Trīs musketieri. 1 daļa

XXIX DZĪŠANĀS PĒC EKIPĒJUMA

No četriem draugiem visvairāk noraizējies noteikti bija d'Ar­tanjans, kaut gan viņam kā gvardam bija daudz vieglāk ekipēties nekā musketieru kungiem, kas visi bija izcili augstmaņi. Taču mūsu jaunais gaskonis, kā lasītājs jau būs varējis novērot, bija apdomīgs un gandrīz paskops un tai pašā laikā (kā izskaidrot šādu pretrunu?) gandrīz vēl godkārīgāks par Portosu. Pašreiz d'Artanjanu nomāca gan ne tikai raizes par godkāres apmierinā­šanu, bet arī mazāk patmīlīga rakstura nemiers: lai arī kur viņš apvaicājās, nekur nekā jauna par Bonasjē kundzi nedabūja zināt. De Trevila kungs bija runājis ar karalieni par nelaimīgo sievieti; karaliene nezināja, kur atrodas sīkpreču tirgotāja jaunā sieva, un bija apsolījusies likt viņu meklēt, bet šis solījums bija diezgan nenoteikts un d'Artanjanu nemaz nenomierināja.

Atoss neizgāja no savas istabas; viņš bija nolēmis nespert ne soli, lai sadabūtu ekipējumu.

— Mums vēl atlikušas divas nedēļas laika, — viņš sacīja sa­viem draugiem. — Ja nekā nebūšu atradis vai, pareizāk sakot, ja nekas neatradīs mani pa šo laiku, tad, būdams pārāk labs kato­lis, lodi pierē es sev neielaidīšu, bet uzsākšu ķildu ar četriem viņa eminences gvardiem vai ar astoņiem angļiem un cīnīšos tik ilgi, kamēr viens no viņiem mani nogalinās, kas, ievērojot viņu skait­lisko pārākumu, noteikti notiks.

Portoss, rokas uz muguras salicis, staigāja pa istabu un, galvu kratīdams, sacīja:

— Es realizēšu savu nodomu.

Aramiss, noraizējies, nesakārtotiem matiem, vispār neteica nekā.

No visām šīs bēdīgajām pazīmēm skaidri bija redzams, ka draugu kompānijā valda izmisums.

Sulaiņi savukārt, tāpat kā Hipolita kaujas zirgi, ņēma dzīvu dalību savu kungu skumjajā liktenī. Musketons kaltēja maizi un uzkrāja sausiņus; Bazēns, kas vienmēr bija ļoti dievbijīgs, tagad pa baznīcām vien dzīvoja; Planšē sita mušas; un Grimo, kas pat šajā vispārējā postā nepārkāpa sava kunga noteikto klusēšanu, izdvesa tik smagas nopūtas, kuras varētu iežēlināt pat akmeņus.

Trīs draugi, — jo, kā jau teicām, Atoss bija nozvērējies ne­spert ne soli, lai sagādātu sev ekipējumu, — trīs draugi tagad izgāja no mājām agrā rīta stundā un atgriezās vakarā vēlu. Viņi klaiņoja pa ielām, cītīgi pētīdami ielas bruģi, it kā meklēdami, vai kāds gājējs nav tur pametis savu naudas maku. Šķita, ka viņi dzen kādas pēdas, tik vērīgi viņi aplūkoja visu, kas gadījās ceļā. Sastapdamies viņi pārmija cits ar citu izmisušus skatienus, gluži kā jautādami: «Vai atradi kaut ko?»

Tā kā Portosam pirmajam bija iešāvies prātā kāds nodoms, ko viņš neatlaidīgi bija apsvēris, tad viņš arī pirmais ķērās pie rīkošanās. Mūsu godājamais Portoss bija uzņēmīgs cilvēks. Kādu dienu d'Artanjans ieraudzīja Portosu, kas devās uz Sent-Lē baz­nīcas pusi, un, neizprotamas dziņas vedināts, sāka viņam sekot. Pirms ieiešanas svētajā vietā musketieris uzsmailēja ūsas un no­glaudīja ķīļbārdiņu, un tas vienmēr mēdza liecināt, ka viņam ir kareivīgi nodomi. Tā kā d'Artanjans centās palikt nepamanīts, tad Portoss arī nodomāja, ka neviens viņu nav redzējis. Iegājis baznīcā, Portoss atslējās pret kādu kolonu; d'Artanjans, kas bija viņam sekojis, atslējās pret to pašu kolonnu otrā pusē.

