Trīs musketieri. 1 daļa

XI INTRIGA SAMEZGLOJAS

Pēc apmeklējuma_ pie de Trevila kunga d'Artanjans, domās iegrimis, devas uz mājām, mezdams lielu līkumu.

Par ko domāja jaunais gaskonis, ka viņš tā novirzījās no īsākā ceļa un, ik brīdi palūkodamies zvaigznēs, te nopūtās, te pasmai­dīja?

Viņš domāja par Bonasjē kundzi. Musketieru māceklim jaunā sieviete šķita gandrīz vai ideāla iemīļotā. Viņa bija daiļa un no­slēpumaina, zināja gandrīz visas galma intrigas, un tas viesa viņas jaukajos vaibstos valdzinošas nopietnības atspulgu. Turklāt viņa šķita ne pārāk nepieejama, un nepieredzējušu mīlētāju tas neatvairāmi vilina. Tālāk, d'Artanjans bija viņu atbrīvojis no baigajiem dēmoniem, kuri jauno sievieti gribēja varmācīgi iz­kratīt, un šis svarīgais pakalpojums bija modinājis Bonasjē kun­dzē dziļu atzinību, kas tik viegli pāraug daudz maigākās jūtās.

Sapņojumos, kas uz iztēles spārniem trauc ātri kā vējš, d'Ar­tanjans jau redzēja, ka pie viņa pienāk jaunās sievietes sūtnis un nodod vēstulīti, kas aicina uz satikšanos, un piedevām zelta va- žiņu vai briljanta gredzenu. Mēs jau teicām, ka tanīs laikos jau­nie kavalieri labprāt pieņēma dāvanas no karaļa. Piebildīsim, ka morāle toreiz nebija sevišķi stingra un arī attiecībā uz savām mīļākajām jaunekļi izturējās bez sevišķas kautrēšanās. Dāmas vi­ņiem gandrīz vienmēr atstāja vērtīgas un paliekošas atmiņas, it kā vēlēdamās pielūdzēju nepastāvīgās jūtas iekarot ar savām pa­stāvīgajām dāvanām.

Lauzdami sev dzīvē ceļu, jaunekļi nekaunēdamies izmantoja sieviešu palīdzību. Tās, kuras bija tikai skaistas, dāvāja savu skaistumu, un droši vien tad radās paruna, ka «pat visskaistākā meiča var dot tikai to, kas viņai ir». Tās, kuras bija bagātas, pie­devām dāvāja daļu no savas naudas, un mēs varētu nosaukt labu tiesu šā galantā laikmeta varoņu, kas nebūtu tikuši ne vispirms pie uzplečiem, ne vēlāk pie uzvarām kaujas laukā, ja viņu mīļā­kās nebūtu piesējušas viņiem pie segliem vairāk vai mazāk pie­bāztus naudas zutņus.

D'Artanjana maks bija tukšs. Provinciāļa atturību, šo vieglo lako jumu, kuslo ziedu, šo dūnu aizpūta ne sevišķi tikumisko pa­domu vējš, kurus trīs musketieri izteica savam draugam. Pakļau- damies sava laika ērmīgajām ieražām, d'Artanjans Parīzē sāka justies kā kaujas laukā, turklāt ne citādi kā Flandrijā: viņā pusē pānieši, šajā — sieviete. Visur vajadzēja cīnīties pret naidnieku un uzlikt kontribūcijas.

Nevaram gan noliegt, ka šobrīd d'Artanjans bija cildenāku un nesavtīgāku jūtu varā. Sīkpreču tirgotājs bija viņam stāstījis, ka esot bagāts. D'Artanjanam nebija grūti aptvert, ka, dzīvojot ar lik vientiesīgu vīru, kāds bija Bonasjē kungs, sievai vajadzēja būt ģimenes galvai un noteicējai par naudasmaku. Bet tas viss nebija ietekmējis jūtas, kas modās d'Artanjanā, kad viņš bija ieraudzījis Bonasjē kundzi; mīlestības sākumam gandrīz nemaz nebija piejaukts savtīgums. Mēs sakām «gandrīz nemaz», jo ap­ziņa, ka jauna, daiļa un gracioza sieviete ir arī bagāta, nevājina viņas iedvestās jūtas, bet spēcina.

Ar pārticību saistās daudz aristokrātisku sīkumu, kas izceļ skaistumu. Smalkas, baltas zeķītes, zīda kleita, mežģīņu apkaklīte, kājās glītas kurpītes, koša lente matos neglītu sievieti nepadarīs daiļu, toties daiļu padarīs skaistu, nemaz jau nerunājot par ro­kām, kas no visa tā daudz iegūst. Rokām, sevišķi sievietes ro­kām, jābūt bezdarbīgām, lai paliktu skaistas.

D'Artanjans, kā lasītājam labi zināms, jo mēs neesam slēpuši jaunā gaskoņa mantas stāvokli, tātad d'Artanjans nebija miljo­nārs. Viņš gan cerēja dienās par tādu kļūt, tomēr arī pats nedo­māja, ka šī laimīgā pārvērtība varētu norisināties drīz. Pagai­dām — cik šausmīgi būtu redzēt, ka iemīļotā ilgojas pēc tūkstoš niekiem, kas sagādā prieku sievietēm, un nespēt viņai uzdāvināt šos tūkstoš sīkos niekus. Ja sieviete ir bagāta, bet mīļākais na­bags, tad vismaz viņa pati var sev nopirkt to, ko viņš nespēj uz­dāvināt. Un, kaut gan parasti sieviete šos sīkos priekus sev sa­gādā ar vīra naudu, pateicību par tiem reti saņem viņš.

