Trīs musketieri. 1 daļa

IX IEZĪMĒJAS d'ARTANJANA RAKSTURS

Kā jau Atoss un Portoss bija paredzējuši, pēc pusstundas d'Artanjans atgriezās. Ari šoreiz viņam nebija laimējies notvert nepazīstamo, kas bija pazudis kā uz burvja mājienu. Ar zobenu rokā izskraidījis visas apkārtējās ielas, viņš nebija atradis ne­vienu, kas līdzinātos meklējamam, un beidzot izdarīja to, ar ko viņam varbūt būtu vajadzējis iesākt, proti: viņš pieklaudzināja pie durvīm, pret kurām nepazīstamais bija atbalstījies. Bet viņš velti desmit divpadsmit reizes pēc kārtas piedauzīja ar koka veserīti — neviens neatsaucās, un, trokšņa pievilinātie kaimiņi, izsteigušies uz savu durvju sliekšņa vai pabāzuši degunu pa logu, viņam

apgalvoja, ka šo māju, kurai visas durvis tiešām bija noslēgtas, jau pusgadu neviens neapdzīvojot.

Kamēr d'Artanjans skraidīja pa ielām un pēc tam dauzījās pie durvīm, tikmēr abiem musketieriem bija paguvis pievienoties arī Aramiss, tā ka, atgriezdamies savā istabā, d'Artanjans atrada visu sabiedrību pilnā skaitā.

— Nu kā? — trīs musketieri reizē iejautājās, redzēdami ienā­kam d'Artanjanu, kam piere bija aprasojusi ar sviedriem un seja dusmās izvaikstīta.

— Nu kā! — viņš atsaucās, nomezdams zobenu gultā. — Šim cilvēkam jābūt pašam velnam, viņš pazuda kā rēgs, kā ēna, kā gars.

— Vai jus ticat parādībām? — Atoss jautaja Portosam.

— Es ticu tikai tam, ko esmu redzējis, un, tā kā parādības neesmu redzējis, tad arī tām neticu.

— Bībele mums liek tām ticēt, — sacīja Aramiss, — jebšu Zāmuela ēna parādījās Zaulam. Tas ir ticības dogmats, kuru es, Portos, uzskatu par neapšaubāmu.

— Lai nu viņš būtu cilvēks vai velns, miesa vai ēna, ilūzija vai īstenība, bet viņš ir dzimis man par lāstu, jo ar savu bēgšanu izjaucis mums lielisku darījumu. Tādu darījumu, kurā, mani kungi, varētu nopelnīt simt pistoles un varbūt pat vēl vairāk.

— Kā tā? — Portoss un Aramiss vienā balsī iejautājās.

Atoss, kā parasti izvairīdamies no vārdiem, tikai jautājoši pa­skatījās uz d'Artanjanu.

— Planšē, — d'Artanjans sacīja savam kalpam, kas tieši to­brīd pabāza galvu pa durvju spraugu, cenzdamies kaut cik no­klausīties sarunu, — noej pie manas mājas īpašnieka Bonasjē kunga un palūdz, lai viņš uzsūta mums pusduci pudeļu Božansī vīna. Es to cienu vairāk par visiem.

— Kas tad tas! — iesaucās Portoss. — Vai tad jūsu mājas saimnieks jums atvēris kredītu?

— Jā, — d'Artanjans atbildēja, — sākot no šodienas. Un esiet bez bažām, ja vīns nebūs labs, aizsūtīsim viņu pameklēt citu.

— Izmantot vajag, bet ne ļaunprātīgi, — Aramiss pamācoši teica.

— Es vienmēr esmu sacījis, ka d'Artanjans ir visgudrākais no mums četriem, — piebilda Atoss un, izteicis savu uzskatu, uz ko d'Artanjans atbildēja ar palocīšanos, atkal iegrima parastajā klusēšanā.

— Izstāstiet jel beidzc^t, kas te īsti notika? — Portoss mudi­nāja.

— Jā, — Aramiss piekrita, — uzticiet mums, dārgais draugs, savu noslēpumu, ja tikai ar to netiek aizskarts kādas dāmas gods. Tādā gadījumā labāk neizpaudiet nekā.

