Trīs musketieri. 1 daļa

XXV Portoss

D'Artanjans neatgriezās vis taisni mājās, bet nokāpa no zirga pie de Trevila kunga durvīm un strauji uzsteidzās augšā pa kāp­nēm. Šoreiz viņš bija nolēmis izstāstīt kapteinim it visu, kas bija noticis. Bez šaubām, de Trevila kungs varēs dot viņam labus pa­domus, kā rīkoties; turklāt musketieru kapteinis gandrīz diendienā tikās ar karalieni, tātad varēja izdibināt no viņas majestātes kā­das ziņas par nelaimīgo sievieti, kurai acīmredzot tagad bija jācieš par padevību savai pavēlniecei.

De Trevila kungs noklausījās jaunekļa stāstījumu ar tādu no­pietnību, kas liecināja, ka viņš šajā notikumā saskata vairāk nekā parastu mīlestības intrigu. Kad d'Artanjans bija beidzis, de Tre­vila kungs norūca:

— Hm! Te jau pa gabalu redzams, ka ir darbojusies viņa eminence.

— Bet ko man darīt? — d'Artanjans jautāja.

— Neko, pagaidām it neko. Jums tikai, kā jau teicu, pēc iespē­jas ātrāk jāatstāj Parīze. Es redzēšos ar karalieni, pastāstīšu viņai par nelaimīgās sievietes pazušanu, ko viņa droši vien nemaz ne­zina. Gan karaliene spēs atrast kādu pavedienu, un, kad jūs at- griezīsieties, varbūt varēšu jums pateikt labas vēstis. Paļaujieties uz mani.

D'Artanjans zināja, ka de Trevils, kaut gan bija gaskonis, to­mēr nemēdza mētāties ar solījumiem, un, ja reiz ko apsolīja, tad darīja vairāk, nekā bija solījis. Jauneklis, pilns pateicības gan par pagātni, gan par nākotni, atsveicinājās no godājamā kapteiņa, kas savukārt, juzdams dziļas simpātijas pret drošsirdīgo un no­teikto jaunekli, sirsnīgi spieda viņam roku un novēlēja laimīgu ceļu.

Nolēmis nekavējoties izpildīt de Trevila kunga ieteiktos pa­domus, d'Artanjans devās uz Fosuajē ielu, lai pieskatītu ceļaso­mas sakārtošanu. Tuvodamies mājai, viņš ieraudzīja Bonasjē kungu, kas rītasvārkos stāvēja uz durvju sliekšņa. D'Artanjans pēkšņi atcerējās visu, ko piesardzīgais Planšē vakar bija viņam teicis par mājas saimnieka blēdīgo raksturu. Jauneklis ieskatījās Bonasjē kungā vērīgāk nekā līdz šim. Un patiesi, d'Artanjans ievēroja ne tikai dzeltenīgo, slimīgo bālumu, kam par cēloni va­rēja būt žults izplūdums, bet arī kaut ko viltīgu un nodevīgu ve­cīgās sejas grumbās. Blēdis smejas citādāk nekā godavīrs, lie­kulis nelej tādas asaras, kādas lej patiess un vaļsirdīgs cilvēks. Viltība vienmēr ir maska, un, kaut arī cik labi tā būtu veidota, vērīgāk ielūkojoties cilvēkā, aizvien atklājas viņa patiesā seja.

Arī d'Artanjanam likās, ka Bonasjē valkā masku, turklāt ārkārtīgi pretīgu masku.

Juzdams neuzveicamu riebumu pret šo cilvēku, jauneklis dzīrās paiet viņam garām, nesakot ne vārda, bet Bonasjē kungs tāpat kā iepriekšējā dienā pats uzrunāja d'Artanjanu:

— Ei, ei, jaunais cilvēk! Kā rādās, jūs uzdzīvojat pa naktīm? Ir jau septiņi, sasodīts! Jūs sākat rīkoties ačgārni: jūs nākat mājās, kad citi jau iet projām no mājām.

— Jā, jums, Bonasjē kungs, gan to nevar pārmest, — atcirta jauneklis, — jūs esat priekšzīmīgi kārtīgs. Bet cilvēkam, kuram ir jauna un daiļa sieviņa, nav jādzenas pakaļ laimei — tādam laime pati nāk mājās, vai ne, Bonasjē kungs?

Sīkpreču tirgotājs kļuva bāls kā nāve, tomēr pūlējās savilkt sejā smaida grimasi.

— Ha, ha! Jums patīk jokot, — Bonasjē sacīja. — Bet kur jūs, jaunskungs, šonakt esat blandījies? Kā redzams, neesat stai­gājis pa taisniem ceļiem.

D'Artanjans paskatījās uz saviem dubļainajiem zābakiem, bet pie tās pašas reizes viņa skatiens pārslīdēja uz sīkpreču tirgo­tāja kājām: tā kurpes un zeķes bija notraipītas ar gluži līdzīgiem dubļu plankumiem, it kā viņi abi būtu bradājuši tais pašās peļķēs.

Tad d'Artanjana prātu pēkšņi apskaidroja kāda doma. Mazais, iesirmais resnis, sulainim līdzīgais, apvalkātās drānās ģērbies večuks, pret kuru bruņotie jātnieki, kas pavadīja karieti, bija iz­turējušies nevērīgi — ir bijis pats Bonasjē. Vīrs ir vadījis savas sievas nolaupīšanu.

D'Artanjanu sagrāba briesmīga dziņa mesties nožēlojamajam vīrelim pie rīkles un nožņaugt viņu; bet, kā jau sacījām, jaunais gaskonis bija saprātīgs zēns, viņš savaldījās. Tomēr milzīgais saviļņojums acīm redzami atspoguļojās d'Artanjana sejā, jo Bo­nasjē pārbijās un grasījās atkāpties, bet viņš stāvēja pie pašām durvīm, kas bija aizvērtas, un šis šķērslis spieda viņu palikt uz vietas.

