Trīs musketieri. 1 daļa

xvi par to, kā valsts zīmoga glabātājs segjē kungs vairākkārt meklēja zvanu, lai to pašķindinātu tāpat kā agrāk

Grūti pat iedomāties, kādu iespaidu atstāja šie vārdi uz Lud­viķi XIII. Viņš pamīšus sarka un bālēja, un kardināls uzreiz re­dzēja, ka vienā paņēmienā atguvis zaudēto.

— Bekingemas hercogs Parīzē! — karalis iesaucās. — Un kādā nolūkā viņš bija šeit ieradies?

— Bez šaubām, lai kaldinātu sazvērestību kopā ar jūsu ienaid­niekiem hugenotiem un spāniešiem.

— Nē, Dieva vārds, nē! Lai sazvērestībā ar de Sevreza kundzi, de Longvila kundzi un visiem Kondē aptraipītu manu godu!

— Majestāte, tas nevar būt! Karaliene ir pārāk saprātīga, tur­klāt viņa pārāk mīl jūsu majestāti.

— Kardināla kungs, sieviete ir vājš radījums, — karalis at­teica. — Un attiecībā uz viņas mīlestību man ir savs ieskats.

— Es tomēr neatkāpjos no tā, ka Bekingemas hercogs bija šeit ieradies politiskos nolūkos, — kardināls sacīja.

— Bet es esmu pārliecināts, kardināla kungs, ka viņš bija ieradies gluži citos nolūkos. Taču, ja karaliene ir vainīga, tad lai viņa piesargās!

— Patiesi, — ieteicās kardināls, — kaut gan man būtu ār­kārtīgi smagi pieļaut tik zemiskas nodevības iespēju, tomēr jūsu majestāte mani uzvedināja uz kādām domām: de Lanua kundze, ko uz jūsu majestātes rīkojumu esmu vairākkārt iztaujājis, man

orīt pateica, ka iepriekšējā naktī viņas majestāte karaliene bi­jusi ļoti ilgi nomodā, šorīt daudz raudājusi un visu dienu kaut ko rakstījusi.

— Tā tas ir! — karalis iesaucās. — Rakstījusi, bez šaubām, viņam. Kardināl, man jādabū karalienes vēstules!

— Bet, majestāt, kā tās lai atņem? Man šķiet, ka ne es, ne jūsu majestāte var uzņemties šādu misiju.

— Un kā rīkojās ar maršala d'Ankra sievu? — karalis neprā­tīgās dusmās iesaucās. — Izkratīja viņas skapjus un beidzot arī viņu pašu.

— Maršala d'Ankra sieva bija tikai maršala d'Ankra sieva, piedzīvojumu meklētāja no Florences, turpretī jūsu majestātes laulātā draudzene ir Austrijas Anna, Francijas karaliene, viena no diženākajām valdniecēm pasaulē.

— Tāpēc viņas vaina ir vēl smagāka! Hercog, jo vairāk viņa aizmirsusi savu augsto stāvokli, jo zemāk ir kritusi. Jau sen biju nolēmis reizi par visām reizēm izbeigt ar šīm sīkajām politikas un mīlestības intrigām. Viņas dienestā ir arī kāds de Ports …

— Ko es, jāatzīstas, uzskatu par galveno mahinatoru, — kardināls iebilda.

— Tātad jūs, tāpat kā es, domājat, ka mani krāpj? — karalis jautāja.

— Es domāju un atkārtoju jūsu majestātei, ka mūsu karaliene piedalās sazvērestībā pret karaļa varu, bet nekad neesmu teicis, ka pret karaļa godu.

— Bet es jums saku, viņa ir sazvērējusies pret vienu un pret otru. Karaliene mani nemīl. Viņa mīl kādu citu. Viņa mīl šo nelieti Bekingemu! Kāpēc jūs nelikāt viņu arestēt, kamēr viņš bija Parīzē?

— Arestēt hercogu! Arestēt karaļa Kārļa I pirmo ministru! Majestāte, vai tas būtu bijis iespējams? Kāds tracis! Un, ja vēl izrādītos, par ko es gan joprojām šaubos, ka jūsu majestātes aiz­domas bijušas dibinātas, tad saceltos briesmīgs tracis, apkau­nojošs skandāls!

