Trīs musketieri. 1 daļa

XXIV paviljons

Pulksten deviņos d'Artanjans ieradās gvardistu mītnē un at­rada Planšē pilnā gatavībā. Bija atvests arī ceturtais zirgs.

Planšē bija bruņojies ar musketi un pistoli.

D'Artanjans bija apjozis zobenu un aizbāza aiz jostas divas pistoles. Abi uzkāpa zirgiem mugurā un bez trokšņa aizjāja. Bija melna nakts, un neviens neredzēja, kurp viņi devās. Planšē se­koja savam kungam soļus desmit nopakaļ.

D'Artanjans šķērsoja krastmalu, izjāja pa Konferences vār­tiem un tad devās projām pa ceļu, kas veda uz Senklū. Tanīs laikos šis ceļš bija daudz skaistāks nekā tagad.

Pilsētā Planšē bija bijīgi ievērojis attālumu, ko pats sev bija noteicis, bet, kad ceļš kļuva tukšāks un tumšāks, viņš attālumu pakāpeniski samazināja, tā ka, iejājot Buloņas mežā, jau atradās blakus savam kungam. Mēs neslēpsim, ka milzīgo koku šūpas un mēnesnīcas atspulgi tumšajā biezoknī iedzina viņam bailes. D'Ar­tanjans manīja, ka ar viņa sulaini nav vairs labi.

— Planšē kungs, kas ar jums notiek? — viņš iejautājās.

— Vai jums, kungs, neliekas, ka mežs ir tāds pats kā baznīca?

— Kā tad tā?

— Ne tur, ne te nedrīkst runāt skaļi.

— Kāpēc tad tu nedrīksti runāt skaļi? Planšē, vai tev bail?

— Jā, kungs, man bail, ka mūs kāds var izdzirdēt.

— Kas tur ko bīties? Mīļais Planšē, mēs taču nerunājam nekā ļauna, un neviens nevarētu mums neko pārmest.

— Ak cienītais kungs, šim Bonasjē uzacīs ir kaut kas tik viltīgs, — Planšē atgriezās pie savām galvenajām bažām, — un lūpu kustībās kaut kas tik pretīgs!

— Kāda velna pēc tu atkal sāc domāt par Bonasjē?

— Kungs, katrs doma par to, ko var, nevis par to, ko gribētu domāt.

— Tāpēc, ka tu, Planšē, esi zaķapastala.

— Kungs, nesajauciet piesardzību ar gļēvulību, jo piesardzība ir tikums.

— Un tu esi tikumīgs, vai ne?

— Kungs, kas tur krūmos iemirdzējās? Vai tas nav musketes stobrs? Varbūt labāk pielieksim galvas?

— Nudien, — nomurmināja d'Artanjans, kam iešāvās prātā de Trevila kunga pamācības, — nudien, šis lops galu galā iedzīs arī man bailes.

Un viņš palaida zirgu rikšos.

Planšē atkārtoja sava kunga kustības, it kā būtu viņa ēna, un nu rikšoja viņam blakus.

— Kungs, vai mēs tā jāsim visu nakti? — Planšē pēc brītiņa iejautājās.

— Ne, Planšē, tu jau esi galā.

— Kā, esmu galā? Un jūs, kungs?

— Es vēl došos mazliet tālāk.

— Un pametīsiet mani šeit vienu?

— Vai tu baidies?

— Nē, bet es tikai atļaušos aizrādīt, ka nakts būs auksta un no aukstuma var dabūt reimatismu, un sulainis, kam ir reima­tisms, nav vairs nekāds labais kalpotājs, sevišķi tik kustīgam kun­gam kā jūs.

— Labi, Planšē, ja tev sāks salt, tad ieej vienā no krodziņiem, kuri tur redzami, un gaidi mani pie durvīm pulksten sešos no rīta.

— Kungs, es padevīgi nodzēru un noēdu ekiju, ko jūs man šorīt iedevāt, tā ka man nav atlicis kabatā neviena sū, ja man sāktu salt.

— Te tev būs puspistole. Līdz rītam!

D'Artanjans nokāpa no zirga, pameta pavadu Planšē un, cie­šāk ietīdamies apmetnī, straujā gaitā aizgāja.