— Cienītais, jūs te jokojat, bet man šķiet, ka jātīra ir ne tikai mani zābaki, — d'Artanjans teica. — Nebūtu lieki apstrādāt ar suku arī jūsu kurpes un zeķes. Vai tad jūs, godājamais saimniek, arī būtu meklējis piedzīvojumus? Velns lai parauj, tas nebūtu piedodams cilvēkam jūsu vecumā, kuram turklāt ir tik jauna un daiļa sieva.

— Dievs pasargi, nē, — Bonasjē sacīja, — es vakar biju devies uz Senmendē ievākt ziņas par kalponi, kas man ir ne­pieciešama, un, tā kā ceļi ir ļoti slikti, tad es sabridu apavus un neesmu vēl paguvis tos notīrīt.

Vieta, ko Bonasjē bija nosaucis par sava gājiena mērķi, vēl vairāk apstiprināja d'Artanjana aizdomas. Bonasjē bija minējis Senmendē tāpēc, ka tā atrodas pilnīgi pretējā virzienā nekā Senklū.

Sis pieņēmums bija d'Artanjanam pirmais mierinājums. Ja Bonasjē zināja, kur novietota viņa sieva, tad arvien bija iespē­jams atrast līdzekļus, ar kuriem piespiest sīkpreču tirgotāju at­darīt muti un izpaust noslēpumu. Vajadzēja tikai pārliecināties, vai šis pieņēmums ir dibināts.

— Piedodiet, mīļais Bonasjē kungs, gribu izmantot jūsu laip­nību, — d'Artanjans teica. — Bezmiega nakts mani nogurdinā­jusi, man drausmīgi slāpst, tāpēc atļaujiet iedzert pie jums glāzi ūdens. Jūs taču to neliegsiet savam kaimiņam.

Nenogaidījis saimnieka piekrišanu, d'Artanjans strauji iegāja Bonasjē dzīvoklī un pārlaida skatienu gultai. Tā bija neskarta. Tātad Bonasjē nemaz nebija licies gulēt. Viņš bija atgriezies mā­jās pirms stundas vai divām; Bonasjē bija pavadījis sievu līdz tai vietai, kur viņa bija ieslodzīta, vai vismaz līdz pirmajai pasta stacijai.

— Pateicos, Bonasjē kungs, — d'Artanjans sacīja, tukšodams glāzi, — tas ir viss, ko no jums gribēju. Tagad iešu augšā un likšu Planšē nospodrināt man zābakus, un, kad viņš būs beidzis, ja vēlaties, nosūtīšu viņu pie jums, lai viņš notīra arī jūsu apavus.

Ar šiem vārdiem d'Artanjans pameta sīkpreču tirgotāju, ko neparastā atvadīšanās bija dziļi pārsteigusi; Bonasjē jau sāka apsvērt, vai tikai nav sevi kaut kā nodevis.

Kāpņu galā d'Artanjanu sagaidīja Planšē, kas bija gaužām nobijies.

— Cienījamais kungs! — sulainis iesaucās, ieraudzījis savu saimnieku. — Kā es jūs gaidīju! Atkal jauna ziņa!

— Kas noticis? — d'Artanjans jautāja.

— Varu saderēt, uz ko vien vēlaties, ka jūs neuzminēsiet, kas bija pie jums ieradies, kamēr jūs nebijāt mājās.

— Kad tas notika?

— Priekš pusstundas, kad jūs bijāt pie de Trevila kunga.

— Kas tad te bija atnācis? Runā ātrāk!

— De Kavuā kungs.

— De Kavuā kungs?

— Pats personiski.

— Viņa eminences gvardistu kapteinis?

— Viņš pats.

— Vai viņš nāca mani arestēt?

— Tā man likās, kaut gan viņš izskatījās dikti mīlīgs.

— Tu saki, viņš izskatījās mīlīgs?

— Jā, kungs, salds kā medus.

— Vai patiešām?

— Viņš teica, ka esot atnācis viņa eminences uzdevumā un kardināla kungs vēlot jums labu un aicinot jūs ierasties Palē- Ruajalā.

— Ko tu viņam atbildēji?

— Ka tas ir neiespējami, jo jūs neesat mājās, kā viņš pats redzēja.

— Un ko tad viņš sacīja?

— Lai jūs šodien katrā ziņā aizejot pie viņa, un viņš vēl pavisam klusu piebilda: «Pasaki savam kungam, ka viņa emi­nence noskaņots ļoti labvēlīgi pret viņu un no šīs satikšanās var­būt atkarīga visa viņa nākotne.»

— Kardināla kungs šoreiz slazdus izlicis diezgan neveikli, — d'Artanjans pavīpsnāja.

— Arī es saskatīju šos slazdus un tāpēc atbildēju, ka jūs bū­siet satriekts, kad atgriezīsieties.

«Uz kurieni viņš aizceļojis?» de Kavuā kungs jautāja.

«Uz Truā, Sampaņā,» es atbildēju.

«Kad viņš aizceļoja?»

«Vakar vakarā.»

— Planšē, mans draugs, — d'Artanjans viņu pārtrauca, — tu patiesi esi krietns puisis.

— Jūs saprotat, kungs, es nodomāju, ka vienmēr pagūsiet ap­meklēt de Kavuā kungu, ja vēlēsieties to darīt, jo varēsiet pa­teikt, ka nemaz neesat aizceļojis. Tādā gadījumā izrādītos, ka es esmu melojis, bet, tā kā neesmu muižnieks, tad varu melot.

— Nomierinies, Planšē, tev nebūs jāzaudē godīga cilvēka slava, jo pēc ceturtdaļstundas mēs aizceļosim.

— Es jau gribēju to ieteikt, kungs. Un uz kurieni mēs dosi­mies, ja atļauts jautāt?

— Deviņi pērkoni! Protams, pilnīgi pretējā virzienā, nekā tu norādīji de Kavuā kungam. Vai tad tu arī negribēji pēc iespējas ātrāk dabūt ko zināt par Grimo, Musketonu un Bazēnu tāpat kā es par to, kas noticis ar Atosu, Portosu un Aramisu?

