Trīs musketieri. 1 daļa

VII MUSKETIERU MĀJAS DZĪVE

Kad, izgājis no Luvras, d'Artanjans jautāja saviem draugiem, ko tie ieteiktu darīt viņam ar savu daļu no četrdesmit pistoliem, Atoss deva padomu pasūtīt krietnu maltīti «Priežu čiekurā», Por­toss — pieņemt kalpu, bet Aramiss — dabūt sev pienācīgu mīļāko.

Mielasts notika tai pašā dienā, un jaunais kalps pasniedza ēdienus. Maltīti bija pasūtījis Atoss, kalpu ieteicis Portoss. Slave­nais musketieris šo pikardieti bija salīdzis tai pašā dienā uz Tur- nela tilta, kur tas bija stāvējis un spļāvis ūdenī, priecādamies par izplūstošajiem apļiem. Portoss bija apgalvojis, ka šī nodarbošanās liecinot par nosvērtu raksturu un vērīgu prātu, tāpēc kalpu pie­ņēma bez jebkādiem citiem ieteikumiem.

Muižnieka lepnā uzstāšanās bija savaldzinājusi Planšē, — tā sauca pikardieti, — kas domāja, ka tiek pieņemts viņam par kalpu. Tāpēc Planšē jutās mazliet vīlies, kad redzēja, ka šo vietu jau aizņēmis kāds viņa amata brālis vārdā Musketons. Portoss pa­skaidroja, ka viņa mājsaimniecība esot gan visai plaša, tomēr divu kalpu viņam nevajagot, un Planšē lai kalpojot d'Artanjanam. Bū­dams klāt pie mielasta, ko deva viņa jaunais saimnieks, un redzē­dams, ka tas maksājot izvilka no kabatas pilnu sauju zelta nau­das, Planšē nodomāja, ka viņa laime ir nodrošināta, un pateicās debesīm, ka viņš nokļuvis kalpībā pie tāda Krēza. Šādās domās pikardietis palika līdz mielasta beigām, ar kura atliekām apbal­voja sevi par ilgo gavēni. Bet vakarā, kad Planšē klāja gultu savam kungam, viņa sapņi izgaisa. Visā dzīvoklī, kas sastāvēja no priekšistabas un guļamistabas, bija tikai viena gulta. Planšē gulēja priekšistabā uz segas, kas bija noņemta no d'Artanjana gultas, un pats d'Artanjans turpmāk iztika bez segas.

Atosam arī bija sulainis, ko viņš bija īpatnēji iedīdījis. Sauca viņu par Grimo. Šis cienīgais kungs bija ļoti kluss. Mēs, protams, runājām par Atosu. Jau piecus sešus gadus viņš dzīvoja viscie­šākā draudzībā ar Portosu un Aramisu. Pa šo laiku draugi bija redzējuši viņu smaidām itin bieži, bet nekad nebija dzirdējuši smejamies. Viņš runāja allaž īsi un izteiksmīgi, pateikdams tieši to, ko gribēja, bet nekad nekā vairāk: nekādu izskaistinājumu, izrotājumu vai vizuļu. Viņš mēdza izteikt būtisko, nekavējoties pie sīkumiem.

Kaut gan Atoss bija tikko sasniedzis trīsdesmit gadus un daiļš kā miesīgi, tā garīgi, tomēr_neviens nezināja, ka viņam būtu kāda mīļaka. Viņš nekad nerunāja par sievietēm, bet neliedza citiem runāt par tām, taču no rūgtajiem vārdiem un drūmajiem vēroju­miem, kurus viņš pa retam izteica, skaidri varēja redzēt, ka šāda veida sarunas viņam ir ļoti nepatīkamas. Viņa atturīgums, nesa- biedriskums un nerunība vērta viņu gandrīz par veci. Lai nebūtu jaatkāpjas no saviem ieradumiem, Atoss bija pieradinājis Grimo paklausīt uz vienkāršu mājienu vai vieglu lūpu kustību. Atoss runāja ar viņu tikai ārkārtējos gadījumos.

