Trīs musketieri. 1 daļa

X SLAZDS SEPTIŅPADSMITAJĀ GADSIMTĀ

Slazds nav mūsu dienu izgudrojums. Līdzko sabiedrība veido­damās izgudroja kaut kādu policiju, šī policija izgudroja slazdu.

Tā kā mūsu lasītājiem Parīzes policijas žargons varbūt ir svešs un mēs mūsu literārajā darbā, kam nododamies jau piecpadsmit gadus, lietojam pirmo reizi šo vārdu attiecībā uz šādu iestādī­jumu, tad centīsimies paskaidrot, ko tas īsti nozīmē.

Kad kaut kādā mājā tiek arestēta kāda aizdomās turēta per­sona, par arestu nevienam nekā neizpauž un dzīvokļa pirmā is­tabā uzrīko lamatas: atstāj četrus piecus policistus, kas ielaiž iekšā katru, kurš klauvē, bet,tad durvis aizver un ienācēju aiztur. Tā divās trīs dienās gandrīz visi attiecīgā dzīvokļa pastāvīgie ap­meklētāji nokļūst aiz restēm.

Un to, lūk, sauc par slazdu.

Arī Bonasjē kunga dzīvoklī uzrīkoja slazdu, un katru, kas tur ieradās, kardināla kunga ļaudis aizturēja un nopratināja. Pats par sevi saprotams, ka d'Artanjana kunga apmeklētāji nepiedzī­voja nekādas nepatikšanas, jo viņa dzīvoklis atradās augšējā stāvā un uz to veda atsevišķa ieeja.

Viņu gan apmeklēja tikai viņa trīs draugi musketieri. Viņi visi nodevās meklējumiem, katrs savā veidā, bet līdz šim nebija nekā atraduši, nekā atklājuši. Atoss bija aizgājis pat tik tālu, ka iz­jautāja de Trevila kungu, un tas, ievērojot slavenā musketiera parasto nerunīgumu, ļoti pārsteidza kapteini. Bet de Trevila kungs nekā nezināja, izņemot to, ka tanī dienā, kad viņš pēdējo reizi bija redzējis kardinālu, karali un karalieni, kardināls izskatījies ļoti noraizējies, karalis uztraukts un karalienes piesarkušās acis skaidri norādījušas, ka viņa ir raudājusi vai slikti gulējusi. To­mēr šis pēdējais apstāklis de Trevilu maz pārsteidzis, jo kara­liene kopš apprecēšanās bieži pavadīja bezmiega naktis un rau­dāja.

De Trevila kungs atkārtoti lika Atosam pie sirds, lai viņš pa­devīgi kalpojot karalim un it īpaši karalienei, un lūdza, lai mus­ketieris to pašu atgādinot arī saviem biedriem.

D'Artanjans neizkustējās no mājām. Savu istabu viņš bija pār­vērtis par observatoriju. Pa logu viņš novēroja tos, kurus sagai­dīja arests. Tā kā viņš bija uzlauzis grīdu, izcēlis parketa dēlī­šus, tad no apakšstāva istabas, kur notika nopratināšanas, viņu atdalīja tikai plānie griesti, un viņš sadzirdēja visu, kas tika ru­nāts starp pratinātājiem un apsūdzētām personām.

Pratināšana, pirms kuras aizturēto cilvēku rūpīgi izkratīja, gandrīz vienmēr tika formulēta šādi:

— Vai Bonasjē kundze jums uzdevusi nodot kaut ko viņas vīram vai kādai citai personai?

— Vai Bonasjē kungs jums uzdevis nodot kaut ko viņa sievai vai kādai citai personai?

— Vai viņi ir jums uzticējuši kādu noslēpumu?

«Ja viņi kaut ko zinātu, tad tā netincinātu,» d'Artanjans no­domāja. «Bet ko viņi grib izdibināt? Vai Bekingemas hercogs atrodas Parīzē un vai viņš jau saticies vai norunājis satikties ar karalieni?»

D'Artanjans apstājās pie šīs domas, un, spriežot pēc visa dzirdētā, šī doma bija diezgan ticama.

Pagaidām slazds darbojās nepārtraukti un d'Artanjana mod­rība neatslāba.