— Protams, ka gribu, — Planšē atbildēja, — un esmu ar mieru doties ceļā, kad vien vēlēsieties. Manuprāt, provinces gaiss mums tagad būs noderīgāks nekā Parīzes gaiss. Tātad…

— Tātad savāc mūsu lietas, un jāsim projām. Es iešu pa priekšu ar tukšām rokām, lai nevienam nerastos aizdomas. Sa­tiksimies gvardistu mītnē. Starp citu, Planšē, man šķiet, ka at- liecībā uz mūsu saimnieku tu neesi maldījies: viņš ir drausmīgs neģēlis.

— Nu redziet, kungs! Ticiet man, kad es ko saku: es protu lasīt cilvēku sejās!

Kā bija vienojušies, d'Artanjans aizgāja pirmais. Lai nebūtu sev ko pārmest, viņš vēl pēdējo reizi iegriezās draugu dzīvokļos, bet no tiem nebija saņemtas nekādas ziņas; vienīgi Aramisam bija pienākusi sasmaržota vēstulīte, uzrakstīta ar glītu, smalku rokrakstu. D'Artanjans uzņēmās nogādāt vēstuli adresātam. Pēc desmit minūtēm Planšē ieradās pie viņa gvardistu mītnes stallī. Lai nebūtu veltīgi jāzaudē laiks, d'Artanjans jau pats bija apseg­lojis savu zirgu.

— Labi, — viņš teica Planšē, kad tas bija piesējis pie segliem ceļasomu, — tagad apseglo trīs pārējos zirgus, un dosimies ceļā.

— Vai jūs domājat, ka mēs tiksim ātrāk uz priekšu, jādami katrs ar diviem zirgiem? — Planšē, draiski pasmīnēdams, jautāja.

— Nē, tu jokugaili, — d'Artanjans atbildēja, — bet ar čet­riem zirgiem varēsim atvest atpakaļ trīs draugus, ja vien atradī­sim viņus dzīvus.

— Tā būtu liela veiksme, — Planšē atteica, — tomēr nekad nevajag šaubīties par Dieva žēlastību.

— Āmen! — sacīja d'Artanjans, kāpdams zirgam mugurā.

Izjājuši no gvardistu mītnes, viņi katrs devās uz savu pusi,

jo bija norunājuši, ka viens atstās Parīzi pa Vileta vārtiem, otrs pa Monmartras vārtiem, lai satikos aiz Sendenī. So stratēģisko manevru abi izpildīja vienlīdz precīzi un guva lieliskus panāku­mus: d'Artanjans un Planšē Pjerfitā iejāja reizē.

Jāatzīst, ka dienā Planšē bija drošsirdīgāks nekā naktī.

Tomēr iedzimtā piesardzība neatstāja viņu ne uz mirkli; viņš nebija piemirsis nevienu pirmā ceļojuma starpgadījumu un visos pretimnācējos saskatīja ienaidniekus. Tā nu iznāca, ka viņš gan­drīz pastāvīgi turēja cepuri rokā, par ko d'Artanjans viņu bargi strostēja, jo bažījās, ka ļaudis varētu uzskatīt Planšē aiz tā pār­mērīgās pieklājības par kāda nieka vīra sulaini.

Vai nu tiešām pretimnācējus aizkustināja Planšē laipnā iztu­rēšanās, vai arī neviens nebija izsūtīts aizsprostot d'Artanjanam ceļu, bet abi mūsu ceļinieki laimīgi sasniedza Santijī un nokāpa no zirgiem pie svētā Mārtiņa viesnīcas, kur bija apstājušies arī pirmajā ceļojumā.

Viesnīcas saimnieks, redzēdams ierodamies jaunekli, kam se­koja sulainis ar diviem zirgiem pie pavadas, godbijīgi saņēma vi­ņus, iznācis pretī uz lievenēm. Tā kā mūsu ceļinieki bija veikuši jau vienpadsmit ljē, tad d'Artanjans nolēma, ka pienācis laiks atpūsties, vienalga, vai Portoss šeit vēl atrastos vai ne. Turklāt jauneklim likās, ka būtu pārsteidzīgi uzreiz bez aplinkiem jautāt, kas noticis ar musketieri. Visu šo apsvērumu rezultātā d'Artan­jans, ne par vienu nekā nejautādams, nokāpa no segliem, zirgus atstāja sulaiņa gādībā, iegāja nelielā viesu istabā, kas bija do­māta apmeklētājiem, kuri vēlējās palikt vieni, un lika, lai saim­nieks atnes pudeli sava vislabākā vīna un vislepnākās brokastis. Ar to saimnieka cieņa pret viesi, kuru viņš bija izjutis jau no pirmā mirkļa, pieauga vēl vairāk.

D'Artanjans tika apkalpots apbrīnojami ātri.

Gvardistu pulks rekrutējās no izcilākajiem karalistes muižnie­kiem, un tāpēc d'Artanjans, kas ceļoja sulaiņa pavadībā, turklāt ar četriem lieliskiem zirgiem, kaut arī bija ģērbies vienkāršā uni­formā, tomēr radīja lielu ievērību. Viņu apkalpoja pats saimnieks. To redzēdams, d'Artanjans lika atnest divas glāzes un uzsāka šādu sarunu:

— Mīļais saimniek, es lūdzu, lai jūs man pasniedzat savu la­bāko vīnu, — pieliedams abas glāzes, sacīja d'Artanjans, — un, ja nu jūs būsiet mani piekrāpis, tad sodīsiet pats sevi, jo man, goda vārds, nepatīk dzert vienam, un jūs dzersiet līdz ar mani. Ņemiet glāzi, un iedzersim. Uz ko mēs iedzersim, lai nevienu ne­aizvainotu? Dzersim uz jūsu viesnīcas zelšanu.

— Jūsu gaišība mani ļoti pagodina, — saimnieks atteica, — es padevīgi pateicos par laipno novēlējumu.

— Tikai nepievilieties, — d'Artanjans brīdināja, — manā vē­lējumā varbūt ir vairāk egoisma, nekā jūs domājat. Tikai plauk­stošos uzņēmumos viesi tiek labi uzņemti. Viesnīcās, kuras nī­kuļo, viss iet juku jukām, un tur ceļotājs kļūst saimnieka grūtību upuris. Es bieži ceļoju, it sevišķi pa šo ceļu, tāpēc vēlos, lai visiem viesnīcniekiem labi klātos.

