Trīs musketieri. 1 daļa

I VECĀ d'ARTANJANA KUNGA TRĪS DĀVANAS

Mengas pilsētiņā, kur bija dzimis daiļdarba «Romāns par rozi» autors*, 1625. gada aprīļa pirmajā pirmdienā valdīja tāds sa­traukums, it ka hugenoti grasītos pārvērst miermīlīgo pilsētiņu par otru Larošelu. Vairāki Mengas iedzīvotāji, redzēdami, ka sie­vietes aizskrien uz Lielās ielas pusi, dzirdēdami bērnus klaigājam pie māju sliekšņiem, steigšus aplika bruņas, paķēra dažs mus- keti, dažs īsu durkli, lai atbalstītu savu ne visai drošo stāju, un devās uz «Krietnā dzirnavnieka» viesnīcu, kuras laukumā drūz­mējās skaļš pūlis, kas ar katru minūti pieauga.

Toslaikus ļaudis bieži dabūja pārdzīvot izbailes, un gandrīz katru dienu viena vai otra pilsēta varēja ierakstīt savās annālēs kādu šāda veida notikumu. Lielkungi karoja cits ar citu: karalis karoja ar kardinālu; un spānieši karoja ar karali. Bez šiem ka­riem, kas tika vesti gan maskēti, gan klaji, gan slepeni, gan atklāti, bija vēl arī zagļi, ubagi, klaidoņi un sulaiņi, un tie ka­roja ar visiem. Pilsētu iedzīvotāji allaž bruņojās pret zagļiem, klaidoņiem un sulaiņiem, bieži vien pret diženajiem lielkungiem un hugenotiem, reizēm pat pret karali, bet nekad ne pret kardinālu un spāniešiem. Tāpēc arī minētajā 1625. gada aprīļa pirmajā pirmdienā Mengas iedzīvotāji, izdzirduši troksni un neredzēdami ne sarkandzelteno standartu, ne hercoga Rišeljē kalpotāju livre­jas, pa kaklu pa galvu metās uz «Krietnā dzirnavnieka» viesnīcas laukumu.

Tur nonācis, katrs varēja redzēt un atskārst šis kņadas iemeslu.

Kāds jauneklis… Mēģināsim ar dažiem spalvas vilcieniem uzmest viņa portretu: iedomājieties donu Kihotu astoņpadsmit ga­dus vecu, donu Kihotu bez bruņām, bez bruņu krekla un gūžu aizsega, ģērbušos izbalējušā vilnas vamzī, kura zilums ieguvis nenotveramu nokrāsu starp tumšsarkanu un debeszilu. Seja ga­rena, āda tumša; izcili vaigu kauli, kas norāda uz viltību; ārkar- tīgi attīstīti žokļu muskuļi — nemaldīga zīme, pēc kuras uzreiz var pazīt gaskonieti, pat ja tam nav galvā berete, bet mūsu jau­neklis nēsāja bereti, izrotātu ar kaut ko līdzīgu spalvai; skatiens vaļsirdīgs un saprātīgs; deguns līks, toties smalki veidots; augumā viņš ne īsti jaunietis, ne nobriedis vīrs. Maz pieredzējis cilvēks varētu viņu uzskatīt par fermera dēlu, kas devies ceļo­jumā, ja vien jauneklim ādas portupejā nebūtu garš zobens, kas kulstījās gar sava īpašnieka stilbiem, kad viņš gāja kājām, un uzbužināja zirgam spalvu, kad viņš jāja.

Jebšu mūsu jauneklim bija zirgs, turklāt tik ievērojams, ka tas arī tika ievērots. Tas bija divpadsmit līdz četrpadsmit gadus vecs dzeltens Bearnes kleperis; aste tam bija gauži plāna, toties kāju skrumšļi pietūkuši. Soļodams viņš nokāra galvu zemu jo zemu, tā ka jātniekam nevajadzēja pievilkt laužņus, un tomēr ādenieks vēl spēja vienā dienā veikt savus astoņus ljē. Diemžēl zirga nepa­rastā spalvas krāsa un neveiklā gaita pilnīgi aizsedza viņa labās īpašības, tāpēc laikmetā, kad jau katrs prata vērtēt zirgus, mi­nētā klepera ierašanās Mengā, kur tas bija iejājis pa Božansī vārtiem apmēram pirms ceturtdaļstundas, modināja vispārēju ievē­rību, un ēna krita arī uz pašu jātnieku.

Jaunais d'Artanjans (tā sauca mūsu donu Kihotu, kas sēdēja savas Rosinantes mugurā) vispārējo ievērību izjuta jo sāpīgāk tā­pēc, ka ļoti labi apzinājās, cik smieklīgam viņam vajag izskatī­ties šāda zirga mugurā, kaut arī viņš bija lielisks jātnieks. Tā­pēc arī viņš bija smagi nopūties, pieņemdams sava tēva vecā d'Artanjana kunga dāvanu. Dēls zināja, ka šāds zirgs ir vērts augstākais divdesmit livru; toties vārdi, ar kuriem dāvana tika sniegta, bija nesamaksājami.

