Trīs musketieri. 1 daļa

XXIII satikŠanĀs

D'Artanjans teciņiem vien atgriezās mājup un, kaut gan pulk­stenis bija pāri trim no rīta un viņam vajadzēja šķērsot visbīsta­mākos Parīzes kvartālus, tomēr negadījās neviena bīstama sastap­šanās. Visiem ir zināms, ka žūpām un mīlētājiem ir savs sarg­eņģelis.

Ārdurvis d'Artanjans atrada pusvirus; uzkāpis augšstāvā, viņš klusu, kā bija norunājis ar savu sulaini, pieklauvēja pie durvīm. Planšē, ko d'Artanjans priekš divām stundām bija aizsūtījis no pilsētas valdes nama uz mājām, likdams viņam gaidīt, atvēra durvis.

— Vai kāds atnesis man vēstuli? — tikko pārkāpis pari sliek­snim, d'Artanjans jautāja.

— Vēstuli neviens nav atnesis, — Planšē atbildēja, — bet tā atnākusi pati.

— Ko tu, stulbā galva, ar to gribi sacīt?

— Gribu sacīt to, ka, atgriezdamies mājās, kaut gan jūsu dzīvokļa atslēga visu laiku bija man kabatā, atradu vēstuli jūsu guļamistabā uz galda.

— Un kur tā vēstule ir?

— Kungs, atstāju to turpat1 . Vai tas kur redzēts, ka tādā veidā pienāk vēstules! Es nekā neteiktu, ja logs būtu bijis vaļā vai vis­maz pusvirus. Bet nē, tas bija cieši aizvērts. Piesargieties, kungs, te noteikti darbojas pats nelabais.

Nenoklausījies līdz galam, jauneklis iesteidzās guļamistabā un atplēsa vēstuli — tā bija no Bonasjē kundzes:

«Man jums jāizsaka un jānodod sirsnīga pateicība. Ierodieties šovakar pulksten desmitos Senklū, pretī paviljonam, kas atrodas pie d'Estrē kunga mājas.

K. B.»

Lasīdams vēstuli, d'Artanjans juta, ka sirds viņam te izplešas, te sažņaudzas liegās trīsās, kādas tirda un glāsta mīlnieku sirdis.

Tā bija pirmā mīlestības vēstule, ko viņš saņēma, tā bija pirmā satikšanās, uz kuru tika aicināts. Sirds viņam līksmes skurbumā draudēja vai pušu plīst uz šīszemes paradīzes sliekšņa, kuru dēvē par mīlestību.

— Vai nav tiesa, kungs? — iejautājās Planšē, redzēdams, ka viņa saimnieks te sarkst, te bālē. — Vai neesmu pareizi uzminējis? Tur rakstīts kas nelāgs?

— Tu maldies, Planšē, — atbildēja d'Artanjans, — un par pierādījumu ņem šo ekiju un nodzer to uz manu veselību.

— Paldies, kungs, par ekiju, ko jūs man dāvājat, un es apsolu, ka stingri sekošu jūsu norādījumam, bet viens nu ir tiesa: vēstu­les, kas šādā ceļā nokļūst aizslēgtos dzīvokļos …

— Krīt no debesīm, mans draugs, krīt no debesīm.

— Tad jūs, kungs, esat apmierināts? — Planšē jautāja.

— Dārgais Planšē, esmu laimīgākais cilvēks pasaulē.

— Vai drīkstu izmantot kunga laimi un likties uz auss?

— Jā, dari to.

— Lai Dievs jūs svētī, mans kungs, bet tomēr šī vēstule…

Planšē aizgāja, galvu purinādams, taču viņa izskats liecināja,

ka viņa šaubas nebija izkliedējis pat d'Artanjana devīgums.

Palicis viens, d'Artanjans neskaitāmas reizes pārlasīja zīmīti, tad reižu divdesmit noskūpstīja daiļās iemīļotās rakstītās rindi­ņas. Beidzot viņš likās gulēt, aizmiga un iegrima pasakainos sapņos.

Pulksten septiņos no rīta viņš piecēlās un sāka saukt Planšē; uz otro saucienu tas pavēra durvis, un sulaiņa sejā vēl izpaudās vakardienas nemiers.

— Planšē, es aizeju varbūt uz visu dienu, — d'Artanjans sa­cīja, — tu esi brīvs līdz septiņiem vakarā. Bet pulksten septiņos ierodies ar diviem zirgiem.