— Patiesi, man šķiet, ka ne pirmo reizi man ir gods redzēt jūsu gaišību, — viesnīcnieks sacīja.

— Kā tad ne! Esmu ceļojis caur Santiji varbūt reižu desmit un no tām vismaz trīs četras reizes apmeties pie jums. Pagai­diet … biju šeit pirms desmit vai divpadsmit dienām. Pavadīju savus draugus, musketierus. Vienam no viņiem, varbūt vēl atce­raties, iznāca sadursme ar kādu svešinieku, kas nezin kādēļ mek­lēja ar viņu ķildu.

— Jā, jā, nudien! — atsaucās saimnieks. — Atceros skaidri. Vai jūsu gaišība runā par Portosa kungu?

— Tieši tā sauca manu ceļabiedru. Dievs pasarg, mīļais saim­niek, runājiet: vai ar viņu noticis kas ļauns?

— Jūsu gaišībai vajadzēja ievērot, ka Portosa kungs nevarēja doties tālāk.

— Pareizi, viņš apsolīja mums ceļā pievienoties, bet tā mēs viņu arī vairs nesatikām.

— Viņš pagodināja mūs un palika šeit.

— Kā! Viņš palika šeit?

— Jā, kungs, šai pašā viesnīcā. Un, patiesību sakot, mēs esam visai noraizējušies.

— Par ko?

— Par zināmiem izdevumiem, ko viņš mums sagādājis.

— Viņš jums atlīdzinās par visu.

— Kungs, jūs patiesi lejat balzamu uz manām rētām! Mēs esam snieguši viņam diezgan lielu kredītu, un vēl šorīt ķirurgs inums paziņoja, ka piedzīšot no mums vajadzīgo summu, ja Por- losa kungs viņam to nesamaksāšot, jo es taču esot sūtījis viņam paka].

— Vai Portosa kungs ir ievainots?

— Diemžēl nevaru jums to pateikt.

— Kā tā? Jums tas būtu jāzina labāk par jebkuru citu.

— Tas tiesa, cienījamais kungs, bet mūsu stāvoklī mēs neiz­paužam visu, ko zinām, it īpaši, kad mums ir aizrādīts, ka par mēles palaišanu varam samaksāt ar savām ausīm.

— Sakiet, vai es varu apmeklēt Portosu?

— Protams, cienījamais kungs. Uzkāpiet otrajā stāvā un pie­klauvējiet pie pirmā numura durvīm. Tikai brīdiniet, ka tas esat jūs.

— Brīdināt, ka tas esmu es?

— Jā, jo citādi jums var atgadīties kas ļauns.

— Kas tad man varētu ļauns atgadīties?

— Portosa kungs varētu uzskatīt jūs par kādu no maniem mājas ļaudīm un ātrās dusmās izdurt jums cauri zobenu vai iešaut lodi galvā.

— Ko tad jūs viņam esat nodarījuši?

— Mēs lūdzām, lai viņš samaksā.

— Pie joda! To es saprotu. Šādu lūgumu Portoss uzklausa ļoti nelabprāt, kad viņam ir tukša kabata. Bet, cik man zināms, viņam ir nauda.

— Kungs, arī mēs tā bijām domājuši. Tā kā mūsu uzņēmums tiek vadīts ļoti kārtīgi, mēs katru nedēļu taisām norēķinus, un tāpēc nedēļas beigās pasniedzām viņam rēķinu, bet acīmredzot izdarījām to nelāgā mirklī, jo, tikko ieminējāmies par naudu, viņš mūs aizsūtīja pie velna. Iepriekšējā vakarā viņš gan bija spēlējis kārtis.

— Spēlējis kārtis? Ar ko tad?

— Dievs viņu zina! Ar kādu lielkungu, kas, garām braucot, bija te apmeties. Portosa kungs uzaicināja viņu uz kāršu partiju.

— Skaidrs! Nelaimīgais būs visu zaudējis.

— Un pat savu zirgu, jo mēs redzējām, kad nepazīstamais ceļotājs taisījās doties tālāk, viņš lika savam sulainim apseglot Portosa kunga zirgu. Mēs nepazīstamajam to aizrādījām, bet viņš atcirta, lai mēs nebāžot degunu citu darīšanās, un zirgs piederot viņam. Nekavējoties mēs brīdinājām ari Portosa kungu, bet viņš mums atteica, ka mēs esot zemiski ļautiņi, ja apšaubot muižnieka vārdus, un, reiz tas esot teicis, ka zirgs piederot viņam, tad tā arī esot.

— Es Portosu pazīstu, — d'Artanjans nomurmināja.

— Tad es sacīju, — viesnīcnieks turpināja, — ka mēs acīm redzami nevaram saprasties attiecībā uz rēķina maksāšanu, un tāpēc es ceru, ka viņš būs vismaz tik laipns, ka turpmāk pago­dinās ar savu klātbūtni manu kaimiņu, «Zelta ērgļa» īpašnieku. Bet Portosa kungs man atbildēja, ka mana viesnīca esot labāka un viņš vēloties palikt šeit. Atbilde bija pārāk glaimojoša, lai es neatkāptos no prasības, ka viņam jāizvācas. Aprobežojos tikai ar to, ka lūdzu viņu atbrīvot manu labāko numuru un pārvākties uz ļoti jauku istabiņu trešajā stāvā. Bet uz to Portosa kungs at­bildēja, ka viņš ik mirkli gaidot ierodamies savu iemīļoto, kas esot viena no izcilākajām dāmām galmā, un man jāsaprotot, ka pat tā istaba, ko viņš apdzīvo, esot pārāk nožēlojama tādai per­sonai. Neapstrīdēdams viņa vārdu patiesīgumu, es tomēr uzska­tīju par vajadzīgu neatkāpties no savām prasībām, bet tad viņš, pat nepūlēdamies ielaisties sarunā ar mani, izņēma savu pistoli, nolika to uz naktsgaldiņa un paskaidroja, ka pirmajam, kas būšot tik neprātīgs un bildīšot kaut vārdu par pārkravāšanos uz citu­rieni vai tepat mājas iekšienē, viņš sašķaidīšot galvaskausu. Kopš tā laika, kungs, neviens neiet viņa istabā iekšā, izņemot viņa paša sulaini.