— Tētīt žēlīgais, kā man salst! — nopurpināja Planšē, tikko saimnieks vairs nebija saredzams, un, steigdamies sasildīties, ne­vilcinoties pieklauvēja pie kādas mājeles durvīm, kuru greznoja visi priekšpilsētas krodziņa atribūti.

D'Artanjans pa to laiku, iegriezies šaurā lauku ceļā, devās uz Senklū; tur viņš negāja vis pa galveno ielu, bet apmeta līkumu ap pili, sasniedza nomaļu šķērsieliņu un pa to drīz vien nokļuva līdz norādītajam paviljonam. Tas atradās ļoti klusā vietā. Ieliņas vienā pusē stiepās augsta mūra sēta, kuras stūrī bija paviljons, bet otrā pusē žogs aizsedza gājēja skatienam nelielu dārziņu, kura galā pacēlās nabadzīga būdiņa.

D'Artanjans bija ieradies satikšanās vietā, un, tā kā viņam nebija teikts, lai viņš kaut kā ziņo par savu ierašanos, jauneklis sāka gaidīt.

Nebija dzirdams ne mazākais troksnis, šķita, ka viņš atrodas simt ljē attālumā no galvaspilsētas. Apskatījies apkārt, d'Artan­jans atspiedās pret žogu. Aiz šī žoga, aiz dārziņa un būdas bieza migla ietina savās krokās bezgalīgo plašumu, kur gulēja Parīze, tukšs, vaļējs bezdibenis, kurā zaigoja daži gaiši punkti, šīs pekles drūmās zvaigznes.

Bet d'Artanjanam viss redzamais ietērpās valdzinošos apvei­dos, katra doma viņam uzsmaidīja un bieza tumsa šķita caurspī­dīga. Tuvojās norunātā satikšanās stunda.

Patiesi, pēc dažiem mirkļiem zvans Senklū tornī lēni izspļāva no savas kaucošās rīkles desmit sitienus.

Bronzas balss, kas dobji gaudās nakts klusumā, bija drūma un baiga.

Taču jaunekļa sirdī katrs sitiens — daļiņa no ilgotās satikša­nās stundas — atbalsojās līksmi.

Viņa acis bija pievērstas mazajam paviljonam pie mūra sētas, kuram visi logi bija aizvērti ar slēģiem, izņemot vienu, kas at­radās otrajā stāvā.

Šajā logā spīdēja maiga gaisma, kas sidraboja divu trīs liepu trīsošo lapotni, kuras auga aiz mūra sētas. Droši vien aiz šī mājīgi apgaismotā loga viņu gaidīja daiļā Bonasjē kundze.

Tīksmās domas ieaijāts, d'Artanjans bez mazākās nepacietības nogaidīja vēl pusstundu, acis nenolaizdams no jaukā mājokļa; viņš varēja saskatīt daļu griestu ar zeltītām karnīzēm, kas lie­cināja par ļoti gaumīgu iekārtojumu.

Zvans Senklū tornī nosita pusvienpadsmit.

Šoreiz d'Artanjans juta, ka viņam nezin kāpēc pārskrēja pa kauliem tirpas. Varbūt viņam vienkārši sāka salt, un viņš tīri fizisku izjūtu uztvēra par dvēselisku.

Tad viņam iešāvās prātā, ka varbūt viņš maldījies, lasīdams vēstulīti, un satikšanās nolikta tikai uz vienpadsmitiem.

Viņš piegāja tuvāk logam, nostājās gaismā, izvilka no kaba­tas vēstulīti un vēlreiz to pārlasīja; viņš nebija maldījies: satik­šanās bija nolikta uz pulksten desmitiem.

Jauneklis atgriezās vecajā vietā; klusums un vientulība sāka darīt viņu nemierīgu.,

Tornī pulkstenis nosita vienpadsmit.

D'Artanjans sāka nopietni bažīties, vai tikai Bonasjē kundzei nav noticis kas ļauns.

Viņš trīs reizes paplaukšķināja — tas bija mīlētāju parastais signāls; taču neviens neatbildēja, pat ne atbalss.

Tad viņš mazliet sapīcis iedomājās, ka varbūt jaunā sieviete aizsnaudusies, viņu gaidīdama.

Viņš piegāja pie mūra sētas un mēģināja tai pārkāpt, bet tā bija nesen par jaunu apmesta, un viņš veltīgi aplauza nagus.

