Trīs musketieri. 1 daļa

XIV NEPAZĪSTAMAIS NO MENGAS

Ļaužu pūlis šeit bija sapulcējies nevis gaidīdams pakaramo cilvēku, bet gan aplūkodams jau pakārto.

Kariete, uz mirkli aizturēta, atkal turpināja savu ceļu, izbrauca cauri pūlim, iegriezās Sentonorē ielā, pēc tam Labo Bērnu iela un tur apstājās pie zema lieveņa.

Durvis atvērās, divi sargi saņēma savos apkampienos Bonasjē, ko atbalstīja policijas ierēdnis, kas bija sēdējis viņam blakus; viņu iebīdīja kādā gaitenī, tad lika kāpt augšā pa kāpnēm un beidzot atstāja uzgaidāmā istabā.

Bonasjē bija kustējies gluži automātiski.

Viņš bija soļojis kā sapnī, apakšējos priekšmetus redzējis it kā caur miglu. Viņa ausis bija uztvērušas skaņas, bet šo skaņu jēgu viņš nebija izpratis, šai mirklī viņu būtu varējuši pakārt, viņš ne ar vienu kustību nebūtu pretojies, nebutu iekliedzies, lai lūgtos žēlastību.

Tā viņš palika sēžot uz soliņa, ar muguru atbalstījies pret sienu un rokas nokāris, tai pašā vietā, kur sargi bija viņu noli­kuši kā pelavu maisu.

Tomēr pamazām, skatīdamies apkārt un neredzēdams nekā draudoša, nekā bīstama, bet ievērodams, ka dīvāniņš, uz kura viņš sēž, ir mīksts un ērts, ka istabas sienas apvilktas ar smalku Kor- dovas ādu, ka smagie sarkana damasta aizkari pie loga sasieti ar zelta šņorēm, Bonasjē atskārta, ka bailes bijušas veltīgas, un sāka kustināt galvu pa labi un pa kreisi, uz augšu un uz leju.

Sīs kustības, kuras neviens neaizkavēja, viņu mazliet iedroši­nāja, viņš saņēmās un salieca vienu kāju, pēc tam otru un bei­dzot, atbalstījies ar rokām pret dīvāniņu, uz kura sēdēja, piecēlās.

Šai mirklī stalts virsnieks pavēra portjeras, turpinādams sa­runu ar kādu personu, kas atradās blakusistabā, un tad pievēr­sās arestētajam:

— Vai jūs esat Bonasjē? — viņš jautāja.

— Jā, virsnieka kungs, — sīkpreču tirgotājs, ne dzīvs, ne mi­ris, nomurmināja. — Esmu gatavs pakalpot.

— Ienāciet, — virsnieks sacīja.

Viņš pavirzījās malā, lai palaistu garām sīkpreču tirgotāju. Tas paklausīja bez iebildumiem un iegāja istabā, kur acīmredzot tika gaidīts.

Bonasjē atradās plašā kabinetā, kura sienas bija nokārtas ar dažādiem ieročiem. Šeit no ārienes neieplūda neviena skaņa. Ka­mīnā kurējās uguns, kaut gan bija tikko septembra beigas. Tel­pas vidū bija liels, četrstūrains galds, piekrauts ar grāmatām un papīriem, virs kuriem bija izklāta milzīga Larošelas pilsētas karte.

Pie kamīna stāvēja vidēja auguma vīrietis, lepns, augstprātīgs, ar vērīgām acīm un augstu pieri. Kalsno seju vērta vēl garāku smailā ķīlbārdiņa, virs kuras izslējās ūsas. Kaut gan šim vīrie­tim bija tikai trīsdesmit seši vai trīsdesmit septiņi gadi, tomēr mati, ūsas un bārda jau metās sirmi. Zobena viņam nebija pie sāniem, bet viņš izskatījās kā karavīrs, un vēl mazliet apputējušie bifelādas zābaki liecināja, ka viņš šodien bija izjājis.