Otrā dienā pēc nabaga Bonasjē apcietināšanas, pulksten devi­ņos vakarā, kad Atoss nupat bija aizgājis, lai dotos pie de Tre­vila kunga, bet Planšē, kas vēl nebija uzklājis gultu, ķērās pie šī darba, pie apakšstāva durvīm atskanēja klauvējiens. Durvis tūlīt atvērās un atkal aizvērās: kāds bija iegājis slazdā.

D'Artanjans metās uz to vietu, kur grīda bija izlauzta, nogū­lās uz vēdera zemē un klausījās.

Drīz vien atskanēja kliedzieni, tad vaidi, kurus, kā varēja sa­prast, kāds centās apslāpēt. Par pratināšanu nebija ne runas.

«Velns lai parauj! Šķiet, ka tā ir sieviete,» d'Artanjans nodo­māja. «Viņa tiek izkratīta un pretojas… Tie rīkojas ar varu… Nelieši!»

D'Artanjans bija prātīgs jauneklis, tomēr viņam bija ļoti grūti savaldīties, lai neiejauktos apakšstāva istabā notiekošajā scēnā.

— Bet es jums saku, ka esmu šīs mājas saimniece! Kungi, es jums saku, ka esmu Bonasjē kundze, esmu karalienes dienestā! — nelaimīgā sieviete kliedza.

— Bonasjē kundze! — d'Artanjans nomurmināja. — Vai tie­šām man būs laimējies atrast to, kuru visi meklē?

— Tieši jūs mēs gaidījām, — pratinātāji sacīja.

Sievietes balss aizvien vairāk noslāpa. Lejā atskanēja trok­šņaina kņada. Acīmredzot upuris pretojās, cik nu viena sieviete var pretoties četriem vīriešiem.

— Laidiet mani… laid… — sievietes balss nomurmināja, un pēc tam bija dzirdamas tikai neartikulētas skaņas.

— Viņi tai aizbāž muti, tūlīt viņi to aizvedīs! — iesaucās d'Artanjans, uzlēkdams kājās kā uz atsperēm. — Manu zobenu! A, tas ir,man pie sāniem. Planšē!

— Jā, kungs?

— Skrien ātri un uzmeklē Atosu, Portosu un Aramisu. Kāds no visiem trim droši vien būs mājās, varbūt pat būs atgriezušies jau visi. Lai viņi paņem ieroci un nāk šurp, lai viņi steidzas. Pagaidi, nupat atcerējos: Atoss ir pie de Trevila kunga.

— Bet kurp jūs, kungs, pats dosieties?

— Izkāpšu pa logu, lai drīzāk nokļūtu lejā, — d'Artanjans atbildēja. — Tu aizbāz caurumu parketā, noslauki grīdu, izej pa durvīm un skrien, kurp tev liku.

— Kungs, ak vai, cienījamais kungs! Jūs nositīsieties! — Planšē gaudās.

— Jel klusē, tu stulbeni! — d'Artanjans uzsauca. Un, pieķē­ries pie palodzes, nolēca no otrā stāva, kas par laimi nebija se­višķi augsts; viņš pat neieskrambājās.

Tūlīt pat viņš pieklauvēja pie durvīm, nočukstēdams:

— Tagad es arī tikšu noķerts peļu slazdā, bet lai Dievs ir žēlīgs tiem kaķiem, kas uzdrošināsies pieskarties tādai pelei!

Tikko veseris bija noklaudzējis pie durvīm, troksnis iekšā no­rima, tuvojās soļi, durvis atvērās, un d'Artanjans ar atvāztu zo­benu rokā iedrāzās Bonasjē kunga dzīvoklī. Durvis aizvērās, tās, bez šaubām, iedarbināja atspere.

Tad pārējie nelaimīgās Bonasjē mājas iedzīvotāji, kā arī tu­vākie kaimiņi izdzirdēja negantu brēkšanu, mīdīšanos, zobenu šķindoņu un mēbeļu stumdīšanu. Un brīdi vēlāk tie, kas, trokšņa pārsteigti, bija piegājuši pie loga, lai paskatītos, kas tur īsti ir par traci, varēja redzēt, ka Bonasjē dzīvokļa durvis tika atrau­tas, pa tām nevis izgāja, bet izlidoja kā pārbiedēti kraukļi četri melnā ģērbušies tēvaiņi, pamezdami zemē un gar galda stūriem savu spārnu spalvas, ar citiem vārdiem sakot — apģērbu skran­das un apmetņu driskas.