— Bet, ja viņš pats izturējās kā vazaņķis vai zaglis, tad vaja­dzēja …

Ludviķis XIII aprāvās, izbijies no vārdiem, kurus tikko neiz­teica, bet Rišeljē, kaklu izstiepis, veltīgi gaidīja turpinājumu, kas bija palicis karalim mēles galā.

— Vajadzēja? …

— Neko, — karalis atteica, — it neko. Vai jūs neizlaidāt viņu no acīm visu laiku, kamēr viņš uzturējās Parīzē?

— Nē, majestāte.

— Kur viņš dzīvoja?

— Laharpa ielā Nr. 75.

— Kur tas ir?

— Netālu no Luksemburgas pils.

— Vai esat droši pārliecināts, ka viņš nesatikās ar karalieni?

— Domāju, ka viņas majestāte karaliene ir pārāk uzticīga sa­viem pienākumiem.

— Bet viņi sarakstās. Viņam karaliene rakstījusi visu dienu. Hercog, man vajag dabūt šīs vēstules!

— Majestāte, tomēr …

— Hercog, man tās jādabū, lai tas maksā ko maksādams!

— Tomēr atļaušos aizrādīt jūsu majestātei…

— Vai arī jūs, kardināla kungs, esat kopā ar nodevējiem, ka vienmēr pretojaties manai gribai? Varbūt esat vienojies ar spā­niešiem un angļiem, ar de Sevreza kundzi un karalieni?

— Majestāt, — kardināls nopūzdamies sacīja, — man likās, ka esmu pasargāts no šādām aizdomām.

— Kardināla kungs, jūs dzirdējāt, ko es teicu: es gribu dabūt šīs vēstules.

— Ir tikai viena iespēja.

— Kāda?

— Uzticēt šo uzdevumu valsts zīmogu glabatājam Segjē kun­gam. Tas pilnīgi ietilpst viņa kompetencē.

— Lai tūlīt aizsūta viņam pakaļ!

— Viņš laikam būs pie manis. Biju lūdzis viņu ierasties un, nākdams uz Luvru, atstāju rīkojumu, lai viņš mani uzgaida.

— Lai viņu nekavējoties uzmeklē!

— Jūsu majestātes pavēles tiks izpildītas, bet…

— Kas «bet»?

— Bet varbūt karaliene atteiksies paklausīt.

— Manām pavēlēm?

— Jā, jo viņa nebūs pārliecināta, ka tiešām jūs to esat pa­vēlējis.

— Labi, lai viņai par to nebūtu šaubu, iešu pats viņai to pateikt.

— Ceru, ka jūsu majestāte neaizmirsīs, ka esmu darījis visu iespējamo, lai novērstu šo incidentu.

— Jā, hercog, es zinu, ka jūs esat ļoti iecietīgs pret karalieni, varbūt pat pārāk iecietīgs. Brīdinu jūs, ka vēlāk mēs pie šī jau­tājuma vēl atgriezīsimies.

— Kad vien jūsu majestātei labpatiks. Es vienmēr būšu lai­mīgs un lepns, ja varēšu nest upurus, lai nodibinātu labu saskaņu starp jums un Francijas karalieni.

— Labi, kardināl, labi. Bet pagaidām aizsūtiet pakaj zīmoga glabātājam, un es došos pie karalienes.

Ludviķis XIII atvēra durvis un izgāja koridorā, kas veda uz Austrijas Annas apartamentiem.

Karaliene sēdēja savu galma dāmu vidū. Seit bija de Gito kundze, de Sablē kundze, de Monbazona kundze un de Gemenē kundze. Kaktiņā bija iespiedusies donja Estefanija, kameriste, kas bija atbraukusi karalienei līdzi no Spānijas. Gemenē kundze kaut ko lasīja, un visas dāmas uzmanīgi klausījās, izņemot karalieni, kas bija ierosinājusi lasīšanu tikai tādēļ, lai varētu, izliekoties, ka viņa klausās, šķetināt savu domu pavedienu.