Grimo no sava kunga baidījās kā no uguns, tomēr bija viņam ļoti pieķēries, jo dziļi cienīja viņa gudrību. Reizēm Grimo, domā­dams, ka ir pilnīgi sapratis, ko kungs vēlas, steidzās izpildīt pa­vēli, bet izdarīja tieši otrādi. Tad Atoss paraustīja plecus un bez mazākām dusmām iepēra Grimo. Tādās dienās viņš mēdza būt runīgāks.

Portosam, kā lasītājs jau būs paguvis novērot, bija gluži pre­tējs raksturs. Viņš runāja ne tikai daudz, bet arī skaļi. Nevar no­liegt, ka viņam gan bija vienalga, vai viņā kāds klausās vai ne. Viņš runāja sev par prieku un priecājās, dzirdēdams sevi. Viņš runāja par it visu, izņemot zinātnes, jo pret zinātniekiem, kā pats apgalvoja, jūtot dziļu naidu jau kopš bērnības. Viņš neizskatījās tik cildens kā Atoss, un viņu draudzības sākumā apziņa par Atosa pārākumu šai ziņā bieži vien bija ļoti kaitinājusi Portosu, kas tad pūlējās draugu pārspēt ar krāšņiem tērpiem. Bet Atosam, kas valkāja vienkāršu musketieru vamzi, pietika atmest galvu un pa­spert soli uz priekšu, lai viņš uzreiz ieņemtu sev pienācīgo vietu un atbīdītu grezno Portosu otrā plānā. Portoss smēlās mierinā­jumu, pieskandinādams de Trevila kunga uzgaidāmo istabu un Luvras sardzes telpu ar skaļiem stāstījumiem par savu veiksmi mīlestībā, par ko Atoss nerunāja nekad. No ievērojamu tiesnešu sievām pārgājis uz slavenu karavadoņu sievām, no pilsonības uz aristokrātiju, pēdējā laikā Portoss klaji runāja par kādu ārzemju princesi, kas esot viņā iemīlējusies līdz ausīm.

Ir kāda veca paruna: «Kāds kungs, tāds kalps». Tāpēc pārie­sim no Atosa kalpa uz Portosa kalpu, no Grimo uz Musketonu.

Musketons bija normandietis, kura miermīlīgo vārdu «Bonifā- cijs» viņa kungs bija pārmainījis pret nesalīdzināmi skanīgāko «Musketons». Viņš bija iestājies Portosa dienestā ar noteikumu, ka saņems apģērbu un dzīvokli, bet abus greznus. Sev viņš pie­prasīja dienā divas stundas brīva laika, lai varētu nodarboties ar kādu amatu un piepelnīties pārējiem izdevumiem. Portoss noteiku­mus bija pieņēmis, tie izrādījās pilnīgi pa viņa gaumei. Viņš pa­sūtīja Musketonam kamzoļus no savām vecajām drānām un ap­metņiem. Novalkātās drēbes apgrieza uz otru pusi un pāršuva kāds izveicīgs drēbnieks, kura sieva tika turēta aizdomās, ka tā cenšoties atvirzīt Portosu no viņa aristokrātiskajiem ieradumiem.

Tada veida Musketons, pavadīdams savu kungu, aizvien izskatī­jās lepni.

Kas attiecas uz Aramisu, — kura raksturu, kā mums šķiet, esam jau diezgan plaši aprakstījuši un tā attīstībai, tāpat kā viņa draugu raksturu attīstībai, varēsim izsekot turpmāk, — viņa su­laini sauca par Bazēnu. Tā kā viņa kungs cerēja dienās kļūt par garīdznieku, tad sulainis allaž staigāja melnās drānās, kā pie­klājas baznīcas vīra kalpam. Viņš bija kādus trīsdesmit piecus līdz četrdesmit gadus vecs, kluss, miermīlīgs, tukls berijietis. Va­ļas brīžos viņš lasīja svētos rakstus un prata vajadzības gadī­jumā pagatavot pusdienas, gan nedaudzus ēdienus, toties lielis­kus. Viņš bija mēms, akls un kurls, un viņa uzticība izturēja katru pārbaudījumu.