Jāatzīst, ka d'Artanjans uzvarēja bez sevišķām pūlēm, jo tikai viens no policistiem bija bruņojies, un tas pats aizstāvējās vienīgi skata pēc. Trīs pārējie gan bija mēģinājuši jaunekli nosist, laiz­dami darbā krēslus, ķebļus un podus. Bet pietika gaskonim ar zobenu mazliet ieskrambāt šos varoņus, un dūša viņiem uzreiz saskrēja papēžos. Desmit minūšu laikā d'Artanjans viņus pilnīgi sakāva un kļuva par uzvarētāju kaujas laukā.

Kaimiņi, kas ar tanīs pastāvīgu kautiņu un sadursmju laikos parīziešiem raksturīgu aukstasinību bija atvēruši savus logus, aizvēra tos, tikko redzēja, ka četri melniei vīri aizmūk: viņi no­jauta, ka pagaidām tracis beidzies.

Turklāt bija vēls, un toreiz, tāpat kā tagad, Luksemburgas pils apkaimē ļaudis mēdza agri doties pie miera.

Palicis divatā ar Bonasjē kundzi, d'Artanjans pievērsās viņai: nelaimīgā sieviete gandrīz nesamaņā gulēja atzveltnes krēslā. D'Artanjans ar ātru skatienu nopētīja Bonasjē kundzi.

Tā bija valdzinoša gadus divdesmit piecus vai divdesmit sešus veca sieviete, tumšmate ar zilām acīm, mazliet uzrauktu degun- tiņu, skaistiem zobiem un maigi rožainu sejas krāsu. Ar to to­mēr izbeidzās īpašības, kuras varētu pavedināt uzskatīt viņu par augstāko aprindu dāmu. Rokas bija baltas, bet ne smalki veido­tas. Tāpat arī kājas neliecināja, ka viņa būtu augstas kārtas sie­viete. Par laimi d'Artanjans vēl nepaguva raizēties par šādiem sīkumiem.

Aplūkodams Bonasjē kundzi un, kā jau teicām, nonācis līdz viņas kājām, d'Artanjans ieraudzīja uz grīdas smalku batista mut­autiņu, ko pēc sava paraduma pacēla. Mutautiņa stūrī bija tas pats ģerbonis, ko viņš bija redzējis uz tā mutautiņa, kura dēļ viņam ar Aramisu tikko nebija iznākusi cīņa uz dzīvību un nāvi.

Kopš tās reizes d'Artanjans skatījās ar neuzticību uz ģerbo­ņiem rotātiem mutautiem, tāpēc, ne vārda neteikdams, viņš pa­celto mutautiņu iebāza Bonasjē kundzei kabatā.

Tai mirklī Bonasjē kundze atguva samaņu. Viņa atvēra acis un šausmās paskatījās apkārt. Redzēdama, ka istaba ir tukša un viņa ir viena ar savu atbrīvotāju, Bonasjē kundze uzsmaidīdama sniedza jauneklim rokas. Viņas smaids bija ļoti valdzinošs.

— Mans kungs, — viņa ierunājās, — jūs mani izglābāt. At­ļaujiet jums pateikties.

— Kundze, esmu darījis tikai to, ko manā vietā būtu darījis katrs muižnieks, — d'Artanjans sacīja. — Jums nav par ko man pateikties.

— Nē, mans kungs, nē, un es ceru pierādīt, ka neesat sniedzis pakalpojumu nepateicīgai. Bet ko gribēja šie cilvēki, kurus es sā­kumā noturēju par zagļiem? Un kāpēc šeit nav Bonasjē kunga?

— Šie cilvēki bija ne mazāk bīstami par zagļiem, jo viņi ir kardināla kunga aģenti. Kas attiecas uz jūsu laulāto draugu Bo­nasjē kungu, tad viņa šeit nav tāpēc, ka vakar tika arestēts un aizvests uz Bastīliju.