— A-ā, — Planšē novilka. — Laikam atkal dosimies saņemt caurumus ādā!

— Paņem līdzi musketi un pistoles.

— Nu, ko es teicu? — Planšē izsaucās. — Tā jau es domāju: sasodītā vēstule!

— Nomierinies, aitasgalva, mēs vienkārši dosimies izjādē.

— Oho! Tādā pašā izpriecas ceļojumā kā viņudien, kad lodes bira kā krusa un lamatas bija izliktas uz katra soļa.

— Ja jūs, Planšē kungs, bīstaties, — d'Artanjans sacīja, —tad jāšu viens. Man labāk ceļot vienam nekā ar ceļabiedru, kas trīc un dreb.

— Kungs, jūs man darāt pāri, — Planšē iebilda. — Liekas, jūs redzējāt, kads esmu, kad draud briesmas.

— Jā, bet es domāju, ka tu ar vienu reizi esi izlietojis visu savu drosmi.

— Gan jau jūs, kungs, redzēsiet, ka drusciņ vēl ir atlikusi, tikai, lūdzu, neesiet ar to pārāk izšķērdīgs, ja gribat, lai man tās pietiktu ilgākam laikam.

— Un kā tu domā, vai šim vakaram tev vēl būtu drosme?

— Ceru gan, kungs.

— Labi, tad es uz tevi paļaujos.

— Noteiktajā stundā būšu gatavs. Bet es domāju, kungs, ka jums gvardistu staļļos ir tikai viens zirgs.

— Varbūt pagaidām ir tikai viens, bet šovakar būs četri.

— Tad jau mēs laikam būsim ceļojuši, lai iepirktu zirgus?

— Pareizi, — d'Artanjans atteica.

Vēlreiz pamājis ar roku Planšē, viņš aizgāja.

Bonasjē kungs stāvēja uz durvju sliekšņa. D'Artanjans gribēja aiziet viņam garām, nepārmijot ne vārda, bet godājamais sīkpreču tirgotājs sveicināja tik laipni un vēlīgi, ka īrniekam nācās ne tikai atņemt sveicienu, bet arī uzsākt sarunu.

Kā gan lai nav mazliet iecietīgs pret vīru, kura sieva nolikusi jums satikšanos tai pašā vakarā Senklū, pretī d'Estrē kunga paviljonam! D'Artanjans sataisīja cik vien spēdams mīlīgu seju.

Saruna gluži dabiski novirzījās uz nelaimīgā Bonasjē kunga apcietināšanu. Nezinādams, ka d'Artanjans dzirdējis viņa sarunu ar nepazīstamo no Mengas, sīkpreču tirgotājs sāka stāstīt savam jaunajam īrniekam par briesmoņa Lafemā cietsirdību, saukdams šo cilvēku tikai par kardināla bendi. Plaši un gari cietušais klās­tīja par Bastīliju, durvju aizšaujamajiem, par maziem lodziņiem, restēm un moku rīkiem. Vērīgi noklausījies Bonasjē zūdīšanos, d'Artanjans beidzot iejautājās:

— Bet sakiet, vai jūs dabūjāt zināt, kas nolaupīja Bonasjē kundzi? Neesmu aizmirsis, ka, tieši pateicoties šim bēdīgajam gadījumam, man bija laime iepazīties ar jums.

— Ak vai! — Bonasjē kungs nopūtās. — To viņi man, pro­tams, nepateica, un mana sieva savukārt zvērēja pie visiem svē­tajiem, ka viņa to nezinot. Bet kā tad jums pašam pēdējā laikā ir gājis? — Bonasjē ieprasījās pavisam vientiesīgi. — Neesmu redzējis ne jūs, ne jūsu draugus un domāju, ka ne jau Parīzes ielās uzkrājušies uz jūsu zābakiem putekļi, kurus Planšē vakar tīrīja.

— Jums taisnība, mīļais Bonasjē kungs, mani draugi un es bijām mazliet aizceļojuši.

— Vai tālu?

— Ne, tikai kadas četrdesmit ljē no Parīzes. Pavadijam Atosa kungu uz Foržas dziedniecības avotiem, un mani draugi tur palika.

— Bet jūs atgriezāties? — Bonasjē turpināja, šķelmīgi pavīp­snādams. — Tik glītam jauneklim kā jums iemīļotā nedod uz ilgu laiku atvaļinājumu, un jūs tikāt nepacietīgi gaidīts Parīzē, vai ne?

