Trīs musketieri. 1 daļa

VIII GALMA INTRIGA

Pa to laiku Ludviķa XIII dāvātajiem pistoliem, tāpat kā visam, kam ir savs sākums, pienāca ari gals, un tad mūsu četriem drau­giem sāka uzmākties grūtības. Papriekš Atoss kādu laiku uz­turēja visu kompāniju. Pēc tam viņa vietā stājās Portoss un, pateicoties īslaicīgai nozušanai, pie kādām draugi jau bija piera­duši, viņš gandrīz divas nedēļas palīdzēja apmierināt visu četru dienišķās vajadzības. Beidzot pienāca Aramisa kārta, un viņš sagādāja dažas pistoles, kā pats paskaidroja, pārdodams savas teoloģijas grāmatas.

Un tad, kā parasts, viņi meklēja glābiņu pie de Trevila kungar kas viņiem izsniedza uz atalgojuma konta nelielu avansu, bet ar to tālu nevarēja tikt trīs musketieri, kuriem bija uzkrājušies ne­samaksāti rēķini, un gvardists, kam to vēl nebija.

Redzēdami, ka tuvojas pilnīgs trūkums, viņi pa visiem sagra­bināja astoņas vai desmit pistoles, ar kurām Portoss aizgāja spēlēt. Diemžēl viņam neveicās: viņš zaudēja visu un vēl divdes­mit piecas pistoles uz godavārda.

Nu trūkums izvērtās īstā postā. Izbadējušies draugi, sulaiņu pavadīti, skraidīja pa krastmalu un sardzes istabām, cerēdami sastapt kādu draugu, kas viņus ielūgs uz pusdienām. Jebšu, kā mēdza teikt Aramiss, labklājības laikos vajagot sēt maltītes pa labi un pa kreisi, lai kādas varētu ievākt, kad pienāks trūkuma dienas.

Atoss tika uzlūgts četras reizes un katru reizi ieradās ar vi­siem saviem draugiem un viņu sulaiņiem. Portoss saņēma sešus ielūgumus un arī neaizmirsa ņemt līdzi savus draugus. Aramiss saņēma astoņus ielūgumus. Kā jau lasītājs būs ievērojis, šis cil­vēks maz runāja, bet daudz darīja.

D'Artanjanam galvaspilsētā vēl nebija paziņu, un viņam iz­devās tikai reizi saņemt ielūgumu uz brokastīm pie savas dzim­tās puses garīdznieka un uz pusdienām pie gvardistu karogne­sēja. Viņš aizveda visu savu armiju gan pie garīdznieka uz bro­kastīm, kuram aprija divu mēnešu pārtikas krājumus, gan pie karognesēja, kas viņus pamieloja bagātīgi. Bet, kā teica Planšē: «Ed, cik ēzdams, paēdis esi tikai tai reizē.»

D'Artanjans jutās neērti, ka varējis sagādāt saviem biedriem tikai pusotru maltīti,—jo brokastis pie garīdznieka varēja uzska­tīt vienīgi par pusmaltīti, — turpretī Atoss, Portoss un Aramiss bija viņu daudzkārt vadājuši uz lepnām dzīrēm. Savā jauneklī­gajā vientiesībā d'Artanjans piemirsa, ka veselu mēnesi bija ba­rojis visu kompāniju. Viņam likās, ka viņš kļūst draugiem par nastu, un tāpēc savās raizēs sāka rosīgi pārdomāt. Viņš nāca pie slēdziena, ka četru jaunu, drošsirdīgu un sparīgu jaunekļu apvie­nībai jāizvēlas cits mērķis nekā tikai dīkas pastaigas, paukoša­nas stundas un vairāk vai mazāk asprātīgas nebēdnības.