— Mans dēls, — vecais Gaskoņas muižnieks bija sacījis be- arniešu izloksnē, no kuras Indriķis IV nekad nebija varējis atra­dināties, — mans dēls, šis zirgs ir nācis pasaulē tava tēva mājās pirms trīspadsmit gadiem un visu laiku mums uzticīgi kalpojis, tāpēc tev vajag viņu mīlēt. Nekad nepārdod viņu, ļauj viņam mierīgi un godīgi nobeigties aiz vecuma. Un, ja tev kādreiz nāk­tos ar viņu doties karagājienā, izturies pret viņu saudzīgi, tāpat kā tu izturētos pret vecu kalpotāju. Galmā, ja tev būs tas gods tikt pieņemtam galmā, — vecais d'Artanjana kungs turpināja, — uz ko gan tavas dzimtas senā dižciltība tev dod tiesības, sevis paša un savu tuvinieku dēļ turi cieņā savu muižnieka vārdu, ko tavi senči godam valkājuši vairāk nekā piecsimt gadu. Ar taviem tuviniekiem es domāju tavus radus un draugus. Nekad nekā ne­paciet ne no viena, atskaitot kardināla kungu un karali. Tikai ar drosmi, liec vērā, vienīgi ar savu drosmi dižciltīgs cilvēks šo­dien var izlauzt sev ceļu. Kas nodreb kaut mirkli, varbūt palaiž garām izdevību, ko tieši tai mirklī viņam sniedz laimes māte. Tu esi jauns, tev jābūt drošsirdīgam aiz diviem iemesliem: pirmkārt, tāpēc ka tu esi gaskonietis, otrkārt, — tu esi mans dēls. Nevai­ries nejaušību un meklē piedzīvojumus. Esmu tev licis iemācīties veikli rīkoties ar zobenu; tev ir dzelzs muskuļi un tēraudciets tvēriens. Duelējies pie katras izdevības, jo vairāk tāpēc, ka div­kaujas ir aizliegtas un vajadzīga divreiz lielāka drosme, lai cīnī­tos divkaujā. Man nav, mans dēls, nekā cita, ko tev dot, kā tikai piecpadsmit ekiji, mans zirgs un padomi, kurus tu nupat dzir­dēji. Tava māte tam pievienos brīnumziedes recepti, ko viņa da­būjusi no kādas čigānietes; ar šo ziedi var sadziedināt katru ievai­nojumu, kas nav skāris pašu sirdi. Liec to visu lietā un dzīvo laimīgs ilgus gadus. Varu vēl piebilst tikai vienu, proti, norādīt uz labu piemēru; ne uz sevi, jo es galmā nekad neesmu bijis, piedalījies esmu tikai ticības karos kā brīvprātīgais. Gribu tev pastāstīt par de Trevila kungu, kas agrāk bija mans kaimiņš un kam bija tas gods bērnībā rotaļāties ar mūsu karali Ludviķi XIII — lai Dievs dāvā viņam ilgu mūžu! Reizēm viņu rotaļas izvērtās par īstām kaujām, un šajās kaujās karalis ne vienmēr bija stip­rākais. Saņemtie belzieni iedvesa karalim cieņu un draudzības jūtas pret de Trevila kungu. Pirmo reizi iebraucis Parīzē, de Tre­vila kungs cīnījās ar citiem piecas reizes; pēc nelaiķa karaļa nā­ves līdz jaunā karaļa pilngadībai, neskaitot karus un aplenku- mus, septiņas reizes un kopš karaļa pilngadības līdz šai dienai varbūt simt reižu! Ne velti viņš par spīti ediktiem, pavēlēm un rīkojumiem tagad ir musketieru kapteinis, cēzariskā leģiona priekšnieks, kuru karalis vērtē ļoti augstu un no kura bīstas pat kardināla kungs. Un katram zināms, ka viņš gan maz no kā bīs­tas. Turklāt de Trevila kungs saņem gadā desmit tūkstoš ekiju, tātad viņš ir varens lielkungs. Viņš iesāka savu gaitu tāpat kā tu. Aizej pie viņa ar šo vēstuli, seko viņa piemēram un rīkojies tāpat kā viņš.

Pēc šiem vārdiem vecais d'Artanjana kungs apjoza dēlam savu zobenu, maigi noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem un deva savu svētību.

Iziedams no tēva istabas, jauneklis ieraudzīja māti, kas viņu gaidīja ar izdaudzinātās ziedes recepti, kuru viņam, sekojot nu­pat minētajiem tēva padomiem, nāksies lietot diezgan bieži. Te atvadīšanās ieilga un bija sirsnīgāka nekā iepriekšējā, ne jau nu tāpēc, ka tēvs mazāk mīlētu savu dēlu, kas bija viņa vienīgais pēcnācējs, bet gan aiz tā iemesla, ka vecais d'Artanjana kungs bija vīrietis un viņš uzskatītu par vīrieša necienīgu rīcību ļaut vaļu savam saviļņojumam, turpretī d'Artanjana kundze bija sie­viete un vēl turklāt māte. Viņa rūgti raudāja, un jaunajam d'Ar­tanjana kungam par godu jāatzīst, ka arī viņš par spīti visām pūlēm saglabāt nākošajam musketierim pienācīgo stingrību nespēja apslāpēt savas jūtas un lēja karstas asaras, kuras apslēpt viņam izdevās tikai pa pusei.

Tai pašā dienā jauneklis ar visām trim tēva dāvanām, kas sastāvēja, kā jau sacījām, no piecpadsmit ekijiem, zirga un vēs­tules de Trevila kungam, devās ceļā; protams, vecāki nebija sko­pojušies arī ar padomiem.