D'Artanjans bija kā radīts, lai kļūtu vismaigākais mīļākais, bet pagaidām viņš vēl bija padevīgs draugs. Viņa sapņojumos par nākotni līdzās iemīļotajai atradās vieta ari biedriem. Daiļā Bonasjē kundze bija tāda sieviete, ar kuru būtu glaimojoši pa­staigāties pa Sendenī klajumu vai Senžermēnas gadatirgu Atosa, Portosa un Aramisa sabiedrībā, kuru priekšā viņš labprāt palie­lītos ar šādu iekarojumu. Pēc ilgākas pastaigas rodas ēstgriba; d'Artanjans jau labu laiku bija to pamanījis. Sad un tad varētu sarīkot omulīgas pusdienas, kuras ieturot vienā pusē saskaries ar drauga roku, otrā — ar iemīļotās kājiņu. Un, beidzot, d'Artanjans iedomājās, ka grūtos brīžos, kad stāvoklis kļūtu draudīgs, viņam būtu iespējams izglābt draugus no sprukām.

Un kā tad ar Bonasjē kungu, ko d'Artanjans bija iedzinis va- jātaju rokās, skaļā balsī atteikdamies no viņa un paklusām ap­solīdamies viņu izglābt? Mums jāatzīstas lasītājiem, ka viņu d'Ar­tanjans nemaz neatcerējās un, ja arī reizēm atcerējās, tad uzreiz nodomāja: cik labi, ka sīkpreču tirgotājs ir tur, kur viņš ir. Mī­lestība ir visegoistiskākā no visām kaislībām.

Bet lai mūsu lasītāji neraizējas: ja arī d'Artanjans aizmirsis vai izliekas, ka ir aizmirsis savu mājsaimnieku, aizbildinādamies, ka nezinot, uz kurieni tas aizvests, tad mēs viņu neaizmirstam, mēs zinām, kur viņš atrodas. Tomēr pašreiz darīsim tāpat kā iemīlējies gaskonis — pie godājamā sīkpreču tirgotāja atgriezīsi­mies vēlāk.

Gremdēdamies sapņos par gaidāmajiem mīlas priekiem, saru­nādamies ar naksnīgo debesi un uzsmaidīdams zvaigznēm, viņš devās uz augšu pa Seršmidi vai, kā to tanīs laikos sauca, pa Šasmidi ielu. Tā kā viņš atradās Aramisa mājas tuvumā, tad no­domāja, ka derētu iegriezties pie drauga, lai paskaidrotu, kādēļ sūtījis Planšē ar uzaicinājumu nekavējoties ierasties «slazdā». Ja Aramiss bija mājās, kad ieradās Planšē, tad droši vien aizstei­dzās uz Fosuajē ielu, kur sastapa varbūt abus draugus, bet ne vieni, ne otri nevarēja zināt, ko tas viss nozīmē. D'Artanjans skaļi ieteicās:

— Man jādod paskaidrojums par traucējumu.

Bet klusībā viņš nodomāja, ka tā būs lieliska izdevība parunāt par mazo, glīto Bonasjē kundzi, kas jau bija piepildījusi ja ne viņa sirdi, tad vismaz domas. Ne jau no tā, kas iemīlējies pirmo reizi, var prasīt smalkjūtīgu klusēšanu. Pirmo mīlestību pavada tik vētrains prieks, ka tam jāļauj izlauzties uz āru, citādi tas no­slāpētu mīlētāju.

Parīze jau kopš vairākām stundām bija iegrimusi tumsā, ielas kļuva aizvien tukšākas. Senžermēna priekšpilsētas torņos pulk­stenis sita vienpadsmit. Laiks bija silts. D'Artanjans gāja pa ieliņu, kas veda pāri laukumam, kur tagad atrodas Asasa iela, dziļi ieelpodams smaržu piesātināto gaisu, ko naktsvējš atnesa no Vožirāra ielas apkaimes rasotajiem dārziem. No tālienes atplūda stingru slēģu apslāpētas dzērāju dziesmas, — tie dzīroja kādā no­males krodziņā. Nonācis ielas galā, d'Artanjans pagriezās pa kreisi. Māja, kurā dzīvoja Aramiss, atradās starp Kasēta un Ser- vandoni ielām.

Pārgājis pāri Kasēta ielai un jau saskatīdams drauga mājas durvis, virs kurām kļavas zari ar tanīs savijušos mežavīnu vei­doja plašu nojumi, d'Artanjans pēkšņi ieraudzīja kaut ko līdzīgu ēnai, kas izslīdēja no Servandoni ielas Sis «kaut kas» bija ieti­nies apmetnī, un sākumā d'Artanjans nodomāja, ka nācējs ir vīrietis, bet drīz vien, spriežot pēc nelielā auguma, nedrošās gai­tas un sīkajiem solīšiem, viņš saprata, ka tā ir sieviete. Turklāt šī sieviete šķita meklējam vajadzīgo māju, skatīdamās pacēla galvu, apstājās, gāja tālāk, atkal atgriezās. D'Artanjans jutās ieintere­sēts.

«Kā būtu, ja es viņai piedāvātos pakalpot?» viņš nodomāja. « Spriežot pēc sievietes gaitas, viņa ir jauna, varbūt arī daija. Jā, l)ct sieviete, kas tik vēlā stundā viena pati iziet uz ielas, noteikti dodas pie sava iemīļotā. Sērga! Iztraucēt viņas satikšanos — tas būtu slikts pazīšanās sākums.»