Iepazinušies, kaut vai pavirši, ar kungiem un kalpiem, paka­vēsimies pie mājokļiem, kuros viņi mita.

Atoss dzīvoja Ferū ielā, pavisam netālu no Luksemburgas pils. Viņš īrēja spodri iekārtotu divistabu apartamentu mēbelētā mājā, kuras īpašniece, vēl jauna un tiešām vēl daiļa sieviete, velti rai­dīja Atosam maigus skatienus. Pieticīgajā mājoklī vietumis pie sienas bija redzamas bijušās greznības atliekas, piemēram, krāšņi izstrādāts zobens droši vien no Fransuā I laikiem. Dārgakmeņiem rotātais zobena rokturis vien bija vērts vismaz divsimt pistoļu, tomēr Atoss pat vissmagākajos brīžos nebija ar mieru zobenu ieķīlāt vai pārdot. Gadiem ilgi Portoss tīkoja pēc šī zobena. Lai to iegūtu, viņš būtu ar mieru atdot desmit gadus no savas dzīves.

Kādu dienu, kad viņam bija norunāta satikšanās ar kādu her­cogieni, viņš pat mēģināja aizņemties no Atosa šo zobenu. Ne vārda nerunādams, Atoss iztukšoja savas kabatas, savāca kopā visas vērtslietas, naudasmakus, sprādzes un zelta važiņas un piedāvāja to visu Portosam. Bet zobens, — kā paskaidroja Atoss, — esot piekalts pie sienas un tikšot noņemts tikai tad, kad tā īpašnieks pats aiziešot no šā mājokļa. Atskaitot zobenu, bija vēl kāds portrets, kurā attēlots ļoti elegants Indriķa III laika augstmanis ar Svētā Gara ordeni pie krūts. Portretā redzamajam vīram bija zināma līdzība ar Atosu, kaut kādi radnieciski vaibsti, kas norādīja, ka varenais augstmanis, karaļa ordeņu kavalieris, bijis viņa sencis.

Un, beidzot, uz kamīna dzegas stāvēja lāde, lielisks juveliera izstrādājums, ar to pašu ģerboni, kas bija redzams uz zobena un portreta. Sis priekšmets spilgti izcēlās no pārējās istabas iekār­tas. Lādes atslēgu Atoss vienmēr nēsāja līdzi. Bet kādu dienu viņš Portosa klātbūtnē bija atvēris lādi, un Portoss redzēja, ka tanī atrodas tikai vēstules un papīri — droši vien mīlestības vēs­tules un ģimenes dokumenti.

Portoss apdzīvoja ļoti plašu un pēc izskata greznu dzīvokli

Vjē-Kolombjē ielā. Ikreiz, iedams ar kādu draugu garām saviem logiem, pie viena no kuriem aizvien stāvēja parādes livrejā ietēr­ptais Musketons, Portoss pacēla galvu un, norādīdams ar roku, sacīja: «Redziet, tur ir mans mājoklis!» Bet neviens nekad neva­rēja viņu sastapt mājās, nevienu viņš neuzaicināja pie sevis, un tāpēc nevienam nebija ne jausmas, kādas bagātības īsti slēpjas aiz greznās ārienes.

Aramiss dzīvoja nelielā dzīvoklītī, kurā bija viesistaba, ēdam­istaba un guļamistaba. Kā visas pārējās, ari guļamistaba atradās pirmajā stāvā, un tās logu aizēnoja neliels, kupli sazaļojis dārzs, kas to noslēpa no kaimiņu ziņkārīgiem skatieniem.

Par d'Artanjanu mums jau ir zināms, kur viņš dzīvoja, tāpat kā esam iepazinušies ar viņa sulaini Planšē.