Ar šādu ceļamaizi d'Artanjans kā miesīgi, tā garīgi bija pil­nīga Servantesa varoņa kopija, ar kuru mēs viņu tik veiksmīgi salīdzinājām, kad stāstnieka pienākums lika mums uzmest viņa portretu. Dons Kihots uzskatīja vējdzirnavas par milžiem un aitu ganāmpulku par veselu armiju, d'Artanjans katru smīnu uzska­tīja par apvainojumu un katru skatienu par izaicinājumu. Tāpēc no Tarbas līdz pašai Mengai jauneklim dūre vienmēr bija sa­žņaugta un reižu desmit dienā viņš ķērās pie zobena roktura; tomēr spēcīgā dūre netriecās ne pret vienu žokli, un zobens ne­tika izvilkts no maksts. Protams, ieraugot nožēlojamo dzelteno kleperi, garāmgājēju sejas nereti atplauka smaidā; bet, tā kā gar ādenieka ribām kulstījās iespaidīga lieluma zobens un vēl aug­stāk zibsnīja drīzāk negantas nekā augstprātīgas acis, tad katrs steigšus apslāpēja savu jautrību, vai arī, ja līksme uzveica pie­sardzību, centās smaidīt tikai ar sejas vienu pusi kā antīkās mas­kas. Tā d'Artanjans, majestātiski sēdēdams zirga mugurā, ar ne­skartu ātro dusmu krājumu nokļuva līdz kļūmīgajai Mengas pilsētai.

Bet tur, pie «Krietna dzirnavnieka» durvīm nokāpdams no zirga (neviens, ne viesnīcas saimnieks, ne kalps, ne zirgu puisis nebija pienācis paturēt viņam kāpsli), d'Artanjans ieraudzīja pie otrā stāva pavērtā loga stāvam staltu, augstprātīga izskata muiž­nieku ar mazliet sapīkušu seju; tas kaut ko stāstīja diviem ci­tiem, kuri, šķita, padevīgi klausījās. Uzticīgs savam paradumam, d'Artanjans, dabiski, nodomāja, ka runāts tiek par viņu, un tāpēc sasprindzināja dzirdi. Šoreiz jauneklis bija maldījies tikai pa pu­sei: runāts tika nevis par viņu pašu, bet par viņa zirgu. Nepa­zīstamais, likās, uzskaitīja tā īpašības, un, tā kā klausītāji, kā jau teicu, izturējās pret stāstītāju ļoti goddevīgi, tad viņi turpat vai pie katra vārda skaļi iesmējās. Bet pietika ar smaida ēnu, lai uzpūstu liesmās mūsu varoņa straujās dusmas, un tāpēc lasītāji sapratīs, kādu iespaidu uz viņu atstāja šī skaļā jautrība.

Tomēr d'Artanjans gribēja vispirms nopētīt bezkaunīgo joko­tāju, kas atļāvās ņirgāties par viņu. Jaunekļa lepnās acis ieurbās svešiniekā: tas bija gadus četrdesmit līdz četrdesmit piecus vecs vīrietis ar melnām, vērīgām acīm, bālu sejas krāsu, palielu de­gunu, melnām, rūpīgi apcirptām ūsām. Nepazīstamais bija ģēr­bies violetā kamzolī un biksēs ar tādas pašas krāsas lentītēm, bez jebkādiem rotājumiem; parastajos kamzoļa iegriezumos vīdēja krekls. Kā bikses, tā arī kamzolis bija gan jauni, tomēr visai sa­burzīti, kā cejadrānas, kas ilgi gulējušas somā. D'Artanjans to visu pamanīja ātri kā visvērīgākais novērotājs; bez šaubām, viņš instinktīvi nojauta, ka šim svešiniekam būs liela ietekme uz viņa turpmākajām dzīves gaitām.

Tātad tai brīdī, kad d'Artanjans ar skatienu ieurbās violetajā kamzolī tērptajā svešiniekā, tas izteica par Bearnes rikšotāju vienu no savām dzēlīgākajām un dziļdomīgākajām piezīmēm; abi klausītāji smējās locīdamies, un pat runātājs pretēji savai ieražai mazliet pasmaidīja. Šoreiz vairs nevarēja būt šaubu: d'Artanjans tika apvainots. Juzdamies pilnīgi par to pārliecināts, viņš uz­mauca bereti dziļāk uz acīm un, cenzdamies atdarināt Gaskoņā no ceļojošiem muižniekiem noskatītās manieres, devās uz priekšu, ar vienu roku satvēris zobena rokturi, otru iespiedis sānos. Diem­žēl jaunekļa dusmas pieauga ar katru soli, tās viņu apstulboja, un galu galā lepno, augstprātīgo frāžu vietā, kādās viņš bija dzīries ietērpt izaicinājumu, spēja izmest tikai dažus rupjus vār­dus, ko pavadīja ar niknu žestu.

— Hei, mans kungs! — d'Artanjans uzsauca. — Jūs, tur, kas slēpjaties aiz slēģa! Esiet tik laipni un pasakiet man arī, par ko jūs smejaties, un tad smiesimies kopā!

Nepazīstamais muižnieks pārlaida skatienu no zirga uz jāt­nieku lēnām, it kā viņš nebūtu uzreiz sapratis, ka ērmīgie pār­metumi izteikti viņam. Bet, kad par to vairs nevarēja būt šaubu, viņš mazliet sarauca uzacis un pēc diezgan gara starpbrīža iro­niskā un bezkaunīgā tonī atbildēja d'Artanjanam.

— Mans kungs, es nerunāju ar jums.