— Mans vīrs Bastīlijā! — Bonasjē kundze iesaucas. — Ak

Dievs, ko tad viņš ir nodarījis? Nabaga cilvēks — viņš taču ir pati nevainība!

Pār jaunās sieviete izbiedēto seju pārslīdēja it kā smaids.

— Ko viņš nodarījis, kundze? — d'Artanjans sacīja. — Es domāju, ka viņa vienīgais noziegums ir tas, ka viņam ir tā laime un reizē arī nelaime būt jūsu vīram.

— Mans kungs, tātad jūs zināt…

— Es zinu, kundze, ka jūs bijāt nolaupīta.

— Bet vai jūs zināt, kas bija mani nolaupījis? O, ja jūs to zināt, tad pasakiet!

— Kāds četrdesmit līdz četrdesmit piecus gadus vecs tumšma- tis ar rētu pie kreisajiem deniņiem.

— Pareizi, pareizi! Bet kā viņu sauc?

— Viņa vārdu es nezinu.

— Un mans vīrs zināja, ka esmu nolaupīta?

— Viņam ar vēstuli par to paziņoja pats nolaupītājs.

— Un vai viņam bija kādas aizdomas par šā notikuma iemeslu? — Bonasjē kundze apmulsdama jautāja.

— Man liekas, viņš uzskatīja, ka te iejaukta politika.

— Sākumā es par to šaubījos, bet tagad domāju tāpat kā viņš. Tātad krietnais Bonasjē kungs ne mirkli nešaubījās par mani…

— Nē, kundze, tieši pretēji: viņš ļoti lepojās ar jūsu saprātī­gumu un it īpaši mīlestību.

Otrreiz tikko jaušams smaids pārslīdēja pār daiļās jaunās sie­vietes sārtajām lūpām.

— Bet kā jums izdevās izbēgt? — d'Artanjans jautāja.

— Izmantoju mirkli, kad mani atstāja vienu, un, tā kā kopš šā rīta man bija kļuvis skaidrs manas nolaupīšanas iemesls, tad ar palagu palīdzību nolaidos pa logu lejā. Cerēdama šeit sastapt savu vīru, steidzos uz šejieni.

— Lai stātos viņa aizsardzībā?

— Ak nē, es skaidri zināju, ka mans nabaga krietnais vīrs nespēj mani aizsargāt. Bet viņš varēja izdarīt mums citu pakal­pojumu, tāpēc gribēju viņu brīdināt.

— Par ko?

— Tas nav mans noslēpums, tāpēc nevaru jums to atklāt.

— Piedodiet, kundze, ka atļaušos jums aizrādīt: man šķiet, šeit nav izdevīga vieta vaļsirdīgai sarunai. Policisti, kurus es pa­dzinu, atgriezīsies ar papildspēkiem. Ja viņi mūs šeit atradīs, tad esam pazuduši. Es gan aizsūtīju pakaļ trim saviem draugiem, bet nevar zināt, vai viņi ir mājās.

— Jā, jā, jums taisnība! — Bonasjē kundze izbijusies iesau­cās. — Bēgsim, glābsimies!

Pie šiem vārdiem viņa paņēma d'Artanjanu aiz rokas un strauji vilka uz durvīm.

— Bet uz kurieni bēgt? — jautāja d'Artanjans. — Kur meklēt glābiņu?

— Vispirms attālināsimies no šīs mājas un tad redzēsim.

Jaunā sieviete un jauneklis, pat neaizvēruši durvis, aizsteidzās

pa Fosuajē ielu, tad iegriezās Fosēmesjē le Prensa ielā un ap­stājās tikai Svētā Sulpīcija laukumā.

— Un ko mēs tagad darīsim? — d'Artanjans jautāja. — Uz kurieni lai es jūs aizvedu?

— Atzīšos, ka nezinu, ko jums atbildēt, — Bonasjē kundze sacīja. — Biju nodomājusi aizsūtīt savu vīru pie de Porta kunga, lai no viņa izzinātu, kas Luvrā norisinājies pēdējās trijās dienās un vai man nebūs bīstami tur ierasties.

— Es taču arī varu aiziet pie de Porta kunga, — d'Artan­jans teica.