Patiešām, četriem tādiem vīriem kā viņi, kas gatavi cits cita labā upurēt visu, sākot no maka un beidzot ar dzīvību, četriem vīriem, kas vienmēr cits citu atbalsta, nekad neatkāpjas un iz­pilda atsevišķi vai kopā katru kopīgi pieņemto lēmumu, četrām dūrēm, kas vēršas pret četrām debespusēm vai pagriežas pret vienu pusi, vajag spēt atklāti vai slepeni, taisnā vai aplinku ceļā, ar viltu vai ar spēku izlauzt sev ceļu uz mērķi, ko viņi gribētu sasniegt, lai ari cik tāls un grūti sasniedzams tas būtu. D'Artan­janu pārsteidza, ka viņa biedriem tas vēl nebija ienācis prātā.

Viņš sāka lauzīt galvu, lai atrastu ceļu, kurā ievirzīt šo vien­reizējo, četrkārt palielināto spēku, ar ko varētu — par to viņš nešaubījās — kā ar Arhimeda sviru pagriezt pasauli, te pēkšņi kāds klusu pieklauvēja pie durvīm. D'Artanjans uzmodināja Planšē un lika viņam atvērt durvis.

Lai lasītājs no vārdiem «D'Artanjans uzmodināja Planšē» ne- secina, ka bija nakts vai vēl nebija uzaususi diena. Nē! Patlaban pulkstenis nosita četri pēcpusdienā. Pirms divām stundām Planšē bija prasījis savam saimniekam ēst, bet tas bija atbildējis ar teicienu: «Gulēt ir tikpat kā ēst.» Un tā Planšē bija gulēdams ēdis.

Viņš ieveda istabā vienkārši ģērbušos vīrieti, acīm redzami pilsētnieku.

Planšē saldēdiena vietā labprāt būtu noklausījies sarunu, bet atnācējs paskaidroja d'Artanjanam, ka vēloties runāt ar viņu zem četrām acīm, jo gribot viņam uzticēt svarīgu noslēpumu.

D'Artanjans izraidīja Planšē un uzaicināja apmeklētāju at­sēsties.

Mirkli valdīja klusums. Abi saskatījās, it kā gribēdami iepriekš viens ar otru iepazīties, tad d'Artanjans palocījās, norādīdams, ka viņš klausās.

— Esmu dzirdējis runājam par d'Artanjana kungu kā par ļoti drošsirdīgu jaunekli, — apmeklētājs sacīja, — un šī dibinātā slava pavedināja mani uzticēt viņam kādu noslēpumu.

— Turpiniet, mans kungs, turpiniet, — instinktīvi nojauzdams ko izdevīgu, d'Artanjans mudināja.

Apmeklētājs atkal mirkli klusēja, bet tad turpināja:

— Mana sieva ir karalienes veļas pārzinātāja, viņai netrūkst ne skaistuma, ne gudrības. Man viņu ieprecināja pirms gadiem trim. Kaut gan pūrs viņai nebija nekāds lielais, toties de Porta kungs, karalienes vecākais kambarsulainis, ir viņas krusttēvs un allaž atbalsta viņu …

— Un tālāk, mans kungs? — d'Artanjans jautāja.

— Tālāk! — apmeklētājs atkārtoja. — Tālāk ar tas, ka mana sieva vakarrīt nolaupīta, kad viņa izgājusi no savas darba istabas.

— Kas tad nolaupījis jūsu sievu?

— Droši es nekā nezinu, mans kungs, bet man ir aizdomas.

— Uz ko jums ir aizdomas?

— Uz kādu cilvēku, kas jau sen viņai sekojis.

— Velns lai parauj!

— Tomēr es atļaujos apgalvot, mans kungs, — apmeklētājs turpināja, — esmu pārliecināts, ka šeit vairāk iejaukta politika nekā mīlestība.

— Vairāk politika nekā mīlestība, — d'Artanjans domīgi at­kārtoja. — Ko tad jūs turat aizdomās?

— Es nezinu, vai man vajadzētu jums teikt, ka turu aizdo­mās …

— Cienītais kungs, atļaujiet aizrādīt, ka es neprasu no jums nekā, it nekā. Jūs pats atnācāt pie manis. Jūs pats man teicāt, ka gribat man uzticēt kādu noslēpumu. Dariet, kā jums tīk, vēl ir laiks atkāpties.