— Toties es runāju ar jums! — attrauca jauneklis, dziļi sašu­tis par šo bezkaunības un labu manieru, godbijības un nicināšanas maisījumu.

Nepazīstamais, viegli smaidīdams, vēl mirkli noskatījās uz d'Artanjanu, tad atgāja no loga, lēni iznāca pagalmā un nostājās pāris soļu attālumā no jaunekļa tieši pretī tā zirgam. Svešā muiž­nieka mierīgā savaldība un zobgalīgā sejas izteiksme kāpināja viņa sarunas biedru jautrību, kuri bija palikuši pie vaļējā loga.

Redzēdams viņu tuvojamies, d'Artanjans bija pavilcis pēdas garumā zobenu no maksts.

— Sis zirgs patiesi ir vai, pareizāk sakot, savā jaunībā bijis zeltaini dzeltens, — nepazīstamais turpināja uzskaitīt savus pē­tījumus, vērsdamies pret klausītājiem, kas stāvēja pie loga, un nelikdamies ne zinis par d'Artanjana niknumu, kaut gan jaunais gaskonietis atradās starp viņu un viņa sarunas biedriem. — Bo­tānikā šī krāsa ir plaši izplatīta, bet zirgiem līdz šim laikam sastopama ļoti reti.

— Kas neuzdrošinās smieties par zirga saimnieku, smejas par zirgu! — trakās dusmās iesaucās de Trevila sekotājs.

— Mans kungs, es smejos reti, — nepazīstamais atteica,— un to jus pats varat redzēt no manas sejas izteiksmes. Toties es vēlos paturēt tiesības smieties, kad man tīk.

— Un es, — uzsauca d'Artanjans, — es neatjaušu kādam smie­ties, kad man tas nepatiks!

— Vai patiesi? — iejautājās nepazīstamais vēl mierīgāk. — Tas jau ir gluži taisnīgi, — viņš piebilda un apgriezies dzīrās doties uz viesnīcas vārtu pusi, pie kuriem d'Artanjans ierazda­mies bija ievērojis apseglotu zirgu.

Taču d'Artanjans nebija tas cilvēks, kas ļauj aiziet vīram, kurš uzdrošinājies viņu izsmiet. Jauneklis izvilka zobenu no maksts pavisam un metās pakaļ zobgalim, skaļi saukdams:

— Griezieties atpakaļ, kungs, griezieties apkārt, lai man ne­būtu jāuzbrūk jums no muguras!

— Man uzbrukt? — ieteicās uzrunātais un strauji apgriezās, paskatīdamies uz jaunekli ar dziļu izbrīnu un nicinājumu. — Ko jūs sakāt? Jūs esat prātu zaudējis!

Pēc tam pusbalsī, it kā pats ar sevi runādams, svešinieks turpināja:

— Cik žēl! Kāds lielisks atradums viņa majestātei, kas malu malās meklē drosmīgus vīrus, lai papildinātu savu musketieru rindas!

Viņš tikko paguva izteikt šos vārdus, te d'Artanjans deva vi­ņam tik spēcīgu triecienu ar zobena smaili, ka, iespējams, nepa­zīstamais būtu jokojis pēdējo reizi savā mūžā, ja laikus neatlektu atpakaļ. Nu viņš redzēja, ka nav vairs nekādi joki, steigšus izrāva zobenu, pievērsās pretiniekam un dzīrās nopietni aizstāvēties. Bet tai pašā mirklī viņa abi klausītāji un viesnīcas saimnieks, apbru­ņojušies ar rungām, lāpstām un krāsns biguļiem, metās virsū d'Artanjanam. Negaidītais, straujais uzbrukums pilnīgi pārvērta divcīņu; kamēr d'Artanjans pagriezās pretī uzbrucējiem, lai mē­ģinātu atsist belzienu krusu, viņa pretinieks mierīgi iebāza zobenu atpakaļ makstī; no cīņas darbības personas viņš atkal pārvērtās par skatītāju un šo lomu tēloja ar parasto aukstasinību.

— Sasodītie gaskonieši! — viņš tomēr nomurmināja. — Uz­sēdiniet to karstgalvi viņa oranžkrāsas zirgā, un lai viņš taisās, ka pazūd.

— Papriekš es tevi, gļēvuli, nogalināšu! — uzbļāva d'Artan­jans, kā spēdams atgaiņādams uzbrucējus un ne soli neatkāpda­mies, kaut arī tie vārda pilnā nozīmē viņu apbēra ar sitieniem.

— Gaskoniešu lielība! — muižnieks nopurpināja. — Goda vārds, tie gaskonieši ir nelabojami! Nu tad turpiniet vien, ja jau viņš tā vēlas. Kad būs noguris, tad pats pateiks, ka ir diezgan.

Bet svešinieks vēl nezināja, ar kādu spītnieku viņam bija darī­šana; d'Artanjans nebija tas vīrs, kas jebkad lūdz žēlastību. Cīņa turpinājās vēl dažas sekundes; galu galā d'Artanjans, galīgi zau­dējis spēkus, izlaida no rokām zobenu, ko viens nūjas belziens pārlauza uz pusēm. Otrs belziens trāpīja viņam pa pieri un no­trieca no kājām; viņš bija noplūdis asinīm un gandrīz bezsamaņā.

šai mirklī no malu malām uz notikuma vietu sāka steigties ļaudis. Baidīdamies no trača, saimnieks ar kalpu palīdzību ienesa ievainoto virtuvē, kur tam sniedza kaut kādu palīdzību.