Bet jaunā sieviete pa to laiku gāja tikai uz priekšu, skaitīdama mājas un logus. Starp citu, tas neprasīja ne daudz laika, ne pūļu. Tanī ielas daļā bija tikai trīs mājas un vienīgi divi logi ielas pusē. Viens no tiem bija nelielai piebūvei, kura stiepās paralēli Aramisa mājai, otrs bija paša Aramisa logs.

«Sasodīts!» nodomāja d'Artanjans, kas piepeši bija atcerējies par teoloģijas doktora brāļameitu. «Sasodīts, tas tikai būtu joks, ja šī novēlojusies dūjiņa meklētu mūsu drauga māju! Nudien, tieši tā izskatās. Mans draugs Aramis, šoreiz es uzzināšu pa­tiesību.»

Un d'Artanjans, cik vien iespējams sarāvies, paslēpās vistum­šākajā ielas kaktā līdzās akmens solam, kas atradās kādā iedo­bumā.

Jaunā sieviete tuvojās. Par to, ka viņa ir jauna, liecināja ne tikai vieglā gaita; sieviete ieklepojās, un d'Artanjans dzirdēja, ka viņas balss skanēja spirgti. Jauneklis nodomāja, ka klepus droši vien ir norunāta zīme.

Vai nu viņa bija ar līdzīgu signālu saņēmusi atbildi, vai arī bez citu palīdzības nākusi pie pārliecības, ka ir sasniegusi mērķi, bet pēkšņi jaunā sieviete noteiktiem soļiem piegāja pie Aramisa loga un trīs reizes ar vienādiem starplaikiem pieklauvēja ar sa­liektu pirkstu pie aizvirtņa.

— Pie Aramisa loga! — d'Artanjans nomurmināja. — Ak jūs, svētuļa kungs! Te nu mēs redzam, kā jūs studējat teoloģiju!

Tikko bija atskanējuši trīs klauvējieni, logs iekšienē atvērās un aizvirtņu spraugās pavīdēja gaisma.

— Tā, tā! — ieteicās d'Artanjans, kas noklausījās nevis pie durvīm, bet pie loga. — Apmeklējums bija gaidīts. Tūlīt aizvir- tņus atvērs, un dāma iekāps pa logu. Lieliski!

Bet viņam par lielu pārsteigumu, aizvirtņi palika aizvērti. Vēl vairāk: gaisma, uz mirkli pavīdējusi, izdzisa, un viss atkal ieslīga tumsā.

D'Artanjans nolēma, ka tā tas ilgi nevar palikt, un turpinaja vērīgi skatīties un klausīties.

Viņam bija taisnība: pēc dažām sekundēm iekšienē atskanēja divi īsi klauvējieni.

Jaunā sieviete no ielas atbildēja ar vienu klauvējienu, un tad aizvirtņi pavērās.

Varat iedomāties, kā d'Artanjans sasprindzināja redzi un dzirdi. Diemžēl gaismas avots bija ienests blakusistabā. Tomēr jaunekļa acis bija paguvušas pierast pie tumsas. Turklāt mēdz apgalvot, ka gaskoņi, tāpat kā kaķi, varot nakti redzēt.

Tā ari d'Artanjans saredzēja, ka jaunā sieviete izvilka no ka­batas baltu vīstoklīti un strauji atritināja to. Izrādījās, ka tas bija mutautiņš. Atlocījusi to, viņa noradīja savam sarunas biedram uz mutautiņa stūri.

D'Artanjans atcerējās mutautiņu, ko bija atradis pie Bonasjē kundzes kājām, un tad to, ko bija atradis pie Aramisa kājām.

«Velns lai parauj, ko tie mutautiņi īsti nozīmē?»

No tas vietas, kur d'Artanjans stāvēja, viņš nevarēja saredzēt Aramisa seju,_ bet bija pārliecināts, ka ar dāmu, kas atradās uz ielas, sarunājās viņa draugs. Ziņkārība uzvarēja piesardzību, un, izmantodams to apstākli, ka abas aprakstītās scēnas darbojošās personas likās pilnīgi iegrimušas mutautiņa aplūkošanā, d'Ar­tanjans pameta savu slēptuvi un strauji kā zibens, tomēr pavi­sam klusītēm, pārskrēja pāri ielai un pieplaka pie mājas sienas izliekuma, no kurienes varēja pilnīgi pārredzēt Aramisa istabu.

Tur ieskatījies, viņš tikko neiekliedzās aiz pārsteiguma: ar nak­snīgo viešņu sarunājās nevis Aramiss, bet kāda sieviete. Diem­žēl tumsā d'Artanjans varēja izšķirt tikai viņas auguma apveidu, bet ne sejas vaibstus.

Sai mirklī sieviete, kas atradās istabā, izvilka no kabatas citu mutautiņu un apmainīja pret to, ko bija rādījusi atnācēja. Tad abas sievietes pārmija savā starpā dažus vārdus. Pēc tam aiz­virtņi atkal aizvērās. Sieviete, kas stāvēja uz ielas, pagriezās un trīs četru soļu attālumā pagāja garām d'Artanjanam, uzvilkdama dziļi pār seju kapuci. Bet bija jau par vēlu, d'Artanjans paguva ieraudzīt, ka tā ir Bonasjē kundze.

Bonasjē kundze! Aizdomas, ka tā ir viņa, d'Artanjanam bija modušās jau tad, kad viņa bija izvilkusi no kabatas mutautiņu. Bet bija šķitis pārāk neticami, ka Bonasjē kundze, aizsūtījusi pa­kaļ de Porta kungam, lai tas pavadītu viņu uz Luvru, pulksten pusdivpadsmitos naktī viena pati skraidītu pa Parīzes ielām, ris­kēdama no jauna krist gūstā.