D'Artanjans pēc dabas bija ļoti ziņkārīgs, kādi, starp citu, ir visi cilvēki, kuriem piemīt intriģēšanas spējas. Viņš par varītēm centās izdibināt, kas Atoss, Portoss un Aramiss ir īstenībā, jo aiz šiem pieņemtajiem vārdiem katrs no viņiem slēpa savu muiž­nieka vārdu, it īpaši Atoss, kurā jau pa gabalu varēja saskatīt īstu lielkungu. Tādēļ Portosu d'Artanjans izjautāja par Atosu un Aramisu, bet Aramisu par Portosu.

Diemžēl Portoss pats par sava atturīgā biedra dzīvi zināja tikai no ļaužu valodām. Stāstīja, ka Atoss esot pārdzīvojis ne­laimi mīlestībā un dziļa vilšanās uz mūžu sagandējusi šā izcilā cilvēka dzīvi.

Kas attiecās uz Portosu, tad, izņemot viņa īsto vārdu, ko, tāpat kā viņa divu draugu vārdus, zināja vienīgi de Trevila kungs, viņa dzīvi nebija grūti izzināt. Sim godkārīgajam un pļāpīgajam vīram varēja redzēt cauri kā kristālam. Maldīgu priekšstatu par viņu varētu gūt vienīgi tad, ja noticētu visam cildinošajam, ko viņš pats par sevi stāstīja.

Toties Aramiss, kaut gan izskatījās, ka viņš nekā neslēpj, īste­nībā bija ļoti noslēpumains. Skopi atbildēdams uz jautājumiem par citiem, viņš pilnīgi izvairījās atbildēt, ja ko jautāja par viņu pašu. Kādu dienu d'Artanjans, pēc ilgas tincināšanas par Portosu izdibinājis no Aramisa baumas, kuras piedēvēja Portosam panā­kumus pie kādas princeses, gribēja kaut ko uzzināt arī par sava sarunas biedra mīlas dēkām.

— Un kā ir ar jums, dārgais draugs? — viņš jautāja.—Jūs stāstāt par citu baronesēm, grāfienēm un princesēm, bet kā ir ar jums pašu?

— Piedodiet, runāju par tām tikai tāpēc, ka Portoss pats to visu klāsta uz katra ielas stūra, — Aramiss atcirta. — Bet varat man ticēt, mīļais d'Artanjana kungs, ja es būtu ko dabūjis zināt no cita avota vai arī viņš pats būtu man uzticējis, tad nerunī­gāku biktstēvu par mani nevarētu atrast.

— Par to es nešaubos, — d'Artanjans sacīja, — bet man šķiet, ka ari jums kāds ģerbonis ir diezgan tuvs, par ko liecina zināmais mutautiņš, kuram varu pateikties par iepazīšanos ar jums.

Aramiss šoreiz nesaskaitās, bet vienkārši un laipni atbildēja:

— Mans dārgais, neaizmirstiet, ka mana vēlēšanās ir kļūt par baznīcas kalpu, un no pasaulīgām izpriecām es izvairos. Mut­autiņš, ko jūs redzējāt, nebija man uzticēts, bet to pie manis bija aizmirsis kāds mans draugs. Man tas bija jānoslēpj, lai nesa- kompromitētu viņu un dāmu, ko viņš mīl. Par sevi varu sacīt, ka man nav un es ari negribu mīļākās. Sai ziņā es sekoju saprā­tīgajam Atosa piemēram, kuram ari nav iemīļotās.

— Velns lai parauj! Jūs taču neesat abats, ja esat musketieris!

— Musketieris pagaidām, mans dārgais! Kā sacījis kardi­nāls — musketieris pret paša gribu, bet, ticiet man, sirdī esmu garīdznieks. Atoss un Portoss mani ievilka savā pulkā, lai es vismaz būtu nodarbināts. Tieši tad, kad mani vajadzēja iesvaidīt, man izcēlās nelielas nepatikšanas ar… Bet tas jūs nemaz nein­teresē, es laupu jums dārgo laiku.

— Tieši pretēji, tas mani ļoti interesē! — d'Artanjans iesau­cās. — Man pašreiz nav it nekā ko darīt.