Sīs domas vēl zeltīja pēdējie mīlas atspīdumi, un tomēr tās bija skumjas. Austrijas Annai vīrs neuzticējās, Rišeljē naidīgi vajāja nelaimīgo karalieni, jo nevarēja viņai piedot, ka viņa bija atraidījusi kardināla maigās jūtas, allaž atcerēdamās karalieni māti, ko tas pats naids bija tirdījis visu mūžu, kaut gan, ja var ticēt tā laika memuāriem, Marija de Mediči sākumā bija kardi­nālam sniegusi laimi, kuru karaliene Anna viņam vienmēr liedza. Austrijas Anna bija pakāpeniski zaudējusi savus padevīgākos kal­pus, savus sirsnīgākos draugus, savus sirdij tuvākos mīluļus. Kā tie nelaimīgie, kas apveltīti ar liktenīgu īpašību, viņa nesa ne­laimi it visam, ar ko saskārās. Kam viņa dāvāja savu draudzību, to aizvien vajāja posts. De Sevreza kundze un de Vernē kundze jau bija izsūtītas trimdā, un pat de Ports neslēpa no savas pavēl- nieces, ka viņš ik mirkli var tikt arestēts.

Karaliene bija pilnīgi iegrimusi šajās drūmajās pārdomās, kad pēkšņi atvērās durvis un istabā ienāca karalis.

Lasītāja uzreiz aprāvās, dāmas piecēlās, iestājās dziļš klu­sums.

Karalis pat nesveicināja. Nostājies karalienes priekšā, viņš aiz dusmām pārvērstā balsī sacīja:

— Kundze, tūlīt jūs apmeklēs kanclera kungs. Manā uzdevumā viņš jums darīs kaut ko zināmu.

Nelaimīgā karaliene, kurai pastāvīgi draudēja ar šķiršanos, ar trimdu un pat ar tiesāšanu, nobālēja. Nespēdama savaldīties, viņa iejautājās:

— Majestāte, ko nozīmē šis apmeklējums? Ko man pateiks kanclera kungs, ko jūsu majestāte pats man nevarētu pateikt?

Karalis neatbildējis apgriezās, un tai pašā mirklī gvardes kap­teinis de Gito pieteica kanclera kunga apmeklējumu.

Kad ienāca kanclers, karalis jau bija izgājis pa otrām durvīm.

Kanclers ienāca, pa pusei smaidīdams, pa pusei sarkdams. Tā kā mēs ar viņu sastapsimies, domājams, arī vēstījuma turpmākajā gaitā, tad nebūs lieki mūsu lasītājiem iepazīties ar viņu jau tagad.

Kanclers bija diezgan neparasts cilvēks. De Rošs le Mals, Dievmātes katedrāles kanoniķis, kādreizējais kardināla kambar­sulainis, bija ieteicis de Segjē kungu viņa eminencei kā pilnīgi padevīgu cilvēku. Kardināls uzticējās ieteikumam un nejutās vīlies.

Par de Segjē kungu stāstīja daždažādas tenkas, starp citu, arī šādu.

Pēc vētraini pavadītas jaunības viņš iestājies klosterī, lai vis­maz kādu laiku nožēlotu izdarītās trakulības.

Bet, ieiedams svētajā mājoklī, nabaga grēcinieks nebija pa­guvis laikā aiztaisīt durvis: pa tām iespraucās arī kaislības, no kurām viņš bija bēdzis. Tās viņam uzmācās nemitīgi, un dvēseļu gans, kam viņš uzticēja savas bēdas, ieteica, lai atgaiņātu dēmonu kārdinātāju, allaž ķerties pie zvana virves un zvanīt, cik jaudas. Izdzirduši zvana skaņas, mūki zināšot, ka vienam no brāļiem uz­mācas kārdināšana, un visa draudze aizlūgšot par viņa glābšanu.

Šis padoms nākošajam kancleram patika. Viņš ņēmās apvaldīt ļauno garu ar lūgšanu straumēm, kas plūda no pārējo mūku mu­tes. Tomēr nav nemaz tik viegli izdzīt velnu no turienes, kur viņš reiz ieperinājies. Jo vairāk pret viņu cīnījās, jo spēcīgāk viņš kārdināja. Un tā dienu un nakti zvans dunēja vienā dunēšanā, vēs­tīdams par grēku nožēlotāja alkām iznīdēt miesas dzinuļus.