Tātad te vajadzēja būt kādam ļoti svarīgam iemeslam. Un kas ir svarīgs divdesmit piecus gadus vecai sievietei? Mīlestība.

Bet vai viņa uzņēmās šādu risku sevis pašas vai kādas tre­šās personas labā? Šis jautājums tirdīja d'Artanjanu, kam greiz­sirdības dēmons jau krimta sirdi, it kā jauneklis būtu daiļās sie­vietes mīļākais.

Starp citu, bija kāds gluži vienkāršs ceļš, kā pārliecināties, kurp devās Bonasjē kundze: vajadzēja viņai sekot. Tas patiesi Inja tik vienkārši, ka d'Artanjans darīja to pavisam neapzinīgi un bez pārdomāšanas.

Bet Bonasjē kundze, pamanījusi jaunekli, kas atdalījās no sie­nas kā statuja no nišas, un ,dzirdēdama viņa soļus aiz mugu­ras, klusu iekliedzās un metās bēgt.

D'Artanjans dzinās viņai pakaļ. Viņš bez grūtībām panāca sievieti, kuru garais apmetnis ļoti kavēja. Nelaimīgā bija kļuvusi pavisam bezspēcīga — ne aiz noguruma, bet aiz bailēm, un, kad d'Artanjans viņai uzlika roku uz pleca, viņa pakrita uz viena ceļ­gala un aizžņaugtā balsī izdvesa:

— Nogaliniet mani, ja gribat, bet es nekā neteikšul

Apskāvis viņas augumu, d'Artanjans pacēla jauno sievieti un,

juzdams, ka viņa ir tuvu nesamaņai, steidzās nabadzīti nomieri­nāt, apliecinādams viņai savu padevību. Šādus apliecinājumus viņa nevērtēja augsti, jo tos var izteikt arī ar visļaunāko nodomu, bet balss, kas tos izteica, bija viss. Jaunajai sievietei šī balss likās pazīstama. Viņa atvēra acis, paskatījās uz vīrieti, kas bija viņu tik ļoti pārbaidījis, un, pazinusi d'Artanjanu, aiz prieka iekliedzās.

— O, tas esat jūs! — viņa sacīja. — Paldies Dievam!

— Jā, tas esmu es, — atsaucās d'Artanjans. — Pats Dievs mani sūtījis būt nomodā par jums.

— Vai tādēļ jūs man sekojāt? — koķeti pasmaidīdama, iejau­tājās jaunā sieviete, atguvusi savu parasto šķelmību. Viņas bai­les bija izgaisušas tai pašā mirklī, kad viņa pazina draugu cil­vēkā, ko bija uzskatījusi par ienaidnieku.

— Nē, atzīšos, ka ne, — d'Artanjans teica. — Gadījums no­veda mani jūsu ceļā. Redzēju kādu sievieti klaudzinām pie mana drauga loga …

— Pie jūsu drauga loga? — Bonasjē kundze viņu pārtrauca.

— Bez šaubām! Aramiss ir viens no maniem labākajiem drau­giem.

— Aramiss? Kas viņš ir?

— Neizliecieties! Vai gribat apgalvot, ka nepazīstat Aramisu?

— Pirmo reizi dzirdu šo vārdu.

— Tātad jūs pirmo reizi ieradāties pie šīs mājas?

— Protams.

— Un jūs nezinājāt, ka tanī dzīvo kāds jauneklis?

— Nē.

— Kads musketieris?

— Nezināju.

— Tātad jūs nemeklējāt viņu?

— Nekādā ziņā ne. Jūs taču pats skaidri redzējāt, ka es saru­nājos ar sievieti.

— Tas tiesa. Vai šī sieviete ir Aramisa draudzene?

— To es nezinu.

— Bet viņa taču dzīvo pie Aramisa?

— Tā nav mana darīšana.

— Kas viņa ir?

— Piedodiet, bet tas nav mans noslēpums.

— Dārgā Bonasjē kundze, jūs esat burvīga, bet tai pašā laikā visnoslēpumainākā sieviete…

— Vai no tā ko zaudēju?

— Nē, tieši otrādi, jūs esat valdzinoša.

— Tad sniedziet man roku.

— Labprāt. Un tālāk?

— Tālāk, pavadiet mani.

— Uz kurieni?

— Uz turieni, kurp es eju.

— Un kurp jūs ejat?

— To jūs redzēsiet, jo aizvedīsiet mani līdz durvīm.

— Vai man vajadzēs jūs uzgaidīt?

— Tas būs lieki.

— Jūs atgriezīsieties viena?

— Varbūt jā, varbūt nē.

— Vai cilvēks, kas jūs pavadīs, būs vīrietis vai sieviete?

— Es vēl nezinu.

— Bet es uzzināšu!

— Kā tā?

— Es pagaidīšu, lai redzētu, ar ko jūs iznāksiet.

— Tādā gadījumā — ardievu!

— Kā tā?

— Jūs vairs neesat man vajadzīgs.

— Bet jūs taču pati lūdzāt…

— Godavīra palīdzību, nevis spiega uzraudzību.

— Šis vārds ir par asu.

— Kā tad lai nosauc cilvēku, kas seko kādam pret tā gribu?

— Par ziņkārīgu.

— Šis vārds ir par maigu.

— Kundze, es redzu, ka man jāpadodas jūsu gribai.

— Kāpēc jūs pats sev laupījāt nopelnu un nedarījāt tā uzreiz?

— Vai nožēlošana nav nopelns?

— Un jūs patiesi nožēlojat?