Sai mirklī viņa skatiens apstājās pie kokiem, kuru lapotni jo­projām sidraboja no loga krītošā gaisma; viens no tiem bija pār­kāries pāri ceļam, un d'Artanjans nodomāja, ka, uzrāpies kokā, viņš noteikti varētu ieskatīties paviljona iekšienē.

Domāts — darīts. Turklāt d'Artanjanam bija tikko divdesmit gadu, tātad viņš vēl nebija paguvis aizmirst skolnieka niķus. Vienā mirklī viņš sasniedza koka zarus un pa caurspīdīgajiem stikliem ieskatījās istabā.

No baigās ainas, ko d'Artanjans ieraudzīja, viņam asinis dzīs­lās sastinga: maigā gaisma, rāmā spuldze apgaismoja šausmīgu postažu — viens no loga stikliem bija izdauzīts, pa pusei izgāz­tās istabas durvis karājās eņģēs; galds, uz kura acīmredzot bi­jušas uzklātas izmeklētas vakariņas, bija apgāzts, uz parketa iz­svaidītas pudeļu šķembas, samīti augļi; viss liecināja, ka šinī istabā norisinājusies nikna, izmisuma pilna cīņa; d'Artanjanam likās pat, ka neparastajā juceklī vietumis rēgojās apģērba stēr­beles un uz galdsegas un aizkariem asiņu plankumi.

Sirds viņam krūtīs neganti dauzījās, viņš steigšus nokāpa no koka, lai apskatītos, vai neatradīs vēl kādas vardarbības pēdas.

Maigā, patīkamā gaisma plūda vēl arvien nakts klusumā. Un d'Artanjans pamanīja, to, ko iepriekš nebija ievērojis, jo nekas nebija viņu pamudinājis ielūkoties vērīgāk: zemē, kas vietumis bija izbradāta, vietumis it kā uzrakņāta, bija iespiedušās cilvēku un zirgu pēdas. Arī kāda ekipāža, kas bija atbraukusi laikam no Parīzes, mīkstajā zemē bija ievilkusi dziļas grambas, kas sniedzās līdz paviljonam un tad atgriezās uz Parīzes pusi.

Beidzot d'Artanjans, turpinādams meklējumus, pie mūra sētas atrada saplēstu sievietes cimdu. Cimds tais vietās, kur nebija ap­tašķīts ar dubļiem, izskatījās nevainojami tīrs. Tas bija viens no tiem sasmaržotajiem cimdiem, kādas mīlētāji tīko novilkt no daiļas rociņas.

Jo ilgāk d'Artanjans pētīja apkaimi, jo vairāk aprasoja viņa piere ar saltiem baiļu sviedriem, sirdi viņam sažņaudza baigs ne­miers, aizrāvās elpa; viņš gan centās sev iestāstīt, ka paviljonam varbūt nav nekas kopīgs ar Bonasjē kundzi, jo jaunā sieviete bija uzaicinājusi viņu ierasties pie paviljona, nevis pašā paviljonā; varbūt iemīļoto aizturējuši Parīzē dienesta pienākumi un varbūt pat vīra greizsirdība.

Bet visus šos prātojumus satrieca, apgāza un iznīcināja ne­pārvarama sāpīga nojauta, kāda reizēm sagrābj visu mūsu būtni, uzmācīgi, neatlaidīgi brīdinot, ka notikusi liela nelaime.

D'Artanjans kjuva gluži neprātīgs: viņš metās pa lielceļu at­pakaļ līdz pārceltuvei un izvaicāja pārcēlāju.

Ap pulksten septiņiem vakarā tas esot pārcēlis kādu melnā apmetnī ietinušos sievieti, kas acīmredzot ļoti vēlējusies, lai ne­viens viņu nepazītu, bet tieši tāpēc pārcēlājs aplūkojis viņu jo vērīgāk un redzējis, ka šī sieviete bijusi jauna un daiļa.

Tanīs laikos tāpat kā mūsu dienās uz Senklū brauca daudzas jaunas un daiļas sievietes, kas vēlējās palikt nepazītas, un tomēr d'Artanjans ne mirkli nešaubījās, ka sieviete, ko bija ievērojis pārcēlājs, bijusi Bonasjē kundze.

Izmantodams lampas gaismu, kas dega pārcēlāja būdelē, d'Ar­tanjans vēlreiz pārlasīja Bonasjē kundzes vēstulīti, lai pārlieci­nātos, ka patiešām nav maldījies un satikšanās nolikta Senklū, nevis citur, pie d'Estrē kunga paviljona un ne citā ielā.