— Goda vārds, Bonasjē kungs, es atzīšos, — d'Artanjans smiedamies sacīja, — jo vairāk tāpēc, ka no jums, kā redzu, nekā nevar noslēpt. Jā, es tiku gaidīts, turklāt nepacietīgi, ticiet man.

Bonasjē sejai pārslīdēja ēna, tik viegla, ka d'Artanjans to ne­pamanīja.

— Un mēs tiksim atalgoti par uzcītību? — sīkpreču tirgotājs turpināja mazliet pārvērstā balsī, bet arī to d'Artanjans nepama­nīja, tāpat kā pirms mirkļa nebija ievērojis, ka godājamā mājas saimnieka seja bija mazliet sadrūmusi.

— No jūsu mutes Dieva ausī! — d'Artanjans smiedamies at­teica.

— Es par to runāju tāpēc, — Bonasjē paskaidroja, — ka gri­bētu zināt, vai jūs vakarā pārnāksiet mājās vēlu.

— Mīļais saimniek, ko nozīmē šāds jautājums? — d'Artan­jans brīnījās. — Vai jūs gribat mani sagaidīt?

— Nē, bet kopš manas arestēšanas un zādzības, kas izdarīta manā dzīvoklī, es ikreiz satrūkstos, kad dzirdu veramies durvis, sevišķi naktī. Sasodīts! Nekā nevar darīt, es neesmu karavīrs!

— Labi, tad nesatrūkstieties, ja es atgriezīšos vienos, divos vai trijos no rīta. Un nesatrūkstieties arī tad, ja es nemaz neat- griezīšos.

Šoreiz Bonasjē kļuva tik bāls, ka d'Artanjans nevarēja to ne­pamanīt un iejautājās, kas viņam noticis.

— Nekas, — Bonasjē atbildēja, — it nekas. Tikai esmu mazliet savārdzis, kopš mani piemeklējušas daudzās nelaimes, un man reizēm uznāk tādi kā drebuļi, tā kā nupat. Neievērojiet to, jums jādomā tikai par to, lai jūs būtu laimīgs.

— Kas tur ko domāt? Es esmu laimīgs!

— Vēl ne, jūs tak teicāt, ka tikai vakarā.

— Ja, bet, paldies Dievam, vakars pienāks! Un varbūt jūs to gaidāt tikpat nepacietīgi kā es. Varbūt šovakar Bonasjē kundze apmeklēs sava laulātā drauga mājokli.

— Bonasjē kundze šovakar nav brīva, — vīrs svinīgi sacīja. — Dienesta pienākumi aiztur viņu Luvrā.

— Man jūs žēl, mīļais saimniek, patiesi žēl. Kad esmu laimīgs, tad veļos, lai visi butu laimīgi, bet tas, šķiet, ir neiespējami.

Un jauneklis devām projām, skaļi smiedamies par izteikto joku, kas, pēc viņa domām, bija saprotams viņam vienam.

— Uzjautrinieties labi! — Bonasjē drūmi nosauca pakaļ d'Ar­tanjanam.

Taču jauneklis jau bija par tālu, lai sadzirdētu šos vārdus un, ja arī būtu sadzirdējis, tad pašreizējā omā droši vien nebūtu pie­vērsis tiem uzmanību.

Viņš devās pie de Trevila kunga, jo vakardienas apmeklējums, kā lasītājs atcerēsies, bija ļoti īss, un jauneklis nebija paguvis nekā izstāstīt musketieru kapteinim.

De Trevila kungu d'Artanjans atrada lieliskā garastāvoklī. Ka­ralis un karaliene vakar ballē bija izturējušies pret de Trevila kungu ļoti laipni. Nevar noliegt, kardināls gan bijis gaužām sa­pīcis. Aizbildinādamies ar neveselību, viņš aizbraucis no balles jau vienos naktī. Toties viņu majestātes atgriezušās Luvrā tikai sešos no rīta.

— Un tagad, — de Trevila kungs ierunājās klusu un vērīgi ieskatīdamies visos istabas kaktos, lai pārliecinātos, ka viņi ir vieni, — tagad, jaunais draugs, parunāsim par jums, jo ir vairāk nekā skaidrs, ka jūsu laimīgā atgriešanās ir veicinājusi karaļa līksmi, karalienes uzvaras gaviles un viņa eminences pazemojumu. Tagad jums būs jāpiesargās.

— No kā man bīties, kamēr man būs laime baudīt viņu ma­jestāšu labvēlību? — d'Artanjans jautāja.