— Es pats īsti nezinu. Bet vienu es zinu skaidri: apsolos darīt visu, ko vien vēlaties, ja atļausiet jūs pavadīt līdz turienei, uz kurieni ejat.

— Un pēc tam jūs mani atstāsiet?

— Jā.

— Un nemēģināsiet novērot, ar ko es iznākšu?

— Nē.

— Goda vārds?

— Muižnieka godavārds.

— Tad atjaujiet man atbalstīties uz jūsu rokas, un iesim.

D'Artanjans piedāvāja Bonasjē kundzei roku, viņa atbalstījās

uz tās, pa pusei smaidīdama, pa pusei vēl trīsēdama aiz pārdzī­votajām izbailēm, un abi devās uz augšu pa Arpa ielu. Te jaunā sieviete atkal šķita vilcināmies, kā bija darījusi jau Voži- rāra ielā, bet tad acīmredzot pēc kādām zīmēm bija pazinusi vajadzīgās durvis. Pieiedama pie tām, viņa sacīja:

— Tagad, mans kungs, esam galā. Tūkstoškārt pateicos par jūsu laipno palīdzību, kas mani paglāba no daudzām briesmām, kuras man vienai būtu draudējušas. Tagad ir pienācis mirklis, kad jums jāizpilda savs solījums, jo esmu sasniegusi mērķi.

— Vai atgriežoties jums vairs nebūs ne no kā jābaidās?

— Varbūt vienīgi no zagļiem.

— Vai tad tas nav nekas?

— Ko tie man varētu atņemt? Naudas man nav līdzi.

— Jūs aizmirstat skaisto, izšūto mutautiņu.

— Kuru?

— To, ko atradu pie jūsu kajam un iebāzu jums kabatā.

— Kļūsiet, nelaimīgais, jel kļūsiet! — jaunā sieviete iesaucās. — Vai gribat mani pazudināt?

— Tagad jūs pati redzat, ka jums vēl draud briesmas, ja pat viens vienīgs vārds jūs jau biedē, un jūs atzīstat, ka jūs būtu pazudināta, ja kāds izdzirdētu šo vārdu. Patiesi, kundze, — d'Ar­tanjans iesaucās, satverdams viņas roku un uzmezdams viņai de­dzīgu skatienu, — esiet vajsirdīgāka un uzticieties man! Vai jūs neesat izlasījusi manās acīs, ka pret jums manā sirdī ir tikai padevība un līdzjūtība?

— Tam es ticu, — Bonasjē kundze atteica. — Tāpēc es jums uzticētu katru savu noslēpumu, bet atklāt citu noslēpumus es ne­varu.

— Labi, tad es pats tos atklāšu, — d'Artanjans sacīja. — Tā kā šie noslēpumi var ietekmēt jūsu dzīvi, tad man tie jāizdibina.

— Piesargieties to darīt! — jaunā sieviete iesaucās tik no­pietni, ka d'Artanjans nevijus notrīsēja. — Neiejaucieties nekur, necentieties man palīdzēt veikt man uzliktos pienākumus. To es izlūdzos no jums simpātiju vārdā, kuras esmu jums iedvesusi, tā pakalpojuma vārdā, kuru esat man izdarījis un ko es nekad ne­aizmirsīšu. Ticiet maniem vārdiem. Nedomājiet vairs par mani, es jums vairs neeksistēju, izturieties tā, it kā mani nekad nebūtu redzējis.

— Vai Aramisam jādara tāpat kā man, kundze? — d'Artan­jans aizvainots jautāja.

— Nu jau otro trešo reizi jūs minat šo vārdu, bet es jums sacīju, ka nepazīstu šādu cilvēku.

— Jūs nepazīstat cilvēku, pie kura slēģa jūs klaudzinājāt? Piedodiet, kundze, tik lētticīgs es neesmu!

— Atzīstieties, ka esat izgudrojis šo personu, lai pavedinātu mani uz vaļsirdību.

— Es, kundze, nekā neesmu izgudrojis un runāju skaidru pa­tiesību.

— Un jūs apgalvojat, ka tanī mājā dzīvo kāds jūsu draugs?

— Es to apgalvoju un atkārtoju trešo reizi: tanī mājā dzīvo mans draugs, un viņa vārds ir Aramiss.

— Tas viss vēlāk noskaidrosies, — jaunā sieviete nomurmi­nāja. — Bet tagad, mans kungs, lūdzu klusējiet.

— Ja jūs varētu ieskatīties manā sirdī, — d'Artanjans sacīja, — jūs tanī redzētu tik lielu ziņkārību, ka apžēlotos par mani, un tik lielu mīlestību, ka šai pašā mirklī apmierinātu manu ziņkā­rību. No tiem, kas jūs mīl, nevajag baidīties.

— Mans kungs, jūs pārāk ātri runājat par mīlestību! — galvu purinādama, teica jaunā sieviete.

— Tāpēc, ka iemīlējos ātri un pirmo reizi mūžā, jo man vēl nav divdesmit1 gadu.

Jaunā sieviete slepus paskatījās uz d'Artanjanu.

— Klausieties, esmu jau uz pēdām, — viņš sacīja. — Pirms trim mēnešiem man tikko neiznāca divkauja ar Aramisu tieši dēļ tāda paša mutautiņa kā tas, ko jūs rādījāt sievietei, kas atradās viņa istabā. Esmu pārliecināts, ka mutautiņā bija tas pats ģer­bonis.

— Mans kungs, zvēru jums, ka jūs mani nogurdināt ar sa­viem jautājumiem, — jaunā sieviete sacīja.

— Bet padomājiet, kundze, jo jūs taču esat tik saprātīga: ja šis mutautiņš būtu atrasts pie jums, kad jūs bijāt aizturēta, — vai tas jūs nekompromitētu?