šis vīrietis bija Armans 2ans Diplesī, kardināls de Rišeljē, ne tāds, kādu pie mums pieņemts viņu attēlot, — ne vārgs sirmgal­vis, cietējs, moceklis ar salauztu ķermeni, izdzisušu balsi, iegri­mis dzijā atzveltnes krēslā kā priekšlaicīgā kapā, vīrs, kas dzī­voja vēl tikai ar savu gara spēku un izturēja cīņu pret visu Eiropu, nepārtraukti sasprindzinādams domu, — bet tāds, kāds viņš patiesībā bija tanīs gados, iznesīgs un laipns kavalieris, jau diezgan vārgs miesās, toties apveltīts ar asu prātu, kas viņu pa­darīja par vienu no izcilākajiem sava laikmeta cilvēkiem. Sniedzis atbalstu Neveras hercogam ta Mantujas hercogistē, ieņēmis Nimu,

Kastru un Izesu, kardināls gatavojās padzīt angļus no Rē salas un stāties pie Larošelas ieņemšanas.

Uz pirmā acu uzmetiena nekas nenorādīja, ka viņš ir kardi­nāls, un cilvēki, kuri viņu nepazina vaigā, nekad nevarēja iedo­māties, kas atrodas viņu priekšā.

Nabaga sīkpreču tirgotājs palika stāvot pie durvīm, bet tikko aprakstītā vīra acis ieurbās ienācējā, it kā vēlēdamās izdibināt pat tā pagātni.

— Vai tas ir tas Bonasjē? — viņš pēc brītiņa jautāja.

— Jā, monsinjor, — virsnieks atbildēja.

— Labi, pasniedziet man viņa papīrus un atstājiet mūs vienus.

Virsnieks paņēma no galda pieprasītos papīrus, pasniedza tos

un, zemu palocījies, izgāja no istabas.

Bonasjē redzēja, ka šie papīri ir viņa nopratināšanas protokoli Bastīlijā. Laiku pa laikam pie kamīna stāvošais vīrs pacēla ska­tienu no papīriem un pievērsa to Bonasjē, un tad nelaimīgajam likās, ka divi dunči ieduras viņam līdz pašai sirdij.

Desmit minūtes lasījis protokolus un desmit sekundes vērojis sīkpreču tirgotāju, kardināls bija skaidrībā par šo vīru.

«Šinī galviņā nekad nav rosījušies sazvērestības plāni,» viņš nodomāja. «Tomēr papētīsim viņu.»

— Jūs tiekat apvainots par valsts nodevību, — kardināls lēni sacīja.

— Man jau to teica, monsinjor, — Bonasjē iesaucās, uzrunā­dams izjautātāju ar to pašu titulu, kādu bija dzirdējis no virs­nieka mutes, — bet zvēru, ka nekā par to nezināju.

Kardināls apspieda smīnu.

— Jūs ar savu sievu, de Sevreza kundzi un milordu hercogu Bekingemu esat kaldinājuši sazvērestību.

— Tiešām, monsinjor, esmu dzirdējis, ka viņa piemin šos vār­dus, — sīkpreču tirgotājs sacīja.

— Un kādā sakarībā?

— Viņa teica, ka kardināls Rišeljē esot atvilinājis hercogu Bekingemu uz Parīzi, lai viņu pazudinātu un reizē pazudinātu arī karalieni.

— Viņa tā teica? — kardināls nikni iesaucās.

— Jā, monsinjor, bet es viņai teicu, ka viņa runā blēņas un kardināla kungs nav spējīgs …

— Kļūsiet! Jūs esat muļķis, — kardināls sacīja.

— Tieši to pašu, monsinjor, man atbildēja mana sieva.

— Vai jūs zināt, kas nolaupījis jūsu sievu?

— Nē, monsinjor.

— Vai jums tomēr ir kādas aizdomas?

— Jā, monsinjor. Bet šīs aizdomas komisāra kungam nepa­tika, un es no tām atteicos.

— Vai jūs zinājāt, ka jūsu sieva izbēgusi?

— Nē, monsinjor. To es dabūju zināt tikai cietumā, atkal no komisāra kunga. Viņš gan ir laipns cilvēks!

Kardināls otrreiz apslāpēja smīnu.

— Tātad jūs ari nezināt, kur jūsu sieva pēc bēgšanas pali­kusi?

— It nemaz ne, monsinjor. Droši vien viņa būs atgriezusies Luvrā.