Visi šie apstākļi pārliecināja d'Artanjanu, ka nojauta nav viņu maldinājusi un ir notikusi liela nelaime.

Jauneklis teciņiem devās atpakaļ uz pili; viņam likās, ka var­būt pa prombūtnes laiku paviljonā atgadījies kas jauns un viņš dabūs ko zināt.

Ieliņa joprojām bija tukša, un pa logu plūda tā pati maigā, rāmā gaisma.

Tad d'Artanjana domas pievērsās mēmajai, aklajai būdai aiz žoga, kura, bez šaubām, būs kaut ko redzējusi un varbūt varētu kaut ko pastāstīt.

Dārza vārtiņi bija aizslēgti, bet d'Artanjans pārlēca pāri žo­gam un, neievērodams ķēdē piesietā suņa nikno riešanu, piegāja pie būdas.

Viņš pieklauvēja pie durvīm, taču neviens neatsaucās. Būdā valdīja tāds pats nāves klusums kā paviljonā. Bet šī būda bija d'Artanjana pēdējā cerība, tāpēc viņš neatlaidās un klaudzināja vēl un vēl.

Un pēkšņi viņam šķita, ka aiz durvīm atskan viegls troksnis, bailīgs troksnis, it kā tur kāds bažītos, ka to var izdzirdēt.

DArtanjans mitējās klaudzināt un sāka lūgties, un viņa balsī izskanēja tik daudz nemiera un solījuma, tik liels izmisums un padevība, ka tā varētu nomierināt pat visbailīgāko cilvēku. Bei­dzot atvērās — pareizāk sakot, pavērās — vecs, ķirmju izgrauzts slēģis un tūlīt atkal aizcirtās, tikko mazas, istabas kaktā degošas lampeles vājā gaismiņa bija apspīdējusi d'Artanjana ieroču sik­snu, zobena rokturi un pistoles. Kaut arī tas viss bija norisinājies ātri, tomēr d'Artanjans paguva saskatīt veca vīra sirmo galvu.

— Debesu vārdā! Uzklausiet mani! — jauneklis lūdzās. — Es gaidīju kādu cilvēku, bet viņš nenāk. Es mirstu aiz bažām. Jel pasakiet, vai šeit tuvumā nav atgadījusies kāda nelaime?

Logs lēni atvērās, un atkal parādījās tā pati seja, tikai tagad tā bija vēl bālāka nekā pirmo reizi.

D'Artanjans vaļsirdīgi izstāstīja it visu, neminēdams vienīgi vārdus. Viņš pateica, ka viņam pie paviljona bijusi norunāta sa­tikšanās ar jaunu sievieti un ka, nevarēdams to sagaidīt, uzrāpies liepā un pa logu ieraudzījis šausmīgo nekārtību istabā.

Vecis uzmanīgi klausījās, laiku pa laikam apstiprinoši pamā­dams: kad d'Artanjans bija beidzis, vecais bēdīgi pakratīja galvu.

— Ko tas nozīmē? — d'Artanjans iesaucās. — Debesu vārdā lūdzos: paskaidrojiet man to!

— Nudien, kungs, labāk neprasiet man neko, — sirmgalvis atteica, — jo, ja es jums izstāstīšu, ko esmu redzējis, tad man slikti klāsies.

— Tātad jūs kaut ko esat redzējis? — d'Artanjans neatlaidās. — Tādā gadījumā, debesu vārdā, — viņš turpināja, pamezdams vecajam vienu pistoli, — runājiet, izstāstiet man, ko esat redzējis, un es dodu jums muižnieka godavārdu, ka neviens vārds no dzir­dētā nenāks pār manām lūpām.

Sirmgalvis lasīja d'Artanjana sejā tik dziļas sāpes un tādu godīgumu, ka beidzot pamāja, lai jauneklis klausās, un sāka klusu stāstīt:

— Ap pulksten deviņiem izdzirdēju uz ielas troksni. Gribēju paskatīties, kas tur notiek, un izgāju pa durvīm, un tad ierau­dzīju, ka pa maniem vārtiem kāds grib ienākt. Esmu nabags, un man nav ko baidīties, ka mani varētu apzagt, tāpēc atvēru. Ierau­dzīju trīs vīrus. Tālāk tumsā saskatīju aizjūgtu karieti un vairā­kus jājamzirgus. Tie acīm redzami piederēja šiem trim vīriem, kas bija ģērbušies kā jātnieki.