— Toties man ir jānoskaita lūgšanas, — Aramiss atteica, — pēc tam jāsavārsmo daži panti, ko man lūdza d'Egijona kun­dze, un tad jāaiziet uz Sent-Onorē ielu nopirkt krāsuļus de Sev- reza kundzei: kā redzat, dārgais draugs, esmu ļoti aizņemts.

Aramiss laipni pasniedza roku savam jaunajam draugam un atvadījās.

Lai arī kā d'Artanjans nopūlējās, tomēr par saviem trim drau­giem viņam neizdevās izdibināt nekā vairāk. Viņš nolēma ta­gadnē ticēt tam, ko ļaudis stāstīja par triju musketieru pagātni, un cerēja, ka nākotne sniegs drošākas un plašākas ziņas. Pagai­dām viņa iztēlē Atoss bija kā Ahils, Portoss kā Ajaks un Ara­miss kā Jāzeps.

Visumā četri draugi dzīvoja līksmi. Atoss spēlēja un vienmēr zaudēja. Tomēr viņš nekad neaizņēmās no draugiem ne vienu sū, kaut gan viņa paša maks tiem vienmēr bija atvērts. Kad viņš bija spēlējis uz goda vārda, tad otrā rītā jau pulksten sešos lika modināt savu kreditoru, lai tam samaksātu parādu.

Portoss spēlēja tikai reizēm. Tādās dienās, ja viņš laimēja, tad staigāja apkārt priekā starojošs un uzpūtīgs, turpretī, ja zau­dēja, tad uz vairākām dienām pilnīgi pazuda un pēc tam uzradās bāls, ar garu seju, toties ar naudu kabatā.

Aramiss nespēlēja nekad. Viņš gan bija vissliktākais muske­tieris un garlaicīgākais galda biedrs, kāds jebkad redzēts. Pastā­vīgi viņam vajadzēja strādāt. Gadījās, ka mielasta vidū, kad visi, 110 vīna iesiluši un sarunās aizrāvušies, dzīrās vēl stundas divas Irīs pasēdēt kopā, Aramiss, paskatījies pulkstenī, piecēlās un ar laipnu smaidu atvadījās no jautrās kompānijas, sacīdams, ka vi­ņam norunāta satikšanās ar kādu teologu. Citreiz viņš steidzās uz mājām pastrādāt pie savas disertācijas un lūdza, lai draugi viņu netraucējot.

Tādās reizēs Atosa lūpās pavīdēja skumjais, valdzinošais smaids, kas tik ļoti piedienēja viņa cildenajai sejai, bet Portoss dzēra un lādēdamies apgalvoja, ka no Aramisa tik un tā nekas cits neiznākšot kā lauku mācītājs.

Kamēr gāja labi, d'Artanjana sulainis Planšē izturējās lieliski: viņš saņēma trīsdesmit sū dienā, veselu mēnesi atgriezās mājās jautrs kā putns un pret savu saimnieku bija mīlīgs un pakalpīgs. Kad Fosuajē ielas saimniecībai tuvojās nedienas, proti, kad Lud­viķa XIII dāvātās četrdesmit pistoles bija noēstas vai gandrīz no­ēstas, Planšē sāka gausties. Atosam viņa gaudas šķita pretīgas,. Portosam — nepieklājīgas, Aramisam — smieklīgas. Atoss ieteica atlaist šo draņķi, Portoss gribēja, lai to papriekš iemizo, bet Ara­miss izteicās, ka kungam no sava kalpa jāuzklausa vienīgi laip­nības.

— Jums viegli runāt, — d'Artanjans sacīja. — Jums, Atos, kas ar Grimo dzīvojat pilnīgi mēmi, jūs aizliedzat viņam runāt un tāpēc nekad nedzirdat no viņa ļaunus vārdus. Jums, Portos, kas dzīvojat greznībā un savam sulainim Musketonam esat dievs. Un, beidzot, jums, Aramis, kas vienmēr esat aizrāvies ar teoloģi­jas studijām un tāpēc iedvešat dziļu cieņu savam kalpam Bazē- nam, biklam un dievbijīgam cilvēkam. Bet man nav pamata zem kājām, neesmu musketieris, pat ne gvardists — kā lai es iedvešu Planšē mīlestību, bailes vai cieņu?