— Pulksten vienos naktī viņas tur vēl nebija.

— Ak Dievsl Bet kas tad ar viņu noticis?

— Esiet bez raizēm: mēs to dabūsim zināt. Kardinālam ne­kas nepaliek apslēpts. Kardināls zina visu.

— Tādā gadījumā, monsinjor, vai viņš būs ar mieru man pateikt, kur palikusi mana sieva?

— Varbūt. Tomēr papriekš jums jāizstāsta viss, ko jūs zināt par savas sievas attiecībām ar Sevreza kundzi.

— Monsinjor, es nekā no tā nezinu, nekad neesmu viņu re­dzējis.

— Kad jūs gājāt pretī savai sievai uz Luvru, vai viņa tūlīt devās uz mājām?

— Gandrīz nekad ne. Viņai bija darīšanas ar kādiem audeklu tirgotājiem, un es viņu pavadīju.

— Cik bija šo audeklu tirgotāju?

— Divi, monsinjor.

— Kur viņi dzīvo?

— Viens Vožirāra ielā, otrs Laharpa ielā.

— Vai jūs gājāt sievai līdzi iekšā?

— Nekad, monsinjor. Es arvien gaidīju pie durvīm.

— Un ko viņa teica, kāpēc vēlējās iet iekšā viena?

— Viņa nekā neteica. Lika man gaidīt, un es gaidīju.

— Dārgais Bonasjē kungs, jūs esat ļoti iztapīgs vīrs! — kar­dināls sacīja.

«Viņš sauc mani par dārgo kungu!» sīkpreču tirgotājs noprie­cājās. «Pie joda! Mans stāvoklis uzlabojas!»

— Vai jūs pazītu durvis, pa kurām viņa iegāja?

— Jā.

— Vai atceraties māju numurus?

— Jā.

— Kadi tie ir?

— Numurs divdesmit pieci Vožirāra ielā un numurs septiņ­desmit pieci Laharpa ielā.

— Labi, — kardināls sacīja.

Paņēmis sudraba zvaniņu, viņš pašķindināja. Ienāca virsnieks.

— Aizejiet pakaļ Rošforam, — Rišeljē pusbalsī pavēlēja. — Lai viņš nekavējoties ierodas, ja ir atgriezies.

— Grāfs ir ieradies, — virsnieks teica. — Viņš lūdz jūsu emi­nenci viņu pieņemt.

— Lai viņš ienāk! Lai viņš nāk iekšā! — Rišeljē strauji sacīja. Virsnieks izgāja no istabas tādā steigā, ar kādu parasti visi

kardināla kalpotāji centās izpildīt viņa pavēles.

— Jūsu eminenci! — Bonasjē, acis izvalbījis, murmināja. Neaizritēja ne piecas sekundes pēc virsnieka aiziešanas, kad

durvis atvērās un ienāca cits apmeklētājs.

— Tas ir viņš! — Bonasjē iekliedzās.

— Kāds viņš? — kardināls jautāja.

— Tas, kas nolaupīja manu sievu.

Kardināls atkal pašķindināja zvaniņu. Ienāca virsnieks.

— Nododiet šo cilvēku sargiem, un lai viņš gaida, kamēr atkal saukšu viņu.

— Nē, monsinjor, nē! Tas nav viņš! — Bonasjē iesaucās. — Esmu pārskatījies! Viņu nolaupījis kāds cits, kas nemaz nelī­dzinās šim kungam! Šis kungs ir godīgs cilvēks!

— Aizvediet šo aitasgalvu! — kardināls pavēlēja. Virsnieks paņēma Bonasjē zem rokas un ieveda atpakaļ uz­gaidāmajā istabā, kur jau atradās abi sargi.

Nupat ienākušais cilvēks bija nepacietīgi pavadījis ar skatienu Bonasjē, līdz tas izgāja, un, tikko durvis aiz arestētā bija aizvē­rušās, viņš strauji piegāja pie kardināla.

— Viņi ir satikušies, — atnācējs sacīja.

— Kas? — kardināls jautāja.

— Viņa un viņš.

— Karaliene un hercogs! — Rišeljē iesaucās.

— Jā.