— Nē, mans kungs, nē! Jūs izskatāties kā godavīrs, un es jums uzticos. Man šķiet, ka mana sieva nolaupīta nevis aiz viņas pašas mīlestības dēkas, bet aiz kādas daudz augstāk stāvošas dā­mas mīlestības piedzīvojuma.

— Tā? Varbūt te iejaukta de Bua-Trasī kundze? — iejautājās d'Artanjans, gribēdams atstāt iespaidu, ka ir labi informēts par galma aprindu dzīvi.

— Augstāk, mans kungs, augstāk.

— D'Egijona kundze?

— Vēl augstāk.

— De Sevrēza kundze?

— Vēl augstāk, daudz augstāk!

— Tad jau … — d'Artanjans aprāvās.

— Jā, mans kungs, — apmeklētājs izbailēs atbildēja tik klusu, ka viņu tikko varēja dzirdēt.

—- Un ar ko?

— Ar ko gan citu, ja ne ar hercogu …

— Ar hercogu …

— Jā, mans kungs, — apmeklētājs izmeta vēl neskanīgāk.

— Bet kā jūs to zināt?

— Kā es to zinu?

— Jā, kā jūs to zināt? Nekādus pusvārdus, vai arī… jūs saprotat.

— Man to pastāstīja mana sieva, mana paša sieva.

— Un kas viņai to stāstījis?

— De Porta kungs. Vai es jums neteicu, ka de Porta kungs, karalienes uzticības vīrs, ir sievas krusttēvs?_ Viņš pats iekārtoja manu sievu viņas augstības dienestā, lai mūsu nabaga karalienei būtu vismaz kāds cilvēks, kam uzticēties, jo karalis viņu ir pametis, kardināls izspiego un visi nodod.

— Stāvoklis kļūst skaidrāks, — d'Artanjans piezīmēja.

— Pirms četrām dienām mana sieva atnāca pie manis, jo vi­ņai, mans kungs, ir atļauts divas reizes nedēļā mani apmeklēt, un man ir tas gods aizrādīt, ka mana sieva mani ļoti mīl. Tātad viņa atnaca un pastāstīja, ka mūsu karaliene pašreiz esot ļoti noraizējusies.

— Vai patiesi?

— Jā. Kardināla kungs viņu izspiegojot un vajājot vairāk nekā jebkad. Viņš nevar piedot karalienei notikumu ar sarabandu. Jūs taču zināt notikumu ar sarabandu?

— Protams, ka zinu! — atbildēja d'Artanjans, kas nezināja nekā, bet gribēja atstāt iespaidu, ka zina visu.

— Tā kā tagad tas jau vairs nav naids, bet atriebības kāre.

— Vai tiešām?

— Un karaliene domā …

— Ko viņa domā?

— Viņa domā, ka Bekingemas hercogam aizrakstīta vēstule viņas vārdā.

— Karalienes vārdā?

— Jā, lai ataicinātu hercogu uz Parīzi un te ievilinātu slazdos.

— Pie joda! Bet kāds tam visam sakars ar jūsu sievu?

— Visi zina, ka viņa ir ļoti padevīga un uzticīga karalienei, un tāpēc grib viņu vai nu aizdabūt projām no viņas pavēlnieces, vai iebiedēt un izvilināt viņas majestātes noslēpumus, vai arī uz­pirkt un izmantot spiegošanai.

— Tas ir iespējams, — d'Artanjans piekrita. — Bet vai jūs zināt, kas viņu nolaupījis?

— Es jau jums sacīju: man liekas, ka zinu.

— Kā viņu sauc?

— To es nezinu. Zinu vienīgi to, ka viņš ir kardināla rokas­puisis, padevīgs kā suns.

— Vai esat viņu redzējis?

— Jā, sieva reiz man viņu parādīja.

— Vai viņam piemīt kādas īpašības, pēc kurām viņu varētu pazīt?

— Protams! Viņš izskatās milzīgi cienīgs, mati viņam melni, sejas krāsa tumša, acu skatiens ass, zobi balti un pie deniņiem rēta.