Pašreiz tika teikts sprediķis, un baznīcā bija daudz ļaužu. Por­toss izmantoja šo izdevību, lai aplūkotu sanākušās sievietes. Pa­teicoties Musketona pūlēm un rūpībai, musketiera izskats nemaz nenodeva raizes, kas krimta viņa sirdi. Tiesa gan, viņa platmale bija mazliet apbružāta, spalva mazliet noplukuši, izšuvumi diezgan nespodri, mežģīnes krietni izirušas, bet baznīcas pustumsā visi šie sīkumi notušējās, un Portoss joprojām bija tas pats skaistais Portoss.

Uz sola, kas atradās vistuvāk kolonnai, pret kuru bija atslējies Portoss un arī d'Artanjans, sēdēja jau pavītuši daiļava ar melnu aubi galvā. Viņa bija mazliet nodzeltējusi, mazliet izkāmējusi, to­mēr turējās stalti un augstprātīgi. Portoss slepus pameta acis uz šo dāmu un pēc tam ļāva skatienam aizslīdēt pa baznīcas jomu.

Dāma te sarkdama, te bālēdama savukārt šad tad uzmeta zi­benīgu skatienu vējainajam Portosam, un tas tūdaļ jo dedzīgāk vērās kaut kur baznīcas dziļumā. Bija acīm redzami, ka Portosa manevrs milzīgi gāja pie sirds dāmai ar melno aubi galvā, jo viņa sakodīja sev lūpas līdz asinīm, berzēja degungalu un izmi­susi grozījās uz sēdekļa.

Portoss, to redzēdams, no jauna uzsmailēja ūsas, otrreiz no­glauda ķīļbārdiņu un sāka raidīt mājienus kādai skaistulei, kas sēdēja pie pašas luktas un bija ne tikai skaista, bet bez šaubām arī dižciltīga dāma, jo viņai aiz muguras stāvēja nēģerēns, kas bija atnesis spilventiņu, uz kura viņa metās ceļos, un kalpotāja, kas turēja rokā ar ģerboni rotātu somu lūgšanu grāmatas neša­nai, kuru dāma tagad lasīja.

Dāma ar melno aubi galvā, izsekojusi Portosa šaudīgajiem skatieniem, uztvēra, ka tie allaž apstājas pie dāmas ar samta spil­ventiņu, nēģerēnu un kalpotāju.

Portoss pa to laiku ņēmās kā negudrs: viņš mirkšķināja ar acīm, lika pirkstus pie lūpām, raidīja ugunīgus skatienus, kas pa­tiešām apsvilināja atraidīto, pavītušo daiļavu.

Viņa beidzot, iesizdama sev pa krūtīm un it kā teikdama cmea culpa» [18] , izdvesa tik skaļu «hm!», ka visi baznīcēni, pat dāma ar sarkano spilvenu, paskatījās uz viņu, taču Portoss nelikās ne zi­nis. Kaut gan bija visu skaidri sapratis, viņš tēloja kurlu.

Dāma ar sarkano spilvenu bija ļoti daiļa un darīja lielu iespaidu uz dāmu ar melno aubi galvā, kura saskatīja viņā bīs­tamu sāncensi; lielu iespaidu uz Portosu, kam viņa šķita nesalī­dzināmi skaistāka par dāmu ar melno aubi galvā; lielu iespaidu uz d'Artanjanu, kas viņā pazina dāmu no Mengas, no Kalē un Duvras un kuru jaunā gaskoņa vajātājs, nepazīstamais ar rētu pie deniņiem, bija godājis par milēdiju.

Neizlaizdams no acīm dāmu ar sarkano spilvenu, d'Artanjans turpināja vērot Portosa stiķus, kuri viņu ļoti uzjautrināja; viņš noprata, ka dāma ar melno aubi galvā ir prokurora laulātā drau­dzene, kas dzīvo Lāču ielā, jo tā atradās gluži netālu no Sent- Lē baznīcas.

Tālāk d'Artanjans secināja, ka Portoss cenšas prokurora ma­dāmai atmaksāt par Santijī piedzīvoto neveiksmi, kad viņa bija izrādījusi tik lielu sīkstulību attiecībā uz savu maku.

D'Artanjans ievēroja arī to, ka neviens, gluži it neviens neat­bildēja uz Portosa laipnībām. Viss bija tikai māņi un iedomas, bet vai patiesai mīlestībai, īstai greizsirdībai vienīgā īstenība nav māņi un iedomas?