Pa to laiku nepazīstamais muižnieks atkal bija atgriezies savā vietā pie loga un diezgan nepacietīgi vēroja aizvien pieaugošo pūli, kas acīm redzami sagādāja viņam lielu nepatiku.

— Kā tad klājas tam neprātim? — viņš iejautājās, izdzirdis veramies durvis un pievērsdamies ienākošajam saimniekam, kas ieradās apvaicāties par viesa veselību.

— Vai jūsu gaišība ir sveiks un vesels? — viesnīcnieks savu­kārt jautāja.

— Jā, mīļais saimniek, esmu pilnīgi sveiks un vesels, bet es gribētu zināt, kas noticis ar mūsu jaunekli.

— Viņam iet labāk, — saimnieks atbildēja. — Viņš pilnīgi zaudējis samaņu.

— Vai patiesi? — muižnieks sacīja.

— Bet pirms tam viņš vēl, saņēmis pēdējos spēkus, sauca pēc jums un prasīja gandarījumu.

— Tad jau šis puisis ir gatavais velns! — nepazīstamais iesaucās.

— Nē jel, jūsu gaišība, — saimnieks, nicīgi savilcis lūpas, atteica. — Kas nu tas par velnu! Kad viņš zaudēja samaņu, mēs apčamdījām viņu. Sainītī viņam ir tikai viens krekls un makā vienpadsmit ekiji, un tomēr viņš pat ģībdams vēl gvelza: ja tā kaut kas būtu atgadījies Parīzē, tad jums būtu vajadzējis uzreiz nožēlot savu rīcību, turpretī tagad jums nākšoties to nožēlot vēlāk.

— Nu tad viņš laikam ir kāds pārģērbies princis, — nepazīs­tamais vienaldzīgi piezīmēja.

— Stāstu jums, jūsu gaišība, to visu tādēļ, — saimnieks tur­pināja, — lai jūs piesargātos.

— Vai viņš savās dusmās nepiesauca kādas personas vārdu?

— Kā tad ne! Sizdams sev pa kabatu, viņš draudēja: «Redzē­sim, ko darīs de Trevila kungs, kad dabūs zināt, kā te apvainots cilvēks, kas atrodas viņa aizbildniecībā.»

— De Trevila kungs? — nepazīstamais, redzami ieinteresēts, pārjautāja. — Sizdams sev pa kabatu, viņš nosauca de Trevila kunga vārdu? … Labais saimniek, esmu pārliecināts, ka jūs ieska­tījāties arī šajā kabatā, kad jauneklis bija zaudējis samaņu. Kas tur bija?

— Musketieru kapteinim de Trevila kungam adresēta vēstule.

— Tiešām?

— Jūsu gaišība, viss ir tieši tā, kā man bija tas gods jums ziņot.

Saimniekam nebija sevišķi vērīga acs, tāpēc viņš nepamanīja, kā pie šiem vārdiem pārvērtās nepazīstamā muižnieka sejas iz­teiksme. Tas noraizējies sarauca uzacis, atiedams no palodzes, uz kuras visu laiku bija ar elkoni atbalstījies.

— Pie joda! — nepazīstamais norūca caur zobiem. — Vai tie­šām Trevils būtu man uzsūtījis šo gaskonieti? Puisis ir vēl tik jauns! Taču zobena cirtiens ir un paliek zobena cirtiens, lai arī cik vecs būtu cilvēks, kas to cērt, un pret tādu zēnu vismazāk mostas aizdomas. Bet reizēm pietiek ar mazu šķērsli, lai traucētu sasniegt lielu nodomu.

Nepazīstamais labu brīdi kaut ko pārdomāja. Tad viņš ieru­nājās:

— Saimniek, vai jūs atbrīvosiet mani no šī neprātīgā puiša? Sirdsapziņa man neatļauj viņu nogalināt, un tomēr… — muiž­nieka seja pauda saltu nežēlību, — tomēr viņš mani traucē. Kur viņš pašreiz atrodas?

— Augšējā stāvā, manas sievas istabā. Tur viņam pārsien ievainojumu.

— Vai puiša mantas un soma arī uznestas augšā? Kamzoli viņš nav novilcis?

— Kamzolis un soma palika lejā virtuvē. Bet ja šis jaunais neprātis jūs traucē …

— Bez šaubām. Viņš saceļ jūsu viesnīcā tādu jandāliņu, kas kārtīgiem cilvēkiem nav paciešams. Ejiet sagatavot man rēķinu un brīdiniet manu sulaini.

— Kā? Jūs jau pametīsiet mūs?

— Tas jums jau bija zināms, jo tiku jums devis rīkojumu apseglot manu zirgu. Vai tas nav izdarīts?

— Kā tad ne! Jūsu gaišība pats var pārliecināties: zirgs stāv apseglots pie vārtiem.

— Labi, tad dariet, kā jums teicu.

«Gatavais joks!» saimnieks nodomāja. «Vai viņam būtu bail no šī puišeļa?»

Bet svešinieka valdonīgais skatiens apturēja saimnieka domu plūdumu. Viņš padevīgi palocījās un aizgāja.

«Sis karstgalvis nedrīkst ieraudzīt milēdiju,» nepazīstamais nodomāja. «Viņai drīz jāierodas. Viņa ir pat mazliet novēlojusies. Vislabākais būs, ja sēdīšos zirgam mugurā un jāšu viņai pretī… Kad tikai es varētu dabūt zināt, kas rakstīts Trevilam adresētajā vēstulē.»