— Rēta pie deniņiem! — d'Artanjans iesaucās. — Turklāt balti zobi, ass skatiens, melni mati un augstprātīgs izskats — tas taču ir mans nepazīstamais no Mengas!

— Jūs teicāt, ka tas ir jūsu nepazīstamais?

— Jā, jā, bet tas neko nemaina. Nē, es maldos, tieši pretēji: tas visu vienkāršo, ja jūsu nepazīstamais ir arī manējais, tad es vienā paņēmienā atriebšos par diviem. Bet kur viņu var satikt?

— To es nezinu.

— Vai jums nav nekādu ziņu par viņa dzīvesvietu?

— Nekādu. Reiz, kad es pavadīju sievu atpakaļ uz Luvru, viņš no turienes iznāca tai mirklī, kad viņa dzīrās iet iekšā, un tad sieva man parādīja šo cilvēku.

— Velna milti! — d'Artanjans lādējās. — Tas viss ir diezgan nenoteikti. Kas jums paziņoja, ka jūsu sieva nolaupīta?

— De Porta kungs.

— Vai viņš pastāstīja ko sīkāk?

— Viņš pats nekā sīkāk nezināja.

— Vai jūs nekā neesat dabūjis zināt no citas puses?

— Jā gan, es saņēmu …

— Ko?

— Es tikai nezinu, vai neesmu pārsteidzīgs?

— Atkal jūs atgriežaties pie tā paša. Bet tagad atļaujiet aiz­rādīt, ka šoreiz ir par vēlu atkāpties.

— Sasodīts! Es jau neatkāpjos! — apmeklētājs iesaucās, lādē­damies un tā cenzdamies sasparoties. — Tik tiešām kā mani sauc Bonasjē…

— Jūs sauc Bonasjē? — d'Artanjans viņu pārtrauca.

— Jā, tā mani sauc.

— Atvainojiet, ka es jūs pārtraucu, bet man jūsu vārds likās pazīstams.

— Tas ir iespējams, cienījamais kungs. Esmu šīs mājas īpaš­nieks.

— Ak tā! — ieteicās d'Artanjans, mazliet pieceldamies un palocīdamies pret Bonasjē. — Jūs esat šīs mājas īpašnieks?

— Jā, mans kungs, jā. Un, tā kā jūs jau trīs mēnešus dzīvojat manā mājā un droši vien aizņemts ar svarīgiem darbiem, aiz izklaidības esat piemirsis man samaksāt īri, par ko ne reizi ne­esmu jums uzmācies ar atgādinājumu, tad es cerēju, ka jūs ņem­siet vērā manu laipnību.

— Bez šaubām, dārgais Bonasjē kungs, — d'Artanjans sacīja. — Ticiet man, ka esmu dziļi atzinīgs par jūsu izturēšanos un, kā jau teicu, ja vien varu būt jums noderīgs …

— Es jums ticu, mans kungs, es jums ticu un, tik tiešām kā mani sauc Bonasjē, es uz jums paļaujos.

— Tādā gadījumā turpiniet un izstāstiet līdz galam.

Apmeklētājs izvilka no kabatas papīra lapu un pasniedza to

d'Artanjanam.

— Vēstule! — jauneklis sacīja.

— To es šorīt saņēmu.

D'Artanjans atlocīja vēstuli un, tā kā metās krēsla, piegāja pie loga. Bonasjē viņam sekoja.

«Nemeklējiet savu sievu,» d'Artanjans lasīja. «Viņa atgriezī­sies, kad vairs nebūs vajadzīga. Ja sāksiet viņu meklēt, jums klā­sies slikti.»

— Tas vismaz ir skaidri, — d'Artanjans teica. — Bet galu galā tie ir tikai draudi.

— Jā, tomēr šie draudi mani baida. Es, mans kungs, neesmu karavīrs, un es bīstos no Bastīlijas.

— Hm! — d'Artanjans noņurdēja. — Arī es neilgojos nokļūt Bastīlijā. Ja runa būtu tikai par zobena dūrienu, tad mēs varētu vienoties.

— Es tā biju cerējis uz jūsu palīdzību šajā gadījumā.

— Vai tiešām?