— Stāvoklis ir grūts, — trīs draugi piekrita. — Visumā tā ir iekšēja lieta. Ar sulaiņiem ir tāpat kā ar sievietēm: tos uzreiz vajag nostādīt vēlamajā vietā. Par to padomājiet.

D'Artanjans padomāja, nolēma pagaidām iepērt Planšē un lēmumu izpildīja, kā parasts, pēc labākās sirdsapziņas. Pamatīgi noslānījis Planšē, d'Artanjans tam aizliedza bez viņa piekrišanas atstāt dienestu.

— Jo nākotne mani nepievils, — viņš sacīja. — Es noteikti piedzīvošu labākus laikus. Tava laime būs nodrošināta, ja tu pa­liksi pie manis, un es esmu pārāk labs saimnieks, lai tev laupītu tavu laimi, atbrīvojot tevi, kā tu man lūdz.

Sāda rīcība iedvesa musketieriem cieņu pret d'Artanjana di­plomāta spējām. Arī Planšē pārņēma bijāšana, un viņš vairs ne­runāja par promiešanu.

Četru jaunekļu dzīves gaitas sāka ritēt kopīgi. D'Artanjans, kam nebija nekādu paradumu, jo viņš bija ieradies no provinces un nokļuvis pilnīgi svešā pasaulē, drīz vien piesavinājās savu draugu paradumus.

Ziemā viņi cēlās ap pulksten astoņiem, vasarā ap sešiem un tūlīt devās pie de Trevila kunga uzzināt paroli un vispār izostīt gaisu. Kaut gan d'Artanjans nebija musketieris, tomēr viņš ļoti apzinīgi izpildīja dienesta pienākumus. Viņš vienmēr bija sardzē, jo aizvien pavadīja to no saviem biedriem, kam pašreiz vajadzēja veikt sardzes dienestu. Musketieru namā visi viņu pazina un uz­skatīja par labu biedru. De Trevila kungs viņu bija novērtējis no pirmā acumirkļa, ļoti iemīļoja viņu un aizvien uzlielīja karalim.

Arī trīs musketieri bija viņam sirsnīgi pieķērušies. Četrus jau­nos vīriešus vienoja īsta draudzība. Tā kā viņiem pastāvīgi va­jadzēja citam citu satikt vai trīs četras reizes dienā gan sakarā ar kādu divkauju, gan ar darīšanām, gan ar kopīgu izpriecu, tad viņi nemitīgi dzinās cits citam pakaļ kā ēnas. Nešķiramos drau­gus allaž varēja sastapt, meklējot citam citu un skrienot no Luk- semburgas pils uz Sensulpicija laukumu vai no Vjēkolombjē ielas uz Luksemburgas pils pusi.

Pamazām sāka piepildīties de Trevila kunga dotie solījumi. Kādā jaukā dienā karalis pavēlēja dez Esāram uzņemt savā gvar­distu pulkā d'Artanjanu. D'Artanjans ar smagu nopūtu uzvilka mugurā gvardistu mundieri. Viņš būtu ar mieru atdot desmit ga­dus no savas dzīves, lai varētu šo mundieri apmainīt pret muske­tiera kamzoli. Bet de Trevila kungs šo labvēlību apsolīja tikai pēc diviem pārbaudījuma gadiem. Pārbaudījuma laiks varētu tikt sa­īsināts, ja d'Artanjanam rastos izdevība izdarīt karalim kādu pa­kalpojumu vai veikt kaut ko sevišķi ievērojamu. Sis solījums d'Ar­tanjanu apmierināja, un jau nākošajā dienā viņš stājās pie savu pienākumu veikšanas.

Tagad Atoss, Portoss un Aramiss savukārt pavadīja d'Artan­janu, kad viņam vajadzēja stāvēt sardzē. Tā kavaliera dez Esāra pulks, uzņemdams savās rindās d'Artanjanu, īstenībā dabūja čet­rus vīrus.