— Un kur?

— Luvrā.

— Vai tas droši zināms?

— Pilnīgi droši.

— Kas jums to pateica?

— De Lanua kundze, kas jūsu eminencei ir pilnīgi padevīga.

— Kāpēc viņa par to nepaziņoja agrāk?

— Vai aiz nejaušības, vai arī aiz neuzticības karaliene likusi de Siržī kundzei pārnakšņot viņas guļamistabā un pēc tam visu dienu paturējusi viņu pie sevis.

— Nekā darīt, mēs esam cietuši neveiksmi. Mēģināsim gūt gandarījumu.

— Monsinjor, varat būt pārliecināts, ka palīdzēšu jums cik spēdams.

— Kā tas viss notika?

— Pusvienos naktī karaliene sēdējusi ar savām galma dā­mām …

— Kur?

— Sava guļamistaba.

— Labi, tālāk.

— Pēkšņi viņai pasniegts mutautiņš, ko sūtījusi veļas pārzi­nātāja …

— Un tad?

— Karaliene uzreiz manāmi uztraukusies, bijis redzams, ka viņa nobālusi, kaut arī viņai vaigi bijuši nokrāsoti…

— Tālāk! Tālāk!

— Viņa piecēlusies un pārvērstā balsī teikusi: «Manas dā­mas, uzgaidiet mani desmit minūtes, es atgriezīšos.» Tad viņa atvērusi alkova durvis un izgājusi.

— Kāpēc de Lanua kundze tai pašā mirklī nav nākusi mums to paziņot?

— Vēl nekas nebijis droši zināms. Turklāt karaliene bija sa­cījusi: «Uzgaidiet mani,» — un viņa neuzdrošinājās pārkāpt kara­lienes rīkojumu.

— Cik ilgi karaliene bijusi projām?

— Trīs ceturtdaļstundas.

— Vai neviena no dāmām viņu nav pavadījusi?

— Vienīgi donja Estefanija.

— Un pēc tam karaliene atgriezusies?

— Jā, bet tikai tādēļ, lai paņemtu mazu, ar viņas vārdu rotātu rožkoka šķirstiņu. Pēc tam viņa atkal izgājusi.

— Vai viņa šķirstiņu atnesa atpakaļ, kad atgriezās otrreiz?

— Nē.

— Vai de Lanua kundze zina, kas šķirstiņā atradās?

— Jā. Briljanta karuļi, kurus viņa majestāte dāvinājis kara­lienei.

— Un viņa atgriezās bez šķirstiņa?

— Jā.

— De Lanua kundze domā, ka šķirstiņu karaliene atdevusi Bekingemam?

— Viņa ir pārliecināta par to.

— Kāpēc?

— Dienā de Lanua kundze kā karalienes kameriste meklējusi šķirstiņu, izlikusies noraizējusies, ka nevar to atrast un galu galā jautājusi karalienei, vai viņa zinot, kur tas palicis.

— Un karaliene? …

— Karaliene ļoti pietvīkusi un atbildējusi, ka iepriekšējā dienā salauzusi vienu karuli un tāpēc aizsūtījusi rotu pie juveliera izla­bošanai.

— Jāaiziet pie karaļa juveliera un jāpārbauda, vai tas ir tiesa.

— Esmu jau bijis pie viņa.

— Un ko juvelieris saka?

— Viņš nekā par to nav dzirdējis.

— Jauki, Rošfor, jauki! Vēl viss nav zaudēts, un varbūt… varbūt viss iznāks ļoti labi!

— Es ne mirkli neesmu šaubījies, ka jūsu eminences ģeniālais prāts…

— Spēs izlabot sava palīga kļūdas, vai ne?

— Tieši tā es būtu sacījis, ja jūsu eminence būtu ļāvis man nobeigt teikumu.

— Vai jums ir zināms, kur slēpušies hercogiene de Sevreza un hercogs Bekingems?

— Nē, mani ļaudis nav varējuši sniegt nekādas noteiktas ziņas.

— Bet es to zinu.

— Jūs, monsinjor?

— Ja, vai vismaz ta iedomājos. Viņi uzturējās viens Vožirara ielā Nr. 25, otrs Laharpa ielā Nr. 75.