— Neraizējieties, — d'Artanjans sacīja. — Ar to, ko es jums pastāstīšu, netiks aizskarts neviena cilvēka gods.

Un viņš atstāstīja saviem draugiem vārdu pa vārdam sarunu, kas bija norisinājusies starp viņu un mājas saimnieku, aizrādī­dams, ka godājamā mājsaimnieka sievas nolaupītājs esot tas pats nepazīstamais, ar kuru pašam d'Artanjanam iznākusi sadursme Mengā.

— Darījums nav slikts, — teica Atoss, lietpratīgi nogaršojis vīnu un ar galvas mājienu norādījis, ka arī vīns viņam šķiet labs.

— No šī krietnā vīra varēs izvilkt piecdesmit vai sešdesmit pisto­les. Mums tikai jāizlemj, vai piecdesmit sešdesmit pistoļu dēļ ir vērts riskēt ar četrām galvām.

— Bet neaizmirstiet, ka te runa ir par kādu sievieti, — d'Ar­tanjans sacīja, — par nolaupītu sievieti, kura, bez šaubām, ir apdraudēta un varbūt pat tiek spīdzināta, un tas viss tikai tāpēc, ka viņa ir uzticīga savai pavēlniecei!

— Uzmanīgāk, d'Artanjan, uzmanīgāk! — Aramiss brīdināja.

— Manuprāt, jūs pārāk ņemat pie sirds šīs Bonasjē kundzes lik­teni. Sieviete ir radīta mums par postu, viņa ir visa ļaunuma avots.

Dzirdot šos Aramisa vārdus, Atoss sarauca uzacis un sāka kodīt lūpas.

— Es neraizējos par Bonasjē kundzi, — d'Artanjans iesaucās,

— bet par karalieni, ko karalis pametis, kardināls vajā un kurai jānoskatās, ka cita pēc citas krīt viņas piekritēju galvas.

— Kāpēc viņa mīl tos, kurus mēs neieredzam vairāk par vi­siem — spāniešus un angļus?

— Spānija ir viņas dzimtene, — d'Artanjans atbildēja, — un ir gluži dabiski, ka viņa mīl spāniešus, jo tie ir viņas dzimtās malas ļaudis. Kas attiecas uz jūsu otro pārmetumu, tad esmu dzirdējis, ka viņa mīlot nevis angļus, bet vienu angli.

— Jā, un, goda vārds, — sarunā iejaucās Atoss, — ir jāatzīst, ka šis anglis ir mīlestības cienīgs. Nekad neesmu redzējis cilvēku, kas izskatītos cēlāks par viņu.

— Turklāt viņš ģērbjas tā kā neviens cits, — Portoss jūsmoja.

— Biju todien Luvrā, kad viņam izbira pērles. Es arī atradu di­vas un, pie joda, pārdevu tās par desmit pistolēm gabalā. Vai tu, Aramis, arī pazīsti viņu?

— Tikpat daudz, cik jūs, mani kungi, jo es biju viens no tiem, kuri viņu aizturēja Amjēnas dārzā, kur mani bija ievedis karalie­nes staļļmeistars de Pitanža kungs. Toreiz es vēl biju seminārā un man likās, ka šis notikums var dziļi aizvainot karali.

— Un tomēr, ja es zinātu, kur atrodas Bekinghemas her­cogs, — d'Artanjans sacīja, — es būtu gatavs paņemt viņu aiz rokas un aizvest pie karalienes, kaut vai tikai tādēļ, lai nokaitinātu kardinālu. Jo mūsu īstenais, vienīgais un mūžīgais ienaidnieks, mani kungi, ir kardināls, un, ja mums rastos izdevība viņu nežē­līgi izjokot, es būtu ar mieru riskēt ar savu galvu.

— Tātad sīkpreču tirgotājs jums, d'Artanjan, sacīja, ka Be- kingems esot ar viltotu vēstuli atvilināts uz Parīzi? — Atoss jautāja.

— Karaliene baidoties, ka tā esot noticis.

— Pagaidiet, — pēkšņi ieteicās Aramiss.

— Kas noticis? — Portoss jautāja.

— Turpiniet vien, es cenšos atcerēties dažus apstākļus.