— Bez šaubām. Nelaime tikai viena: Bonasjē kungu Luvrā pazīst un viņu tur ielaistu, turpretī jūs nepazīst, un jums durvis būs slēgtas.

— Blēņas! — d'Artanjans atteica. — Droši vien pie kādas Luvras ieejas jums ir padevīgs durvju sargs, kas uz paroli…

Bonasjē kundze cieši paskatījās uz jaunekli.

— Ja es jums pateiktu šo paroli, — viņa sacīja, — vai jūs to tūlīt aizmirstu, tiklīdz būtu to izmantojis?

— Goda vārds, muižnieka godavārds! — d'Artanjans aplie­cināja tik sirsnīgi, ka par viņa solījumu nevarēja šaubīties.

— Labi, es jums ticu. Jūs droši vien esat krietns jauneklis. Varbūt jūsu nākotne atkarīga no jūsu uzticības un padevības.

— Bez solījumiem es pēc labākās sirdsapziņas darīšu, ko spēšu, lai pakalpotu karalim un sagādātu patikšanu karalienei, — d'Artanjans sacīja. — Rīkojieties ar mani kā ar draugu.

— Bet kur jūs mani pa to laiku noslēpsiet?

— Vai jums nav neviena paziņas, pie kura de Porta kungs varētu jūs uzmeklēt?

— Nē, es nevienam nevaru uzticēties.

— Pagaidiet, — d'Artanjans ieteicās. — Mēs esam netālu no Atosa dzīvokļa. Jā, pareizi.

— Kas ir šis Atoss?

— Viens no maniem draugiem.

— Bet ja viņš ir mājās un redzēs mani?

— Viņš nav mājās. Ielaidīšu jūs viņa dzīvoklī un atslēgu pa­ņemšu līdzi.

— Un ja viņš pārnāks mājās?

— Viņš nepārnāks tik drīz, un, ja arī pārnāktu, tad viņam pateiks, ka esmu atvedis kādu sievieti un šī sieviete atrodas viņa dzīvoklī.

— Tas taču mani ļoti sakompromitēs!

_ — Vai jums nav vienalga? Jūs tur neviens nepazīst. Turklāt mēs atrodamies tādā stāvoklī, ka varam neievērot parasto pieklā­jību.

— Labi, iesim pie jusu drauga. Kur viņš dzīvo?

— Ferū ielā, pāris soļu no šejienes.

— Ejam.

Abi atkal steidzās tālāk. Kā d'Artanjans bija paredzējis, Atoss nebija mājās. D'Artanjans paņēma atslēgu, ko viņam kā Atosa draugam aizvien deva bez iebildumiem, uzkāpa pa kāpnēm un ieveda Bonasjē kundzi dzīvoklītī, ko esam jau agrāk aprakstījuši.

— Jūtieties kā mājās, — d'Artanjans sacīja. — Pagaidiet — kad aiziešu, ieslēdzieties un durvis atdariet tikai tad, ja dzirdēsiet šādus trīs klauvējienus. — Un viņš pieklauvēja trīs reizes: divas reizes pēc kārtas un diezgan skaļi, trešo reizi pēc brītiņa un klu­sāk. •

— Labi, un tagad ir mana kārta dot norādījumus, — Bonasjē kundze teica.

— Es klausos.

— Dodieties uz Luvru pie ieejas no Ešela ielas puses un pra­siet pēc Zermēna.

— Labi. Un tālāk?

— Viņš jums jautas, ko jūs vēlaties, un tad atbildiet divus vārdus: Tura un Brisele. Tad viņš uzreiz izpildīs jūsu pavēli.

— Un ko lai viņam pavēlu?

— Uzmeklēt de Porta kungu, karalienes kambarsulaini.

— Un kad viņš to būs uzmeklējis un de Porta kungs iera­dīsies?

— Tad atsūtiet viņu pie manis.

— Labi, bet kur un kad es jūs atkal redzēšu?

— Vai jūs ļoti gribētu mani atkal redzēt?

— Protams.

— Tad atļaujiet man par to parūpēties un neraizējieties.

— Paļaujos uz jūsu vārdu.

— Paļaujieties droši.