Mūkiem vairs ne mirkli nebija miera. Dienu viņiem bez atpū­tas iznāca skraidelēt1 augšā un lejā pa kāpnēm, kas veda uz ka­pelu. Naktī, neskaitot parastās lūgšanas, viņiem reižu divdesmit nācās lēkt ārā no cisām un krist ceļos uz savas celles grīdas, lai pielūgtu to Kungu.

Nav zināms, vai galu galā velns atlaidās no sava laupījuma, vai arī mūki beidzot pagura, bet pēc trim mēnešiem grēku nožē- lotājs atkal parādījās laicīgajā sabiedrībā, ieguvis visbaigākā ap­sēstā slavu, kāds jebkad zemes virsū dzīvojis.

Iznācis no klostera, viņš sāka darboties tiesā, tad sava tēvoča vietā kļuva par priekšsēdētāju parlamentā, pievienojās kardināla piekritējiem, kas arī liecināja par viņa tālredzību, tika iecelts par kancleru, dedzīgi kalpoja viņa eminencei tā naidīgajā rīcībā pret karalieni māti un atriebības iedvesto plānu realizēšanā pret Aus­trijas Annu, uzkūdīja tiesnešus Šalē [5] lietā, atbalstīja de Lafemā kunga pasākumus un, beidzot, iemantojis pilnīgu kardināla uz­ticību, — uzticību, ko bija centīgi izpelnījies —, saņēma neparasto uzdevumu, kura veikšanai nupat bija ieradies pie karalienes.

Kad viņš ienāca istabā, karaliene vēl stāvēja kājās, bet, tikko ieraudzīja kancleru, uzreiz atsēdās savā sēdeklī un pamāja galma dāmām, lai arī tās atsēžas uz dīvāniem un taburetēm, un tad augstprātīgi jautāja:

— Ko jūs vēlaties? Kādā nolūkā esat šeit ieradies?

— Lai karaļa vārdā, neraugoties uz dziļo cieņu, kādu man ir las gods izjust pret jūsu majestāti, rūpīgi pārmeklētu jūsu kores­pondenci.

— Kā, mans kungs! Kratīšana pie manis? Tas ir zemiski!

— Laipni lūdzu mani atvainot, bet pašreiz esmu tikai ierocis viņa majestātes karaļa rokās. Vai karalis nupat neizgāja no šejie­nes? Vai viņš neuzaicināja jūs sagatavoties uz manu apmeklē­jumu?

— Tad meklējiet, mans kungs. Kā redzams, mani šeit uzskata par noziedznieci. Estefanija, pasniedziet mana galda un sekretāra atslēgas.

Kanclers pārmeklēja atvilktnes tikai skata pēc, jo skaidri zi­nāja, ka tur karaliene nebūs ielikusi svarīgo vēstuli, ko visu dienu bija rakstījusi.

Kad kanclers reižu divdesmit bija atvēris un atkal aizvēris sek­retāra atvilktnes, viņam vajadzēja, kaut arī viņš jutās mazliet neērti, veikt uzdevumu līdz galam, proti, izkratīt pašu. karalieni. Viņš tuvojās Austrijas Annai un apmulsis, pat apjucis sacīja:

— Tagad man atliek izdarīt galveno kratīšanu.

— Kādu? — jautāja karaliene, kas nesaprata vai, drīzāk, ne­vēlējās saprast kanclera nodomu.

— Viņa majestāte karalis ir pārliecināts, ka jūs šodien esat uzrakstījusi kādu vēstuli. Karalis zina, ka šī vēstule vēl nav aiz­sūtīta. Šī vēstule neatrodas ne jūsu galda, ne sekretāra atvilktnēs, un tomēr tai kaut kur jābūt.

— Jūs uzdrošināsieties pieskarties savai karalienei? — sacīja Austrijas Anna, izsliedamās visā augumā un uzmezdama kancle­ram skatienu, kas bija kļuvis gandrīz draudīgs.

— Esmu uzticīgs karaļa pavalstnieks, un, ko viņa majestāte karalis man pavēlēs, to es darīšu.