— Tagad esmu pārliecināts, — d'Artanjans sacīja, — ka šīs sievietes nolaupīšana saistās ar notikumiem, par kuriem mēs ru­nājam, un varbūt pat ar Bekingema ierašanos Parīzē.

— Tam gaskonim tik ir galviņa! — Portoss ar apbrīnu ietei­cās.

— Es labprāt klausos, kad viņš runā, — sacīja Atoss.—Man patīk viņa izruna.

— Mani kungi, paklausieties! — Aramiss aicināja.

— Klausāmies, ko teiks Aramiss! — trīs draugi iesaucās.

— Vakar es atrados pie kāda mācīta teoloģijas doktora, pie kura reizēm konsultējos.

Atoss pasmaidīja.

— Viņš dzīvo attālā, maz apdzīvotā kvartālā, — Aramiss tur­pināja, — jo tas atbilst viņa gaumei un profesijai. Tai mirklī, kad izgāju no viņa mājas …

Te Aramiss aprāvās.

— Kas tad notika tai mirklī, kad jūs izgājāt no viņa mājas? — klausītāji jautāja.

Aramiss šķita cīnāmies ar sevi kā cilvēks, kas sācis tekoši melot un pēkšņi uzduras neparedzētam šķērslim. Bet trīs draugu acis neatlaidīgi raudzījās viņā un ausis kāri gaidīja turpinā­jumu — atkāpties vairs nevarēja.

— Sim doktoram ir brāļameita, — Aramiss turpināja.

— A-ā! Brāļameita! — Portoss novilka.

— Ļoti cienījama dāma, — Aramiss paskaidroja.

Trīs draugi sāka smieties.

— Ja jūs smiesieties vai apšaubīsiet manus vārdus, tad jūs vairāk nekā nedabūsiet zināt, — Aramiss brīdināja.

— Mēs ticēsim kā muhamedāņi un būsim mēmi kā katafalki, — Atoss nosolījās.

— Tad es turpināšu, — teica Aramiss. — Šī brāļameita reizēm apmeklē savu tēvoci. Vakar viņa nejauši bija ieradusies pie dok­tora tai pašā laikā, kad es, un man iznāca viņu pavadīt līdz ka­rietei.

— Ak tad viņai ir kariete, šai doktora brāļameitai? — Por- loss pārtrauca, jo viens no viņa lielākajiem trūkumiem bija ne­valdāma mēle. — Jauka paziņa, mans draugs.

— Portos, esmu jums jau vairākkārt aizrādījis, ka jūs esat ļoti nesmalkjūtīgs, un tas jums nāk par Jaunu pie sievietēm.

— Kungi, kungi, lieta ir nopietna! — uzsauca d'Artanjans, kas nojauta notikuma būtību. — Tāpēc pacentīsimies nejokot. Tur­piniet, Aramis, turpiniet.

— Pēkšņi kāds gara auguma tumšmatis ar muižnieka manie­rēm… starp citu, d'Artanjan, tas atgādina jūsu nepazīstamo.

— Varbūt viņš tas bija, — d'Artanjans atteica.

— Iespējams… Viņš man tuvojās piecu sešu vīru pavadībā, kuri viņam sekoja desmit soļu atstatumā, un, pienācis klāt, Joti laipni sacīja: «Hercoga kungs un jūs, kundze,» — pievērsdamies dāmai, kas atbalstījās uz manas rokas …

— Doktora brāļameitai?

— Jel klusējiet, Portos! — Atoss apsauca. — Jūs esat necie­šams.

— «Esiet tik laipns un iekāpiet šajā karietē, nemēģiniet preto­ties vai sacelt troksni.»

— Viņš noturēja jūs par Bekingemu! — d'Artanjans iesaucās.

— Laikam gan, — Aramiss piekrita.

— Un dāmu? — jautāja Portoss.

— Par karalieni! — sacīja d'Artanjans.

— Pilnīgi pareizi, — Aramiss apstiprināja.

— Sis gaskonis ir tīrais velns! — Atoss iesaucās. — Viņš visu pamana.