— No it visa, ticiet man. Kardināls nav tas vīrs, kas aizmirsīs, ka ticis izjokots, kamēr viņš nebūs izrēķinājies ar izjokotāju, un, man šķiet, ka šis izjokotājs ir kāds gaskonis, ko es arī pazīstu.

— Vai jūs domājat, ka Rišeljē ir tikpat labi informēts kā jūs un arī zina, ka Londonā esmu bijis es?

— Velns lai parauj! Vai jūs bijāt Londonā? Un no Londonas jūs esat atvedis skaisto briljantu, kas mirdz jums uz pirksta? Uzmanieties, dārgais d'Artanjan, jo ienaidnieka dāvana nenes laimi. Par to ir pat kāda latīņu vārsma … Pagaidiet…

— Jā, bez šaubām, — apstiprināja d'Artanjans, kas nekad nebija varējis iekalt galvā pat ne latīņu valodas pamatus un ar to bija iedzinis izmisumā savu skolotāju, — tādai vārsmai jābūt.

— Tā noteikti ir, — teica de Trevila kungs, kam bija kāda jēga par literatūru, — de Benserada kungs man to nesen nola­sīja … Pagaidiet… Ā, atcerējos!

… Timeo Danaos et dona ferentes. [6]

Tas nozīmē: «Neuzticieties ienaidniekam, kas jums sniedz dāva­nas.»

— šo briljantu neesmu saņēmis no ienaidnieka, — d'Artanjans sacīja. — Gredzenu man dāvināja karaliene.

— Karaliene! Oho! — de Trevila kungs novilka. — Jā, tā ir patiesi karaliska dāvana! Gredzens maksā ne mazāk par tūkstoš pistolēm. Kam karaliene bija uzticējusi nodot jums šo dāvanu?

— Viņa pati man to pasniedza.

— Kur?

— Kabinetā, kas atradas blakus istabai, kurā viņa pārģērbās.

— Kā viņa to izdarīja?

— Sniegdama man roku skūpstam.

— Jūs esat skūpstījis karalienes roku! —iesaucās de Trevila kungs, pārsteigts paskatīdamies uz d'Artanjanu.

— Viņas majestāte pagodināja mani ar šo žēlastību.

— Turklāt liecinieku klātbūtnē? Neuzmanīgā, trīskārt neuz­manīgā!

— Nē, mans kungs, nomierinieties! Neviens to neredzēja, — d'Artanjans sacīja un izstāstīja de Trevila kungam, kā tas viss bija norisinājies.

— Ak sievietes, sievietes! — iesaucās vecais karavīrs. — Vi­ņas aizvien aizrauj romantiska iztēle. Viņas valdzina noslēpumai­nība. Tātad jūs redzējāt roku un vairāk nekā. Un, ja jūs sastaptu karalieni, jūs viņu nepazītu. Sastapdama jūs, viņa nezinātu, kas jūs esat.

— Nē, bet pēc šī briljanta … — jauneklis iebilda.

— Paklausieties, — de Trevila kungs sacīja. — Vai gribat, lai dodu jums padomu, labu padomu, īstu drauga padomu?

— Jūs mani ar to pagodinātu, — d'Artanjans atbildēja.

— Labi, tad aizejiet pie pirmā zeltkaļa, kas jums gadīsies pa ceļam, un pārdodiet viņam šo briljantu par katru cenu, kādu viņš jums piedāvās. Lai arī cik sīksts viņš būtu, mazāk par astoņsimt pistolēm jūs nedabūsiet. Pistolēm, jaunekli, nav uzrakstīts vārds, bet šim gredzenam ir vārds, briesmīgs vārds, kas var pazudināt gredzena valkātāju.

— Pārdot gredzenu, ko man dāvinājusi mana valdniece! Ne­kad! — d'Artanjans iesaucās.

— Nabaga neprāti, tad vismaz pagrieziet akmeni uz iekšpusi, jo katram zināms, ka trūcīgs Gaskoņas muižnieks tādus dārgumus neatrod savas mātes rotaslietu šķirstiņā.

— Jūs domājat, ka man draud briesmas? — d'Artanjans jau­tāja.

— Jaunais cilvēk, es jums saku: tas, kas aizmidzis uz mīnas ar aizdegtu degli, salīdzinot ar jums, var uzskatīt sevi pilnīgi drošība.

— Velns lai parauj! — d'Artanjans ieteicās, jo de Trevila kunga pārliecinātais tonis sāka darīt viņu nemierīgu. — Velns lai parauj, kas tad man būtu jādara?