— Jā, tā ir taisnība! — Austrijas Anna sacīja. — Un kardi­nāla kunga spiegi ir viņam padevīgi kalpojuši. Es šodien uzrak­stīju kādu vēstuli un tā vēl nav aizsūtīta. Šī vēstule ir šeit.

Un karaliene uzlika savu daiļo roku uz krūtīm.

— Kundze, tad dodiet man šo vēstuli, — kanclers teica.

— Kungs, es došu to tikai karalim, — Anna attrauca.

— Ja karalis būtu vēlējies pats saņemt no jums šo vēstuli, tad viņš jums to būtu pateicis. Bet viņš, es atkārtoju, uzdeva man pieprasīt no jums šo vēstuli, un ja jūs to neatdotu …

— Tad?

— Viņš man uzdeva atņemt jums šo vēstuli.

— Kā? Ko jūs ar to gribat sacīt?

— Ka manas pilnvaras ir plašas un man atļauts, lai atrastu aizdomīgo vēstuli, izkratīt pat jūsu majestāti.

— Cik zemiski! — iesaucās karaliene.

— Tādēļ esiet tik laipna, kundze, un atviegliniet manu uz­devumu.

— Jūsu rīcība ir nekrietna varmācība, vai jūs to saprotat?

— Kundze, piedodiet: karalis tā pavēl.

— Es to necietīšu, nē, nē! Tad labāk mirt! — iesaucās kara­liene, kurā uzbangoja Spānijas un Austrijas valdnieku asinis.

Kanclers dziļi paklanījās, tad ar neslēptu nodomu neatkāpties ne soli no viņam uzticētā uzdevuma izpildīšanas viņš kā bende moku kambarī savam upurim tuvojās Austrijas Annai, kurai aiz niknuma sāka plūst asaras pār vaigiem.

Karaliene, kā jau teicām, bija ļoti skaista.

Uzticēt kādam šādu uzdevumu bija diezgan riskanti, bet kara­lis, apmāts savā greizsirdībā pret Bekingemu, ne pret vienu citu vairs nespēja just greizsirdību.

Bez šaubām, kanclers Segjē šai mirklī ar acīm meklēja jau zināmo zvana auklu, bet, to neatradis, saņēmās un stiepa roku uz to pusi, kur pēc pašas karalienes vārdiem atradās vēstule.

Austriļ-as Anna atkāpās vienu soli, kļuvusi bāla kā mirēja. Lai nepakristu, viņa ar kreiso roku atbalstījās pret aizmugurē novie­toto galdiņu, ar labo izvilka no korsāžas vēstuli un pasniedza to valsts zīmoga glabātājam.

— Te, saņemiet šo vēstuli! — karaliene uzsauca drebošā, aiz- lūztošā balsī. — Ņemiet to un atbrīvojiet mani no savas pretīgās klātbūtnes!

Kanclers, kas viegli saprotamā uztraukumā arī trīsēja, paņēma vēstuli, palocījās līdz zemei un aizgāja.

Tikko durvis bija aizvērušās, karaliene gandrīz nesamaņā at­krita galma dāmu rokās.

Pat neieskatījies vēstulē, kanclers aiznesa to karalim. Ar dre­bošu roku karalis paņēma vēstuli, ar acīm meklēja adresi, kuras nebija, ārkārtīgi nobālēja, lēnām atlocīja papīra lapu un, no pir­majiem vārdiem redzēdams, ka vēstule rakstīta Spānijas karalim, ļoti ātri izlasīja līdz beigām.

Tas bija pilnīgs uzbrukuma plāns kardinālam. Karaliene aici­nāja savu brāli un Austrijas imperatoru, ko aizvainoja Rišeljē po­litika, jo tas allaž tiecās pazemot Austrijas karaļnamu, piedraudēt Francijai ar kara pieteikumu un par miera saglabāšanas notei­kumu izvirzīt kardināla atstādināšanu. Par mīlestību visā vēs­tulē nebija ne vārda.

Karalis, kļuvis gluži priecīgs, apvaicājās, vai kardināls vēl esot

Luvrā. Viņam atbildēja, ka eminence darba kabinetā gaidot viņa majestātes pavēles.

Karalis nekavējoties steidzās pie Rišeljē.