Sprediķošana beidzās. Prokurora madāma devās uz svētītā ūdens trauka pusi, bet Portoss aizsteidzās viņai priekšā un iemērca traukā nevis vienu pirkstu, bet visu roku. Prokurora madāma pa­smaidīja, domādama, ka Portoss cenšas viņas labā, bet tūlīt pat piedzīvoja sāpīgu vilšanos: kad viņa bija trīs soļu attālumā no musketiera, tas novērsās un sāka cieši skatīties uz dāmu ar sar­kano spilvenu, kura bija piecēlusies un nēģerēna un kalpotājas pavadībā nāca uz izeju.

Kad dāma ar sarkano spilvenu atradās līdzās Portosam, viņš izvilka roku no svētītā ūdens trauka, daiļā dievlūdzēja ar saviem smalkajiem pirkstiņiem pieskārās pie Portosa milzīgās ķepas, pa­smaidīdama pārmeta krustu un izgāja no baznīcas.

Tas nu prokurora dzīvesbiedrei bija par daudz; viņa vairs nešaubījās, ka aizgājušajai dāmai ir mīlestības sakars ar Por­tosu. Bijusi viņa dižciltīga dāma, viņa noteikti būtu paģībusi, bet, tā kā viņa bija tikai prokurora sieva, tad apmierinājās ar to, ka apvaldītā niknumā ieteicās:

— Ak tā, Portosa kungs! Un man jūs nepiedāvājat svētīto ūdeni?

Izdzirdis viņas balsi, Portoss sarāvās kā cilvēks, kas atmostas pēc simt gadu miega.

— Ku… kundze! — viņš iesaucās. — Jūs esat šeit? Kā iet jūsu vīram, mīļajam Koknāra kungam? Vai viņš vēl arvien ir tāds pats sīkstulis? Kur man bija acis, ka pa visu sprediķa laiku, kurš ilga pāris stundu, es jūs nepamanīju?

— Sēdēju, mans kungs, jums gluži blakus, bet jūs mani ne­pamanījāt tāpēc, ka redzējāt vienīgi daiļo dāmu, kurai nupat pa­sniedzāt svētīto ūdeni.

Portoss tēloja apjukumu.

— A, — viņš novilka, — jūs ievērojāt…

— Vajadzētu būt aklai, lai to neredzētu.

— Jā, tā ir viena hercogiene, mana draudzene, — viņš nevē­rīgi paskaidroja. — Mums ļoti grūti satikties, tāpēc ka viņas vīrs ir ļoti greizsirdīgs, un viņa bija man paziņojusi, ka ieradīsies šodien šajā nožēlojamā baznīcā, šajā nomalē, tikai tādēļ, lai re­dzētos ar mani.

— Portosa kungs, vai būsiet tik laipns un piedāvāsiet man elkoni uz piecām minūtēm? — prokurora madāma jautāja. — Es labprāt mazliet patērzētu ar jums.

— Labprāt, kundze, — atbildēja Portoss, pats sev pamirkšķi­nādams ar acis kā spēlmanis, kas pavīpsnā par veiklo gājienu, ko grasās izdarīt.

Sai mirklī, sekodams milēdijai, garām pagāja d'Artanjans un, pamezdams acis uz Portosu, pamanīja viņa triumfējošo skatienu.

Izdarīdams tā neiedomājami vieglprātīgā laikmeta vaļīgajiem tikumiem atbilstošu slēdzienu, d'Artanjans nodomāja: «šis pui­sis jau nu gan sadabūs sev ekipējumu noteiktajā laikā!»

Padodamies savas prokurora madāmas rokas spiedienam kā laiva padodas stūrei, Portoss nonāca līdz Senmagluāra klostera nomaļai alejai, kas abos galos bija aizsprostota ar turniketiem. Dienu šeit bija redzami tikai ubagi, kas kaut ko zelēja, un bērni, kuri rotaļājās.

— Portosa kungs! — iesaucās prokurora madāma, pārliecinā­jusies, ka, izņemot parastos šī stūrīša apmeklētājus, neviens cits viņus nevar ne ne redzēt, ne dzirdēt. — O, Portosa kungs, man lie­kas, ka jūs esat liels siržu lauzējs!

— Es, kundze? — krūtis izgāzdams, Portoss ieprasījās. — Kā­pēc jūs tā domājat?

— Un mājieni pa sprediķa laiku, un svētītais ūdens? Šī dāma ar nēģerēnu un kalpotāju ir vismaz kāda princese.

— Ak dievs, nē, jūs maldāties, — Portoss atteica, — viņa ir tikai hercogiene.