— Musketons arī ir šeit?

— Jā, kungs. Viņš bija aizceļojis un pēc piecām dienām at­griezās savukārt visai sapīcis; šķiet, ka ari viņam ceļā gadījušās nepatikšanas. Nelaimīgā kārtā kalps ir manīgāks par savu saim­nieku un viņa dēļ apgriež otrādi visu māju; iedomādamies, ka viņam varētu atteikt to, ko viņš prasa, viņš neprasīdams pats paņem visu vajadzīgo.

— Jā, es vienmēr esmu novērojis, ka Musketons ir izcili pa­devīgs un saprātīgs puisis.

— Cienījamais kungs, tas var būt, bet, ja man nāktos kaut tikai četras reizes gadā saskarties ar tik izcilu padevību un sa­prātību, tad es būtu izputināts cilvēks.

— Nē, jo Portoss jums samaksās.

— Hm! — viesnīcnieks šaubīgi nokrekstēja.

— Viņš ir kādas ievērojamas dāmas iemīļotais, un tā nepame­tīs viņu grūtībās dēļ tik sīkas summas, kādu viņš ir jums parādā.

— Ja es drīkstētu sacīt, ko par to domāju …

— Ko jūs domājat?

— Teikšu vēl vairāk: ko es zinu.

— Ko jūs zināt?

— Un pat esmu par to droši pārliecināts.

— Par ko jūs esat pārliecināts? Runājiet!

— Es teiktu, ka pazīstu šo ievērojamo dāmu.

— Jūs?

— Ja, es.

— No kurienes jūs viņu pazīstat?

— Cienījamais kungs, ja es varētu paļauties uz jūsu klusē­šanu …

— Runājiet! Dodu jums muižnieka godavārdu, ka jums nebūs jānožēlo, ka uzticējāties man.

— Labi, kungs! Jūs jau sapratīsiet, ka nemiers liek darīt daudz ko.

— Un ko jūs darījāt?

— Protams, neko tādu, kas pārsniegtu kreditora tiesības.

— Ko tad īsti?

— Portosa kungs nodeva mums vēstuli, adresētu šai herco­gienei, un lika to aizsūtīt pa pastu. Viņa paša kalpotājs vēl ne­bija atgriezies. Tā kā Portosa kungs nevarēja atstāt istabu, tad viņam gribot negribot vajadzēja uzticēt mums šo uzdevumu.

— Un tālāk?

— Es vēstuli nenodevu vis pasta, jo tas nekad nav pilnīgi droši, bet izmantoju gadījumu, ka viens no maniem ļaudīm brauca uz Parīzi, un liku viņam nodot vēstuli pašai hercogienei. Tas taču nozīmēja izpildīt Portosa kunga vēlēšanos, jo viņš bija mums cieši piekodinājis vēstuli aizsūtīt, vai ne?

— Gandrīz vai.

— Sakiet, kungs, vai jūs zināt, kas ir šī ievērojamā dāma?

— Nē, esmu par viņu tikai dzirdējis no Portosa, un tas ir viss.

— Vai jums zināms, kas ir šī iedomātā hercogiene?

— Atkārtoju, ka es viņu nepazīstu.

— Tā ir Šatlē prokurora sieva, sauc viņu par Koknara kundzi; viņai ir vismaz savi piecdesmit gadi uz muguras, bet viņa vēl tēlo greizsirdīgo. Man jau uzreiz likās savādi: kas tā var būt par princesi, kura dzīvo Lāču ielā.

— Kā jūs visu to zināt?

— Vienkārši tā, ka, saņēmusi vēstuli, viņa esot kļuvusi mil­zīgi nikna un teikusi, ka Portosa kungs esot vējagrābslis un sa­durts ticis droši vien dēļ kādas sievietes.

— Vai viņš ir sadurts?

— Dievs tēvs! Nu gan es izmuldējos.

— Jūs sacījāt, ka Portoss esot sadurts.

— Jā, bet viņš man stingri aizliedza kādam to izpaust.

— Kāpēc tā?

— Pie joda! Nu tāpēc, ka viņš bija izlielījies sadurstīt kā sietu svešinieku, ar kuru bija saķildojies, kad jūs aizjājāt, bet iznāca pavisam otrādi — lai arī kā Portosa kungs bija plātījies, sveši­nieks nogāza viņu gar zemi. Tā kā Portosa kungs ir ļoti iedomīgs pret visiem, izņemot šo hercogieni, ko viņš gribēja aizkustināt, izstāstīdams par savu piedzīvojumu, tad negrib nevienam atzī­ties, ka ir sadurts.

— Tātad šis zobena dūriens nolicis viņu gultā?

— Turklāt pamatīgs dūriens, varat man ticēt. Jūsu draugam ir varen sīksta dzīvība.

— Vai jūs bijāt klāt pie divkaujas?

— Kungs, ziņkārības dzīts, es sekoju viņiem un redzēju cīņu, bet cimtaji mani neredzēja.

— Un kā cīņa norisinājās?

— Strauji, ticiet man. Abi nostājās viens otram pretī, nepa­zīstamais izdarīja izklupienu un dūra, viss norisinājās tik ātri, ka Portosa kungam, kamēr viņš taisījās atvairīt dūrienu, jau bija trīs collu dzelzs krūtīs. Viņš nokrita uz muguras. Nepazīstamais uzreiz pielika viņam pie rīkles zobena smaili, un Portosa kungs, redzēdams, ka ir pilnīgi atkarīgs no pretinieka žēlastības, atzina sevi par uzvarētu. Tad nepazīstamais paprasīja, kā viņu sauc, un, uzzinājis, ka viņš ir Portoss, nevis d'Artanjans, paņēma viņu zem rokas, atveda uz viesnīcu, tad uzlēca zirgam mugurā un aizau- lēkšoja.