— Patiešām, hercog, — viņš tam sacīja, — jums bija taisnība un es biju maldījies. Visai intrigai ir politisks raksturs, un šajā vēstulē nav ne runas par mīlestību. Toties tanī daudz runāts par jums.

Kardināls paņēma vēstuli un ļoti uzmanīgi izlasīja to, tad vēl­reiz pārlasīja.

— Redziet, majestāte, cik tālu aiziet mani ienaidnieki, — Ri­šeljē sacīja. — Jums piedraud ar diviem kariem, ja jūs mani ne- atstādināsiet. Nudien, majestāte, jūsu vietā es noteikti padotos un pieņemtu šīs neatlaidīgās prasības, un savukārt es patiesi jus­tos laimīgs, ja tiktu atbrīvots no valdības rūpēm.

— Hercog, ko jūs runājat?

— Es saku, jūsu majestāte, ka mana veselība sabeidzas sa­sprindzinātajās cīņās un pastāvīgajā darbā. Es saku, ka acīm re­dzot neizturēšu Larošelas aplenkuma grūtības un labāk sūtiet uz turieni de Kondē kungu vai de Basompjēra kungu vai kādu citu spēcīgu vīru, kas ir paradis karot, nevis mani, jo es esmu baz­nīcas kalps. Mani nepārtraukti novērš no mana īstā aicinājuma un liek nodoties darbiem, kuru veikšanai man nav nekādu spēju. Ar to tiks nodrošināta jūsu laime ģimenes dzīvē un, es nešaubos, pieaugs arī jūsu slava ārvalstīs.

— Hercoga kungs, — karalis teica, — es saprotu, esiet bez raizēm. Visas šai vēstulē minētās personas saņems pelnīto sodu, pat karaliene.

— Majestāte, ko jūs runājat? Dievs lai mani pasargā, ka ma­nis dēļ karaliene piedzīvotu kaut mazākās nepatikšanas! Viņa vienmēr uzskatījusi mani par ienaidnieku, kaut gan jūsu majes­tāte pati var apliecināt, ka aizvien esmu karalieni dedzīgi aizstā­vējis, pat pret jums. Protams, ja viņa aizskartu jūsu majestātes godu, tad es pirmais teiktu: «Nekādu žēlastību vainīgajai!» Pal­dies Dievam, par to nav ne runas, un jūsu majestāte vēl lieku reizi varēja par to pārliecināties.

— Jums taisnība, kardināla kungs, — karalis piekrita, —jums bija taisnība kā vienmēr. Un tomēr karaliene ir pelnījusi manas dusmas.

— Bet iemantojis esat jūs viņas dusmas. Un tiešām, es pil­nīgi saprastu, ja viņa būtu nopietni noskaitusies uz jūsu majes­tāti. Jūsu majestāte izturējās pret karalieni pārāk bargi! …

— Tā es izturēšos vienmēr pret saviem un arī pret jūsu ienaidniekiem, hercog, lai arī tie ieņemtu ļoti augstu stāvokli un es daudz riskētu, izturēdamies pret tiem bargi.

— Karaliene ir naidīga pret mani, bet ne pret jums, majes­tāte. Tieši pretēji, viņa jums ir uzticīga, padevīga un nevaino­jama laulātā draudzene, tāpēc atļaujiet man viņu aizstāvēt jūsu majestātes priekšā.

— Lai tad viņa piekāpjas un pati sper pirmo soli uz izlīg­šanu.

— Gluži otrādi, jūsu majestāte, dodiet jūs labu priekšzīmi. Jūs papriekš bijāt netaisns, jo turējāt karalieni aizdomās.

— Es lai sperot pirmo soli! — karalis iesaucās. — Nekad!

— Majestāte, es jūs pazemīgi lūdzu.

— Un kā tad lai es rīkojos?

— Izdariet kaut ko tādu, kas viņai būtu patīkami.

— Proti?

— Sarīkojiet balli. Jus taču zināt, cik ļoti karalienei patīk dejas. Varu galvot, ka viņas dusmas norims, kad viņa redzēs šādu uzmanības pierādījumu.

— Kardināla kungs, jūs taču zināt, ka man nepatīk šādas izpriecas.

