskā vīrišķība, noslīga uz ceļgala.

— Nolādēts! — viņš iesaucās. — Jaunekli, es jūs lūdzu, tikai nenogaliniet viņu, man ar viņu jānoslēdz veci rēķini, kad būšu atveseļojies. Tikai atbruņojiet viņu, izsitiet no rokas zobenu. Tāl Lieliski! — redzēdams, kā aizlido pa gaisu kādas pēdas divdesmit Kaīsaka zobens, Atoss uzgavilēja.

D'Artanjans un Kaīsaks reizē metās pakaļ zobenam: viens, lai to dabūtu atpakaļ, otrs — lai to aizkavētu. D'Artanjans bija veiklāks un, piesteidzies pirmais, uzlika uz zobena kāju.

Tad Kaīsaks pieskrēja pie gvardista, ko Aramiss bija nogali­nājis, paķēra viņa ieroci un gribēja atgriezties pie d'Artanjana, bet ceļā sastapa Atosu. īsajā pārtraukumā, ko d'Artanjans viņam bija sagādājis, Atoss atvilka elpu un dzīrās atkal pats stāties cīņā, jo baidījās, ka jaunais, gaskonis varētu nogalināt viņa ienaidnieku.

D'Artanjans saprata, ka būtu nepieklājīgi neļaut Atosam tā rīkoties. Un tiešām, pēc dažām sekundēm Kaīsaks krita: Atosa zobens bija viņam ieurbies kaklā.

Tai pašā mirklī Aramiss pielika zobena smaili savam gar zemi notriektajam pretiniekam pie krūtīm un piespieda viņu izlūgties žēlastību.

Atlika vēl Portoss un Bikarā. Portoss visvisādi ālējās, jautāja pretiniekam, cik, pēc viņa domām, varētu būt pulkstenis, un ap­sveica ar rotu, ko nesen Bikarā brālis bija dabūjis Navarā. Taču ar šādām zobgalībām Portoss nekā nepanāca, jo Bikarā bija viens no tiem dzelžainajiem vīriem, kuri krīt tikai miruši.

Un tomēr bija laiks beigt. Varēja ierasties sardze un apcietināt visus divkaujas dalībniekus, gan' ievainotos, gan veselos, gan ka­raļa, gan kardināla piekritējus. Atoss, Aramiss un d'Artanjans sastājās ap Bikarā un uzaicināja viņu padoties. Viens pret visiem, turklāt ievainots gūžā, Bikarā atteicās. Zisaks, atbalstījies uz el­koņa, uzsauca, lai viņš padodas. Bet Bikarā tāpat kā d'Artanjans bija gaskonis, viņš izlikās kurls un tikai pasmējās. Cīņu turpi­nādams, viņš starp diviem izklupieniem paguva ar zobena smaili norādīt uz kādu vietu zemē un, parodējot kādu Bībeles pantu, sacīja:

— Se mirs Bikarā, vienīgais no visiem, kas bija ar viņu.

— Bet viņi ir četri pret tevi vienu. Beidz, es tev pavēlu!

— Ja tu man pavēli, tas ir kas cits, — Bikarā teica. — Tu esi mans brigadieris, man tevi jāklausa.

Atlēcis atpakaļ, viņš pret ceļgalu salauza savu zobenu, lai tas nebūtu jāatdod, gabalus pārmeta pār klostera mūri un, svilpo­dams kādu kardinālistu dziesmas meldiju, sakrustoja rokas uz krū­tīm.

Drosme tiek cienīta vienmēr, pat ja to izpauž ienaidnieks. Musketieri ar zobeniem sveicināja Bikarā un tad iebāza tos mak­stīs. D'Artanjans sekoja viņu piemēram un tad ar Bikarā palī­dzību, kurš vienīgais bija palicis kājās, aiznesa uz klostera lie- venēm Zisaku, Kaīsaku un to no Aramisa pretiniekiem, kurš bija tikai ievainots. Ceturtais, kā jau sacījām, bija beigts. Paraustījuši zvanu pie klostera durvīm, gluži apreibuši aiz prieka, viņi devās uz de Trevila kunga savrupmāju, nesdami līdzi četrus zobenus no pieciem.

Saķērušies rokrokā, viņi soļoja, aizņemdami visu ielas platumu, un aicināja līdzi katru musketieri, ko sastapa ceļā, tā ka beidzot iznāca vesels uzvaras gājiens. D'Artanjana sirds pukstēja līksmi un laimīgi, viņš gāja starp Atosu un Portosu, sirsnīgi apskāvis abus.

— Ja es arī vēl neesmu musketieris, — viņš sacīja saviem jaunajiem draugiem, pārkāpdams de Trevila kunga mājas sliek­sni, — tad vismaz esmu uzņemts par mācekli, vai ne?