— Tad jau iznāk, ka nepazīstamais gribējis cīnīties ar d'Ar­tanjana kungu?

— Tā rādās.

— Vai jūs zināt, kas ar viņu tālāk noticis?

— Nē. Nekad agrāk nebiju viņu redzējis un arī pēc tam vairs neesmu redzējis.

— Lieliski. Tagad es zinu visu, ko gribēju uzzināt. Jūs teicāt, ka Portosa istaba ir otrajā stāvā, numurs viens?

— Jā, kungs, tā ir skaistākā istaba manā viesnīcā, es jau desmit reizes būtu varējis to izdot.

— Nomierinieties! — d'Artanjans smiedamies sacīja. — Por­toss jums samaksās ar hercogienes Koknaras naudu.

— Cienītais kungs, ja viņa attaisītu maku, tad būtu vienalga, vai viņa ir prokurora sieva vai hercogiene. Bet viņa esot pilnīgi noteikti atbildējusi, ka viņai apnikušas pastāvīgās Portosa kunga prasības un neuzticība, tāpēc viņa nesūtīšot tam ne plika sū.

— Vai jūs savam viesim paziņojāt šo atbildi?

— Dievs pasargi, nē! Tad jau viņš būtu sapratis, kādā veidā mēs izpildījām viņa uzdevumu.

— Tātad viņš vēl aizvien gaida šo naudu?

— Nūja, ka gaida! Vēl vakardien viņš tai aizrakstīja otrreiz, bet šoreiz vēstuli nodeva pastā viņa kalpotājs.

— Jūs sakāt, ka tā sieviete ir veca un neglīta?

— Vismaz piecdesmit gadus veca un, spriežot pēc Pato iz­teicieniem, gaužām neglīta.

— Tad esiet bez raizēm, gan viņai sirds iežēlosies. Un Portoss jau nevar būt jums parādā diezin cik daudz.

— Kā, ne daudz? Veselas divdesmit pistoles, neskaitot ārstu. Oho, viņš ne no kā neatsakās, var redzēt, ka viņš pieradis labi dzīvot.

— Ja arī mīļākā pamestu viņu, gan viņam atradīsies draugi, par to es galvoju. Tāpēc nomierinieties un izturieties arī turpmāk pret viņu rūpīgi, kā to prasa viņa stāvoklis.

— Kungs, jūs man solījāt, ka nerunāsiet par prokurora sievu un neteiksiet ne vārda par ievainojumu.

— To mēs jau norunājām, esmu jums devis godavārdu.

— Viņš mani nogalinātu, ja dabūtu zināt! ■

— Nebaidieties, viņš nav tik negants, kā izskatās.

Tad d'Artanjans devās augšup uz otro stāvu, mazliet nomieri­nājis viesnīcnieku attiecībā uz divām lietām, kuras tam nepār­protami stāvēja ļoti tuvu pie sirds: maku un dzīvību.

Kāpņu galā uz izskatīgākajām durvīm visā koridorā bija ar melnu tinti uzvilkts milzīgs cipars «1». D'Artanjans pieklauvēja pie šīm durvīm un, kad no iekšienes atskanēja uzaicinājums iet pie velna, iegāja istabā.

Portoss gulēja gultā un, lai ievingrinātu roku, spēlēja ar Mus- ketonu kārtis; virs uguns uz iesma čurkstēja irbe, katrā kamīna stūrī uz ogļu poda kūpēja pa kastrolim, no viena plūda truša frikasē, no otra vīna mērcē sutinātas zivs smarža, tīksmi kairinā­dama ožu. Rakstāmpults un kumodes marmora virsa bija piekrauta ar iztukšotām pudelēm.

Ieraudzījis draugu, Portoss aiz prieka iekliedzās. Musketons godbijīgi piecēlās, atdodams savu vietu d'Artanjanam, un gāja apraudzīt kastroļus, kas acīm redzami atradās viņa ziņā.

— Velns lai parauj! Jūs tas esat! — Portoss sacīja d'Artanja­nam. — Esiet sveicināts un piedodiet, ka neeju jums pretī. Bet, — viņš piebilda, ar zināmu nemieru paskatīdamies uz d'Artanjanu, — vai jūs zināt, kas ar mani notika?

— Nē.

— Saimnieks jums neka nestāstīja?

— Prasīju pēc jums un taisnā ceļā kāpu augšā.

Portoss atviegloti uzelpoja.

— Kas tad ar jums, mīļais Portos, notika? — d'Artanjans jautāja.

— Uzbrūkot pretiniekam, ko jau biju pacienājis ar trim zobena dūrieniem un ar ceturto gribēju galīgi nožmiegt, es paklupu pret akmeni un izmežģīju celi.

— Tiešām?

— Goda vārds! Tam blēdim laimējās, jo es galvoju, ka būtu viņu uz vietas nobeidzis.

— Un kur viņš palika?

— To es nezinu. Bet viņam pietika, un, vairāk neprasīdams, viņš aizlaidās lapās. Taču stāstiet, kā jums, d'Artanjan, ir klājies?

— Tātad, dārgais Portos, jūs gultā aiztur izmežģītais celis? — d'Artanjans neatlaidās.

— Jā, iedomājieties, tāds nieks! Bet pēc pāris dienām es būšu uz pekām.

— Kāpēc nelikāt sevi aizvest atpakaļ uz Parīzi? Te jūs laikam ellīgi garlaikojaties.

— Biju nodomājis tā darīt. Bet man, dārgais draugs, jāatzīstas kādā lietā.

— Proti?

— Ta ka es, ka jūs pats teicat, ellīgi garlaikojos un man kabatā bija no jums dabūtās septiņdesmit piecas pistoles, tad, gri­bēdams izklaidēties, uzaicināju pie sevis istabā kādu muižnieku, kas te garāmbraukdams bija apmeties, saspēlēt uz kauliņiem. Viņš bija ar mieru, un, pie joda, manas septiņdesmit piecas pistoles pār­ceļoja viņa kabatā, nemaz nerunājot par zirgu, ko viņš dabūja piedevām. Bet stāstiet, mīļais d'Artanjan, kā jums ir gājis?