— Vienmēr un visur jāuzmanās. Kardinālam ir lieliska at­miņa, un viņa roka sniedzas tālu. Ticiet man, viņš ar jums izrē­ķināsies.

— Bet kā?

— E, kā lai es to zinu? Vai viņš nerīkojas ar visvelnišķīgāko viltību? Mazākais Jaunums, kas jums var gadīties, būtu tas, ka jūs arestētu.

— Kā tā! Vai patiesi kāds uzdrošinātos arestēt cilvēku, kas ir viņa majestātes dienestā?

— Sasodīts! Vai ar Atosu ievēroja kādas ceremonijas? Lai nu vai kā, mans jaunais draugs, bet ticiet man kā cilvēkam, kas trīs­desmit gadus nodzīvojis pie galma: jūs būsiet pazudis, ja dzīvo­siet vienā mierā. Tieši pretēji, un to es jums saku noteikti: sa­skatiet it visur ienaidniekus. Ja kāds ar jums meklē ķildu, izvai­rieties no tās, kaut arī ķildas ierosinātājs būtu desmitgadīgs bērns; ja jums kāds uzbrūk dienu vai nakti, bez mazākās kautrēšanās atkāpieties; ja ejat pāri tiltam, tad iepriekš pārbaudiet tilta dē- Jus, jo kāds no tiem var iebrukt jums zem kājām; iedams garām jaunceļamai mājai, paskatieties uz augšu, tāpēc ka jums var uzkrist uz galvas akmens; ja atgriežaties mājās vēlu, tad lieciet, lai sulainis jūs pavada,, un lai jūsu sulainis ir apbruņots, pro­tams, ja jūs vispār varat paļauties uz savu sulaini. Esiet piesar­dzīgs pret visiem: pret draugu, pret brāli, pret mīļāko, it īpaši pret mīļāko.

D'Artanjans pietvīka.

— Pret mīļāko… — viņš mehāniski atkārtoja. — Kāpēc pret mīļāko it īpaši?

— Tāpēc, ka mīļākā ir viens no kardināla iecienītākajiem līdzekļiem, kas turklāt iedarbojas ļoti ātri, jo sieviete jūs pārdos par desmit pistolēm. Pierādījums tam ir Dalila. Jūs taču atcera­ties svētos rakstus?

D'Artanjanam ienāca prātā satikšanās, ko Bonasjē kundze vi­ņam bija nolikusi uz šo pašu vakaru, tomēr mūsu varonim par godu jāpiebilst, ka de Trevila kunga nosodošais spriedums par sievietēm vispār neiedvesa jauneklim ne mazākās aizdomas pret daiļo mājas saimnieci.

— Bet pastāstiet taču, kas noticis ar jūsu trim draugiem? — de Trevila kungs iejautājās.

— Dzīros vaicāt jums, vai neesat saņēmis no viņiem kādas ziņas.

— Nekādas.

— Es viņus pametu ceļā: Portosu Šantiljī ar divkauju deguna galā, Aramisu Krevkērā ar lodi plecā un Atosu Amjēnā, kur viņš palika, apsūdzēts par viltotas naudas izplatīšanu.

— Redziet nu! — de Trevila kungs sacīja. — Un kā jums pa­šam laimējās izkļūt sveikā?

— Jāatzīstas, mans kungs, ka mani pasargāja brīnums. Saņē­mis zobena dūrienu krūtīs, es ceļā uz Kalē pienagloju grāfu de Vardu pie zemes kā mēdz piespraust tauriņu pie tapetēm.

— Nu ko es jums teicu! Grāfu de Vardu, kardināla uzticības vīru, de Rošfora brālēnu! Pagaidiet, mans draugs, man ienāca prātā kāda doma.

— Jel runājiet, cienījamais kungs!

— Jūsu vietā es kaut ko uzsāktu.

— Un ko?

— Kamēr viņa eminence liktu mani meklēt Parīzē, es ne čiku ne grabu atgrieztos uz Pikardiju, lai izdibinātu, kas noticis ar maniem trim draugiem. Pie joda! Viņi ir pilnīgi izpelnījušies šo nelielo uzmanību no jūsu puses.

— Padoms ir labs, mans kungs, un, rīt es došos ceļā.

— Rīt! Un kāpēc ne šovakar?

— šovakar mani aiztur Parīzē neatliekamas darīšanas.