— Un sulainis, kas viņu gaidīja pie durvīm, un kariete ar pa­rādes livrejā ģērbtu kučieri uz bukas?

Portoss nebija ievērojis ne sulaini, ne karieti, bet Koknara kun­dze ar greizsirdīgas sievietes acīm bija redzējusi visu.

Portoss nožēloja, ka uzreiz nebija pataisījis dāmu ar sarkano spilvenu par princesi.

— Ak, Portosa kungs, jūs esat skaistuļu luteklis! — prokurora madāma nopūzdamās turpināja.

— Varat iedomāties, ka ar tādu izskatu, ar kādu daba mani apveltījusi, mīlas dēku man netrūkst, — Portoss sacīja.

— Dievs tēvs! Cik ātri vīrieši aizmirst! — acis paceldama uz debesīm, prokurora madāma teica.

— Man šķiet, ka ne tik ātri kā sievietes, — Portoss sacīja. — Jo, kundze, es par sevi varu droši sacīt, ka esmu bijis jūsu upuris, kad ievainots, gandrīz mirstošs, tiku pamests no ārstiem. Es, slavenas ģimenes atvase, biju paļāvies uz jūsu draudzību un tikko nenomiru, papriekš no ievainojumiem, pēc tam aiz bada tanī nožēlojamajā Šantijī mājvietā, bet jūs ne reizi nepagodinājāt ar atbildi dedzīgās vēstules, kuras jums tiku rakstījis.

— Bet Portosa kungs, — nomurmināja prokurora madāma, kas juta, ka, salīdzinot ar tālaika dižciltīgo dāmu rīcību, viņa tiešām bijusi vainīga.

— Es, kas jūsu dēļ upurēju baronesi de …

— Es zinu.

— Grāfieni de …

— Portosa kungs, nemokiet mani.

— Hercogieni de …

— Portosa kungs, esiet augstsirdīgs!

— Jums taisnība, kundze, es neturpināšu.

— Mans vīrs negrib ne dzirdēt par naudas aizdošanu.

— Koknāra kundze, vai atceraties pirmo vēstuli, ko man rak­stījāt? Man tā iespiedusies atmiņā.

Prokurora madāma smagi nopūtās.

— Jāsaka arī, ka summa, kuru jūs lūdzāt aizdot, — viņa sa­cīja, — bija mazliet par lielu.

— Koknāra kundze, es devu jums priekšroku. Man vajadzēja tikai aizrakstīt hercogienei de… Neminēšu viņas vārdu, jo es sievieti nekad nekompromitēju. Bet es skaidri zinu, ka man būtu vajadzējis tikai aizrakstīt viņai un viņa uzreiz atsūtītu man pus­otrus tūkstošus.

Prokurora madāmai noritēja asara.

— Portosa kungs, — viņa teica, — zvēru jums, ka par to esmu bargi sodīta, un, ja jūs nākamībā atkal nonāktu tādās grū­tībās, tad griezieties tikai pie manis.

— Pē, kundze! — Portoss it kā aizvainots iesaucās. — Lūdzu, nerunāsim par naudu, tas ir pazemojoši.

— Tātad jūs mani vairs nemīlat! — lēnām un skumji sacīja Koknāra kundze.

Portoss majestātiski klusēja.

— Vai tā ir jūsu atbilde? Ak vai! Es saprotu.

— Atcerieties, kundze, kā jūs mani apvainojāt. Tas apvaino­jums ir palicis šeit, — sacīja Portoss, cieši piespiezdams roku pie sirds.

— Mīļais Portos, ticiet man, es savu vainu izpirkšu.

— Un ko tad es no jums lūdzu? — Portoss, vientiesīgi plecus paraustīdams, jautāja. — Tikai aizdevumu, vairāk nekā. Es taču neesmu nekāds nesapraša. Es zinu, Koknāra kundze, ka jūs neesat bagāta un ka jūsu vīram jāizsūc nabaga prāvinieki, lai izvilktu no viņiem dažus nožēlojamus ekijus. O, ja jūs būtu grāfiene, marķīze vai hercogiene, tad jūsu rīcība būtu pilnīgi nepiedodama.

Prokurora madāma jutās aizvainota.

— Vai zināt, Portosa kungs, — viņa sacīja, — ka manā nau­das lādē, kaut gan tā ir tikai prokurora sievas naudas lāde, var­būt ir vairāk iekšā nekā jūsu izšķērdīgajām, gražīgajām vēja- grābslēm.