— Ko jūs gribat, dārgais Portos! Visur nevar veikties. Jūs taču zināt sakāmvārdu: «Kam laime mīlestībā, tam nav laimes spēlē». Jūs mīlestībā esat pārāk laimīgs, lai spēle jums neatrieb­tos. Bet ko jums nozīmē laimes untumi! Vai jums, laimes lutekli, nav jūsu hercogiene, kas jums katrā ziņā izlīdzēs?

— Protams. Un, tā kā man neveicās spēlē, — Portoss rotaļīgi sacīja, — tad aizrakstīju viņai, lai viņa man atsūta piecdesmit luidoru, kas man pašreizējā stāvoklī pilnīgi nepieciešami…

— Nu, un?

— Nu, un laikam viņa aizceļojusi uz saviem lauku īpašumiem, jo atbildi neesmu vēl saņēmis.

— Tiešām?

— Jā. Tāpēc vakar aizrakstīju viņai otru vēstuli, vēl pārlieci­nošāku nekā pirmo. Bet nu jūs, mans mīļais draugs, esat ieradies, parunāsim par jums. Atzīšos, ka sāku mazliet uztraukties pārjums.

— Spriežot pēc tā, ko es šeit redzu, viesnīcas saimnieks iztu­ras pret jums labi, — d'Artanjans sacīja, norādīdams uz pilna­jiem kastroļiem un iztukšotajām pudelēm.

— Lēnām pa tiltu! — Portoss atteica. — Pirms dienām trim vai četrām šis nekauņa ienāca pie manis ar rēķinu, un es viņus izsviedu pa durvīm, saimnieku un rēķinu, tā ka savā ziņā esmu te kā uzvarētājs, kā iekarotājs. Kā redzat, esmu apbruņojies no galvas līdz papēžiem, jo man pastāvīgi jābaidās no uzbrukumiem.

— Man tomēr šķiet, ka reizēm jūs pats dodaties uzbrukumos,— d'Artanjans smiedamies sacīja un norādīja uz pudelēm un kastro­ļiem.

— Diemžēl, ne es! — Portoss atbildēja. — Sasodītais izmež­ģījums saista mani pie gultas, bet Musketons dodas izlūkgājienos un atnes proviantu. Musketon, mans draugs, — Portoss turpi­nāja, — kā redzat, mums ieradies pastiprinājums, tāpēc vajadzēs papildināt pārtikas krājumus.

— Musketon, jums jāizdara mans kāds pakalpojums, — d'Ar­tanjans teica.

— Kāds, cienītais kungs?

— Jāiepazīstina ar saviem paņēmieniem Planšē. Arī es kād­reiz varu nokļūt aplenkumā, un tad man nekas nebūtu pretī, ja viņš sagādātu man tādas pašas ērtības, kādas tu sniedz savam kungam.

— Ak Dievs! Nekas nav vieglāk, — Musketons pieticīgi atbil­dēja. — Jābūt veiklam, un tas ir viss. Esmu uzaudzis uz laukiem, un vaļas brīžos mans tēvs nodevās malumedniecībai.

— Un ar ko viņš nodarbojās pārējā laikā?

— Ar amatu, ko es vienmēr esmu uzskatījis par visai ienesīgu.

— Ar kādu?

— Tas bija katoļu un hugenotu kara laikos. Redzēdams, ka hugenoti iznīcina katoļus un katoļi hugenotus un tas viss notiek ticības vārdā, mans tēvs izgudroja sev jauktu ticību, kas viņam atļāva būt reizēm katolim, reizēm hugenotam. Ar medību bisi pār plecu viņš pastaigājās aiz ceļmalas dzīvžogiem, un, kad re­dzēja, ka tuvojas kāds vientuļš katolis, tad protestantu ticība uz­reiz ņēma virsroku viņa prātā. Viņš pavērsa bises stobru pret nācēju un, kad tas bija vairs tikai soļu desmit attālumā, uzsāka ar ceļinieku sarunu, kas parasti beidzās ar to, ka nelaimīgais katolis atdeva savu maku, lai glābtu dzīvību. Pats par sevi sa­protams, ka, redzot tuvojamies vientuļu hugenotu, mans tēvs juta sirdī uzliesmojam tik kvēlu mīlestību uz katoļu baznīcu, ka pats nesaprata, kā pirms stundas ceturkšņa bija varējis šaubīties par mūsu svētās ticības pārākumu. Man jums, cienījamais kungs, jā­paskaidro, ka es esmu katolis, bet manu vecāko brāli tēvs, bū­dams uzticīgs saviem principiem, uzaudzinājis par hugenotu.

— Un kādu galu ņēma šis godājamais cilvēks? — d'Artanjans jautāja.

— Ļoti nelaimīgu, mans kungs. Kādu dienu viņš uz šauras takas nokļuva starp hugenotu un katoli, ar kuriem viņam jau agrāk bijušas darīšanas; tie abi viņu pazina un vienotiem spēkiem pakāra pie tuvākā koka. Pēc tam abi par savu varoņdarbu lielījās tuvējās sādžas krodziņā, kur tieši tobrīd mēs ar brāli sēdējām pie glāzes vīna.

— Un ko jūs darījāt? — d'Artanjans jautāja.

— Mēs ļāvām, lai viņi izrunājas, — Musketons atbildēja. — Pēc tam kad, izgājuši no krodziņa, viņi devās katrs uz savu pusi, mans brālis steidzās uzglūnēt ceļā katolim, bet es hugeno­tam. Pēc pāris stundām viss bija galā, mēs abi bijām veikuši savu, apbrīnodami mūsu nelaimīgā tēva gudrību, ka viņš tik sa­prātīgi bija uzaudzinājis mūs katru savā ticībā.

— Patiesi, Musketon, kā redzams no tā, ko jūs stāstāt, jūsu tēvs ir bijis ļoti saprātīgs cilvēks. Un jūs sakāt, ka vaļas brīžos viņš nodevies malumedniecībai?