«Labie kungi, ko jūs vēlaties?» es jautāju.

«Tev droši vien ir kādas kāpnes?» noprasīja tas, kas man likās esam pulciņa vadītājs.

«Jā, kungs, tās, ar kurām es novācu augļus.»

«Tad iedod mums tās un ej atpakaļ savā būdā. Par traucē­jumu tu dabūsi ekiju. Tikai liec aiz auss: ja tu kādam izstāstīsi kaut vienu vārdu no tā, ko tu redzēsi un dzirdēsi, — jo esmu pār­liecināts, ka tu skatīsies un klausīsies, lai arī kā mēs tev piedrau­dētu, — tad ar tevi būs beigas.»

Ar šiem vārdiem viņš man pasvieda ekiju, ko es pacēlu, un paņēma manas kāpnes.

Aizslēdzis sētas vārtiņus, izlikos, ka ieeju mājā, bet tūdaļ pat pa pakaļējām durvīm izgāju atkal ārā un pa tumsu aizlavījos līdz tam tur pliederkrūmam, aiz kura stāvēdams, varēju visu redzēt un pats palikt nepamanīts.

Kariete klusu piebrauca tuvāk, un trīs jātnieki, kas bija man prasījuši kāpnes, izvilka no karietes mazu, druknu, iesirmu vīreli, kas bija ģērbies apvalkātās tumšās drānās; vīrelis uzmanīgi uz­kāpa pa kāpnēm, piesardzīgi paglūnēja pa logu istabā, klusītēm kā pelīte nokāpa zemē un pačukstēja:

«Tā ir viņa!»

Tūlīt tas, kas bija ar mani runājis, piegāja pie paviljona dur­vīm un, izņēmis no kabatas atslēgu, atslēdza tās un iegāja iekšā; tai pašā laikā abi pārējie vīri kāpa augšā pa pieslietajām kāpnēm. Mazais večuks palika pie karietes durtiņām, kučieris sēdēja uz bukas, un viens sulainis turēja jājamzirgus aiz pavadām.

Pēkšņi paviljonā atskanēja skaļi kliedzieni, kāda sieviete pie­skrēja pie loga un atrāva to vaļā, it kā gribēdama mesties ārā. Taču tūdaļ viņa ieraudzīja abus vīrus un atrāvās no loga, bet tie ierāpās istabā.

Tad es vairs nekā neredzēju, bet dzirdēju, ka iekšā tika lauz­tas mēbeles. Sieviete kliedza un sauca pēc palīdzības. Bet drīz vien kliedzieni apklusa. Visi trīs vīri pienāca pie loga; divi no viņiem, nesdami sievieti, nokāpa pa kāpnēm un iecēla viņu karietē, kur pēc tam iesēdās mazais večuks. Trešais, kas bija palicis pa­viljonā, aizvēra logu un pēc mirkļa iznāca pa durvīm, pārbau­dīja, vai sieviete ievietota karietē, un tad uzlēca zirgam mugurā; pārējie divi jau bija seglos; sulainis nosēdās blakus kučierim uz bukas; kariete trīs jātnieku pavadībā strauji aizripoja, un tas bija viss. Kopš tā brīža vairs nekā neesmu ne redzējis, ne dzir­dējis.

Šausmīgā vēsts bija satriekusi d'Artanjanu, viņš stāvēja kā sastindzis, bet sirdī viņam plosījās dusmu un greizsirdības dē­moni.

— Labais kungs, — ierunājās sirmgalvis, ko šis mēmais iz­misums aizkustināja vairāk nekā to būtu panākušas vaimanas un asaras, — nekrītiet izmisumā, jo viņi nav to nogalinājuši, un tas ir galvenais.

— Vai jūs vismaz zināt, kas tas bija par cilvēku, kurš vadīja šo neģēlīgo uzbrukumu? — d'Artanjans jautāja.

— Es viņu nepazinu.

— Bet jūs ar viņu sarunājāties, tātad jūs viņu redzējāt.

— Ak tā! Jūs man jautājat viņa pazīmes?

— Jā.

— Garš, kalsns, melnīgsnējs, ar melnām ūsām, melnām acīm, pēc skata muižnieks.