Tā prātodams, nepazīstamais devās uz virtuves pusi.

Pa to laiku viesnīcnieks, ne brīdi nešaubīdamies, ka tieši jau­nekļa klātbūtne vedina nepazīstamo tik steidzīgi aizceļot, uzkāpa savas sievas istabā. Tur d'Artanjans beidzot bija atguvis samaņu. Nu viesnīcnieks lika jauneklim manīt, ka policija varot tam pie­sieties par ķildas sākšanu ar tik varenu lielkungu, — jo, pēc vies­nīcnieka domām, nepazīstamais varēja būt tikai varens liel­kungs, — un tāpēc prātīgākais būšot, ja jauneklis, nerau­goties uz savu vājumu, posīšoties un turpināšot savu ceļu. D'Artanjans, vēl pa pusei apstulbis, bez kamzoļa mugurā, ar dvieli apsietu galvu, piecēlās un, saimnieka bīdīts, sāka kāpt lejup, bet, nonācis virtuvē, viņš vispirms ieraudzīja pa logu cil­vēku, kas viņu bija apvainojis — tas mierīgi tērzēja ar kādu, stā­vēdams pie masīvas karietes kāpieniem, kurai priekšā bija aizjūgti divi spēcīgi Normandijas zirgi.

Viņa sarunas biedrene, kas bija izliekusi galvu pa karietes lodziņu, šķita gadus divdesmit vai divdesmit divus veca. Mēs jau tikām aizrādījuši, ka d'Artanjans spēja ļoti ātri uztvert cilvēka sejas īpatnības; viņš tātad uz pirmā acu uzmetiena redzēja, ka jaunā sieviete bija ļoti daiļa. D'Artanjanu viņas daiļums pārstei­dza jo vairāk tāpēc, ka tas bija pilnīgi neparasts Francijas dien­vidos, kur jauneklis līdz šim bija dzīvojis. Sieviete bija bāla, gaiš­mataina, garās cirtas gūlās viņai uz pleciem, zilās acis lūkojās sapņaini, lūpas bija sārtas, rokas baltas kā alabastrs. Viņa spraigi sarunājās ar nepazīstamo.

— Tātad viņa gaišība man pavēl… — dāma sacīja.

— Sai pašā mirklī griezties atpakaļ uz Angliju un no turie­nes nekavējoties ziņot, ja hercogs pamestu Londonu.

— Un kādi būtu pārējie rīkojumi? — daiļā ceļiniece jautāja.

— Tie ir ieslēgti šajā lādītē, ko jūs atvērsiet tikai viņpus Lamanša.

— Labi. Un ko darīsiet jūs?

— Došos atpakaļ uz Parīzi.

— Nepārmācījis pārdrošo puišeli? — jautāja dāma.

Nepazīstamais dzīrās atbildēt, bet, tikko viņš atvēra muti,

d'Artanjans, kas visu bija dzirdējis, izskrēja uz lievenēm.

— Pārdrošais puišelis pats kādu pārmācīs! — viņš iesaucās. — Un es gan ceru, ka šoreiz tas, kurš jāpārmāca, neizmuks tā kā pirmo reizi.

— Neaizmuks? — nepazīstamais, uzacis saraukdams, atkār­toja.

— Jā, es domāju, ka dāmas acu priekšā jūs neuzdrošināsieties bēgt.

— Padomājiet, — iesaucas miledija, redzēdama, ka nepazīs­tamais ķeras pie sava zobena roktura, — padomājiet, ka mazākā aizkavēšanās var visu sabojāt.

— Jums taisnība! — nepazīstamais piekrita. — Brauciet uz savu pusi, es došos uz savējo.

Ar galvas mājienu atvadījies no dāmas, viņš uzlēca seglos, bet karietes kučieris ņēmās pātagot zirgus. Tā abi sarunas biedri auļos aiztrauca katrs uz savu pusi.

— Ei, un jūsu rēķins! — nelabi iebļāvās viesnīcnieks, kura bijāšana pret nepazīstamo viesi pārvērtās dziļā nicināšanā, līdzko viņš redzēja, ka tas aizjāj, nenokārtojis rēķinu.

— Tūļa, samaksā! — jātnieks uzsauca sulainim, kas nometa viesnīcniekam pie kājām divas trīs sudraba monētas un aizauļoja pakaļ savam kungam.

— Gļēvuli! Nožēlojamais nelieti! Viltus muižniek! — klaigāja d'Artanjans, savukārt mezdamies pakaļ sulainim.

Taču ievainotais vēl bija par vārgu, lai panestu šādu satrici­nājumu. Paskrējis tikko desmit soļu, viņš juta, ka ausīs sāk dūkt, galva reibst un asiņains mākonis aizklāj acis; pakritis ielas vidū, viņš vēl nebeidza kliegt:

— Gļēvulis! Gļēvulis! Gļēvulis!

— Patiesi, viņš ir īsts gļēvulis, — purpināja viesnīcnieks, tu­vodamies d'Artanjanam un cenzdamies ar šādu iztapību pielabi­nāties nabaga jauneklim tāpat kā fabulā gārnis gliemezim.

— Jā, īsts gļēvulis, — d'Artanjans nomurmināja, — toties viņa ir īsta skaistule!

— Kāda «viņa»? — viesnīcnieks brīnījās.

— Milēdija, — d'Artanjans nočukstēja un otrreiz zaudēja sa­maņu.