— Patiešām, augumā un stājā Aramiss atgādina skaisto her­cogu, — Portoss teica. — Bet man liekas, ka musketiera apģērbs…

— Man bija mugurā garš apmetnis, — Aramiss paskaidroja.

— Jūlija mēnesī, pie joda! — Portoss iesaucās. — Vai tad tavs doktors baidās, ka tevi kāds var pazīt?

— Es vēl saprotu, ka spiegu varēja maldināt augums, — Atoss teica, — bet seja …

— Man galvā bija liela platmale, — Aramiss sacīja.

— Dievs tēvs! — Portoss iesaucās. — Cik liela piesardzība vajadzīga, lai studētu teoloģiju!

— Kungi, — d'Artanjans viņus pārtrauca. — Nezaudēsim laiku ar blēņošanos. Izklīdīsim katrs uz savu pusi un meklēsim sīkpreču tirgotāja sievu, — tā ir visas intrigas atslēga.

— Tik zemas kārtas sieviete! Vai tiešām jūs, d'Artanjan, tā domājat? — Portoss, nicīgi izstiepis lūpas, jautāja.

— Viņa ir karalienes uzticības persona de Porta krust­meita. Vai es jums to nestāstīju? Turklāt iespējams, ka viņas majestāte šoreiz tīši meklēja atbalstu tik zemu. Augstmaņu gal­vas redzamas jau pa gabalu, un kardinālam ir laba redze.

— Lai notiek! — Portoss sacīja. — Bet papriekš vienojieties ar sīkpreču tirgotāju par atlīdzību, turklāt par krietnu atlīdzību.

— Tas būtu lieki, — d'Artanjans teica, — jo man šķiet, ja arī viņš mums neatlīdzinās, tad atlīdzību saņemsim no citas puses.

Sai mirklī kāpnēs atskanēja steidzīgu soļu troksnis, durvis brīkšķēdamas atvērās, un nelaimīgais sīkpreču tirgotājs ieskrēja istabā, kur draugi apspriedās.

— Kungi! — viņš iesaucās. — Glābiet mani, debesu vārdā, glābiet! Četri vīri ieradušies mani apcietināt. Glābiet mani! Glā­biet!

Portoss un Aramiss pietrūkās kājās.

— Acumirkli! — iesaucās d'Artanjans un pamāja, lai viņi bāž atpakaļ makstī pa pusei izvilktos zobenus. — Šeit nav vajadzīga drosme, bet saprāts.

— Bet mēs taču nevaram pieļaut… — Portoss pretojās.

— Ļaujiet rīkoties d'Artanjanam, — Atoss pārtrauca. — Es vēlreiz atkārtoju: viņš ir gudrākais no mums visiem. Kas attiecas uz mani, tad paziņoju, ka es viņam paklausīšu. Rīkojies, d'Artan­jan, kā uzskati par vajadzīgu.

Šai mirklī priekšistabas durvīs parādījās četri gvardisti, bet, ieraudzījuši stāvam četrus musketierus ar zobeniem pie sāniem, aprāvās un neuzdrošinājās iet tālāk.

— Nāciet iekšā, kungi, nāciet iekšā! — d'Artanjans skaļi aici­nāja. — Šeit jūs esat manā mājoklī, un mēs visi esam uzticīgi karaļa un kardināla kunga kalpi.

— Tātad jūs, kungi, nepretosieties, ja izpildīsim saņemtās pa­vēles? — jautāja viens no viņiem, acīm redzami nodaļas priekš­nieks.

— Tieši pretēji, kungi, — vajadzības gadījumā esam gatavi sniegt jums atbalstu.

— Ko viņš tur runā? — Portoss nomurmināja.

— Tu esi nejēga, — Atoss sacīja. — Ciet klusu!

— Bet jūs man solījāt… — nelaimīgais sīkpreču tirgotājs klusu sūkstījās.

— Mēs varam jūs izglābt tikai tad, ja paši paliekam brīvi, — d'Artanjans ātri un klusu teica. — Bet, ja mēs tagad mēģināsim jūs aizstāvēt, mūs apcietinās kopā ar jums.