— Skaidrs! — d'Artanjans iesaucās. — Atkal viņš! Vienmēr viņš! Viņš ir mans ļaunais gars! Un tas otrs?

— Kurš otrs?

— Tas mazais.

— E, tas nebija nekāds lielkungs, par to es galvoju. Viņam nebija zobena pie sāniem, un pārējie pret viņu izturējās nevērīgi.

— Droši vien kāds sulainis, — d'Artanjans nomurmināja. — Nelaimīgā sieviete! Nabadzīte! Diezin ko tie ar viņu izdarījuši?

— Jūs solījāt nevienam nekā neizpaust, — sirmgalvis sacīja.

— Savu solījumu es pildīšu, par to neraizējieties, jo es esmu muižnieks. Muižniekam ir godavārds, un savējo esmu jau devis.

Ar smagu sirdi d'Artanjans devās atpakaļ uz pārceltuvi. Brī­žam viņš nespēja ticēt, ka tā bijusi Bonasjē kundze, un cerēja viņu satikt nākošajā dienā Luvrā; brīžam nelaimīgajam jaunek­lim uzmācās bažas, ka iemīļotajai bijusi mīlas intriga ar kādu citu un tas aiz greizsirdības viņu nolaupījis. D'Artanjans mocījās šaubās un minējumos, krita izmisumā.

— Ja mani draugi būtu šeit! — viņš iesaucās. — Tad man vismaz būtu cerība viņu atrast. Bet diezin kas noticis ar viņiem pašiem!

Bija ap pusnakti; tagad vajadzēja uzmeklēt Planšē. D'Artan­jans izstaigāja visus krodziņus, kuros spīdēja kāds gaismas stars; nevienā viņš neatrada Planšē.

Sestajā krodziņā d'Artanjans apsvēra, ka meklējumi būs vel­tīgi. Viņš bija licis sulainim gaidīt pulksten sešos no rīta, un, lai arī kur Planšē būtu aizklīdis, puisim bija tiesības tā darīt.

Turklāt jauneklim iešāvās prātā, ka, palikdams notikuma vie­tas tuvumā, viņš varētu dabūt kādas ziņas, kas palīdzētu noskaid­rot noslēpumaino atgadījumu. Tātad sestajā krodziņā, kā jau tei­cām, d'Artanjans apstājās, paprasīja pudeli labākā vīna, nosēdās pie galda vistumšākajā kaktā un nolēma tā sagaidīt rītu. Taču arī šoreiz viņa cerības tika pieviltas, un, kaut gan viņš klausījās ar abām ausīm, tomēr starp lāstiem, rupjajiem jokiem un lamām, ko pārmija savā starpā amatnieki, sulaiņi un ormaņi, kas veidoja godājamo sabiedrību, kurā jauneklis bija nokļuvis, viņš neizdzir­dēja nekā tāda, kas norādītu uz nelaimīgās nolaupītās sievietes pēdām. Dīkā sēdēdams un lai nevērstu uz sevi uzmanību, viņš iztukšoja pudeli un galu galā, pēc iespējas ērtāk atlaidies savā kaktā, sāka snaust. Atcerēsimies, ka d'Artanjanam bija divdesmit gadu un šajā vecumā miegam ir neapstrīdamas tiesības, no ku­rām tas neatkāpjas, pat ja jaunā sirds ir izmisusi.

Pulksten sešos no rīta d'Artanjans atmodās ar to nepatīkamo sajūtu, kāda parasti pavada dienas sākumu pēc slikti pavadītas nakts. Saposās viņš ātri; viņš aptaustīja sevi, lai pārbaudītu, vai kāds nav viņu miegā apzadzis, un, atradis briljanta gredzenu pirkstā, maku kabatā un pistoles aiz jostas, piecēlās, samaksāja par pudeli vīna un izgāja ārā, cerēdams, ka no rīta izdosies tas, kas nebija izdevies naktī — ka viņš atradīs savu sulaini. Un pa­tiešām, pirmais, ko viņš, ieraudzīja cauri miklajai, pelēcīgajai mig­lai, bija krietnais Planšē, kas, turēdams abus zirgus aiz pavadas, gaidīja viņu pie maza, noplukuša krodziņa durvīm, kuram d'Ar- lanjans vakarnakt bija pagājis garām, pat nenojauzdams tā esību.