— Jā, kungs, un tieši viņš man iemācīja izmest cilpas un iz­likt naktsšņores. Redzēdams, ka mūsu lempīgais saimnieks baro mūs ar dažādiem smagiem ēdieniem, kas varbūt der lauciniekiem, bet ne mūsu smalkajiem vēderiem, es paklusām sāku piekopt savu veco amatu. Pastaigādamies pa prinča kunga mežiem, es izliku cilpas meža zvēru tekās; gulšņādams viņa augstības dīķu malā, izmetu naktsšņores. Un tagad, paldies Dievam, mums nekā ne­trūkst, kā jūs pats, godātais kungs, varat pārliecināties. Mums ir irbes un truši, karpas un zuši, viegla un veselīga barība, kāda noder slimniekiem.

— Un kā ar vīnu? — d'Artanjans tincināja. — Kas jums pie­gādā vīnu? Vai jūsu viesnīcnieks?

— Gan jā, gan nē.

— Kā tad tas ir?

— Protams, viņš mums to piegādā, bet nezina, ka viņam ir tas gods to darīt.

— Paskaidrojiet, Musketon, jūsu vārdi ir ļoti izglītojoši.

— Labprāt, cienījamais kungs. Liktenim labpatika, lai es sa­vos klaiņājumos satiktos ar kādu spānieti, kas bija daudz ceļojis, starp citu, viņš bija apmeklēļis arī Jauno pasauli.

— Kāds sakars var būt Jaunajai pasaulei ar pudelēm, kuras redzu šeit uz rakstāmpults un kumodes?

— Pacietību, cienījamais kungs! Viss nāks savā reizē.

— Jums taisnība, Musketon. Paļaujos uz jums un klausos.

— Šim spānietim bija sulainis, kas viņu bija pavadījis ceļo­jumā pa Meksiku. Sulainis bija mans sābris, un mēs drīz vien sadraudzējāmies, jo vairāk tāpēc, ka arī raksturā mēs bijām diez­gan līdzīgi. Mēs abi vairāk par visu mīlējām medības, un viņš izstāstīja man, kā iezemieši plašajos zālājos medījot tīģerus un mežonīgus vēršus, vienkārši uzmezdami kaklā briesmīgajiem zvē­riem cilpu, kas savelkas. Sākumā negribēju ticēt, ka iespējams sasniegt tādu veiklību un uzmest cilpu divdesmit līdz trīsdesmit soļu attālumā, kur vien vēlas. Taču mans draugs pierādīja, ka viņš stāstījis patiesību. Viņš nolika trīsdesmit soļu attālumā pu­deli un katru reizi uzmeta pudeles kaklam cilpu. Arī es sāku vin­grināties šajā mākslā, un, tā kā daba mani apveltījusi ar zināmām • pējām, tad šodien es metu laso tikpat veikli kā jebkurš meksi­kānis. Nu, vai tagad sākat saprast? Mūsu viesnīcniekam ir lielisks vina pagrabs, bet tā atslēgu viņš vienmēr nēsā sev līdzi. Bet pagrabam ir vēdlodziņš. Pa to es metu laso; tā kā tagad esmu uz­odis, kur ir īstais kakts, tad es no tā smeļos. Redziet, kungs, kāds sakars ir Jaunajai pasaulei ar pudelēm, kuras jūs redzat uz ku­modes un rakstāmpults. Un vai tagad vēlaties nogaršot mūsu vīnu un bez aizspriedumiem izteikt par to savas domas?

— Paldies, mans draugs, paldies. Diemžēl es tikko paēdu bro­kastis.

— Labi, Musketon, klāj galdu! — Portoss teica. — Un, kamēr mēs ieturēsim brokastis, d'Artanjans mums izstāstīs, kā viņam pašam gājis šais dienās, kopš neesam tikušies.

— Labprāt, — d'Artanjans piekrita.

Kamēr Portoss un Musketons ar atveseļojošos cilvēku ēstgribu ieturēja brokastis brālīgā sirsnībā, kāda tuvina ļaudis nelaimē, d'Artanjans izstāstīja, kā Aramiss ticis ievainots un nevarējis tikt tālāk par Krevkeru, kā Atoss palicis Amjēnā, atvairot četru vīru uzbrukumu, kuri viņu apvainojuši viltotas naudas izplatīšanā, un kā pats d'Artanjans bijis spiests uzšķērst grāfam de Vardam vē­deru, lai tiktu pāri uz Angliju.

Taču ar to d'Artanjana vaļsirdība izbeidzās; viņš pateica tikai vēl to, ka atvedis četrus lieliskus zirgus, vienu sev un pārējos katram draugam pa vienam. Nobeigdams d'Artanjans paziņoja Portosam, ka viņam nolemtais zirgs jau atrodoties viesnīcas stallī.

Ienāca Planšē un pateica savam kungam, ka zirgi jau esot pietiekami atpūtušies, līdz vakaram viņi varēšot sasniegt Kler- monu un tur pārgulēt nakti.

Tā kā par Portosa likteni d'Artanjans tagad bija gandrīz no­mierinājies un gribēja ātrāk dabūt zināt kaut ko par abiem pārē­jiem draugiem, tad viņš sniedza slimniekam roku, sacīdams, ka došoties tālāk un turpināšot meklējumus. Starp citu, viņš cerot atgriezties pa šo pašu ceļu apmēram pēc nedēļas, un, ja Portoss vēl būšot svētā Mārtiņa viesnīcā, tad viņi varēšot kopīgi doties uz Parīzi.

Portoss atbildēja, ka droši vien nevarēšot ātrāk aizbraukt, iz­mežģītais celis diezin vai tik drīz būšot vesels. Turklāt viņam jāpaliekot Šantijī, kamēr sagaidīšot atbildi no savas hercogienes.

D'Artanjans novēlēja viņam drīz saņemt labu atbildi, vēlreiz piekodināja Musketonam rūpēties par Portosu un, samaksājis vies­nīcniekam rēķinu, devās ceļā kopā ar Planšē, kas no viena jājam- zirga tagad jau bija atbrīvojies.