«Nekā nevar darīt,» viesnīcnieks apsvēra, «divus esmu zaudē­jis, toties šis man paliek, un esmu pārliecināts, ka viņš uzkavē­sies pie manis vismaz dažas dienas. Vienpadsmit ekijus man šā vai tā izdosies nopelnīt.»

Lasītājam ir zināms, ka vienpadsmit ekiji bija tieši tā summa, kas atlikusi d'Artanjana makā.

Viesnīcnieks cerēja, ka jauneklis noslimos vienpadsmit dienas un par katru dienu viņš varēs no tā noplēst vienu ekiju, bet blē­dis nepazina savu viesi. Nākošajā rītā d'Artanjans piecēlās jau pulksten piecos, nokāpa lejā virtuvē un pieprasīja bez dažām ci­tām sastāvdaļām, kuru saraksts nav nonācis mūsu rokās, vīnu, eļļu, rozmarīnu un, rokā turēdams mātes iedoto recepti, izgatavoja ziedi, ar kuru iezieda savus daudzos ievainojumus; viņš pats mai­nīja sev apsējus un neļāva pieaicināt nevienu ārstu. Bez šaubām, pateicoties ziedes dziednieciskai iedarbībai un varbūt arī tāpēc ka d'Artanjans iztika bez ārstu palīdzības, viņš jau tai pašā vakarā bija uz kājām un otrā dienā gandrīz pilnīgi vesels.

Bet, grasoties norēķināties par rozmarīnu, eļļu un vīnu — vie­nīgo, ko jauneklis bija patērējis, jo ieturēja stingru diētu, kur- pretī viņa dzeltenais zirgs, vismaz pēc viesnīcnieka vārdiem, bija aprijis trīsreiz vairāk nekā pēc kārnā lopiņa auguma varētu pie­ņemt, — d'Artanjans savā kabatā atrada tikai apdilušu samta maciņu un tanī glabājošos vienpadsmit ekijus, turpretī de Trevila kungam adresētā vēstule bija pazudusi.

Jauneklis ļoti pacietīgi sāka meklēt šo vēstuli, reižu divdesmit izvērsdams uz āru visas savas bikšu un vestes kabatas, cilādams un pārcilādams ceļasomas saturu, attaisīdams un aiztaisīdams maku. Bet, kad viņš bija galīgi nācis pie pārliecības, ka vēstule nav atrodama, viņu sagrāba tik negants niknums, ka gandrīz at­kal radās vajadzība pēc vīna un smaržīgās eļļas, jo, redzot, ka jaunais karstgalvis iededzies dusmās un draud sadauzīt druskās visu mājvietas iekārtu, ja vēstule netikšot atrasta, viesnīcnieks jau sagrāba bozi, viņa sieva slotas kātu un kalpi tās pašas run­gas, kuras bija likuši lietā pirms divām dienām.

— Gādājiet man rokā manu ieteikšanas vēstuli! Manu vēstuli, piķis un zēvele, vai arī es jūs visus uzduršu uz iesma kā irbes! — d'Artanjans draudēja.

Diemžēl kāds apstāklis traucēja jauneklim izpildīt savus drau­dus: kā jau teicām, viņa zobens pirmajā cīniņā tika pārlauzts uz pusēm, un to viņš bija paguvis pilnīgi aizmirst. Tā nu iznāca, ka d'Artanjans, gribēdams izvilkt no maksts zobenu, īstenībā izrādī­jās bruņojies ar astoņu vai desmit collu garu zobena stumbeni, ko viesnīcnieks bija rūpīgi iebāzis atpakaļ makstī. Asmens galu gudrinieks bija pamanījies noslēpt, lai izgatavotu no tā speķo- jamo iesmu.

Domājams gan, ka šī vilšanās nebūtu atturējusi mūsu karst­asinīgo jaunekli, ja viesnīcnieks neapsvēris, ka prasība, ar kuru viesis griezās pie viņa, ir pilnīgi pamatota.

— Patiesi, — viņš ieteicās, nolaizdams sitienam pacelto bozi, — kur palikusi vēstule?

— Jā, kur tā ir palikusi? — d'Artanjans neatlaidās. — Pirm­kārt, es jūs brīdinu, šī vēstule bija adresēta de Trevila kungam, un tai jāatrodas. Vai arī, ja tā neatradīsies, tad viņš pats pratīs likt to saprast!

Šie draudi galīgi iebiedēja viesnīcnieku. Pēc karaļa un kardi­nāla kunga de Trevila kungs bija cilvēks, kura vārdu pieminēja visbiežāk ne tikai karavīri, bet arī citi pilsētu iedzīvotāji. Bija gan vēl arī «Zozefa tēvs», taču viņa vārds allaž tika izrunāts pavisam klusu, jo «pelēkā gaišība», kā mēdza dēvēt šo kardināla intīmo draugu, iedvesa visiem lielas bailes.

Un tā nu, tālu aizmēzdams projām bozi, pavēlējis sievai darīt tāpat ar savu slotas kātu un kalpiem ar nūjām, viesnīcnieks pats pirmais rādīja piemēru, ķerdamies cītīgi pie pazudušās vēstules meklēšanas.

— Vai tad tanī vēstulē atradās kaut kādas vērtības? — labu brīdi veltīgi nomeklējies, iejautājās viesnīcnieks.

— Pie joda! Domāju gan! — atsaucās gaskonietis, kas ar šīs vēstules palīdzību bija cerējis izlauzt sev ceļu uz galmu. — Tanī bija visa mana manta.