— Kāpēc, vai tie nav mani iniciāļi? K. B. — Konstance Bo­nasjē.

— Vai arī Kamilla de Bua-Trasī.

— Klusējiet, mans kungs, vēlreiz jums lieku pie sirds: klusē­jiet! Ja jūs nebiedē briesmas, kas draud man, tad padomājiet, ka arī jums draud briesmas.

— Man?

— Jā, jums. Par to, ka jūs mani pazīstat, ir apdraudēta jūsu brīvība un pat dzīvība.

— Tādā gadījumā es jūs vairs neatstāšu.

— Mans kungs, — lūdzoši izstiepdama rokas pret d'Artan­janu, ierunājās Bonasjē kundze, — mans kungs, debesu vārdā, piesaukdama pie jūsu karavīra un muižnieka goda, lūdzu jūs, ejiet projām! Dzirdiet, pulkstenis jau sit divpadsmit — šajā stundā mani gaida.

— Cienījamā kundze, — d'Artanjans palocīdamies sacīja,—ja ta lūdz, tad es nespēju atteikt. Neraizējieties, es aizeju.

— Un jūs man nesekosiet, nenovērosiet?

— Tūlīt pat atgriezīšos mājās.

— Es zināju, ka jūs esat godavīrs! — iesaucās Bonasjē kun­dze, sniegdama viņam vienu roku, bet otru uzlikdama uz vese- līša, kas karājās pie nelielām, iedobumā iekļautām durvīm.

D'Artanjans satvēra pasniegto roku un to dedzīgi noskūp­stīja.

— Ak, kaut es jūs nekad nebūtu ieraudzījis! — d'Artanjans iesaucās rupjā vientiesībā, ko sievietes nereti vērtē augstāk par laipniem glaimiem, jo tā ļauj ieskatīties domu dziļumos un pie­rāda, ka jūtas ņem pārsvaru pār saprātu.

— Nu nē, — Bonasjē kundze ieteicās gandrīz maigā balsī, paspiezdama roku d'Artanjanam, kurš vēl joprojām nebija pa­laidis vaļā viņas roku, — nē, es tā nevaru sacīt, jo, kas neizde­vās šodien, var izdoties nākamībā. Varbūt kādā jaukā dienā, kad būšu atbrīvota no klusēšanas, es apmierināšu jūsu ziņkārību!

— Un vai to pašu var cerēt arī mana mīlestība? — d'Artan­jans sajūsmā iesaucās.

— Šai ziņā nevēlos saistīties. Tas būs atkarīgs no jūtām, kā­das jūs spēsiet man iedvest.

— Tātad šodien, kundze …

— Šodien, mans kungs, esmu vēl tikai pateicīga.

— Jūs esat pārāk valdzinoša, — d'Artanjans skumji sacīja, — un manu mīlu noraidāt.

— Nē, bet pagaidām pieņemu tikai jūsu cēlsirdību. Tomēr ticiet, ka ir cilvēki, kas neaizmirst savus solījumus.

— O, jūs darāt mani par laimīgāko vīrieti pasaulē! Tikai ne­aizmirstiet šo vakaru, atcerieties savu solījumu.

— Neraizējieties, kad pienāks laiks, es atcerēšos visu. Bet ta­gad ejiet, debesu vārdā, jel ejiet! Es tiku gaidīta tieši divpadsmi­tos, un nu jau esmu nokavējusies.

— Piecas minūtes.

— Jā, bet zināmos apstākļos piecas minūtes šķiet pieci gad­simti.

— Kad cilvēks mīl.

— Kāpēc jūs domājat, ka mani negaida kāds iemīlējies?

— Jūs gaida kāds vīrietis? — d'Artanjans iesaucās.

— Atkal sāksies ķilda, — ieteicās Bonasjē kundze, un viņas lūpās pavīdēja smaids, kas pauda arī nepacietību.

— Nē, nē, es eju, es steidzos. Es jums ticu un vēlos, lai jūs ticētu manai padevībai, kaut arī šī padevība būtu līdzīga muļķī­bai. Palieciet sveika, kundze, ardievu!

Un, it kā nespēdams atlaist vaļā Bonasjē kundzes roku, viņš atrāvās no tās un skriešus aizsteidzās, bet jaunā sieviete satvēra veserīti un pieklauvēja pie durvīm tāpat kā iepriekš pie slēģiem: trīs reizes, lēni, ar vienādiem starplaikiem. Sasniedzis ielas krus­tojumu, d'Artanjans atskatījās: durvis atvērās, aizvērās, un sīk­preču tirgotāja daiļā sieva bija pazudusi.

D'Artanjans devās tālāk. Viņš bija solījies neizsekot Bonasjē kundzei un, kaut arī viņas dzīvība būtu atkarīga no tās vietas, kur viņa iegāja, vai no personas, kura viņu pavadīs, d'Artanjans tik un tā būtu steidzies uz mājām, jo bija devis vārdu, ka to darīs. Pēc piecām minūtēm viņš jau sasniedza Fosuajē ielu.

— Nabaga Atoss, — jaunais gaskonis murmināja. — Viņš droši vien nesaprot, ko tas viss nozīmē. Viņš būs aizmidzis, mani gaidīdams, vai arī atgriezies savās mājās, kur viņam būs pastās­tīts, ka viņa dzīvoklī bijusi sieviete. Atosa dzīvoklī sieviete! Kaut gan viena bija ari Aramisa dzīvoklī, — d'Artanjans turpināja. — Viss ir ļoti neparasti, un es labprāt gribētu zināt, kā tas beig­sies.