— Pastāvīgi redzēdams jūs brašo musketieru vidū un zinā­dams, ka tie ir de Trevila kunga musketieri un tātad kardināla ienaidnieki, biju cerējis, ka jūs un jūsu draugi, aizstāvēdami mūsu nabaga karalienes intereses, ar lielāko prieku iznerrosiet viņa emi­nenci.

— Bez šaubām.

— Un tad es domāju, ka jūs, būdams man trīs mēnešu īri parādā, par ko es jums nekad netiku atgādinājis …

— Jā, jā, šo argumentu jūs jau minējāt, un es to uzskatu par ļoti svarīgu.

— Un arī turpmāk, cik vien ilgi jūs pagodinātu manu māju ar savu klātbūtni, es nekad jums neatgādinātu par dzīvokļa maksu …

— Lieliski!

— Un pie visa vēl turklāt biju nodomājis piedāvāt jums piec­desmit pistoļu, ja jūs nejauši būtu pašreiz naudas grūtībās.

— Brīnišķīgi! Bet tad taču jūs, Bonasjē kungs, esat bagāts cilvēks!

— Esmu nodrošināts cilvēks, tas būs pareizais apzīmējums. Ar sīkpreču tirdzniecību esmu iekrājis nelielu kapitālu, kas man ienes gadā divus trīs tūkstošus ekiju rentes. Zināmu summu iegul­dīju slavenā jūras braucēja Zana Mokē pēdējā ceļojumā, tā ka, jūs saprotat, mans kungs … Bet kas tad tas?

— Kas?

— Ko es tur redzu?

— Kur?

— Uz ielas, pretī jusu logiem, pie ieejas stāv apmetnī ietinies cilvēks.

— Tas ir viņš! — reizē iesaucās d'Artanjans un Bonasjē, pa­zinuši savu ienaidnieku.

— Šoreiz viņš man neizbēgs! — iesaucās d'Artanjans, mez­damies pie zobena.

Izraudams zobenu no maksts, viņš pa kaklu pa galvu izskrēja no istabas.

Kāpnēs viņš uzgrūdās virsū Atosam un Portosam, kas nāca viņu apmeklēt. Tie parāvās sānis, un d'Artanjans aizšāvās garām kā bulta.

— Uz kurieni tu tā steidzies? — abi musketieri uzsauca.

— Nepazīstamais no Mengasl — atbildēja d'Artanjans un pa­zuda.

D'Artanjans vairākkārt bija stāstījis saviem draugiem par no­tikumu ar nepazīstamo, kā arī par daiļās ceļinieces parādīšanos, kurai šis cilvēks bija uzticējis svarīgo ziņu.

Atoss uzskatīja, ka d'Artanjans tēva vēstuli bija pazaudējis kautiņā, jo domāja, ka augstmanis — pēc d'Artanjana apraksta viņš bija nācis pie slēdziena, ka nepazīstamais varēja būt tikai augstmanis —, tātad ka augstmanis nav spējīgs tik zemiski rīko­ties kā nozagt vēstuli.

Portoss visā atgadījumā saskatīja tikai divu mīlnieku satik­šanos, ko norunājuši dāma un kavalieris un ko d'Artanjans ar savu dzelteno zirgu izjaucis.

Aramiss bija izteicies, ka atgadījums esot noslēpumains un labāk nevajagot censties to izdibināt.

Tātad no nedaudzajiem vārdiem, kurus d'Artanjans pa ceļam bija izmetis, musketieri saprata, uz ko šie vārdi zīmējas. Nolē­muši, ka d'Artanjans, panācis nepazīstamo vai arī pazaudējis tā pēdas, beidzot tomēr atgriezīsies mājās, viņi turpināja savu ceļu.

Kad viņi iegāja d'Artanjana istabā, tā bija tukša: mājas īpaš­nieks, bažīdamies par sadursmes, kurai vajadzēja norisināties starp viņa īrnieku un nepazīstamo, sekām, bija uzskatījis par sa­prātīgāku aizlaisties lapās, tā pierādīdams, ka bija sevi pareizi noraksturojis d'Artanjanam.