— Vai Spānijas vērtspapīros? — viesnīcnieks uztraukti jau­tāja.

— Čekos naudas saņemšanai no viņa majestātes personīgās kases, — atbildēja d'Artanjans, kas bija cerējis ar nozudušās ieteikšanas vēstules palīdzību iekļūt karaļa kalpībā un tāpēc uz­skatīja, ka ar savu diezgan pārdrošo atbildi nebūs neko samelojis.

— Piķis un zēvele! — viesnīcnieks, pilnīgi izmisis, lādējās.

— Bet tas nav svarīgi, — d'Artanjans ar gaskoniešiem rak- sturigo bramanību turpināja. — Nauda man ir nieks. Galvenais man ir pati vēstule. Labāk es būtu ar mieru pazaudēt tūkstoš pistoļu nekā šo vēstuli.

Tikpat labi viņš būtu varējis sacīt divdesmit tūkstoš pistoļu, bet viņu bija atturējusi jauneklīga kautrība.

Sirdīdamies un veltīgi rakņādamies pa malu malām, viesnīc­nieks pēkšņi kaut ko iedomājās.

— Tā vēstule nemaz nav pazudusi! — viņš iesaucās.

— Kā tā? — d'Artanjans brīnījās.

— Nē, tā jums ir paņemta.

— Paņemta? Kas tad to būtu paņēmis?

— Vakarējais muižnieks. Viņš nokāpa lejā virtuvē, kur atra­dās jūsu kamzolis. Viņš uzkavējās virtuvē viens pats. Varu sa­derēt, ka viņš jums to ir nozadzis.

— Vai jūs tā domājat? — d'Artanjans neticīgi ieteicās, jo labāk par kuru katru zināja, ka šī vēstule var būt svarīga vienīgi viņam pašam, un nespēja iedomāties, kālab pēc tās būtu tīkojis kāds cits. Protams, neviens kalpotājs, neviens no viesnīcā esoša­jiem ceļotājiem nevarētu gūt sev nekādu labumu no šīs ieteikšanas vēstules.

— Tātad jūs turat aizdomās bezkaunīgo muižnieku? — d'Ar­tanjans vaicāja.

— Esmu par to pārliecināts, — viesnīcnieks atbildēja. — Kad es viņam pateicu, ka jūsu augstdzimtība ir de Trevila kunga aiz­gādībā un ka jūs pat vedat šim godājamajam muižniekam adre­sētu vēstuli, nepazīstamais acīm redzami uztraucās, noprasīja man, kur šī vēstule atrodoties, un nekavējoties nokāpa lejā vir­tuvē, jo zināja, ka tur palicis jūsu vamzis.

— Tad viņš noteikti ir tas, kas mani apzadzis, — d'Artanjans sacīja. — Sūdzēšos par to de Trevila kungam, un de Trevila kungs sūdzēsies karalim. — Pēc tam jauneklis cēli izvilka no kabatas divus ekijus, pasniedza tos viesnīcniekam, kas, cepuri rokā turēdams, pavadīja viņu līdz vārtiem. Te d'Artanjans uzkāpa mu­gurā dzeltenajam zirgam, kas viņu bez turpmākiem starpgadīju­miem noveda līdz Parīzes Sent-Antuana vārtiem, kur nabaga lo­piņa īpašnieks to pārdeva par trim ekijiem, un tas vēl bija labi samaksāts, jo d'Artanjans savu kleperi pēdējā ceļa posmā bija gaužām nodzinis. Zirgu tirgonis, kuram d'Artanjans savu lopiņu atdeva par augšminēto summu, aizrādīja jauneklim, ka šādu nedzirdēti lielu naudu tas maksājot tikai klepera īpatnējās krāsas dēļ.

Tā nu d'Artanjans, padusē nesdams nelielo mantu sainīti, kā­jām iesoļoja Parīzē un klaiņāja pa ielām, līdz atrada savam pa­tukšajam makam piemērotu istabu. Šī istaba, mansardam līdzīga pažobele, bija Kapraču ielā, Luksemburgas parka tuvumā.

Iemaksājis rokasnaudu, d'Artanjans tūlīt ievācās savā mājoklī un uzreiz ķērās pie darba: viņš ņēmās apšūt savu kamzoli un bikses ar tresēm, kuras māte bija noārdījusi no d'Artanjana tēva kunga gandrīz pilnīgi jaunā kamzoļa un slepus iedevusi dēlam. Tad jauneklis aizgāja uz Lūžņu Piekrasti, kur uzdeva piekalt sa­vam zobenam jaunu asmeni. Pēc tam viņš aizstaigāja uz Luvras pusi un pirmajam musketierim, ko sastapa ceļā, apjautājās, kur atrodoties de Trevila kunga māja. Izrādījās, ka tā bija Vjēkolom- bjē ielā, tātad pavisam netālu no d'Artanjana mītnes: jauneklis šo sagadīšanos uzskatīja par labu zīmi, kas vēstī panākumus.

Apmierināts ar savu izturēšanos Mengā, nejuzdams sirdsap­ziņas pārmetumus par pagātni, būdams pilns paļāvības par ta­gadni un cerību spārnots par nākotni, viņš cieši aizmiga krietna cilvēka miegā.

Kā kārtīgs provinciālis viņš nogulēja līdz pulksten deviņiem rītā, piecēlās un devās pie ievērojamā de Trevila kunga, kas, pēc vecā d'Artanjana kunga domām, bija trešā persona visā karalistē.