— Slikti, cienītais kungs, slikti, — atbildēja kāda balss, un d'Artanjans pazina, ka runātājs ir Planšē. Skaļi sarunādamies pats ar sevi, kā dažkārt atgadās, kad cilvēks ir par kaut ko ļoti noraizējies, d'Artanjans nemanot bija iegriezies koridorā, kura galā atradās kāpnes, kad veda uz viņa istabu.

— Kā slikti? Ko tu, nejēga, ar to gribi sacīt? — d'Artanjans noprasīja. — Kas tad ir noticis?

— Dažādas nelaimes.

— Kādas?

— Pirmkārt, arestēts Atosa kungs.

— Atoss arestēts! Kāpēc?

— Viņu atrada jūsu istabā un noturēja par jums.

— Un kas viņu arestēja?

— Sargi. Tos atveda melnie vīri, kurus jūs aiztrencāt.

— Kāpēc tad Atoss nepateica savu vārdu? Kāpēc nepaskaid­roja, ka nekā nezina par notikušo traci?

— To viņš nedarīja. Tieši otrādi, cienītais kungs, pienācis pie manis, viņš pačukstēja: «Pašreiz brīvība vajadzīga tavam kun­gam, nevis man, jo viņš zina visu un es nezinu nekā. Tie iedo­māsies, ka aizturējuši viņu, un tā viņam būs laiks rīkoties. Pēc trim dienām pateikšu, kas es esmu, un tiem vajadzēs mani at­brīvot.»

— Bravo, Atos! Cēlā sirds, — d'Artanjans jūsmoja. — šāda rīcība viņam raksturīga. Ko tad tie spiegi darīja?

— Četri aizveda Atosa kungu nezin uz kurieni, uz Bastīliju vai Forleveku. Divi palika šeit un kopā ar melnajiem vīriem iz­kratīja malu malas un paņēma visus papīrus. Un beidzot vēl divi pa visu kratīšanas laiku stāvēja pie ārdurvīm sardzē. Kad viņi bija savu padarījuši, visi aizgāja un pameta māju tukšu un durvis vaļā.

— Bet Portoss un Aramiss?

— Nesastapu viņus mājās, viņi neatnāca.

— Bet viņi var kuru katru mirkli ierasties, jo tu taču liki pateikt, ka es viņus gaidu?

— Jā, cienītais kungs.

— Labi, tad nekusties ne soli no šejienes. Ja viņi atnāktu, lad izstāsti, kas te notika, un pasaki, lai viņi uzgaida mani «Priežu čiekurā». Seit uzkavēties būtu bīstami, jo iespējams, ka māja tiek novērota. Steigšos pie de Trevila kunga paziņot par notikušo un tad uzmeklēšu viņus krodziņā.

— Labi, cienītais kungs.

— Bet tu te paliksi? Vai tev nebūs bail? — d'Artanjans jau­tāja, gribēdams iedrošināt savu sulaini.

— Esiet, kungs, bez bažām, — Planšē atbildēja. — Jūs mani vēl nepazīstat. Es esmu drošsirdīgs, kad saņemos. Galvenais man ir saņemties. Neaizmirstiet, ka esmu pikardietis.

— Lieliski! Tātad norunāts: tu drīzāk mirsi, nekā pametīsi savu posteni, — d'Artanjans sacīja.

— Jā, kungs, un nav nekā tāda, ko es nedarītu, lai pierādītu jums savu uzticību.

«Jauki!» d'Artanjans nodomāja. «Acīmredzot metode, kuru lietoju pret šo puisi, noteikti ir derīga. Vajadzības gadījumā tā būs atkal jāizmanto.»

Cik vien ātri jaudāja daudzajos skrējienos pagurušās kājas, d'Artanjans steidzās uz Kolombjē ielu.

De Trevila kungs nebija mājās. Viņa rota bija sardzē Luvrā. Viņš atradās kopā ar savu rotu Luvrā.

D'Artanjanam katrā ziņā vajadzēja satikt de Trevila kungu, lai paziņotu viņam par notikumiem. D'Artanjans nolēma mēģināt iekļūt Luvrā. Dez Esāra kunga gvardistu uniformai, kas jaunek­lim bija mugurā, vajadzēja noderēt par caurlaidi.

Viņš gāja pa mazo Augustīna ielu, tad nogriezās gar krast­malu uz Jaunā tilta pusi. Mirkli ienāca prātā doma pārcelties ar prāmi, bet, jau nokāpis lejā pie pārceltuves, viņš automātiski iebāza roku kabatā un attapās, ka nav naudas ar ko samaksāt pārcēlājam.

Sasniedzis Genego ielu, viņš ieraudzīja, ka no Dofena ielas iznāca divi cilvēki, kuru gaitā kaut kas pārsteidza d'Artanjanu. Viens no nācējiem bija vīrietis, otrs — sieviete.

Sieviete augumā ļoti atgādināja Bonasjē kundzi, un vīrietis bija pārsteidzoši līdzīgs Aramisam.

Turklāt sieviete bija ietinusies melnā apmetnī, kāds d'Artanja­nam bija palicis atmiņā, redzēts uz loga aizvirtņu fona Vožirāra ielā un uz durvju fona Laharpa ielā.

Vīrietis bija ģērbies musketieru uniformā.

Apmetņa kapuci sieviete bija uzvilkusi virs acīm, un vīrietis turēja sejai priekšā mutautiņu. Sāda piesardzība norādīja, ka abi vēlējās palikt nepazīstami.

Viņi uzgāja uz tilta. Turpat vajadzēja iet arī d'Artanjanam, jo viņš devās uz Luvru. D'Artanjans viņiem sekoja.