— Karaliene būs jums par to pateicīgāka, zinādama, ka jums nepatīk šīs izpriecas. Turklāt tā viņai būs lieliska izdevība izro­tāties ar skaistajiem briljanta karuļiem, kurus jūs viņai nesen uzdāvinājāt uz dzimšanas dienu. Viņa vēl nav paguvusi ar tiem izgreznoties.

— Redzēsim, kardināla kungs, gan jau redzēsim, — sacīja ka­ralis iepriecināts, ka Austrijas Anna izrādījusies vainīga nozie­gumā, kas viņam sagādāja maz raižu, un nebija vainīga pārkā­pumā, kas viņu bija ļoti biedējis. Ludviķim XIII nebija nekas pretī izlīgt ar karalieni. — Redzēsim, tomēr, goda vārds, jūs esat pārāk iecietīgs.

— Majestāte, atstājiet bardzību ministriem, — kardināls at­teica, — augstsirdība ir karaļu tikums. Izturieties augstsirdīgi un jūs redzēsiet, ka jutīsieties apmierināts.

Dzirdēdams, ka pulkstenis sit vienpadsmit, kardināls, dziļi palocīdamies, lūdza karalim atļauju atvadīties un vēlreiz izteica padevīgu lūgumu, lai viņa majestāte izlīgstot ar karalieni.

Austrijas Anna sagaidīja pārmetumus par viņai atņemto vēs­tuli un jutās ļoti pārsteigta, nākošajā dienā redzēdama, ka Lud­viķis XIII izrāda vēlēšanos salabt. Sākumā karaliene izturējās no­raidoši, jo sievietes lepnums un karalienes cieņa viņā bija tik dziļi aizvainoti, ka viņa nespēja to tik drīz aizmirst. Bet galu galā, sekodama galma dāmu padomiem, viņa izlikās, ka sāk aizmirst pāridarījumu. Karalis izmantoja pirmo izdevību, lai pateiktu vi­ņai, ka esot nodomājis sarīkot drīzumā svinības.

Balles nabaga Austrijas Annai bija tāds retums, ka, dzirdot šo vēsti, kā jau kardināls bija paredzējis, izzuda pēdējās sapīkuma pēdas, ja ne viņas sirdī, tad vismaz sejā. Viņa apvaicājās, uz kādu dienu svinības noliktas, taču karalis atbildēja, ka par to vēl esot jāvienojas ar kardinālu.

Un tiešām karalis katru dienu jautāja kardinālam, kad tad īsti likšot sarīkotas svinības, bet kardināls aizvien aizbildinājās ar kādu ieganstu un tās atlika uz vēlāku laiku.

Tā aizritēja nedēļa.

Astotajā dienā pēc aprakstītā notikuma kardināls saņēma vēs­tuli no Londonas, kurā bija tikai dažas rindiņas:

«Es tos dabūju, bet nevaru izbraukt no Londonas tāpēc, ka man nav naudas. Atsūtiet man piecsimt pistoles, un četras vai piecas dienas pēc naudas saņemšanas būšu Parīzē.»

Tai pašā dienā, kad kardināls bija saņēmis šo vēstuli, karalis viņam izteica parasto jautājumu.

Rišeljē, uz pirkstiem skaitīdams, apsvēra:

«Viņa raksta, ka ieradīsies četras vai piecas dienas pēc naudas saņemšanas. Četras piecas dienas paies, kamēr nauda sasniegs Londonu, un piecas dienas, kamēr viņa atbrauks šurp, kopā tātad desmit dienas. Jāņem vērā, ka var gadīties kādi neparedzēti šķēr­šļi, aizkavēšanās, sievišķīgi vājumi, tāpēc rēķināsimies ar divpa­dsmit dienām.»

— Hercog, vai nu būsiet izrēķinājis? — karalis jautāja.

— Jā, jūsu majestāte. Šodien ir divdesmitais septembris. Tre­šajā oktobrī pilsētas vecākie rīko svētkus. Tas sakritīs lieliski. Un nemaz neizskatīsies, ka jūs cenšaties pielabināties karalienei.

Pēc brītiņa kardināls piebilda:

— Starp citu, majestāte, neaizmirstiet svinību priekšvakarā pateikt karalienei, ka jūs vēlētos redzēt, kā viņai piedien briljanta karuļi.