— Man tomēr liekas …

— Nāciet, kungi, nāciet, — d'Artanjans skaļi sacīja. — Man nav iemesla aizstāvēt šo kungu. Redzēju viņu šodien pirmo reizi, un, lai viņš pats pastāsta, kādā sakarībā — viņš nāca pieprasīt no manis īres maksu. Vai tas tiesa, Bonasjē kungs? Atbildiet!

— Tā ir skaidra patiesība, — uzrunātais atsaucās. — Bet mus­ketiera kungs nepateica …

— Ne vārda par mani, par maniem draugiem un it īpaši par karalieni, citādi jūs pazudināsiet visus un ari pats neizglābsie­ties, — d'Artanjans pačukstēja nelaimīgajam sīkpreču tirgotājam. — Rīkojieties, kungi, vediet projām šo vīru!

Un d'Artanjans iegrūda pilnīgi apjukušo tirgotāju sargiem rokās, sacīdams:

— Jūs esat plukata, mans dārgais! Jūs nākat prasīt naudu 110 manis, no musketiera! Marš, uz cietumu! Kungi, es vēlreiz atkārtoju: vediet viņu uz cietumu un paturiet aiz atslēgas, cik vien ilgi iespējams, lai es pagūstu samaksāt īri.

Gūstītāji izplūda pateicības vārdos un dzīrās vest projām savu upuri.

Bet, kad viņi jau sāka iet lejā, d'Artanjans uzsita uz pleca viņu vadītājam un sacīja:

— Vai jūs neiedzertu uz manu veselību un es uz jūsējo?

Un jauneklis pasteidzās piepildīt divas glāzes ar Božansī vīnu, par kuru varēja pateikties Bonasjē devīgajai rokai.

— Tas man būs liels gods, — gūstītāju vadītājs sacīja.—Pie­ņemu ar pateicību.

— Tātad uz jūsu veselību, cienītais … kā jūs sauc?

— Buarenars.

— Buarenara kungs!

— Uz jūsējo, cienījamais kungs! Vai atjausiet jautāt, kā jūs sauc?

— D'Artanjans.

— Uz jūsu veselību, d'Artanjana kungs!

— Un pāri visam — uz karaļa un kardināla veselību! — it kā dziļi saviļņots, iesaucās d'Artanjans.

Gūstītāju vadonis varbūt šaubītos par d'Artanjana vārdu pa­tiesīgumu, ja vīns būtu slikts, bet vīns bija labs, un viņš noticēja.

— Kādu nejēdzību jūs izstrādājāt? — Portoss sašutis sacīja, kad gūstītāju vadonis bija pievienojies saviem padotajiem un četri draugi palikuši vieni. — Kauns un negods! Četri musketieri at­ļauj arestēt nelaimīgu vīru, kas atsteidzies pie viņiem pēc palī­dzības! Dižciltīgs muižnieks saskandina glāzi ar spiegu!

— Portos, — teica Aramiss, — Atoss jau tev sacīja, ka tu esi nejēga, un es pievienojos viņa domām. D'Artanjan, tu esi izcils cilvēks, un, kad tu reiz tiksi de Trevila kunga vietā, tad lūgšu, lai tu man palīdzi kļūt par klostera priekšnieku.

— Es nekā vairs nesaprotu! — Portoss iesaucās. — Tātad jūs atzīstat d'Artanjana rīcību par pareizu?

— Pie joda, protams! — teica Atoss. — Ne tikai atzīstu par pareizu, bet pat apsveicu.

— Un tagad, kungi, — d'Artanjans sacīja, nemaz nepūleda- mies Portosam izskaidrot savu rīcību, — visi par vienu un viens par visiem — tā būs mūsu devīze! Vai piekrītat?

— Bet… — Portoss iesāka.

— Pacel roku un zvēri! — Atoss un Aramiss reizē iesaucās.

Nespēdams nesekot viņu piemēram, gan klusu pie sevis lādē­damies, Portoss pacēla roku, un četri draugi vienā balsī atkārtoja d'Artanjana teiktos vārdus:

— Visi par vienu, viens par visiem.

— Labi. Un tagad katrs ejiet uz savām mājām, — d'Artan­jans sacīja, it kā visu mūžu būtu tikai pavēlējis. — Un esiet uz­manīgi, jo kopš šī mirkļa mēs esam kara stāvoklī ar kardinālu.