Drīz vien d'Artanjans jutās pārliecināts, ka sieviete ir Bonasjē kundze, bet vīrietis Aramiss.

Uzreiz viņa sirdī uzliesmoja greizsirdības modinātās aizdo­mas.

Viņš jutās divkārt pievilts: no drauga un no tās, kuru jau mīlēja kā savu mīļāko. Bonasjē kundze bija viņam zvērējusi pie visiem svētajiem, ka nepazīstot Aramisu, un pēc ceturtdaļstundas viņš redz jauno sievieti ejot zem rokas ar Aramisu.

D'Artanjans ne mirkli neapdomāja, ka sīkpreču tirgotāja daiļo sievu pazīst tikai trīs stundas, ka viņa nav tam parādā nekā vai­rāk kā tikai mazliet pateicības par atbrīvošanu no melno vīru ķet­nām un ka viņa nav tam nekā solījusi. Jauneklis jutās kā aiz­vainots mīļākais, pievilts un apsmiets. Aiz dusmām viņam iesitās sejā asinis, viņš noņēmās tūlīt pat visu noskaidrot.

Abi gājēji bija pamanījuši, ka viņiem tiek sekots, un viņi pie­lika soli. D'Artanjans gandrīz skriešus aizsteidzās viņiem garām, tad apgriezās, devās pretī un sadūrās ar abiem pie Samarietes sta­tujas, ko apspīdēja laterna, kas apgaismoja visu šo tilta daļu.

D'Artanjans nostājās viņiem priekšā, un arī viņi bija spiesti apstāties.

— Kungs, ko jūs vēlaties? — soli atkāpdamies, iejautājās musketieris, kura svešādā izruna pierādīja d'Artanjanam, ka sava pieņēmuma vienā daļā viņš maldījies.

— Tas nav Aramiss! — d'Artanjans iesaucās.

— Nē, mans kungs, nav Aramiss. Spriežot pēc jūsu izsauciena, jūs mani esat noturējis par kādu citu, tāpēc es jums piedodu.

— Jūs man piedodat! — izsaucās d'Artanjans.

— Jā, — nepazīstamais atteica. — Tāpēc laidiet mūs garām, jo mums nav nekā kopīga.

— Jums taisnība, kungs, — d'Artanjans sacīja, — ar jums man nav nekā kopīga, toties ar jūsu dāmu.

— Ar manu dāmu? Jūs viņu nepazīstat, — svešais teica.

— Jūs maldāties, kungs, es viņu pazīstu.

— Mans kungs, — Bonasjē kundze pārmetoši ierunājās,—jūs man devāt karavīra un muižnieka godavārdu, cerēju, ka varēšu uz to paļauties.

— Un es, kundze, — d'Artanjans apjucis nomurmināja,—jūs

man solījāt…

— Lūdzu, kundze, — svešais sacīja, piedāvādams Bonasjē kun­dzei atbalstam savu roku, — un iesim tālāk.

Apjucis, izbiedēts un nokaunējies par notikušo, d'Artanjans, rokas uz krūtīm sakrustojis, palika stāvot musketierim un Bonasjē kundzei ceļā.

Tad musketieris paspēra pāris soļu uz priekšu un nobīdīja d'Artanjanu pie malas.

D'Artanjans atlēca atpakaļ un izrāva zobenu. Tai pašā mirklī nepazīstamais strauji izrāva savējo.

— Milord, debesu vārdā! — iesaucās Bonasjē kundze, mezda­mās vidū starp abiem pretiniekiem un satverdama viņu zobenus.

— Milords! — d'Artanjans atkārtoja, pēkšņi visu sapratis. — Milords! Piedodiet, kungs, bet vai jūs būtu …

— Milords Bekingemas hercogs, — Bonasjē kundze klusu sacīja. — Un tagad jūs varat mūs visus pazudināt.

— Milord un jūs, kundze, piedodiet, tūkstoškārt lūdzu, atvai­nojiet, bet es mīlu, milord, un biju greizsirdīgs. Jūs, milord, zi­nāt, ko nozīmē mīlēt, tāpēc piedodiet man un sakiet, kā es varētu atdot savu dzīvību jūsu žēlastības labā.

— Jūs esat drošsirdīgs jauneklis, — Bekingems teica, snieg­dams d'Artanjanam roku, ko tas bijīgi paspieda. — Jūs piedāvā­jat man savus pakalpojumus, es tos pieņemu. Sekojiet mums soļu divdesmit attālumā līdz Luvrai un, ja kāds mums uzglūnētu, tad nogaliniet to!

D'Artanjans ar kailu zobenu rokā palaida Bonasjē kundzi un hercogu divdesmit soļus pa priekšu un tad sekoja viņiem, gatavs burtiski izpildīt Kārļa I dižciltīgā un elegantā ministra pavēli.

Par laimi jaunajam varonim tovakar neradās iespēja pierādīt hercogam savu padevību, un jaunā sieviete ar iznesīgo musketieri netraucēti iegāja pa Ešela ielas ieeju Luvrā.

D'Artanjans devās uz «Priežu čiekuru», kur sastapās ar Por­tosu un Aramisu, kas viņu gaidīja. Sīkāk nepaskaidrojis, kādēļ viņš tos traucējis, d'Artanjans tikai pateica, ka pats esot nokār­tojis lietu, kuras veikšanai domājis, ka būšot vajadzīga draugu palīdzība.

Un tagad, aizrāvušies stāstījumā, ļausim mūsu trim draugiem atgriezties katram savās mājās un sekosim pa Luvras koridoriem Bekingemas hercogam un viņa vedējai.