— Vai jūsu eminence vēlas, lai lieku abus arestēt?

— Būs jau par vēlu, abi būs aizbraukuši.

— Vienalga, mēs varam pārliecināties.

— Ņemiet līdzi desmit manus gvardistus un izkratiet abas mājas.

— Es eju, monsinjor.

Un Rošfors izsteidzās no istabas.

Palicis viens, kardināls brīdi padomāja, tad pašķindināja zva­niņu trešo reizi.

Ienāca tas pats virsnieks.

— Ievediet arestēto, — kardināls sacīja.

Bonasjē kungs atkal tika ievests kabinetā, un uz kardināla mājienu virsnieks aizgāja.

— Jūs esat mani krāpis, — kardināls bargi teica.

— Es? — Bonasjē iesaucās. — Es lai krāptu jūsu eminenci?

— Jūsu sieva Vožirāra ielā un Laharpa ielā neapmeklēja audeklu tirgotājus.

— Bet ko tad?

— Viņa apmeklēja hercogieni de Sevrezu un hercogu Bekin­gemu.

— Jā, — piekrita Bonasjē, gremdēdamies atmiņās, — jā, jūsu eminencei taisnība. Es vairākkārt tiku teicis savai sievai: brī­nums gan, ka tie audeklu tirgotāji dzīvo tādās mājās, kur nav nevienas izkārtnes, un viņa aizvien sāka smieties. Ak monsin­jor, — Bonasjē turpināja, mezdamies pie viņa eminences kājām, — jūs patiesi esat kardināls, lielais kardināls, izcilais ģēnijs, ko godina visa pasaule!

Kaut arī uzvara pār tik nožēlojamu radījumu kā Bonasjē bija visai nenozīmīga, tomēr kardināls īsu brīdi izbaudīja uzvaras

9—161 prieku, bet tūlīt pat, it kā viņam būtu iešāvusies prātā kāda jauna doma, viņš pavīpsnāja un, sniegdams roku sīkpreču tirgotājam, sacīja:

— Piecelieties, mans draugs! Jūs esat krietns cilvēks.

— Kardināls pieskārās manai rokai! Es pieskāros izcilā cil­vēka rokai! — Bonasjē iesaucās. — Izcilais cilvēks nosauca mani par savu draugu!

— Jā, mans draugs, jā, — kardināls sacīja tēvišķīgā tonī, kādā viņš reizēm runāja, bet šis tonis varēja maldināt tikai tos cilvēkus, kuri nepazina kardinālu. — Tā kā jūs esat nepamatoti turēts aizdomās, tad jums pienākas atlīdzība. Ņemiet šo naudas­maku, tanī ir simt pistoles, un piedodiet man.

— Lai es jums piedodu, monsinjor! — Bonasjē atteica, vil­cinādamies pieņemt maku, jo, bez šaubām, baidījās, ka var tikt izjokots. — Jums bija brīv likt mani arestēt, jums ir brīv likt mani spīdzināt, likt mani pakārt, jo jūs esat mūsu valdnieks, un es neuzdrošinātos iepīkstēties. Lai es jums piedodot, monsinjor! Jūs to nedomājat nopietni?

— Dārgais Bonasjē kungs, jūs esat ļoti cēlsirdīgs! To es re­dzu un pateicos jums par to. Tātad jūs pieņemsiet šo maku un aiziesiet ne pārāk neapmierināts?

— Monsinjor, es aiziešu sajūsmināts.

— Tad ardievu vai, pareizāk sakot, uz redzēšanos, jo es ceru, ka mēs vēl redzēsimies.

— Kad vien monsinjors to vēlēsies, es vienmēr būšu viņa emi­nences rīcībā.

— Mēs redzēsimies bieži, esiet bez raizēm, jo saruna ar jums man ļoti patika.

— O monsinjor!

— Uz redzēšanos, Bonasjē kungs, uz redzēšanos!

Kardināls viņam pamāja ar roku, un Bonasjē atbildēja uz šo

mājienu, palocīdamies līdz pašai zemei. Tad sīkpreču tirgotājs atmuguriski izgāja no istabas, un kardināls izdzirdēja, ka viņš priekšistabā sajūsmināts iebļāvās: «Lai dzīvo monsinjors! Lai dzīvo viņa eminence! Laī dzīvo lielais kardināls!»