D'Artanjans atvadījās no Bonasjē kundzes, uzmezdams viņai aizrautīgāko skatienu, kādā vien bija iespējams iekļaut piemīlīgās sievietes sīko augumiņu. Kāpdams lejā, d'Artanjans dzirdēja, ka viņa aizslēdza durvis. Kā vēja spārniem viņš aiztrauca uz Luvru. Kad viņš no Ešela ielas puses sasniedza pils ieeju, pulkstenis sita desmit. Visi nupat aprakstītie notikumi bija norisinājušies pus­stundas laikā.

Viss notika tā, kā Bonašjē kundze bija paredzējusi. Izdzirdis paroli, Zermēns palocījās. Pēc desmit minūtēm Ports ieradās durvju sarga istabiņā. īsos vārdos d'Artanjans viņam visu izstās- lija un paziņoja, kur Bonasjē kundze atrodas. Ports divas rei­zes atkārtoja adresi un tad steidzās uz izeju, tomēr pēc soļiem desmit strauji atgriezās.

— Jaunekli, — viņš uzrunāja d'Artanjanu, — došu jums vienu padomu.

— Kādu?

— Jums var rasties nepatikšanas sakara ar notikušo.

— Jūs domājat?

— Jā. Vai jums nav kāds draugs, kam pulkstenis ir vēlāks?

— Un tad?

— Apmeklējiet viņu, lai viņš varētu apliecinat, ka pusdesmi- tos esat bijis pie viņa. Juristi to sauc par «alibi».

D'Artanjanam padoms šķita saprātīgs. Viņš ņēma kājas pār pleciem un aizjoza pie de Trevila kunga, taču negāja vis kopā ar visiem viesistabā, bet lūdza atļauju ieiet kapteiņa kabinetā. Tā kā d'Artanjans bija pastāvīgs apmeklētājs, tad apkalpotājs viņa lū­gumu izpildīja bez iebildumiem un devās paziņot de Trevila kun­gam, ka tā tautietim esot kas svarīgs sakāms un tādēļ viņš lū­dzot audienci. Pēc minūtēm piecām de Trevila kungs ienāca ka­binetā un jautāja d'Artanjanam, ar ko varot viņam pakalpot un kas viņu pavedinājis ierasties tik vēlā stundā.

— Piedodiet, mans kungs! — sacīja d'Artanjans, kas bija iz­mantojis brīdi, kamēr palika viens kabinetā, lai atbīdītu atpakaļ pulksteņa rādītāju par trim ceturtdaļstundām. — Es domāju, ka pulksten deviņos un divdesmit piecās minūtēs vēl nav par vēlu ierasties pie jums.

— Deviņi un divdesmit piecas minūtes! — iesaucās de Trevila kungs, paskatīdamies pulkstenī. — Tas taču nevar būt!

— Raugieties pats, tad jūs pārliecināsieties, — d'Artanjans teica.

— Pareizi, — de Trevila kungs piekrita. — Es domāju, ka ir vēlāks. Stāstiet, kas jums uz sirds.

D'Artanjans ņēmās plaši un gari stāstīt par karalieni, uzticēja de Trevilam savas bažas par viņas majestāti, paziņoja, ko bija dzirdējis par kardināla nodomiem pret Bekingemu, turklāt ru­nādams tik mierīgi un pārliecināti, ka de Trevila kungs viņam pilnīgi noticēja, jo vairāk tāpēc, ka ari pats, kā jau savā laikā sacījām, bija pamanījis ko jaunu kardināla, karaļa un karalienes attiecībās.

Kad pulkstenis nosita desmit, d'Artanjans atvadījās no de Tre­vila kunga, kas pateicās viņam par sniegtajām ziņām, vēl lieku reizi piekodināja uzticīgi un padevīgi kalpot karalim un_karalie­nei un tad atgriezās salonā. Bet d'Artanjans, nokāpis lejā, pēkšņi atcerējās, ka aizmirsis savu spieķi, tāpēc ātri atkal uzkapa augša, iegāja kabinetā, pagrieza pulksteņa radītāju pareizaja vietā, lai nākošajā dienā neviens nekā nevarētu manīt, un tad, droši pārlie­cināts, ka tagad viņam būs liecinieks, kas varēs pieradīt viņa alibi, atkal nokāpa lejā un pēc brītiņa jau atradās uz ielas.