— Ai jaunekli, jaunekli! Mīlestības dēka? Es atkārtoju: esiet piesardzīgs! Jo sieviete mūs visus aizvien ir pazudinājusi un pa­zudinās arī turpmāk. Klausiet mani, labāk aizceļojiet šovakar.

— Diemžēl tas nav iespējams.

— Jūs esat devis vārdu?

— Jā, mans kungs.

— Tad nekā nevar darīt. Bet apsoliet vismaz, ka rīt aizceļo­siet, ja šonakt netiksiet nogalināts.

— To es apsolu.

— Vai jums vajadzīga nauda?

— Man vēl ir piecdesmit pistoles. Domāju, ka ar tām man pietiks.

— Bet jūsu draugiem?

— Šķiet, ka arī viņiem netrūks. Kad izjājām no Parīzes, mums katram bija kabatā septiņdesmit piecas pistoles.

— Vai vēl redzēšu jūs pirms aizceļošanas?

— Domāju, ka ne, mans kungs, ja vien nebūs gadījies kas jauns.

— Tad laimīgu ceļu!

— Paldies, cienījamais kungs.

D'Artanjans atvadījās no de Trevila kunga, kura tēvišķīgā gādība par musketieriem dziļi aizkustināja jaunekli.

Viņš iegriezās pēc kārtas Atosa, Portosa un Aramisa dzīvoklī. Neviens no tiem nebija atgriezies mājās. Nebija arī draugu su­laiņu, un ne no vieniem, ne no otriem nebija saņemtas nekādas ziņas.

D'Artanjans būtu apjautājies par draugiem viņu mīļākām, bet diemžēl nepazina ne Aramisa, ne Portosa sirdsdāmas, un Atosam vispār tādas nebija.

Iedams garām gvardistu mītnei, viņš ieskatījās stallī: trīs zirgi no četriem jau bija atvesti. Planšē, gluži mēms aiz brīnumiem, patlaban apkopa zirgus; divi bija izsukāti.

— O, cienītais kungs! — Planšē iesaucās, ieraudzījis d'Artan­janu. — Esmu priecīgs, ka jūs satieku!

— Vai tu man gribēji ko sacīt? — jaunais gaskonis jautāja.

— Vai jūs uzticaties mūsu saimniekam Bonasjē kungam?

— Es? It nemaz ne.

— Un tas, kungs, ir pareizi.

— Bet kāpēc tu to jautāji?

— Tāpēc, ka novēroju viņu, kad jūs abi sarunājāties. Nedzir­dēju ne vārda no jūsu sarunas, bet redzēju, ka viņa seja divas trīs reizes pārvērtās.

— Patiesi?

— Jūs, kungs, to neievērojāt, jo domājāt par saņemto vēstuli. Turpretī mani bija satraucis neparastais veids, kādā šī vēstule bija nokļuvusi istabā, un es nenolaidu acis no viņa ģīmja.

— Un kāds tas tev likās?

— Nodevēja purns.

— Vai tiešām?

— Vēl vairāk: tikko jūs, kungs, bijāt pazudis aiz stūra, Bo­nasjē paķēra cepuri, aizslēdza durvis un aizmetās projām pa ielu uz pretējo pusi.

— Planšē, tev taisnība, tas viss šķiet ļoti aizdomīgi, bet ne­raizējies, mēs ātrāk nemaksāsim viņam īri, kamēr nebūsim visu pamatīgi noskaidrojuši.

— Jums labpatīk jokot, bet gan jau jūs pats redzēsiet.

— Nekā darīt, Planšē, kas nolemts, tam jānotiek!

— Tātad jūs nedomājat atteikties no šīvakara izjādes?

— Gluži otrādi, Planšē, jo vairāk man iemesla dusmoties uz Bonasjē kungu, jo lielāku prieku man sagādās satikšanās, uzkuru mani aicina šī vēstule, kas tevi tā uztrauc.

— Ja nu kungs tā nolēmis …

— Galīgi, mans draugs. Tātad pulksten deviņos esi gatavs un gaidi mani šeit. Atnākšu tev paka].

Redzēdams, ka nav nekādas cerības pierunāt kungu atteikties no viņa nodoma, Planšē dziļi nopūtās un ņēmās sukāt trešo zirgu.

Turpretī d'Artanjans, kas būtībā bija ļoti saprātīgs jauneklis, neatgriezās vis mājās, bet aizgāja paēst pusdienas pie gaskoņu garīdznieka, pie tā paša, kas četrus draugus nestundā bija pa­mielojis brokastīs ar šokolādi.