Kardināls ar smaidu uz lūpām noklausījās skaļos Bonasjē kunga sajūsmas izpaudumus. Kad Bonasjē kliedzieni bija izgai­suši tālumā, kardināls nočukstēja:

— Šis vīrs tagad būs ar mieru ļaut sevi nogalināt manā labā.

Tad kardināls Rišeljē iedziļinājās Larošelas kartes pētīšanā,

kura, kā jau teicām, bija izklāta uz viņa galda. Kardināls ievilka ar zīmuli kartē līniju, pa kuru vajadzēja stiepties slavenajam uzbērumam, kas pusotru gadu vēlāk noslēdza pieeju aplenktās pilsētas ostai. Viņš bija pilnīgi iegrimis stratēģiskos plānos, kad durvis atkal atvērās un ienāca Rošfors.

— Ko jūs noskaidrojāt? — kardināls ieinteresēts jautāja, strauji pieceldamies, kas liecināja, ka grāfam uzticētais uzdevums bija Joti svarīgs.

— Noskaidroju, ka tiešām divdesmit sešus līdz divdesmit as­toņus gadus veca sieviete un gadus trīsdesmit piecus līdz četr­desmit vecs vīrietis uzturējušies jūsu eminences norādītajās mā­jas, vīrietis četras dienas, sieviete piecas, — grāfs atbildēja. — Bet sieviete aizbraukusi pagājušajā naktī un vīrietis šorīt.

— Tie ir bijuši viņi! — iesaucās kardināls, paskatīdamies pulkstenī. — Un tagad, — viņš turpināja, — ir par vēlu dzīties viņiem pakaļ: hercogiene jau būs Tūrā, bet hercogs Buloņā. Mums viņi jānotver Londonā.

— Kādi būs jūsu eminences rīkojumi?

— Nevienam ne vārda par notikušo. Lai karaliene jūtas dro­šībā. Lai viņa nenojauš, ka mēs zinām viņas noslēpumu. Lai viņa domā, ka mēs dzenam pēdas kādiem sazvērniekiem. Atsūtiet pie manis zīmoga glabātāju Segjē.

— Un ko jūsu eminence izdarīja ar šo cilvēku?

— Ar kuru cilvēku? — jautāja kardināls.

— Ar šo Bonasjē.

— Izdarīju ar viņu vienīgo, ko ar viņu varēja darīt. Padarīju viņu par viņa sievas spiegu.

Grāfs Rošfors palocījās kā cilvēks, kas atzīst sava pavēlnieka lielo pārākumu, un aizgāja.

Palicis viens, kardināls atkal atsēdās pie galda, uzrakstīja kādu vēstuli, ko aizzīmogoja ar savu personīgo zīmogu, un pašķindi­nāja zvaniņu.

— Lai pie manis ierodas Vitrē, — kardināls sacīja ienākuša­jam virsniekam, — un paziņojiet viņam, lai viņš sagatavojas ce­ļojumam.

Pēc brīža cilvēks, ko kardināls bija aicinājis, jau stāvēja viņa priekšā pilnīgi saposies ceļojumam.

— Vitrē, jums steigšus jādodas uz Londonu, — kardināls sa­cīja. — Ceļā nedrīkstat apstāties ne mirkli. Nododiet šo vēstuli milēdijai. Seit jums čeks par divsimt pistolēm, mans kasieris jums tās izmaksās. Tikpat daudz jūs saņemsiet, ja atgriezīsieties pēc sešām dienām un būsiet labi izpildījis uzdevumu.

Ne vārda neatbildējis, vēstnesis palocījās, paņēma vēstuli, čeku par divsimt pistolēm un aizgāja.

Vēstules saturs bija šāds: «Milēdij!

Ierodieties pirmajā ballē, kurā ieradīsies Bekingemas hercogs. Viņam pie vamža būs piesprausti divpadsmit briljanta karuļi. Divus no tiem jums jāmēģina nogriezt.

Tikko šie karuļi būs jūsu rokās, ziņojiet man.»