— Tādā gadījumā, Koknāra kundze, jūs mani esat apvainojusi dubulti, — teica Portoss, atbrīvodams savu roku no prokurora madāmas rokas, — jo, ja jūs esat bagāta, tad jūsu noraidījumu nekādi nevaru attaisnot.

— Kad es saku «bagāta», tad tas nav jāsaprot burtiski, — redzēdama, ka aizgājusi par tālu, prokurora madāma steigšus atkāpās. — Es neesmu tieši bagāta, bet pārtikusi.

— Lūdzu, kundze, nerunāsim vairs par to, — Portoss sacīja.

— Jūs no manis esat atteikusies. Simpātijas mūsu starpā ir zu­dušas.

— Jūs nepateicīgais!

— Un jūs vēl varat sūdzēties! — Portoss pārmeta.

— Nu tad skrieniet pie savas skaistās hercogienes! Es jūs neturu.

— Man šķiet, ka viņa izskatās itin jauki!

— Klausieties, Portosa kungs! Prasu jums pēdējo reizi: vai jūs mani vēl mīlat?

— Ak kundze, — ierunājās Portoss, cik vien sērīgi spēdams,

— kad mēs dosimies karagājienā, un priekšnojautas man saka, es kritīšu šajā karā …

— O, nerunājiet tik šausmīgi! — iesaucās prokurora madāma un apraudājās.

— Kāda iekšēja balss man to saka, — Portoss turpināja aiz­vien sērīgāk.

— Labāk sakiet, ka jums ir jauna mīlas dēka.

— Nē, es runāju pilnīgi vaļsirdīgi. Mani nav savaldzinājusi neviena cita, un sirds dziļumos es jūtu, ka kaut kas mani vēl saista pie jums. Bet, kā jums zināms vai arī varbūt nav zināms, pēc divām nedēļām mēs dosimies liktenīgajā karagājienā, tāpēc būšu ļoti aizņemts ar ekipējuma sagādāšanu. Man būs jāaizceļo pie maniem radiem, tālu Bretaņā, lai dabūtu ekipējumam nepie­ciešamo summu.

Portoss ievēroja, ka pavītušajā daiļavā norisinājās pēdējā cīņa starp mīlestību un skopumu.

— Tā kā hercogienei, ko nupat redzējāt baznīcā, — viņš tur­pināja, — muižas atrodas līdzās manas ģimenes īpašumiem, tad mēs ceļosim kopā. Jūs jau zināt, ka divatā ceļš vienmēr liekas īsāks.

— Portosa kungs, vai tad jums Parīzē nav draugu? — pro­kurora madāma jautāja.

— Biju gan domājis, ka ir, — Portoss atkal sērīgā balsī sa­cīja, — bet tagad redzu, ka esmu maldījies.

— Jums ir, Portosa kungs, jums ir draugi, — prokurora ma­dāma iesaucās un pati jutās pārsteigta par savu dedzību. — At­nāciet rīt pie manis mājās. Jūs esat manas krustmātes dēls, tā­tad mans brālēns. Jūs esat iebraucis no Nuajonas, no Pikardijas, Parīzē jums ir vairākas prāvas, bet nav advokāta. Vai atcerēsieties to visu?

— Noteikti, kundze.

— Nāciet uz pusdienām.

— Lieliski.

— Un izturieties piesardzīgi ar manu vīru, jo viņš ir slīpēts, kaut arī viņam jau septiņdesmit seši gadi.

— Septiņdesmit seši gadi! Velns un elle! Krāšņs vecums! — Portoss iesaucās.

— Portosa kungs, jūs gribējāt teikt «liels vecums». Tāpēc arī mans nabaga mīļais vīrs kuru katru brīdi var mani padarīt par atraitni, — prokurora madāma turpināja, zīmīgi paskatīdamās uz Portosu. — Par laimi saskaņā ar mūsu laulības līgumu visu manto tas, kas paliek dzīvs.

— Itin visu? — Portoss jautāja.

— Visu.

— Jūs, mana dārgā Koknāra kundze, kā redzu, esat tālre­dzīga sieviete, — Portoss sacīja, maigi paspiezdams prokurora madāmai roku.

— Mēs nu esam izlīguši, mīļais Portosa kungs? — viņa klī- rīgi teica.

— Uz visu mūžu! — Portoss tāpat atbildēja.

— Nu tad uz redzēšanos, mans viltnieki

— Uz redzēšanos, aizmirsēja.

— Līdz rītam, manu eņģei.

— Līdz rītam, manas dzīves gaisma.